Lai gan jau ir pagājis gandrīz mēnesis un atmiņa daudz ko izdzēsusi, man datorā bija saglabājie notikumu apraksts. Mazliet noīsināju dzeju un publicēju.
Ceturtdiena, 18. jūlijs
Ap 21.00
Atskan kritiena troksnis.
Mamma ar pārvērstu seju balstās pret dušas telpas durvīm. Labā
sejas puse noslīdējusi, labā roka nekustas, uz jautājumiem
atbildēt nespēj. Novērtēju situāciju – insults.
21.05
Tante zvana NMPD.
Balstu mammu, bet jūtu, ka viņa paliek arvien smagāka un it kā
atslābst, atlaižas. Noguldām uz segas koridorā.
Mammas galva ļengani karājas, viņa mēģina ar veselo roku trīt
pamirušo labo roku, kājas, šķiet, vispār nekustas. Mēģina
runāt, īd. Skatiens nekonkrēts, sazināties nav iespējams.
Asinsspiediens 195/145.
Tante saka iedot klofazolīnu, mēle karājas.
21.22
Sazvanu ģimenes ārstu konsultatīvo telefonu, paskaidroju situāciju
un to, ka ātrie izsaukti, bet prasu padomu.
Ārste pasaka nolikt sānu guļā un ar galvu uz sāniem, lai
neaizrijas ar mēli, nenosmok.
Galvu nolieku vēl vairāk uz sāniem.
Nekādas zāles dot navajag.
Nav ne jausmas, kur palikusi klofazolīna tablete un vai mamma vispār
var kaut ko norīt.
21.25
NMPD joprojām nav. Zvanu. Brigāde esot ceļā. Esot ļoti daudz
izsaukumu.
Ap 21.30
Ierodas NMPD, sagaidu un parādu, pastāstu notikušo. Ārsti ķeras
pie darba.
Mammu ierullē nestuvēs, ar tām aiznes līdz īstajām nestuvēm uz
riteņiem, aizbrauc pāri āra slieksnim, ka nograb vien. Tante
pavadīs māsu uz slimnīcu
Ap 23.20
Zvana tante. Izmisusi. Ārsts esot nekāds, pie pacientes neejot
klāt, jēgas nekādas. Neirologa uz vietas nav, būšot tikai
sestdien, insulta diagnozes nav, datortomogrāfijas rezultātu nav.
Nekas nenotiek, mamma joprojām guļot Uzņemšanas palātas vidū uz
pagaidu kušetes uz riteņiem.
Mamma mēģinot celties, bet galīgi nesakarīga uzvedība. Rokai un
kājai daļēji atjaunojušās kustības. Mamma kaut kur ejot, bet
nerunājot, nevienu neklausot. Esot aizgājusi uz tualeti.
Ārsts tantei esot izteicis komentāru, ka viņa (tante) labi
izskatoties. Vai vīrs esot?
23.27
Ieeju tviterī un ierakstu par notikušo – mammai insults, ātrie
aizveda uz slimnīcu, nekādas terapijas nav, datortomogrāfijas
rezultātus sola no rīta, neirologs varbūt sestdien.
23.41
Turpinu rakstīt publiski. Ka mamma jau slienas kājās, bet nerunā.
Ka ārsts runā par ģimenes ārsta uzraudzību, izsaka komplimentus
pavadošai personai par izskatu. Ka nekādu palīdzību nemana.
Ap 23.50
Zvana nu jau galīgi izmisusi tante.
Brauc pakaļ! Mamma jāved mājās. Izraksta no slimnīcas.
Tantei nav līdzi maka, jo, baidoties no aplaupīšanas, negribēja
naktī iet uz dzīvokli ar mantām, taksis atkrīt. Neviens tak
neiedomājās, ka tik slimu cilvēku izraksta.
Tante esot prasījusi, vai tad vismaz kapeļņicu neuzliks.
Pēc tam esot uzlikta sistēma, kaut kas pil.
23.57
Rakstu tviterī par to, ka mammu izraksta no slimnīcas. Tikai
sapilinās sistēmu un sagatavos izrakstu.
Piektdiena, 19. jūlijs
Ap 00.00
Zvana tante. Brauc pakaļ! Ārsts kaut ko ārdās, medmāsas skatās.
Māte ceļas un nav valdāma, pati pirmīt bijusi uz tualeti.
Runā? Nē. Mute? Nu tā. Rokas it kā kustas abas. Staigā.
Nesakarīga.
Saruna pārtrūkst, jo mamma kaut kur grib iet, tante ķer.
00.33
Esmu pie Rēzeknes slimnīcas.
Tante nāk pretī. Esot jāsagaida,
kamēr izpil sistēma. Vestibilā puskrēslā sēž un manī noskatās
3 cilvēki: viens baltā halātā, viens rozā formā, viens kaut
kādā biezā ķitelī.
Eju viņiem garām pie mammas.
Viņas seja nedzīva, skatiens joprojām neadekvāts, nerunā. Mēģina
kaut ko teikt, nav pat nesakarīgu skaņu virknējuma, tikai īdieni.
Eju pie cilvēkiem vestibilā un
vaicāju:
– Kurš no jums ir ārsts?
Vīrietis baltajā halātā jau ir
gaidījis mani, pielec kājās un uzreiz pāriet pretuzbrukumā.
Kļūst skaidrs – viņš ir
pārliecināts, ka tas nav insults, jo datortomogrāfijā insulta
nav.
Bet mamma? Viņa joprojām nerunā.
Bet pa
dienu runāja.
Man no stresa un izmisuma nāk
raudiens. Cenšos saglabāt līdzsvaru un nepalikt agresīva. Man
nevajag ne ar vienu izrēķināties vai kaut ko pierādīt. Man vajag
palīdzību mammai.
Jā, viņš izraksta no slimnīcas.
Tas nav insults.
Atkārtoju, ka viņa joprojām
nerunā un slikti kustas, sejai
viena puse noslīdējusi. Pa
dienu normāli runāja, staigāja, bet tagad sabrukusi un nerunā.
Nē, tas nav insults.
Datortomogrāfijā nav insulta.
Vairākkārt jautāju:
– Jums tas liekas OK, ka cilvēks
vairs nerunā?
Jūs viņu vienkārši rakstāt ārā? Ar insultu?
Izraksts jau esot gatavs un atdots.
Seko komentāri par to, ka, ja jau es esmu ārsts un visu tik labi
zinu, lai lasu izrakstu. Izteiksme ironiska, jo es, protams, neesmu
ārsts.
Abas pārējās personas vestibilā
klusē un neiejaucas, viens no viņiem, ražena paskata vīrietis
vatētā ķitelī, izskatās aizmidzis. Koridorā parādās vēl
pāris sieviešu rozā formās. Pazūd klusējot, kaut ko pasaka
viena otrai un izgaist.
Šķiet, sarunājamies tikai mēs
ar ārstu. Nu jau kliedzam. Man izmisums, ārsts nokaitināts par
nepiekāpību.
Uzzinu, ka man nav nekādu tiesību
apšaubīt viņa lēmumu, jo neesmu ārsts. Palieku pie sava – tas
ir insults.
Neesot insults. Insulta slimnieki
guļ, a te tak staigā. Izsmejošā
tonī – kamerās tas viss
esot bijis labi redzams.
Ieminos
par kaut kādu sistēmu, ārsts izsmejoši uzsver, ka nevis kaut
kādu, bet es jau tāpat neko nesapratīšu, jo tak neesmu ārsts. Ā,
es esot ārsts? Nu, tad lai skatos izrakstu!
Paņemu no tantes izrakstu.
Visvairāk interesē diagnoze. Protams, tur nav rakstīts “insults”,
bet abreviatūra HCVN. Datortomogrāfijas aprakstā tiešām
neparādās insults, bet išēmisks kas tur un rētaudi, kā arī vēl
vesela virkne terminu. Jā, es neesmu ārsts. Bet papīri ir tīri.
Tikai mamma joprojām nerunā un
labā sejas puse
nošļukusi, kustības kokainas un rīcība neloģiska.
Vaicāju, ko tad tagad ar viņu
darīt un kur vest. Ārsts iesaka Gaiļezeru.
Jā, es ļoti labi zinu, kur ir
Gaiļezers. Vismaz 3 stundas ceļā.
Bet kāpēc Gaiļezeru? Ja jau
cilvēks ir vesels un izrakstāms mājās? Sanāk,
ka uz vietas Rēzeknē vairs nav pieejams neirologs – tātad uz
vietas nav iespējams novērtēt, vai ir insults. Dežūrārsts
neiedziļinās, nejēdz diagnosticēt vai arī negrib krāmēties ar
vecu cilvēku. Esmu apmulsusi, ko darīt tālāk, bet nešaubos par
diagnozi. Ārsts uzvelkas arvien vairāk.
Māte klausās to visu lērumu,
saruna notiek tieši pie
viņas palātā, īd, krata galvu un mēģina nokāpt no kušetes uz
riteņiem, izraut sistēmu, tante viņu tur. Viņa saprot notiekošo
un ir pārbijusies, grib prom.
Esmu joprojām iekšā mammas
palātā, ārsts stāv tās durvīs un turpina apgalvot, ka tas nav
insults.
Neatkāpjos no pārliecības, ka
viņš dara nepareizi, izrakstīdams insulta pacientu. Vēlreiz
pārvaicāju, vai, viņaprāt, ir OK – cilvēks, kas pirms dažām
stundām ir staigājis un normāli sarunājies, tagad knapi kustas un
nerunā. Vai tiešām tas ir OK?
Ārsts turpina stāstīt, ka
pacients ir nododams ģimenes ārsta uzraudzībā. Nosauc
nepieciešamos izmeklējumus, kas ģimenes
ārstam būtu jāveic vai
kam būtu jābūt jau veiktiem – tobrīd pat necenšos
iedziļināties to nosaukumos.
Prasu – vai tad tiešām tagad
nakts vidū viņu ārstēs
ģimenes ārsts?
Jā. Vai tad es nezinot, ka ģimenes
ārsts strādā 24 stundas diennaktī?
Tiešām? Ģimenes ārsts strādā
visu diennakti?
Jā, visu diennakti!
Apšaubu, ka mammas ģimenes ārstei
var zvanīt 24 stundas diennaktī.
Ārsts ir novests līdz baltkvēlei.
Velk nost halātu un nāk man virsū.
Esmu apjukusi. Viņš laikam ir
pabeidzis un ies prom? Saruna beigusies?
(Tante vēlāk atzīstas, ka tobrīd
ir pārliecināta – ārsts man sitīs.)
Ārsts dod man savu balto halātu.
Ja jau esi ārsts, lūdzu!
Atkāpjos un saku, ka neesmu nekāds
ārsts. Tante cenšas iejaukties – nav diploma.
Ārsts apgriežas iet prom, bet
joprojām notiek kaut kāda bezjēdzīga vārdu pārmaiņa.
Neatkāpjos no pārliecības par insultu, viņš paliek pie sava.
Izmisumā novēlu aizejošajam
ārstam jaukas vecumdienas un lai viņam kā pacientam visi vecumā
satiktie ārsti ir tikpat ieinteresēti kā tagad pats kolēģei. Lai
jau veicas. Tikai brīdinu, ka arī viņš reiz būs vecs un slims
pensionārs. Tāpat kā mana mamma, kas arī reiz bija ārsts.
00.46
Zvanu ģimenes ārstu
konsultatīvajam telefonam. Skaidrs, ka mammas ģimenes ārste guļ,
un skaidrs, ka neviens ģimenes ārsts nestrādā diennakti. Tāpēc
jau ir šis telefons.
Gaidu savienojumu 3.15 minūtes,
nesagaidu.
Mamma plēš sev nost brunčus.
Nesaprotu, ko viņa grib. Mēģina kaut ko pateikt, nav ne valodas,
ne žestu. Beigās pielec – grib uz tualeti.
Medmāsa atnes pīli (vai kā nu to
sauc).
Viss notiek pie plaši atvērtām
durvīm, tieši pret durvīm. Mēģinu pievērt durvis, tas
neizdodas. Medmāsa, redzēdama situāciju, atnes palagu, ar ko
piesegt.
Ap 00.55
Galvā haoss. Saukt 113, lai ved uz
Gaiļezeru? No Rēzeknes slimnīcas. Nav jau taksis.
Man jāiet samaksāt 18,50 eur.
Laikam tak par tantes izprasīto sistēmu. Čekā gan parādās tikai
4,27 – par ārsta apskati.
Vēlāk tante pastāstīs, ka
sākumā, kad viņas atbraukušas, ārsts nemaz neesot nācis klāt
mammai, kaut ko bļaustījies ar māsiņām un ar
kaut kādu apčurājušos
dzērāju vai bomzi. Klāt nebiju, nezinu. Tikai jokaina tā apskate
sanākusi – pacienta veselības stāvokli novērtējusi medmāsa,
ārsts klāt nav gājis. Šķiet, pacientu viņš īsti nemaz
nav redzējis, tikai
datortomogrāfijas apraksta izdruku.
Prasu medmāsai, kas iekasē naudu
un laikam ir palikusi te vienīgā. Ko man tagad darīt. Kur man
viņu vest.
Medmāsa iesaka Jēkabpili vai
Daugavpili. Sameklē un iedod Daugavpils slimnīcas telefonu.
01.01
Zvanu Daugavpils reģionālajai
slimnīcai.
Izstāstu apmēram mammas stāvokli
un izsaku aizdomas par insultu.
Protams, izskan mudinājums saukt
ātros. Baidos, ka noliks klausuli, atklāju – ka esam Rēzeknes
slimnīcā, bet jau ar izrakstu no tās.
Balss klausulē mainās, iešot
pasaukt dežūrārstu.
Īsumā visu notikušo izstāstu
ārstam. Viņai situācija nepatīk, izklausās pēc insulta. Zvanīs
neirologam, kas ir mājas dežūrā, atzvanīs.
01.16
Zvana Daugavpils slimnīcas
dežūrārsts.
Neirologa ieteikums – var vest
tagad uzreiz, kamēr vēl ir nodaļā, bet diez vai mēs vairs
paspēsim, lai būtu Daugavpilī
laikus. Saprotu, ka runa ir
par trombolīzi.
Mamma ir nokritusi ap 21.00, tagad
ir pagājušas jau 4 stundas. Vēl vismaz pusotra stunda ceļā.
Vēl variants – vest no rīta,
lai 8 jau būtu tur. Jo principā steigas jau vairs nav, kā saprotu.
Cits variants – no rīta iebraukt
pie ģimenes ārsta pēc nosūtījuma un tad doties uz slimnīcu.
Ārste pēc sarunas ar neirologu
man pa telefonu ieskicē potenciālo iemeslu, kāpēc Rēzeknes
datortomogrāfijā nekas neparādās. Iespējams, tas ir iepriekšējā
vecā insulta turpinājums, atbalss, paasinājums. Cits
variants – iespējams,
iepriekšējā insulta
radītie rētaudi liedz
saskatīt jauno insultu.
Tomēr runas traucējami ir
pietiekami svarīgs un neapstrīdams simptoms. Beidzot kāds to
pasaka.
Ap 01.20
Brauksim mājās.
Mammai, izrādās, nav apavu.
Neviens no mums par to nav padomājis.
Vienās zeķēs viņa neapturami
laužas no slimnīcas. Kliedzu, lai nekur neiet ārā, vismaz
piedzīšu pie trepēm mašīnu. Neklausa. Tante viņu
tur.
Paralēli pašvaldības policisti
un medmāsas skaidrojas ar apčurājušos bomzi vai dzērāju. Pie
trepēm policijas auto.
Mamma kāpj iekšā mašīnā,
neklausa. Viņa ir tik stipra un tik sveša, nerunājama. Esmu
pārbijusies. Liekas, ka viņa vems – rīstās.
01.30
Zvana ārsts Andris Skride, kas
pamanījis epopeju tviterī. Prasa, kā veikta datortomogrāfija –
ar kontrastvielu vai bez. Kā es to varu zināt, nav
ne jausmas. Viņš
zvanīšot uz Rēzeknes
slimnīcu.
Diezgan vienlaicīgi tantei
piezvana kāda Rēzeknes slimnīcas medmāsa un prasa, vai mēs
braucam uz Daugavpili.
Ap 01.45
Mājās izlaižu no mašīnas
tanti, mamma laužas ārā no auto, vispār neklausās manī.
Zibenīgi pazūd savā gultā. Man plāns pa taisno startēt uz
Daugavpili izgāžas.
Sāku šaubīties. Varbūt patiešām
– celties
7, braukt
uz Viļāniem pie ģimenes ārsta, tālāk caur Preiļiem uz
Daugavpili.
02.07
Piezvana Andris Skride. Kaut ko
runā. Neko neatceros.
Lasu viņam priekšā izrakstu,
saņemtos medikamentus, diagnozi. Smadzenēs no stresa vate.
02.21
Pārlasu iedotos papīrus. Kaut
kāds Georgijs Tihonovs. Neko neizsaka.
Apzinos – ar varu es mammu nekur
nedabūšu. Viņa ir stipra, pārbijusies, neadekvāta un smaga.
Eju uz guļamistabu. Mamma knosās
un mēģina kaut ko teikt, bet neko nevar saprast, arī tante neguļ.
Asinsspiediens 145/105. Mamma
raušas kājās, iet pie zāļu plaukta, plēš vaļā vienu
iepakojumu, otru, rokas neklausa, mūs neklausās
un nesadarbojas. Tante jau
esot viņai pēc atbraukšanas no
slimnīcas iedevusi
spiediena zāles, tagad vairs nevajag.
Mamma cīnās par zālēm. Panikā
rauju visas pakas prom un nesu prom. Mamma kaut ko mēģina teikt.
Tante tausta pulsu, ejot kā šujmašīna. Dzersi Digoksīnu, to tu
meklēji? Jā, to. Iedzer.
Joprojām mēģina tikt pie spiediena zālēm.
Ap 02.30
Pakojamies. Braucam uz Daugavpili.
Mamma pretojas. Izdodas
pārliecināt, klausa.
04.05
Piebraucam pie Daugavpils
slimnīcas.
Dežūrārste mūs atpazīst, seko
pacienta apskate. Ar manu mammu runā. Viņa atbild – piekrītoši
māj ar galvu vai purina galvu. Viņa visu saprot. Mamma
nomierinājusies, reaģē adekvāti.
Elektrokardiogramma, analīzes.
Nekādas zāles dot nevar, jo viss jau ir sadots.
Mammu paturēs Observācijas
nodaļā. Mantas nekādas nevajag.
Ap plkst. 8-9 nāks neirologs un
skatīsies.
Ja viņi nezvana plkst. 8-9, man
jāpiezvana plkst. 10.
Pavadu mammu līdz gultai. Ārste
mierina – tur Rēzeknē viņai bija stress, tāpēc mājās tās
zāles tā rāva un ķēra. Bet viņa visu saprot. Paldies Dievam.
06.35
Sēžu mašīnā, pilsēta mostas.
Iegūglēju, kas ir tas
Rēzeknes ārsts.
Ceru ieraudzīt standarta gānīšanos
sudzibas.lv – ņe tak pasmatrel, oral, neejiet pie šitā daktera.
Kā parasti – par jebkuru ārstu.
Ieraugu informāciju par identisku
rīcību, izrakstot mājās slimu cilvēku, un tam sekojušu vīrieša
nāvi, tiesas procesu. Nereāli.
Ataust prātā visi stāsti par Rēzeknes slimnīcu un uzņemšanu –
to veco cilvēku nepaņēma, no pat nepaskatījās, to tuvinieki
pielauza paņemt slimnīcā. Te nu viņa ir – realitāte. Tagad arī
mūsu saimē.
9.58
Zvanu uz slimnīcu.
Vēl gaidot analīzes. Piezvaniet
pēc stundas.
11.03
Zvanu uz slimnīcu. Neirologa
slēdziens vēl nav bijis. Piezvaniet pēc stundas vai pusotras.
Atraksta Andris
Skride.
Var nojaust, ka viņš ir nobažījies par to, ka joprojām nekas
nenotiek.
Piezvana LTV. Viņu jautājumi –
gan par bezdarbību Rēzeknē, gan laika vilkšanu Daugavpilī.
Pārāk agri esmu atslābusi.
Ap 12.15
Ierodos slimnīcā. Observācijas
palātā mammas nav, gulta tukša. Aizvesta uz Neiroloģiju.
Atrodu mammu, pie viņas ārste,
liek uzgaidīt. Ārste pasauc aprunāties. Nekā iepriecinoša,
protams. Insults.
Laiks ir gājis un pagājis. Šobrīd
runa par stabilizēšanu, rehabilitāciju. Visticamāk runas
traucējumi paliks. Viņi te Daugavpilī nevar piedāvāt runas
rehabilitologu, bet Rēzeknē esot, pieejamas arī mājas vizītes,
bet sīkāk pie ģimenes ārsta, ar viņa nosūtījumu.
Klausos un saprotu – tā nu tas
tagad būs. Sazin kā vēl būs.
Bet ir tik patīkami un
atvieglojoši, ka ārsts paskaidro notiekošo. Es neesmu ārsts un
arī nebūšu, bet gribu zināt, kas notiek un ar ko rēķināties,
kā palīdzēt savai mammai.