Zīmyssvātki, Muorys dīna

Kod grybu īīt sovā dīnrokstā, kotru reizi nūmainu paroli. Niu to nasaguoja nūmaineit, partū ka dators beja tys pats (beidzūt asu nūsaceitai privatiziejuse vīnu nu veira datoru) i parole beja saglobuota.
Tys par tū, cik bīži es rokstu. Koč raksteit rokstu bīži – pruotā. Koč parosti ir gona ar tviteri – taišni tik apmāram zeimu ir gona eisai nūstuošonai.

Itū īrokstu par kompetom gribieju raksteit decembrī, a nikai nasaguoja. Atlyku, atlyku. Da i, ruodīs, vaira nabeja svareigai. Laiks īt i šmuki aizmiež vysu.

Šudiņ nūsvieru bārnu soldonumu kulis. Atlykumu. 1649 grami. Izaver kai pa pusei apgrīzts 1949. gods.
20. godu symta cylvāka bāda. Mes par daudzi dzeivojam tī paguotnē, vys tik vēļ 20. g. s. 40. godūs. Nivīns cyts laiks maņ tai nav īsasprīds pruotā, koč mane tod nabeja. Munys saimis bailis i šausmys īt leidza. Varbyut deļ mane tikpat traumatisks beja 1993. gods, kod vaira suoču raksteit dīnysgruomotys. 1997. godā beidzēs bierneiba.
Nazkai saguojs beidzamā laikā skaiteit daudz par izsyuteišonom, pādejais beja Klīdzieja stuostu kruojums “Cilvēki uz tilta”, kur skaiteju stuostu “Seši kalni” i rauduoju. Na jau tik talanteigs teksts (dīzgon solkons i paradzams), bet tei dūma – beja tev pīci bārni, sasajuti nazcik bogots, a, hop, laiki mainuos, varys jem, palīc vīns zam vacuma.
Pīļaunu, ka 1949. gods kai vizuals tāls maņ izraisa vaira emoceju kai 1918. Verdzeiba pret breiveibu? Tok jau nā. Lobais ir pošsaprūtams i juoskandynoj šai voi tai, a trauma kai pyve izlein nu nazyn kurīnis.

Ni muna, ni, cik zynu, veira saime nabeja izsyuteita. Nivīns bodā nanūmyra. Tok tei kruošona, taupeišona, vuokšona, likšona, kraušona. Kai ceļūt sev nu monta kolnu aizsardzeibu pret nadīnu.
Es nazkai skaiteju, ka vīna paziņa dūmuoja, kū lai izvuorej ēst saimei vakareņom, naudys kaids vīns voi div eiro. Nā, jī nabeja nabogi, tik taida šaļts – mašyna saremoņteita, olga veiram nav samoksuota, bārnu naudys vēļ nav īguojušys. Voi nazkai tai. Nauda byus. A niu ir labi ka eiro, kas salaseits pa sumceņom i kārmynim.
Nu kai. Pajem buļbys, ozbora putruomus, tušonku, zierņus, pupys – tik tik juopajem nu skapa. Veikalā kriejumu. I gotovs.
Nā, jai nav nikuo. Tik puspaka auzu puorslu.
Kai.
Kai var byut sātā tikai puspaka auzu puorslu. Tys nav īspiejams. Būrkuoni? Buļbys? Mylti, gryudi, makaroni. Tok vysod ir.
Nā, nav.

Te es saprotu. Tei ir dzymtys viesture. Sātā vysod ir juobyut puortykai deļ vairuoku dīnu, deļ seve, deļ īnuocieja. Tī ir dzymtys viesturis nūspīdumi munā pruotā.
Es navaru nanūpierkt makaronus, ka zynu – ir palykušys tik div treis pacenis, tū vīnu bārni naād, ūtra ilgi juovuorej, trešuo garī makaroni. A mož i vysys četrys, vēļ tī zierņu makaroni, kuo nivīns naād. Kod lācys voi zierni cauri, juonūpierk nu jauna. Partū ka nikod nazyni, kod īsagribēs taišni lācu voi zierņu.
Voi, pareizuok sokūt, nikod nazyni, kas byus. Ka pa rūkai ir iedīņs, vys drūsuok.
Piec tam dūmoj, kai izlītuot ar pruotu, kai naizsvīst. Bet kasdīnys buferam ir juobyut. A ja nu. Lai ir.

Zynit, deļkuo munu babu i juos saimi naizsyuteja 1949. goda 25. martā?
Vīns, jī ar dzedu zynuoja, jau beja salykuši sumkys. Drēbis, sukari. Tuos sumkys tai i nūstuovēja – mienešim, varbyut godim. (Naz, kurā šaļtī jī sasajuta tik drūsi, ka var atlikt atpakaļ skapī drēbis, izkraut lizeikys, bļūdenis.) Ūtrs, jī kara laikā pajēme pi seve bežancus. Nivīns maņ nasaceja uzvuordus, bet krīvi nazkur nu tīnis. Dzeivuoja piertī. Trešs, jī vysod labi baruoja struodnīkus. Kod 30. godu beiguos cēle myura klāvu, staraveri myurinīki īraudzeja, ka mozuokais bārns īkreit seiva dūbē, skrēja, izruove. Mama izdzeivuoja. Bet jau i da tuo babai beja svareigai labi pabaruot i padzirdeit kotru, kas ir juos sātā. Jei poša taiseja samogonu, vuoreja i cepe.
Atguoja 1949. gods, jūs naizvede. Izaruodeja, ka pi sarokstu taiseišonys beja ni to tūs bežancu tāvs, ni to vīns nu tūs klāva myurinīku. Izstreipuoja Spiergys, īraksteja nazkurūs cytus.
Taida legenda. Kas zyna, kai tī beja. Nivīns tok naredzēja. Bet izdzeivuoja i muna mama, i juos vacuokuo muosa, i jaunuokuo, kas beja dzymuse viņ 1948. goda augustā.

Nu. I kai lai es niu izsvīžu tūs 1649 gramus jau apbeliejušūs kompetu? Bārnu Zīmyssvātku kulis, pavysam beja 3 kilogrami. Jī nasaraun ēst kompetu (pareizuok sokūt, ir izlasejuši pa sovam pruotam gorduokuos, i tei nav šokolade), es raugu naēst.
Pārņ Zīmyssvātku kompetys jau laiceigai atdevu lobdareibai. Niu jau par vieli, šokolade bolta.
Ir Muorys dīna. Ir izsyuteitūs dīna. A es sveru bārnu Zīmyssvātku kuleišu kompetys i dūmoju, cik dzeiveibu byutu izgluobts, ka ituos niu nivīnam navajadzeiguos kulis varātu aizsyuteit tī puori laikam, tī puori tyukstūšom kilometru. Tam bārnam, kas tī nūmyra nu nadaiesšonys, tai muotei, kas atdeve sovu kimūsu bārnim.

Vīnys buobys! S prazdņičkom!

Pavasars it kai byutu, it kai nabyutu. Snīga da besa, a saule jau sylda nu vysa spāka. Nav švaki. Lobuok snīgs martā, ni dubli februarī.
Zīma gols golā saguoja šmuka, koč i pošuos beiguos. Juocer, ka i vosora taida byus.
Bet naba par laika apstuoklim es raksteitu 3 naktī. Koč i Naktineica ir nakšuneica.

Šudiņ sīvīšu dīna beja. Voi vakar.
Beja tik vysaiduokys pīredzis.

Nu reita ar viļteibu i uzleimem dabuoju meitu iz duorzeņu. Izlyku dālam muļtiku i paiežu brūkaškys. A tod jau aizguoja rikteigs skriejīņs. Sataiseit bārnim ēst, pastruoduot pi datora, izmēzt greidys, nūlikt vīnu gulātu, aizskrīt pakaļ ūtram iz duorzeņu, sagaideit ōmi, nūteireit mašynu.
I tod DZEIVE! Radeja mašynā skali, partū ka nav juodzierd, kū kaids čīpst. Sastrāgumā var nauzatraukt par tū, ka kaids apsavems. Var nasabeit, ka jam nūkriss soska pakalis siedeklī voi plastmasa ponijs nu tuos nanormali duorguos iudiņa pudelis, kū jai obligati vajadzēja, partū ka viersā ponijs.
Koč bess ruovs itūs vysus marketinga guru, kas nu mane rauga nūplēst naudu par lītom, par kū maņ suokumā ruodīs, ka bārni navarēs iztikt, a piečuok bārnim ruodīs, ka jī naiztiks. Suocūt nu vysaidu bārnkūpeibys pribambasu, bez kuo myusu babys vāsai iztyka (muns favorits ir konteiners izlītuotajim pamperim – taids kai spaņs ar plēvi, kurā ītyn nateiruos auteņbikseitis), beidzūt ar kruosainim plastmasa syudim i muļtiku varūnim VYSUR. Kas byutu bārnu apakšbiksis bez Elzys voi sintetiskuo suleņa bez tūs zylūs voi dzaltonūs, minjonu, pokemonu, maņ (pagaidom) nav ideju, kai jūs vysus sauc. Meita pylnā puorlīceibā stuosta, ka “Sesame Street” ir bīdākli, muna škola.

Nu suokuma beju Zvīdrejis viestnīceibā iz Wikigap pasuocīni, kur sasatyka sīvītis, kas beja rakstejušys Wikipedejis škierkļus par Latvejis sīvītem. Kai jau tys goduos, ari Latvejis Wikipedejā dominej roksti par veirīšim, ari autori vaira ir veirīši – 8. marta cīneigs secynuojums i reiceiba maineit tū.
Pasuokums beja tikpat smolks kai tuos mikroskopiskuos kanape maizeitis. Gordys, bet kai ūda vazumi. Telpā beja cīši daudz jaudeigu sīvīšu, a gols golā apsarunuoju ar div vīneigajim veirīšim, ka naskaita vīsmeili, kas nosuoja tuos ūda atraugu maizeitis.
Nasaceišu “hop”, partū ka zynu sevi – kū vaira muldi, tū gols golā rezultats īt lieņuok voi vyspuor naatīt. Ka saīs, zynuos vysi. Ka nā, piec godu es poša dūmuošu, kas te beja dūmuots.
Bet maņ jau seņ vajadzēja koč kaidu gryudīni dzeivuot na tikai mamys dzeivi. Rutina ir loba bārnim, bet pīaugušu cylvāku jei paralizej. Maņ pat dators ir lyuznis nu īprīkšejuos dzeivis. Obeji datori. Vysmoz 7-10 godi vaci! Antikvariats.

Piec tam aizguoju iz Zvaigznis gruomotneicu i nūpierku skaudzi gruomotu sev i bārnim. Aizguoju iz Ivetys Ratinīkys gruomotys “tikko & tikai” prezentaceju. Juos dieleņš nūpieteja mani ar vēļ dyumakainu pa pusei na ituo pasauļa aci, sasavībe moza bārna vībšonūs, paknikstēja. Apbreinojami mīreigs bārns, gols golā aizmyga.
Lai maņ pīdūd tuos, kam nav bārnu, bet mozs bierneņš ir poša lobuokuo sīvītis rūta. Na jau cacka, grabuļs voi pīlykums, bet guņteņa, kas aizdadz sīvīti. Nagulātuos nakts, nasukuotī, namozguotī moti, pīna smoka – tys ir štrunts. Varbyut tei ir dzeiveiba, atbiļdeiba, mīlesteiba, tok našmuku mamu nav.
Nu sirds dziļuma i da aušu prīca par Ivetu. Guoju pa īlu i smaideju. Navar atjimt pīredzis, a bārns i gruomota – tei ir skaista i loba pīredze.

Īkuopu autobusā, kab braukt piec mašynys, a tī pa div siedeklim īsakriets vecs. Golva pyžyks, ap koklu šai tai apsvīsts šaļs. Tik malna kača tryukst, gotovuo Gunara Bierzeņa karikatura! Biški īsiļs, pļuopeigs. Vys aicynuoja kaidu atsasēst sev sūpluok – iz krāsla naass pīšpļauts! Reklama!
Autobusa šopers brauce kai itāļs – strauji bremzejūt, strauji suocūt gaitu, a pats golvonais – taurejūt kai dulla zylūņmuote. To jam kaids maisa, to na tī īlein, to bremzej navītā, to tyulojās, to vīnkuorši duraks. Tu-tuuuuuu!
Bierzeņa večam par tū beja vīdūklis: “Odni baby! Mužykov seičas voopšče ņetu!” Jis apsavēre apleik, voi vysi dzierdēja. Taišni tai – vysi. Jis runu adresēja puišam ar papeirūs īteitim puču veikšim. Apleik kai iz grāka vīnys buobys. Jis konsekventai runuoja ar tū puisi, a tys ignorēja. “Raņše sem ļet nado bylo učitsa, štobi vodzitj avtobus! A seičas…” jis atmete ar rūku. “Odni baby!” Jis beja vēļ konkretuoks: “Ņekomu ņe avtobus vodzitj, ņe vojevatj!”
Īkuope div mužyki. Izaruod, pyrmajam pazinis. Jiusmeigai sasavasaluoja: “S prazdņičkom!” Vecs ar tikpat lelu prīcu i sajiusmu: “S prazdņičkom i vas!”
Nūmiert cylvāks navar, kab kaids juo naradzātu. Autobusā pabraukt navar, kab kaids pazeistams naīkuoptu. Ot dzeive…
Teoreju par buobom jis izstuosteja i jim. Ari jī izavēre kai izkuopuši nu laika mašynys – vīnam bryuns, ūtram malns mieteļs i tipiskys veirīšu capuris, kū atguodoju nu bierneibys. Vīnam beja zūbi, ūtram tikai daži.
A te kontrole. Draugi spruka uorā kai prusaki, paspēja. Nanūgiva. Vecs palyka. Jau dūmuoju, byus problemys. Kontrolīrei ari profesionaluo acs tū saceja, mudri pasauce apsorgu. A večam beja e-talons. I attaiseita odekolona buteleite. Troinoj.
Jis na tikai beja atbraucs laika mašynā nu munys bierneibys i atness sveicīni 8. martā, a ari kulturalai īdzēre odekolonu. Skaisti.
Gon jau policeja nikuo navar padareit, par tū ka sabīdryskuos vītuos navar atsarast ar attaiseitu alkoholiskuo dzierīņa buteli, a par odekolonim nikas nav saceits. Cylvāks-muzejs.

Izkuopu i dalyku sūli, kab pasavērt. Ziņkuoreiba nadeve mīra. Autobusa šopers beja veirīts.

Kai nu jauna

Gavieņs beja gars. Nasaceitu, ka nasagribēja. Šaļtim tai, ka až suokt nu nullis cytā lopā.
Bet tys niu padareits. Paļdis @cyxob, kurs nagaideitā tempā reanimēja dzeivū myrūni! Vysa muna pateiceiba, cīns i apbreins!
Ka ari šaļtim pagaist ticeiba cylvākim i latgalīšu mafejai, vajag itaidu gadīni, kab saprostu – restart. Ir pavasars, otkon jauns suokums, vyss jau tikai īt iz prīšku, turpynojās, īsasuoc i palaiž vaļā bremzis. Kai īlīt mašynā benzinu voi izlikt vosorys rīpys.
Izaruod, tys ir mudri, ka cylvāks zyna, kū dora. A es nu zynuošonys pa itū laiku asu aizguojuse tuoli.

Mož tai īsasuoc vacums – pagaisynoj tempu i vaira naspēj izsakuot tehnologejom. Babom gryuts saprast teleponu bez opoluos grīžamuos ciparneicys, muotem gryuts saprast datoru i vys jaunus i jaunus izaicynuojumus i breinumus.
Naseņ aizadūmuoju, skaitūt nazkaidu rokstu par banku lītuošonys parodumim. Vīni īt iz postu sajimt penseju, partū ka namuok lītuot bankomatu, ūtri īt iz banku kuortuot vysys dareišonys kluotīnē, trešī lītoj tam internetbanku i ar jū ari cytus e-pakolpuojumus. Bet mani satrīce, ka vacuma kategorejā, kas beja tī cyti, jaunuoki par mani, paaudze, kas myn iz pādu vysuos jūmuos: zynuotnē, sadzeivē, tusiešonā, dzemdiešonā i saimnīkuošonā, ir vēļ cyti parodumi – teleponbanka ci banka glaudamajā teleponā – banku aplikacejis. (I te es nūsakaunu, partū ka sovā teleponā namuoku sakuortuot tai, lai byutu vīta jaunom aplikacejom, vacūs izdziesšona naleidz, laikam nazkur kruojās koč kaidi bekapi. Bet kur?)
I te saprūti – voi nu vuicīs, voi siedi ar sovom ūsom i čyrkainajim motim kai 70.-80. godu jaunīši, pakalē garuokim motim i augšā ezeiti, džinsa kurtkom, uodys jakom i vēļ daudzom cytom paaudžu rūbežlītom. Partū ka agri voi vieli mes sastyngstam. Drēbēs, frizuruos, īrodumūs.

Maņ nav bais nu vacuma kai mīsys nūvacuošonys. Maņ ir bais nu vacuma kai pruota sastingšonys.
Izeja – klauseitīs šudiņdīnys muzyku, skaiteit šudiņdīnys tekstus, maineit parodumus, ceļuot telpā i laikā. Ar tū dūmojūt – ceļuot laikā iz prīšku. Ceļuot vyspuor ir labi smadzinem. Apgiut jaunus īrodumus.

Bet tū, kai caur FTP iz Ubuntu datora palaist dīnrokstu, es nasaprotu. Programmu izlyku. Datus nu servera atvylku da seve, nazkū izdziešu, kur beja problema. A iz servera dzēst i vītā atlikt bais. Partū ka bais pagaisynuot seve radeitū.
I te laikam ir tys. Kū vaira dzeivoj, tū vaira kramaslu, kuo žāl.

Deļtuo maņ pateik gaideit bierneņu. Tei ir taida suleiga i stypra dzeiveibys energeja, ka bez kaidys žielesteibys vari izsvīst vysu paguotni – pamest tikai puors meiluokuos apsveikuma kartenis, puors svareiguokūs dzeivis nūtykumu bukletus, biletus. Vysu līkū, steivū i tū, kas maisa dzeivuot, kam leidza īt nagativys atminis – uorā!

Da i nav juogloboj vyss. Atguoju plyka i vīna, aizīšu vīna. Atejūt drēbis apvylka cyts, aizejūt ari viļks cyts.
Maņ gruomotu plauktā stuov mamys izšyutais krekleņš i capureite, kū jei sagatavēja, gaidūt mani, i kū maņ apvylka dzemdeibu zālē. Sovim bārnim naviļkšu. Partū ka tys ir muns, a ni jūs suokums.

Par Rūteņu

Emileja.Kipsola

Emileja Kalvāne gruomotys “Atvosora” prezentacejā Kīpsolys gruomotu izstuodē 2013. goda 2. martā.

Tikkū atbrauču nu Emilejis Kalvānis bieru. Daudzi puču, daudzi cylvāku, daudzi vuordu.

Tik gribieju pasaceit – kod aizīt gaišs cylvāks, napalīk tymss. Daļa juo gaismys palīk apleicejūs cylvākūs i speid jūs pruotā, atmiņuos i ari jūs acīs.

Bet tys, kū es vēļ gribieju saceit. Juos ūtrajā dzejūļu kruojumā “Atvosora” ir dzejūļs, kas veļteits Rūteņai. Kod skaiteju jū pyrmū reizi, nazkai daguoja da sirds.

I zynit – es tū Rūteņu šudiņ satyku. Moza, gaiša meitineite. Īt kai ikstyns, acs zib, bize pa gaisu. Vysa vajag zynuot, vysa vajag redzēt i saprast.

A pats golvonais – tam bārnam ir breineiga latgalīšu volūda, kur stidzeņa ir stidzeņa, pasavērt ir pasavērt. I vēļ daudz vysaidu styprūs latgalīšu vuordu.

Daudzi jau navajag. Kab taidu Rūteņu byutu daudzi. Kab ituos mozuos Rūtenis izaugtu laimeigys i styprys – Latgolai i Latvejai par prīcu. Kab krystobu i kuozu byutu vaira nakai bieru.

A ite pats dzejūleits.

Jaundzymušai latgalītei Rūteņai

Vēļ bolti snīgi zemi sadz,
Bet gaisā pavasara smuords –
Dīvs divuos sirdīs prīcu dadz,
I prīcai mīlesteibys vuords.

Vēļ vīna zvaigzne īsamirdz,
I vēļ vīns myužs ir pīsaceits.
I moza, moza bārna sirds
Kai pumpurs zīdam atraiseits.

Lai tev, bierneņ, saulis daudzi,
Lai tev mīlesteibys daudz!
Lai tev nūlicīņs ir saudzeigs,
Audzi Latgolai, bārns, audz!

Bolts ir bolts

Augejam ak jau nebaja ni mozuokuos idejis, kai tys ir – aizaudzēt sovu dīnrokstu ar vysaidim māslim, cytaiž jis Heraklam byutu lics na mēzt staļļus, a sakuortuot rokstus ar gondreiž 5 godu ražu. I ar nūrunu, ka izdzēst var tikai seņ naaktualus māslus, a na dīnroksta rakstietuoja paguotnis stulbumu.

Jūceigai, bet sova lopa teiklā maņ ir jau 5 godi. Myužeiba. Syuds.

Pa tū laiku dzeive symtim reižu apsvīduse kiulini i izsvīduse nu sadlu, symtim reižu rauduots izmysumā i symtim smīklu bejs da osoru, prīcys i laimis sajiutys. Kai skapī ar zapts i kompota, salatu, sieņu, ogūrču burkom sasakruoj kruojumi zīmai, tai dzeivē sasalosa atminis. Pasauļs tī vydā aug leluoks. Tok ni tys, ka izaplieš, a krunku vys vaira. Tī vydā ir tik daudz vītys, tik moz kuorteibys. Kai duorzā, mežā, kai nazkaidā mežūneigā i dobys spāka puorjimtā vītā, nu kurys var smeļt tik tod, ka pa laikam aplej i izrevej līkū.

Goreiguo fizkultura. Restart. Lai nadaaug zeme pi kuoju.

Nūjiemu lopai līkū. Lai ir bolts. Varbyut iz bolta ir laiks nazkam pīdzimt, a varbyut vīnkuorši mīrs – ar sevi i apleicejim. Kai svātdīnis reitā, kod ēd blīņus, a laiks ir pagaiss i vyss vēļ ir īspiejams, a aiz mugorys vasala gryuta dorba nedeļa.

Rudiņs ir kluot. Grīzīs, kai gribi, jis ir atguojs – ar pyrmajim bezdeleigu bārnim iz klāva lūgu ramu, ar kača atnastim kūrmulim i susurenim, ar autobusa pīturā buobu tierguotim kabačim, ar apklusušom vardivem muorkā i leita lasem iz mašynys stykla. Bet ir labi. Sieņu, arbuzu i jaunu dorbu laiks.

Ka Dīvs dūs i sasalaseis loba komanda apleik, itys byus reizē i troks, i bogots gods. Dūd, Dīveņ, kolnā kuopt, na nu kolna lejeņā. Dūd, Dīveņ, ūtram dūt, na nu ūtra meilai lyugt.

Ar pylnim spanim i skalinem rudiņa lobumu i pylnu dvēseli kai cārmyušku zori itūrudiņ – aizleikuši sorkonom čečem gaida solnu i putynu.

latviešu valodas lietojums manā muzejā

trillu bilde ar sunīti. kad man nebija darba, bet bija daudz laika – sēdēju mājās un laidu muļķi. jo ir tā – vai nu ir darbs un nauda un nav laika tērēt, vai arī ir laiks.

reiz, kad gāju skolā, man bija jāraksta sacerējumi. tas riebās tik ļoti, ka visvairāk analogajā blogā jeb kladēs rakstīju tad, kad bija jāraksta sacerējumi. jo jebkāda rakstīšana ir labāka nekā klusēšana baltā failā. un reizēm ir jāsāk ar eksploziju, lai kaut ko pateiktu. jo pateikt var, ja runā, nevis sēc vai kliedz.

tā kā tagad man jādomā referāts Latgalistikas konferencei Poznaņā par latgaliešu tekstu korpusu (viens no maniem mūža darbiem), tad ir īstais laiks ierakstīt kaut ko pusmirušā blogā. pusmirušā – jo pa gandrīz gadu, kopš pārvācos uz domēnu naktineica.lv un nomainīju viņam ādu, nav bijis laika, spēka, intereses, ātra interneta blogu apdzīvot. jo tas, kas tagad te ir, ir parodija par manām iecerēm.

iemesls, kāpēc rakstu – tas man patīk un tas ir viegli. iemesls, kāpēc nerakstu – kaut kas man riebjas un kaut kas traucē.

vispār jau traucē normāla interneta trūkums. darbā gluži pēc darba nesēdēsi, lai slīpētu pupu mizas. bet mājās visu laiku bija internetkrāms – laukos vispār mirstamrīks, ar ko nevar pat izlasīt e-pastu, pilsētā kaut kāds knapi dzīvojamrīks, ar ko var lēnītēm kaut ko, bet kas netiek līdzi manām smadzenēm. un ja dators velkas, dators traucē. ja velkas internets, internetā nevar radīt.

bet kāpēc vispār piesēdos rakstīt. ar šausmām izlasīju, ka šī lapa ir muzejs. tas ir, vēl nenomirdama esmu radījusi virtuālu muzeju, kurā eksponējas mana dzīve. jo Vācijā nupat iznāks latgaliešu valodas gramatika, kam uz vāka būs mana bilde (pagaidām tikai nojaušu kura) un kurā iekšā būs piemēri no šitā te bloga – latgaliski. varbūt tāpēc aiz šausmām šo te tagad rakstu latviski. lai gan latviski rakstu, kad domāju latviski. domāt latgaliski ir baigā greznība, ko var atļauties, kad dzīve iet kārtīgi un skaisti. kad dzīve nesas, tā prasa, nevis dod. un tā nu ir sanācis, ka latgaliski dzīve dod, latviski prasa. šis laikam tāds prasīšanas posms manā dzīvē. iespējams, esmu bezgalīga.

bet lielākā šausma, bija ziņa, ka tajā pašā latgalistikas konferencē Poznaņā būs Solvitas pošeiko referāts “Valodas loma sociālās identitātes veidošanā latgaliskajās interneta mājas lapās”. konferences tēžu krājumā lasu:

Latviešu valodas lietojums informācijas izveidē ir saistīts ar adresanta vēlmi paplašināt savu darbības lauku un adresātu loku, padarot sevi (sociālo lomu, arī virtuālo tēlu) un radītos tekstus saprotamus, pieejamus un saistošus arī pārnovadniekiem, kā arī iegūt popularitāti un novērtējumu ne tikai Latgales reģionā.

nu, vai nav šausmas? izrādās, es te nodarbojos ar sektantiskumu: padarīt sevis radītos tekstus saprotamus pārnovadniekiem. 🙂 lai gan patiesībā jau man pie kājas. lasi vai nelasi. tāpēc jau nesākšu rakstīt vairāk vai mazāk.

bet būs cirks. paklausīties, kā kāds mēģina interpretēt manus murgus un manu valodu lietojumu. tai skaitā tiek piesaukta subjektivitāte lietu, notikumu un procesu atainojumā. un par to nu būtu grēks sūdzēties. mans nams, mana pils. mans blogs, mans muzejs. latgaliski vai latviski.

referāta autore tēzēs raksta: (latgaliešu valoda – mana piezīme. Sp.) ir arī būtisks adresanta virtuālā tēla un kolektīvas identitātes – latgalieša (subidentitātes) – veidošanas, izjušanas un demonstrēšanas komponents un norobežošanās līdzeklis latviešu kopējā sociālo mediju informācijas telpā.

reizēm domāju, kur sākas zinātne un beidzas pašsaprotamas lietas. bet iedomājies – kāds šito lasa nevis tāpēc, ka lasa, bet tāpēc, ka viņam jālasa. un tas tomēr ir gana prikolīgi.

tuoli tepat

laika jau nav nikam. laika jau nav nikod. tikai laiks puorīt i pagaist nazkaidā malnajā caurumā, a nu tuo, kuo gribīs, palīk vys mozuok i mozuok.

tai i siežu. deļkuo cylvākam dīnroksts, ka nav nivīnys dīnys, kod raksteit. da i kuo raksteit byutu. tik ka nav spāka, nav laika, nav gribiešonys. tai i nasaprūtu – deļkuo maņ sova sātyslopa, ka goda laikā piec domena mainis tai ari naasu īkuortuojuse – myužeigais remonts.

šudiņ ar draudzini aizguoju iz “Baltejis Pērli”. aizmygu Viskonti kinys laikā. kadri lieni mejuos tys ar tū. Mālera muzyka. nikas nanūtyka. slavana kina. “Smierts Venecejā”. nikas taids. aizmygu divreiz. tymss, i maņ nikuo nav juodora. pasamūdu. i vysleidza gaidieju beigys. partū ka nikas nanūtyka. i varbyut es namuoku vērtīs, kai cyts verās. maņ pateik pošai īsavērt i vērtīs, pošai atrast, izdūmuot i pīraksteit. kinys i gruomotys ir kai gotovi celi. jem i brauc. taišni voi atspriekleņ, tok pa ceļu.

īsagribēja aizbraukt iz Venēceju. vīnkuorši taipat. pasavolkuot pa mozajom īleņom. pasavērt iz jiurys. tī parkūs dreiž čoukstēs lopys. pīsaulē pavysam korsts, targaši skrīn ar Doļče&Gabana sumkom, volkojās svešinīki ar fotoaparatim, kai carādami sovu datoru cītajūs diskūs puornest daļu dzeivis. i naktī kanalu iudiņs cylojās i kreit – pasauļs elpoj.

nabyutu nikuo vīnkuoršuoka kai jimt i aizbraukt. nikas tok namaisa. tik viņ ka dorbi i sūlejumi cytim. a kas maņ nu tuo. ka es niu grybu koč kuo pavysam cyta.

navaru pīrast, ka munu dīnrokstu skaita. ka laikam skaita i analizej. es tok tikai tai pīraksteju, deļtuo ka navaru naraksteit, ka maņ pateik raksteit, ka tys ir vīneigais dorbs iz pasauļa bez buļbu reviešonys i ūgu lasiešonys, kū dareit nav gryuts. kai vysim realajim dorbim – padori i redzi rezultatu. partū ka pīroksti i ir. ka ir.

pareit maņ juobrauc iz Cēsim iz školu. sasatikšona ar dzejneicu. bais i īsadūmuot. nu kas es par dzejneicu. 2011. godā laikam 1 voi 2 dzejūli, 2010. godā apmāram 5 dzejūli.

i tod vēļ radinīki nu vysu pušu. i draugi. es redzieju tevi teļvīzerī. es redzieju tevi avīzē. kū tu saceji. kū tu nasaceji. kū es par tū dūmoju. kū tev vajadzeja saceit. kū tev navajadzeja saceit.

bet es tok tī naleidu. i es tok nu tuo naasu cyts cylvāks. da i vyspuor – asu tikai cylvāks.

tai nazkai par prioritatem īsadūmuoju. partū ka laika ir daudz. laiks ir bezgaleigs.  tikai mes poši izalosom, kū dareit. i reizem izalosom tū, kuo vajag cytim, na pošim. i piec laika dalāc – zemē nūsvīsts laiks. nikuo nav bejs. nikuo taida, kū atguoduot.

vot i dūmoju. verdzeiba. voi eistyn muna vīneiguo dzeive ir tuo vārta, kab es sādātu pi datora i raksteitu atskaitis par laiku, kū asu siediejuse pi datora. i raksteitu papeirus, kab tyktu pi īspiejis raksteit jaunus papeirus.

vīnkuorši vysa par daudz. cylvāku par moz. i vaira jau napaliks, partū ka nivīnam nav laika. kotram sova dzeive i sovi pīnuokumi. kū tuoļuok, tū vaira.

izeja ir izkuopt. prioritašu sarokstā īlikt – nikuo nadareit, satikt draugus i saimi. tys tūmār ir lāmums. da tuo lāmuma juoteik.

reizem aizbraukt iz Veneceju iz puors dīnu ir vīgļuok nakai satikt sovejūs. reizem tuoli ir tepat. a tepat reizem ir aiz bezgaleibys.

piezīmes pirms rudzupuķu sējas

tikai nepieskaries.

pieskarsies, vasara sadrups putekļos.

zirneklis manas mašīnas salonā, izrādās, bija miris. un es tā piesargājos atvērt logu. tikai brīnījos, ka nebēg.

bet mašīna mana ir fiksītis. ja brauc pakaļ ričukiem, viņa ieciklējas uz 12 km/h un ripo bez gāzēšanas un bremzēšanas. riteņa fiksīša kruīza režīms, par ko nebija nekādas runas lietošanas pamācībā. ja bremzē, mašīna pretojas. ja gāzē, ļaujas. bet pamazām atgriežas savā cilvēku ātrumā.

manas mašīnas labākais ātrums ir 12 km/h – tad viņa brauc pati. droši vien tas būtu ideālais sastrēgumu ātrums, ja ļaudis stihiski negāzētu un paniski nebremzētu.

vēl man ir pārdomas par krieviem.

tikai tad, ja dzīvo vāciešu dzīvoklī un pieņem ciemiņus krievus, 4 studentus no Pēterburgas, saproti – latvietis ir tur pa vidu.

mēs esam pa vidu. tējas dzeršanas, trauku mazgāšanas, atkritumu šķirošanas un dzīvošanas dēļ. jo ir tik interesanti vērot, kā vācieši ielaiž izlietnē ūdeni, putainā ūdenī nomazgā visu trauku kalnu ar birsti, noskalo, bet kā krievi mazgā tekošā ūdenī, uz brīdi iziet no virtuves, ūdens tek, atnāk, atkal mazgā. katru šķīvi saziepējot atsevišķi.

runa taču nav tikai par taupību, vai ne. mēs esam postpadomju. un tomēr citi.

un vēl es iedomājos – rakstīt publisko dienasgrāmatu ir forši, kamēr ir laiks būt cilvēkam. kad esi tikai darbu gāzējs un ķeksīšu vilcējs dienas plānotājā, ir laiks tikai lasīt.

cilvēkam jābūt cilvēka ātrumā, vismaz vasarā.

manai mīļākajai (vienai no mīļākajām, jo vitālajai, dzīvajai, priecīgajai, skumjajai) folkloras kopai “Ilža” jauns disks “Ilža rūtoj, kaladoj”.

Folkloras kopa „Ilža” nu jau vairāk kā 20 gadus darbojas Latgalē, Ciblas novadā, kopjot tradīcijas un iepriecinot klausītājus ne tikai savā tuvākajā apkaimē, bet arī visā Latvijā un aiz tās robežām. Savā otrajā albumā „Ilža” sagatavojusi vienmēr aktuālo gadskārtu dziesmu programmu. Tajā dzirdēsim latgaliešu Lieldienu, Jāņu un Ziemsvētku dziesmas. Tāpat kā pirms trijiem gadiem, izdodot savu pirmo kompaktdisku, „Ilža” arī jaunākajā izdevumā turpina sadarboties ar skaņu režisoru Ati Auzānu,  latgaliešu valodas redaktori Lidiju Leikumu un gleznotāju Ilzi Menneking-Sokāni, kuras glezna ir izmantota šī izdevuma noformējumā. Bet svarīgākais, ka latgaliešu tautas mūzikas cienītāji varēs papildināt savu ierakstu krātuvi ar lieliskām dziesmām un mūziku. Albumu izdevis Kultūras menedžmenta centrs „Lauska”. avots: lauska.lv

vakar braucu uz “the Mundane” koncertu Ķīpsalā un klausījos “Ilžas” disku. koncertu, protams, nenokavēju, lai arī biju uz dullo un stundu par vēlu tam laikam, kad likās, ka jābūt. disks ir labs, tikai drusku lēnāks, citādāks kā pirmais, ne tik dulls un smeldzīgs. bet viņi joprojām ir vitāli un īsti. un mainīgi.

vienīgi man ir grūti tagad, vasarā, klausīties ziemas dziesmas. man skan tikai tās no vēlīnajām Lieldienām par to, lai vasarā odi nekož, un līdz Jāņiem. laikam jau to latvieša atmiņu nevar tā izdzēst, gads ir apaļš un griežas uz riņķi. kā ziemā līgosi, kā vasarā kaladosi. bet var jau būt – šo disku nevajag griezt uz riņķi. vienkārši dažu dziesmu disks. noklausies, noliec, atceries.


bet šis ir vakardienas zelta atradums. plate ar grupas “Kombuļi” dziesmām. kādā noslēpumainā noliktavā no tālā 1991. gada. jo 20 gadi uz priekšu vai atpakaļ. 🙂

baidos samelot, jo vilks nu zina, kas slēpjas citās noliktavās. iespējams, vienīgais latgaliešu vinils.

cirkam būs būt! un kad vēl, ja ne tagad.

ja gribi sev tādu plati, dod ziņu! ir atrasti slepenie krājumi, zelta dzīsla un unikāla vēstures ādere. pa taisno 80. gados!

suņu laiks ir labi. samesties barā un slīdēt cauri dzīvei.

kurš šovakar grib ar mani sēt rudzupuķes? man ir sēklas tūtiņā. un rudzupuķes latgaliski ir naktineicas. nakts puķes. nakts zilās puķes.

rīt manis te vairs nebūs. rīt es emigrēju.

tūkstošais. Trūkstošais

Vakar īraudzeju, ka itys byus muns 1000. īroksts. Koč muns dīnroksts pastuov tik gondreiž 4 godūs, koč gondreiž puse nu tuo eisroksti i vīnkuorši twitpic i posterous kartenis. Tok vysleidza. Nareals cipars.
Vakar ap sirdi sasamete nazkai na tai. Nazkod, kod vīnam draugam žāluojūs, cik švaki vyss, kai rībās, kai besej, jis saceja – ka vari paraksteit, tev vyss ir labi. Jis zyns cylvākus, kas navarūši i tuo. I tod ass pavysam švaki.
Nu redzi, niu laikam ir tei reize. Ar pruotu saprūtu, ka asu apsūliejuse rokstus, ka vajag, ka dag boltom gunim. Tok vydā nikuo nav. Saprūtu, kas juoroksta. Zynu pīturys punktus. Tok teksts nasalej. Tikai nu bezspieceibys skumeigs pruots i īsakruojušī dorbi mīdz pi zemis.
Ka varātu pīsaceļt i aizīt. Vīnkuorši nūsateit nu kasdīnys i suokt nu nullis.

Ite tys, kas saguoja nu mieneša mūku. Nikas jau nasaguoja.

Ir roksti, kas atīt vīgli i mudri. A ar itū nosojūs jau vaira kai mienesi kai kačs ar beigtu peli – palaist nav tolka, partū ka taipat nabyus dzeivuotuoja, a īsakūst ari nasagryb – taipat labi zynu, kai garšoj, i asu seita. Reizem ruodīs, ka ar latgalīšu literaturu kai ar beigtu peli – ni to kažuceņu nūviļkt, ni to zemē aprakt, ni to cerēt, ka apsabārnuos.

Raudzieju vysaiž. Kotru dīnu dūmuoju, kotru dīnu sumkā leidza beja i Vaļuka gruomota, i Seikstys gruomotys kopeja. Pa sumku nūsatryna, apsalēje ar sulu, stryureiši apsalūcēja. Brauču tramvajā i skaiteju, aiļu rindeņom dūmys kai komuli vēlēs leidza. A vīna bāda – tik teikums atīt, tik jis latgaliski. A kai es latvīšim latgaliski raksteišu par latgalīšu literaturu – nasaprass tok, maņ tok par tulku juobyut, juopastuosta. Kai teikums atīt, tai nūcieršu. A bez pyrmuo teikuma nav suokuma, bez pyrmuo teikuma nav nikuo. Tai vor sevi i amputeju pa mozam gabaleņam, cikom pasauļs teik tik mozs, ka eksplodej kai vysums Lelajā spruodzīnī i otkon juosuoc nu jauna.

Reiz pirms daudziem gadiem, kad bija jāizvēlas, ko tālāk darīt, nolēmu nekad nerakstīt recenzijas par grāmatām, jo a) zināju par savām spējām sanaidot veselus pagastus un likt svētiem babuļiem baznīcā gānīties teksta dēļ, b) negribēju kļūt par maitu, kas tekstā meklē to, kas nepatīk (jo vieglāk ir vienkārši lasīt to, kas patīk, un netērēt laiku krāmiem), c) nevienu negribu ne mācīt, ne dīdīt, jo mans “patīk-nepatīk” un “kaut kā stulbi uzrakstīts-kaut es tā varētu uzrakstīt” mērs nav nekāda Prokrusta gulta, d) vienkārši esmu slinka kā maita un rakstu tad, kad sacepos, nevis tad, kad vajag.

Tomēr ieberzos. Šajā pavasarī ir iznākušas divas latgaliešu grāmatas un kas gan cits lai par tām ko saka, ja ne paši latgalieši. Kas sunim asti cels, ja ne suns pats. Kas ņemsies par sieviešu tiesībām, ja ne sievietes pašas. Geju gājienus rīkos geji, oranžsarkanās lentītes karinās okupanti, sarkanbaltsarkanās – patrioti. Ja reiz esmu latgaliete, par latgaliešu literatūru jāraksta man pašai. Ja jau man tas ir svarīgi, tas ir svarīgi.

Ieberzos, jo pirms tam biju publiski spļaudījusies, ka Satori.lv turpina “Kultūras Foruma”, “Karoga” un citu reiz bijušo kultūras izdevumu oldskūlīgo tradīciju klusēt par latgaliešu literatūru, it kā tās nebūtu un normālam latvju kultūrcilvēkam interesēties par kaut ko tādu būtu kā emigrēt uz Zilupi, nevis Ņujorku un nodot eiropeiskas vērtības un novērsties no progresa ceļa.

I vyss. A byutiskais varbyut nav pasokoms vuordūs. Kai symtim rokstu, kū naasu ite pīrakstejuse, deļtuo ka nūgurums, paneikums i nav nivīna vuorda, kuo saceit.

Kur ir muna dzeive. Kur ir muna pasaceļšona. Brīņ da brīņ.

slimības vēsture

īsi sakot, es nezinu – kā, bet baltās sievas aprija bildes šitai ierakstā. bildes ir, bet bilžu nav. patiesībā arī pie kājas. žēl tikai ieguldītā laika.

ā, tomēr atrija. tagad rādās bildes, pirmīt bija daudz melno taisnstūru.

nekāda ieskata šī gada apokaliptiskajā slimošanā nebūs, jo nekā tāda jau nebija – vienkārši gulēju kā beigta un nekas nenotika. nekā tāda. tajā skaitā arī nakādas īpašās intereses par ārpasauli.

bet te ieskats veco laiku slimībās. kā slimoju 1993. gada februārī un kā toreiz bija. arī par naudas maiņu un skolas dzīves aktualitātēm. un ne tikai.

ak jā, slimošanu domāju ne jau angīnu un gripu, bet rakstīšanu. jo 1993. gadā manām publiskajām dienasgrāmatām ritēja jau 2. gads – sāku 1991. gada 1. septembrī. rakstīju arī pirms tam, bet neregulāri.

pēc žanra tas laikam tomēr vairāk ir tviteris, nevis blogs. ar sīkiem notikumu krikumiem, ne izplūšanu tekstos un pārdomās. jo žanrs nosaka izpildījumu – ja es rakstītu gari un neko nezīmētu, neviens nelasītu un neskatītos. bet citādi bija labi – laikam labākais, ko esmu dabūjusi par klades lasīšanu, bija skudru pūznis. tā teikt – honorāri. žēl, ka tagad nevar iedot kādam palasīt blogu pret kūkām. lai gan arvien biežāk pārliecinos, ka kūkas var dabūt pēc tam – labais agri vai vēlu atgriežas.

tomēr jocīgi, ka 32 gadu vecumā es joprojām rakstu kā 14 gadu vecumā – tādiem pašiem teikumiem un vieglu iesmiešanu pa laikam, pa laikam ar skumjām. bet varbūt jāpriecājas, ka jau 14 gadu vecumā es rakstīju tā, kā turpinu tagad un droši vien rakstīšu arī vēlāk. no sevis jau neaizbēgsi.

Aptuvens tās vietas apraksts, kur es cīnījos ar angīnu. Grūti jau gāja, neko nedarīsi, tāpēc jau paskats foršs. Kō? Nē, nē! Tie nav mani kauli, tur Džeris atstiepis savas pusdienas vai brokastis un steidzas sagrauzt, kamēr es neesmu atnākusi. (Parasti, man atnākot, Džeris paslēpa kaulus un, kad es tos atradu, rūca pilnā rīklē. Sekas tam bija tādas, ka pa durvīm izlidoja gan Džeris, gan kauli.)

Angoras žurka. Zīmējums tapa dienā, kad virtuvē dzeramā ūdens spainī bija noslīkusi žurka. Bērnībā mājās to zvēru bija diezgan daudz, bet mums ar Džeri bija izstrādāta diezgan smalka medību taktika. Ielenkt un izbiedēt. Parasti tas beidzās ar suņa kompostiera cienīgu kampienu – izlaist caur zobiem, muti sīki kņadzinot, līdz pāri paliek lupatiņa. Žurku medību joks viņam dikti patika. Jāsaka, ka man arī.

Revīte tagad dzīvo džungļos, jo viņai priekšā uz galda stāv tā puķe, ko visi tā apjūsmo, ka tai pat zieds pacēlies debesīs. Revīte runā “caur puķēm” vai, ja jums tā labāk patīk, “sēž rožu dārzā”. Mūsdienu piezīme – Revīte ir latviešu valodas un literatūras učene Revizore, kas nesaprata mani un ko es nevarēju ciest, bet kas tomēr man iedīdīja gramatiku, par ko viņai paldies.

Ja kas, es varu derēt, ka ne tikai 1. un 5. gadsimtā mūsu ērā, bet arī mūsdienās, tepat Latvijā, pastāv verdzības iekārta. Gunārs spēlēja kaut kādu spēli līdzīgu olu ķērājam, bet Aigars kā kamielis stiepa veselas divas somas. Jūs vēl pateiksiet, ka tā nav verdzība? Ko?

Gunārs ne no kurienes izķer, ka nebūs abu matemātiku. Viņš to paziņo tik  priecīgi (lasīt, skaļi), ka man aizkrīt ausis. Inese K. pieceļas. Ceļ no galdiem 4 krēslus. Liek gan celt arī zēniem, bet – nekā. Santa ēd ābolu. Pļāpā ar Mārīti. Runā angliski. Zeņķi stāsta spoku un joku stāstus. Zviedz. Revīte aiz durvīm. Sarunājas ar Ilgu. Izrādās, viņu kāds atsūtījis pateikt, lai mēs novācam galdiņu. Mūsu zeņķus aiztriec aiznest galdus. Bet mūs pēc eksponātiem. Atnesām gan, pat ķirbi. Ķirbi nesa Santa.

Šito es nepārrakstīšu. Bet baumas ir rūpīgi dokumentētas. 🙂

Oda Gunai
O, zvaigzne pie pelēkām debesīm,
O, piecnieks pie divnieku kalnājiem,
O, galva starp kāpostu kacēniem,
O, rokas starp kokainiem sprunguļiem,
O, Guna starp parastiem ļautiņiem.

Cīki, mazi gabaltiņi no Līgas dzīves
Līga šāda, Līga tāda,
Piemēru mums visiem rāda.
Mācās viņa varen labi,
Atbild vielu par divdabi.
Učikai tā skatās mutē,
Kā tur mirgo zelta zobi.

Veltījums Intai, sēžot, nīkstot un žāvājoties fizikas kabinetā
Mūsu Inta gudra kāda,
Kaut ar brīžiem kobra tāda.
Izgājusi klases priekšā,
Ievelk elpu dziļi iekšā.
Klāsta vienu likumu
Meiča tā ar tikumu.
(..)
Stāsta ģīmi saviebtu
Paragrāfu uzdotu.
Stramkals redz, tur labi nav,
Vietā apsēsties tai ļauj.

Jēs jar jilgu jesam ježuranti, jāpēc jums jāmazgā jrīda, jālaista juķes, jāslauka jutekļi (jo jēs jan jedaram). Jāpēc jes jatru jienu (jandrīz) jieku jājās joti jēlu. Jes jakstu jalodā, jas juva japāņu jalodai. Ja jūs jo japrotat, jad jūs jesat jotri judri. Jot.

Tā kā lapā vēl ir vieta, tad es rakstu. Tikai es nezinu, ko rakstīt, tāpēc te nav arī ko lasīt.

Šodien fizkultūrā mēs dancojām pa bijušā militārista kabinetu. Circene saka, ka 8.a klases zeņķi (2) sēdot viņai uz kakla. (Man gan izskatās, ka viņi sēd uz krēsla.) Man jāpiedalās ķīmijas olimpiādē, kur es neko nejēdzu.

Vēl viena vēsturiska tabula.

Revīte aizliedz apmeklēt diskotēkas. Visi skatās kā iztramdīti brieži. Santa un Inese 1. kašājas kā vistas. Ilmārs un Gunārs guļ kā vardes.

Šitas citāts ir mans pasīvais protests. Jo Revizore atkal bija par kaut ko sabraukusi augumā, jo es atkal kaut ko neizdarīju pareizi. Tas ir, viņai patika labās meitenes un teicamnieces. Bet nu es nekad mūžā neesmu bijusi teicamniece. 😀 Pat 1. klasē ne.

Kladē tika dokumentēti visi ievērības cienīgi notikumi. Tā, piemēram, kādu rītu, ejot uz stundām un kā parasti kavējot, pie skolas ieraudzīju, ka gandrīz visi vīriešu dzimtes skolotāji ir savākušies braukt uz mežu – kam līdzi cirvis, kam zāģis. Tur bija Tučs, direktors, Artis-spageti u.c. Kad es jau biju viņiem gandrīz blakus, 2 makaroni atnesa soliņu, un direktors skaļā balsī pavēstīja: “Uz mežu brauks tikai tie, kas izpildīs 15 vēderpreses.”

Kapzeķes – zeķes, ko dod par kapa rakšanu. Sēdeklis – cilvēks, kas atbrīvots no fizkultūras. Celtnis, modelis – modinātājpulkstenis. Vakarēdiens – no iepriekšējās dienas pāri palicis ēdiens. Satīriķe, slaucēja – apkopēja. Virsroka – cimds. Žurnālists – skolnieks, kas nēsā klases žurnālu. Pelēšana – kaķa profesija. Sprāgonis – darbiņš, kas saplīst, dedzinot krāsniņā.

Es šodien apēdu bārkstainu konfekti. Konfektes vietā iebāzu salocītu papīru un pakāru pie plaukta, jo žurku dēļ to nevar darīt ar pilnu konfekti.

Pašportrets ar plastilīna sauli.

Un tad vienu dienu pie manas mājas nogāzās meteoroloģiskā zonde ar pārsprāgušu balonu, baltu izstaipītas gumijas pļecku. Māte satraucās, ka tas ir kas bīstams, baktērijas no kosmosa vai vismaz mēris. Pie balona bija 3 metri virves. Klāt bija kaste ar baterijām, kas ietītas plēvēs, un plāksnītes ar dzelzīšiem.

Pļeška (mūsdienu piezīme – laikam laborants vai fizikas kabineta piedēklis Plešnors vai Plešners, neatceros) pa radio šļupstēja: “Visi, kas pierakstījušies uz margarīna, var iet saņemt.” Interesanti, mūsdienās Viļānu videnē vēl darbojas iekšējais radio?

Šteļmaha šodien mežonīgi rēca uz Inesi 1., jo viņa, redz, šai no rokām izņēmusi burtnīcu. Vellata tāda!

Šonakt pulksteņi jāpagrūž uz priekšu par veselu stundu. (Varbūt jāpavelk atpakaļ?) Es īsti nezinu, jo klausījos pavirši. Ja kas, no rīta redzēs. Nav jau jāiet uz skolu, ka varētu aizgulēties. Dzīvosim – redzēsim.

Vēstures laikā kreisajā kaktā klases priekšā pa caurulēm sāka ārdīties velns. Viņam piebalsoja nelabais pa radio, kliegdams nelabā balsī paziņojumu.

Es tā atklāju, ka filmas “Bagātie arī raud” un “Vienkārši – Marija” atšķir tikai tas, ka Marijai atšķirībā no Mariannas dēls uzradās jau pašā filmas sākumā. Turklāt abām ir 2 mīļākie.

Abas stārķu saimes, kas apmetušās netālu no mums, regulāri apciemo mūsu dīķi un izķer pēdējās vardes, kas tur saglabājušās no 1992. gada.

Rītiņā mūsiņiem būšot jāiet uz brālīšu kapiņiem un jānoliek ziediņi varonīšu dieniņas sakariņā.

Izrādās, ka nafta ir bezgaisā sadalījušās dinozauru maitas.