vajadzētu pasēdēt pie papīra lapām un failiem, bet kaut kā sametās tik skumji, ka ir pēdējais laiks pagaudot blogā. jo, ja jau es esmu kuce, kāpēc lai negaudotu.

februāra vidū piezvanīja kaut kāda sieviete, kas esot LTV režisore un taisot filmu par Andu Līci, tāpēc gribot iefilmēt manu viedokli. esot internetā atradusi un izlasījusi manu rakstu, radušies vairāki jautājumi. runa ir par šo te gabalu, ko uzrakstīju pēc tam, kad muzejs aicināja apmeklēt Nostaļģijas maratonu – respektīvi aizgājušo laiku autoru dzejas lasījumus.

no kuplā Rakstniecības un mūzikas muzeja rīkotā pasākuma autoru piedāvājuma rudenī izvēlējos Andu Līci, jo Anna Rancāne būtu pārāk banāli, bet pārējie autori interesēja vēl mazāk vai arī lasīja laikā, kad uz pasākumu netiku. komplektā Līcei nāca arī Imants Auziņš. ne es viņu bērnībā lasīju, ne tagad – tikai pirms pasākuma palasīju padomjlaika krājumus un pabrīnījos, kādu sviestu gan tomēr publicēja arī tolaik. par spīti cenzūrām un taču ne jau samizdatam (autoru pašu finansētiem un rediģētiem izdevumiem) kā nereti mūsdienās.

varētu izdot 1 normālu krājumu, bet tā vietā ir izdoti nezin cik. ritmiski rakstīt jau nav nekāda lielā māksla, lai to par katru cenu drukātu un tiražētu. un cik no tiem sensirmajiem tekstiem vairs kādam svarīgi, cik tad tur ir to labo lietu, ko laika zobs nesagrauzīs un vēja gars neizvētīs.

latvieši ir aptrakuši ar dzeju. vai nu daiņotāju gēni, kad katru smildziņu sidraba ziediem, katru pelēku akmistiņu apmīļot’i. vai arī no laika gala skolā iedīdīts, ka ir kruti būt dzejniekam un plivināties kaut kur apmēram pie gubu mākoņiem un romantiski īdēt te par laimi, te ciešanām. pamēģini skolas laikā atzīties, ka raksti dzeju – učenes izvazās pa visiem kaktiem un vēl nopublicēs pagasta avīzē. vai kāds brīnums, ka visi grib rakstīt un arī raksta – cits bērnībā, izmēģinādams jaunas iespējas, cits jaunībā, mirdams no nelaimīgas loves, cits uz vecumu, gribēdams pamest aiz sevis ko pārlaicīgu.

padomju laikā latvieši bija sevišķi aptrakuši ar dzeju – pilnas sekcijas. jo poētiskākas dabas ainas, jo mazāk ko piesieties. jo izkoptāka metaforu valoda, jo mazāk nepatikšanu. bailēs no soda latvietis kļūst dzejnieks. un pēc tam savā paštaisnumā brīnās, ka citiem labāk patīk proza.

muzeja pasākumā Līces un Auziņa teksti nebija nekas negaidīts – poētiskas dabas gleznas, ko nespēju palasīt jau kopš bērnības un ko ar mokām izcietu skolā, un tipiskā umpapā pensionāru dzeja par mūsdienām – sarīmētas rindas par deputātiem un klišejiskām negācijām. nebija pat smieklīgi. kā tāda aizgājušo laiku latvietība un vecāsmātes kožu saēstie cimdi – izmest nedrīkst, nēsāt nevar. un tad izdomā, kur likt – pie sienas rāmī vai atvilknē kodēm par prieku. vai arī digitalizēt un aizmirst.

vienai autoru sugai ir tāda sērga – klabināt dzejas par knauzerīgo Europu, desu e-vielām un slaistiem deputātiem, par apbižotajiem pensionāriem un mirstošo Latviju. latviski un latgaliski. lasi galva ritmā šūpojas līdzi – paņēmuši krutkas tašu, iesim izlakt polšu pašu, iedami uz gaišo tāli, izpirksim mēs bodē sāli (autoru nemeklēt, tikko sarīmēju).

piekritu palīdzēt. ja jau mans teksts par sen notikušu pasākumu kādam noder, varu to nolasīt vai arī komentēt. lai gan godīgi jāsaka – 1. martā, kad bija paredzēta filmēšana, par to jau biju aizmirsusi. kad TV ļaudis piezvanīja, stāvēju LU ēdnīcā pie letes un domāju, ko lai apēd. noliku paplāti un aizgāju – cilvēkiem tak jāpalīdz. ja viņiem priekš filmas vajag manu komentāru par reiz rakstītu tekstu, nav grūti palīdzēt. katrs, kas kaut ko organizējis, zina, cik pretīgi, ja kaut kas sāk iet pret spalvu un neviens nepalīdz.

bet te arī sākās cirks. mani filmēja veselu pusstundu. un tā sanāca tāda taisnošanās un atbilde uz uzbrukumiem par viedokli. jo filmā man bija iedalīta kuces loma, ko režisore nemaz īpaši neslēpa – centās izdabūt tekstus un īpaši neiedziļinājās, ko gribu pateikt vai domāju. jo – jūs taču saprotat, ka mēs montēsim. un – gribu saprast, kas jūs par cilvēku, man vienkārši interesanti (mani bērnībā arī interesēja dēles, tāpēc liku smiltīs, lai rāpo). apmēram kā preparējamu vardi nolikt uz stikla, dīrāt ar skalpeli un mēģināt saprast citu paaudzi. neslēpjot savu pretīgumu.

jo nelasīt aizgājušo laiku literatūru nav labais stils. un pavisam slikts stils ir publiski pateikt, ka nemaz netaisos to darīt un arī nenožēloju. komentāru par to P. Bankovskis iecepa savā Satori blogā: Daudz neizprotamāki ir dažādi vecuma ierobežojumi, kas, kā laiku pa laikam noprotams, “jauno autoru” vai “vidējās paudzes” autoru darbus kritizēt vēl pieļauj, bet brīdī, kad autors jau sasniedzis pensionēšanās vecumu, atstāj vien divas iespējas – vai nu klusējot nelikties ne zinis, vai pieminēt, tā teikt, pagātnes nopelnu gaismā. Manuprāt, šāda pārprasta pietāte pret sirmajām galvām, literatūrā ir kaitīga un pat lipīga – laika gaitā tā no kambariem, kur mājo sirmie un godājamie gluži kā tāda labi sastāvējusies smēķu smaka izlien pa durvju apakšu un piesmirdina arī visu pārējo telpu. (..) Nav jau viegli samierināties ar domu, ka ja vien par tevi un taviem darbiem nerunā tikai labu, tad tu, visticamāk, vēl arvien esi dzīvs.

bet tas, galu beigās, par Līces nelasīšanu ir mans privātais viedoklis. cilvēkam tak nav jāizlasa visa pasaules un pat ne visa latviešu vai latgaliešu literatūra. un visa literatūra nav domāta visiem cilvēkiem. kam Remarks, kam Bodlērs. kam Ignats Zariņš un Rēzeknes bombardēšana, kam Melānijas Vanagas izsūtīto stāsti, kam atkal mūsdienu latvju prozas senvārdu kruzules, nīkulīga cepšanās un femīnās poētikas glāsmainie vēzieni, no kā man arī brīžam gribas vemt. ja man nepatīk, tad taču varu pateikt, ka nelasīšu. jo es tiešām nelasīšu.

jā, lasu un lasīšu Ziedoni, Skujenieku, Belševicu, Elsbergu, Vācieti. vēlams, mūsdienu izdevumā. bet pret tām daudzajām padomjlaika mazgrāmatiņām, ar ko bija pilna sekcija, man ir alerģija. gan tieša, gan pārnestā nozīmē. jo man ir alerģija no pelējuma un putekļiem – asaro acis un šķaudu. bet arī alerģija no tekstu blāķiem – tekstu apkārt ir tik daudz, ka nevaru paspēt izlasīt visu, ko kāroju. kur nu vēl kaut ko pienākuma pēc.

kā saprotu no zvaniem un komentāriem (man nav TV), kaut kāds mans teikums ir ielikts Andas Līces filmas reklāmā un tagad ik pa laikam tiek drillēts tās filmas pašreklāmas laikā.

Pateikt un pateikties. Anda Līce. LTV videofilmas pirmizrāde. Šogad aprīļa beigās dzejniece Anda Līce svin skaistu apaļu jubileju. 70 gadi ir labs brīdis mūžā, lai pateiktu saviem senčiem, savai mammai paldies par labajiem gēniem, taisno muguru un gaišo, priecīgo prātu. Videofilmā dzejniece runās arī par trīs laikiem savā dzīvē, kuru robežu spilgti iezīmējis 1949. gada 25. marts.

nevaru saprast – pie kājas vai esmu nikna. jo blogā uzrakstīju par dīvainu pasākumu muzejā, filmēšanas laikā runāju par aizgājuša laika literatūru. bet tagad esmu nonākusi dīvainā lomā, jo filmu rādīs 25. martā, tieši izsūtīšanu uz Sibīriju kontekstā. filmēšanas brīdī taču to nezināju, bet tagad esmu izmantota par vēl vienu klišejisku naglu mocekļa zārkā – tad izsūtīja, tagad jaunie nelasa.

naivi gribēju palīdzēt sataisīt to filmu. nu sanāk, ka esmu piekāvusi izsūtīto. kā tā “maita krieva” 16. martā pie Brīvības pieminekļa.

laikam jau ir iemesls būt niknai uz režisori, jo laikam jau viņa mani vienkārši izmantoja kā ļaunā tēlu sevis režisētā vēstījumā. tas ir, atnāca pakaļ video materiālam ar manu seju, jo filmai neder pliks teksts. jau iepriekš zinot, ka vajag jaunās paaudzes maitu. tas ir, es pati viņu nemaz neinteresēju. tas ir, ja es būtu trula maita, mūžam neņemtos ar latgaliešu valodu un kultūru – vieglāk taču ir grauzt popkornu un lakot nagus. bet var jau būt, ka esmu kuce, jo nav ne mazākās vēlēšanās izlikties labākai un lasīt. labāk tomēr rakstīt.

vai mani uztrauc, ka mani teksti kādam nepatīk un visticamāk pazudīs nekurienē? tā ir realitāte. es rakstu šim brīdim un daru to internetā. uz papīra drukāt ir vērts tikai pašu labāko. un daudz kas no iepriekšējo paaudžu sadrukātā ir tikai analogais spams.

bet man vienalga ir ļoti nepatīkama pēcsajūta un pretīga priekšsajūta. pie viena arī atvadoties no sava naivuma. protams, ka citureiz, kad kādam vajadzēs manu seju vai vārdu, vērtēšu daudz rūpīgāk, vai tas ir to vērts.

naleiņ vysim ūkstim par spryudzini. na kotram ūkstam vajag spryudziņa. i na kotram spryudziņam juoatsarūn ūkstā.