Tag Archives: dīna

Par tālumā noskatītiem svešiem tekstiem

Atceries vārdus, ko laikam vakar kā pa miglu lasīji feisbukā – likās tik prātīgi, tik līdz mielēm precīzi. Bet nebija laika izlasīt līdz galam, izlasīt vēlreiz, jo bija jāapgriež pannā gaļa uz otru pusi. Garšvielas, sīpoli. Un tad jau jāēd. “Panorāma” no blakus istabas. Laika ziņas. Miegs kā mākonis. Datorā vēl kaut kas steidzams. Jāienes puķes no balkona, jo ārā auksti. Dušā atceries, domā par to. Vēl pusmiegā, mēģinot atrast segu, jo nosalušas kājas, aizdomājies par tiem vārdiem. No rīta ar velo uz darbu, apmales, apmales, apmales  – visas iekšas sāp, cik Rīgā uz ietvēm daudz apmaļu, bet pa ielu braukt bail, jo domā par daudz. Kaut kādi e-pasti, iešanas, runāšanas. Atceries. Izdomā citēt savā tekstā, meklē.

Izrādās, autors sen izdzēsis tekstu no feisbuka – par personīgu vai par nesvarīgu bijis. Un tagad domā – kas tas bija. Sapnis vai teksts. Un kā var citēt to, ko nekad neesi izlasījusi līdz galam, neesi izlasījusi vēlreiz.

Balkanu PA-saule

Vileks nūvoda Škilbanu pogostā Balkanūs īsasuokuse latgalīšu rokstu volūdys vosorys škola “Roksti!”. Braucūt šudiņ iz teni, pa ceļam reizem ruodejuos – kaida Dīva i cylvāku pamasta zeme. Meži, kryumi, nakurīne.

A tod īsazib gaismys solys – sāta, klāvs, kopi, bazneica. Kaidam cylvākam nav bejs mīra, i jis izpļuovs gruovi. I par reizis sirds prīceiguoka – kai piec miera laika skaiteit sātys, kur dzīd gaiļs i rej suņs, kiup dyumi i skaņ cylvāka bolss, tai piec ituo NA-laika i ituos NA-gribiešonys, NA-variešonys īraudzeit apkūptu sātu Latvejis pīrūbežā.

Itī cylvāki, kas stota buļbys kuorklu plantaceju vydā. Kas tur gūvs, vuškys. Jī tok ari ir Latveja – eistuokys to i nav. Cik tuoli cylvāki, tik tuoli myusu zeme, na aizmierstys kryumu i ušņu palejis i latvaņu teirumi. PA-jem i PA-dora. PA-sauli PA-gluob.

Cikom Muora vadeja nūdarbeibu par latgalīšu raksteibys lykumim, izguoju uorā pastruoduot i sasagataveit vokoram. Sylta i mīreiga pavakare. Sakūpta sāta ar stidzeņom, dekorativim kūkim, muorkā iz mane verās zaļuo vardive, duorzā brīst seipuli, uobeļneicā karinej uobeli.

Šudiņ Annys dīna. Saimineicu dīna, kod jau var rakt jaunuos buļbys i būrkonus, ēst uobeļus i kaut pyrmū jāru. Tautys gudreiba soka – ka šudiņ byutu leits, to saītu slapnis rudiņs i daudz sieņu. A ni besa – sauleite i sylts, itūgod byus rīksti, na sieņs! Skaista dīna i skaista sīvīte – saimineica sovai dzeivei i sovai zemei.

Siedieju uorā pi vacuos Kangaru školys kuorma pogolmā iz sūleņa i skaiteju Emilejis Kalvānis dzeju nu juos sagataveituo jaunuo kruojuma “Atvosora”. Apleik šolc Balkanu prīdis, skrīn rasnuos meža skudris i bierst bārzu skarenis, mežs dzeivs elpoj Krīvejis pīrūbežā, sābri grīž molku, korsta vosora, muna mīsa jauna i vasala, vysa dzeive ruodīs cereibu pylna.

Bet puorskaiti i kai soltums apjem. Na nu ļauna voi bailis, a nu autora spiejis tai pasaceit, ka īsajiut ūtra tekstā, īej ūtra dzeivē i saprasšonā i da kaula sajiut sovys dzeivis eisumu i sovys laimis vuoreigumu. Ir tik daudz skaista, kuo es asu dabuojuse i kas maņ ir.

I Dūd Dīvs, ka tys ir iz ilgu – cikom es sevi atguodoju i asu. I tai gribīs pasaceit sovejim, cik cīši jūs mīļoju. Varbyut ari bez vuordu, sovā vyds jutūnē.

Pieķēra!

Cirkam būs būt! Nav gan bibliotēka, bet Matemātikas un informātikas institūts. 🙂 Tomēr lai slava Guntai, kas pamanīja. Izrādās, tagad visi redz, kā mēs ar, šķiet, Ināru sarunājāmies pie institūta trepēm, kad garām devās viņa – Gūgles tante ar modrām acīm uz kātiņa. Un (kā jau visas tantes), viņa tagad visai pasaulei stāsta, kā mēs tur toreiz pļāpājām siltā saulītē pēc lietus.


Skaties Gūgles mājās

Varžu koncerts Demenē

Kai nu beja, tai beja, a es tī beju. Ar autobusu (i breineigu šoperi) nu Cyskodu caur Rēzekni, Kruoslovu i Daugovpili iz Demeni, kur nūtyka sorkonvādara rupučam veļteits Dobys koncertzalis koncerts. Vaira ite.

Rēzeknē i Daugovpilī deve ēst, a Kruoslovā deve pasasmīt. Da autobusa daskrēja dyžan energiska i dyžan nervoza buoba ar šļapu i kortupeli i suoce vysus dirigēt. Maņ jau šaļti pasaruodeja, ka jei myus pajāmuse giustā! Lobuokī teicīni: “Man jāsteidzas, jums jāsteidzas – ātri, ātri!” i “Ekskursiju nepieteicāt, tāpēc strūklaka nav ieslēgta.”

Varbyut kod publiskuošu buobys i aizpārnejuos jauneibys ministranta kartenis, a ite 9 kartenis nu koncerta. Stativa vītā pošys ceļgoli, kadriejums iz dullū. Beja šmuki. Kai ir karteņuos, eisti naradzu, partū ka mopšam mozs monitors.

Atskaitis punkts. 01.01.

Un tā atkal pagāja svētki – smaidot un bez neviena raksta par tamborētiem eņģeļiem un sniegpārsliņām. Jo Ziemassvētki nāk, jo bloga statistika rāda, cik izmisīgi praktiskie latvieši meklē shēmas un padomus, kā uztamborēt svētkus. Tomēr arī šogad man nesanāca sīkas vaļas uztamborēt eņģeli ielikšanai blogā. Priekš kam gan. Eņģeļiem tak ir jātic un jāļaujas, nevis jāmāžojas ar niekiem – kā var uztamborēt laimi, ticību un cerību.
Agri vai vēlu viss piepildās.
Laimīgajiem nav daļas par sīkumiem, jo tie dzīvi saskalda fragmentos – nevienā no tiem vairs neieraudzīt sevi.

Šudiņ atrodu sovu vacu rokstu par laimi, gaismu i smaideišonu:
Cik tys vīnkuorši. Vajag tik īsaciklēt lobā sajiutā i dūmuot, tei sajiuta pamazeņam puorjem. Kai iz gaisa spylvyna. Kai gaismā, kai bazneicā, kai saulainā vosorys mežā.
Gols golā es tai i izdūmuoju – tys ir taipat kai īsadūmuot, ka manī vydā ir gaisma. Es eju pa īlu i sevī nasu gaismu. Tys ir tys pats kas smaideišona.
Vot i vyss. Duorgakmini ir i manī, i tevī. Tik pa laikam juosaskoloj i juoizlej nateirais iudiņs, kab otkon cauri speidātu saule i iudiņs dzierkstim laisteitūs ap akminim.
Taida dvēselis higiena.

Kai vacu godu pabeigsi, tai jaunu nūdzeivuosi. Vyss pīsapylda. I nikuo navar ni eisti paspēt, ni pa eistam nūkavēt.
A pa tū laiku izsnyga snīdzeņš i Norvegejā zeme puorpleisa.

Maņ vaicuoja, voi dīnrokstam asu atmatuse ar rūku. Nā, naasu. Tikai vysa dzeive nav raksteišona. Raksteišona gon ir kai dzeive – pasaceļšona puori. Goreigais orgasms, kod reizē esi Radeituojs, reizē eņgeļs. I gona tikai pasabreinuot par sevi, kab vaira navarātu ni burta.
Ka šaubīs, īlyuzsi. Ka dūmoj, īlyuzsi. Ka breinojīs, īlyuzsi.
Ticeiba ir breinuma radeišona. Leidzdaleiba.
Vaca goda beiguos pādejā minotā pabeidžu vīnu stuostu nu vacūs kruojumu – “Puika mežā” – ilgi marineitu idejis konspektu, puors stuņdēs pīraksteitu da gola. Niu tikai sleipeišona palykuse, a tī jau taidi seikumi. Pret dorbu, kas padareits. Skaiti Lakugā voi ite.

Puika mežā


A pošuos beiguos reklama.
Muns meiluokais dīnroksts: Vilnis Kronbergs.
Pa munam, švakys muzykys tī nav, a lela daļa ir loba muzyka.

15 minotu / 15 karteņu Poznaņā

Ka naīlikšu niu, naīlikšu nikod. Beju Poznaņā iz konfereņci, iz šaļteņu spruku sovā vaļā i iz šaļteņu nūspieru Kristīnis fotoaparatu. Te ir. Šaļteņa piļsātys munom acim.

Paļdis Nikolei! Kab na juos pacīteibys gaideit tezis, es nabyutu sasajāmuse jau itūgod runuot par korpusu. Partū ka ir meži, kurūs var īīt. Tok ir meži, kurūs ir daudz molkys. Kū dziļuok mežā, tū molkys vaira. A zyrgs to tikai vīns.

Niu skrīnu tuoļuok – iz Aglyuni. Latvejā rudiņs. Maņ gon ruodīs, Dīnvydlatgolā jis ir šmukuoks voi vysmoz na tik izbroduots kai Siguldā. Deļtuo pa taisnū nu lidmašynys – ceļā. Partū ka ceļš vylynoj, ceļš sauc!

Kā pareizi ārstēties

1. No rīta konstatēt, ka ir ziepes un nekāda kalnu gāšana nespīd. Beigts un pagalam. Secinājums – akūts bronhīts. Bronchitis acuta. Atcerēties, kā bērnībā mammas vietā rakstīju epikrīzes (izrakstot no slimnīcas, līdzi uz poliklīniku dod lapeli, kur ārstēšanas gaitas izraksts: diagnoze, analīzes, citi izmeklējumi un medikamenti). Atcerēties, ka bija jāvelk krustiņš pie “diuretiki i otharki” un slimības kods +466 laikam vai +4660. Kā arī ka otra populārākā slimība bija Scabies (kašķis) un trešā – laikam Pneumonia dextra sin (plaušu karsonis). Kopš tiem laikiem ar iztēles palīdzību varu izlasīt pašu velnu.

2. Saprast, ka viss visur deg, jo mājās nav datora un neko glābt nevar. No šausmām vēlreiz ķerties pie interneta telefonā un saprast, ka neko jau nevar. Kā ar adāmadatām malku cirst.

3. Iztaisīties braukt uz Rīgu. Jo temperatūras īsti nav un principā jau viss ir normāli.

4. Pa ceļam aizvest kaimiņieni Rozu uz baznīcu un noklausīties solījumus “Tiuleņ pat treis puotori par tevi, cikom Mišs nav suocīs. Nui, nui, es par vysim skaitu, par vysim jaunajim. Sveicynuota, tāvs myusu. Paļdis i paļdis!” Secināt – viss būs kārtībā.

5. Ieiet aptiekā un nopirkt vislētāko sīrupu, jo aptieķniece neiegrimst detaļās, kādas zāles man vajag – ja reiz ārsta meita, pašai jāzina. Kad vaicāju, kāda iedarbība un devas, apmulst. “Nu, puorskaiteisi ite instrukcejā. Nui, deserta karūte. Pajem deserta karūti, i byus gona. Poša puoskaiteisi, kas ite. Itys taidam elpys tryukumam. Lizeiku 3 reizis dīnā. Der i bārnim, i pīaugušim.”

6. Pa ceļam izdomāt visus iespējamos scenārijus, glābšanas plānus, sazvanīt pusi pasaules, izlasīt e-pastu, sarakstīt kaudzi ziņu. Jā, es biju pie stūres. Rakstīju gan benzīntankā vai pie luksofora – braucot tas nav īsti reāli. Bet brauciens bija diezgan baiss – lietus un klepus dēļ.

7. Aizmirst piezvanīt saimes ārstam.

8. Pieķerties beidzot pie datora un glābt pasauli. It kā pasaulei no tā kāds labums. Patiesībā jau glābt savu ādu.

9. Aiztesties izvadāt pa Rīgu visādas parpalas, satikt ļaudis un sabīdīt lietas.

10. Aizmirst par slimību.

11. Ap 10 vakarā, kad klāt ir jauns klepus veids, atcerēties par saimes ārstu.

12. Turpināt dauzīties apkārt un izbaudīt, ka pēc 10 vakarā ir atļauti kreisie pagriezieni.

13. Pusnaktī atnākt mājās, atcerēties par saimes ārstu un slimību.

14. Pieķerties mājas kārtošanai.

15. Ieraudzīt uz galda sīrupu un atcerēties, ka tā arī nav atvērts.

16. Izlasīt instrukciju un secināt, ka kaut kas tāds tak nav dzerams – izraisa visas iespējamās blaknes, ieskaitot sirdsklapes un abortu. Tai skaitā – pastiprinātu dzimumtieksmi un apmulsumu (nez, kā izpaužas šī kombinācija?), trīci un redzes traucējumus.

17. Atcerēties par vectēva māsu Regīnu, kas gan cītīgi pirka visas izrakstītās zāles, bet lietot piesargājās – pēc viņas nāves uz aptieku nodot vedām apmēram 2 spaiņus pudelīšu, kā arī kasti tablešu un ampulu no 70. gadiem. Nomira gan viņa 1992. gadā, jo uzzināja, ka ir ļoti slima. Tas ir, vienkārši nomira. Ne jau no slimības.

18. Izlasīt instrukcijā, ka lietošana nav apvienojama ar kafijas un kokakolas dzeršanu un atcerēties par mirstamzālēm, ko nopirku un tā arī nesāku dzert, jo kurss bija vesels mēnesis, bet nevarēja lietot alkoholu tai laikā. Un kā gan izdomāt, kurš mēnesis būs tas, kad neko nelietošu. Kaut reizēm nedzeru neko mēnešiem un mēnešu mēnešiem. Protams, ka nekas nenotika un paliku dzīva arī bez mirstamzālēm (lai gan ārsta komentārs: “Obligāti, obligāti. Bet tās otras gan vienmēr somiņā!”). Tās otras nemaz nenopirku, jo nevienā no divām apvaicātajām aptiekām nebija.

19. Izrakt saimes ārsta darba laikus un nevarēt saprast, cikos lai zvana, jo īsti jau uzbāzties negribas. Nav jau nekas tāds.

20. Izlasīt, ka sīrupa lietošana nav apvienojama ar transportlīdzekļa vadīšanu, jo var izraisīt reiboni. Izlasīt, ka nav ieteicams lietot pēc plkst. 16:00 – atviegloti neatvērto pudeli iebāzt kastītē. Ir tak jābrauc. Un ir tak viens naktī.

21. Uzrakstīt pilnīgi muļķīgu ierakstu blogā, lai nevajadzētu neko taisīt ēst un neko rakstīt e-pastā.

P. S. Lūdzu nesekot šim muļķīgajam piemēram un neatkārtot. Citējot Gūgles tanti: “Šie dažādus trikus veica DARBINIEKIEM, saskaņā ar profesionālo uzraudzību. DO NOT ATTEMPT THESE STUNTS AT HOME KIDS. NEMĒĢINIET šos trikus MĀJĀS KIDS.”

HH1: intro un prelūdija, Hamburgā līst

Noslēpumainības palagi krīt. Nav ne jausmas, kas notika Latvijā, bet es biju Hamburgā veselas 8 dienas. Ko es tur darīju? Neko. Pazaudēju laika sajūtu – kad ir vienalga, kāds datums, kāda diena un cik vēls ir. Tas, kas nav iespējams Latgalē, ir iespējams Vācijā. Bet citādi tiešām neko. Vienkārši blandījos. Nekā tāda.
Ja neskaita to, ka 8 dienas biju Hamburgā un 8 dienas Hamburgā pa dienu nebija lietus. Bija 8 dienas saules – laikam vairāk nekā pa visu vasaru kopā. Un šī esot patiešām lietaina un baisa vasara. Kā lasīju lidostā paķertā avīzē “Hamburger Abendblatt”, šovasar laiks ir ekstrēmi slikts un labības raža ir caurmērā 12% zemāka nekā vidēji, rapša – pat 34%.
Bet te arī sākas joks – lietus. Jo Hamburga reiz nu ir vieta, kur līst pat tad, ja snieg. Un arī tad, ja spīd saule. Tāpēc pirmajās stundās pēc ierašanās piedzīvotie 2 lieti tikai stiprināja manu pārliecību – es tak zināju, uz kādu pakaļu dodos. Glaudīju savu pašapziņu – nu re, lietus jaka (tā arī neuzvilku), nu re, džinsi (kopš pavasara nebiju uzvilkusi, nenoderēja arī Hamburgā). Vienīgi spēju spļaudīties – kāda velna pēc 2 brunči (uzvilku abus), nevienas zeķes (nez, ko es ar viņām būtu iesākusi?), tikai plāns džemperis (pirmajā dienā, iedama ārā, uzvilku visas “biezās” drēbes un beigās visas arī novilku).
Īsi sakot – laiks Hamburgā bija ideāls! Gaiss karsts un sutīgs, silti vakari, saule un vasara. Izcietušies hamburdzieši vilka ārā savus hamburgerus un bālās miesas un gozējās. Strauji kāpa salčuka patēriņš (inspekcijas vārdā tika apēstas daudzas porcijas, tikai koši zilo nekur neatradu). Radās arī joks, ka vainīga esmu es. Un kur joks, tur patiesība. Jo ar mani tas sākās, ar mani arī beidzās – aizbraukšanas dienas pēcpusdienā pamalē savilkās melnas tūces. Arī lietus radarā varēja vērot, kā mākoņi nāk, nāk… un paiet garām. Un tad, kad tuvojas laiks doties uz lidostu, apstājas pie Hamburgas. Stāv, stāv, zibeņus mezdami. Un stāv. Un gaida.

Bet par to tālāk. Ieskatam Hamburgas šī brīža situācija (visu nakti, spriežot pēc interneta informācijas, ir lijis) – līst, lija vai drīz līs. 🙂

Īsi sakot – turpinājums sekos. Jo viss pasākums ar lietus pēkšņo trūkumu bija cirks. Un arī aizlidošana bija gatavais cirks. Vienu brīdi domāju, ka esmu misis Bīna. Jo trūka tikai no zeķes darināta lācīša, nolūzuša papēža un citu atrakciju. Lodāšana pa izlidošanas zāles grīdu četrāpus zem krēsla bija. Lidmašīnā mani nelaida. Lidmašīna prom nelidoja. Un vēl es biju tur, kur nebiju bijusi laikam kopš 8. klases. Bet par to – kuš…

Bet nu laimīgi esmu mājās. Un jau gatava tālākam ceļam (tieši tāpēc nav laika rakstīt internetā to, kas piefiksēts uz avīžu maliņām kricelīgā rokrakstā).

Trillām būt! Jo trilla – tas ir nevis cepties un gānīties, bet brīnīties un priecāties.

P. S. Baiba satraucās, ka viņai neesot zaļo pirkstiņu, tāpēc viņas apraudzītais siens uz mana balkona nekad vairs necelšoties – par spīti ūdens terapijai (vai līķu apmazgāšanai). 🙂 Bet! Ko jūs teiktu par šo zaļoksno mūžamežu (uzņemšanas datums: 2011:08:27 08:32:26)?

Ja kāds ir ar mani, tam neatliek nekas cits, kā dzīvot. 🙂 Un šnaucerliānai kastē augšā pa kreisi ir aizmeties spics auglis melnā krāsā – smalkā poļu sēklu paciņas šķirne. Saki nu.

zaļa vardive i cyti ārmi

vardive

vosora pieški beidzēs. it kai vēļ 3 nedelis palykušys, tok laiks saškaļdeits taidūs gobolūs, ka tī tolkom i dzeivuot vaira nav laika. nivīns gobols nav leluoks par 3-4 dīnom ci nedeļu.
vīneigais mīrynuojums – vyss taipat vysod nūteik cytaiž, nakai ir planavuots. koč voi īguodojūt, kai na pa seņam aizšuovu nu dzeraunis iz Cēsim i tod iz Reigu, koč tuo nabeja nikaidūs planavuošonys kalenderūs. bet nu lobuokais nūteik najauši. grybātūs atkuortuot zivu baruošonu Vacpībolgys muorkā – kai juos cītom mutem zam iudiņa plyukoj maizi nu pierstu.
lai kas vēļ paradzāts, jau niu skaidrys, ka napaspiešu nikuo. moz, ka kukuruza jau lānom izaug nu pīngataveibys i vuoleitis pībrīst steivys. a laikam vosorys plani beja par troku – izdareit vaira nakai par vysu zīmu. kas nabejs jau izadeve, tok nikas dižs. vīneigi veins ryugst i puorrakstieju datorā padsmit puslopys teksta. a kur puorejais – bess zyna. naaizguoju šudiņ pat sienīs. da i kaiduos sienīs, ka bārnu pylns klieps. nazkai laikam asu i asu bārna pruotā – kuo ta cytaiž jī lyptu kai aizmadavuoti?
bārnu programu tože naasu izpiļdiejuse – 3 bārnus šudiņ izauklieju i izadauzieju, vēļ 4 gaida, kod tiks gostūs. nudi sasajutu kai Mēreja Popinsa, kas lidoj pa gaisu. cylvākam nav leluoku svātku kai palikt pi mane par nakti. a es tok tikai cylvāks. i ar bārnim kai cylvākim. a mož i deļtuo?
nui, Kārleits šudiņ suoce staiguot. vot, kū dora ogūrči! 3 sūli najauši, a piec jau kai spēle. bārns saprota, ka ir nazkas cyts, vēļ nazkas vaira. i lobuokais, ka es juo tik labi saprūtu. tik deļ ituos sajiutys, ka ir vēļ nazkas vaira i ka pasauļs ir breinumu pylns, ari ir vārts dzeivuot.
dzeive nav skučna, ka vysu laiku atsataisa jauni dabasi. a ka tai nav, mudri suoc mīgt pi zemis. deļtuo pa laikam ir juoparauga dzeivuot cytaiž.
boltuo kačine Miņce jau vasala. skrīn i driščej pa uorīni, murruodama trynās pa ustobu. kačs kai kačs, īkaisums izuorstāts, dzeivuos. nu prīcys otkon nas iz ustobu vysaidu naškeisteibu – rasnu sīnuozi, cirsleiti, a pa vydi i vardivis. atnas vardivi i palaiž. a tu giuņ. a kačs guļ iz skapeiša koridorā i verās. koč tys smīkleigai – ustobā ruopuot iz vādara zam skapa, kab nūgiutu zaļu i glumu vardivi. pavysam cyta sajiuta kai pļovā. pļovā nikaida stresa, a ustobā jei ruodīs tik gluma i žipereiga. da i vēļ zaļā kruosā. kur šeilaiks dabuot zaļu vardivi, tuo tik kačs zyna.
a Pūkainajam Ārmam i laime, i nalaime. pīdzyma 4 bierneni, 3 vasali, a vīnam kuojenis paralizeitys. tai i navar saprast – sasajims voi nā. cytim jau gribīs skrīt, a tam nabadzeņam knapi saīt zam mamys paleist apakšā. i šmuks cioleits, tik ka taida nalaime. doba ir gudra – ka jis īsamanēs paēst i padzert, dzeivuos. doba muok atrast apvadceļus. cerams, ka i vystai bez kuoju. a laiks ruodēs, kam dzeivuot i kam miert.
a šudiņdīnys morale – kaids suņs, taids i saiminīks. vot tai vot i dzeivoju, kai mane suni vuica – pa gaisu!

iztulkuoju vīnu mozu gabaleņu. ka kuram nav slinkums, puorskaitit i pasokit, voi taidu tekstu var puorskaiteit i saprast. a to es tī šuovūs zemē ar konstrukcejom – teikums aiz teikuma, a teikumā vēļ teikums i teikumā teikums. vīna troka norveģu rakstineica izcapuse romanu, a ir dūma puorlikt latgaliski. skaiteisi?

Mes redzim Zigridu. Ir deveni nu reita, ir janvars, i tei ir 2008. goda janvara gaisma, kas cīši, tok paļuoveigi pīpiļdej ustobu, 5600 Kelvina gradi kruosu temperaturys, normala dīnys gaismys temperatura, tok, ka mes radzātu lelū prožektoru, kaidus šaļtim, kab kinuos paruodeitu dīnys gaismu, līk aiz lūga i ļaun speidēt vydā, i ka mes jam uorīnē ītu garom i radzātu tik itū pošu prožektoru, na juo efektu ustobā, juo gaisma mums pasaruodeitu par spylgtu, kab byutu dīnys gaisma. Taidā dabeigā dīnys gaismā Zigrida sēd pi rokstomgolda, kas nūlykts pi sīnys. Jei izaver aizadūmuojuse, juos moti ir aizkrytuši prīškā acim, šaļtim jei atglauž motus, ak jau naapzynuotai, deļtuo ka Zigridys seja ruoda – jei ir vysā puorjimta nu tuo, kū tur rūkuos i iz kuo verās: gruomota ar malnboltu veirīša karteņu. Nazkas juos tik cīši ir puorjiems, ka juos seja apsalaiž. Tik juos acs ir nūmūdā i īsaūrbušys. Zigrydys ocu vydā mes redzim zeileitis: nazkas myus valk vydā juos zeileitēs, juos ir tymsys i aizaslādz aiz myusu – cauri ir! Koč mes nu sirds varātu īsadūmuot, kai izaūrbam cauri zeileitem, kai caur malnom piltuveitem īsaūrbam juos golvā, kai mes teikam absorbeiti par juos dūmom – kai iudiņs iudinī, gaiss gaisā, kai uoda i mīsa iz rūkys, kas dasadur pi papeira, kai kūks pi kūka, kas janvara gaisā treis aiz juos lūga i nazyna, ka jei zyna par juo pastuoviešonu.
Zigridai ir treisdesmit div godi, i jei studej literaturu Bergenys universitatē. Jei ir nu tūs literaturys studeņšu, kas pi sīnys kar literaturys teoretiku obrozus, izkopej nu vuiceibu gruomotys i dalepej pi sīnys ar lipeigū lentu, kas leipst nu obeju pušu i speid cauri kopeitajam papeiram. I jei ir nu tūs literaturys studeņšu, kas pi sīnys pakar van Goga saulispuču izdruku, deļtuo ka tys jai nazkū nūzeimoj (vys vaira dzaltonais i groteskais, vysa itei sazīdiešona i apveisšona, “dzeive” i “smierts”, vyss bezcereigums – leidzeigi kai saulispučis karās uorā nu vazaunīka ar sovom absurdajom vīnacainajom mutem). (Ak jau deļtuo, ka i juos ir tik vīntulis i tymā pošā laikā tik groteski izaplātušys.) Jai byutu tik daudz kuo stuosteit, seviški kaidam, kas grybātu dzierdēt. Parosti jei runoj ar Magnusu par lītom, kū ir redziejuse, dzierdiejuse, dūmuojuse, analiziejuse – dumuojuse i dūmuojuse, teirejūt zūbus, ejūt gulēt, cytureit dušā i brūkašku laikā, par lītom, kas trynās cyta caur cytu i vys vaira teik par lītom, kas izadzan jai cauri kai miļzeiga saulispuče, kas piec pīpiļdej vysu juos asameibu i verās iz juos, verās iz juos nu juos pošys golvys vydspusis, verās izabūzuse miļzeiga i vīnacaina – taišni acs acīs, cikom jau jei ir nūvasta tik tuoli, kab lāktu augšā i sauktu Magnusa, kab pastuosteitu jam par itū vysu. Tok Magnuss ir puorsavuocs iz Oslo i jam ir draudzine, i, koč jei tic, ka tim obejim agri voi vieli vyss BYUS cauri i ka eistais puors ir tik jei i Magnuss, jū puorjem stypra jutūne, ka jei otkon ir pagaisuse. Otkon pasauļs ir atsasacejs nu juos i pasacejs: TU! Tu vari atsagrīzt sovuos īdūmuos.
Bierneibu Zigrida pavadeja pi dobys, partū ka jai beja gryuts atrast volūdu ar cylvākim. Jei sasajuta kai vīns vasals ar kolnim aiz sātys i seviški ar zvaigznem, ar zvaigznem viers naksneiguos Bergenys. Jei sēdēja sovā gultā, kas beja nūlykta taišni pi lūga, i vērēs – zūds taišni iz palūdzis – iz kolnu viersyunem, kas bīži beja vysā boltys, tuo voi cyta īmesļa deļ vysod beja zīma, kod jei itai atsasāda. Jei vērēs iz kolnu, kas laistējēs čut ni vysā bolti, i iz Lelūs Rotu, kas spaitēja iz kolnu i lieneņom sleidēja iz prīšku. I jei vērēs iz vysu cytu zvaigžņu, kai juos spaitēja i myrguoja, dūmuot, byutu dzeivys. Zigrida vērēs iz jūs tī augšīnē i dūmuoja: juos mani saprūt. Ka mani i nivīns nasaprūt, juos vysod ir ite. Šaļtim jū puorjēme taida jutūne, ka juos ar zvaigznem sadar kūpā kai vīns vasals, i acīs izaspīde osorys. Juos beja jei, boltī kolni beja jei, taipat i malnī dabasi.

gara, gara diena

diena bija tik gara, ka no tā garuma acis paliek šauras, šauras. jo sākās 4 no rīta un vēl nav cauri. nu jau 22 stundas kustībā. 🙂 un darot visu ko. 4 kafijas, šokolāde un mūzika.

kad rakstu latviski, man liekas, ka meloju. bet latgaliski rakstīt negribas, jo tad varu kļūt pārāk personiska – aiz viltus cerības, ka neviens neizlasīs. latviešu valoda ir anonīma, manas vienīgās atšķirības zīmes ir manas kļūdas. kad rakstu latviski, esmu atrodama tikai kļūdās.

prieks, ka tviterī panesās #pirmaisdarbs epopeja. mūsdienās tviterim trūkst cilvēcības, kaut cilvēku, šķiet, tur vairāk nekā jebkad.

ilzesh mans #pirmaisdarbs bija Vīdnera konditorejā,kad man bija ~14,saņēmu tieši 30Ls par mēnesi

merelina Nevaru nepateikt #pirmaisdarbs bija brãlêna dêlu auklêšana brivdienãs pa piečuku. Interesati, ka šodien darîju tieši to pašu par velti

lianaivete ar māsu ierunājām dialogus angļu valodas mācību grāmatai. par nopelnīto piķi aizbraucām ar kuģi uz radiohead stokholmā #pirmaisdarbs #2001

zhanett Fui,cik briesmīgas atmiņas par #pirmaisdarbs ,stiepu fermā vistas,raudādama kaplēju bietes.Bija jābrauc uz tirgu,tur iemācījos šmaukties

elinat #pirmaisdarbs viens no bija arī arheoloģija. Visu vasaru sēdēju bedrē Latgales pusē. Vidusskolas laikā.

dzhonsons Man #pirmaisdarbs bija zemeņu lasīšana 😀 Nopelnīju ļooti maz 😀 Pēc tam jau visādi gateri, utt. 😀

smieklinsh #pirmaisdarbs bija ne gluži tipogrāfijā, bet uz to pusi 15(?) gadu vecumā. alga tika saņemta aploksnē. bet līmi ostīt bija labi ;DD

reinis_m Njā, vienai lielai daļai #pirmaisdarbs tādi bagie Dirty Jobs vai kaut kas boooring pāķistyle. Man laikam paveicās. 🙂 Krāsiņas ar saelpojos.

Eipurs #pirmaisdarbs – LR1 pirmais sižets bija par pildspalvām. nezinu, vai bērnu raidījums palaida ēterā.Ierakstīju ar milzu kasešu magnetafonu R7

peterispuritis #pirmaisdarbs Vasarā ravēju bietes kolhozā “Nākotne”. Nopirku plašu atskaņotāju ar radio!

Margonauts #pirmaisdarbs Apgleznoju zīda šlipses un lakatus suvenīriem, ko Cēsu dome dāvināja ciemiņiem.

vorompatra Bija tāda rūpnīca "RigaHimMaš",kur es 15 g.vecumā pusvasaru pie konveijera nostrādāju un pirmajam lenšu magnetofonam nopelnīju #pirmaisdarbs

vkasims Es sāku kā laboranta palīgs pārtikas produktu laboratorijā. Tb, tulkoju specifikācijas un alttaboju no nevēlamiem saitiem. #pirmaisdarbs

marcis_pauls #pirmaisdarbs vazājos pa pilsētu un centos ietirgot reklāmas vietu laikrakstā, nākamais – staigāju un tirgoju avīzes Ventspilī

krists_solovejs mans #pirmaisdarbs beidzās tā īsti nemaz neiesākoties – ar cirvi iecirtu sev kājā un gāju mājās raudāt

Janchelis Mans #pirmaisdarbs, bez papīriem, vasarās fāterim līdzi uz stroikām, pirmais oficiāli 3mēn.statoil, arī nekad, nekad vairs.

ievale #pirmaisdarbs +pirmais honis – par galv lomu TV ludziņā; pēc 8.kl pie arheologiem Ikšķilē zemes darbi; tad 2 vasaras apkopēja Linez slimn

bankovskis Arlabunakti! Gulēšana ir visīstākais #pirmaisdarbs http://bit.ly/nvAWk4

ViktorijaR #pirmaisdarbs bija Beernu slimniicaa 15 gadu vecumaa. 1 meenesi nostraadaaju oficiaali, peec tam aplokshnjalga 2 gadu garumaa ar pauzeem.

sprenne #pirmaisdarbs bērnībā strādāju Vārves dārzniecībā visus iespējamos darbus līdz pat pilsētas noliktavas pārraudzībai. 17gv dzīvoju cirsmā

Mkaprans #pirmaisdarbs 2 cukurbiešu vagās, bet tur maksāja gan naudā, gan ar cukuru, tādēļ sāku ganīt govis un labi nopelnīju. Džinsu jakai pietika.

ElinaIrbe 7.vai8.klase aukleju @EdgarsZalans delu. Tas gan bija traks puiselis,bet man patka. #pirmaisdarbs

WeeWeeGliem #pirmaisdarbs 12g.v. sāku vetklīnikā grīdas mazgāt un operācijās pieasistēt. Pirms tam gan vēl biešu vagas & mašīnu mazgāšanas.

ViktorijaR #pirmaisdarbs slimniicaa man patika vislabaak no visiem. Nebija riita, kad ar smaidu nebuutu izgaajusi pa maajas durviim.

kalvisk Mans #pirmaisdarbs , aplam brīvprātīgs, tiesa, bija pienest grāmatas lasītājiem Misiņa bibliotēkā. Vēl vecajā, kompaktajā Skolas ielas ēkā.

uldiscipsts #pirmaisdarbs loma Rolanda Kalniņa filmā – 2 mēneši par 8,50 rubļiem dienā, tad Lotosā bietes, trauku mazgāšana (fui) un atkal Lotoss…

ElinaIrbe Raveju bietes Skrundas kolhoza 3.klase,jo loti gribejas ravet bietes. #pirmaisdarbs

bet diena gara un bezgalīga. pirmās dienas pilsētā vienmēr tādas ir. naktī aizmigu ar zirnekli zem segas, tā arī neizdevās noķert. vispār šovasar esmu bomzis. guļu šķūnī, ceļos un veļos, apkārt knikšk un sisina, siena smaka un gaisma no rītiem, bezdelīgas, kraukļi un suņi. un brīvība. vilcienā klanījos, bet īsti neaizmigu – sēdēju un ar vienu roku turēju riteni visas trīs ar pusi stundas. Latvijas pasažieru vilcienam jauns izaicinājums – velobraucēji. manā vagonā bija 3 gab, pavisam sastāvā esot bijis ap 10 gab. darbā miru nost, jo širmis aizcietējis un miegs kā lācim. tik grūti bez pusdienlaika. laime, ka vakarā izkasījos aiziet uz teātri – Dirty Deal TeatroPoliciju“. šovasar eju uz teātri, jau 5. izrāde pilnīgi nejauši. pagājušajā vasarā skatījos filmas kīno “Rīga”. patiesībā forši, ka vasarā ir teātris. jo kad tad vēl. ziemā tam neatliek laika. tāpat kā vispār dzīvot. jau 2. turienes teātra izrāde par varas un cilvēka attiecībām, totalitārisma dzimšanu un pastāvēšanu, man jau riktīgi sagāja kopā ar “Visi mani prezidenti” – apmēram tas pats uzstādījums, tikai tā reālāk, ne iedomu spēle un izdomāts trādirīdis “jo tālāk, jo trakāk; jo trakāk, jo labāk”. izrāde ar nepateikto nezkāpēc atsita atmiņā Baltkrievijas tirgu, kur tantes runā un tomēr nerunā, jo labāk nerunāt nekā runāt, bet runāt arī gribas. gaidīju, ka policijas priekšnieks tipiskā antiutopijas garā no lāga zēna kļūs par dumpinieku un gāzīs varu vai vismaz pateiks to balsī (gāzt toč būtu triviāli un kā tādā salkanā pasakā). kompozīcijā tas pat iederētos: ieslodzītais, kas kļūst par apsardzes priekšnieku, policists, kas kļūst par apsūdzēto, atlika tikai trešajam rotēt pakaļ. principā jau rotēja un tika apsūdzēts, bet domāju, ka būs drusku tiešāk, smalkāk. bet tas jau man tipiski – turpināt domās iepatikušos filmu un seriālu sižetus. tas tak tik viegli. tad nu vakarā braukalējos apkārt ar ričuku un domāju tālāk. jo visforšākās lietas ir tās, kas nekad netiks uzrakstītas. turklāt šovakar no visām 5 vasaras izrādēm vienīgā bija tāda, kas neatsita atmiņā vienīgo pašas rakstīto lugu, ko kaut kad uzcepu par godu korporāciju teātra festivālam, kolektīvi iestudējām, izdomājām, bez neviena mēģinājuma nospēlējām un dabūjām 1. vietu. 🙂 jo lugā teksta nebija, tikai tēli. un vienīgais teksts tika nolasīts no lapiņām, to iekļaujot darbībā tā, it kā tā vajag. žūrija noticēja. bet nu pofig. šovakar par to atcerējos tikai tāpēc, ka neatcerējos, jo nebija laika domāt apkārt. un vispār man patīk DDT publika – izrādē “Visi mani prezidenti” ir vieta, kad aktrise uzrunā skatītājus, liekot atkārtot VVF mantru “Mēs esam stipri! Mēs esam vareni!” un iedomājies! man blakus paveca kundzīte zināja tekstu! no sākuma domāju, ka tā kaut kāda publikā iesūtītā aktrise. bet ne velna – viņi ir! prezidentu tekstu zinātāji. tāpat arī šovakar publika ķiķināja, smējās un vienā brīdī pat palēcās tā, ka es arī palecos par spīti nebalsīs kurkstošajam vēderam. 🙂 kā stāstos par iezemiešiem, kas, ieraudzījuši filmu vai teātri, metas kauties vai bēgt. un vēl man patika beigas. tik atvērts fināls, ka publika neiet prom. kamēr jau neparāda ar mietu – izeja ir tur! 😀 izrāde kā seriāls – var turpināt un sanāktu viela vēl 2-3 gabaliem. prātā gan.

P. S. ja ne pirmais darbs, tad pirmais honorārs bija 11 latu par publikāciju “Draugā” – kladē rakstītās publiskās dienasgrāmatas jeb analogā bloga fragmenti par 10. klases laiku blēņām un skolotāju āzēšanu. blogam sveiks!

un paldies par uzmanību! garš, garš, nesakarīgs ieraksts.

(jo autors bija jau gandrīz aizmidzis – piebilde nākamās dienas rītā.)

  1. vnkGunta

    Interesanti palasīties par cilvēku #pirmaisdarbs. Visi tik ļoti līdzīgi. Es gan šodien esmu krietni pastrādājusi. Meklējot darbu 😀

  2. ilze šupstika ilzesh

    mans #pirmaisdarbs bija Vīdnera konditorejā,kad man bija ~14,saņēmu tieši 30Ls par mēnesi

  3. Merelina merelina

    Nevaru nepateikt #pirmaisdarbs bija brãlêna dêlu auklêšana brivdienãs pa piečuku. Interesati, ka šodien darîju tieši to pašu par velti

  4. Liana Ivete Benke lianaivete

    ar māsu ierunājām dialogus angļu valodas mācību grāmatai. par nopelnīto piķi aizbraucām ar kuģi uz radiohead stokholmā #pirmaisdarbs #2001

  5. zhanett bacardi zhanett

    Fui,cik briesmīgas atmiņas par #pirmaisdarbs ,stiepu fermā vistas,raudādama kaplēju bietes.Bija jābrauc uz tirgu,tur iemācījos šmaukties

  6. Elīna elinat

    #pirmaisdarbs viens no bija arī arheoloģija. Visu vasaru sēdēju bedrē Latgales pusē. Vidusskolas laikā.

  7. Ģirts Jansons dzhonsons

    @reinis_m Man #pirmaisdarbs bija zemeņu lasīšana 😀 Nopelnīju ļooti maz 😀 Pēc tam jau visādi gateri, utt. 😀

  8. Enija smieklinsh

    #pirmaisdarbs bija ne gluži tipogrāfijā, bet uz to pusi 15(?) gadu vecumā. alga tika saņemta aploksnē. bet līmi ostīt bija labi ;DD

  9. Reinis reinis_m

    Njā, vienai lielai daļai #pirmaisdarbs tādi bagie Dirty Jobs vai kaut kas boooring pāķistyle. Man laikam paveicās. 🙂 Krāsiņas ar saelpojos.

  10. Tālis Eipurs Eipurs

    #pirmaisdarbs – LR1 pirmais sižets bija par pildspalvām. nezinu, vai bērnu raidījums palaida ēterā.Ierakstīju ar milzu kasešu magnetafonu R7

  11. Pēteris Pūrītis peterispuritis

    @bankovska #pirmaisdarbs Vasarā ravēju bietes kolhozā "Nākotne". Nopirku plašu atskaņotāju ar radio!

  12. Maija Medne Margonauts

    #pirmaisdarbs Apgleznoju zīda šlipses un lakatus suvenīriem, ko Cēsu dome dāvināja ciemiņiem.

  13. Mārtiņš Zvaigzne vorompatra

    Bija tāda rūpnīca "RigaHimMaš",kur es 15 g.vecumā pusvasaru pie konveijera nostrādāju un pirmajam lenšu magnetofonam nopelnīju #pirmaisdarbs

  14. Vilis Kasims vkasims

    Es sāku kā laboranta palīgs pārtikas produktu laboratorijā. Tb, tulkoju specifikācijas un alttaboju no nevēlamiem saitiem. #pirmaisdarbs

  15. Mārcis Pauls marcis_pauls

    #pirmaisdarbs vazājos pa pilsētu un centos ietirgot reklāmas vietu laikrakstā, nākamais – staigāju un tirgoju avīzes Ventspilī

  16. krists solovejs krists_solovejs

    mans #pirmaisdarbs beidzās tā īsti nemaz neiesākoties – ar cirvi iecirtu sev kājā un gāju mājās raudāt

  17. Janis Vitkovskis Janchelis

    Mans #pirmaisdarbs, bez papīriem, vasarās fāterim līdzi uz stroikām, pirmais oficiāli 3mēn.statoil, arī nekad, nekad vairs.Tgd gan ok darbs

  18. Ieva Lesinska ievale

    #pirmaisdarbs +pirmais honis – par galv lomu TV ludziņā; pēc 8.kl pie arheologiem Ikšķilē zemes darbi; tad 2 vasaras apkopēja Linez slimn

  19. Pauls Bankovskis bankovskis

    Arlabunakti! Gulēšana ir visīstākais #pirmaisdarbs http://bit.ly/nvAWk4

  20. Viktorija Rogova ViktorijaR

    #pirmaisdarbs bija Beernu slimniicaa 15 gadu vecumaa. 1 meenesi nostraadaaju oficiaali, peec tam aplokshnjalga 2 gadu garumaa ar pauzeem.

  21. Jānis Sprenne sprenne

    #pirmaisdarbs bērnībā strādāju Vārves dārzniecībā visus iespējamos darbus līdz pat pilsētas noliktavas pārraudzībai. 17gv dzīvoju cirsmā