Tag: dusme

Kurjers zvana divreiz

Mnjā. Tikko kurjers atveda pasūtītās grāmatas, bet man jau ir fobija no pakām – ko atkal nokomentēs. Tas tipa asprātīgi vai kā, bet ar tādu kārtīgu latviešu nolemtību – bez smaida ēnas, bez labsirdības, bez prieka par darbu. Riebjas man tie klienti. Smagi. Jānes. Dzīve. Grūta.
Man varbūt arī riebjas mazgāt traukus un grīdas, dibenus, mutes, galdu un sienas, tulkot, rakstīt, taisīt ēst, barot, zīdīt, ģērbt, bet pukstēt par to – tā tak ir mana izvēle un mans darbs šobrīd. Neviens nelika izvēlēties, pati, pati.
Nekur ar bērniem netieku, tāpēc krietni vienkāršāk liekas apģērbu, grāmatas un tamlīdzīgas preces pasūtīt internetā. Ir patīkami kurjeri, kas ātri vien pazūd. Bet ir viens, kas jau vismaz no pavasara man ir kā suņanagla pakaļā. Un tak nepazūd! 😀 Gan jau arī nepazudīs, jo braukt māk, pirmspensijas gadi, jācieš – viņam, man.
Vienreiz vasarā pukstēja, ka esot par smagu, lai vīra kungs pats nesot augšā. Pateicu, ka vīra kungs darbā, ieliksim mašīnā. Zvana, eju lejā, puika ietūcīts slingā, meitene karājas pie rokas un dīc par smilškasti. Ierauga, kaut ko nopukst un plāta rokas. Viņam! Pašam! Jāieliek! Sajutos kā nelabvēlīgā ģimene, kas nespēj sakārtot dzīvi – bērnus pie vietas, vīru mājās, šopingu “Maximā”. 🙂
Šodien enerģiski zvana pie durvīm (par laimi, bērni nepamodās), iedod parakstīties, norūc, ka viņam pie manis jādeklarējas. Tipa joks laikam?
Saprastu, ja katru dienu brauktu, bet mēnesī 1-2 reizes? A ko man tagad darīt?
Nevajag jau samākslotos smaidus un “Drogu” pieklājību, bet man dažbrīd pietrūkst viegluma saskarsmē ar pārdevējiem, kurjeriem un citiem, kas tak it kā strādā ar cilvēkiem.
Kaut kas jau mainās, sevišķi mazveikaliņos, mazfirmiņās un citur, kur katrs klients un cents ir svarīgi. Bet pēc šitādas komunikācijas smagsvara bumbas manā dārziņā varu tikai ilgoties pēc Vācijas lielveikala kasieres, kas sasveicinās kā ar senu paziņu, pakoķetē ar bērnu, padomā un no galdapakšas izvelk piepūšamu “Nivea” bumbu, kaut ne tālu nav pirkts nekas no tās markas. Tāpat vien.
Papukstēju arī es. Bet tiešām sametās bēdīgi. Sēžu viena ar 2 slimiem bērniem. Tas kurjers, iespējams, bija vienīgais ne māju cilvēks, ko šodien satiku.

Malni muni kumeleni

Vilanu.tiergs

Nav tādas Latgales. Katrs cilvēks un katrs uzņēmums ir Latgale – vizītkarte, vēstnieks, darbinieks – sauc kā gribi.

Riebiņu zirgaudzētava savu misiju izgāza. Tagad daļa manu viesu par visu Latgali domā kā par Riebiņu zirgaudzētavu. Un es varu runāt vai nerunāt – tie ir tikai mani vārdi, bet konkrēti darbi ir konkrēta uzņēmēja daļa un tas, ko redz, iegaumē un stāsta tālāk.Tā rodas stāsti, tā veidojas stereotipi par Latgali kā slaistu un putlūriņu zemi.

Piedodiet, visi tie latgalieši, kas no sirds strādā un dara visu laikā un precīzi, bet man jau sen ir termins “latgalīšu bizness”. Vēroju un katru reizi ar rūgtumu saprotu – ir. Tiešām ir. Jo nekādi ilgtermiņa plāni neeksistē – ir mirkļa notikumi, kontakti, saiešanās, vajadzības, kas tiek apmierinātas, nedomājot par pieņemto lēmumu ietekmi uz nākotni. Vēsi var apsolīt, bet nepadarīt. Tā sanāca, lēmumu pieņemt ir grūti, vieglāk apsolīt kaut ko kaut kā kaut kad. Neteikt ne jā, ne nē, bet īsti austrumnieciskā manierē norakt kaut kur kaktā un aizmirst, sak, varbūt klientam nemaz nav svarīgi un viņš liksies mierā. Padarīt darbu, bet nepalaist tautā – nolikt dzīvoklī kaut kur skapī vai noliktavā. Sākt labi, bet izņergāt labi sāktu darbu un foršu ideju ar kaķa vilkšanu aiz astes, solījumu neturēšanu un termiņu nograušanu.

Brīžam līdz izmisumam – nu kāpēc tā jādara. Kāpēc vajag visu sapurgot. Kāpēc nevar vienkārši lietišķi, normāli, korekti padarīt savu darbu.

Savējo būšana, protams, ir jauki, bet tas neveido augsni normālām klienta-pārdevēja, pakalpojuma devēja-ņēmēja, tirgotāja-pārdevēja-pircēja attiecībām. Viss ir plūdums – šai mirklī tā, bet tālāk jau – kā redzēs.

Viena cena šodien, cita rīt. Viena cena vienam, otra citam – jo būt labam ir labi, bet peļņa ir sekundāra. Plānotāja vietā katru reizi jauna balta A4 lapa.

Nepieķeries sīkumiem. Laiks ir pāri esošs. Viss saliksies pats pareizi, īstie cilvēki nāks īstajā laikā. Naudu nepelna, nauda rodas. Naudai nav nozīmes, jo man tā gribas un tagad tā liekas.

Tāda subjektīva pasaule, kur, protams, ir gana vietas nejaušībai, notikumam, vēlmēm, pēkšņumam. Bet kur svešajam ir jāatkāpjas, jo viņš neiederas sistēmā – nemāk spēlēt līdzi nejaušību spēli, nemāk pielāgoties, mainīties.

Veidojas divu dažādu pasauļu sadure – viens ir cerējis un plānojis, otram nav sanācis. Neviens jau nav vainīgs – divi pasaules.

Līdz šim man likās, ka “latgalīšu bizness” gadās tikai plānā galdiņa urbējiem – rakstniekiem, dzejniekiem, grāmatu un disku izdevējiem, jo viņiem ir iedvesma un viņiem nav iedvesmas, viņiem ir idejas, bet nav grāmatvedības, viņiem ir cerības, bet nav plāna. Bet ja tā notiek ar uzņēmējiem (un īsā laikā jau ar vairākiem), tad rodas jautājums – vai mana lojalitāte Latgalei nav kaut kāds debesszils neaizmirstuļu vainadziņš.

Rezumējot mācība ir īsa: mazs solis cilvēkam, liels cilvēcei – maza kļūda uzņēmējam, liela kļūda novadam.

Dzīsme “Malni muni kumeleni” nu grupys “Boltī luoči”.

 

P. S. Ja plāno kaut kad dzīvē sadarboties ar Riebiņu zirgaudzētavu un esi šo ierakstu atradis ar internetmeklētāju palīdzību, tad ieplāno zvanīt 5-6 reizes, 2 reizes braukt klātienē, vēlreiz zvanīt. Un zvanīt. Bet labāk uzreiz ieplāno kaut ko citu, jo pēdējā brīdī tiks izmocīts lēmums – nē, darījums nenotiek. Jo pēc vairāk kā mēnesi ilgas ņemšanās top zināms – tai pašā laikā pasākums ir arī vietējam policistam, bet gan jau droška ir tikai viena. 😀 Bet laukos policistam vienmēr ir priekšroka. Gan jau arī vetārstam, skolotājam, feldšerim, mežsargam. Tā vienkārši ir.

Par jazvu i laimi

keksi

Zynu, ka daudzi zynuotuoji soka – jei stypra, jei izturēs. Skaidrys, ka iztureišu. Na tū viņ. Dūt Dīvs tik laimis šaļtenis, kū atguoduot i kuruos gaideit. Nu šaļtenis iz šaļteņu kai nu vīnys pūra kryuts iz ūtru puori slapņumam.

Nui, pīsaceļt var ari nu nakurīnis, nu dziļuokuos dūbis. Tok pīsaceļt kai cylvākam, na zarazai ir vysys dzeivis gryuteibu pakuope i izaicynuojums. Vysu myužu ir izvēle – byut maitai voi cylvākam. I tys ir tys, kas vysu myužu juosavuica, vysu myužu juopīmiņ.

Šudiņ puorskaiteju anotacejā, ka munys niu jau 3. antibiotikys der Sibira miera uorstiešonai. Temperatura pyrmū dīnu normala.

Cylvāks tūmār ir stypruoks par jazvu. Vot deļtuo ir svareigi palikt par cylvāku, navys byut jazvai, kas ād sovu i cytu dzeivis.

Šudiņ Annys dīna. Var suokt rakt jaunuos buļbys, na tikai čupinēt zam lokstu – kur kaida pruovuoka aizamatuse. Var ēst jaunūs uobeļus. Tai ka iedit buļbys i uobeļus, naiedit cylvāku. Tys ir ir tys, deļkuo cylvāks ir cylvāks, na rikteiga jazva.

Tei ir kotra poša izvēle – dzeivuot sovu voi svešu dzeivi, radeit sovu prīcu iz zemis voi kleņčeit nu cytu prīcys kaidys druponys, voi laseit pa zemi nu cytu nalaimis atbyrzušus sovys laimis trupiekšņus. Sok, maņ ir labi, ka cytim švaki. Muna laime pasakuop iz cytu nalaimis i izaver leluoka.

A ni besa. Laime pīvalk laimi, prīca sasabolsoj ar prīcu. Zvoni skaņ tuoļuok par vuordim. Nu šaļtenis iz šaļteņu, nu laimis iz laimi – sovu voi svešu. I tys ir tys, deļkuo ir vārts – smaideit pretim, pasaceit lobu vuordu voi vīnkuorši dzeivuot.

Bebriem Rīgu?

Mežs ienāk pilsētā. Bebri dzīvo pie operas. Bebri grauž kokus.

It kā viss normāli. Ja bebru ir daudz, viltīgākie pamanās dzīvot tur, kur citi bebri nedzīvo. Iekarot jaunu telpu ir kruta – ja paveiksies, varēs vairoties.

Bet, ieraugot bebru apgrauztās jaunās liepiņas Raiņa bulvārī, man sanāca smiekli. Liepiņu žēl, dusmas uz tiem, kas kokus nemāk pasargāt, bet reizē arī smiekli.

Iedomājies, kā naktī bebrs, izlīdis no kanāla, ielas malā pucē iekšā liepas. Šņak-šņak! Žvak-žvak! Riktīgs fāstfūds – ātri, ātri! Kamēr nav trolejbusu, mašīnu un gājēju!

Pēc nakts tusiņiem prasās džankfūds maķītī. Bebra fāstfūds – smuka liepiņa pilsētas apstādījumos.

Nākotnes vīzija – pamatīgs bebru dambis pilsētas kanālā. Vecrīga gan jau neapplūdīs, labā vietā uzcelta. Toties apkārt purvs.

Dzīve pēc fotoradariem

Ekrānšāviņš no twitter.com

Nevienu fotoradara kvīti tā arī pa visu šo laiku neesmu saņēmusi. Ne jau tāpēc, ka nebraucu. Un ne jau tāpēc, ka nebraucu ātri. Braucu gan daudz, gan ātri.

Tikai gandrīz nekad netrakoju – ne krēslas laikā mežā, kad tur var vazāties zvēri, ne dienas laikā apdzīvotā vietā, kad uz ceļa var izskriet bērni, izslāt pensionāri vai izripināt kāds aizdomājies māmiķītis ar ratiem, ne arī apdzenot nepārskatāmā vietā. Par savu dzīvību esmu atbildīga es pati, nevis apdrošinātājs vai valsts. Valstij par mani ir piekāst, jo cilvēku gaļa Latvijā ir lēta.

Iemesls drīzāk ir veiksme. Pat policija padsmit gadu laikā mani ir apturējusi tikai apmēram 5-7 reizes. Lielākoties tāpēc, lai novēlētu laimīgu ceļu. Neesmu iedevusi nevienu kukuli. Vienreiz pēc sadursmes esmu lāpījusi mašīnai bamperu. Pāris reizes esmu gandrīz saskrējusies stirnām, kas tomēr bija pāris metrus par tālu. Vienreiz – diviem aļņiem, kas slāja pāri ceļam un ko pamanīju nejauši, jo starp viņu pelēkajiem siluetiem iespīdējās pretim braucošās mašīnas ugunis. Pāris reižu par mata tiesu neuzbraucu cilvēkam, kas tumsā pēkšņi iznira manā priekšā uz asfalta. Pāris reižu esmu izvairījusies no smagām avārijām. Un tikai pēc tam sapratusi – domāt jau nemaz nebija laika, bet izvairījos. Pat jenotsuni tikai notriecu, viņš pēc brīža atjēdzās un, īgni burkšķēdams, ielīda kviešos.

Tā ir plika veiksme, ka es esmu dzīva un visas manas mašīnas ir dzīvas. Veiksme, ka nekad neesmu maksājusi par pārsniegto ātrumu. Ka nevienu neesmu sabraukusi.

Man ir veicies neietest pakaļā nevienam pēkšņi pie radara strauji bremzētājam. Un neietest purnā nevienam, kas strauji metas apdzīt un paļaujas uz veiksmi. Un veiksme arī smaida. Jo esmu slīdējusi pa nekaisītu asfaltu un cerējusi – kaut tik nebūtu kādas rises vai bedres un izdotos noturēties taisni, kamēr izdosies lēnītēm nobremzēt un sajust mašīnu braucam. Un esmu uz šosejas blīvā satiksmē spraukusies pa sniega putru gar pašu metāla apmali, nespēdama ne nobremzēt, ne iebraukt grāvī, jo cieši aiz manis brauc smagais, pretējā joslā stāv nosprādzis smagais, bet pretī nāk kolonna un pa manu joslu pretī nesas kravas buss. Visbiežāk visu nosaka centimetri un veiksme. Reizēm uz divjoslu ceļa ir gana vietas gan sniegam un bedrēm, gan mašīnām trijās joslās. Gan dzērājam, gan stopētājam. Gan noplīsušam furgonam, gan traktoram. Gan lēnajam čunčinātājam, gan trakajam apdzinējam.

Ekrānšāviņš no apollo.lv

Mani kaitina liekulīgā fotoradaru propoganda. Bez fotoradariem pasliktinājusies drošība. Bez fotoradariem visi skrien. Bez fotoradariem mēs visi mirsim.

It kā ar fotoradariem mēs bijām drošībā, it kā skrējēji neskrēja, it kā neviens nemira. Fotoradars ir iespēja braukt ātri ar pēcapmaksu. Un veiksmes gadījumā nemaz neuzķerties.

Tracina liekulība. Kā gan manu dzīvību varētu izglābt brikšņos un nezālēs noslēpta kaste pārskatāmā un taisnā posmā kaut kādā ļaužu un civilizācijas pamesta miesta nomalē, kur pēc likuma jābrauc uz 50 km/h, jo kādam licies, ka apdzīvotas vietas zīmi jāuzliek nekurienē. Kāds tam vispār sakars ar satiksmes drošību?

Es braucu pa Latvijas ceļiem un ielām, jo man ir jānokļūst mērķī. Ja man nebūtu jātiek uz Viļāniem, Rēzekni, Cēsīm, Upīti, Kalnciemu, es tak mūžam nelīstu uz ceļa.

Mani kaitina būt medījamam zvēram, ko ķer ar viltīgi izvietotām lamatām. Mani besī būt potenciālam noziedzniekam. Naudas āderei.

Tieši tāpat mani kaitina autoratlīdzību nodoklis zibatmiņām un diskiem. Kāds mani nosauc par datu zagli, vēl ilgi pirms es pati esmu radījusi savas bildes un savus tekstus un saglabājusi datora atmiņas nesējos.

Ja fotoradaru mērķis ir glābt manu dzīvību, tad kāpēc par manu dzīvību ir piekāst ceļu uzturētājiem, būvētājiem un projektētājiem?

Braukt pa bedrainu šoseju ar izdauzītu un šķībi greizi salāpītu asfaltu, jo naudas pietiek tikai mega projektiem ar lieliem “otkatiem”, ir normāli un mana atbildība. Braukt pa nekoptu, krūmiem, nezāļu brikšņiem aizaugušu un zariem aizkārušos ceļu ir normāli, jo tas ir 2. vai 3. šķiras ceļš un pati vainīga – ko lien Latvijas laukos, īstā dzīve tak centrā.

Mans līķis būs statistikas vienība – viņa gan vēl varēja dzemdēt un izaudzināt kādus pāris nodokļu maksātājus, bet nu gan jau mēs kaut kā. Uztaisīsim repatriācijas programmu, gan jau vietā atbrauks kāda cita no tās pašas vecuma grupas, no Spānijas vai Īrijas.

Toties tagad visiem tūdaliņiem medijos ir jāstabulē, ka bez fotoradariem mēs visi mirsim. Jo tikai fotoradari Latvijas ceļus padarīs drošus un katrā šoferī saknē nogalinās vēlmi nesties kā psiham. Un katrs Latvijas šoferis to vien tik sapņo kā nesties nereālā ātrumā, katrs šoferis ir pāraudzināms slepkava.

Ja nebūtu fotoradaru, es visu laiku brauktu nenormālā ātrumā un nogalinātu visus, kas gadās man ceļā. Ja Latvijā nebūtu atcelts nāvessods, es nošautu visus, kas mani kaitina vai izved no pacietības.

Vēl vairāk. Vai man vienīgajai liekas, ka, policijasprāt, avāriju galvenais iemesls ir tikai un vienīgi pārāk liels ātrums? Nevis braucēju stulbums un nemākulība. Nevis sabiedrības egocentrisms un nerēķināšanās ar citiem braucējiem, pagriezienu un avārijas signālu nerādīšana, vilkšanās pa ceļu un nelaišana garām. Nevis mašīnu nolietojums un šoferu sliktais veselības stāvoklis, kas liedz pieņemt lēmumus un laicīgi reaģēt. Nevis sabrukušais asfalts un neesošās barjeras krauju un ūdeņu malās. Nevis Latvijas iedzīvotāju pašnāvnieciskais noskaņojums un paviršais braukšanas stils.

Pirms gandrīz nedēļas, darbdienā braucot uz Rēzekni, vidēji ar ātrumu 75-95 km/h braucošā intensīvā satiksmes plūsmā pēkšņi sev priekšā ieraudzīju pirms manis braucošā auto veiksmīgi apdzītu… pensionāra vāģi, kas čunčina pa šoseju ar apmēram 20 km/h, jo viņam uz mašīnas jumta plivinās dīvāns un tā kā prasās apstāties un sakārtot, tā kā varbūt pāries. Faktiski tas bija kā pietuvoties stāvošam auto. Kaut nebūt nebraucu pat ar tai posmā atļauto ātrumu.

Tajā pašā braucienā manā priekšā  uz ceļa pirms asa līkuma izgriezās aprūsējis baļķvedējs, kam bija apnicis stāvēt ceļa malā un kas bija nolēmis negaidīt pabraucam garām vienīgo mašīnu. Nebija vairs laika ne bremzēt, ne izšķirties – priekšā pēkšņi atradās šķērslis, smagās mašīnas kabīne. Apdzinu. Paveicās. Nesanesa. Pretim braucošais furgons, kas parādījās ceļa līkumā, bija mazliet par tālu. Izlocījos starp abām mašīnām. Par ātrumu tobrīd nedomāju. Pēc kilometra vai diviem izslēdzu pagrieziena rādītāju. Kurā brīdī to ieslēdzu, nezinu. Loterijā biju vinnējusi vēl vienu dzīvību.

Par lielu Latviju. Jo sūdīgāki ir mūsu ceļi un mazāks ir droši braucamais ātrums, jo lielāka mūsu valsts.

Lāču medības tviterī

Nu re. Nokaitināja. Sociālajos tīklos, portālos un komentāros šodien nav lielākas bēdas par nošauto no būra jau otru reizi izmukušo lāceni Madi, jo: a) viņai ir cilvēka vārds un mēs visi viņu pazīstam un sekojam līdzi medijos un tviterī, b) mēs visi bērnībā esam lasījuši grāmatu “Dzimusi brīvībai” par lauveni Elsu, ko centās palaist brīvībā un radināja pie savvaļas, c) mums katram mājās ir kaķis vai vismaz datorpele, d) mēs gan neko nesaķīselētu un izbēgušu lāci mierīgi atvestu mājās un ieliktu būrītī kā nieku, e) mēs zinām, kāda ir stāsta ar laimīgām beigām kompozīcija.

Bet stāstam ir divas puses – reālā un virtuālā. Reālajā dzīvē pat kanārijputniņa noķeršana dzīvoklī ir traumatisks pasākums un var beigties ar saplēstām vāzēm, norautām aizkaru stangām un nospiestu putniņu (cik no jums ir mēģinājuši noķert nobiedētu kaimiņa kaķi uz ielas?). Virtuālajā dzīvē lāčus easy iemidzina un pārvieto, ārstē un mīl, ieliek būrītī un izņem no būrīša. Hop, viss nokārtojas. National Geographic tak rādīja – viņi var visu: bučot krokodilus un peldēties ar baltajiem lāčiem dīķī, anakondas likt ap kaklu, gulēt vienā gultā ar lauvu. Izdomātajā pasaulē neviens nemirst – tikai sliktie, jo viņiem nav latvisku vārdu un viņu bērnības bildes neliek draugiem.lv albumos un nespiež podziņu like.

Stāstam ir vēl divas puses: laucinieku un pilsētnieku puse. Vieni kopš bērnības skatās, kā kāvēji cūkas bērēs ar nazi griež kūpošu gaļu un sniegā sasūcas koši sarkanas asinis, kā bļodā ar pārgrieztām acīm skatās cūkas, teļi, aitas, un piesargās, ja govs buļļu dienā ir satrakojusies un iet virsū pārgrieztām acīm (tas ir tad, kad govij vajag bulli un viņa lec virsū citām govīm un cilvēkiem, bēg no mājām un neklausa – ja kas, tā rodas piens un teļa gaļa). Otri nopērk veikalā puskilogramu kotlešu masas un, ieraudzījuši Youtube klipu ar govs kaušanu, pēkšņi kļūst par zvērinātiem veģetāriešiem.

Cik no jums ir mēģinājuši savaldīt tak jau mīļu un pieradinātu mājas govi, kas pie cilvēka pieradusi ikdienā, paklausīgi staigā saitītē un klausa uz vārda, laiza rokas un pacietīgi stāv slaucama, bet, norāvusies no ķēdes un sastresojusies, dragā pa puķu dobēm, pa cāļiem, bērniem, izmīda dārzu, salauž siltumnīcu, lec pāri žogiem, saplēš tesmenim pupus, skrien mežā un sapinas ķēdē, nēsājas uz šosejas?

Govij nav ne zobu, ne asu nagu – tikai ragi un ķēde, kurā var sapīties pati un sapīt citus. Govs ir mīļa. Govs klausa saimnieku. Govi īsā pakulu saitītē var aizvest no kūts uz ganībām, pastumt ar plecu, ja neklausa. Var sarāt, ja nestāv mierīgi. Ja labo kāju tur nepareizi slaukšanas laikā, var likt nostāties pareizi, tikai pieskaroties ar roku kājai – govs klausa. Kad govs saimniece uz pāris dienām aizbrauc prom, govs norauj pienu, nedod svešam cilvēkam un raud tā, ka asaras kā pupas birst pāri spalvainajiem vaigiem.

Diemžēl esmu bijusi arī ļoti skumjās bērēs – tādas no ķēdes pasprukušas govs dēļ. Saimniecei, ķerot norāvušos un sastresojušos mājas gotiņu, ķēde aptinās ap kāju un pēc nezcik dienām sieviete nomira ar tromba nosprostojumu, palika pieci bērni bez mātes.

Un te gudrinieki drošībā pie datora filozofē, kā izlauzušos un sastresojušos lāčus ķert mežā… tiem citiem. Jo es esmu pie monitora, Made arī ir monitorā, ziņa par viņas dzīvi, bēgšanu un nāvi ir monitorā. Ja Made monitorā mirst, es monitorā rakstu, ka visi mednieki un kopēji ir lohi, jo es monitorā gan mācētu visu izdarīt pareizi – a) uzceltu drošu būri, b) lāci iemidzinātu un pārvestu, kā to rādīja TV, c) palaistu brīvībā mežā (jo tajā virtuālajā mežā es nekad nelasīšu reālās sēnes). Pareizāk sakot, es rakstu komentāru un manā komentārā viss ir pareizi, jo es zinu, kā stāsta stāstus un kā ir labi pabeigt stāstu.

Visi virtuālie stāsti ir pasakas. Ja reālie stāsti, kas tiek atspoguļoti virtuālā vidē, neatbilst pareizā stāsta modelim, lasītājam rodas sašutums. Un viņš raksta savu stāstu – 140 zīmes tviterī, kurā izsaka viedokli, kā vajadzēja būt.

Cik no jums ir ķēruši sastresojušos dzīvnieku klajā laukā, ja neskaita izmazgātu slapju kaķi istabā? Cik no jums ir padevušies un palaiduši vaļā, jo “kaķītim ir asi nagi” un “gan jau pats izlīdīs no gultas apakšas, kad gribēs ēst un mīļoties”?

Vai esi mēģinājis noķert pārbijušos sivēnu āboliņa laukā (ja nenoķersi, pazudīs un nomirs)? No kūts izmukušu teļu (bailēs aizskries uz mežu un neatradīs mājas)? Sašautu suni, kas vairs neklausa nevienai komandai un nesas uz priekšu (sāpēs ielīdīs kaut kur un noasiņos)?

Nevienu govi neesmu nošāvusi un arī neviena mašīna ar pasažieriem uz šosejas nav cietusi, kad šoruden izmisumā ķēru kaimiņu govis, jo man bija normāla sirds un spēju ātri iet kilometriem, kā nebija govs saimniecei, kas raudādama ar maizes gabalu vilkās tālu pakaļ, bet govis tik dragāja tik uz priekšu un neklausījās. Laimīgā kārtā izdevās apgriezt un lēnītēm aizvirzīt pāri dārziem un mežam uz saimnieces pusi, kur viņa nomierināja un pieskrējušie kaimiņu māju ļaudis savāca – jo no sveša cilvēka pat rāmi mājdzīvnieki baidās un nelaiž klāt.

Pieļauju, ka ar lāci bija tas pats – sveša vieta, sveši cilvēki, sveša situācija. Ja kopēji nevarēja savākt un iesaistījās svešie, iznākums loģisks – tas nav zālēdājs un saplosīti cilvēki šo virtuālo stāstu pagrieztu pavisam citā plāksnē.

Starp citu, turpinot par govīm. Ja govs dzemdē un kūtī ienāk svešs cilvēks, dzemdības beidzas – govs pārstāj dzīties. Ja dzemdības notiek uz lauka, govs sāpēs var aizbēgt uz mežu. Mājdzīvnieks tak. Pieradināts. Saitītē staigā. Un govs, kas reiz iemācījusies norauties no ķēdes, rausies atkal – tad, kad apniks stāvēt vienā vietā un sakārosies runkuļus.

Stāstam ir divi sākumi – reālais ar lāča pieradināšanu un tūristu prieku par lācīti, pirmo izbēgšanu un laimīgo atgriešanos un virtuālais: dabas taku PR un mediju ņemšanās ap lāča pieradināšanu, uzturēšanu, apskatīšanos, izmukšanu. Stāstam ir turpinājums – dabas taku apsaimniekotāju nespēja laikus uzbūvēt drošu būri un lāča atkārtotie klejojumi, mediju ņemšanās, izveidojot pat atsevišķas portāla sadaļas un būtībā šajās dienās radot realitātes šovu “Made brīvsolī”. Klikšķi uz rakstiem ir svarīgi reitingam un reklāmām – kas klikšķina, pasūta mūziku un jaunus rakstus.

Realitātē cilvēkiem jāpieņem lēmums – palaist vai nošaut potenciāli bīstamu lāci, kas ir nokļuvis svešā vietā, kam apkārt ir svešinieki un kas neklausa kopēju, tāpēc var apdraudēt cilvēkus. Virtualitātē – tviterotāju, feisbukotāju histērija, interneta ziņu birums un Mades ādiņa draugiem.lv.

Kad realitāte pārtop virtuālā šovā, ir grūti pieņemt, ka galveno varoni nošauj un nav laimīgo beigu. Realitātē mēs visi mirsim, virtualitātē vēl ilgi pēc nāves paliksim tekstos un meklētāja rezultātos.

Mēs tur nebijām un nepieņēmām lēmumu realitātē. Viss, ko mēs redzam, ir virtuāls – preses relīzes un sociālo tīklu histērija par sabrukušu labo stāstu par nacionālo mediju varoni lāci.

Pirms apēd savus “Rimi” pirktos broilera stilbiņus, atceries par cālīti, kas inkubatorā izšķīlās no olas. Par daudziem neredzamiem stāstiem, kas nevairo klikšķus, bet sāta sajūtu vēderā.

Bērniņam, kurš mirst… atslēgts telefons

Pēdējās dienas visi satrakojušies – draugos un tviterī pārsūta viens otram ziņu “steidzami vajadzīgs donors 3 negatīvās asins grupa bērniņam, kurš mirst tel.: 28950195 ” un brīnās, ka tāds numurs nemaz neeksistē.
Protams, ka neeksistē. Kāpēc lai eksistētu?

Šis numurs LV saitēs figurē jau kopš 2009. gada vismaz.
Viltotā labdarība. Pārsūti ziņu, ieklikšķini “man patīk”, retvīto – tālāk pofig. Misija paveikta.

Bet! Ieraksti Googlē “28950195 site:lv” un paskaties rezultātus.

Pirmais no augšas – laacz un 2009. gads:
“Par vienu no veiksmīgākajiem palīdzības lūgšanas veidiem kritiskos gadījumos (kādam nepieciešamas asinis, ziedojumi, utt) ir draugiem.lv, kad šo ziņu draugs pārsūta draugam. Draugs takš herņu nesūtīs, ne tā?”
Un Aleksejs raksta komentāros 2009. gada 11. maijā:
“Vēl novēroju, ka Latvijā šis ziņojums tika izplatīts ar citu numuru 28950195. Kā daži jau pārliecinājās, šāds numurs neeksistē.”

Valsts Asinsdonoru centra @AsinsDonori ziņa tviterī: “Vienīgais tālrunis uz kuru vajadzētu zvanīt, ja vēlaties ziedot asinis, ir bezmaksas informatīvais tālrunis donoriem: 8000 0003.”

Ja patiešām gribi darīt labu, nespamo un nekavē savu un citu laiku.
Vispirms pajautā savējiem, kā viņiem iet, aprunājies. Jo visvienaldzīgākie mēs esam pret tiem, kuru mīlestība šķiet pašsaprotama.

Ja gribi palīdzēt bērniem, suņiem vai pensionāriem, ieej ziedot.lv.

Ja gribi ziedot asinis mirstošiem bērniņiem, te jaunākā asins donoru akcija “Mīlestības svētki”. Tas ir Baltijā lielākais asins ziedošanas projekts, tā mērķis ir ziedot asinis nelaimē nonākušajiem, kā arī aktualizēt asins nodošanas tēmu, tās nozīmīgumu Latvijas veselības aprūpē un katra iedzīvotāja lomu tajā.

Mīli savu tuvāko kā sevi pašu. Cieni savu lasītāju – nespamo sociālajos tīklos.

Kāpņutelpā atrastas avīzes un tuneļos salasītas skrejlapas taču arī neviens nenes mājās un nedala draugiem un tuviniekiem. Kāpēc tad laid tālāk nepārbaudītas ziņas?

Eiropys birokrati i lizeika gadasts

t_dz

Šudiņ normala īroksta nabyus, partū ka tuo vītā es saceru taimšitus deļ projekta. Izaruod, vajadzēja raksteit pavysam cytaiž. Puortaisu jau nazkuru reizi. I kaids tam vaira sakars ar dorbu i ideju, kurys deļ struodoju?
Bezjiedzeiguok pavadeitais laiks munā myužā. Stuņdis, kuru rezultats byus nulle – nazkaidys A4 lopys, kurys globuot puordesmit godu, bet kuo nivīnam navajag jau niu. I deļkuo tys vyss juotaisa, juodrukoj, juoparoksta. Dūmuot, papeiri gluobs pasauli. Ni besa, taišni papeiri itū pasauli i pībeigs.
Itaidā reizē navaru nadūmuot par laika zaglim – pajimt var tikai tū, kū dūd. Varbyut vīneiguo izeja naiznīkuot sovu vīneigū dzeivi ir atslēgt telefonu i skaipu.

Citejūt sevi:
ja visas rozīnes pierakstītu, tā būtu atskaite. bet atskaišu man jau tāpat pietiek. līdz vēmienam – tā sajūta, kad nevis dari, lai padarītu, bet raksti, ko esi darījis atbilstoši projektā definētiem mērķiem. tādos brīžos gribas emigrēt un ravēt kartupeļus. sev, nevis ailītei time sheet.
vienkārši iedomājos brīžam, cik labi būtu būt dieva dotam putlūriņam, dzejniekam vai māksliniekam – manai eksistencei būtu alibi, bet neviens no manis neko negaidītu. neviena termiņa, nevienas norunas. nekādas atbildības. visi vienkārši rēķinātos, ka es nekad neko neizdaru un nekad neko laikā, tāpēc arī negaidītu, ka glābju pasauli, vadu, sasaucu, bīdu, nosaku, prognozēju, definēju, sakārtoju. (21.06.2011)

Eisi sokūt – ka dori koč kū, kas varātu byut myuža dorbs i kū grybātu pamest aiz seve, vysod atsarass kaida mauka (abstrakts tāls), kas mada bucai dalīs lizeiku gadasts i prīcuosīs, kai vysus paraun pliuts i jī suoc lomuotīs. Vyspuor to mani ir gryuts izvest, bet niu na tikai lomojūs, a varātu ari kautīs. Mož dzeda babys poļaku ašnis izlein taišni iz Eiropys projektu atskaitem? Puorrūbežu sadarbeiba kai nikai.
Piec idejis dreiž juosuoc spruogt datoram – ka dori tū, kas rībās, tehnika kapitulej pyrmuo (tikkū tū pīrakstieju, pagaisa teikls, kas div dīnys beja normali struoduojs). Varbyut es asu rogona? I tys nav dzeda babys poļaku ašnis, a slūta?

Cīši atsavainoju sovim skaiteituojim. Bet nu ir nu ari gadasts, až vemt gribīs. Nazkod rītumu civilizaceja nūspruogs zam papeiru kolna. Ruodīs, tys byus dīzgon dreiž i tī pa vydu tam kolnam byus ari mane saražuotys tonnys.

Kas nakaiš. Maņ ir bolta uodys kruosa. Es asu paāduse, siežu syltumā. Maņ ir dators ar teikla pīslāgumu. Maņ ir sova sāta. I tuo vītā, kab dzeivuotu, es rokstu atskaitis. Myusdīnu verdzeibai ir daudz veidu.

… i ostoitajā dīnā, kod juo vaļsteiba jau beja pylna, Dīvs radeja birokrateju… jis gribēja izzynuot, kas saguojs pa septeņom radeišonys dīnom… i jis suoce pīraksteit… i juo pīrokstim nabeja gola…

Pasuokuma bezjiedzeigumā tūmār vīna intriga – kurā sūlī roduos līkuos darbeibys i kurs birokrats izdūmuoja, ka juoroksta atskaite par kotru dorba paku atseviški, koč veidlopa dūmuota cytaiž.
Varu derēt, ka koč kaidai žurkai pa vydu pasaruodēja, ka nūsacejumi tī augšā nav gona styngri i vajag precizuok, konkretuok, seikuok – vēļ līkūs papeirus i līkū dorbu.
Vot, tys deļkuo īneistu īriedņus i vysaidus storpnīku žurkys i papeiru dvēselis. I deļkuo niu asu gotova kaidam īspert pa pautim. (Ari tod, ka birokrats ir buoba, jai ir pauti, partū ka birokratam vysod atsarass veids, kai izdruozt vysūs caurumūs i izpist smadzinis.)

Cīši atsavainoju par lomuošonūs, tok roksta tapšonys laikā nacīte nivīns dzeivinīks, ka naskaita 4 myusys, kū nūsytu.

Puosokys i maitys

Kas itys, pa besim ir par pasauli. Kod ļauds vaira navar saskrīt mīsta leluokajā laukumā i nūsavērt, kai rogonai sasīn kuojis i rūkys, īsvīž upē i piec sadadzynoj voi nūzīdznīku pakar vuornom par bareibu, jī verās viesturiskys kinys, kur datorgrafika i režisors pasaryupiejs, kab lūcekļu lauzšona byutu paruodeita tyvumā i vysys mūkys izskanātu bolsā, pasaruodeitu asnis i suopēs puorgrīztys acs. Kod amerikani nūšaun bin Ladenu i ļauds prīceigi doncoj, dūmuot, leluokuo rogona niu byutu sadadzynuota i niu to gon krīze beigsīs, konflikti byus cauri i piec ilga laika nūleis augleigs leits i naraža beigsīs. Dūmuot, bin Ladens ir ļaunais būrs, kura smierts atbreivuos puosoku vaļsteibu nu myužeiguo sasoluma – byutu interesnai juo smierti i smierts ziņu pasavērt nu puosoku redzīņa. Zinis kai puosokys, medeji kai puosoku stuosteituoji.

Bet na jau par tū gribieju. Īraudzieju komentarus par Reigys miera Nila Ušakova izastuošonu nu maratona – cylvāks vīnkuorši nūkryta, naapriekinuoja sauli, slūdzi. A interneta komenteituoji – gotovi dzeivu aprakt, kuojis i rūkys atraut, upē īsvīst. I kas tys par pasauli, kas tī par cylvākim. Lai kaida juo politiskuo puorlīceiba, lai kaida beja motivaceja skrīt, tys tok ir cylvāks. Voi eistyn itim komenteituojim nikuo nav svāta i sovu babu varātu puordūt detaļuos, bejuse tik izdeveiba. I tai gribīs īspert guļūšam, izraut actenis i pasaspēlēt – kai taidim mozim i rībeigim garenim nu puosoku, kas nūkrytušam varūņam mudri, mudri nūskrybynoj vysu gali nu kaulu i aizbāg aleņos – te beja, te jau čuššššs.

kuces memuāri

vajadzētu pasēdēt pie papīra lapām un failiem, bet kaut kā sametās tik skumji, ka ir pēdējais laiks pagaudot blogā. jo, ja jau es esmu kuce, kāpēc lai negaudotu.

februāra vidū piezvanīja kaut kāda sieviete, kas esot LTV režisore un taisot filmu par Andu Līci, tāpēc gribot iefilmēt manu viedokli. esot internetā atradusi un izlasījusi manu rakstu, radušies vairāki jautājumi. runa ir par šo te gabalu, ko uzrakstīju pēc tam, kad muzejs aicināja apmeklēt Nostaļģijas maratonu – respektīvi aizgājušo laiku autoru dzejas lasījumus.

no kuplā Rakstniecības un mūzikas muzeja rīkotā pasākuma autoru piedāvājuma rudenī izvēlējos Andu Līci, jo Anna Rancāne būtu pārāk banāli, bet pārējie autori interesēja vēl mazāk vai arī lasīja laikā, kad uz pasākumu netiku. komplektā Līcei nāca arī Imants Auziņš. ne es viņu bērnībā lasīju, ne tagad – tikai pirms pasākuma palasīju padomjlaika krājumus un pabrīnījos, kādu sviestu gan tomēr publicēja arī tolaik. par spīti cenzūrām un taču ne jau samizdatam (autoru pašu finansētiem un rediģētiem izdevumiem) kā nereti mūsdienās.

varētu izdot 1 normālu krājumu, bet tā vietā ir izdoti nezin cik. ritmiski rakstīt jau nav nekāda lielā māksla, lai to par katru cenu drukātu un tiražētu. un cik no tiem sensirmajiem tekstiem vairs kādam svarīgi, cik tad tur ir to labo lietu, ko laika zobs nesagrauzīs un vēja gars neizvētīs.

latvieši ir aptrakuši ar dzeju. vai nu daiņotāju gēni, kad katru smildziņu sidraba ziediem, katru pelēku akmistiņu apmīļot’i. vai arī no laika gala skolā iedīdīts, ka ir kruti būt dzejniekam un plivināties kaut kur apmēram pie gubu mākoņiem un romantiski īdēt te par laimi, te ciešanām. pamēģini skolas laikā atzīties, ka raksti dzeju – učenes izvazās pa visiem kaktiem un vēl nopublicēs pagasta avīzē. vai kāds brīnums, ka visi grib rakstīt un arī raksta – cits bērnībā, izmēģinādams jaunas iespējas, cits jaunībā, mirdams no nelaimīgas loves, cits uz vecumu, gribēdams pamest aiz sevis ko pārlaicīgu.

padomju laikā latvieši bija sevišķi aptrakuši ar dzeju – pilnas sekcijas. jo poētiskākas dabas ainas, jo mazāk ko piesieties. jo izkoptāka metaforu valoda, jo mazāk nepatikšanu. bailēs no soda latvietis kļūst dzejnieks. un pēc tam savā paštaisnumā brīnās, ka citiem labāk patīk proza.

muzeja pasākumā Līces un Auziņa teksti nebija nekas negaidīts – poētiskas dabas gleznas, ko nespēju palasīt jau kopš bērnības un ko ar mokām izcietu skolā, un tipiskā umpapā pensionāru dzeja par mūsdienām – sarīmētas rindas par deputātiem un klišejiskām negācijām. nebija pat smieklīgi. kā tāda aizgājušo laiku latvietība un vecāsmātes kožu saēstie cimdi – izmest nedrīkst, nēsāt nevar. un tad izdomā, kur likt – pie sienas rāmī vai atvilknē kodēm par prieku. vai arī digitalizēt un aizmirst.

vienai autoru sugai ir tāda sērga – klabināt dzejas par knauzerīgo Europu, desu e-vielām un slaistiem deputātiem, par apbižotajiem pensionāriem un mirstošo Latviju. latviski un latgaliski. lasi galva ritmā šūpojas līdzi – paņēmuši krutkas tašu, iesim izlakt polšu pašu, iedami uz gaišo tāli, izpirksim mēs bodē sāli (autoru nemeklēt, tikko sarīmēju).

piekritu palīdzēt. ja jau mans teksts par sen notikušu pasākumu kādam noder, varu to nolasīt vai arī komentēt. lai gan godīgi jāsaka – 1. martā, kad bija paredzēta filmēšana, par to jau biju aizmirsusi. kad TV ļaudis piezvanīja, stāvēju LU ēdnīcā pie letes un domāju, ko lai apēd. noliku paplāti un aizgāju – cilvēkiem tak jāpalīdz. ja viņiem priekš filmas vajag manu komentāru par reiz rakstītu tekstu, nav grūti palīdzēt. katrs, kas kaut ko organizējis, zina, cik pretīgi, ja kaut kas sāk iet pret spalvu un neviens nepalīdz.

bet te arī sākās cirks. mani filmēja veselu pusstundu. un tā sanāca tāda taisnošanās un atbilde uz uzbrukumiem par viedokli. jo filmā man bija iedalīta kuces loma, ko režisore nemaz īpaši neslēpa – centās izdabūt tekstus un īpaši neiedziļinājās, ko gribu pateikt vai domāju. jo – jūs taču saprotat, ka mēs montēsim. un – gribu saprast, kas jūs par cilvēku, man vienkārši interesanti (mani bērnībā arī interesēja dēles, tāpēc liku smiltīs, lai rāpo). apmēram kā preparējamu vardi nolikt uz stikla, dīrāt ar skalpeli un mēģināt saprast citu paaudzi. neslēpjot savu pretīgumu.

jo nelasīt aizgājušo laiku literatūru nav labais stils. un pavisam slikts stils ir publiski pateikt, ka nemaz netaisos to darīt un arī nenožēloju. komentāru par to P. Bankovskis iecepa savā Satori blogā: Daudz neizprotamāki ir dažādi vecuma ierobežojumi, kas, kā laiku pa laikam noprotams, “jauno autoru” vai “vidējās paudzes” autoru darbus kritizēt vēl pieļauj, bet brīdī, kad autors jau sasniedzis pensionēšanās vecumu, atstāj vien divas iespējas – vai nu klusējot nelikties ne zinis, vai pieminēt, tā teikt, pagātnes nopelnu gaismā. Manuprāt, šāda pārprasta pietāte pret sirmajām galvām, literatūrā ir kaitīga un pat lipīga – laika gaitā tā no kambariem, kur mājo sirmie un godājamie gluži kā tāda labi sastāvējusies smēķu smaka izlien pa durvju apakšu un piesmirdina arī visu pārējo telpu. (..) Nav jau viegli samierināties ar domu, ka ja vien par tevi un taviem darbiem nerunā tikai labu, tad tu, visticamāk, vēl arvien esi dzīvs.


bet tas, galu beigās, par Līces nelasīšanu ir mans privātais viedoklis. cilvēkam tak nav jāizlasa visa pasaules un pat ne visa latviešu vai latgaliešu literatūra. un visa literatūra nav domāta visiem cilvēkiem. kam Remarks, kam Bodlērs. kam Ignats Zariņš un Rēzeknes bombardēšana, kam Melānijas Vanagas izsūtīto stāsti, kam atkal mūsdienu latvju prozas senvārdu kruzules, nīkulīga cepšanās un femīnās poētikas glāsmainie vēzieni, no kā man arī brīžam gribas vemt. ja man nepatīk, tad taču varu pateikt, ka nelasīšu. jo es tiešām nelasīšu.

jā, lasu un lasīšu Ziedoni, Skujenieku, Belševicu, Elsbergu, Vācieti. vēlams, mūsdienu izdevumā. bet pret tām daudzajām padomjlaika mazgrāmatiņām, ar ko bija pilna sekcija, man ir alerģija. gan tieša, gan pārnestā nozīmē. jo man ir alerģija no pelējuma un putekļiem – asaro acis un šķaudu. bet arī alerģija no tekstu blāķiem – tekstu apkārt ir tik daudz, ka nevaru paspēt izlasīt visu, ko kāroju. kur nu vēl kaut ko pienākuma pēc.

kā saprotu no zvaniem un komentāriem (man nav TV), kaut kāds mans teikums ir ielikts Andas Līces filmas reklāmā un tagad ik pa laikam tiek drillēts tās filmas pašreklāmas laikā.

Pateikt un pateikties. Anda Līce. LTV videofilmas pirmizrāde. Šogad aprīļa beigās dzejniece Anda Līce svin skaistu apaļu jubileju. 70 gadi ir labs brīdis mūžā, lai pateiktu saviem senčiem, savai mammai paldies par labajiem gēniem, taisno muguru un gaišo, priecīgo prātu. Videofilmā dzejniece runās arī par trīs laikiem savā dzīvē, kuru robežu spilgti iezīmējis 1949. gada 25. marts.

nevaru saprast – pie kājas vai esmu nikna. jo blogā uzrakstīju par dīvainu pasākumu muzejā, filmēšanas laikā runāju par aizgājuša laika literatūru. bet tagad esmu nonākusi dīvainā lomā, jo filmu rādīs 25. martā, tieši izsūtīšanu uz Sibīriju kontekstā. filmēšanas brīdī taču to nezināju, bet tagad esmu izmantota par vēl vienu klišejisku naglu mocekļa zārkā – tad izsūtīja, tagad jaunie nelasa.

naivi gribēju palīdzēt sataisīt to filmu. nu sanāk, ka esmu piekāvusi izsūtīto. kā tā “maita krieva” 16. martā pie Brīvības pieminekļa.

laikam jau ir iemesls būt niknai uz režisori, jo laikam jau viņa mani vienkārši izmantoja kā ļaunā tēlu sevis režisētā vēstījumā. tas ir, atnāca pakaļ video materiālam ar manu seju, jo filmai neder pliks teksts. jau iepriekš zinot, ka vajag jaunās paaudzes maitu. tas ir, es pati viņu nemaz neinteresēju. tas ir, ja es būtu trula maita, mūžam neņemtos ar latgaliešu valodu un kultūru – vieglāk taču ir grauzt popkornu un lakot nagus. bet var jau būt, ka esmu kuce, jo nav ne mazākās vēlēšanās izlikties labākai un lasīt. labāk tomēr rakstīt.

vai mani uztrauc, ka mani teksti kādam nepatīk un visticamāk pazudīs nekurienē? tā ir realitāte. es rakstu šim brīdim un daru to internetā. uz papīra drukāt ir vērts tikai pašu labāko. un daudz kas no iepriekšējo paaudžu sadrukātā ir tikai analogais spams.

bet man vienalga ir ļoti nepatīkama pēcsajūta un pretīga priekšsajūta. pie viena arī atvadoties no sava naivuma. protams, ka citureiz, kad kādam vajadzēs manu seju vai vārdu, vērtēšu daudz rūpīgāk, vai tas ir to vērts.

naleiņ vysim ūkstim par spryudzini. na kotram ūkstam vajag spryudziņa. i na kotram spryudziņam juoatsarūn ūkstā.