Nakšuneica

Guoju šūvokor pa naseņ pīsnygušū snīgu, zam kuoju reizē kruokstēja i šļakstēja.
Beju laimeigi nūlykuse gulēt obejus bārnus, iznasuse miskasti (ka kaids maņ saceitu, ka aizīt da konteineru ir svātki), aizguojuse iz veikalu, nūpierkuse saldiejumu, pa teleponu beidzūt sazvaniejuse vysys pa dīnu atlyktuos sarunys.
Taisiejūs viļkt nu sumkys saldiejumu i apēst, bet telefonā īraudzeju ziņu “Ir augšā!” – bāc. Seikais pasamūds. Kai to. Par daudz vīgli i mudri aizmyga. Na jau iz nakts. Otkon vyss nu jauna.
Reizē dusme, žālums i miļzeigs nūgurums. Kai izkuopt krostā i saprast, ka iz solys.
Vysa dīna šudiņ kai pa teļa syudim – to vīns apsačuruojs, to ūtrs, to vīnam kaka, to ūtram, to atgryuds, to apsaliejs, to īsasprīds, to nūkrits, to navar, to nagrib. Vysu dīnu esi bejs div pasauļu gluobiejs.

Guoju pa apsnygušu prīžu mežu i iežu saldiejumu. Īpyut. Naskrīšu. Nivīnam gobols nanūkriss. Pasamūds. Kū ta vaira.
Varbyut šudiņ tys ir vīneigais laiks, kod es asu vīna.

ateja

Karteņu īraudzeju nazkur feisbukā. Vysu cīnu autoram. Precizi da mīļu.

Kod pyrms izsvīsšonys laizeju saldiejuma papeiru, tei beja kai rutina. Īrostom mēlis kusteibom. Soldons. Tok nikuo taida.
Aizadūmuoju – pyrms nazcik godu prīceigai raksteju, ka tik ilgi, cikom nūlaizi saldiejuma papeiru, bierneiba nasabeidz. I padūmuoju – a koč kuru šaļti tei vaira nav bierneiba, bet skūpums. Navar že izsvīst saldiejumu, kū var apēst.

Atguoju iz sātu, nūsavylku, nūlyku sumku, guoju midzēt par jaunu. Tikai pusūtra stuņde dorba, i bārns īgrymst mīgā tik dzili, ka vaira napasaceļ.
A pošai mīga ni acī. Tikai vyss kai vata, vyss vīnleidz svareigi i nasvareigi.
Pusūtra stuņde munys dzeivis. Kačam zam astis.

Vysu laiku fonā dūmoju par piecdzemdeibu depreseju. Napalaist garom, cikom vēļ vari runuot i pasaukt paleigā. Voi mozums dzierdāts.
Skumt it kai nav laika. Nav laika sātu kuortuot. Stuovi pi lūga i verīs, cik breineigai snīgs grīžās lampu gaismā. Prīdis apsnygušys kai puosokā.
Reizem saprūti, ka nav laika apsaviļkt voi izmozguot motus, partū ka svareiguok par ritualim ir nikuo nadareit. Lai piec šaļtenis ītu, skrītu i nūmozguotu kuknis skapeišus, kas nūteciejuši ar nazkaidom bryunom streipem. Lai saprostu – cik vīgli i labi, ka teiri skapeiši.
A korsts kakao ar cukru, cikom bārni guļ. Tei ir laime, pasaceļšona i nazkas nu dabasu. Vaira nikuo i navajag. Varbyut vīneigi izīt uorā vīnai bez bārnu. Koč voi iz miskasti. Voi da peiļu iz azaru.
Jī ir tik breineigi, bet bārni apād na tikai egoismu. Jī var apēst vysu. Tok tuos rūbežys, tī cītūkšni nazkai juonūtur, kab, bārnim aizejūt, napalyktu tuksness. Laiks paīt mudri.

Verūs, kai socialajūs teiklūs vīni līk Adventa vaiņukus i sadagtuos svecis, a cyti kai kotru godu pukst, ka teiklūs ir viņ svecis i vaiņuki. Sok, otkon tī svātki īt. Otkon tei jimšonuos, gaideišona, skrīšona, gataveišonuos. Cik var gaideit. Juodzeivoj niu.
Tikai tekstūs taids ryugtums, ka taida “niu” maņ nasagrib. Lobuok tuos kakys, čurys i lipeigi piersteni. Partū ka piec ituo “niu” byus vēļ symtim i tyukstūšom cytu “niu”, kas byus varbyut na vīgluoki, tok cytaiduoki. Tok jī byus. Svātki atīs, aizīs, otkon atīs. Īelpa, izelpa, īelpa.
Teireju kukni. Pa mazeņam. Svātki īt kluseņom, a es pa mozam gabaleņam eju jim pretim, pa kaidam teiruokam sātys fragmentam, partū ka teireit sātu reizem ir vaira teireit sevi, na skapeišus.

Pa vacam īrodumam īguoju draugiem.lv – jī vēļ ir dzeivi, serveri ryuc. Attaiseju sadaļu “Pirms 10 gadiem”.
Tik daudz mozu bārnu. Vysi tik jauni, šmuki, glupi i laimeigi. Nav ni škieršonūs, ni jaunu sasatikšonu.
Niu es saprūtu, parkū munim bārnim tikpat kai nav vīnaudžu draugu i draudziņu vydā. Munim teiklu kontaktim tī bārnu “niu” beja tod.
Paādušais naādušuo nasaprass. Tod maņ vēļ tik daudzi ceļu beja juonūīt. Tik daudzi naivuma i glupuma juonūtryn. Dzeive kai žvyrs, kas greidys dieļus, ruodīs, sazīž, a gols golā pataisa boltus.
Pyrms 10 godu beja tys gods, kod es 2 reizis brauču iz Sibiri, kod prīškā vēļ beja projektu atskaitis i spēleite “treis profesori, trešais līks”, 6 bronhiti piec kuortys, naivums bezgaleigs i gryutuo muoceiba “es dreikstu byut naloba”.
Lai voi kai, lai cik skaistai, ūtru reizi es ituo vysa nagrybātu. Es grybu niu.

Šaļtim ruodīs – a kur jī vysi pagaisuši. Nav nivīna. Zvoni, nazvoni. Komentej, laikoj, šārej, ignorej. Dzeivūs to nav. Koč kū redzi feisbukā voi tviterī, kaidu seiku šaļteņu nu svešūs i draugu dzeivu, a jūs pošu nav.
Koč varbyut mane pošys nav. Itei zīma nazkai juonūdzeivoj. Janvarī jau saule. Tod marts. Tod sulys. Tod jau mož byus vīgļuok. Ka ni vīgļuok, to cytaižuok.

Aicynoj gostūs vīnu, ūtru, trešu reizi. Cikom saprūti, ka taipat jau nabrauks. Da i voi es vaira grybu, kab atbrauktu. Varbyut paguotnei juoļaun aizīt, kai aizguojs symtim ļaužu, ideju i nanūtikšonu.
Ka nazkas nanūteik, ir īguļdeits par moz dorba voi ari tam vīnkuorši nav juonūteik. Aksioma. Der na tikai projektim.

Kod maņ beja kaidu 20 godu, nazkai vīseibuos, kur beja viņ radinīki, tāvs saceja, ka jam nav draugu. Jis saceja – jauneibā beja draugi, niu nav. Da i kam maņ draugi. Kas maņ nu jūs. Tai jī vysi pagaisa.
Tys skanēja tik ryugtai, bezcereigai. Kai sīna pļaušona, vesšona, meiceišona iz bluoča. Gryuts dorbs, svīdri, kab turātu gūvi, kab kai vuoveris ritinī moltūs iz vītys. Kai vysa pīaugušūs dzeive.  Gods nu goda – apart, īsēt, izravēt, nūpļaut, savest, sanest, izraut, izrakt, apart, salikt, saskuobēt, apēst. I nu suokuma.
Gūvi, mašynu, sātu. Pa kuru laiku lai draudzejās i dauzuos pa pasauli. Pa kuru to laiku nazkaidi draugi. Volkuotīs, satikt. Sovu laiku, jūs laiku.

Tūreiz nūdūmuoju, ka maņ tai nabyus. Taipat kai dūmuos rokstu, kū i kai nadareit vacumdīnuos.
Draugi tok ir vyss. Tys ir kai īsaļūbēt pasaulī i sajust, kai atskaņ. Draugi tok i ir tei pasaceļšona.

Bet tod jī pa vīnam pagaist. Sovā dzeivē i nazkur pasaulī.
Verīs tuos 10 godus vacuos kartenis draugiem.lv i nasaprūti – tod beja dzeive voi niu ir dzeive. Nazkaida nasaprūtama karteņu kolaža nu svešu dzeivu, kam nav nikaida sakara ar munom atmiņom.

Siedi i dūmoj. Voi tys, kū es niu dūmoju par sovu vacumu i sovom apsajimšonom iz vacumu, koč par 5 % byus taisneiba.
Laikam juoīt gulātu. Gona.

Nakts pīder maņ. Varbyut pavysam nalelā mārā ari tekstim.
Izastīpt vysā garumā gultā, atsluobt i nikuo nadūmuot. Kai ir, tai ir. Kai beja, tai nabyus. Off.

neticamais stāsts. no vēstules kādam draugam

izdarīju neticamu darbu un par kaut ko tik diži neticamu nevaru nepalielīties.  vismaz privātajā blogā grēks nepalielīties. tādu darbu, ko atliku no 2003. gada rudens!

tomēr ir tak savs labums arī no krīzes. vismaz saņemies kaut ko sakārtot dzīvē. tā teikt, ieguldījums jaunam sākumam – par 1 slimu zobu mazāk!
vakar vakarā saņēmos aiziet pie ķirurga un tikt galā ar 1 zobu. skan pārāk neticami, lai būtu taisnība…
pati joprojām neticu, ka saņēmos. jo taisījos iet katru dienu šo gadu laikā un katru dienu atliku, jo bija kāds alibi.
izrādās, atliekot dienu no dienas, var atlikt gadiem!
pašai likās, ka aizmukšu pat pēdējā brīdī, kad jau sēdēju krēslā.

vecis iedeva narkozi un pazuda ar galiem. konsultēja kaut kādu citu veci blakus kabinetā. pa to brīdi apcerēju visu dzīvi… un sapratu, ka varētu aizmukt.

jau gadiem pie sevis domāju – kas ir grūtāk: uzrakstīt un aizstāvēt disertāciju vai izraut zobu.
rezultātu jau droši vien zini. esmu Dr. ar beigtiem gudrības zobiem. 😀
tas ir, lai cik baisi un brīžiem nenormāli un vienkārši apnicīgi līdz pretīgumam bija, ar dis es tiku galā.
bet zobs gan bija kā elles baisums. kā elles riņķis kaklā.

laikam nenormāli baidos no sāpēm.
lai gan finālā nesāpēja nemaz un joprojām neesmu izdzērusi nevienu tableti arī pēc narkozes iziešanas. tikai jūtos kaut kā nekā.

ķirurgs pēc eksekūcijas vakar saka: – nepīpējiet, nesildiet (zobu).
es tā priecīgi ar ciet muti: – es vispār nepīpēju!
vecis apgriežas otrādi riteņkrēslā pie galda: – ja? – nopēta no galvas līdz kājām un atzīst: – nu labi, labi. ļoti labi
Speerx izbrīnīts. ilgi taupītais beigtais zobs ar lieliskajām saknēm (ķirurga atzina, ka smukas un veselas saknes :D) ārstā izsauca mazāku interesi nekā tas, ka es nepīpēju. saki nu.

šodien vaļojos pa mājām uz tā rēķina un domāju – varbūt kaut ko prātīgu izdarīšu.
bet ar tekstiem neko nevaru. laikam jāsakārto bildes.

vēl 1 elles darbs – bilžu kārtošana…

pēkšņi

augusts1

drusku apmulsums un nesapratne, jo piezvanīja mamma, ka šorīt atrasts beigts mūsu suns Augusts. gulējis izstiepies pie būdas, no mutes asinis.
vakar viss esot bijis normāli, dauzījies un skraidījis.

suns dzīvo pie ķēdes, pa laikam tiek palaists izskrieties, sevišķi ziemā iet istabā vakarēt un tad pa nakti kūtī siltumā. šonakt bija palicis ārā, jo nav lielu mīnusu.

viņa piezvanījusi policijai, bet tie sola atbraukt tikai pirmdien.
vetārste pa telefonu, protams, neko nevar pateikt.
tagad domāju – vest to suni uz sekciju, gaidīt, lai policija pasaka, ka jāved.
un ja tiešām ir noindēts, tad ko tālāk – neturēt suni vispār?

ir arī otrs suns Maksis, pirms pāris gadiem pieklīdušais murmulis, kas gan ir liela auguma, bet ļoti miermīlīgs un nerej, ja svešinieks pieiet klāt un aprunājas. varbūt tāpēc palika dzīvs.
tiesa gan, pirms kādiem 2 gadiem viņš pēc pastaigas aizskrēja uz kaimiņiem un tika sašauts. nācās operēt, par laimi izdzīvoja.
tomēr šāvējs nevarētu būt arī indētājs, jo tas diez vai gribētu kaut ko zagt.
atriebībai arī nav iemesla, jo nekādu kašķu ar kaimiņiem nav. tagad ziemā kontaktu mazāk, bet citādi nāk pēc zālēm, naudas, palīdzības.

pret suņiem pašiem nekas nevarētu būt, jo apkārt nedauzās un tiek pieskatīti. nav ne sakoduši kādu, ne pat uzbrukuši. vieni paši apkārt neskraida.
Augusts turklāt klausīja elementārajām komandām un varēja viegli savākt, ja arī gadījās satikt kādu pastaigas laikā.

vienīgais, ko spēju izdomāt, kāds grib zagt, jo suņa teritorija ir priekšā kūts durvīm.

tad nu šonakt viss tiks aizslēgts un Maksis paliks kūtī. bet nepatīkama sajūta vienalga.
nenormāli žēl.

_________________________________________________________

post scriptum

visticamāk, ka Augusta nekad nebūtu bijis. viņa māti un vēl dažus suņus nopirka vēl kolhozs laikam, lai apmācītu lopu ganīšanai. kuce bija ar papīriem, speciāli atlasīta no kaut kādas audzētavas. bet tad mainījās laiki un visu izpārdeva par pajām un citādi. suņus nevienam nevajadzēja. jauno suni savāca un ielika voljerā saimnieki, kam pēc tam bija paliela zemnieku saimniecība. ņemties neviens ar viņu neņēmās, tā viņa tur dzīvoja. ēst padeva bezmaz ar kruķi, jo kuce bija pa pusei mežonīga, visu mūžu nodzīvojusi krātiņā. tā arī būtu nosprāgusi. bet nē, daba ir viltīga. kad viņai bija jau laikam 9 vai 10 gadu, sunene izrakās no voljera un pa alu aizmuka prom. neviens īsti nezina, kurš bija izredzētais. tikai to, ka tajā laikā tuvumā bija uzradies liels, melns suns, kas nepiederēja nevienam no apkārtējiem. tikpat mīklaini viņš nozuda, bet kuci iespundēja atpakaļ un uztaisīja grīdu no dēļiem (sanāk, ka pirms tam viņa laikam bija pērusies pa dubļiem). bet piedzima kucēni. viens no tiem – melns piķapuika. pirmos aizrunāja tos, kas izskatījās pēc vācu aitu suņiem. kad pēc govju sēklotāja ieteikuma (jo viņš zina visu par apkārtējo pagastu lopiem un zvēriem) aizbraucām skatīties, varēja dabūt tikai šito. nezinu, kā viņi izmakarēja no voljēra kucēnus. nezinu, kas notika ar kuci. bet Augusta vājība bija govis. viņš drebēja un trīcēja, ieraugot govi. kauca un rēja. izmēģinājāmies visādi, bet suns zināja, kad iet uz pļavu pakaļ govīm – sāka riet. varēja neko neteikt, pirms tam iet uz kūti, izlikties, ka nekur neies. bet pietika padomāt par govīm, lai Augusts jau ietu pa gaisu. varbūt viņš juta, ka notiek gatavošanās: atver vārtus, sakārto ķēdes, noliek runkuļu lapas. kad govis nāca mājās, suns bija jāspundē aiz durvīm. citādi likās, ka tūlīt norausies – nelīdzēja neviena no komandām, kas citādi suni savāca. viņš bija akls un kurls – eksistēja tikai govis. var jau būt, ka tiešām ir suņi, kas ir domāti lopu ganīšanai. un var jau būt, ka katram sunim ir viņa liktenis.