A tu tik daudz nastruodoj

Itūrudiņ maņ daudz laika saguojs byut slimneicā. Varieju pasavērt nu vydspusis, kai izaver NMPD mašyna, lela slimneica i kovida karantina, kod nav rodu pyuļu palatuos, bet nav ari iedīņa nu sātys.
Paļdis Dīvam, maņ pasaveice satikt tikai lobus uorstus. Tys ir daudz.

Apleik guļ cylvāki, kas mudri miers voi kū aizvad iz cytu palatu nūmiert, ka jī mierst par daudz skali. Smierts ir tik intims process, ka juos naruoda. Varbyut lai nadaleipst. Voi iz cytu palatu nakts vydā aizvad tevi, partū ka tu namiersti.
A cytaiž tev vyss ir labi, tu dreiksti pīsaceļt i staiguot. Partū ka tu esi jauna i tev ir nanormali pasaveics. Loterejuos tu parosti ni valna navinnej, a ite esi laimiejuse – vysu dzeivi. Tu esi jauna, tevi syuta iz naskaitamim izmekliejumim. Tev atrūn vaini. Izaruod, ka tei nav tova vaine, ka tai nūtyka.
Nūdaļā tu esi vīneigais pacients, kam ir gon sapruots, gon sovys kuojis. Atpyutys ustobā raugi datikt pi soltaunīka, kas kuortejū reizi ir īkrauts vysaidu modeļu rateņūs i staiguļūs. Tu pajem sovu jogurtu, a bez juo soltaunīkā nav nikuo cyta, partū ka ite tu esi vīneiguo, kas ir spiejeiga da juo daīt i ari saprast, ka pasaulī ir taids jogurts, soltaunīks i īt.
Tu esi palatā, kur apleik vysi guļ. Nu suokuma tu paceļ vysom gultom golvgaļus, sapruovej cjocem spylvynus, īdūd rūkuos lizeikys i paplātis ar zupys i putrys škeivim, tod atsasiesti i ēd sovu zupu. Partū ka ir tik gryuts ēst, ka vysi verās i poši nikuo navar.

Reizem dzeive nūraun stopkranu. Reizem nūraun tai pamateigai i viļcīņs apsastuoj, a reizem tikai parausta i tik piec tam saprūti, ka varēja byut ari vysaiž. Fiziski vyss ir kuorteibā, bet tu esi sajutuse smierti cīši, cīši tyvai kluot i ar tū tev niu byus juodzeivoj vysu dzeivi.
Tū ak jau sauc par posttraumatiskuo stresa sindromu.

Ir bejuši vysaidi rudini, ir bejušys vysaidys dīnys. Ir bejuši 18. novembri, kod esi sātā Mukulēs i mežā salosi sieņs. Ir bejs, ka izsutynoj pādejū mozū kabaci nu sova duorza i esi gotova zīmai. Ir bejs ari jau pyrmais snīgs. Piec agruo reita guojīņa soltumā iz Bruoļu kopim ēd korstus blīņus ar koju draudzinem voi dzer čaju korporacejis dzeivūklī i smejīs ar sovejim. Ar stopim brauc iz Līpuoju nūsaklauseit svātku koncertu bazneicā. Esi īsaļūbiejuse i verīs salutu dabasūs.
Bet ir ari taidys dīnys, kod naktī prasavoj dālam kraklu, spraud pi krakla sorkonboltsorkonū baņteiti, a tī ir tikai audums i audums, bolts i kruosains.

Itūnakt guoju iz kopeja automatu pi veikala, myrguoja leits sejā. Apleik nivīna cylvāka. Juopadora vēļ tys i itys. Bet deļkuo. Iz kuo riekina. Iz sovys veseleibys, iz sova laika, iz sovys saimis riekina.
Naktī bārni beidzūt guļ. Ir nasarausteitais laiks, kod vari dūmuot. Tik dūmojās ni par tū, par kū vajadzātu. Partū ka tovā traukā varbyut ir īkrits pādejais pilīņs i vyss lejās puori – iz goldauta, iz boltuo krakla, iz kruosainuos baņteitis pi juo.
Tu naesi ni veiksmeiga, ni teic ar vysu golā. Vīnā sātā napļauta zuole, ūtrā aizmiersi aizvest pamperus muotei, trešā bārni īt iz bārnuduorzu namozguotom ausim i naprasavuotom drēbem, catūrtā sātā sābri rauga īleist zemisgobolā. Vīnā dorbā katastrofa, ūtrā apdareji, trešā dag termeni. A patīseibā tu gribi raksteit dzeju, tik navari. Atīt pyrmais teikums i vibrej kai kūrpē īkrits akmiņs, a atsasēst pīraksteit tu navari, partū ka pat atejā sekoj kaids ar Mamm-mammm-mammm! Piec šaļts grybātu, bet akmiņs nu kūrpis jau izkrits i palics tik caurums jaunajā zečē.
Virdžineja Vulfa jau seņ ir sarakstejuse gruomotu par sīvītem muokslineicom i rakstneicom. Kab radeitu, jai ir vajadzeiga sova ustoba. Es saceitu – sovs dators, sovs golds. Apleik doncoj bārni, skaņ telepons, a tu roksti.
Roksti i ceri, ka tuo kaidam vajag. Ka kaids puorskaiteits, koč tu roksti latgaliski.

Voi tu atsasauc Latvejis Rakstnīku savīneibys idejai i reikoj literaturys pasuokumu Latgolā. Taidu pošu, kai Kūrzemē jau nazcik godu taisa Storptautyskuo Rakstnīku sāta i Ventspiļs biblioteka. Partū ka tev ir teksti. Partū ka tu ceri i tici, ka ari cytim ir teksti. Partū ka ir apnics raksteit i byut latgalīšu literaturys geto, kur ir tik gryuts dasarunuot da cytys auditorejis.
Tu guli intensivajā terapejā i sasaraksti par projektu. Partū ka mistiskā veidā nav atjimts telepons. A uorstim, kas sasatrauc par pulsa pauotrynuojumu monitorā, skaidruot, ka tikkū beja napateikams e-posts.
– Beidziet strādāt!
I tu smaidi, i raugi nūturēt sirdi, lai naskrīn. Raugi izavērt normala, adekvata. Ceri, ka naatjims teleponu. Partū ka ir tik gryuts gulēt i vērtīs grīstūs, ka apleik mierst voi dreiž miers. cylvāki. Teleponā ir gruomotys, žurnali, draugi i vysa dzeive.

Te ir tys stopkrans. Beidziet strādāt.
Vēļ precizuok tys ir pasaceits jaunajā Valentina Lukaševiča gruomotā “Pādi navā svāti”, kas izīs dreizumā.
A tu tik daudz nastruodoj.
Dabasu vaļsteibā pījem i tūs,
Kuri guļ zuoleitē
I verās muokūņūs.

Redigieju manuskriptu, skaiteju dzejūļus palatā, kur jau dreikstieju struoduot. Aizsyuteju saimis uorstei itū kadru, jei – Šito visiem vajadzētu turēt pie sienas.

I tod atīt taids 18. novembris, kod atbrauc nu ceļuojuma pa Latveju, nūsaprīcuojuse, cik skaisti izrūtuoti pat mozuokī lauku mīsteni, i puorskaiti cehs.lv, ka kaidam cytam ir bejs prikoleigai pasanirguot par teve organizietu pasuokumu, kas kovida laikā ir saguojs cytaiduoks, nakai beja dūmuots. Ar autoru video tīšsaistē, na tekstu skaitejumim muižā.
Mani puorsteidze komentari nu draugu i paziņu, kod saceju, ka ir suopeigai. Sok, jī taidi ir. Najem golvā. Tys ir jūks.
Školā tū sauc par mobingu. Klasē vysod atsarūn kaids ierglis, kas vāploj pa prīšku i cytim juosasmej leidza voi vysmoz juopasmaida, partū ka tok stileigai. Tys tok beja dūmuots jūks. Jis tok taids ir. Jis naīsadzilinoj, jis laiž pa viersu, īrāc par cytim. Vysim ir skaidrys – jis ir kruts i stileigs, partū ka īrēkt par cytim var tikai kruti i stileigi cylvāki. Nasasmīsi leidza, nūrīs i tevi. Tys, ka tev suop, ir tikai tova attīksme i tova problema. Naīspringsti i smejīs leidza, partū ka tai dora veiksmeigī.

Bārnim vuicu, ka par ūtru smītīs nadreikst. Lobs jūks ir taids, kur vysim ir smīkleigai, na vīns rāc, a cytam suop sirds.
Ruodīs, ka vuicu lītys, kas nader dzeivuošonai itamā dzikaru sabīdreibā.

I eistyn. Juobeidz struoduot. Dabasu vaļsteibā pījem ari bez tuo. Bez vysu tūs tekstu, pasuokumu. Kod esi palatā i miersti, tei ir tikai mīsa.

Par sienim, kači i drūsmi

Rudinī dabasi zami i apsalaiduši. Šudiņ Dvieseļdīna.
2. novembrī sieņu laiks jau seņ cauri, bet ej gar azaru i ļaužu pylna celeņa molā īraugi saulissorgu – cīši vierteigu sieni, kas gorda i svaiga, i karbonadēs. Tik vysi paguojuši garom.
Tai i saīt – tikai zynuotuojam ir īspieja izbaudeit pasauļa bagateibu i garšu. I tam nav sakara ar drūsmi, partū ka i sieņu, i kovida laiks ruoda – drūsme bez zynuošonu ir beistama.

Pa ceļam nu Reigys aizbrauču iz mežu. Nabeja mīra. Pasavērt, varbyut vēļ ir kaidys gailinis. Varbyut saulissorgi kur.
Beja kaida sauve gailiņu, div makaviki. Vīneigū eļksnini i ciucini pamešu augt. Nav tai, ka sieņu nav. A sieņu eisti nav.

Jaunaudzē atrodu beigtu kači. Var redzēt – labi kūpts sātys kustūņs, gaiši palāka siksneņa ap koklu. Īlyku ziņu apleicīnis Feisbuka grupā, mudri viņ atsaroda saimineica. Cylvāks raud. Aizsyuteju biļdi, nui, jūs kačeits. Div godi puikam, lobs kačs beja. Īdevu koordinatis, lai slava myusu dīnu tehnologejom, aizbrauce pakaļ i pajēme apglobuot.

Izaruod, kačs šudiņ nu reita sabraukts. Sābri jau davuši ziņu, ka iz cīma golvonuos īlys nazkas na tai. Bet tok sabrauciejam beja vaļa jimt myrūni nu ceļa, likt mašynā, nazkur vest, izsvīst kai taidu māslu, lai lopsys i suni volkoj. Na apsastuot, nūjimt nu ceļa, nūlikt ceļa molā. Ar cīnu pret radeibu, kas guojuse būjā, pret juos saiminīkim, pret cytim šoperim.

Tāvs mani vuiceja vysod nūstuot i nūnest nu ceļa, ka ir kaids škierslis. Dieli, cegli, maita.
Vēļ atguodoju laikus, kod cylvāki sabrauktū nese molā. Vys rešuok. Piec nazcik sakoltušu blīņu iz ceļa palīk vys vaira i vaira vīnolga.
Nui, poša ari grākoju, braucūt ar mašynu, nasastuoju i cytu nūtrīktūs kustūņus nanūnasu. Tik tod, ka eju kuojom voi braucu ar ritini. Nazkai jau īrosts, vīnaļdzeiba puorjem vysus. Tai jūs tī i satrīkš iz ceļa. Uotrums vaira na tys, kaids beja muna tāva laikā. Mašynu straume. Pošu var sabraukt. I aizbraukt.

Plyka drūsme bez zynuošonu ir glupeiba, beistama sev i cytim. Plyka zynuošona bez drūsmis ir vīnaļdzeiba i bailis.

Sagatavoti un nosūtīti iesniegumi Veselības inspekcijai un Latvijas Ārstu biedrībai

Septembris, daudzās skolās tas gan jau sāksies ar sacerējumu rakstīšanu “Kā es pavadīju vasaru.” Te būs manējais sacerējums.
Raksta noslēgumā pievienots manis sagatavotā un šodien nosūtītā iesnieguma teksts. Tas iesniegts LR Veselības ministrijas Veselības inspekcijai un Latvijas Ārstu biedrības Ētikas komisijai un Aroda tiesai.

Vasarai īpašu plānu nebija.
Bija doma paceļot, jūnijā aizbraucām uz Somiju, ar visiem bērniem aiz Polārā loka, bija labi. Bija doma padzīvot laukos – jūlijā aizbraucām pie mammas uz Mukulēm uz pāris nedēļām, bija labi.
Tikai tas viss pārtrūka vienā vakarā, kad mamma nokrita. Insults.
Tālākā vasara bija murgs. Nedēļas pārvērtās mēnešos. Trūkstošās drēbes bērniem nopirku Viļānu humpalās, jo kaut kā dzīvot vajadzēja un tas bija pēdējais, par ko domāt.
Šis mammas insults ir mainījis pilnīgi visu – no sevi apkopt spējoša un runājoša cilvēka, kas var viens darboties mājās atbilstoši vecumam un fiziskajam stāvoklim, viņa ir kļuvusi par bezpalīdzīgu un kopjamu cilvēku, kas kaut ko dara pats, bet nekad nav zināms, ko dara un ar ko tas beigsies.
Diemžēl mammas nokrišanai, NMPD izsaukšanai un profesionālajai palīdzībai uz vietas sekoja totāla vienaldzība un pat cinisms Rēzeknes slimnīcā, kur atrodas tuvākā Insulta vienība, bet kuras Insulta vienībā mamma nemaz nenonāca. Par spīti neapšaubāmām insulta pazīmēm, dežūrārsts Georgijs Tihonovs neizsauca dežurējošo neirologu un pacienti izrakstīja no slimnīcas – ģimenes ārsta uzraudzībā.
Tonakt mammu pati aizvedu uz Daugavpils slimnīcu. Tur apstiprinājās diagnoze insults. Darīt gan vairs neko nevarēja, jo tik svarīgās pirmās stundas jau bija zaudētas Rēzeknes slimnīcā.
Paldies man nezināmai Rēzeknes slimnīcas medmāsai, kas ieteica šo soli. Paldies tvitera atbalstam – rakstot, zvanot un vēlreiz rakstot man tai naktī, kad biju tik apmulsusi.

Tās nakts piedzīvojumus visērtāk izlasīt šeit: “Ārsts nemaz neapskatīja mammu, tikai papīrus!” Insulta pacientes meitas atmiņas par šausminošo nakti Rēzeknes slimnīcā – tas ir tas pats no naktineica.lv ņemtais teksts, iepriekšējais ieraksts, bet mazliet skaistāk noformēts.

Šodien pabeidzu sagatavot un aizsūtīju sagatavotos iesniegumus LR Veselības ministrijas Veselības inspekcijai, Latvijas Ārstu biedrības Ētikas komisijai un Aroda tiesai, kur lūdzu izskatīt lietu par Rēzeknes slimnīcas dežūrārsta Georgija Tihonova rīcību manas mātes Emeritas Spergas ārstēšanas laikā un pieļauto paviršību.
Cerībā, ka Valsts Veselības inspekcija un Latvijas Ārstu biedrība, lemjot par šo gadījumu un nākotni reģiona pacientiem, vadīsies pēc labākās sirdsapziņas un objektīviem kritērijiem.
Cerībā, ka sistemātiskais terors pret senioriem (citādi to nenosauktu, ņemot vērā daudzās saņemtās atsauksmes – mūsu ģimenē ar tā bija) mazināsies.

Latvijas Ārstu biedrības prezidente Ilze Aizsilniece vakar jau pasteidzās paust viedokli “Latvijas Avīzē“. Vairāki izteikumi šai rakstā manī izsauca lielu nesapratni un arī, atzīšos, dusmas. Vēlos tos komentēt.
“Ārste skaidroja, ka medicīnā bieži ir nestandarta situācijas, kurās kļūdīties var ikviens ārsts.” Protams, vārna vārnai acī neknābs. Bet. Tā nebija kļūda, jo kļūdās tas, kurš dara. Tā bija sistēma. Par to liecina daudzas citu cilvēku liecības par Rēzeknes slimnīcā un tostarp Tihonova novārtā pamestiem smagiem slimniekiem. Par to liecina mūsu ģimenes pieredze, kad ārsts tā īsti pat necentās iedziļināties, drīzāk atbrīvoties laikam tak no problemātiska un norakstāma (veca, neārstējama) slimnieka. Ja ārsts pats neveic pacienta primāro apskati? Ja uzticas tikai datortomogrāfijas rādījumam, kur vēl nav redzams svaigais insults? Ja šaubu gadījumā neizsauc dežurējošo neirologu? Ja kolēģei, kas gadījusies telpā, un rosina to darīt, atbild noliedzoši? Ja nav intereses palīdzēt cilvēkam, bet atbrīvoties no bezcerīga slimnieka?
“Pēc pētījumiem medicīniskās kļūdas varbūtību vislabāk novērš laba ārsta un pacienta, kā arī viņa tuvinieku saskarsme, piebilda Aizsilniece. ” Par labu saskarsmi nenosauksi tādu, kur manus izmisīgos mēģinājumus rast palīdzību mammai, kam ir insults ar acīmredzamām pazīmēm (nerunā, labās puses pārejoša paralīze, nesmaida, nekomunicē), sagaidīja ironisks un cinisks ārsta pretspars, ka es tak neesmu ārsts un nevaru noteikt diagnozi. Līdz tam, ka savu balto ārsta halātu centās atdot man, cilvēkam no ielas. Varbūt vajadzēja ņemt to halātu?
“Vai ārsts Tihonovs, konsultējot pacienti, saņēma visu nepieciešamo informāciju?” Vai ārsts šādu informāciju prasīja? Vai ārsts vispār konsultēja pacienti?
“Vai paciente pirms tam bija pietiekami sekojusi savai veselībai? ” Vai Latvijā nav noteikts, ka medicīniskā palīdzība pienākas ikvienam? Jo tad jau arī pašnāvniekus būtu jāatstāj nomirt, jo paši to vēlējušies un noziegušies pret sabiedrību, izvēloties nāvi. Jo nesekošana savai veselībai ir pasīvā pašnāvība, ja jau tā. Tad būtu jāatsakās no dzērāju, narkomānu, pīpmaņu, toksikomānu un bezpajumtnieku ārstēšanas, jo viņi nav sekojuši savai veselībai un izvēlējušies veselībai kaitīgu dzīvesveidu. Tad nebūtu un jāglābj un jāārstē arī šoferi, kas braukuši ar neatbilstošu ātrumu! Jo arī tas ir pasīvā pašnāvība, ja kas.
Šobrīd izskatās, ka LĀB prezidente Aizsilniece jau bruģē ceļu biedrības un ārstu sabiedrības atbildei – paciente pati ir vainīga.
Līdzīgu scenāriju jau ir pieredzējusi arī kāda cita ģimene, kas pēc identiska notikuma, saskaroties ar Tihonova vienaldzību un ģimenes locekles nāvi (citēšu, saglabājot pareizrakstību un stilu: “Tihonovs pat diagnozi ne nolika,pateica veca te nav viesnica neirologa ne bija,pańemam mamma nakti májas.péc laika slikti atkal palíka insults un tad pa slimnìcam 3 menešus un viss.”), ir vērsusies Veselības inspekcijā. Sekas? Citēju: “Pirmà vestule bija ja halatnost Tihonova a tagad raksta ká vińai buket slímibas bija.Nezinam jau ko darit talak vai lai viss paliek.”

Kāpēc tik ilgi vilku gumiju ar šo iesniegumu?
Pirmkārt, gribēju iesniegt pilnu dokumentu paku, ieskaitot arī rehabilitācijas iestāžu atzinumus. Diemžēl mammas diagnoze šobrīd ir arī afāzija – runas traucējums, kura gadījumā raksturīga pilnīgi vai daļēji zudusi spēja saprast cita runu vai iztrūkst savas domas ar vārdiem vai frāzēm; galvas smadzeņu bojājuma izpausme.

Kāpēc tomēr iesniedzu?
Kā jau minēju, šķiet, tviterī, primāri rūpējos par bērniem un mammu – steigties ar iesniegumu neredzēju jēgu, diemžēl. Tomēr iesniedzu – tas bija pienākums pret sabiedrību un citiem potenciālajiem slimniekiem. Patiešām ceru, ka ir iespējams pielikt punktu tam gadiem ilgušajam murgam un vairs necietīs pacienti un viņu ģimenes.
Man nav naida pret šo ārstu. Viņam vēl mūžs jānodzīvo, vecumdienas ar visām slimību izklaidēm vēl priekšā, man ar.
Man ir dusmas pret veselības aizsardzības sistēmu, kas to ir pieļāvusi – gadiem.

Te lai seko iesnieguma teksts.
Neesmu jurists. Neesmu ārsts. Esmu tikai cilvēks.
Tiešām un naivi ceru, jo mani audzināja mamma, kas tagad pati ir cietusi. No viņas esmu uzzinājusi, kas ir labs ārsts un kā jāattiecas pret pacientu (un, paldies Dievam, šovasar satikusi vairākus šādus Ārstus), kā arī – pret netaisnību ir jācīnās pat tad, ja tas ir naivi, ir jātic labajam, jo labais vienmēr uzvarēs.

Latvijas Republikas Veselības ministrijas Veselības inspekcijai

Latvijas Ārstu biedrības Aroda tiesai

Latvijas Ārstu biedrības Ētikas komisijai

Ilzes … (pers. k. …)

iesniegums.

Lūdzu izskatīt lietu par Rēzeknes slimnīcas dežūrārsta Georgija Tihonova rīcību manas mātes bijušās Viļānu slimnīcas un poliklīnikas pediatres Emeritas Spergas (pers. k. …) ārstēšanas laikā 18.07.2019. un pieļauto paviršību, pacienti izrakstot no Rēzeknes slimnīcas par spīti neapšaubāmām insulta pazīmēm, vadoties tikai pēc datortomogrāfijas izmeklējumu rezultātiem un neņemot vērā objektīvo pacienta stāvokli un notikušās veselības stāvokļa izmaiņas, kā dēļ viņa tika nogādāta slimnīcā ar NMVD, kā arī neprofesionālo komunikāciju ar pacientes tuviniekiem.

Lemjot par šo gadījumu, aicinu vadīties pēc labākās sirdsapziņas un objektīviem kritērijiem, lai nākotnē novērstu šādus gadījumus un vājas medicīniskās aprūpes un tai izrietošu dramatisku seku veselībai iespējamību potenciālajiem Rēzeknes slimnīcas pacientiem, tai skaitā – tās Insulta vienības apkalpojamā reģiona iedzīvotājiem un jebkuram cilvēkam, kas šajā reģionā atrastos. Ja ceļojat pa Latviju, tas var būt arī jebkurš no jums.

Diemžēl, kā liecina man adresētie privātie ziņojumi sociālajos tīklos, saņemtie zvani un vairāku Rēzeknes slimnīcas pacientu tuvinieku liecības klātienē, tad slimnīcā un tostarp šim ārstam tā ir ierasta prakse, sava veida sistēma, kā atbrīvoties no “liekajiem” pacientiem, pamatā senioriem.

Lūdzu, izskatot lietu, ņemt vērā šo fonu un pazīmes, kas liecina par šādas rīcības sistēmiskumu un regularitāti, lai arī droši vien ne visi rakstītāji un runātāji ir atsaukušies manam mudinājumam par šiem gadījumiem rakstīt iesniegumu Veselības inspekcijai. Atsevišķas vēstules skatīt pielikumā, visas neapkopoju.

Tāpat lūdzu vērtēt situāciju, ka paciente, kam 18.07.2019. plkst. 21.00 ir noticis un vēlāk arī diagnosticēts insults, Insulta vienībā nonāk tikai 19.07.2019. aptuveni starp plkst. 11.03 un 12.15 – teju 15 stundas pēc notikušā insulta.

Ja gan Rēzeknes slimnīcā, gan Daugavpils Reģionālajā slimnīcā ir Insulta vienības, tad kāpēc tās nenodrošina neirologa dežūras klātienē 24 stundas un 7 dienas nedēļā, lai lēmums par šādiem sarežģītiem pacientiem, kam, piemēram, ir neskaidra datortomogrāfijas aina, bet nepārprotamas insulta pazīmes, nepaliktu uz dežūrārsta pleciem un atbildības.

Ja tas nav iespējams finansējuma vai medicīniskā personāla trūkuma dēļ, tad kāda jēga no šīm Insulta vienībām, uz kurām, kā to vairākkārt norādījusi arī NMVD vadītāja Liene Cipule un kas ir redzams arī Veselības ministrijas izplatītajos informatīvajos materiālos, piemēram, plakātos uz slimnīcas sienām, ir jānogādā pacienti atbilstoši to teritoriālajai piederībai un piesaistei noteiktas Insulta vienības apkalpojamai teritorijai.

Situācija, ka, atrodoties noteiktā Latvijas reģionā, cilvēkam ir mazāka iespēja saņemt laicīgu un kvalitatīvu medicīnisko palīdzību, piemēram, insulta gadījumā, jo reģionālās Insulta vienības ir vājāk aprīkotas, zemāk finansētas, bez klātienē dežurējoša ārsta, ir pretrunā ar Latvijas valsts Satversmē noteikto, ka Valsts aizsargā cilvēku veselību, dzīvību un Latvijā cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas.

Vienlaikus aicinu vērtēt situāciju, kāpēc Rēzeknes slimnīcas dežūrārsts Georgijs Tihonovs, pirmkārt, pats neveica pacientes apskati un stāvokļa novērtējumu, tostarp nenotika komunikācija starp ārstu un pacienti (kas, kā liecina pieredze Daugavpils Reģionālās slimnīcas uzņemšanā, bija iespējama par spīti verbālās komunikācijas trūkumam, pacientes stresam un aftāzijai), bet to uzticēja visticamāk medmāsai vai ārsta palīgam, kura identitāte nav zināma, otrkārt, kāpēc šaubu gadījumā veselības stāvokļa novērtēšanai netika pieaicināts dežūrējošais neirologs, kas tobrīd atradās mājas dežūrā, treškārt, kāpēc paciente ar insulta pazīmēm: pazudusi runa, noslīdējusi labā sejas puse, traucētas kustības ķermeņa labajā pusē (ierodoties NMVD, labā puse bija nekustīga, kustības daļēji atjaunojās, atrodoties vairākas stundas Rēzeknes slimnīcā), apgrūtināta vai pat neiespējama komunikācija tika izrakstīta tālākai novērošanai pie ģimenes ārsta.

Iesniegumam pievienoju pielikumus:
(seko 9 pielikumi).
Pielikumi pieejami tikai iesnieguma adresātiem, jo satur sensitīvus datus.

Ar cieņu –

Ilze …

Telefons: …

E-pasts: …

Mammas insults. Notikumu secība

Lai gan jau ir pagājis gandrīz mēnesis un atmiņa daudz ko izdzēsusi, man datorā bija saglabājie notikumu apraksts. Mazliet noīsināju dzeju un publicēju.

Ceturtdiena, 18. jūlijs

Ap 21.00

Atskan kritiena troksnis.

Mamma ar pārvērstu seju balstās pret dušas telpas durvīm. Labā sejas puse noslīdējusi, labā roka nekustas, uz jautājumiem atbildēt nespēj. Novērtēju situāciju – insults.

21.05

Tante zvana NMPD.

Balstu mammu, bet jūtu, ka viņa paliek arvien smagāka un it kā atslābst, atlaižas. Noguldām uz segas koridorā.

Mammas galva ļengani karājas, viņa mēģina ar veselo roku trīt pamirušo labo roku, kājas, šķiet, vispār nekustas. Mēģina runāt, īd. Skatiens nekonkrēts, sazināties nav iespējams.

Asinsspiediens 195/145.

Tante saka iedot klofazolīnu, mēle karājas.

21.22

Sazvanu ģimenes ārstu konsultatīvo telefonu, paskaidroju situāciju un to, ka ātrie izsaukti, bet prasu padomu.

Ārste pasaka nolikt sānu guļā un ar galvu uz sāniem, lai neaizrijas ar mēli, nenosmok.

Galvu nolieku vēl vairāk uz sāniem.

Nekādas zāles dot navajag.

Nav ne jausmas, kur palikusi klofazolīna tablete un vai mamma vispār var kaut ko norīt.

21.25

NMPD joprojām nav. Zvanu. Brigāde esot ceļā. Esot ļoti daudz izsaukumu.

Ap 21.30

Ierodas NMPD, sagaidu un parādu, pastāstu notikušo. Ārsti ķeras pie darba.

Mammu ierullē nestuvēs, ar tām aiznes līdz īstajām nestuvēm uz riteņiem, aizbrauc pāri āra slieksnim, ka nograb vien. Tante pavadīs māsu uz slimnīcu

Ap 23.20

Zvana tante. Izmisusi. Ārsts esot nekāds, pie pacientes neejot klāt, jēgas nekādas. Neirologa uz vietas nav, būšot tikai sestdien, insulta diagnozes nav, datortomogrāfijas rezultātu nav. Nekas nenotiek, mamma joprojām guļot Uzņemšanas palātas vidū uz pagaidu kušetes uz riteņiem.

Mamma mēģinot celties, bet galīgi nesakarīga uzvedība. Rokai un kājai daļēji atjaunojušās kustības. Mamma kaut kur ejot, bet nerunājot, nevienu neklausot. Esot aizgājusi uz tualeti.

Ārsts tantei esot izteicis komentāru, ka viņa (tante) labi izskatoties. Vai vīrs esot?

23.27

Ieeju tviterī un ierakstu par notikušo – mammai insults, ātrie aizveda uz slimnīcu, nekādas terapijas nav, datortomogrāfijas rezultātus sola no rīta, neirologs varbūt sestdien.

23.41

Turpinu rakstīt publiski. Ka mamma jau slienas kājās, bet nerunā. Ka ārsts runā par ģimenes ārsta uzraudzību, izsaka komplimentus pavadošai personai par izskatu. Ka nekādu palīdzību nemana.

Ap 23.50

Zvana nu jau galīgi izmisusi tante.

Brauc pakaļ! Mamma jāved mājās. Izraksta no slimnīcas.

Tantei nav līdzi maka, jo, baidoties no aplaupīšanas, negribēja naktī iet uz dzīvokli ar mantām, taksis atkrīt. Neviens tak neiedomājās, ka tik slimu cilvēku izraksta.

Tante esot prasījusi, vai tad vismaz kapeļņicu neuzliks. Pēc tam esot uzlikta sistēma, kaut kas pil.

23.57

Rakstu tviterī par to, ka mammu izraksta no slimnīcas. Tikai sapilinās sistēmu un sagatavos izrakstu.

Piektdiena, 19. jūlijs

Ap 00.00

Zvana tante. Brauc pakaļ! Ārsts kaut ko ārdās, medmāsas skatās. Māte ceļas un nav valdāma, pati pirmīt bijusi uz tualeti.

Runā? Nē. Mute? Nu tā. Rokas it kā kustas abas. Staigā. Nesakarīga.

Saruna pārtrūkst, jo mamma kaut kur grib iet, tante ķer.

00.33

Esmu pie Rēzeknes slimnīcas.

Tante nāk pretī. Esot jāsagaida, kamēr izpil sistēma. Vestibilā puskrēslā sēž un manī noskatās 3 cilvēki: viens baltā halātā, viens rozā formā, viens kaut kādā biezā ķitelī.

Eju viņiem garām pie mammas. Viņas seja nedzīva, skatiens joprojām neadekvāts, nerunā. Mēģina kaut ko teikt, nav pat nesakarīgu skaņu virknējuma, tikai īdieni.

Eju pie cilvēkiem vestibilā un vaicāju:

– Kurš no jums ir ārsts?

Vīrietis baltajā halātā jau ir gaidījis mani, pielec kājās un uzreiz pāriet pretuzbrukumā.

Kļūst skaidrs – viņš ir pārliecināts, ka tas nav insults, jo datortomogrāfijā insulta nav.

Bet mamma? Viņa joprojām nerunā. Bet pa dienu runāja.

Man no stresa un izmisuma nāk raudiens. Cenšos saglabāt līdzsvaru un nepalikt agresīva. Man nevajag ne ar vienu izrēķināties vai kaut ko pierādīt. Man vajag palīdzību mammai.

Jā, viņš izraksta no slimnīcas. Tas nav insults.

Atkārtoju, ka viņa joprojām nerunā un slikti kustas, sejai viena puse noslīdējusi. Pa dienu normāli runāja, staigāja, bet tagad sabrukusi un nerunā.

Nē, tas nav insults. Datortomogrāfijā nav insulta.

Vairākkārt jautāju:

– Jums tas liekas OK, ka cilvēks vairs nerunā? Jūs viņu vienkārši rakstāt ārā? Ar insultu?

Izraksts jau esot gatavs un atdots. Seko komentāri par to, ka, ja jau es esmu ārsts un visu tik labi zinu, lai lasu izrakstu. Izteiksme ironiska, jo es, protams, neesmu ārsts.

Abas pārējās personas vestibilā klusē un neiejaucas, viens no viņiem, ražena paskata vīrietis vatētā ķitelī, izskatās aizmidzis. Koridorā parādās vēl pāris sieviešu rozā formās. Pazūd klusējot, kaut ko pasaka viena otrai un izgaist.

Šķiet, sarunājamies tikai mēs ar ārstu. Nu jau kliedzam. Man izmisums, ārsts nokaitināts par nepiekāpību.

Uzzinu, ka man nav nekādu tiesību apšaubīt viņa lēmumu, jo neesmu ārsts. Palieku pie sava – tas ir insults.

Neesot insults. Insulta slimnieki guļ, a te tak staigā. Izsmejošā tonī – kamerās tas viss esot bijis labi redzams.

Ieminos par kaut kādu sistēmu, ārsts izsmejoši uzsver, ka nevis kaut kādu, bet es jau tāpat neko nesapratīšu, jo tak neesmu ārsts. Ā, es esot ārsts? Nu, tad lai skatos izrakstu!

Paņemu no tantes izrakstu. Visvairāk interesē diagnoze. Protams, tur nav rakstīts “insults”, bet abreviatūra HCVN. Datortomogrāfijas aprakstā tiešām neparādās insults, bet išēmisks kas tur un rētaudi, kā arī vēl vesela virkne terminu. Jā, es neesmu ārsts. Bet papīri ir tīri.

Tikai mamma joprojām nerunā un labā sejas puse nošļukusi, kustības kokainas un rīcība neloģiska.

Vaicāju, ko tad tagad ar viņu darīt un kur vest. Ārsts iesaka Gaiļezeru.

Jā, es ļoti labi zinu, kur ir Gaiļezers. Vismaz 3 stundas ceļā.

Bet kāpēc Gaiļezeru? Ja jau cilvēks ir vesels un izrakstāms mājās? Sanāk, ka uz vietas Rēzeknē vairs nav pieejams neirologs – tātad uz vietas nav iespējams novērtēt, vai ir insults. Dežūrārsts neiedziļinās, nejēdz diagnosticēt vai arī negrib krāmēties ar vecu cilvēku. Esmu apmulsusi, ko darīt tālāk, bet nešaubos par diagnozi. Ārsts uzvelkas arvien vairāk.

Māte klausās to visu lērumu, saruna notiek tieši pie viņas palātā, īd, krata galvu un mēģina nokāpt no kušetes uz riteņiem, izraut sistēmu, tante viņu tur. Viņa saprot notiekošo un ir pārbijusies, grib prom.

Esmu joprojām iekšā mammas palātā, ārsts stāv tās durvīs un turpina apgalvot, ka tas nav insults.

Neatkāpjos no pārliecības, ka viņš dara nepareizi, izrakstīdams insulta pacientu. Vēlreiz pārvaicāju, vai, viņaprāt, ir OK – cilvēks, kas pirms dažām stundām ir staigājis un normāli sarunājies, tagad knapi kustas un nerunā. Vai tiešām tas ir OK?

Ārsts turpina stāstīt, ka pacients ir nododams ģimenes ārsta uzraudzībā. Nosauc nepieciešamos izmeklējumus, kas ģimenes ārstam būtu jāveic vai kam būtu jābūt jau veiktiem – tobrīd pat necenšos iedziļināties to nosaukumos.

Prasu – vai tad tiešām tagad nakts vidū viņu ārstēs ģimenes ārsts?

Jā. Vai tad es nezinot, ka ģimenes ārsts strādā 24 stundas diennaktī?

Tiešām? Ģimenes ārsts strādā visu diennakti?

Jā, visu diennakti!

Apšaubu, ka mammas ģimenes ārstei var zvanīt 24 stundas diennaktī.

Ārsts ir novests līdz baltkvēlei. Velk nost halātu un nāk man virsū.

Esmu apjukusi. Viņš laikam ir pabeidzis un ies prom? Saruna beigusies?

(Tante vēlāk atzīstas, ka tobrīd ir pārliecināta – ārsts man sitīs.)

Ārsts dod man savu balto halātu. Ja jau esi ārsts, lūdzu!

Atkāpjos un saku, ka neesmu nekāds ārsts. Tante cenšas iejaukties – nav diploma.

Ārsts apgriežas iet prom, bet joprojām notiek kaut kāda bezjēdzīga vārdu pārmaiņa. Neatkāpjos no pārliecības par insultu, viņš paliek pie sava.

Izmisumā novēlu aizejošajam ārstam jaukas vecumdienas un lai viņam kā pacientam visi vecumā satiktie ārsti ir tikpat ieinteresēti kā tagad pats kolēģei. Lai jau veicas. Tikai brīdinu, ka arī viņš reiz būs vecs un slims pensionārs. Tāpat kā mana mamma, kas arī reiz bija ārsts.

00.46

Zvanu ģimenes ārstu konsultatīvajam telefonam. Skaidrs, ka mammas ģimenes ārste guļ, un skaidrs, ka neviens ģimenes ārsts nestrādā diennakti. Tāpēc jau ir šis telefons.

Gaidu savienojumu 3.15 minūtes, nesagaidu.

Mamma plēš sev nost brunčus. Nesaprotu, ko viņa grib. Mēģina kaut ko pateikt, nav ne valodas, ne žestu. Beigās pielec – grib uz tualeti.

Medmāsa atnes pīli (vai kā nu to sauc).

Viss notiek pie plaši atvērtām durvīm, tieši pret durvīm. Mēģinu pievērt durvis, tas neizdodas. Medmāsa, redzēdama situāciju, atnes palagu, ar ko piesegt.

Ap 00.55

Galvā haoss. Saukt 113, lai ved uz Gaiļezeru? No Rēzeknes slimnīcas. Nav jau taksis.

Man jāiet samaksāt 18,50 eur. Laikam tak par tantes izprasīto sistēmu. Čekā gan parādās tikai 4,27 – par ārsta apskati.

Vēlāk tante pastāstīs, ka sākumā, kad viņas atbraukušas, ārsts nemaz neesot nācis klāt mammai, kaut ko bļaustījies ar māsiņām un ar kaut kādu apčurājušos dzērāju vai bomzi. Klāt nebiju, nezinu. Tikai jokaina tā apskate sanākusi – pacienta veselības stāvokli novērtējusi medmāsa, ārsts klāt nav gājis. Šķiet, pacientu viņš īsti nemaz nav redzējis, tikai datortomogrāfijas apraksta izdruku.

Prasu medmāsai, kas iekasē naudu un laikam ir palikusi te vienīgā. Ko man tagad darīt. Kur man viņu vest.

Medmāsa iesaka Jēkabpili vai Daugavpili. Sameklē un iedod Daugavpils slimnīcas telefonu.

01.01

Zvanu Daugavpils reģionālajai slimnīcai.

Izstāstu apmēram mammas stāvokli un izsaku aizdomas par insultu.

Protams, izskan mudinājums saukt ātros. Baidos, ka noliks klausuli, atklāju – ka esam Rēzeknes slimnīcā, bet jau ar izrakstu no tās.

Balss klausulē mainās, iešot pasaukt dežūrārstu.

Īsumā visu notikušo izstāstu ārstam. Viņai situācija nepatīk, izklausās pēc insulta. Zvanīs neirologam, kas ir mājas dežūrā, atzvanīs.

01.16

Zvana Daugavpils slimnīcas dežūrārsts.

Neirologa ieteikums – var vest tagad uzreiz, kamēr vēl ir nodaļā, bet diez vai mēs vairs paspēsim, lai būtu Daugavpilī laikus. Saprotu, ka runa ir par trombolīzi.

Mamma ir nokritusi ap 21.00, tagad ir pagājušas jau 4 stundas. Vēl vismaz pusotra stunda ceļā.

Vēl variants – vest no rīta, lai 8 jau būtu tur. Jo principā steigas jau vairs nav, kā saprotu.

Cits variants – no rīta iebraukt pie ģimenes ārsta pēc nosūtījuma un tad doties uz slimnīcu.

Ārste pēc sarunas ar neirologu man pa telefonu ieskicē potenciālo iemeslu, kāpēc Rēzeknes datortomogrāfijā nekas neparādās. Iespējams, tas ir iepriekšējā vecā insulta turpinājums, atbalss, paasinājums. Cits variants – iespējams, iepriekšējā insulta radītie rētaudi liedz saskatīt jauno insultu.

Tomēr runas traucējami ir pietiekami svarīgs un neapstrīdams simptoms. Beidzot kāds to pasaka.

Ap 01.20

Brauksim mājās.

Mammai, izrādās, nav apavu. Neviens no mums par to nav padomājis.

Vienās zeķēs viņa neapturami laužas no slimnīcas. Kliedzu, lai nekur neiet ārā, vismaz piedzīšu pie trepēm mašīnu. Neklausa. Tante viņu tur.

Paralēli pašvaldības policisti un medmāsas skaidrojas ar apčurājušos bomzi vai dzērāju. Pie trepēm policijas auto.

Mamma kāpj iekšā mašīnā, neklausa. Viņa ir tik stipra un tik sveša, nerunājama. Esmu pārbijusies. Liekas, ka viņa vems – rīstās.

01.30

Zvana ārsts Andris Skride, kas pamanījis epopeju tviterī. Prasa, kā veikta datortomogrāfija – ar kontrastvielu vai bez. Kā es to varu zināt, nav ne jausmas. Viņš zvanīšot uz Rēzeknes slimnīcu.

Diezgan vienlaicīgi tantei piezvana kāda Rēzeknes slimnīcas medmāsa un prasa, vai mēs braucam uz Daugavpili.

Ap 01.45

Mājās izlaižu no mašīnas tanti, mamma laužas ārā no auto, vispār neklausās manī. Zibenīgi pazūd savā gultā. Man plāns pa taisno startēt uz Daugavpili izgāžas.

Sāku šaubīties. Varbūt patiešām – celties 7, braukt uz Viļāniem pie ģimenes ārsta, tālāk caur Preiļiem uz Daugavpili.

02.07

Piezvana Andris Skride. Kaut ko runā. Neko neatceros.

Lasu viņam priekšā izrakstu, saņemtos medikamentus, diagnozi. Smadzenēs no stresa vate.

02.21

Pārlasu iedotos papīrus. Kaut kāds Georgijs Tihonovs. Neko neizsaka.

Apzinos – ar varu es mammu nekur nedabūšu. Viņa ir stipra, pārbijusies, neadekvāta un smaga.

Eju uz guļamistabu. Mamma knosās un mēģina kaut ko teikt, bet neko nevar saprast, arī tante neguļ.

Asinsspiediens 145/105. Mamma raušas kājās, iet pie zāļu plaukta, plēš vaļā vienu iepakojumu, otru, rokas neklausa, mūs neklausās un nesadarbojas. Tante jau esot viņai pēc atbraukšanas no slimnīcas iedevusi spiediena zāles, tagad vairs nevajag.

Mamma cīnās par zālēm. Panikā rauju visas pakas prom un nesu prom. Mamma kaut ko mēģina teikt. Tante tausta pulsu, ejot kā šujmašīna. Dzersi Digoksīnu, to tu meklēji? Jā, to. Iedzer. Joprojām mēģina tikt pie spiediena zālēm.

Ap 02.30

Pakojamies. Braucam uz Daugavpili.

Mamma pretojas. Izdodas pārliecināt, klausa.

04.05

Piebraucam pie Daugavpils slimnīcas.

Dežūrārste mūs atpazīst, seko pacienta apskate. Ar manu mammu runā. Viņa atbild – piekrītoši māj ar galvu vai purina galvu. Viņa visu saprot. Mamma nomierinājusies, reaģē adekvāti.

Elektrokardiogramma, analīzes. Nekādas zāles dot nevar, jo viss jau ir sadots.

Mammu paturēs Observācijas nodaļā. Mantas nekādas nevajag.

Ap plkst. 8-9 nāks neirologs un skatīsies.

Ja viņi nezvana plkst. 8-9, man jāpiezvana plkst. 10.

Pavadu mammu līdz gultai. Ārste mierina – tur Rēzeknē viņai bija stress, tāpēc mājās tās zāles tā rāva un ķēra. Bet viņa visu saprot. Paldies Dievam.

06.35

Sēžu mašīnā, pilsēta mostas. Iegūglēju, kas ir tas Rēzeknes ārsts.

Ceru ieraudzīt standarta gānīšanos sudzibas.lv – ņe tak pasmatrel, oral, neejiet pie šitā daktera. Kā parasti – par jebkuru ārstu.

Ieraugu informāciju par identisku rīcību, izrakstot mājās slimu cilvēku, un tam sekojušu vīrieša nāvi, tiesas procesu. Nereāli. Ataust prātā visi stāsti par Rēzeknes slimnīcu un uzņemšanu – to veco cilvēku nepaņēma, no pat nepaskatījās, to tuvinieki pielauza paņemt slimnīcā. Te nu viņa ir – realitāte. Tagad arī mūsu saimē.

9.58

Zvanu uz slimnīcu.

Vēl gaidot analīzes. Piezvaniet pēc stundas.

11.03

Zvanu uz slimnīcu. Neirologa slēdziens vēl nav bijis. Piezvaniet pēc stundas vai pusotras.

Atraksta Andris Skride. Var nojaust, ka viņš ir nobažījies par to, ka joprojām nekas nenotiek.

Piezvana LTV. Viņu jautājumi – gan par bezdarbību Rēzeknē, gan laika vilkšanu Daugavpilī.

Pārāk agri esmu atslābusi.

Ap 12.15

Ierodos slimnīcā. Observācijas palātā mammas nav, gulta tukša. Aizvesta uz Neiroloģiju.

Atrodu mammu, pie viņas ārste, liek uzgaidīt. Ārste pasauc aprunāties. Nekā iepriecinoša, protams. Insults.

Laiks ir gājis un pagājis. Šobrīd runa par stabilizēšanu, rehabilitāciju. Visticamāk runas traucējumi paliks. Viņi te Daugavpilī nevar piedāvāt runas rehabilitologu, bet Rēzeknē esot, pieejamas arī mājas vizītes, bet sīkāk pie ģimenes ārsta, ar viņa nosūtījumu.

Klausos un saprotu – tā nu tas tagad būs. Sazin kā vēl būs.

Bet ir tik patīkami un atvieglojoši, ka ārsts paskaidro notiekošo. Es neesmu ārsts un arī nebūšu, bet gribu zināt, kas notiek un ar ko rēķināties, kā palīdzēt savai mammai.

Prom

Es neesmu instamamma, un mana dzīve nav perfekta.
Brīžam liekas, ka mana dzīve ir nepanesams un nepavelkams vezums ar tik daudziem saskaitāmajiem, ka nezini, pie kura gala ķerties, jo, lai pie kura gala to darītu, nepabeigsi, jo atskanēs: “Mamma!” un tad uzstājīgāks: “Mamma!” Bet tad jau lavīna no kalna lejā. Staigā, pacel kaut ko, noliec, sakārto, nomazgā, bet no tā nekas nemainās, jo otrā galā jau atkal kaut kas gāžas, atskan brēciens, jāglābj.
Vienā brīdī visa par daudz, paķer kasti vai maisu un samet visu. Prom, no acīm prom, lai atkal var elpot. Bet maisi krājas. Izmest žēl, paturēt nevar.
Tāpat kā tos 20 gan jau par blatu dabūtos padomju ziepju gabalus no opja mājām.

Nez, kaut kad pienāks tāds laiks, kad es būšu nolietojusi visus vecāku savāktos krājumus. Dvieļus ar visām birkām, palagus ar iedzeltējušām locījuma vietām, ziepes, traukus.
Izmest žēl, paturēt nevar. Labdarībai ir atdoti maisu maisi, kalni. Bet dzīve tikai viena. Pat padaloties ar citiem, tā ir tikai viena dzīve.

Kad es biju maza, mani besīja mammas pacienti, jo viņai priekš viņiem vienmēr bija laiks. Atceros, ka sēdēju ātrās palīdzības mašīnā pa vidu. Uz tā karstā bleķa paaugstinājuma, kur apakšā bija laikam motors.
Ar šoferi bijām sagaidījuši mammu no izsaukuma, bet viņa atnāca ar svešu bērnu, ko turēja klēpī. Tam bērnam bija sarkanas drēbes, zem zoda sasieta flaneļa cepurīte, viņš elpoja krākdams, katra ieelpa un izelpa skanēja, mašīna rūca, es sēdēju blakus, bet ne klēpī.
Sapratu, ka tam bērnam ir bail, ka viņš ir mazs, slims, bez savas mammas. Bet nespēju aizmirst šo mirkli.

Vēlāk es sapratu, ka mamma ir laba ārste. Ne par velti sveši cilvēki pie viņas skrien no citiem rajoniem un arī ārpus darba laika.
Atviegloti sapratu – kad man būs bērni, ne par ko nebūs jāsatraucas, jo viņa visu zina un palīdzēs. Citus ārstus nevajadzēs. Bet, ja arī vajadzēs, viņa tikai pateiks, ka ir ārsts, un viss atrisināsies, visas durvis atvērsies.
Neko nejēdzu no medicīnas, neko nesapratu no sistēmas, jo pati tak neslimoju un slimnīcā biju gulējusi tikai ārsta kabinetā, mammas dežūras naktī klausoties, kā pagalmā iebrauc ātrie un skan balsis, gaismas uz griestiem, telefona zvans, mamma aiziet, es aizmiegu.

Ziniet, tas bija tāds trieciens, kad, gaidot meitu, mammai pēkšņi bija insults. Mana pasaule apgāzās, un uz kājām tā nostājusies nav joprojām.
Viņa ir, bet viņas vairs nav. Brīžam liekas, ka tas ir svešs cilvēks, ar ko vairs īsti nav par ko runāt. Viņa staigā, ravē dārzu, dzer kafiju, ignorē ārstu norādījumus, ir piedzīvojusi jau trīs insultus, bet pat smarža ir cita. Viņa vairs nekomandē. Laikam neko nezina par bērnu slimībām.
Tagad ar visu šā kā tā galā jātiek man pašai, cenšoties saprast, kā funkcionē medicīnas sistēma Latvijā, kā tikt pie ārsta, kā saglabāt veselību, lai nevajadzētu ārstus. Galu beigās – samaksāt, lai tikai miers un nav jāgaida mūžība.
Laiku pa laikam dzirdu par vienaudžu kaitēm un atviegloti nopūšos, ka līdz šim lielākā vajadzība meklēt kādu ir bijusi vāja redze, sastrutojis pirksts vai grūtniecība.

Gandrīz pirms nedēļas atbraucu no laukiem. Atviegloti atpakaļ savā dzīvē. Neko nekārtot, neko nemēzt, tikai savas lietas, sava kārtība. Gribēju ielikt burkā tomātus, vīrs ar bērniem beidzot izgāja ārā.
Paspēju noblanšēt, pilna izlietne peld ar karstiem un sasprēgājušiem tomātiem, krāsnī sterilizējas burkas. Vīrs ir atpakaļ, meitiņa raud. Neveiksmīgs kritiens, sāp roka, raudas nepāriet. Trīs gadus vecs bērns apstiprina, ka jābrauc uz slimnīcu. Pa ceļam nokomentē: “Kauli kaput, rokas nav.”
Mierinu, ka gan jau roka būs, ārsti darīs visu, lai būtu labi. Pat tad, ja sāpēs tai brīdī, pēc tam būs labāk. Viņi darīs visu, lai nākotnē būtu labāk. Kaut kas jau ir jārunā, un es tiešām tam ticu, jo kā citādi.

Vienības gatves Bērnu slimnīcā ir svētdienas vakars. Kāds ir vēmis, kādam sasists deguns, kādam uzpampusi piere.
Samērā ātri tiekam cauri ar formalitātēm, gaidām ārstu. Liekas, varbūt tiešām pupu mizas. Tikai roku meita nekustina, ta jau nebūs par velti brauciens.
Rentgens. Meita raud, tikko rentgenologe  kustina roku un cenšas nolikt fotografēšanai vajadzīgā stāvoklī.
Ārsts pēc brīža apliecina, ka ir problēma. Tā nav viltus trauksme. Izmežģījums.
Kas jādara, jādara. Ārste cenšas ielocīt elkoni vietā, mans pacietīgais bērns raud un komandē: “Beidz!” Ir skaļi. Liekas, ka man klēpis karsts. Tomēr slapjš nav.
Beidzot tiek atzīts, ka laikam vietā ir. Bet roka tāpat karājas.
Aizejam prom no visiem, meita it kā nomierinās, bet roku nekustina vispār un kategoriski aizliedz pieskarties, izvairās no tēmas. Neko neēd, izdzer tikai suliņu. Iet laiks, apskatāmies mašīnu modelīšu kolekciju, prasās mājās.
Izsauc ārsts, prasa, vai ir labāk. Atbildu, ka principā ir sliktāk. Ārste pavelkas uz bērna čīkstoņu un raudulīgumu, sāk komentēt, ka mājās netiks, kamēr nebūs skaidrs, vai var pakustināt roku. Bērns nav ēdis, nāk miegs, nesadarbojas, nekustina arī veselo roku. Māsiņa aiziet.
Sarunājam, ka braucam mājās. Jēgas nekādas, jo nav pat skaidrs, vai tā roka kustas. Ja rīt nekustas, brauciet pie tiešas pieejamības ķirurga. Ir pusnakts. Meita mašīnā aizmieg, ienesu iekšā un nolieku gulēt.

No rīta bērns kā bērns, tikai roka kā nopļauta. Nekustas.
Braukt atpakaļ? Bet kur likt otru? Rinda gan jau gara. Viens pa klēpi, otrs pa klēpi, nonesīs visu, nenoķeršu. Atkal divgadnieks ļims. Gaidīt tiešas pieejamības ķirurgu? Tas ir vakarā. Skriet kaut kur? Bet kur?
Ieminos meitai, sāk raudāt, sit ar kāju pie zemes. Tā parasti nemēdz būt, sarunāt neko nevar. Tēmu slēdzu. Lai nomierinās.
Sagaidu vīru no darba, un aizbraucam uz Gaiļezera novietni. Vairākkārt tiek pārprasīts, vai braucam pie CITA ārsta uz CITU slimnīcu.
Ķirurgs uzmet aci bērnam, atrod rentgenu (lai slava datorlaikmetam un vienotajām sistēmām) un paziņo, ka plīsis spieķkauls, plīsums augšējā daļā. Tas sakrīt ar bērna teikto par sāpju lokalizāciju.
Izmežģījuma tur nav, jo tad berns roku turētu citādi. Roku viņa tur tieši tapat kā visu laiku – ļengana lupatiņa.
Ģipsis. Divas nedēļas. Apvaicājos, vai tas nekas, ka plīsuma vietā tūska. Nekas. Uzliks tikai no vienas puses, no augšas saites.
Asaras gaužas, jo esot bail. Sarunājam, ka raudāt var, tikai lai rociņu tur mierīgi. Esot dikti bail.
Izejam no kabineta. Sāp? Jā, sāp, bet “man bija ļoti bail”. Baltie halāti atmiņā iegravēti labi.
Atpakaļceļā meita mašīnā dzied. Paldies Dievam. Miers.

Nākamajā dienā tūska ir sasniegusi plaukstu. Mēģinu sarunāt pakustināt pirkstus, ar grūtībām tiekam pie rezultāta – tas ir bērns un spītīgs bērns. Jā, kustas.
Pa ceļam no bibliotēkas ieejam pie ģimenes ārsta, māsiņa apliecina, ka viss kartībā, tikai pagriež vaļīgāk saiti pie plaukstas. Bērns kliedz kā kauts. Laižamies.

Pēc divam dienām man liekas, ka nu gan nav riktīgi. Plauksta ka pankūka, krāsa ar liekas cita. Kustināt it kā kustina, bet pēc garas pierunāšanas.
Aiztriecamies vēlreiz uz Gaiļezera novietni, šoreiz ar abiem. Gan jau nenonesīs slimnīcu.
Principa pēc nelieku auto maksas stāvvietā. Lai iesālās, bet tas nav normāli. Šauras vietas, bērnus izņemt nevar (nez, pie lielveikaliem ģimenes stāvvietas ir platākas, bet te, kur brauc tikai ar bērniem, šaurs kā pastala), mistiskie aparāti, negribu dot naudu “pisnesmenim”, kam ka tik peļņa.
Skaidrs, ka slimnīca apzināti tiek nolaista, lai to slēgtu. Rīgas dome nejēdz sakārtot auto stāvvietas. Nu kas traucē Juglas ielā pretī slimnīcai stihisko parkingu sakārtot – paralēli brauktuvei stāvvietas vecāku auto. Ja jau esošajās stāvvietas ir uz privātās zemes, kur pēkšņi kāds sadomājis grābt piķi. Nemaksāšu un viss.
Nu jau trešais ķirurgs uzmet aci tam pašam svētdienas rentgenam un konstatē, jā, ir plīsums. Aleluja. Diviem domas sakrīt.
Atgriež vaļā saites pie plaukstas, pie augšdelma, pārsien vēlreiz. Nu gan vajadzētu noiet tūskai. Tik nēsājiet kaklā.

Vakara meitas krusttēvs, Bērnu slimnīcas ārsts, brīnās, kāpēc roka karājas lakatiņā. Tak ta ir ierasta prakse, ka pakar marlē, kam kakla daļā sagatavots polsteris. Atnes parādīt dēla saiti. Pirmo reizi ko tādu redzu.

Ejiet jūs visi. Skaidrs, ka es esmu atbildīga par savu bērnu. Skaidrs, ka atkal Kļava varēs gudri …irst, ka tikai lohi vecāki nespēj nosargāt savus bērnus, ka tikai vecāku kļūdas vairo bērnu sāpes, ka tādiem atņemt bērnus. Vai varbūt pēdējo vairs ne Kļava, bet interneta komentētāji.

Bet man ir tik ļoti žēl, it kā kaut ko svarīgu būtu palaidusi garām.
Pirms braukšanas prom no laukiem uz Viļānu atkritumu šķirošanas punktu aizvedām makulatūru. Tur bija arī pediatrijas grāmatas.
Es neesmu ārsts. Ja mani bērni gribēs studēt, kam viņiem 60-80 gadus vecas smirdīgas grāmatas.
Bet likās, ka tā aiziet arī daļa manas bērnības. It kā pieeaugot, it kā atdaloties, it kā izloboties no sargājošās čaulas.

Kurjers zvana divreiz

Mnjā. Tikko kurjers atveda pasūtītās grāmatas, bet man jau ir fobija no pakām – ko atkal nokomentēs. Tas tipa asprātīgi vai kā, bet ar tādu kārtīgu latviešu nolemtību – bez smaida ēnas, bez labsirdības, bez prieka par darbu. Riebjas man tie klienti. Smagi. Jānes. Dzīve. Grūta.
Man varbūt arī riebjas mazgāt traukus un grīdas, dibenus, mutes, galdu un sienas, tulkot, rakstīt, taisīt ēst, barot, zīdīt, ģērbt, bet pukstēt par to – tā tak ir mana izvēle un mans darbs šobrīd. Neviens nelika izvēlēties, pati, pati.
Nekur ar bērniem netieku, tāpēc krietni vienkāršāk liekas apģērbu, grāmatas un tamlīdzīgas preces pasūtīt internetā. Ir patīkami kurjeri, kas ātri vien pazūd. Bet ir viens, kas jau vismaz no pavasara man ir kā suņanagla pakaļā. Un tak nepazūd! 😀 Gan jau arī nepazudīs, jo braukt māk, pirmspensijas gadi, jācieš – viņam, man.
Vienreiz vasarā pukstēja, ka esot par smagu, lai vīra kungs pats nesot augšā. Pateicu, ka vīra kungs darbā, ieliksim mašīnā. Zvana, eju lejā, puika ietūcīts slingā, meitene karājas pie rokas un dīc par smilškasti. Ierauga, kaut ko nopukst un plāta rokas. Viņam! Pašam! Jāieliek! Sajutos kā nelabvēlīgā ģimene, kas nespēj sakārtot dzīvi – bērnus pie vietas, vīru mājās, šopingu “Maximā”. 🙂
Šodien enerģiski zvana pie durvīm (par laimi, bērni nepamodās), iedod parakstīties, norūc, ka viņam pie manis jādeklarējas. Tipa joks laikam?
Saprastu, ja katru dienu brauktu, bet mēnesī 1-2 reizes? A ko man tagad darīt?
Nevajag jau samākslotos smaidus un “Drogu” pieklājību, bet man dažbrīd pietrūkst viegluma saskarsmē ar pārdevējiem, kurjeriem un citiem, kas tak it kā strādā ar cilvēkiem.
Kaut kas jau mainās, sevišķi mazveikaliņos, mazfirmiņās un citur, kur katrs klients un cents ir svarīgi. Bet pēc šitādas komunikācijas smagsvara bumbas manā dārziņā varu tikai ilgoties pēc Vācijas lielveikala kasieres, kas sasveicinās kā ar senu paziņu, pakoķetē ar bērnu, padomā un no galdapakšas izvelk piepūšamu “Nivea” bumbu, kaut ne tālu nav pirkts nekas no tās markas. Tāpat vien.
Papukstēju arī es. Bet tiešām sametās bēdīgi. Sēžu viena ar 2 slimiem bērniem. Tas kurjers, iespējams, bija vienīgais ne māju cilvēks, ko šodien satiku.

Malni muni kumeleni

Vilanu.tiergs

Nav tādas Latgales. Katrs cilvēks un katrs uzņēmums ir Latgale – vizītkarte, vēstnieks, darbinieks – sauc kā gribi.

Riebiņu zirgaudzētava savu misiju izgāza. Tagad daļa manu viesu par visu Latgali domā kā par Riebiņu zirgaudzētavu. Un es varu runāt vai nerunāt – tie ir tikai mani vārdi, bet konkrēti darbi ir konkrēta uzņēmēja daļa un tas, ko redz, iegaumē un stāsta tālāk.Tā rodas stāsti, tā veidojas stereotipi par Latgali kā slaistu un putlūriņu zemi.

Piedodiet, visi tie latgalieši, kas no sirds strādā un dara visu laikā un precīzi, bet man jau sen ir termins “latgalīšu bizness”. Vēroju un katru reizi ar rūgtumu saprotu – ir. Tiešām ir. Jo nekādi ilgtermiņa plāni neeksistē – ir mirkļa notikumi, kontakti, saiešanās, vajadzības, kas tiek apmierinātas, nedomājot par pieņemto lēmumu ietekmi uz nākotni. Vēsi var apsolīt, bet nepadarīt. Tā sanāca, lēmumu pieņemt ir grūti, vieglāk apsolīt kaut ko kaut kā kaut kad. Neteikt ne jā, ne nē, bet īsti austrumnieciskā manierē norakt kaut kur kaktā un aizmirst, sak, varbūt klientam nemaz nav svarīgi un viņš liksies mierā. Padarīt darbu, bet nepalaist tautā – nolikt dzīvoklī kaut kur skapī vai noliktavā. Sākt labi, bet izņergāt labi sāktu darbu un foršu ideju ar kaķa vilkšanu aiz astes, solījumu neturēšanu un termiņu nograušanu.

Brīžam līdz izmisumam – nu kāpēc tā jādara. Kāpēc vajag visu sapurgot. Kāpēc nevar vienkārši lietišķi, normāli, korekti padarīt savu darbu.

Savējo būšana, protams, ir jauki, bet tas neveido augsni normālām klienta-pārdevēja, pakalpojuma devēja-ņēmēja, tirgotāja-pārdevēja-pircēja attiecībām. Viss ir plūdums – šai mirklī tā, bet tālāk jau – kā redzēs.

Viena cena šodien, cita rīt. Viena cena vienam, otra citam – jo būt labam ir labi, bet peļņa ir sekundāra. Plānotāja vietā katru reizi jauna balta A4 lapa.

Nepieķeries sīkumiem. Laiks ir pāri esošs. Viss saliksies pats pareizi, īstie cilvēki nāks īstajā laikā. Naudu nepelna, nauda rodas. Naudai nav nozīmes, jo man tā gribas un tagad tā liekas.

Tāda subjektīva pasaule, kur, protams, ir gana vietas nejaušībai, notikumam, vēlmēm, pēkšņumam. Bet kur svešajam ir jāatkāpjas, jo viņš neiederas sistēmā – nemāk spēlēt līdzi nejaušību spēli, nemāk pielāgoties, mainīties.

Veidojas divu dažādu pasauļu sadure – viens ir cerējis un plānojis, otram nav sanācis. Neviens jau nav vainīgs – divi pasaules.

Līdz šim man likās, ka “latgalīšu bizness” gadās tikai plānā galdiņa urbējiem – rakstniekiem, dzejniekiem, grāmatu un disku izdevējiem, jo viņiem ir iedvesma un viņiem nav iedvesmas, viņiem ir idejas, bet nav grāmatvedības, viņiem ir cerības, bet nav plāna. Bet ja tā notiek ar uzņēmējiem (un īsā laikā jau ar vairākiem), tad rodas jautājums – vai mana lojalitāte Latgalei nav kaut kāds debesszils neaizmirstuļu vainadziņš.

Rezumējot mācība ir īsa: mazs solis cilvēkam, liels cilvēcei – maza kļūda uzņēmējam, liela kļūda novadam.

Dzīsme “Malni muni kumeleni” nu grupys “Boltī luoči”.

 

P. S. Ja plāno kaut kad dzīvē sadarboties ar Riebiņu zirgaudzētavu un esi šo ierakstu atradis ar internetmeklētāju palīdzību, tad ieplāno zvanīt 5-6 reizes, 2 reizes braukt klātienē, vēlreiz zvanīt. Un zvanīt. Bet labāk uzreiz ieplāno kaut ko citu, jo pēdējā brīdī tiks izmocīts lēmums – nē, darījums nenotiek. Jo pēc vairāk kā mēnesi ilgas ņemšanās top zināms – tai pašā laikā pasākums ir arī vietējam policistam, bet gan jau droška ir tikai viena. 😀 Bet laukos policistam vienmēr ir priekšroka. Gan jau arī vetārstam, skolotājam, feldšerim, mežsargam. Tā vienkārši ir.

Par jazvu i laimi

keksi

Zynu, ka daudzi zynuotuoji soka – jei stypra, jei izturēs. Skaidrys, ka iztureišu. Na tū viņ. Dūt Dīvs tik laimis šaļtenis, kū atguoduot i kuruos gaideit. Nu šaļtenis iz šaļteņu kai nu vīnys pūra kryuts iz ūtru puori slapņumam.

Nui, pīsaceļt var ari nu nakurīnis, nu dziļuokuos dūbis. Tok pīsaceļt kai cylvākam, na zarazai ir vysys dzeivis gryuteibu pakuope i izaicynuojums. Vysu myužu ir izvēle – byut maitai voi cylvākam. I tys ir tys, kas vysu myužu juosavuica, vysu myužu juopīmiņ.

Šudiņ puorskaiteju anotacejā, ka munys niu jau 3. antibiotikys der Sibira miera uorstiešonai. Temperatura pyrmū dīnu normala.

Cylvāks tūmār ir stypruoks par jazvu. Vot deļtuo ir svareigi palikt par cylvāku, navys byut jazvai, kas ād sovu i cytu dzeivis.

Šudiņ Annys dīna. Var suokt rakt jaunuos buļbys, na tikai čupinēt zam lokstu – kur kaida pruovuoka aizamatuse. Var ēst jaunūs uobeļus. Tai ka iedit buļbys i uobeļus, naiedit cylvāku. Tys ir ir tys, deļkuo cylvāks ir cylvāks, na rikteiga jazva.

Tei ir kotra poša izvēle – dzeivuot sovu voi svešu dzeivi, radeit sovu prīcu iz zemis voi kleņčeit nu cytu prīcys kaidys druponys, voi laseit pa zemi nu cytu nalaimis atbyrzušus sovys laimis trupiekšņus. Sok, maņ ir labi, ka cytim švaki. Muna laime pasakuop iz cytu nalaimis i izaver leluoka.

A ni besa. Laime pīvalk laimi, prīca sasabolsoj ar prīcu. Zvoni skaņ tuoļuok par vuordim. Nu šaļtenis iz šaļteņu, nu laimis iz laimi – sovu voi svešu. I tys ir tys, deļkuo ir vārts – smaideit pretim, pasaceit lobu vuordu voi vīnkuorši dzeivuot.

Nabagmājas šņāciens

Uzrakstīju komandējuma izmaksu pamatojumu.
Bet tas nav normāli, ka strādāt uz Rēzekni ir jābrauc ar savu auto, jo no rīta ir viens autobuss, kas Rēzeknē ienāk 12:25, un viens rīta vilciens, kas kursē otrdienās un ceturtdienās un pienāk 11:43, bet pēdējais autobuss uz Rīgu ir 14:00, savukārt pēdējais vilciens – 16:24. Darba diena parasti tomēr nesākas 12:00 vai 13:00 un nebeidzas 13:30 vai 16:00.

Sabiedriskais transports Latvijā saorganizēts maksimāli anāli, lai nebūtu rentabls un tik varētu klapēt ciet reisus, sliedes nodot metāllūžņos un diedelēt kompensācijas no valsts par neizdevīgiem reisiem.
Pārvadātāji pīkst, braucēji čīkst, reisus slēdz. Nabagi sēž mājās vai braucienam atvēl pusi dienas, pārējie pa līkumainām un bedrainām, pārbāztām un nedrošām šosejām brauc ar saviem auto vai stopē.
Sabiedriskā transporta vietā pa izdrupušiem ceļiem dragā “Muižnieces busiņi” – ar ārā krītošām durvīm un pārgurušiem šoferiem. Neievēro ceļu satiksmes noteikumus – jāpaspēj tak laikā. Nemaksā nodokļus – biļeti izsniedz uz stingrās uzskaites kvīts, ja pasažierim vajag atskaitēm un viņš pieprasa. Par sūdzēšanos – attiecīgo telefona numuru iekļauj melnajā sarakstā un vairs neceļ. Reizēm pārsprāgst riepa, reizēm izkrīt durvis, reizēm iebrauc grāvī. Bet cilvēki brauc. Jo nav jau normālas alternatīvas, bet “mums noteikti ir pa ceļam”. Cilvēka dzīvība lēta, cilvēku Latvijā nu tādi mūža meži, ka pagasts uz priekšu vai atpakaļ – pofig.

Kāpēc uz Rēzekni ik pa 2-3 stundām nevarētu kursēt satiksmes mikrobuss ar apmēram 12-16 vietām?
Jo padomju laikos tā nebija, bet mūsdienās domāt jaunus un valstij=sabiedrībai izdevīgus risinājumus – pofig?
Jo nelegālo busiņu bizness ir izdevīgāks “saviem cilvēkiem”, tāpēc jālobē un jāmazina konkurence?
Jo valsti ir jādrāž un jāpataisa par atpalikušu nabagmāju, lai mēs vairs neticētu savai valstij?

Šķiet, Latvijā iet kā Emīla nedarbos, kur parādi dīda nabagmājas komendante – izskaraidīt pa pasauli, Europu un fondiem pēc 17 dažādu šķirņu sieriem ir vaļas, bet par cilvēku padomāt – gan jau nosprāgs paši vai paši pārvāksies tuvāk centram. Dabiskā izlase. Kaut kas kaut kā notiek pats no sevis, jo papīru civilizācijā procesus ietekmēt nevienam nav intereses, bet valsts vēro, tas ir, pasūta pētījumus par procesiem.
Vienam par otru pie kājas, dzīvojam attālināti – it kā nekas neattiektos uz mums un neko nevarētu ietekmēt. Pie tam ne jau sazin kāda valsts vara un sazin kādi marsieši un gudrās galvas, bet vispirms jau mēs katrs dzīvojam kā savstarpēji nesaistītas planētas izplatījumā – gan jau nesaskriesies un gan jau no otra neko nevajadzēs. Gan jau pašam nekad mūžā nebūs jābrauc uz to sasodīto Rēzekni strādāt un gan jau bērni aizlasīsies no šitās valsts uz tām ideālajām sapņu zemēm – a es tikmēr paņemšu visu, ko varu paņemt.

Čīkstēt, protams, ir viegli. Un neba es šitai korumpētajā un sadalītajā sistēmā izlobēšu un palaidīšu legālus mikroautobusu pārvadājumus Rēzekne-Rīga. Bet reizēm vienkārši piebesī šitas stulbums un mākslīga atpalicības un pāķisma kultivēšana. Nu nav tā Rēzekne tādā pakaļā. Tik ka aizbraukt normāli nevar.

Bebriem Rīgu?

Mežs ienāk pilsētā. Bebri dzīvo pie operas. Bebri grauž kokus.

It kā viss normāli. Ja bebru ir daudz, viltīgākie pamanās dzīvot tur, kur citi bebri nedzīvo. Iekarot jaunu telpu ir kruta – ja paveiksies, varēs vairoties.

Bet, ieraugot bebru apgrauztās jaunās liepiņas Raiņa bulvārī, man sanāca smiekli. Liepiņu žēl, dusmas uz tiem, kas kokus nemāk pasargāt, bet reizē arī smiekli.

Iedomājies, kā naktī bebrs, izlīdis no kanāla, ielas malā pucē iekšā liepas. Šņak-šņak! Žvak-žvak! Riktīgs fāstfūds – ātri, ātri! Kamēr nav trolejbusu, mašīnu un gājēju!

Pēc nakts tusiņiem prasās džankfūds maķītī. Bebra fāstfūds – smuka liepiņa pilsētas apstādījumos.

Nākotnes vīzija – pamatīgs bebru dambis pilsētas kanālā. Vecrīga gan jau neapplūdīs, labā vietā uzcelta. Toties apkārt purvs.