Tag Archives: Dīvs

par Dīvu i rīkstim

nazkai īsadūmuoju, atguoduoju.

kod beju moza, laikam guoju kaidā 6. klasē, maņ beja rikteiga rogona par audzynuotuoju – gramatiku to īdzyna labi, a vysus gribēja pataiseit pareizus. juos stuņdēs zeimēt vajadzēja pa klusū, partū ka nazeimēt i naraksteit es navarieju. kod jei īraudzēja, lomuoja vysys klasis prīškā. tok eisti napīmiņu, ka maņ byutu nu tuo kaida suope bejuse. es to zynuoju, ka klase gaida, kod varēs puorskaiteit mane raksteitū voi apsavērt zeimiejumus i izdūmuot, kurs ir kurs. tai ka juos labi grybātuo lomuošona beja kai peilei iudiņs, normals cylvāks nu mane tai i naizauga…

vīnu reizi mes klasē skaitējem Friča Buordys dzejūli par zierni, kū bārns īstota i gaida izaugam. tipa naivums – vokorā īstota, nu reita jau gryb apēst. zynu, ka maņ tys dzejūļs ruodējēs stulbs. i kū vaira jei slavēja, tū vaira jis rībēs. partū ka es vaira nabeju bārns, tok nabeju ari tik vaca, kab ilguotūs piec bierneibys.

tod beja juoroksta saceriejums. myusim kai bārnim nazkas beja juolyudz Dīvam. tī jau beja tī godi, kod Dīvs otkon guoja mūdē i vaira navajadzēja trešdīnēs īt iz politinformaceju i pavasarī gatavētīs iz īryndys skati, a pyrmūdiņ vysim vaicuoja, deļkuo nabeja svātdiņ iz Mišu. pieški Dīvs otkon beja školā i es vaira nikuo nasaprotu – deļtuo ka deļ mane jis beja sātā i bazneicā, pi seve lyudzams. kai lai es školuotuojai saceitu, kuo muna sirds vysu vaira gryb – tī tok nabeja ni jauni bociki, ni jauns ritiņs. tys tok byutu atsazeit vyssvareigajā, par kū es runoju tik ar sevi i Dīvu.

saceriejumu pīrakstieju cīši eisai. iz lineju lapenis. ka es uzatycu Dīvam i vyss, kū jis maņ dūs, byus lobs. partū ka asu jam pateiceiga par tū, kas maņ jau ir.

ot jei mani lomuoja! atskrēja da muna sūla i bļuove. it kai es byutu pīrakstiejuse koč kū tik švaku, ka nu tuo var nūmiert. jei klīdze: a ka tu slyma paliksi, ka tev kuojis, rūkys atraus, ka tovs tāvs ar muoti nūmiers – ari pateiceiga byusi?

maņ palyka cīši bais. tod saīt, ka Dīvs ir ļauns i maņ nu juo juosabeist. pieški es beju pamasta vīna poša ar dzievi, smierti i Dīvu – na tū, kas mani ir sorguojs vysu dzeivi i pošā ļaunuokajā momentā vysu pagrīzs tai, ka otkon ir labi, a nazkaidu ļaunu veci, kam juopīsalabynoj, kab naīsystu pa zūbim.

es nūsabeidu, ka naasu normala i niu ak jau nūmieršu. laikam jau 12-13 godūs nav labi atsaškiert i pasaceit, kū dūmoj. tok es tū beju pasaciejuse i koč kaidā ziņā nanūžāluoju – ka jau tai, to tai. atbiļdieju jai, ka nui – es asu gotova ari nūmiert, ka Dīvs tai gribēs. skaidrys, ka jei vyspuor aizguoja pa gaisu. i es vaira nikuo nasaprotu.

piec puors godu, kod jei vaira nabeja muna audzynuotuoja, nazkai sasatykom trepēs, sasavasaluojom. mes bejom kaidys 3-4 meitinis, godu 16-17 vacys. cytys jai lyzguojuos kluot, es laikam smaidieju i tik vierūs. tod jei saceja, ka par vysu klasi vysu saprotuse, vysus atkūduse – kurs baņdits, kurs slaists, kurs apbižuots, kurs gudrinīks. tik mane jei tai i nav atkūduse. tai i nazyna, kūduls itam rīkstam – tukšs voi pylns.

es vēļ nūsaprīcuoju – cik labi, es asu palykuse vasala, nasakūsta.

nu i tod jei nūmyra. 😀 myužeigu duseišonu…

šūvokor es tū vysu naz deļkuo atguoduoju. poša nazynu, deļkuo. laikam nazkai sakryta muzyka najauši atrostā diskā, teksts munā datorā – naivys puosokys par laimi. i es saprotu, ka patīseibā maņ nav kuo kaunētīs – es tok taipat dūmoju i šudiņ. ir tik loba sajiuta sevi saprast jau tik seņ asam sevi pošu.

nazkaids taids mīrs. vyss taipat nūteik pats nu seve, i tys maņ cīši pateik. ir labi.