neticamais stāsts. no vēstules kādam draugam

izdarīju neticamu darbu un par kaut ko tik diži neticamu nevaru nepalielīties.  vismaz privātajā blogā grēks nepalielīties. tādu darbu, ko atliku no 2003. gada rudens!

tomēr ir tak savs labums arī no krīzes. vismaz saņemies kaut ko sakārtot dzīvē. tā teikt, ieguldījums jaunam sākumam – par 1 slimu zobu mazāk!
vakar vakarā saņēmos aiziet pie ķirurga un tikt galā ar 1 zobu. skan pārāk neticami, lai būtu taisnība…
pati joprojām neticu, ka saņēmos. jo taisījos iet katru dienu šo gadu laikā un katru dienu atliku, jo bija kāds alibi.
izrādās, atliekot dienu no dienas, var atlikt gadiem!
pašai likās, ka aizmukšu pat pēdējā brīdī, kad jau sēdēju krēslā.

vecis iedeva narkozi un pazuda ar galiem. konsultēja kaut kādu citu veci blakus kabinetā. pa to brīdi apcerēju visu dzīvi… un sapratu, ka varētu aizmukt.

jau gadiem pie sevis domāju – kas ir grūtāk: uzrakstīt un aizstāvēt disertāciju vai izraut zobu.
rezultātu jau droši vien zini. esmu Dr. ar beigtiem gudrības zobiem. 😀
tas ir, lai cik baisi un brīžiem nenormāli un vienkārši apnicīgi līdz pretīgumam bija, ar dis es tiku galā.
bet zobs gan bija kā elles baisums. kā elles riņķis kaklā.

laikam nenormāli baidos no sāpēm.
lai gan finālā nesāpēja nemaz un joprojām neesmu izdzērusi nevienu tableti arī pēc narkozes iziešanas. tikai jūtos kaut kā nekā.

ķirurgs pēc eksekūcijas vakar saka: – nepīpējiet, nesildiet (zobu).
es tā priecīgi ar ciet muti: – es vispār nepīpēju!
vecis apgriežas otrādi riteņkrēslā pie galda: – ja? – nopēta no galvas līdz kājām un atzīst: – nu labi, labi. ļoti labi
Speerx izbrīnīts. ilgi taupītais beigtais zobs ar lieliskajām saknēm (ķirurga atzina, ka smukas un veselas saknes :D) ārstā izsauca mazāku interesi nekā tas, ka es nepīpēju. saki nu.

šodien vaļojos pa mājām uz tā rēķina un domāju – varbūt kaut ko prātīgu izdarīšu.
bet ar tekstiem neko nevaru. laikam jāsakārto bildes.

vēl 1 elles darbs – bilžu kārtošana…

pēkšņi

augusts1

drusku apmulsums un nesapratne, jo piezvanīja mamma, ka šorīt atrasts beigts mūsu suns Augusts. gulējis izstiepies pie būdas, no mutes asinis.
vakar viss esot bijis normāli, dauzījies un skraidījis.

suns dzīvo pie ķēdes, pa laikam tiek palaists izskrieties, sevišķi ziemā iet istabā vakarēt un tad pa nakti kūtī siltumā. šonakt bija palicis ārā, jo nav lielu mīnusu.

viņa piezvanījusi policijai, bet tie sola atbraukt tikai pirmdien.
vetārste pa telefonu, protams, neko nevar pateikt.
tagad domāju – vest to suni uz sekciju, gaidīt, lai policija pasaka, ka jāved.
un ja tiešām ir noindēts, tad ko tālāk – neturēt suni vispār?

ir arī otrs suns Maksis, pirms pāris gadiem pieklīdušais murmulis, kas gan ir liela auguma, bet ļoti miermīlīgs un nerej, ja svešinieks pieiet klāt un aprunājas. varbūt tāpēc palika dzīvs.
tiesa gan, pirms kādiem 2 gadiem viņš pēc pastaigas aizskrēja uz kaimiņiem un tika sašauts. nācās operēt, par laimi izdzīvoja.
tomēr šāvējs nevarētu būt arī indētājs, jo tas diez vai gribētu kaut ko zagt.
atriebībai arī nav iemesla, jo nekādu kašķu ar kaimiņiem nav. tagad ziemā kontaktu mazāk, bet citādi nāk pēc zālēm, naudas, palīdzības.

pret suņiem pašiem nekas nevarētu būt, jo apkārt nedauzās un tiek pieskatīti. nav ne sakoduši kādu, ne pat uzbrukuši. vieni paši apkārt neskraida.
Augusts turklāt klausīja elementārajām komandām un varēja viegli savākt, ja arī gadījās satikt kādu pastaigas laikā.

vienīgais, ko spēju izdomāt, kāds grib zagt, jo suņa teritorija ir priekšā kūts durvīm.

tad nu šonakt viss tiks aizslēgts un Maksis paliks kūtī. bet nepatīkama sajūta vienalga.
nenormāli žēl.

_________________________________________________________

post scriptum

visticamāk, ka Augusta nekad nebūtu bijis. viņa māti un vēl dažus suņus nopirka vēl kolhozs laikam, lai apmācītu lopu ganīšanai. kuce bija ar papīriem, speciāli atlasīta no kaut kādas audzētavas. bet tad mainījās laiki un visu izpārdeva par pajām un citādi. suņus nevienam nevajadzēja. jauno suni savāca un ielika voljerā saimnieki, kam pēc tam bija paliela zemnieku saimniecība. ņemties neviens ar viņu neņēmās, tā viņa tur dzīvoja. ēst padeva bezmaz ar kruķi, jo kuce bija pa pusei mežonīga, visu mūžu nodzīvojusi krātiņā. tā arī būtu nosprāgusi. bet nē, daba ir viltīga. kad viņai bija jau laikam 9 vai 10 gadu, sunene izrakās no voljera un pa alu aizmuka prom. neviens īsti nezina, kurš bija izredzētais. tikai to, ka tajā laikā tuvumā bija uzradies liels, melns suns, kas nepiederēja nevienam no apkārtējiem. tikpat mīklaini viņš nozuda, bet kuci iespundēja atpakaļ un uztaisīja grīdu no dēļiem (sanāk, ka pirms tam viņa laikam bija pērusies pa dubļiem). bet piedzima kucēni. viens no tiem – melns piķapuika. pirmos aizrunāja tos, kas izskatījās pēc vācu aitu suņiem. kad pēc govju sēklotāja ieteikuma (jo viņš zina visu par apkārtējo pagastu lopiem un zvēriem) aizbraucām skatīties, varēja dabūt tikai šito. nezinu, kā viņi izmakarēja no voljēra kucēnus. nezinu, kas notika ar kuci. bet Augusta vājība bija govis. viņš drebēja un trīcēja, ieraugot govi. kauca un rēja. izmēģinājāmies visādi, bet suns zināja, kad iet uz pļavu pakaļ govīm – sāka riet. varēja neko neteikt, pirms tam iet uz kūti, izlikties, ka nekur neies. bet pietika padomāt par govīm, lai Augusts jau ietu pa gaisu. varbūt viņš juta, ka notiek gatavošanās: atver vārtus, sakārto ķēdes, noliek runkuļu lapas. kad govis nāca mājās, suns bija jāspundē aiz durvīm. citādi likās, ka tūlīt norausies – nelīdzēja neviena no komandām, kas citādi suni savāca. viņš bija akls un kurls – eksistēja tikai govis. var jau būt, ka tiešām ir suņi, kas ir domāti lopu ganīšanai. un var jau būt, ka katram sunim ir viņa liktenis.