nabeja buobai bādys, nūpierka syvānu

taisīt blogu ir elles darbs. viens ir rakstīt kaut kādus murgus un publicēt, bet otrs to visu iekārtot, sakārtot un padarīt lasāmu.

pati kaut kā izmocīju bloga pārcelšanos uz jaunām mājām – paldies Kārlim no miga.lv, paļdis Šmikučam nu guntis.lv un bezapšaubīgi Valdim no digitalguru.lv. Guntis atrakstēja: Parosti cylvāks bez datorzynuošonam naiztur i nūsyuta man pīeejis. juosoka, tuoli nu tuo nabeja. 😀

bet nu dizains. jomajo.

kā var nebūt tas, ko es esmu izdomājusi? vienkārši, viegli un bez liekām kruzulēm. bloga nosaukums, skelets, virsraksts, teksts, bilde, komentāri, vieta pāris rīkiem. āmen.

ne! ir kā lupatu šopings tirgū! 77 blūzes ar žabo, 77 žaketes ar klipšiem, slēdžiem un tikumības spraudņiem. spīd un laistās.

jāsaka, kādas 5 dizainādas pielaikoju. viena par otru kretīniskākās. ta kaut kāds lauks, kur mistisks uzraksts Essential – kaut nošaujies, nost nevar dabūt. ta kaut kādi jūras kāpostu zaļi burti. ta bildes pēkšņi izstiepj kvadrātā – nu kuram var ienākt prātā blogā likt kvadrātainas bildes…

izrakājos, izdarījos. pat veltīju brīdi CSS apskatei. secināju, ka nekā sarežģīta tur nav. tikai jāzina. bet nu visas zināšanas ir laiks, kas jāvelta, lai ieurbtos.

pie velna visu. uzliku pirmo daudz maz vienkāršo – Wedding bells. Theme for wedding & marriage related blogs. piekāst. un vēl baltu sunīti.


nu neesmu es nekāds gurmāns un sīklietu bīdītājs. ja nav uzreiz, tātad nav.

jauna sāta

goduos vysaidi breinumi. tymā skaitā – dzimšonys dīna rudinī. 🙂

vakar vokorā tyku pi sovys vacuos Gaujis, kas tūmār nabeja myruse. izaruodēja, jai tikai korpuss sapleiss, a dzeļži īt kai jauneibā.

naktī suoču puorsavuokšonys procesu, niu vēļ vodoju vysaidus kramaslus – skapi vēļ vacajā dzeivūklī, a lupotys jau itymā.

siežu iz lupotu kolna ustobys vydā i dūmoju. laikam juodzer šampanīti. beidzūt ir sova sāta. 🙂

paļdis vysim, kas virtuali i reali paleidzēja i podturēja!

1. daļas beigas. lai jau kreit!

[youtube=http://www.youtube.com/watch?v=AbKcxAtK_jE]

15. oktobrī manam blogam būtu 3 gadu jubileja.

pastāvēs, kas pārmainīsies. laiks nokaut. no pagātnes nav jābēg, bet nav arī jēgas saglabāt mūžīgi to, kas vairs nav aktuāli.

lai jau šai vietai paliek TOP vieta Zigurda Zaķa 2009. gada blogu sarakstā. šogad ir cits gads un cita es.

lai iesāktu kaut ko jaunu, jāatsakās no vecā. jaunā pagaidām nav, bet es izelpoju.

stiept līdzi visu savu dzīvi ir diezgan smags uzdevums. visas čūskas pa laikam met ādu. blogi dzimst un mirst. iesākas un pabeidzas. tas nav nekas tāds.

ja kaut ko nav vajadzējis gana ilgu laiku, visticamāk to nevajadzēs nekad. ja tā ir ar apnikušām lupatām drēbju skapī un veciem apsveikumiem kurpju kastē, kāpēc lai tā nebūtu ar veciem tekstiem.

[šī vieta cenzēta. īpašs sveiciens “radiniekiem”, kas lasa un citē manu blogu. pirmkārt, kopš šodienas šeit vairs netiks ievietots neviens raksts, tāpēc varat nekavēt savu daudz nopietnākiem darbiem vajadzīgo laiku, meklējot pikantas detaļas (kuru tur nav) vai privātās dzīves smalkumus (kuru arī tur nav). publiskā dzīve tāpēc arī ir publiskā dzīve (sīkāk skat. šeit). otrkārt, paldies par šo grūdienu. ja man izdosies tas, ko esmu iecerējusi, apsolos vēlreiz publiski Jums pateikt paldies. treškārt, turpmāk lūdzu par visiem iebildumiem manu publiski pausto uzskatu  vai manis pašas publiski atklāto privātās dzīves detaļu dēļ sazināties ar mani pašu (telefona numurs nav mainīts, internetā pastāv arī rakstisku komentāru iespēja, turklāt esmu pilngadīga un spēju pati atbildēt par sevi un savu rīcību), nevis tracināt manu mammu. pēdējo uzskatu par mazisku uzbrukumu zem jostas vietas un esmu ļoti apvainojusies. ceturtkārt, lūdzu noslaucīt savu degunu. varbūt mana dzīve ir pārāk netīra un ir gadījies to nosmērēt. piektkārt, mani nav jāglābj no manis pašas.]

tagad es zinu, ka reizēm mīlestības ir mūžīgas. tas ir tad, kad sadedzina visas vēstules, bet vēstules no cilvēka, kas jau sen ir apprecējis citu, sadedzina pēdējās.

bet redzi, es vairs šeit nevaru būt patiesa un uzrakstīt to, ko gribu uzrakstīt. tas arī ir iemesls izmaukties no ādas un aiziet. lai tā āda paliek rokās kādam citam, jo man būs cita aste un āda.

ir taču jādomā arī par lasītājiem. lai dzīve jautrāka – medīt, kur tad es tagad rakstu. atrast. vai varbūt neatrast vairs nekad.

iedvesmai varu pateikt, ka man ir, šķiet, 3 blogspot blogi (2 no tiem bez mana vārda), 4 wordpress blogi (1 no tiem jau nokauts un 1 emigrējis), vēl viens kaut kur, kam vairs neatceros nosaukumu. kā arī vēl visādas vietas, kas dzimst un mirst.

nu un. rakstīt ir vienīgais, kas man nesagādā pilnīgi nekādu piepūli.

enerģija nezūd un nerodas no jauna, tā tikai pārvēršas no viena enerģijas veida citā vai pāriet no viena ķermeņa uz citu. ©

ja man izdosies tas, ko gribu darīt, būs labāk. ja neizdosies, tad es esmu mele un meļu tekstus nav jālasa. labi ir abos gadījumos.

nopirku pirmās kedas manā mūžā kopš pamatskolas fizkultūras un domāju, kā tas, nez, varētu ietekmēt manu attieksmi pret dzīvi. varbūt tāpēc es sadūšojos pateikt HOP. vai varbūt no sākuma bija lēmums lekt pāri grāvim un kedas pēc tam. vai arī iemesls bija mazs, trīcošs sunītis, īstās sarunas īstajā laikā un dzīve, kas vienmēr visu saliek pareizajās vietās un laikos. jo neko būtisku nevar ne paspēt, ne nokavēt, tāpēc nav jēgas pieķerties un vilkt. viss tāpat kaut kā notiek. un par to var tikai smaidīt. lieliskā, lieliskā dzīve.

šorīt braucu ar riteni pa čaukstošām lapām. saulē izkaltušas, tās grabēdamas slīdēja pa asfaltu un no manas kustības savēlās kamolos un izšķīda.

tas vienkārši ir tāds laiks. koki met spalvu. naktīs lido un kliedz kaut kādi putni. govis vairs nevar nostāvēt mierīgi un klīst pa pļavām. rudens.

pa ceļam piestāju pie “Leduspuķes” un nopirku saldējumu. skābais smiltsērķšķu un rūgtais pīlādžu. nudien, arī gaisā ir kaut kāds rūgtums – aizlidot, aiziet, plīvot.

gribu uz Maskavu. gribu uz Hamburgu. gribu uz Luksemburgu. ceļš vilina un sauc.

gāju pa ielu, ēdu saldējumu, stūmu riteni un domāju par visādām sīkām lietām. saule meta skaistas tumši zilas ēnas, kam lieliski piestāvēja vējā slīdošas koši dzeltenas un vieglas koku lapas, kas čabēja zem manām oranžajām kedām.

lēmumus pieņem tie, kas kustas ātrāk. ejot pāri ielai, pēkšņi sapratu.

braucot ar riteni, es pieņemu lēmumu, pa kuru pusi apbraukt šķērsli un izdaru to ātrāk, nekā paspēj noreaģēt lēnu ejošais šķērslis. kad es stumju velosipēdu, cits velosipēdists mani apdzen un izdara to pa to pusi, ko izvēlas viņš. kad es braucu ātri pa šoseju, es pielāgojos situācijai un pieņemu lēmumu – apdzīt lēnām braucošo vai nogaidīt pārskatāmāku ceļu. bagātie ir bagāti, jo kustas. bagātie, kas nekustas, tērē senču mantojumu. postpadomju cilvēki ir sastinguši. iespējams, pieņemot lēmumu aizbraukt uz Īriju, cilvēks iekustas un atdzīvojas. vai arī tas, kas atdzīvojas un sakustas, vairs nevar palikt savā vietā un dzīvot pa vecam.

ir kaut kādas vienkārši definējamas pamatlietas, ko cilvēks dzīvojot pamazītēm saprot. šodien bija tāda diena.

finalā “Dabasu Durovu” jaunuo dzīsme “Lai jau kreit“. lai kreit!

nekas tāds jau nav noticis. kaut kas vienkārši ir beidzies, bet nekā jauna jau arī vēl nav.

nobeigumā gabals no Zelmas romāna. vēl viens teksts, kas dzimdams nepiedzima un mirdams nav nomiris. var nelasīt. tie ir tikai poētiski murgi no manas pagātnes.

Lai atgrieztos, laikam vajadzēs ilgi. Varbūt ne šajā un ne nākošajā mūžā. Negribētos sev teikt, ka nekad, jo nav jau noticis nekas tāds, lai to darītu neiespējamu. Tikai pārsēšanās starp diviem vilcieniem. Viens no tiem bija piegājis gala stacijā un tālāk brauca uz depo, bet man bija jāizkāpj. Tajā vilcienā palika visa dzīve, bet varbūt nepalika nekā, jo visu svarīgo es nesu sev līdzi. Atmiņas ir iekārtotas gluži jauki un glabājas labā formātā.
Viņi visi dzīvo tālāk. Viņi visi ir miruši manos atmiņu fotoalbumos ar nejaušu mirkļu sastindzinātām sejām.
Nekad vairs nebūs tā, kā ir bijis. Viņi novecos citu fotoaparātu priekšā, un citos albumos dzeltēs viņu kāzas, viņu bērnu kristības un izlaidumi, kāzu gadadienas. Viņu bēru bildes būs citu ļaužu atvilktnēs nodzeltējušās aploksnēs, jo ielikt albumā un sakārtot nozīmētu pielikt punktu viņu dzīvēm. Kaut kur nobāztas un nesakārtotas bēru fotogrāfijas ir cerība nepiesaukt nāvi un nepiedzīvot neatgriešanos.

Ejot gar brauktuves malu, soma velk plecus. Saule kaut kur augšā ripo balta vai varbūt neredzama, jo nekādas saules tur nav, tikai nežēlīgi spožs caurums debesīs. Šosejas joslas, beidzoties robežas zonai, saplūst vienā asfalta ceļā kā piltuvē, ceļš cauri ielejai liecas pāri kaut kādam pusaizaugušam grāvim ar tiltiņu un līdzens gulstas tālāk kalnā.
Svaigi krāsotas un aprepējušas margas ar gaisa burbuļiem. Krāsa tecējusi un sastingusi biezos un smagos pūžņos. Lejā ūdenī lokās zāles un iekārušies ievu zari ar pārziedējušu ziedu ķekariem. Tā tomēr ir izbagarēta upīte, nevis pusizžuvis grāvis. Saulē dzirkstī un skrien.
No bikšu kabatas izgrābtās monētas, siltas un spožas, novirpuļo gaisā, nodzalkst, nozelto un jau ūdenī atspīd ar spožu gaismu, uz mūžu ieguldamas dūņās. Uz atgriešanos. Vai ne.
Sīkas zivtiņas metas pakaļ, kā gribēdamas saķert dūņās zūdošo mirkli. Tur tomēr ir zivtiņas. Grāvī. Nē, upītē. Mazas zivju kripatas, kas noticējušas, ka metu ko ēdamu.
Saules piespīdētajā ūdens virskārtā planē mazas zivtiņas. Stāv kā aprimušas, vibrē, peld. Cik reizes viņas varētu piemānīt ar krikumu mešanu ūdenī un pēc cik monētām zivtiņas mitētos ticēt, ka varēs aprīt ko ēdamu vai vismaz atspoguļoties spožajās metāla dzirkstelēs.
Varbūt tas nenotiks nekad, jo zivju atmiņa varbūt nesniedzas tik tālu, lai atcerētos savas kļūdas. Varbūt zivis dzīvo tikai tagadnē. Tikai vienā mirklī, jo neatceras neko, negaida ne uz ko, necer neko. Tikai dzīvo.
Kāpjot no ielejas, ausīs vēl skan ūdens burbuļošana – jautrs ūdens saules gaismā.
Ja tā padomā, nav jau nekā tāda dziļi bēdīga. Tik vien, ka kaut kas ir beidzies, beidzies. Laikam jau atgriezties nesanāks tik viegli un ātri.
Nav jau nekas arī sācies. Tikai nojausma, ka kaut kam jānotiek, jo, ejot gar šosejas malu pa vidu starp divām valstīm, nākotne nav nekas vairāk kā ideja. Jo šeit, starp divām valstīm, nākotnes noteikti nebūs. Te neviens nedzīvo. Te nav ne māju, ne dzīves. Tikai zivtiņas.
Es tikai esmu izgājusi no savas valsts. Es vēl neesmu iekšā citā.

Furgons kā pelēks uzticīgs klucis gaida ceļa malā. Durvis aizveras ar klakšķi, un šoferis pa logu izmet cigaretes galu. Mašīna salecas, noraustās, velk un iešūpojas ceļam. Braukuši.
Un kāpēc vienalga man liekas, ka šitas viss jau kaut kur vienreiz ir bijis. Ka tas ir bijis un nekad nebeigsies, tikai es nevaru atcerēties, kur un kāpēc. Ka es tikai aizbēgu no kaut kā, bet tas kaut kas vilksies līdzi mūžīgi – apli no apļa, apli no apļa, ko noskrienu dzīvodamās. Ka aizbēgdama es sarauju kādus tīklus, bet tie tīkli man pašai reiz būs jāsasien, ja gribēšu kaut kur aprimt un dzīvot.
Ka nav jau izvēles, bet es pati attālinu izvēles mirkli un ar katru reizi izvēlēties kļūst arvien grūtāk. Ka es vienkārši bēgu no savas pagātnes, attālinos nākotnē un izšķīstu dzīvošanā – tajā visā, kas notiek no mirkļa uz mirkli un nebeigsies nekad tāpat kā nekad nav sācies. Jo es nekad neatcerēšos savu nāvi tāpat kā neatceros savu dzimšanu.

2007-2010. paldies.

pilnīgi bezjēdzīgs ieraksts

radīts sava prieka pēc un domājot par nabaga daudzcietušo lasītāju uzmanību, kā arī izmantojot to, ka atkal ir internets.

nav jau tā, ka pa dienu interneta nav, bet arī būt nav. lai gan te vietā būtu stāsts par baltajām sievām. tas gan pieder pie trillu mitoloģijas, gan arī ļauj saprast, kā funkcionē lietas.

baltās sievas iepazinu pirms nu jau 3 gadiem, kad bija jācep dis un to ļoti negribējās. neiegrimšu detaļās, kāpēc to tik ļoti negribējās, jo esmu apsolījusi rakstīt memuārus, kad palikšu veca un drusku ķerta trillu vecene – kaut kas rakstāms  jau jāpamet arī tiem laikiem. teiksim tā, ar dis un ar zinātni gan tam nebija pilnīgi nekāda sakara un kaut kad es uzrakstīšu arī to, ko neuzrakstīju pirms tiem 3 gadiem, kad viss tā riebās, ka radās baltās sievas.

baltās sievas ēd datorus un internetu. reizēm viņas izrauj kādu štepseli, reizēm nobloķē kādu cieto disku. viņas nav ļaunas un nekad nedara tā, ka kaut kas neglābjami pazustu vai sabojātos – viņas vienkārši neļauj strādāt un liek atpūsties. ja no rīta pats no sevis atslēdzas dators, visticamāk, tā ir zīme, ka beidzot jāiet gulēt.

baltās sievas ir jautras un izdarīgas. ja vajadzīgais fails ir .doc formātā, tad baltās sievas apēdīs tikai visas iespējas atvērt .doc failus – .txt un .odt faili ies rūkdami. ja ir padomā sēdēt internetā un kaut vai tai pašā Google Wave kaut ko bakstīt, sievas apēdīs internetu. viņas pat ļaus saglabāt, neko nenodarīs, bet arī nosūtīt neļaus. ja kaut kas jāraksta, nokārsies viss, izņemot stulbo nejauši palaisto spēli, kurā pingvīni brauc uz vēdera no kalna un ķer zilas zivis.

protams, trillas vienmēr ir ātrākas par baltajām sievām un rīkojas daudz zibenīgāk un neprognozējamāk – ja baltās sievas apēd tulkojumu Prāgā un Hamburgā, tad trillas pamanās tulkot Frankfurtē un pa kluso nosūtīt tā, ka sievas i nepamana. šai sakarā radās teorija, ka sievas ir tikai 2 gab. – tikko rodas trešais krīzes situācijas risinājums, viņas netiek galā. vai varbūt cilvēks, kas var izdomāt 3 problēmas risinājumus, var visu.

visumā jau viņas neko ļaunu nepadara. bet vajag baigo izveicību un izdomu, lai apietu visus šķēršļus. tomēr nekas nav neiespējams – arī savu dis, kas bija birokrātiski jāapdeito ar vajadzīgajiem papīriem un pielikumiem nepilnās 3 dienās vai arī tad tikai pēc vasaras, es nodevu 16:55 – 5 minūtes pirms darba laika beigām, kad svarīgās personas jau bija izrubījušas datorus un āva kājas mājās iešanai.

sevišķi man patika stāsts, kā baltās sievas kopēšanas salonā apēda karoga sarkanos vākus, kas bija iecerēti. viņas naivi iedomājās, ka dis nu nekādi nevar iesiet arī vienkārši sarkanos vākos. vai tas, kā viņas aprija zibatmiņu ar visiem failiem, neiedomājoties, ka viss glabājas vēl 3 vietās. 🙂

tas tā – ieskatam. bet arī šobrīd sievas dara, ko var. viņas sēž uz interneta vadiem kā resnas bezdelīgas un ķērc kā vārnas. un, kad galīgi nekā neko nevar, tad uzsūta lietu, jo tad mobilā interneta zona nezkāpēc kļūst sliktāka.

bet.

baltās sievas vēl tikai labu. viņas tikai negrib, ka trilla kļūst par ērmu un dara tikai pareizas lietas – e-pasts, darbs, kontakti, sakari, lietu dīdīšana. ne par velti šajā nedēļā nav izdevies nosūtīt nevienu e-pastu ar pielikumu – ne no inbox, ne gmail, ne yahoo e-pasta, bet bildes blogā ielikt ir nospļauties. un pat tad, ja e-pastu nevar atvērt, ja EDS sistēma neiet, ja neveras neviens portāls, ja skaips klepodams piegādā diennaktīm vecas ziņas, tviteris iet rūkdams.

tas arī bija galvenais par baltajām sievām. viņas grib labu un neļauj strādāt. bet visādas gurķošanās un vella dzīšanas viņām dikti tīk.

šai sakarā atcerējos – kaut kad sen atpakaļ kāds teica, ka ir pilnīgi vienalga, ko es rakstot. izlasot arī visas pupu mizas un nepamanot.

tas vienmēr liek kaut kā aizdomāties, ka varbūt viss, ko es rakstu, ir pupu mizas. vienkārši ne no manis atkarīgs, ka kaut kā tā sanāk, ka es par tām pupu mizām uzrakstu tā, ka pašai reizēm liekas smieklīgi un forši, bet reizēm arī iedodu kādam citam palasīties. vai (šai gadījumā) rakstu vietā, kur dienā ieblandās sazin cik ļaužu, meklēdami visbezjēdzīgākās lietas. reizēm var apbrīnot, ko tikai ļaudis vaicā Googles tantei un beigās nonāk šite – “pasaulē skaistākais ārsts”, “kā izdzīt velnu”, “krievu virtuve receptes kā pagatavot”, “slimi kaķi Sakstagalā”, “1959 gada krēsls”.

īsi sakot, trilla met spalvu, ne tikumu. tāpat es rakstu tikai tad, kad rakstu. un rakstu to, ko rakstu. piespiest mani nav iespējams, tikai pārliecināt – lai kā dažu brīdi gribētos iet pāri līķiem un gāzt kalnus kā tankam un stahanovietim, būt normālam darbarūķim un darba druvas operatoram.

pāris dienas vecas aptaujas sekas, kad apvaicājos, cik tad lai raksta.

garo palagu visticamāk nebūs, jo priekš tā ir vajadzīgs cepiens un enerģija, kas rodas, ja kaut kas liekas stulbi un par to gribas pateikt visu. bet tos cepienus var arī pārdzīvot, neko neuzrakstot vai uzrakstot tikai prātā.

tāpat nevaru apsolīt, ka rakstīšu biežāk vai retāk. varbūt, ja es būtu tanks vai stahanovietis (vai vismaz ērms), kaut kas no solītā makā kristu. bet šobrīd varu tikai solīt, ka rakstīt nepārtraukšu, jo neesmu to pārtraukusi jau pāris gadu desmitus. galu beigās rakstīt es iemācījos ātrāk nekā lasīt, bet lasīt man joprojām riebjas.

viss, kas no šitā visa izriet – nekas nav skaidrs, jo nekas nav skaidrs.

bilde bez dziļāka nodoma. tikai likās tā pamācoši. atrasta pirms gada Baltkrievijā.

nobeigumam stāsts par Sunīti.

Sunītis jau nebūtu Sunītis, ja atkal negadītos kāds cirks. ārsts imunitātes stiprināšanai ieteica vitamīnus, viena tablete 2 santīmi, garšo diezgan skābi (nevarēju nepagaršot). drūmu priekšnojautu vadīta, tableti ieliku smalkā liesas gaļas gabalā, kaut kāda pirktā un glaunā – smuki rōzā, sulīga, smaržīga. devu Sunītim.

bet ko Sunītis? gaļu izspļāva, tableti sagrauza un apēda.

morāle skaidra – neko nevar zināt, neko nevar paredzēt, jo viss tāpat notiek pa savam un tā, kā tam jānotiek. āmen un arlabunakti (jeb labrīt). lai izdodas laba nedēļa – darbs līgot nolīgojas un līgotāji labi darbojas!

atskaite par padareitū

kotra projekta lobuokuo daļa ir cereibys i pats dorbs, a strāšnuokuo – sasajimt dareit i atsaskaiteit par padareitū.
tai kai šudiņ īraudzieju “Bez PVN” Kipu, kas stuovēja autobusa pīturā pi Akmiņa tylta, muna sirdsapziņa līk īsnīgt publisku atskaiti par sasnīgtajim rezultatim, augšuok i zemļuok radzamajim ārmu zeimiejumim grupys jaunuos sātyslopys – pasarakstieju jūs zeimēt, niu pošai bais. gols golā, jau 9. klasis pavasarī izdūmuoju, ka nasapeišu ni ar kaidom vizualom lītom i dzeivuošu kai gūdeigs cylvāks.

a cytaiž šudiņ maņ vyss rībās. šudiņ vyspuor ir drausmeiga dīna, partū ka ceļuot ir drusku miert. braukt ar lidmašynu ir breineigi – tys pasaceļšonys laiks, kod dvēsele tierpst nu sajiusmys. tok pīsaturu pi dūmys, ka tik mudri braukt nav normali, cylvāka dvēsele nateik leidza.
vot cikom jei atsaviļks da mane puori Pūlejai i Lītuvai, es i byušu nikaida…
tim daudzajim leidzjutiejim, kas šudiņ apsavaicoj, kai muna veseleiba piec vakardīnys svātku, ari varu īsnīgt atskaiti, ka vyss kuorteibā. tai kai nikod nadzeru bez jāgys i da āmyna, taidys dzelys kai pohmeļs vyspuor nazynu. 🙂 tai ka paļdis par apsavaicuošonu, asu dzeiva ari piec jauna cipara sasnīgšonys!

dikti mīlīgs kanēļmaizīšu apsveikums no @valtina.

nu šudiņdīnys cyrka i puordūmu spaņa – sajiemu e-postu ar jaunajim diena.lv bloguošonys nūsacejumim pyrms vieleišonu. leidza guoja ari adresatu saroksts, puorejī laikam beja rikteigi parteju ļauds, na taidys vieja slūtys kai es. beju dīzgon izbreineita. kaids maņ tī sakars? portalā narokstu jau tik seņ, a kur ta vēļ partejis vuordā (muni roksti diena.lv).

Tā kā sākas aktīvs priekšvēlēšanu laiks, portāls Diena.lv papildinājis noteikumus, nosakot dažus ierobežojumus blogiem.
Jaunie noteikumi stājas spēkā no 5.jūnija. Svarīgi partijām ņemt vērā, ka līdzšinējo praksi – partiju blogus ar partiju emblēmām jeb simboliku – dzēsīsim, tāpēc aicinām partiju biedrus blogot Sabiedrības sadaļā ar savu vārdu un uzvārdu, foto, norādot arī partijas piederību un nodarbošanos!

(..) Netiek pieļauta anonīma diskusija un partiju simbolikas izvietošana, nedrīkst nodarboties ar aģitāciju un savu politisko konkurentu nomelnošanu.
Partiju pārstāvji diskusiju, blogu forumos pauž pozīciju, viedokli ar savu vārdu un uzvārdu, norādot partijisko piederību. Šo principu pārkāpumu gadījumā redakcijai ir tiesības saturu dzēst no portāla.

seņ natyku vārusēs i skaitiejuse Dīnys blogu sadaļu. pa munam, lelai daļai tīnīnis raksteituoju golvonais arguments ir politiskuo mauceiba – ka tik sludynuot i agitēt, sok, tauta pasaviļks. tai i roksta – dīvi, mesejis i trokī. kū autors trokuoks, tū aktivuoks i vaira pīroksta. a maņ nu trokūs ir bais!

pa munam, tei portala blogu sadaļa ir beigta jau seņ – nu paguojušuo pavasara, kod tī masveidā īsavīse vysaidi ārmi, kas gribēja vinnēt pošvaļdeibu vieleišonuos.
tai kai maņ nav ni partejis, ni sektys, tod ari nav īmesļa kuopt iz bucys tierga laukumā i sludynuot. gols golā – ka tys der vysim, tys vaira nader nivīnam. muns teksts ir muns teksts – gona ekskluziva līta, kab jam navajadzātu varys konteksta.
nu tuos vītys ar sirdi aizguoju jau 2009. goda majā apmāram, tok pa ratam jau kū nabejs vēļ īlyku. rudinī avīzis varys mainis kontekstā naīsaderieju na tik – kur leluos buobys kaunās, tī sprostam cylvākam navajag leist. dabuos par kupri nu obeju pušu.

tok raksteišona latgaliski diena.lv beja loba īspieja – bez juos es niu raksteitu cytaiž. reizem vajag paceļt lateņu augšuok, ībuozt dagunu, īspert sev pa pakali i lēkt. da tuo latgaliski nabeju rakstiejuse tik daudz i tik lelai auditorejai. pi vīna apgivu jaunu žanru – publicistiku. gols golā, vīns nu munu dzeivis mierķu ir īsavuiceit raksteit latgaliski – breivi i vysleidza par kū. na tikai vaidu dzejūļus par mierstūšu volūdu. tai ka tys beja vīns nu sūļu uz ituo mierķa sasnīgšonu.
vītom saguoja lobi teksti, par daļu nu jūs i šudiņ ir prīca. vītom tik sānolys, par garu i seņ nav aktuali – pīsaruoda, ka nav tolka kavēt laiku ar aktualitatem, juos jau piec nedelis pagaist.
vīneiguo bāda, ka leluokuo daļa portalā īlyktūs biļžu pagaisušys – nazkaida klaida sistemā voi ari kaids servers nūspruodzs. šaļtim taišni kasdīnys seikumu karteņuos beja vyss suoļs.

beiguos puors citatu nu muna e-posta – par blogim, politiku i par mani. koč nav garlaiceiguoku tekstu kai vibreišona par tekstu (cyti tū sauc ari par literaturzynuotni), reizem ir interesnai definēt lītys. copy-paste.

– – –
Godīgi atzīstos, ka neesmu nevienā partijā, sektā vai klanā, tāpēc neķengāju, nezākāju un neizsmeju citu partiju, sektu vai klanu. Ja arī kādu zākāju, ķengāju un izsmeju, tad bez dziļāka nodoma – jo viņš vienkārši tai brīdī uzvedas ērmīgi.

– – –
(..
) autori un saturs nepārliecina – ticamu ziņu tur nebūs, nebūs izklaides vai pārdomu, nebūs arī subjektīvā un interesantā, kas arī ir blogu rozīne.
bet būs kaut kāda vecišķa cepšanās par publiskās informācijas straumes nestiem mega notikumiem (ko es varu pateikt par Eirovīziju un kā varu pazākāties par Aishu un Slakteri, ko es domāju par Neo un Rugāti utt) vai arī centieni skalot smadzenes, it kā lasītājs būtu bezdomu idiots.
tādas ģimenes viesības, kur arī tantei Zojai ir viedoklis par politiku.
tantei Zojai nav ne vainas, viņa taisa labas kotletes, bet visticamāk, ka brīdī, kad viņa no kotletēm pāries pie politikas, es klusi aizlavīšos no galda, tā arī nepateikusi paldies par kotletēm.

– – –
(..) vēlēšanu murgs ar partiju skriešanās sacīkstēm, kad visi pēkšņi atcerējās, ka ir arī tāds internets, un sakāroja būt latvju Obamas, kas ir nenormāli laikmetīgi un ar vienu datorklikšķi pavelk līdzi masas. 🙂
lai gan ar internetu ir tāpat kā ar fotoaparātu un jebkuru tehniku – fotografē ne jau smalkais aparāts, bet fotogrāfs. tāpat arī būšana internetā nav iemesls kādu cienīt. instruments ir tikai instruments. nu un. laikam tikai neandertāliešus apbrīno, ka viņi paņēma rokās akmens āmuru.

paļdis par viereibu! kod beju itū jau pabeiguse, īguoja pruotā dalikt aptauju. ka naesi slaists, lyudzu, dalīc sovu vīdūkli.

[polldaddy poll=3285922]

[polldaddy poll=3285940]

taipat izlemšu poša i dareišu pa sovam. tok vys jau kaida demokratejis iluzeja.

balso nu! 2009. gada Gūgles tantes vārdi

visu gadu pacietīgi krāju labākos Gūgles tantes meklējumus, kas atved uz manu blogu. pati nesaprotu, kāpēc to darīju, bet daži likās smieklīgi un pēc tam jau visi likās smieklīgi.

ko tikai ļaudis nemeklē. piena dzesētājus, gaļas smalcinātājus, kolhozu nosaukumus, luksoforu bildes un Daugavpils policistus. bet… atrod manu blogu. tas vien ir ko vērts!

gads gan vēl nav cauri, bet emigrēju prom no elektrības un interneta, tāpēc publicēju tagad.

nedēļu līdz 31. dec. var priecāties un balsot – kurš tad ir 2009. gada labākais Gūgles tantes meklējums.

interesanti, vai tikai man liekas smieklīgi.

.

Literatūras jaunumi un žanri

[polldaddy poll=2418189]

.

Derīgo padomu vācelīte praktiskajam latvietim

[polldaddy poll=2418213]

.

Uzziņas par visu un neko

[polldaddy poll=2418303]

.

Čaklajām rokdarbniecēm

[polldaddy poll=2418335]

.

Valodu barjerskrējiens un tulkojumi

[polldaddy poll=2418355]

.

Dažādas problēmas, dažādas sāpes

[polldaddy poll=2418384]

.

tas arī viss. cirkam būs būt!

liels paldies visiem, kas šajā gadā lasīja manus nopietnos rakstus, skatījās manus cirka gabalus un vienkārši iemaldījās šajā lapā! jo tas viss ir radies un tiek radīts Jūsu pēc. publiskās dienasgrāmatas pastāv publikas dēļ.

neko nesolu, jo pēc dabas esmu sasodīti slinka un neko nejēdzu no tehnoloģijām, bet 2010. gadā varbūt piepildīsies visu to daudzo meklētāju cerības, kas Gūgles tantei gandrīz katru dienu vaicāja – naktineica.lv.

un vēl publiski apsolos nākošajā pavasarī lasīt pavasara brīnumus, vasarā kumelītes, citonmētras, kliņģerītes, rozes, smilgas, raspodiņus, pelašķus, zemenes, asinszāles, liepziedus, vērmeles, rudzupuķes un vēl visu ko citu, bet rudenī sēnes un ziemā grāmatas.

priecīgus svētkus! kaut prieku nevar iesmērēt ar varu vai piespiest priecāties, prieku var iedot, pametot gaisā un ļaujot sev un otram priecāties ne par ko un ne no kā.

lai izdodas ieciklēties prieka sajūtā un būt laimīgiem! tas arī tiešām viss. dodos uz zemi, kur nav elektrības, interneta un veikalu.

dzīves labākie mirkļi

klade

Vienmēr esmu rakstījusi. Cik sevi atceros, vienmēr esmu rakstījusi. Jāsaka, pirmo reizi, kad to darīju, nemācēju neko. Nevienu burtu. Bet vilku kricelīgas līnijas sarkanā blociņā – kā mammas rokraksts. Tieši to sajūtu atceros – cik forši aizpildās balta plakne. Man šķiet, es pat zināju, ko rakstu. Tikai mamma pēc laika bija aizmirsusi un nemācēja izlasīt.

Lai vai kā, lasīt es iemācījos krietni pēc tam. No sākuma pieaugušie sauca burtus un es rakstīju. Tas tomēr ir labi – pierakstīt savu stāstu. Pat tad, ja pati nevari to izlasīt. Ar nemācēšanu lasīt visus biju nomocījusi, jo mūžīgi vajadzēja te lasīt priekšā, te saukt tos burtus. Tāda baisā ņemšanās ap tekstiem visai saimei. Kurš vells zināja, ka ar tekstiem sapīšos un palikšu tekstos arī vēlāk – tikai pārsvarā vienatnē.

Kopš laikam 1990. gada es rakstu publiskās dienasgrāmatas. Jo tas ir veids, kā tekstos būt kopā ar kādu. No sākuma burtnīcās, tad kladēs, vēlāk datorā, pēc tam draugiem.lv dienasgrāmatā un blogā, tviterī un skaipā, visur. Lai pateiktu, kas es esmu, ko redzu un domāju. Reizēm tas ir elles darbs – pabeigt. Reizēm tā ir pacelšanās – sākt un pabeigt.

Iespējams, tagad, kad esmu notinusies no lv.lv (varbūt atgriezīšos, bet citādi) un arī diena.lv neko neesmu rakstījusi jau divus mēnešus un arī neprasās, jo laikam kaut kas ir mainījies manī vai Dienā, bet varbūt gan manī, gan Dienā, un kad draugiem.lv dienasgrāmatas modro lasītāju un novērotāju viedā acs sasaista, un kad tvitera sīkgabaliņu fragmentārisms tomēr nogurdina – jo tas ir līdzīgi kā skaipā, ar jautājumiem un atbildēm, jo tad tam ir jēga, nevis gāzt telpā savus tekstu blāķus. Nu jā, iespējams, tagad es varētu sākt apdzīvot šito blogu. Jo līdz šim tā tomēr bija tikai vieta, kur kaut ko iekopēt.

Nu, kaut kā tā.

beidzūt aizeju nu lv.lv

īspiejams, nu medeju dīnrokstu palīku tik pi Dīnys. koč jau lobu laiku narokstu i tī, tai pa ratam tik. vakar naktī suoču vīnu rokstu i pamešu kai malnrokstu. lai nūsastuov. varbyut izdziesšu. kod sirds ir par daudz pylna, ir juopaklusej i nazkas juopatur sevī.

cikom tei Dīna vēļ kust i ari piec šuma ar puordūšonom vyss daudz moz pa vacam. partū ka maņ pateik attīksme. teiri subjektivi. kai cylvākam. patikšonys leiminī. tys ir, sadarbeiba i cīns pret mani i munim tekstim. ari nu auditorejis pusis. vysmoz da šuo. 🙂

pareizuok sokūt, maņ vīnkuorši daudz vīgļuok rokstuos latgaliski – breivuok, patīsuok. latgaliski es asu es poša. ir nūsaveics tim, kas muok, gryb, spiej tuo puorskaiteit. latvyski es maloju i atkuortoju cytu tekstus. latgaliski skaņ nu mane pošys, munys bierneibys i tim dziļumim, kur vari atsazeit sev byut vuojs, nadrūss, nalaimeigs, tok reizē ari styprys, prīceigs. latgaliski es asu duorgakmiņs, kas var guozt kolnus. cytuos volūduos es eju ar cytu īdūtim skrybynim, kūka kuojom.

nu lvlv asu prūm. es tai šudiņ izdūmuoju pyrms pādejuo roksta, kū pat napuorpubliceju ite. tai šudiņ saprotu i piec juo.

reiz tam beja juonūteik. navar vysu laiku īt pret kolnu, dzeivuot dzeivi pret spolvu.

kod esi izsmalts i tukšs, nav juorunoj. tuksneša nikod napīlīsi, ka zam zemis nav olūta. nav kuo juot sovu i cytu ļaužu laika i nervu. nav kuo komuot seve, redaktoru, korektoru. tys nav jūs honoraru vārts. breiveiba vysod moksoj vaira.

ilgi tai rokstūt, nav prīcys, azarta, spāka. tys ir, nav pamata byut radeituojam – pasaceļt. partū ka raksteišona ir pasaceļšona. nazkas vaira kai vīnkuorši byut. rokstu to es tikai tuos vīnys šaļts deļ – pasaceļšonys, paceļšonys. kod dasadur dabasi voi kas i pošai breinums, nu kurīnis tyss vyss munu pierstu golūs i monitorā.

raksteišona bez pasaceļšonys ir cepšona i haltura. ni maņ tuo vajag, ni cytim. tod nav tolka cept – tekstu jau tai pasaulī ir vaira kai saprasšonys.

nav jau ari baiguos interesis nu redakcejis – sakuortuot koč voi tehniskuos lītys: piedenis, atstarpis, linkus i t.t., kas patīseiba ir svareigi. navar pasaceļt, ka dūmoj pret voi ka kuojis sasapyn kasdīnys seikumūs. pa laikam tik taida paniska gruobšona i gluobšona, kab napagaisynuotu autora. tok nu tuo jau autoram napalīk vīnkuoršuok. aiz pīnuokuma apzinis ari ilgi napabyusi.

bez pasaceļšonys nav ari talanta. ir nūtics tys, kū apsazynuoju jau febralī voi martā, kod suocēs juošonuos ar cenzuru i korekturu – pošcenzura. niu asu bez spuornu. tys cīši labi ir radzams pādejūs (pavasara, vosorys) lvlv dīnrokstūs. pi tam poša labi apsazynoju, ka roksti ir capti ar cepšonu – frankenšteini. pīnuokuma piec. partū beja smīkleigi komentarūs puorskaitēt, ka anonimai aizstuovu sovus rokstus. naaizstuovu vys. 🙂 partū ka zam sovu rokstu pasarokstu kai es: autore voi saprge. 🙂

sovā ziņā aplauzīņs – tū auditoreju es tai ari naatkūžu. tikai tū, ka jei ir cytaida. i kai lai roksta nakurīnē, kosmosam.

breiveibu navar nūpierkt par naudu. radeituoju tože. maņ vysod ir tīseibys izīt nu ustobys. es pīdaru tikai sev.
a naktineica lai ir i palīk kai pamats. vīta, kur sakopēt i salikt vysu.

partū ka skaiteituojs atrass, ka meklēs. i varbyut ir lobuok, ka  skaiteituojs pats atrūn, ni jam tys teksts buožās viersā  gruomotvežu, juristu i īriedņu portalā uorpus konteksta. 🙂

take it easy.

tei ir tikai jauna īspieja. energeju veļtēt svareigajam, na ceiņai ar nabyutiskuo patmalem.

varbyut koč kod es tī vēļ koč kū publiceišu. varbyut koč kod byus sokoms kas byutisks i lobs. da tuo tei byutu tikai pļurksteišona. a kam juos vajag.

nu, tai apmāram. nikuo personeiga pret kaidu cytu. lāmums pošai seve lobā. mane nav tik daudz, cik ruodīs, deļtuo izdūmuoju dzeivuot taupeiguok. krīze ci megabāda tok. 🙂

paļdis lvlv redakcejai par pīduovuotū īspieju. bez tuo es nabyutu radiejuse vairuokus sakareigus rokstus, par kū asu lapna i šudiņ i kas, es ceru, beja interesni, nūdereigi i cytim. 🙂 reizem ir juopaklausa, kod soka i pīrunoj. reizem vajag sovys golvys, kab atsasaceitu.

a ite apvaicuošona // aptauja

[polldaddy poll=1768114]

Reita byušona

Pyrmūdīnis reits ar aizaguliešonu. Mūdynuotuojs nav nūzvaniejs. Siedi gultā ar kopeja krušku i saprūti – itys to byutu bejs i varātu byut reits, kod raksteitu. Nazkas ir atsakluojs, elektreibys vodim nūtreita plastmasa cauruleite. Pasauļs dasadur, i es radzu vaira.

Na kotra dīna ir breinums. Na kotra rakstiešona ir pasaceļšona. A ir taidi skumeigi i reizē spāka pylni reiti, kod zyni, ka vari liduot. Kod sapynā esi liduojuse. Jis ir vēļ tepat – sapyns. I es tepat – vēļ bez kasdīnys skrīšonys i bez bļaka sīvītis maskys.  Dzeiva i vuoreiga.

Nu rakstiešonys nivīns nav bogots palics. Kab nu rakstiešonys palyktu bogots, ir juoīlīk daudz dorba i vyss juolīk iz spēlis – talants i atjauteiba, agents i byušona. Latvju prozys karalīnis titula maņ navajag, pasorg Dīvs. Maņ navajag nivīna titula, nu tuo maņ matās nalabi. Ar vysleluokū prīcu es vīnkuorši rokstu i koč voi napabeidzu. Parosti jau napabeidzu. Maņ pateik process.

Īkopeišu div piedejūs dīnrokstus nu Dīnys. Sataisieju eksperimentu deļ seve pošys – voi varu pīraksteit par reizis, ka kas nūteik.

______________________________________________________

Muzeju nakts prīceni

Sestdiena, 16. maijs (2009) 20:30
Izdūmuoju, ka navar tok kotru reizi dīnroksta raksteišonu atlikt dīnom i nedeļom. Kaidu reizi vajag i mudri, i par reizis.Šudiņ piecpušdīnē beju iz seminaru par gūdu drukys aizlīguma atceļšonys 105. godadīnai, kū reikuoja Latgolys Studentu centrs i Reigys latgalīšu bīdreiba “Trešuo Zvaigzne”. Obeju pušu apsajimšona sareikuot kū nabejs kūpā beidzūt saguoja i izadeve. Seminars beiguos beja taids nikuo – ar referatim. Nabeju gaidiejuse, ka tik svareigai i nūpītnai. Ļaužu tože nacarātai daudz, aptryuka beņču.

Guojīņs nu bīdreibu sātys iz LgSC biroju beja breineigs. Puori nazkaidai pļovai, puori garažom pa apsyunuojušu jumtu, cauri uobeļduorzam i vēļ nazkaidim brikšnim. Myužam nabyutu zynuojuse, ka Reigys centrā ir taidys breineigys vītys. Kai jau kuorteigā dzeraunē!

Olimpejā nūpierkom dzaltonu slūtu ar taurineišim. Cīši unikalu. Vysim bārnim pa ceļam patyka. Labi, ka naatjēme. Cerīs, ka birojā niu byus teirs i prīca mēzt i struoduot. 🙂

Slūta patyka ari Muzeju nakts ļaudim, kas lelā skaitā pluovuoja pa Antonejis īlu. Taida slūta jau nav kuram kotram. Na kotrai rogonai slūta ar taurineišim!

Kab dīnrokstā byutu ari kaids aktuals akcents, puors karteņu. Vasalys treis. Izaruod, ka Tele2 mobilais internets tūmār pavalk pat karteņu īluodi, koč cytaiž kūpā ar Vystu pat Reigā ir nanormala bremze – kuojmynams.

1. Pi Farmacejis muzeja beja sasastuojuse rynda iz dzeirem miera laikā – vasalu kvartalu da pošys Elizabetis īlys. Krīzis laikā kotram gribīs kaida prīceņa, kaidys būraukys, farizeja voi šarlatana. Ka ni dzeivē, koč muzejā.

2. Itai Latgolā nalegali puorrakstēja gruomotys drukys aizlīguma laikā nu 1865. da 1904. godam, kod navarēja raksteit latiņu burtim i beja juoroksta kirilicā. Puorejim latvīšim Atmūda, eposs i romani, Latgolys latvīšim – puotori i tī poši paslaptiņ.

3. Seminars drukys aizlīguma atceļšonys gūdam.  Piec nūskaiteitūs referatu vaicuojumi i runys. Kai beja Latgolā, kai ir. Kai nazkod vaļdeiba aizlīdze drukuot, a niu poši nadrukoj – nav skaiteituoju, volūdys ļauds namuok, gruomotys duorgys.

Tys apmāram vyss. Siežam niu LgSC birojā, dzeram zuoļu čaju i brīstam Muzeju naktei – nazkai uorā par daudz gaišs i vysur ļaužu par daudz. Ni vydā, ni uorā. Laikam byus juoīt iz muzejim dīnys laikā. Voi juotaisa sovs latglīšu muzejs.

Reit iz Breivdobys muzeju, iz Latgalīšu dīnu. 12 stuņdēs suokums.

P. S. Atlaidit. 😀 Maņ sajuka muzeji.
Tys nabeja Farmacejis, a Medicinys muzejs. Pareizuok sokūt, Paula Stradeņa medicinys viesturis muzejs Antonejis īlā 1, tīpat sābrūs LgSC.
Īmainējem Leiksnys krušku ar tautysdzīsmi pret 3 īejis biletim kaidai cytai reizei.
Poša navaru niu sovā dīnrokstā ituo izlobuot. :)))

______________________________________________________

Latgalīšu dīna Breivdobys muzejā

Svētdiena, 17. maijs (2009) 23:35
.
Kai tī vakar ni beja ar tū Farmacejis i Medicinys muzeju, tok Muzeju naktī ryndys jam beja unikalys. Tai kai Latgolys Studentu centra Reigys birojs atsarūn sābrūs – tīpat iz Antonejis īlys, tod mes, pa nazcik reižu staiguodami iz prīšku i atpakaļ, īviertējem i tuos ryndys, i nazkai vīnu reizi najauši tykom vydā i pošā muzejā. Tai kai ļaužu beja par daudz, pret Leiksnys kruškeņu ar tautysdzīsmi īmainējem īejis biletus kaida breivuokai reizei. Muzeju nakts deļtuo i dūmuotu, kab atsagrīztu muzejā.Šudiņ muzeju prīca turpynuojuos. Breivdobys muzejā, kur beja Latgalīšu dīna.

Reits suocēs ar daīšonu pi lūga, kab apsavārtu, kas radzams aiz lūga. Izaruod, tī beja azars ar stryukloku juo vydā, makšernīki krostā. I pi babu kūptuos, reveituos, lītuos puču dūbis, kas apspraudeita ar kludzeņom i apvylkta ar nazkaidim šņūrkim – kab kaids naījauktu vydā ci varbyut kaidi zaboboni (ticiejumi), sēdēja diveji kači. Vīns bolts, ūtrys malns.

Nu kai dīna var saīt švaka, ka sābru babys jau apliejušys pučis i tī sūpluok sēd malns kačs, bolts kačs? Taida dīnai juosaīt iz gūda.

Saguoja jau ar. Ar ļustem muzejā, krūgā i autobusā. Ka tik poši lobi cylvāki, tod i apleik vyss labi.

Gūds kam gūds, informaceju, ka Latgalīšu dīna Breivdobys muzejā nūtiks itū, ni cytu nedeļ, izzynuoju tik laikam itū pīktdiņ. Da tuo laika mes i Googlis cioce dzeivuojom kai informacejis pūrā. I izzynuoju tik deļtuo, ka muzeja darbineica Siļva struodoj ari munā dorbā i pastuostēja. Cytaiž naboga cioce Google i pa šai dīnai ak jau pīduovoj obejus datumus. :D
Tok ar vysu zynuošonu taipat bejom stuņdi par agri muzejā. Izaruod, pamaineits pasuokuma suokums… :D Pat muzeja afišā izlepeiti cyti stuņžu laiki. Suokums ni 12, a 13 stuņdēs. Tai goduos.

Lai ari gols golā sasalasējem lels pulks cylvāku, pasuokums beja taids stypri paškidrys. Laiks ari pasolts. Cytim godim beja pulka syltuoks i saulainuoks – laikam kam cytim godim itū pasuokumu reikuoja ap divdasmytajim datumim, kod laiks jau īsiļs.

Itūgod Latgalīšu dīnā pītryuka Maja dzīduojumu pi krysta, babeņu dzīšmu i značku viļkšonys, saulē veistūšu tuļpu i vysys dzeivuos rūseibys. Kasgods itymā dīnā muzejā až ni kai kopusvātkūs – rods sateik rodu i draugs draugu. Ruodīs, piedejūs godus Latgalīšu dīna Breivdobys muzejā jau beja palykuse par taidu kai sovejūs saīšonys vītu – Reigys latgalīšu vacuokajai paaudzei ar sumceņom i unucānim, videjai paaudzei ar bārnim i fotoaparatim, jaunīšim ar daņčim i kūpā byušonu.

Kab ni Sv. Mišs ar seminaristim i bazneickungu Edgaru Cakulu… varātu i saceit, ka pakuosta dīna i 2 lati. :D Tai koč iz bazneicu aizīts. Īsvieteits Eleonorvilis kapleicys oltora obrozs – bejušuo obroza kopeja, kū sataisiejs Andris Začests i kas niu stuovēs muzejā. Paļdis Dīvam i muokslinīkam, obrozs ir sataiseits ar ellis kruosu – svieteitais iudiņs jam navuodēja.

Tok var jau byut, ka tei taida “leluos goris” ci lygys (krīzis) laika nalaime – ka vyss tai mozuok i lieņuok. Voi varbyut Breivdobys muzeja taktika i koncepceja – amatnīku dorbu demonstriejumi i tierdzeņš, a nu pasuokumu tik Sv. Mišs kapleicā  i piečuok pi Latgolys sātys “Dzigys” spieleišona. Nikuo līka. Pat ni mikrofona runuotuojim.

Tok vys jau nabeja tik trokai. Lobā kompanejā vysur labi. :D Latgalīts i iz plyka calma ir latgalīts.
Beja i kapelys “Dziga” koncerts, i Ludzys amatnīku dorbu tierdzeņš, i varēja paaust lynu dvīli i pīmiereit postolys, i īpyust peileitē i pagrabynuot klabatys, i paspēlēt gonu laika veikleibys spēlis ar akmistenim i pasist barabanu. Ka tik ir gribiešona.

Ļaužu to gon beja stypri pamoz – tikai tī, kas izzynuoja najauši voi jau beja muzejā. Leluokuo daļa ļaužu uorzemnīku, ni poši Reigys latgalīši. Seviški aktivs beja kaids japuoņs (vysmoz mes jū īsaucem par japuoni, partū ka nasaorientejom Kitaja i Taivana, Koreja, Sibira i Japanys tauteibuos), kas ak jau nūfotografēja vysys “Dzigys” spālātuoju nūts, grumbys i zūbus – ar teleobjektivu daleida kaida pusmetra attuolumā. Tai ka vysim prīca – i spālātuojim, i klauseituojim, i dzīduotuojim i doncuotuojim. Seviški kod mes sadzīduojom leidza i japuoņs nūfotografēja i nūfiļmēja ari myusu nūts, grumbys i zūbus.

Eisi sokūt – drupeit jau beja taids kai ar kreisū rūku organizeits pasuokums. Laikam muzejam pošam lyga dasamatuse i darbinīku tryukums. Voi ari nabeja nivīna, kas da gola atbiļd par itū pasuokumu i labi suoktūs dorbus i idejis davad da gola.
Nazkai tai i nūrunuojom, ka cytugod laikam juoreikoj pošim – LgSC. Koč i bez naudys, šaļtim daudz vaira var, ka ir gribiešona i azarts, interese. Kai smejīs, latgalīšim labi pasadūd kopusvātki, piec leidzeiga principa i juoorganizej. Ar rodu byušonu, šprotu tortim i šmakovceņu.

Bet nu vīns lobums ir. Nūdybynuojom LgSC folklorys kūri. Dzīd daudzbaļseigi – kotrys sovā bolsā. Parosti dzīd krūgūs i autobusūs, nosoj džinsus. Daguoja gols golā krūgā i autobusā dzīduot pošim. Ar latgalīšu repertuaru puors stuņdis izvylkom, tod jau i bolss beja gotovs. Laikam bez ols – ar kefiru i tušeitim kuopustim – nav nikaida dzīduošona. Pi attīceiga treneņa i pīdūmuošonys ar laiku dzīšmu vajadzātu pītikt vysai naktei.

Tai ka lobs, kas beja. Iz prīšku byus vēļ kas nabejs cyts. :D

Kai īlys vydā, gaidūt zaļū gaismu, pazeistamā meļdeņā tyka dzīduots: “Maņ apleik myužeigs Juglys ceļš, i myužeigs ceļš zam kuoju. Jis vad iz zemi laimeigū, a izaruod – iz sātu. Kur zaļuo gaisma, tymsuo nakts, kur mygla rūkom maigom, kur, laimis bārnus meklejūt, kasdīnys Laima staigoj.”

Lai jaunajā dorba nedeļā Tev atsaveic vysi dorbi i smaida kači i cylvāki!

______________________________________________________

Tok vydā nazkas reizē skumst i reizē smejās. Varbyut es nikuo tai i napīraksteitu, tok niu ir taida sajiuta kai nazkū sevī nūkaut. Juoīt iz dorbu. Pi dorba, pi dorba, pi dorba. Ak jau vēļ godu maņ nabyus laika sev. A varbyut myužeigi.

Dzīsme, kū atrodu najauši i kas niu skaņ munā Youtube dzīšmu listē. Par tū pošu temu i par vysu myužeigū.

[youtube=http://www.youtube.com/watch?v=Z_DYVP6OiZs]

Kai es guoju iz blogeru forumu

diena_apmekletajs

Kod “Latvejis Postā” Reigys Centralajā dzeļzceļa stacejā beju nūdavuse apmāram 400 gramu vysaidu projektu i samoksuojuse par tū nacarāti moz (mokā palyka puori pat vīna boltuo moneta, narunojūt par dzaltonajom i bryunajom), izdūmuoju tūmār aizīt iz “Dīnys” reikuotū blogeru forumu. Pa nazkaidim vuojuma murgim pat beju pīsasacejuse, koč parosti itaidys akcejis ignoreju, ka kaids nasajem aiz škvarnika i naaizvalk. Patīseibā es breinojūs, ka aizguoju iz tīni. Poša nasaprūtu, deļkuo i kai. Varbyut deļtuo, ka nazkod pyrms goda laikam mani pajēme aiz škvarnika i aizvylka iz Latvejis Nacionaluos bibliotekys pasuokumu “Blogi – sērga vai iespējas” i nazkas aizagiva smadzinēs.

Beja skaidrys, ka nikas nanūteik taipat vīn i ituo foruma reikuošonys īmeslis ak jau patīseibā ir “Dīnys” jaunuos sātyslopys prezentaceja (mani jimā puorsteidze cīši lelais uzsvors iz blogim, pat pyrmajā lopā salyktajom tautys bolsa karteņom i cytaida veida interaktivu saturu, pat īspieju pošam iz jau gotovys platformys taiseit sovu blogu).

Vysmoz es tai padūmuoju par pasuokumu. Ka cytaiž nabyus – jauna lopa, jauna koncepceja, jauna saruna. Partū ka pyrms nazcik dīnu pieški naktī īsavieru, ka vyss izaver cytaiž. Tai kai taišni beja nūgļukuojuse Mozilla i škārsteiklu vierūs caur Explorer (tū, kam logo ir taids pats kai Reigys etalonam), padūmuoju – ot to gon, vīnā ruoda tai, a ūtrā cytaiž. Taišni pasabreinuoju pi seve – kaidā paralelā pasaulī cylvāks var nūdzeivuot godim i nazynuot, ka sūpluok Explorer pasaulī vyss ir cytaižuok.

Taipat kai maņ saguoja ar “Latvejis Viestneša” blogu platformu – vysu laiku rakstieju sovus dīnrokstus Mozillā i čakariejūs, a redakceja nasaprota, kur es izrūku problemys. Vyss tok ass labi. A reizi īguoju Explorer i saprotu, ka nikaidu problemu to patīseibā nav. Vīnkuorši tys, kū cytaiž doru ar rūku i viļteibu, raugūt apspēlēt muoksleigū intelektu i mašynys automatiku, te ir programmeituoja sataiseits jau gotovs. Tok ar rūku vysleidza lobuok. Pa sovam.

Tai goduos. Taipat kai es vysur volkojūs ar kuojom i nabraucu ar Reigys etanolu (etalonu) principa piec, partū ka maņ tei ruodīs naudys izsaimnīkuošona i bezparāds, tai es nalītoju i Explorer. Vajag tok koč kaidus principus. Taipat kai naādu marineitus kirbus i olīvis – tuo īmesļa piec, kab iz pasauļa byutu koč kas, kuo es naādu. A to ka cylvāks ād vysu, jū var nūturēt par sprostu. A kuram gribīs byut sprostam. Koč jis i ir sprosts dzeraunis cylvāks.

Tai es guoju iz tū blogeru forumu. Sumka beja vīgluoka par 400 voi cik tī gramim. I prīcuojūs par pavasari.

Dūmuoju, ka ak jau naaizīšu. Tys ir, es kavieju jau pyrms tuo, kai beju suokuse beidzūt īt iz postu. Narunojūt par puorejū guojīni lānā gorā.

Tai es gols golā iz jū tūmār aizguoju – nu stacejis puori Daugovai, garom bibliotekys ceļšonys laukumam ar statini vysapleik. Tai kai taisnuokī celi īt ar leikumu i eimūt apleik var vaira redzēt, tod es guoju iz dullū i raudzieju naīt pa taisnū. Partū ka pa taisnū īt nav nikaida šarma. Pa taisnū var aizīt kotrys duraks. A ar leikumu īt i tikt da mierķa – tei jau ir klase.

Gols golā, nikuo svareiga nūkavēt navar. Truopieju iz nazkaidim puors beidzamajim runuotuojim i iz temu, kas mani niu interesej – politiki i blogi. Iz Štokenberga runu, kur jis pīsauce i gūvi Dainu nu Makašānu klāva, i runuoja par sorkonū streipi, kam, blogojūt pyrms vieleišonu, nakuops puori.

Tei streipe mani taišni interesej – cik tuoli kurs var īt, kab puordūtu sovu jaunū sukni par leluoku bolsu skaitu. Tys ir, ar interesi jau puors mienešu verūs iz deputatu blogim, spamuošonu i kontaktu laseišonu socialajūs teiklūs, par pīmāru, draugiem.lv i Twitter. Suocūt ar seikom peškom, beidzūt ar lelajom zivim, kas rauga aizmuozuot tautai acs ar it kai byušonu sūpluok – tok jau tīpat škārsteiklā.

Ogruok zam vieleišonu vysys īlys beja aizkrautys ar palākom deputatu sejom, niu laikam nabyus mīra i virtualajā pasaulī. Lēks uorā i agitēs. Skrīs pa monitoru. Myrguos. Pļuopuos i sūlēs blogūs.

Tei deputatu jimšonuos škārsteiklā izaver nirdzeigi. I brīsmeigi.

Partū ka kam maņ byutu vajadzeigi deputati, kas stuņdem sēd draugūs, Tviterī voi mūka nazkaidus PR rokstus i kopej pa vysim sovim blogim…

Seikuok naizasaceišu. Par tū vysu maņ vēļ juopadūmoj.

Vēļ maņ tymā “Dīnys” organizeitajā blogeru pasuokumā pasaruodēja cīš smīkleigai vīna līta. Izvylku fotoaparatu i sasajiemu divejim kadrim (maņ rībās fotografēt cylvākus, i deļtuo es pat palaižu garom foršu ānu spēli iz projektora ekrana), a jau pi pyrmuo klikša vysi apleicejī žurnalisti atsavēre. Blogeri gon nā.

Kotram tok sova vuts – žurnalists dzierd fotoaparatu voi jiut jū ar trešū nuosi jau pa gobolu!

Tei ak jau ir leluokuo atškireiba žurnalistu i blogeru storpā: na vysi žurnalisti ir blogeri i na vysi blogeri ir žurnalisti. Tys ir, cylvāki var byut blogeri, a žurnalisti ari ir cylvāki.

Tai apmāram.

Kartenis var apsavērt ite: kai-es-guoju-iz-blogeru-forumu