19 Ulbrokas pavasara mirkļi

Pablandījos pa Ulbroku. Kaķu un zvirbuļu netrūka, saules un sniega arī. Pēc apmēram pusgada pauzes līdzi paņēmu fotoaparātu un pat izdevās pārvarēt fotografēšanas nīgrumu. Tas ir tāds kā azarta, apetītes trūkums. Var redzēt, ka sen nav rokās ņemts – visādas liekās malas, šķības bildes, lielāko daļu izdzēsu. Tāpat ir par daudz. Bet sapratu, ja neielikšu blogā, tam vispār nav nekādas jēgas. Jēgas jau nav tāpat, bet vismaz ir kaut kāda darbība. Klāt bildēm mani vērojumi. Ulbroka ir dīvaina vieta. Reizē ļoti mīlīga, skaista un patīkama, reizē arī asa, nemājīga un kaut kādas vārdos neizsakāmas varas, lai tas būtu lielpilsētas tuvums vai kaut kāda nenosakāma iznīcība visapkārt, sabojāta. Te ir reizē labi un reizē briesmīgi. Un to nevar izteikt vārdos, tā ir kaut kāda nedefinējama sajūta, jo nekur nav brīvas zemes, jebkuros krūmos var slēpties bijušā laika lūžņi, bijušo māju drupas, šī laika sadzīves atkritumi.

ulb_00

Ulbroka ir dīvaina vieta. Te ir knapi nojaušama muižas un seno laiku pagātne, ko iemieso izdemolēta muiža ar aizaugušu parku, dzirnavu dīķis ar pīlēm. Te ir vairākas austrumnieku ēstuves un gaisā jaušams šašlika smārds, salūti, svinības. Te ir padomju laiku godība ar knapi nojaušamām pagātnes sejām – kura māja piederējusi padomju saimniecībai un cūkkopjiem, kura institūtam. Nav ne jausmas, kas tas par institūtu, laikam pieder pie tiem, kas saskaņā ar neseno pētījumu jālikvidē. Bet centrālā Ulbrokas iela joprojām ir Institūta iela, ir pat pietura Institūts. Un kaut kas no tā visa ik pa laikam izlien uz āru – pagātnes rēgi un Rīgas guļamrajona šarms, kam vietējās pašvaldības gariņi mēģina iepūst dvēseli un radīt savu republiku. Un pa vidu kaķi, pīles un cilvēki. Krievi, latvieši.

ulb_01

Atmodas vārtiņi. Man likās dziļi simboliska to atrašanās vieta. Un tomēr tie kādam ir bijuši vajadzīgi. Tie joprojām kādam ir vajadzīgi, jo izskatās diezgan nesen krāsoti. Un kurieni ved šis ceļš, kas lai zina. Ulbroka nemēdz atklāties uzreiz. Te ir pārāk daudz slāņu, pārāk daudz dažādu laiku cilvēku, cerību un likteņu.

ulb_02

Skaidrs, ka stāvēt un apstāties aizliegts. Lai nu kas, bet ceļazīmes Ulbrokā ir salipinātas pamatīgi daudz. Kaut ko jau ir jādara tam pašvaldības policijas bataljonam, kas ir lielāks kā, pieļauju, Baltinavas, Viļānu un Varakļānu, kā arī vēl pāris tamlīdzigu novadu pašvaldības policijas spēki kopā ņemti. Kad nav ko ķert par stāvēšanu neatļautā vietā, policisti kursē pa dzirnavu dīķa pludmali. Atcerieties filmu par žandarmiem un citplanētiešiem. Nu lūk, siltos vasaras vakaros policisti ar auto brauc pa gājēju ielu, respektīvi celiņu priežu mežā un meklē citplanētiešus – cilvēkus, kas tumsiņā malko aliņu vai sareibuši tup uz soliņa. Tad tiek veiktas audzinošas pārrunas. Dzērājs paliek, policijai ir ko rakstīt vietējā novada avīzē “Tēvzemītē”. Jā, tā to avīzi tiešām sauc. Metiens nevājais, bet redzēta ir tikai internetā.

ulb_03

Vietējie iedzīvotāji māju remontam izmanto dažādus materiālus. Kāda nu kuram rocība. Praktiskais latvietis neko nemet zemē, bet klāj uz jumta. Taupība naudu nemaksā. Mājas kā cietokšņi. Kā vienmēr tas ir ar privātmājām, kas atrodas daudzstāveņu ielenkumā. Kopīpašuma atvērtība ar grabošām padomju laika durvīm un privātīpašuma noslēgtība ar žogiem, žogiem un žogiem.

ulb_04

Sensirms koks pa ceļam. No vienas puses – koka žogs, kam metāla caurulēm galos satupinātas konservu bundžas. Praktiskais latvietis jau sen māk izlietot otrreizējās izejvielas un dzīvot taupīgi. No otras puses – jaunais bērnudārzs, kas uztupināts turpat blakus vecajam. Tāda bērnudārzu republika. Un koks pa vidu. Ne īsti vietas taciņai, ne kokam. Bet jāaug. Žogi nāk un iet, koks paliek.

ulb_05

Divstāvu garāžas. No vienas puses vārti, no otras puses vārti. Otrajam stāvam arī logi. Kas mani galīgi nepārsteidz, tie ir krāmi aiz garāžu logiem. Tāda sajūta, ka krāts un taupīts tiek viss. Ka Ulbroka gatavojas laikiem, kad atkal nekā nebūs. Nevar būt, ka vecās skaidu plāksnes nenoderēs. Noder viss. Tikai jāsagaida pareizais laiks. Ulbroka ir kā sīpols, ko var mizot un mizot, tāpat paliks vēl kāda nolupusi krāsas kārta, aizputējuši stikli un aiz tiem – krāmi.

ulb_06

Garāžās notiek uzņēmējdarbība. Uzņēmīgi cilvēki darbojas. Vai varbūt tas ir kaut kas, kas palicis no veciem laikiem. Ulbroka mēdz uzkrāt laika liecības. Laiks šeit iet vienlaicīgi, nekad jau nav zināms, kurš laiks te iet, jo tie pārklājas. Reizēm var vērot, kā uz miskasti atkritumus nes cilvēks pelēkā jakā, biksēs, naģenē, rokās viņam ir zils spainītis ar melnu rokturi. Kā pirms divdesmit, trīsdesmit, varbūt četrdesmit gadiem. Tas ir tas pats spainītis. Laiks ir bezspēcīgs.

ulb_07

Laiks norauj ugundzēšamo agregātu stendam ugunīgi sarkanās lāpstas un laužņus. Laiks sarkano krāsu noēd un apsūkā stendu sarūsējuši brūnu. Bet laiks ir žēlīgs. Lai stāv. Vietējiem jauniešiem zīmēt. Un tad nograuž arī to.

ulb_08

Laiks veido uzkrājumus. Vai varbūt tas nav laiks, kas sakrāj cilvēkiem vajadzīgas un nevajadzīgas lietas, bet cilvēki, kas kaudzēs sakrauj laiku. Vai varētu tā gadīties, ka tie, kas šajā telpā sāka kraut dažādas vērtīgas un kādreiz noteikti vajadzīgas mantas, vēl ir dzīvi. Varbūt tie ir viņu bērni, kas tagad krauj. Varbūt tas viss ir sakrauts pirms daudziem gadiem, bet neviens nav pamanījis, ka ēkā ir arī šāda telpa. Un ko gan tur liktu, ja nebūtu visu to priekšmetu.

ulb_09

No daudzo tās mājas kaķu godības mājās bija tikai resns runcis. Katrai mājai ir sava kaķu ferma. Kaķu te netrūkst. Kaķu teritorijas nepārklājas. Pie vienas mājas baltie, pie otras svītrainie, pie citas melnie un melnbaltie. Ar bailīgām, reizēm izmisušām acīm. Pa laikam kādu nākas aiznest uz miskasti. Pa laikam spēlējas, pa laikam kašājas. Aiz loga vienmēr ir dzīvība – vārnas un kaķi. Man šķiet, šis ir pats resnākais eksemplārs.

ulb_10

Ceriņu laikā noteikti ir skaisti – zaļās lapas un ziedi paslēpj ugunsdzēšanas stendu, nav nekā. Laiks netraucēti var iet garām.

ulb_11

Piesaulē sildās melnais. Kārtējās durvis, kas neved nekur.

ulb_12

Garāžu rinda. Brūnie un zaļie toņi. Izlecējus te neviens negaida.

ulb_13

Tepat lejā upe un upē pīles. Piesaules burvība, kad liekas, ka dzirdi, kā sniegs saraujas.

ulb_14

Bet ledus vara negaist. Ne Piķurgā, ne spainī. Kas zina, kas savulaik nolēmis savākt ūdeni spainī. Kam tas ir bijis vajadzīgs. Bet spainis stāv, ūdens pildās. Sasalis. Bet tas jau nekas.

ulb_15

Visi krūmi sīkas dzīvības pilni. Stāvēju pie upes, skatījos, kā sīki mazi putniņi priecīgi piesaulē ņemas pa krūmiem. Un padomāju – viss tak ir baigi vienkārši. Un tai brīdī krūmā ienesās vanadziņš, neko gan nenoķēra. Sīkaļas putni bija samukuši tik dziļi krūmā, ka knapi penterējās ārā, visi zari čabēja, nekādu balsu. Pagāja varbūt 2-3 minūtes, jau akal viss tirgus sācies. Vot ja mēs šitā mācētu priecāties par to, kas ir, piesargāties no tā, kas nāk, un aizmirst to, kas ir bijis.

ulb_16

Un turpat balkoni. Katram sava dzīve dzīvojama. Te vienkopus tik daudz tik dažādu cilvēku. Un kaut kā jau jāsadzīvo.

ulb_17

Zīmes Ulbrokā nereti nenozīmē neko. Laiks aiziet, bet kaut kas no laika paliek uz māju sienām, krūmos vai tāpat vien kaut kur mētājamies. Veikala tur nav. Tur reiz bija veikals.

ulb_18

Resnajam runcim, izrādās, ir pašam sava māja. Neskaitāmas bļodas ar sasalušu saturu. Savs paša kaķu nams. Kas būtu Ulbroka bez kaķu ordām. Ulbrokas ģērbonī vajadzētu būt runcim, kas slaistās ap mašīnām un mājām, augsti gaisā pacēlis savu asti. Un arī tad vēl nevar zināt, vai tas būtu melnais, baltais vai strīpainais runcis.

ulb_19

Viena no pirmajām pavasara pazīmēm ir pazuduši cimdi. Cimdi nemēdz pazust, kad tie ir vajadzīgi. Cimdi aizklīst pasaulē, uzmaucas žoga mietiem, dzīvo savu dzīvi. Un varbūt tas bija februāra sākuma sveiciens pavasarim. Zīlīšu dziesmas, zvirbuļu čalošana, piesaulē notupušies gurdeni kaķi.

Mana pirmā diena instagramā

Beidzot reģistrējos Instagram. Bija radies iespaids, ka tā ir tikai tūdaliņu un hipsteru padarīšana – savu burgeri nofočēt ar aifonu, pamainīt krāsas un ielikt tviterī.

Te ir cilvēki un viņu 9. maijs. Kādam 9. majā bijusi viena bilde, cits iebliezis pārdesmit bilžu – kā sauļojies, kā taisījies pats un kā nokrāsojis mašīnu, kā aizbraucis un kā svin ar visu saimi. Viens gājis lūrēt, kā viņi svin, cits priecājies par pavasari – Rīgas centrā, Maltā, Jūrmalā vai Uzvaras parkā. Kā dzeņa vēders.

9_eipurs_1

Saulains 05.09.2013 rīts

9_vononzhora_1

#9мая #победа #рига

9_elizkeu_1

сидим с девчонками в парке под сакурой <3 Ловим кайф!

9_weronmartin_4

:: Maltā vispopulārākā ir Laura :))

9_weronmartin_3

:: Sašam arī normāla piekrišana :))

9_weronmartin_2

:: vietējais “Režicas” Sensejs rītausmā.. #Rēzekne

9_weronmartin_1

:: Spēcīgi! 🙂 #LV

9_valdismelderis_2

Sešus no šiem šodien būs iespēja izrūcināt ceļā kopā ar citiem vēstošajiem motomīļiem. Skaista diena priekšā

9_valdismelderis_1

Harley Davidson Sportster Fourty-Eight ar pat ļoti loģiski novietotiem spoguļiem. Un Ilmārs Līkums.

9_andriskozlovskis_7

Nach Berlin! 9 мая #Riga #Fujifilm #XE1 #infrared

9_andriskozlovskis_6

“Es ? Latviju” 9 мая #Riga #Fujifilm #XE1 #infrared

9_andriskozlovskis_5

9 мая #Riga #Fujifilm #XE1 #infrared

9_andriskozlovskis_4

9 мая #Riga #Fujifilm #XE1 #infrared

9_andriskozlovskis_3

9 мая #Riga #Fujifilm #XE1 #infrared

9_andriskozlovskis_2

Alfrēds. 9 мая #Riga #Fujifilm #XE1 #infrared

9_andriskozlovskis_1

9 мая #Riga #Fujifilm #XE1 #infrared

9_sanitacichocka_1

A view from my bedroom

9_sanitacichocka_2

Organic fruit juice

9_henrijsjodis_1

Auksts nav

9_cyxob_lv_1

Semestra beigas, darbi izlikti 🙂

9_ikstena_0

Šovakar atvērām kafejnīcu Tērvetes parkā (pie rotaļu laukuma). Īpašajā piedāvājumā grila ēdieni un Dainas gatavoti gardumi. No terases skats un mežu un cilvēku atbalsīm. Ļoti Jūs gaidīsim.

9_ikstena_1

9_ikstena_2

Laila Trilopa, Līga Vekmane

9_didziss_0

Akmens tilts | Stone bridge

9_didziss_4

Mūzikls ir labs Starptautiskais izstāžu centrs Ķīpsala | BT1

9_didziss_2

Uzvaras Parks

9_didziss_3

Uzvaras Parks

9_didziss_1

Uzvaras Parks

9_didziss_5

Ķīpsala

9_didziss_6

HMP? studijā un ēterā Rīga radio

9_zanepeneze_1

Above concrete jungles

9_nastykoroleva_00
9_nastykoroleva_01

I komu takaja krasota dostaneca ;))))))
Oh dostanetsja:)))))

9_nastykoroleva_03

Негр ещё не у памятника?
Pozagoraju razukrashu mashinku i poedu 😉 podrugu zhdu

9_nastykoroleva_04

9_nastykoroleva_05

9_nastykoroleva_06

9_nastykoroleva_08

9_nastykoroleva_09

9_nastykoroleva_10

С Днем Победы, Товарищи!!!!

9_nastykoroleva_11

9_nastykoroleva_12

9_nastykoroleva_13

СПАСИБО

9_nastykoroleva_14

9_nastykoroleva_3

9_nastykoroleva_15

Chert, ja zhirnaja ;)))

9_nastykoroleva_16

Pjot vodku s moim papoi

9_nastykoroleva_17

9_nastykoroleva_1

Haha vot takie mne zapisochki kladut v dverj mashini:))) zvonit?

9_marruciic

DienasDaudzKrāsu #abstrakcija

9_nastasia15_1

Uzvaras piemineklis (Victory obelisk)

9_zanerutkovska

Beidzot pilsētā kārtīgas norādes tūristiem #riga #eiropasbrunch Operas skvērs

9_zyikina_1

ТУ-ТУ Jelgava

9_zyikina_2
9_zyikina_3
9_zyikina_4
9_christinamorre

a u nas vesna v dushe i na nogtjax

9_dasha_pushkina

Рига вся в цвету – восторг! #riga #latvia Riga

9_anastasia_tsy

Рига!

9_upmanis

Kind of warm over here in Riga #hot #weather #temperature #thermometer #summer #+28

9_jevgenija_s

9_jevgenija_s_2

9_jevgenija_s_3

#9мая

9_manuelo4ka

9_manuelo4ka_2

9_manuelo4ka_3

9_criatived_01

9_criatived_02

#9мая #победа #машина

9_criatived_04

С Днем Победы!!! Спасибо нашим ветеранам. #9мая #победа #памятник #цветы

9_criatived_05

Очень много цветов… #9мая #победа #памятник #цветы

9_criatived

#9мая #победа #памятник #цветы

9_criatived_06

Очередь за армейским супом #9мая #победа

9_criatived_07

9_criatived_08

#9мая #победа

9_criatived_09

Вкусный торт, в честь Дня Победы)) Приготовила мама))

9_0000137

9_0000137_2

#ДеньПобеды #9мая #Рига

9_ruslan79_01

К 9 Мая готов #геогиевскаялента

9_ruslan79_02

#жара #термометр, сука душит ) #рига

9_ruslan79

#ДеньПобеды в разгаре #рига

9_ruslan79_03

#9мая в Риге

9_ruslan79_04

#броня крепка и #танки наши быстры #9мая #рига

9_oxanti

#черепашка #рига #латвия #riga

9_veter_veter

5 часов утра..#рига …#гуляем

9_m_iron_1

9_m_iron_2

С Днем Победы товарищи!!!

9_m_iron_3

9_vl7999

8 мая 2013 года,Рига,памятник Победы.Все готово к празднованию.

9_signemeirane_1

When spring meets summer! When old meets fresh!

9_signemeirane_2

Neticami cik atri daba atmodaas! #baronaiela

9_asyaalysheva_7

Безумной красоты деревья в парке Победы! #amazing #awesome #pink #flowers #trees #nature #park #today #spring #may #clouds #sky #instapic #instagood #instadaily

9_asyaalysheva_1

Смотрю парад! В предвкушении авиации! Всех с Праздником Великой Победы! Ура! Я помню! Я горжусь! ❤✈ #9Мая #парад #День #Великой #Победы #ДеньПобеды #Росиия КраснаяПлощадь #Russia #RedSquare #9May #parade #instapic #instadaily #picoftheday

9_asyaalysheva_4

Мои любимые! ❤ #parents #sisters #mummy #daddy #family #today #may #spring #good #mood #flowers #instapic #instagood #instadaily

9_asyaalysheva

Спасибо Ветеранам за победу! #veteran #me #9may #9мая #деньпобеды #праздик #концерт #ветеран #concert #park #today #spring #may #instapic #instagood #instadaily #picoftheday

9_asyaalysheva_5

Семейное фото ног!  #family #mummy #daddy #sister #me #fun #flats #orange #beige #blue #white #shoes #today #may #spring #hot #weather #instafun #instapic #instagood #instadaily #фотоног

9_asyaalysheva_3

#sister #me #today #may #spring #park #hot #weather #pink #flowers #trees #pond #sky #clouds #sun #fun #happiness #nice #day #instafun #instapic #instagood #instadaily #picoftheday

9_asyaalysheva_6

Погода в Риге склонна к быстрой перемене! То солнце светит, то тучи грозовые! Неужели, на этот раз, метеорологи не врут??? #today #may #park #trees #sky #clouds #green #grass #nature #hot #weather #instapic #instagood #instadaily #picoftheday

9_asyaalysheva_2

Класс! Молодцы! Очень патриотично!  #car #music #Russian #flag #red #9may #patriots #9мая #деньпобеды #park #instapic #instagood #instadaily #picoftheday

9_tergucc

09/05/2013

9_dreamlin_d

#9mai #denpobepi #riga

9_ananayaa_2

Nature in Riga, only waking up #nature #bukulti #riga #spring #flora #latvia #visit #onmyway

9_ananayaa

Riga 9/05 #victory #may #9thmay #latvia #ww2 #riga #flowers #memory #respect

9_andrej_riga

Спасибо деду за победу!!! #9мая
Это у памятника на левой стороне реки, верно?
Ну да ;)))

Piebilde

Šai pavasarī gribēju izstaipīt kājas no ierastā rāmja, tāpēc meklēju kaut kādu klūdziņu pīšanas pulciņu. Kleitas šūt nesāku, cimdus adīt arī ne. Nepieteicos korī. Nesāku skriet. Svaru nevēroju. Tetovējuma ar man nav.
Toties, kad jau sen pieteikšanās bija cauri, aizgāju uz fotožurnālistikas kursiem, ko lasīja Ints Kalniņš un rīkoja Digital Guru. Jo ir lietas, kas man dzīvē patiešām patīk. Viena ir blandīties apkārt, otra rakstīt un trešā – fotografēt.

Lai man piedod runātājs, bet pirms tam par tādu vīru neko nebiju dzirdējusi, ja neskaita kaut kādu ziņu, ka viņa bilde tikusi kaut kādā dienas pasaules foto izlasē un tas ir kruti. Labas bildes man patīk vērot, tomēr bildēm ir liela nelaime – autors pazūd. Pa acīm iekšā, pa asti ārā.
Bet no tā visa es sapratu, ka fotožurnālistika ir visu trīs lietu apkopojums: blandīties, fotografēt un rakstīt. Iebāzt degunu, kur citi paietu garām, paskatīties uz lietām un vietām no malas un citas vietas. Teikt savu vēstījumu par pasauli un notikumu, bet nespamot ne tekstus, ne bildes. Kā arī piezīme man pašai – ne vien fotografēt un rakstīt, bet arī publicēt.
Man patika Inta pamatīgums un krepte. Personības ir reta un vērtīga manta. Vienalga – satiktas nomaļā lauku ciemā ekspedīcijas laikā vai Rīgā pie tāfeles. Tas ir kā stāvēt pie pilna ledusskapja un neko no tā visa negribēt, bet izvārīt ar mizu kartupeļus  un apēst ar sāli, krējumu un sīpoliem. Klikšķu pasaulē ir arī labas bildes. Labas bildes ir jātaisa ar galvu.

9.maijsKursos bija mājasdarbs – bildes no 16. marta gājiena. Un mājasdarba otrā puse – 9. maija trādirīdis.
Medaļai ir divas puses, plus, bantīte. Un karogi, kuru paēnī tās medaļas sprauž.

Bet 9. maijā es aizmirsu mājās fotoaparātu.
Sapratu gan, ka tas ir likumsakarīgi – jo nu nemaz nekāroju iet uz Pārdaugavas pieminekli. Tā vieta man saistās vispirms ar 1997. gada drausmīgo vasaru, kad pie mājas rāvu peoniju galvas un liku maisā, lai var aizvest uz Rīgu un apsegt brālēna asinis.
Pie paša pieminekļa pakājes neesmu bijusi ne reizes. Tāpat kā kapos nestaigāju pa kapakmeņiem.

Te nu es varu publiski pateikt, ka mans brālēns Aivars gāja bojā, spridzinot Pārdaugavas pieminekli.
Tāpēc arī ar prieku pārvācos prom no Āgenskalna, tāpēc man tas parks nekad nebūs piknika vai balagāna vieta, tāpēc es tur nekad neesmu slēpojusi, tāpēc es esmu un vienmēr būšu pret jebkuru ideoloģiju absolutizēšanu un jauniešu iesaistīšanu politiskajās spēlēs un veču karos.
Tovasar beidzās mana bērnība, naivā jaunība un daudz kas cits. Bet lai nu paliek – uz vervētāju un spridzinātāju sirdsapziņas.

Jau no rīta trolejbusā novēroju krāšņas sievas, kas, sapucējušās baltos lakatos, pumpainās kleitās un piekārušas ne vienkārši Georga lentīti, bet milzīgu Jura banti pāri visai krūtežai, nikni metās lamāt invalīdu vietā ietupušus jauniešus: “Ustupiķe mesto babuške! Tam že znak, smotrite! Čo za molodzež pošla!”
Bet tie jau arī nebija ar pliku roku ņemami. Babuškām nelīdzēja ne Jura bantes, ne baltie svētku lakati. Jaunēkļi tupēja kā ciņi sēdeklī un kaut ko bubināja pretī. Visas trolejbusa vecenes izstiepa kaklus kā vistas – mūsējos, vecos sit!
Spriežot pēc tā, ka nesekoja nekāds konflikts par gansiem un fašistiem, džinsotie un saulesbriļļotie jaunēkļi bija pašu auklēti, pašu audzināti.
Pēc pāris pieturām piekāpās un palaida sēdēt. Večiņas ieslīga beņķī, baltie mati un lakati spīdēja saulē. Brauca kā uz baznīcu.

Kara beigas pielika punktu ilgai un garai spridzināšanai, kaut Latvijā karš droši vien nebeigsies vēl ilgi. Varbūt nekad, jo tā ir daļa no mūsu identitātes. Karš te uz vietas nav beidzies. Mūsu un mūsējo starpā.
Pa vidu ieliku krievu tūristu bildes. Viņiem neinteresē nekādas Jura bantes, mašīnas kā tanki vai veterāni.
Viņi bildē puķes, mājas un krodziņus, jo ir atbraukuši ciemos un viņiem pie kājas par mūsu sāpēm un demonstrācijām.

Spridzināšana un politiskās spēles turpinājās arī pēc 9. maija. Latviešiem karš nenesa uzvaru, mieru arī ne.
To rāda arī manas ģimenes pieredze, jaunus vīriešus zaudējot gan 40. gados, kad viņi gaidīja atnākam amerikāņus un tupēja mežā, gan 90. gados, kad likās, ka pietiek demontēt pagātnes pieminekļus un viss būs labi – kā pasakā par sviesta un bekona laikiem.

Nevajag absolutizēt. Katrā saimē ir savs stāsts, kāpēc mēs rīkojamies tā un ne citādi.
Nekas nav ne vienkārši, ne sarežģīti – katram sava dzīve un savi notikumi. Savi svētumi un ikdiena – krāsojot lūpas un pozējot ar “veterānu” un/vai baudot pavasari un savu jaunību.

Sargājiet savus bērnus. Runājiet par pagātni, bet māciet dzīvot tagadnē.
Tas arī viss.

Ontans i gruomotu karma

Ontans

Baļtinovys amaterteatra “Palādas” aktīrs Imants Slišāns i ābečnīks Jurs Cybuļs
pi LgSC gruomotu golda ituo goda 20. aprelī izruožu storplaikā.

Nazynu, kai ir tierguot latvīšu, krīvu, angļu gruomotys parostā veikalā. Bet kotru reizi, kod asu tierguojuse latgalīšu gruomotys, maņ ir sajiuta, ka kolekcioneju ārmus i jī speciali mane meklej. Voi varbyut es par daudz verūs apleik i par daudz runoju – tuo vītā, lai ļaudim vīnkuorši raudzeitu puordūt preci.
Bet maņ pateik atrast i īdūt pareizū gruomotu ari tod, ka cylvāks nazyna, kuo jis grib. Koč ar latgalīšu gruomotom vysbīžuok tai ari ir – juos ir kai nazynomī karaveiri, kas bruoļu kopūs guļ sūpluok vīna ūtrai. Ni juos zyna cylvāku, ni cylvāki jūs. It kai nazkuo grybātu skaiteit, tok burti ni taidi i autors ni taids.
Itū sastdiņ tierguoju latgalīšu gruomotys kinuteatrī “Splendid Palace” Baļtinovys amaterteatra “Palādas” vīsizruodis “Ontans i rodne” laikā. (Vaira par itū ceļojūšū LgSC gruomotu stendu i pošu tierguošonys projektu skaiti ite.)

Vīna sīvīte speciali maņ atnese šokolada kompetu zylā folejā – ceiruļa ūleņu pavasarī. Jei saceja, ka kotru reizi klausuos “Kolnasātu”, ka jai cīši interesnai. Šudiņ Vaļuks stuosts par dzāsluonu.
– Ā, niu to jau ir pastuostejs, – jei saceja, pasavāruse iz pulkstini. Ruodeja jau godreiž septeni vokorā.
Jei pastuosteja, kai ari juos pusē dzāsluonu sauc dzāsluonu, a vēļ ir dzierdiejuse, kai jū sauc ari par zaslonu voi nazkū tamleidzeigu. Vaicuoja par vacajim vuordim – kai es tik daudz zynu i kur es jūs jemu.
Saceju, ka es vīnkuorši jūs atguodoju nu bierneibys, a vēļ pasaveru gruomotuos.

Veceits ar paplyku plešu i puori puorsukuotom kuplom motu lēkšem, kas piec capuris nūjimšonys stuovēja gaisā i kryta iz pīris. Taidi siermi i naleidzonai apgrīzti motu viļni.
Jis daguoja pi golda, mierķtīceigai pajēme zaļū gruomotu. Leonarda Latkovska atmūdys darbinīkus. Suoce škūrsteit, aizaruove. Piec šaļts jis jau stuovēja koridora ūtrā pusē. Raudzieju jū napagaisynuot nu skatīņa, koč naticieju, ka jis ir zaglis.
Piec minotu desmit veceits atnese gruomotu atpakaļ. Nūlyka iz golda precizi juos vītā i pasaceja:
– Itei ir loba gruomota. Tik burti mozi, navar izlaseit.

Daguoja sīvīte. Cyluoja vīnu gruomotu, ūtru. Es soku – tī dzeja, tī proza.
Jei pieški pasagrīze pret mani i saceja:
– Es dzeju vairs nelasu. Visi dzejnieki ir miruši.
Nazkū atbiļdieju, saruna turpynuojuos. Beja skaidrs, ka jei nikuo napierks, bet reizem ir tai, ka saprūti – es te stuovu na jau gruomotu, bet cylvāku deļ.
– Visi, ko es lasīju, ir miruši. Visi mani autori ir miruši.
Jei nanūsauce nivīna vuorda, bet tys skanēja tik apokaliptiski. Kai piec pasauļa gola.
Jei ari saceja, ka jaunū dzeju nasaprūt. Bet nasaprūt ari Imantu Auzeņu – it kai teksts ir, a skaņ tukšums. Nav nikaidys jāgys, tikai atskanis. Bet Imants Auzeņš jai to nikod tai i naass patics.
Jei nanūsauce nivīna dzejnīka, kas ir juos autors. Tok ari ar lelu toleraņci i sirsneibu atzyna, ka juos laiks ir cauri. Lai roksta kū raksteidami – tei nav juos literatura. Jei nanūlīdz, navīpsnoj, nasmuodej, naškolej.
Vīnkuorši vysi dzejnīki ir myruši

Div draudzinis, trīkdamys i smīdamuos vīna caur ūtru, trynuos pi golda. Beja skaidrys, ka nazkuo juos grib, bet eisti nagrib nikuo sprosta. Vīna pasaceja par unukim nazkū, bet es vierūs i nasaprotu – ruodīs, par jaunu, lai byutu unuki. Ūtruo tai kai grybātu kaidu gruomotu pierkt, a ej nu zyni, kuru i deļkuo. I voi pierkt. I voi jei.
Vuords pa vuordam, juos apsamete pi vuordineicu. Pasavēre iz Bārzkolna, pastuosteju eisai. Nā, tys eisti nader. Tod saceju – juojem Vaļuka vuordineicu.
Vīna nu jūs smiejuos i saceja tymsuokajai:
– Ka byus vydā “sipisnīks”, tev juojem!
Apcaltuo tai kai sasavībe, a atsauceigai vērēs, kai tei ūtra škir lopys.
Sipisnīks beja. Bet niu jau juos īsadaga azartā.
– Ir sipisnīks! A pasaver – kvašeline! Pi myusu studiņs, te kvašeline.
– Nui, nui, maņ studiņs, aizbraucom da vadaklys – jei soka “kvašeline”.
Gols golā juos nūpierka kotra pa vuordineicai. Sumkā lykdamys, saceja, ka taiseis krystvuordu meiklis.

Pyrms poša izruodis suokuma atguoja taids pavacuoks veirīts ar opolu muti. Nu kabatys jis izvylka salūceitu A4 lopu, iz juos daudz seika roksta i aizlūceitajā lopā:
Anna Rancā
Pylni kārm
– Man sieva teica nopirkt grāmatu, tūlīt paskatīšos…
Jis raudzeja atlūceit lopu, es jau jam devu gruomotu.
– Cik maksā?
Jis izvylka moku.
Samoksuoja.
Mudri aizguoja vērtīs izruodi.
Pasyutejums izpiļdeits.

Atguoja jūceiguo sīvīte ar palākū plašči. Trynuos, trynuos. Ar jū vysod saīt čudnys sarunys, deļtuo es raudzeju runuot ar cytim klientim, jū paturūt acīs ar nazkaidu sastū pruotu.
Jei vērēs, vērēs iz vuoku. Attaiseja “Katōļu Dzeivi”, nazkū puorskaiteja i aizaklīdze:
– Taisnība! Tā ir! Tik labi pateikts!
Jei praseja, voi mums ir papeirs – jai itys obligati ir juopīroksta. Papeiru navarieju atrast.
Jei, vysa puorjimta ar dziļū dūmu, nu kabatys izvylka “Ontona i Annis” programmeņu i prīceigi īsasauce:
– Man pašai ir!
Jei pajēme sorkonu pildspolvu i iz dzaltonuos programenis vylka opolus i svareigus burtus:

z
us

ļau
n
um
a
uz
va


js

Jei pasagrīze i aizguoja. A es stuovieju i dūmuoju – soki nu. Natierguotu gruomotu, myužam itūs vysu cylvāku nasatyktu.

Ķemeru purva taka

Kū cylvāks lai dora pavasarī? Gaida pavasari. Lai sagaideitu pavasari – juoīt jam prīškā. Pavasarī ir juobrauc pi dobys.

Uorā minusi i 9. marts. Skaista sastdīne. Nivīnam nav cereibu, ka zīma byus vēļ ilgi – ar steigu juobrīn i juosaver pādejais zīmys boltums.

Kurs bess ta varēja zynuot, ka tuo boltuma byus gona da apreļa i nikaidys steigys nav. Varbyut maja svātkūs vēļ varēs izceļt kaidu snīga buobu voi nūbraukt nu kolna na ar ritini, a plēvi.

Zīma ir īsacikliejuse sovūs kompleksūs kai vaca meita i nagryb atdūt sovu jaunaveibu na cīši to apsvīdeigajam pavasaram, kas naseņ nūdziņs ūsys, bet vysumā ir sprosts dzeraunis zāns i moz kū jādz nu meitom. Gruobstuos i karsej, a izlaidynuot namuok – kai nakts, tai gulta solta.

Kemeru pūrā ir styga, kū jau seņ vajadzēja inspicēt, tik vys nikai nasaguoja laika. Zīmā nivīns iz Kemeru pūra stygu nav bejs, tok voi ta kaida vaine – juoredz.

Izaruod, styga ir slāgta. Tok voi ta tys kod ir maisiejs – ka nazkas ir aiztaiseits cīši, juoīt tik tuoli, cik var īleist. Ka kaids suoc bļaut, juoīt prūm. A kai naīsi, ka nivīna bļuovieja ite nimoz nav. Vyspuor nav nivīna cylvāka.

Kemeri_01

Ceļš ari bez stygys nav dīz kū lobs. Pareizuok sokūt – ceļa nav, ir gaumeigs lada kluojīņs, kas kai sudobra lenta aizavej cauri prīžu stymbynim i garom nazkaidom tranšejom ci gruovim.

Kemeri_02

I te jei sagaida – styga. Nivīns gon vēļ nazyna, ka itei skaudze ari ir… Kemeru pūra styga. Vēļ ceista i ļaužu kuoju nameita.

Kemeri_03

Izaruod, tys nav stygys remonts. Tei skaudze nabeja dūmuota īlikt protezis. Stygys vysā nav. Tukšs. Plyks pūrs i struodnīku īmeita stidzeņa.

Kemeri_04

A pūrs to šmuks. Marta saule karsej, pamazeņam kausej, a prīdeitis kai susekli slīnās pretim. Tik tī susekli pylni snīga, a snīgs sasaļs taidā lada gorūzā, ka ej, kur gribi – kuojis cauri nakreit. Skaisti minusi, skaista dīna.

Kemeri_05

A styga izaver itai. Puors ļaužu pādu, puors suņu pādu. Breidynuojuma baņte. I, ka jau traktora slīdis, to cylvāku ak jau izturēs.

Kemeri_06

A stygys molā stuov styga. Sakrauta gleituos skaudzeitēs.

Kemeri_07

Traktora slīdis snīgā. Skots iz aizmuguri, a prīškā prīdeitis, prīdeitis, snīgs, lads i saule.

Kemeri_08

Kaids, kas ite guojs pyrms myusu, īkrits iudinī cauri ladam. A niu bez bādys – vyss sasaļs otkon nu jauna.

Kemeri_09

Nav jau ta, ka te pūrā nivīna nav bejs. A vysleidza apleik plašumi i vīntuleiba – viņ snīga gorūza saulē speid kai dzeivs lads.

Kemeri_10

A ite akaceits. Vyss sasaļs i aizsnidzs, bet dzeivs – saulē jau otkon bejs atsalaids i sasaļs nu jauna.

Kemeri_11

Kaids gudrinīks braucs puori akačam. Ka jau traktors tū var, ak jau var i cylvāks.

Kemeri_12

Pūrs pylns ar stygys elementim. Ej pa ladu i breinojīs, kod ta jī jū ceļs – niu iz sasolušys zemis voi jau iz meiksta pamata.

Kemeri_13

Kūka kluceišu spēlis breivā dobā.

Kemeri_14

Var ari itai salikt – horizontali.

Kemeri_15

A sūpluok ar ladu puorsakluojuši ezereni. Mīreigi i gludi.

Kemeri_16

Tai jei palyka tī pūrā – jaunuo Kemeru pūra styga. Kai na da gola dalykta puzle.

Kemeri_17

Bet vyspuor itys īroksts beja atbiļde Edeitis dīnrokstam, partū ka, asūt tymā pūrā, tyka pīsaukts ari juos i Pasauļa Dobys fonda vuords. Pandom byut! Taipat kai byut vardivem i škierzlotim.

Lēnām no meža izlien nakts

Pienesums ziemas bilžu ārprātā. Ar saulrietu, protams.
Pirms nedēļas biju aizgājusi uz upi pastaigāties.

 

Meiteņ, vuicīs!

Iespējams, ir iespējams vienā dzīvē nodzīvot vairākas dzīves. Pēdējā laikā, šķiet, tas tā arī notiek – paralēlās dzīves, mēģinot izvairīties no perpendikuliem, kas novirza no ceļa.

Neko būtisku no bijušā negribas nolikt malā, interesanto gribas paņemt klāt. Lai gan patiesībā – nebūtisko es jau esmu nolikusi malā. Iespējams, neviens pat nav to pamanījis. To zinu tikai es.

Man ir nepadarīto darbu kapi. Plaukts, kur mapītēs stāv atliktie darbi. Cerībā, ka kādu brīdi tas būs tik svarīgi, lai kļūtu par pašu svarīgāko. Reizēm es kaut ko no tā padaru. Kapāju, kapāju, sanāk. Nākošais. Darbi nebeidzas nekad. Darbu parādi arī ne.

Definēju, stāvot pieturā – neko dzīvē neesmu darījusi naudas dēļ (ja neskaita divus mēģinājumus – vienā gadījumā darbu atdevu citam, otrā naudu nemaz nesaņēmu). Mani nevar piespiest darīt darbu. Tikai iedvesmot, paraut līdzi. Un tad nav variantu. Ja esmu sākusi darīt un sev apsolījusi, tas ir goda vārds. Pat tad, ja sev apsolīt nozīmē atlikt, jo vienlaicīgi nevar nodzēst vairākus ugunsgrēkus – tikai vienu, tobrīd degošāko.

Faktiski dzīvot ir spēlēt “olu ķērāju” – padomjlaiku elektronisko bērnības spēli, kur “Nu pagaidi” vilks skraidīja gar laktām un ķēra olas. Noķert var tikai vienu – to, kura krīt. Ja stāvēsi pie vienas laktas un gaidīsi visas tās laktas olas, no trim citām olas nokritīs un spēle beigsies.

Bilde no kambaris.lv

Atslēgas vārds – prioritātes. Atrast savus atslēgas punktus, izvēlēties laktas, pie kā stāvēt. Savus atslēgas ceļus, kam gribu veltīt savu laiku. Nepalikt pie viena un droša, sen zināmā un apnikušā tikai tāpēc, ka tā ir ērti. Kā vecā tupelē, pie vecas mašīnas stūres, ar vecu mobilo telefonu. Jo ar dzīvi ir kā ar biznesu – krīzes situācijā un ilgtermiņā vinnēt var daudzprofilu uzņēmumi, kam ir vairākas darbības nozares. Un attīstīt, saglabāties var, mācoties un apgūstot jaunas tehnoloģijas, nevis paliekot pie vecajām metodēm.

Nevis ierauties čaulā un palikt komforta zonā, bet izdzīt sevi no mājas – runāt publiski, rakstīt publiski. Apzināties, ka ir cilvēki, kas seko katram vārdam un meklē kļūdas. Un zināt, ka tikai tur ārā var atrast savējos – jaunus cilvēkus, ar kuru pasaulēm sapīties tekstu un ideju tīklā, kā laukā sapinas zāļu un nezāļu saknes vienā velēnā. Sauciet to par kultūrslāni, kultūras slāni. Vai kā koku galotnes tur augšā sapinas mežā – katra par sevi, bet viss kopā kā suņa vilna un suseklis. Vienu izrausi, krītot ieķersies citu zaros. Paraus līdzi vai noturēsies.

Laika plānošana ir interesanta – atrast vidusceļu starp gribas un vajag, tomēr saglabājot dabisko plūdumu. Kā noķert visas olas. Ļauties plūdumam, bet strauji reaģēt uz mainīgo. Neiet pret spalvu, bet arī nenogulēt un nesastingt. Apmēram kā ūdenszāles un zivis upē. Būt kopā ar visu, bet necīnīties pret – dzīvot savu dzīvi. Sovā volūdā, sovā pošpītīkameibā – radeit sovu, na īt pret cytu.

Izrādās, ka mājās braucu ar vienu un to pašu transportu. Vienā un tajā pašā laikā. Nejauši. Neatkarīgi no darāmiem darbiem. Jo vienā brīdī ir “pietiek” sajūta. Gona i cauri. Vaira es navaru nest. Navaru, nagrybu i nadareišu.

Ir interesanti dzīvot. Vērot sevi. Dauzīties, spēlēties, sākt no gala un turpināt. Spēlēties ar valodu. Latviski un latgaliski. Ir tikai divas valodas, kurās es jūtos kā zivs ūdenī. Kāpēc gan nepeldēt. Kāpēc atteikties, ja var padarīt.

Zināt arī ir pienākums. Zināt un mēģināt pateikt otram. Bet necensties pārtaisīt par sevi, jo kas gan es esmu – kurā brīdī mani uzskati ir nemaldīgi pareizi un kurā brīdī es varētu sevi nokopēt un otram uzbāzt uz galvas kā Prokrusta gultas matricu.

Zināt un pateikt ir iešūpot. Vai nu līgosies līdzi, vai pretējā virzienā. Daļa vienmēr šūposies uz otru pusi, kaut iekustējušies no tā paša. Visi pulksteņa pendeļi nešūpojas vienā ritmā.

Tas ir kā cilvēku aplis, kurā visi stāv, dzied un šūpojas no kājas uz kāju. Aplis nekad nešūpojas aplī. Aplim ir viena puse, kas sāk šūpoties pirmā. Un otra puse, kas atsaucas. Tā otra puse šūpojas kā pirmās puses spoguļattēls. Kā mežs. Vislabāk un visvieglāk ir šūpoties abām pusēm pa vidu, bet nepaveicas tiem, kas ir pa vidu starp abām pusēm. Vienā brīdī viņiem jāpielāgojas vienai no pusēm, lai sadurtos ar otru, vai arī jāpaliek ārpus, ļaujot, lai abas puses sitas virsū katra no savas puses.

Ātri ejot no institūta uz radio, atpakaļ uz institūta, tad drasējot uz bibliotēku, vēlu vakarā jau pa tumsu ejot uz mājām, es nevaru nedomāt par bērnību. Pie tam nevis par to infantilo neesmi, no kuras atceros sīkus atmiņu zibšņus. Bet to brīdi, kad “nācu pie samaņas”. Kad sapratu – šis ir pats labākais laiks, es esmu pati labākā es. Bet atpakaļceļa nav. Tikai darīt.

Precīzi atceros to brīdi. Man bija 14 vai 15 gadu. Mugurā drausmīga ķiršu krāsas vatētā kurtka, bieza un silta. Kājās džinsenes. Rokās apdrupusi mammas soma no padomjlaikiem, rokturi plīst ārā, bet tas nav svarīgi. Eju uz autobusa pieturu un domāju – mirkli, apstājies. Šitāda es gribu palikt visu dzīvi. Man šķiet, arī esmu.

Tas bija tas laiks, kad reizēm gāju kājām visus 7 kilometrus, lai ietaupītu naudu. Kad pa vienu ziemu tika notrītas vienas džinsenes. Kad bija viens T-krekls. Vieni zābaki. Starp citu, tie zābaki man ir vēl tagad. Esmu izmetusi visus tā laika mēslus, atmiņas un parpalas, bet tos zābakus – neceļas roka. Tas bija laiks, kad apavus nevis nopirka, bet dabūja. Kad nebija jaunas skolas somas, daudziem klasē – arī savu zābaku. Kad tika izvilkti mammu jaunības dienu brunči un zābaki, somas un blūzes. Un ne jau tāpēc, ka vintage un kruta, bet tāpēc, lai būtu vismaz kaut kas cits mugurā, jaunas drēbes. Bet tos zābakus man nopirka. 25 lati. Vājprāta nauda. Bet viņi nesaplīsa. Atškirībā no izlaiduma kurpēm par 22 latiem, ar ko tik vien paspēju kā iestāties augstskolā. Tā ir pieredze. Tai skaitā – prasīt skoču ziedu veikalā, lai pielīmētu papēdi un tiktu līdz mājām.

Patiesībā es to it kā murgaino, it kā pavisam normālo laiku atceros šādos rudens un ziemas vakaros. Apmēram četri pēcpusdienā, zila tumsa. Pēdējā stunda skolā. 17:25 pēdējais autobuss, pēc tam kilometrs kājām. Un drausmīga bada sajūta. Ka varētu kaut vai zagt. Aprīt vienalga ko.

Mamma cep mājās maizi, jo naudas, par ko maizi nopirkt, nav. Mamma baznīcā ziedo santīmus un lūdzas – izturēt. Nauda atrodas. Tieši tad, kad striķi plīst.

Un tā laikam arī ir tā ļaušanās. Neko nav iespējams ne nokavēt, ne paspēt. Nav iespējams ne pazaudēt, ne atrast. Viss tāpat notiek savā laikā. Dori sovu, i Dīvs aizmoksuos.

Par to visu es domāju, kad lasu par aizbraucējiem. Par nabadzību mūsdienu Latvijā. Būt nabagam ir nenormāli grūti. Kur nu vēl prasīt kaut ko no otra.

Un vēl es domāju par mammas teicienu, ko viņa toreiz reizēm piesauca un joprojām atkārto kā mierinājuma mantru: Tukšys sīnys veicynoj ceņteibu. Un viņas pārstāstītos dzeda  vārdus, ko viņš esot nebeidzami un nemitīgi atkārtojis savām trim meitām: Meiteņ, vuicīs!

Tikai mācoties var tikt pie labākas dzīves. Riskējot un darot vairāk. Izkāpjot no ierastā dzīves ceļa un iekāpjot jaunā. Šūpojoties pašam un iešūpojot citus, nevis šūpojoties līdzi.

Dzeds savulaik bija braucis uz Pēterburgu, lai tur strādātu un tā palīdzētu Garīgajā seminārā mācīties brālim Jezupam, vēlāk Latvijas robežsardzes iecirkņa priekšniekam, vēlāk pēc izsūtījuma – ļaužu iecienītam feldšerim. Ja Jezups nebūtu kara dēļ pametis studijas un izmācījies par kara feldšeri, ja nebūtu karojis Latvijas armijā, izsūtījumā droši vien ietu bojā. Ārsta amats izglāba.

Dzeds veda tirgot uz Rīgu ābolus, bet atpakaļ – jaunus krēslus, sienas pulksteni. Ar jocīgu un kaimiņu nesaprastu sīkstumu cēla mājas un mācīja meitas. Tai skaitā – pielāgoties, mainīties, nebaidīties sākt no jauna. Nepalikt uz vietas.

Kad man ir pavisam cemmīgi, jo kaut kas nav sanācis, es atceros babu. Viņas mācību – nebaidīties izārdīt padarītu darbu, lai sāktu no sākuma. Izārdīt noausto segas pusi diedziņu pa diedziņam, jo nesapas strīpas ar iepriekš austo otru pusi. Izaust atkal no jauna. Nasavuica tikai duraks.

Un mammu. Medicīnas institūtā viņa iestājās 30 gadu vecumā, jo kaut kā bija par maz, prasījās pēc kaut kā vairāk. Tagad viņa sen pensijā, vada lauku saimniecību.

Atpakaļceļa nav. Tikai mācīties un apgūt kaut ko jaunu. Darīt savu, nevis kopēt un atkārtot citu izdomāto un padarīto. Visu laiku iesākt kaut ko jaunu. Sauciet to par mūžizglītību. Svied kaķi, kā gribi – nokritīs uz kājām un aizies savu ceļu.

Ikdienas pieturvietas

Iedomājos – kas ikdienu sadala nogriežņos. Kad ir dienas sākums un beigas. Vai tā būtu aizmigšana naktī un pamošanās no rīta. Vai brokastis pustumsā sveču gaismā. Vai brauciens uz darbu cauri dzeltenam un slapjam mežam. Vai visu logu atvēršana darba datorā un brīdis, kad pūķis e-pastā tiek nokauts – ir izlasīti un atbildēti visi e-pasti un var sākt darīt kaut ko savu. Vai atslēgas nodošana sargam. Vai iešana uz autobusu. Vai vakariņu katla izvilkšana no plīts apakšas. Vai laika ziņas.

Bet varbūt tas brīdis, kad diena vēl tikai sākas. Un diena vēl var būt jebkas. Padsmit minūtes, ko no rīta pavadu trolejbusā. Pāris lapu līdzi paņemtā grāmatā. Pāris noskatītu seju un cilvēku aiz loga. Pāris pieturvietu, kam pavirši uzmetu acis un redzu savējos – jaunas dienas gaidītājus, kas piestājuši ikdienas dzīvošanā uz brīdi un pāris minūšu nedara neko, tikai stāv un gaida transportu. Laiks, kad vēl nevaru neko ietekmēt, bet tikai braucu uz. Un visi cilvēki ap mani vēl tikai domā un cer, baidās un saņemas. Jo katra diena ir epizode cīņā ar dzīvi. Seriāla beigu titri ir vārds, uzvārds un divi datumi.

Konduktori šorīt bija iemīlējušies

Konduktori šorīt bija iemīlējušies. Viņi trinās viens gar otru, ķiķināja un bakstījās. Viņš viņu kutināja, viņa smējās kā negudra. Viņš teica: – Kuš! Bet viņa tikai smējās balsī – laimīga un jauna.

No rīta nejauši iekāpu autobusā. Mana ikdiena, mani rituāli nojuka jau tai brīdī, kad aiz manis aizvērās durvis. Diena sagriezās pavisam citādi, jo tā vietā, lai ar trolejbusu brauktu pa Čaka ielu uz darbu, es nokļuvu Ēveles ielā. Bet Ēveles ielā viss bija citādi. Kapos sētnieki dalīja slotas un pienākumus, izpīpēja miera pīpi. Un vēl vienu pīpi. Miera nav bijis un nebūs, Miera kapos nebija jāsteidzas nevienam.

Sirmi blonda sieviete veda pastaigā savu bīglu, un tas arī ļāvās – atšāvis dibenu, rātni cakstināja kājas pret asfaltu, saite ne nostiepta un nenostiepta. Suns, kas zina, kā pareizi jāiet. Un sieviete, kas zina, kā suni vest.

Kļavu lapas koši dzeltenas bira uz zemes un gūlās netīrajā ūdenī, kur atspīdēja sirmi pelēkas debesis – tik dzidras, it kā augšā viņi visi zinātu, kas ir bijis un būs. Sabradātās lapas uz pielijušās ietves lēnām pārvērtās brūnā putrā, bet atkal un atkal tur augšā kāda atraisījās un laidās, it kā nezinādama ne rīta, ne vakara, ne vēja, ne saules.

Veterinārajā klīnikā vēl neviena nebija, tikai nemākulīgi grafiti ķeburi slaistījās gar durvīm un mēģināja izlikties par kaķiem un suņiem. Tikmēr niknie putni, šoreiz pārvērtušies par podiņiem ar vāciņiem un olu traukiem, šķībi gulēja kioska plauktā un gaidīja savus uzlīmju krājējus. Jo mantu nedrīkst laist zūdībā. Un ir jākrāj.

Konditorejā ar dīvainu nosaukumu, kas nebija ne Lauma, ne Launa, drīzāk Lauva, bet kāds gan bulciņām sakars ar lauvām, pārdevēja lika plauktos smalkmaizītes. Viņa bija sākusi ar kūkām. Bet varbūt tās bija vakardienas kūkas. Viņa bija tikusi līdz bulkām – no katra veida pa pāris. Un rūpīgi no plastmasas kastes lika plauktā. Līdz ienācu es un nopirku aprikožu groziņu. Tik saulaini dzeltenu kā pirmīt tās kļavu lapas. Un aprikožu šķēlītēm tumši sarkanas maliņas – kā pirmīt tām kļavu lapām dzīsliņas, kas sastīgojušas silto dzeltenumu kā asinsvadi, kā tumši sarkanas vēnas, kā pielijušas ar rudeni. Aprikožu groziņš man rokās kā atkāpe no ikdienas, jo nedēļa bija sākusies citādi.

Pieturā arvien vairāk cilvēku. Gaida, trinas. Auksti. Tramvajs tālumā, lēnām kā maijvaboles kāpurs tinas ārā no parka, trinas gar krūmiem un klabina uz priekšu. Apstājas pie sarkanā un gaida. Un brauc.

Melnās ādas jakās ieģērbies pārītis. Viņš ar rūsganu bārdiņas palieku pakaklē – sprogaini un jocīgi izrozījušies bārdas mati trinās gar jakas apkakli, kad viņš skatījās uz viņu. Viņa – baklažānu krāsā. Krāsoti mati, nogurušas grumbiņas ap acīm. Viņa nebija veca, tikai piekususi no visa. Brīvdienas atkal par īsu. Un viņš. Viņš atkal kaut ko runāja. Viņa valkāja krietni īsu ādas jaku, kas nesniedzās pat līdz dibenam, izgreznotu ar ādas pīnītēm. Pāri dibenam violets un mazliet novēlies džemperis. Gaismā no tramvaja loga bija redzamas visas mirušā dzīvnieka poras. Nez, vai viņi abi dzīvē bija nogalinājuši kaut kurmi. Bet lieli un smagi sēdēja man priekšā. Melnās ādas jakās, kas abiem bija mazliet par lielu un uz skausta meta krunku.

Pa ietvi aizgāja veca sieviete, viņas baltais pakausis spīdēja cauri baklažānu matiem. Viņai it kā bija galva, it kā nebija – likās, ka tur cauri spīd tukšums, mati karājas gaisā kā atļupusi aprikozes miziņa.

Nez, vai mūsdienās sieviete var vienkārši nosirmot. No sākuma desmit. Tad simts sirmi mati. Tad arvien vairāk, tad viņa kļūst pelēka. Un tad balta. Bez ilgviļņiem, bez baklažāniem, bez izlikšanās. Vienkārši viņa pati.

Tramvaju gandrīz apdzina sarkani ģērbusies sieviete, kas sparīgi minās uz veca ričuka. Sarkanā mētelī, sarkaniem cimdiem, sarkanu šalli, matos sarkana auduma roze un lūpas – sarkanas, sarkanas. Tikai ričuks kā no citas operas – necili pelēks. It kā ričuka nezmaz nebūtu. It kā viņa lidotu pa gaisu. It kā būtu norāvusies no sava ceļa un nezinātu, kā atgriezties.

Iekāpa kontrolieri. Sirms un nopinkājies vīrietis, kas bija rāmi sēdējis pie loga, metās ārā. Durvis jau bija gandrīz aizvērušās, bet viņš ar rokām pa priekšu mēģināja iznirt no tramvaja. Durvis saspiedās, mirkli ārā bija tikai viņa rokas, kas turēja melnu ādas somu sagrumbojušos ermoņikā un nošļukušu. Tramvajs aprāvās, apstājās, izspļāva viņu. Vīrietis, uzlecis uz ietves, nopurinājās un saraustīja uz zemi tumši pelēko jaku.

Kontroliere skatījās sastingusi. Viņas lūpas pavērās. – Šausmas, – viņa teica. Redzēdama, ka vīrietis aiziet, viņa pievērsās darbam. Tikmēr kontrolieris bija noķēris zaķi. Pusaudzis sēdēja, nekustēdamies ne pa labi, ne kreisi. Centās taisnoties, bet viņa ausis, kas spraucās no pelēki blondā cekula uzplauka kā koši sarkanas puķes. Kontrolieris pieliecies skaidroja, puika stīvi sēdēja un nekustējās. Tikai ausis – lielas un sarkanas.

Kontrolieris atkāpās. Viņš teica: – Nekad tā vairs nedari. Patiesībā viņš jau bija gandrīz aizgājis. Puika sarāvies: – Nē. Nekad.

Jo kontrolieri šorīt bija iemīlējušies. Viņi abi apsēdās aizmugures krēslā, viņa piespiedās viņam – auksti tak. Viņš viņu saņēma ar abām rokām – auksti tak. Un kutināja. Bet viņa smējās tā, ka skanēja viss vagons. Un vīrietis: – Kuš! Bet pats smejas līdzi.

Stacijas laukumā galapunkts. Koši sarkanas lapas uz asfalta, sarkanām dzīslām uz saulaini dzeltenas lapas. Te viena, te otra ķeburainām malām izslienas uz asfalta. Redzētas simtiem reižu, katra savādāka.