nu Letys pyura – par laimi i par dzeivi

Ar dzīves kvalitāti apmierināti 49,35% Latvijas iedzīvotāju

Rīga, 13.sept., LETA. Ar dzīves kvalitāti ir apmierināti 49,35% Latvijas iedzīvotāju, liecina pēc Valsts reģionālās attīstības aģentūras pasūtījuma veiktais pētījums “Latvijas pilsētu sociāli ekonomiskās attīstības tendences”. Dzīves kvalitāti raksturo ekonomika, vide, sociālie resursi, drošība, izglītība, veselība, mājoklis, ērtības, transports un infrastruktūra. Citu reģionu vidū kā augstāks izceļas aptaujāto Vidzemes (53,69%) un Zemgales (53,02%) pilsētu iedzīvotāju apmierinātības līmenis. Lai arī dzīves kvalitātes indeksa aprēķinos līdere ir Pierīga, tomēr ar dzīves kvalitāti apmierinātāko reģionu vidū Pierīga ieņem tikai trešo vietu. Savukārt Rīga ieņem tikai 27.vietu starp 38 pētījumā iekļautajām pilsētām. Salīdzinot pilsētas reģionu ietvaros, Kurzemes pilsētām raksturīgs visviendabīgākais dzīves kvalitātes vērtējums. Kurzemē visvairāk apmierināto cilvēku dzīvo Kuldīgā (51,92%) un Aizputē (50%), bet vismazāk – Liepājā (41,18%) un Talsos (40,54%). Arī Zemgales pilsētu iedzīvotāju skatījumā dzīves kvalitātes līmenis tiek vērtēts samērā vienlīdzīgi. Vairāk apmierināto starp aptaujātajiem sastopami Dobelē (66,67%) un Aizkrauklē (58,96%), bet vismazāk – Jelgavā (47,06%) un Bauskā (43,33%). Izteiktas atšķirības vērtējumā iezīmējas Latgales pilsētās. Piemēram, Krāslavā (67,74%) vērojams augstākais apmierināto vērtējums Latvijā, savukārt Līvānos (19,35%) – zemākais. Preiļos (37,5%), Rēzeknē (36%) un Daugavpilī (44,59%) ar dzīves kvalitāti apmierināto īpatsvars ir zemāks nekā vidēji valstī, taču Balvos (54,84%) un Ludzā (50%) – augstāks. Arī Vidzemē pastāv plaša viedokļu amplitūda, tomēr kopumā reģionam raksturīga augsta apmierinātība ar dzīves kvalitāti. To apliecina arī fakts, ka sešas no desmit aptaujā iekļautajām pilsētām ar augstāko dzīves kvalitāti ir Vidzemē. Aptaujātie Smiltenes (61,29%), Līgatnes (60,71%) un Valmieras (60%) iedzīvotāji pauž augstu apmierinātību ar dzīves kvalitāti. Arī starp pārējām Vidzemes pilsētām vairāk nekā 50% iedzīvotāju pauž apmierinātību. Izņēmums ir vienīgi Alūksne, kur tikai 28,13% aptaujāto ir apmierināti ar dzīves kvalitāti. Pierīgas reģionā visapmierinātākie ar dzīves kvalitāti ir Ogres (61,54%) iedzīvotāji, arī Limbažu (56,25%), Baložu (55,17%) un Tukuma (54,9%) iedzīvotāji lielākoties ir apmierināti ar dzīves kvalitāti, savukārt Staicelē tādu ir tikai 33,33%. Pētījumu veikusi SIA “Analītisko pētījumu un stratēģiju laboratorija”.

kā man šodien gadījās

šodien man uz tā stūra, kur prasīja arī pirms kādiem 10 gadiem, paprasīja latu.
uz Skrundu esot jābrauc, bet pazaudējusi 2 latus, jau 3 stundas ubago, neviens nedod.
melns kepons, pagaiši mati, uz zoba būns pleķis. baiļu grimase.
balsī kaut kas samocīti nekāds. vai nu melo, vai arī stulba situācija.
iedevu. meklēja atbalstu – un kur lai tagad dabū vēl 1 latu.
aizgāju.
neteicu, lai brauc ar stopiem.
tā nebija studentīte.
ja arī bija, tad tādas nedrīkst braukt ar stopiem.
upuri un neveiksminieki nedrīkst riskēt, jo viņi ir upuri.
man kājās bija caurās disertācijas bikses, ko žēl izmest.
savu mūžu kabatā neesmu turējusi naudu. gāju un vēl brīnījos, kāpēc man tas lats tur ir.
nu, kaut kā tā.

kucis

citejūt Iretu: tova kuce ir muna kuce i muna kuce ir tova kuce.

beja juopīzvona vīnai kulturys darbineicai, literaturzynuotneicai.

taida kuce!

vyspuor nasaprūtu, kai var byut kulturys darbinīks, kam nav goreiguos, emocionaluos inteligeņcis – sauc kai gribi. kū taids var globuot voi radeit, kaidys vierteibys?

palākuos sīvys, blin. zynuotneicys.

Kai mozi bārni

Ilgi dūmuoju, voi vajag, tod publicieju Dīnys blogā.

Vys tik verūs iz ļaužu i breinojūs – ruodīs, taidi i lobi, i pruoteigi cylvāki. Šaļtim i pasmaida, šaļtim sasarunoj sovā storpā. Taidi kai izgleituoti, veikuši školys i kursus, runoj nazcik svešvolūduos. Tok i dorbs ir, i vys kaidu nabejs olgu moksoj, i jumts viers golvys. Sovā storpā iz īlys i dorbā, dūmuot, nasalomoj.

No kai teik pi sovu datoru i škārsteiklā, vem dzeivu žuļti. Tok ak jau tī poši, kas veikalā, iz īlys i transportā smaida voi verās nakurīnē i, izmynuši iz kuojis, nu suoku pasoka “oi”, a piec tam “atvainojiet”.
Verīs kuru rokstu na gribi, zam juo komentarūs vīni žuļts vamakli. Vyss ir švaki.

Es jau nasoku, ka ir labi. Pasaver iz cenu veikalā, až kai uorzemēs i vēļ trokuok. Da i rudiņs īt viersā, vosora cauri, atvalinuojums pagaiss kai nabejs. Suoksīs apkuris sezona. Benzins duorgs, pa teļvīzeri ruoda vīnus syudus – a grīz kuru kanalu gribi. Referendumi izaguož, vysi rodi uorzemēs, vysi deputati zūg. Draugūs ari nivīns naroksta i nakomentej biļdis nu pādejuos tusovkys. Eisi sokūt – nav nikaidys dzeivis.

Mož deļtuo i iz īlys i veikalā lobi cylvāki, ka žuļti izvem škārsteikla komentarūs.

Vaira jau i nazyni kuo raksteit. Anonimī rīs par vysu.
Cuoli izaškāluši? Glupuosts, na ziņa. Sieņs aug mežā? Pa tū laiku vaļsti izzūg, a jei roksta par nazkaidom sienim. Latgalīšu pareizraksteiba? A kai grybu, tai rokstu – i vyspuor asu nu zylūs azaru zemis. Redzieju nazkū voi nazkū īsavieru? Da kū jei bļuznej, vyss pasauļs tuo pylns.
Da i vyspuor – es, es, es. Da i vyspuor – vyss ir švaki.

Vys tik dūmoju. Voi ta myusim niu īt gryušuok kai myusu mamom, kas pušdīnis laikā skrēja pa veikalim, a tī tikai margarins i saļdeitī ananasi, voi babom, kas plēsēs pa kolhozu i sajēme kapeikys voi stuovēja ryndā piec maizis nu 4 stuņžu reitā nuotonā suknē. Voi ta myusim kaids kars voi revoļuceja, bādys voi nalaimis, zemistreicis voi halerys epidemeja.
Siežam anonimi vysi pi sovu datoreišu i bokstom tastaturu. Ni viejs pyuš, ni leits iz golvys.
A vot laimis nazkai īsavērt navarim. Laimi natiergoj eBay, juos nav 17” monitorā. Tī tei bāda, ka pošam juostruodoj, kab byutu laimeigs.

Sauc tū par dvēselis higienu voi dvēselis reitarūsmi. Pasaver apleik i pasmaidi.

Nu, kas ta ir tik švaks nūtics? Bārns nūmyra? Tev nūjēme obejis kuojis? Izdzyna nu sātys i juoguļ trepēs? Pi dvēselis 25 saņtimi iz nedelis? Mašyna sapleisa? Reit juomierst zemē?
A nikuo, nikuo loba nav?

Tai i saīt, vīna vaideišona i zūbu grīzšona.
Bārnam izauga jau vysi prīškys zūbi, a jis muok mozuok kai sābra Pītereits, kam tikai četri zūbi. Vari nūīt kuojom 5 kilometri, a parkū ta navar braukt ar mašynu. Sātā sataisieji remontu, īlyki dzeļža durovys, a nasaguoja naudys plastmasa lūgim. Pi olgys dalyka, a pacēle apkuris cenu. Mašyna iz lizinga, a jau saskrāpeitys durovys. Reit juoīt iz dorbu, a kolegys vīnys zarazys.

Nivīna, nivīna loba i gudra nav, tik es vīns pats. Tik es zynu, kai vajadzēja Gruzejā, kai referendumā, kai Eiropā. Vysi vīni mudaki i naudys ruovieji. A tei prezxidenta sīva vyspuor nazkaida buoba.

Pasaulī jau tai ir gona bādu, kab juos tiražeitu žuļts komentarūs i kab vaideitu par vysu.

Cyti zūg? Tu nazūdz.
Cyti mežā svīž sovys kulis ar pudelem, pamperim, ogūrču myzom? Tu nasvīd.
Cyti iz īlys tevi rupai apdzan? A tu naapdzeņ.
Cyti spļaun iz īlys? Tu naspļauņ.

Demokrateja nav lomuošonuos par cytu napadareitū dorbu, nacenzeitys iņdis publiska izguosšona i osa vysa apleicejuo kritika. Lomuotīs nudi var kotrs, tei vaira nav nikaida muoksla i par tū nalīk ni cītumā, ni syuta iz Sibiri.
Vysu pyrma tei ir atbiļdeiba kotram pošam par sovim vuordim i dorbim.

______________________________________________

P.S. Cuolim jau ir izauguši spuorni i astis. Ka nu reita napateik rosa, izlāc vystai iz mugurys i brauc kai ar laivu.

Latgalīšu rokstu volūdys kursi byus. Reigā i septembra ūtrajā pusē. Ka SIF sakuortuos sovys naudys problemys, tod normaluos telpuos. Ka nā, tod izdūmuosim kū cytu.

3. septembrī 18:00 orienteišonuos saceņseibys ci vokora styga “Latgaliskuo mekliejumi Reigā”, 6. septembrī 11:00 Breivdobys muzejā nūvodu dzejis dīnys “Pant-Toņi” ar kūrzemnīku, vidzemnīku, latgalīšu i zemgalīšu dzejnīkim, 9. septembrī 15:00 SEB bankā (Vaļņu īlā 11) dzejis diska atkluošona, diskā 7 latgalīšu dzejnīki.

Laika zaglis

Rakstīts par godu Latvijas Vēstneša unikālajam blogam.

Pagarš gabals, ko drīkst arī nelasīt. Veltīts lieliskām un neaizmirstamām manas dzīves 24 minūtēm, ko pavadīju, iepazīstoties ar ugunsdrošības noteikumiem un kāda inženiera dzīves uzskatiem, privāto dzīvi un matemātiskās atmiņas fenomenu.

Nevienam nekad nav laika, laika nekad nebūs nevienam. Man patīk latviešu valodas negatīvisms, jo lai vēl kurā valodā būtu iespējams vienā teikumā salikt visus iespējamos noliegumus!

Laika trūkums ir nepareizas plānošanas sekas. Atkal priedēklis ne-.
Laika trūkums ir nespēja atteikties no daudzām iespējām par labu pāris svarīgākajām. Arī ne-.
Laika trūkums ir laika saskaldīšana, par daudz ļaujoties sīkajām ikdienas iešanām un skriešanām, iegrimstot detaļās un nespējot koncentrēties uz lielām lietām. Bez ne- nekādi neiztikt.

Pastāstīšu par inženieri, kas atbild par darba drošību kādā augstskolā. Ne jau tāpēc, ka gribētu nosist savu un arī tavu, manu dārgo lasītāj, laiku, bet man likās ļoti pamācoša viņa attieksme pret dzīvi un darbu. Un atkal – ne jau tāpēc, ka viņš būtu savas dzīves saimnieks, kas iemācījies perfekti plānot savu laiku, bet gan tāpēc, ka viņš ir iemācījies plānot citu laiku un dzīvo pavisam citā laikā.

Tā kā nespēju (ne-) atteikties no piedāvātajām iespējām un laikam kādam esmu vajadzīga, uz dažiem mēnešiem piekritu būt kādas augstskolas darbiniece noteikta projekta ietvaros un noteiktu laiku. Tas nenozīmē (ne-) ar galiem atdoties akadēmiskajai pasaulei, bet dažus mēnešus saņemt algu par to, ko daru tāpat, jo daru to un tas mani interesē.
Lai arī tas ir tikai papildus darbs, papīru kārtošana prasīja divas nedēļas. Dažām augstskolām ir izmeklēti smalka birokrātiskā sistēma. Tāda sistēma nerodas ne gada, ne desmit gadu laikā. Tādas sistēmas izkopj gadu desmitiem.

Pirmajā nedēļā savācu visus pieprasītos dokumentus un spara pilna gāju iesniegt.
Kas tev deva!
Vajadzīgs kāda vīriņa paraksts par to, ka esmu iepazinusies ar darba drošības noteikumiem. Bez šī paraksta nevar noslēgt darba līgumu.
Ņemot vērā, ka līgums ir tikai par pāris mēnešiem un tas neparedz konkrētu darba vietu un pat ne atrašanos augstskolas telpās.
Vīriņam, protams, bija atvaļinājums. Vai vīriņš vienkārši bija izkūpējis.
Pienāciet vēlāk!

Pēc nedēļas gāju atkal. Pa ceļam satiku cīņu biedri, kas sajūsmas pilna stāstīja:
– Tas tev nebūs nekāds ķekša pasākums! Vīriņš ir pati nopietnība un runā gandrīz 20 minūtes! Gatavojies!
Tad nu spēros ar un iespēros taisni vīriņa kabūzī, kad šis citam upurim skaidroja, kas ir dūmu detektors.
Onkulītis pelēki strīpotā kreklā, kam metas pliks galvas vidus, tāpēc tam pāri pārsukāti mati. Apaļš deguns, sandales. Goda vārds – īsts un dzīvs padomju inženieris! Padzīvojies labu laiku vienā sistēmā, bet darbu un vietu dabūjis arī jaunajā sistēmā.

Lai izklaides būtu pilnīgas, mans pirmais teikums pēc Labdien bija Man vajag jūsu parakstu! Nākošais teikums – Man tas ir palīgdarbs, augstskolas telpās nesēdēšu un vismaz šeit neko nespridzināšu un nededzināšu.

Vai man dieniņ!
Vīriņš salecās taisnīgā apvainojumā par sistēmas pamatbalstu izsišanu un apdraudēšanu. Tāda klaja necieņa pret kārtību, likumu un vīriņa vietu sistēmā!
Nu varēja sākties izklaides. Vispirms dabūju morāli par vieglprātību. Tad man tika atgādināts, ka nelaime piezogas nemanot. Tika pārmests jaunības vējgrābslīgums un necieņa pret gadu gaitā izstrādātām drošības tehnikas normām. Finālā tika atgādināts, ka katras jaunas zināšanas ir bagātība. Un ka es noteikti kaut kad nožēlošu to, ko tagad pateicu. Vēl vairāk – reiz es nožēlošu, ka neesmu uzmanīgi klausījusies un mācījusies.
Šitādi arī dedzina kopmītnes!

Otrs apmācības upuris pacietīgi klausījās un māja ar galvu. Jā, jā, dūmu detektori…
Vīriņš taisnīgā sašutumā aizrādīja:
– Un vispār, kāpēc jūs visi nenākat vienā laikā? Tagad man jāstāsta katram atsevišķi.

Uz to teicu, ka neko nezinu ne par kādiem citiem, jo nāku tad, kad man ir laiks, un nevienu citu nepazīstu.
Vīriņš joprojām turēja rokās dūmu detektoru un centās otram upurim, pajaunam skuķim, turpināt stāstīt, kā tas darbojas un kā to darbināt.
Trīcošām rokām mēģināja ielikt detektora korpusā barošanas elementu. Lika tā un šitā, polaritāte nesakrita.
Nu kas tur visu laiku var atcerēties, kā jāliek!
Beidzot detektors iegaudojās un auroja labu brīdi vīriņa rokās. Otrs upuris izdvesa sajūsmas pilnas skaņas:
– Tu reko, šitik skaļi!
Vīriņš ar gandarītu uzvarētāja smaidu turpināja baurināt detektoru un teica:
– Re, tā tas arī darbojas!
Visi sajūsmā klausījāmies dūmu detektora aurošanu.
Savukārt es ar šausmām atcerējos, kā reiz dzīvoklī cepām desas, iedarbojās detektori, apklusināt nebija iespējams, pēc brīža klāt bija apsardzes firma un prasīja, kas deg un kāpēc deg.
Un kā reiz darbā uz svecēm karotē kausējām alvu, ko vēlāk lējām trumulī ar ūdeni. Kamēr sāka aurot dūmu detektors. Auroja akurāt šitik skaļi, tikai pie kādus 3 metrus augstiem griestiem.

Tad vīriņš izstāstīja gadījumu ar ugunsgrēku kopmītnēs un parādīja glītu stendu ar fotogrāfijām. Kopmītņu istabiņa pēc ugunsgrēka.  Gaitenis pēc ugunsgrēka. Ugunsdrošības mācības pēc notikušā.
Otrs upuris izteica atzinīgus vārdus par pārdomāto ugunsdrošības mācību sistēmu un tika pie kārotā vīriņa paraksta.
Pa to laiku es vēroju telpas interjeru. 3 galdi, 2 skapji. Visa telpa pilna.
Nekas īpaši nebija mainījies kopš pēdējās reizes, kad gāju pēc obligātā paraksta. Tas bija pirms dažiem gadiem un pirms leģendārā kopmītņu ugunsgrēka. Nevarēju tikai saprast, vai tas ir tas pats vai cits vīriņš. Vismaz toreiz pasākums bija tik ikdienišķs, ka atmiņā nepalika – īsa iepazīšanās ar noteikumiem, praksts.
Man pretī bija liels skapis ar grāmatām. Visos plauktos rindojās glīti brūnas un gandrīz neapbružātas muguriņas Большая советская энциклопедия. Kopā 4 plaukti, 51 sējums, 2 papildsējumi.
Labu brīdi vēroju skapi, jo nekā cita nebija, ko darīt.

Otrs upurus priecīgs aizgāja, nu vīriņš pievērsās man.
Izstāstīja, ka viņš jau zina, kā jaunieši tusē. Vēl vairāk – viņš zina vārdu tusēt. Vēlreiz izstāstīja, kā izcēlies kopmītņu ugunsgrēks.
Uz ko atbildēju:
– Brīnums, ka tikai tagad. Sen jau varēja degt, tikai nedega
.
Ui! Vīriņš nu pieleca kājās. Tāda zaimošana.

Tai brīdī ar rūgtumu atcerējos vēl pirms 5 gadiem ikdienišķās (nezinu šī brīža situāciju) drausmīgi novecojušās 20. gs. 50. gadu elektroinstalācijas un vaļējos elektrības skapjus, kur drošinātāju vietā bija naglas, ko pareizi zināja salikt daži puiši, kas tad arī bija sevišķi pieprasīti vai ik vakaru, kad atkal pazuda elektrība, no sienām izkritušās kontaktligzdas, samudžinātās ugunsdzēšamās šļūtenes gaiteņu skapjos.
Vismaz pirms 5 un 10 gadiem, kad vēl dzīvoju kopmītnēs, tur kāju nebija spēris neviens ugunsdrošības vīriņš. Neviens saimniecības pārvaldes vīriņš.
Toties atskaitēs gan jau viss bija kārtībā.
Žēl tikai, ka tās istabas nodega.

Nupat bija kārta vēl vienai morālei par jaunatnes nezināšanu par ugunsdrošību un par neinformētību par dažādiem ugunsdrošības priekšmetiem. Un, galvenais, par nevēlēšanos uzzināt.
Sekoja dažas minūtes gara informatīva lekcija par ugunsdzēšamajiem baloniem, spiedienu tajos, darbības veidu.
Izrādās, balonā ir 16 reizes lielāks spiedienas kā automašīnas riepā. Ja man būtu kaut mazākā nojausma, cik liels spiediens ir riepā.

Vienu brīdi vīriņš grābstījās ap balona drošības sprūdu, ko vērsa pret skapi ar brūnajām enciklopēdijām. Cerēju, ka satraukumā paraus un atskanēs pieminētā rēkoņa, balons nosarmos un enciklopēdijas pārklāsies ar ogļskābo gāzi vai krītu (tai brīdī jau biju aizmirsusi, vai krīts nāk reizē ar gāzi vai atsevišķi).
Ne velna. Nožvadzinājis sprūdu, vīriņš painteresējās, vai mēs esot bijušas pazīstamas ar to meiteni. Domāts bija otrs upuris, kas atvieglots notinās pirms brīža.
Teicu, ka ne.

Izstāstījis vēl dažus pamācošus gadījumus no savas, savu draugu un sava znota dzīves, vīriņš bija gatavs ierakstīt, ka esmu iepazinusies ar ugunsdrošības noteikumiem augstskolā.
Vēl gan sekoja eksāmens par lietām, ko nebija stāstījis, bet ko es gan jau neesot izlasījusi uz brīdi rokās iedotajos ugunsdrošības noteikumos, par kuru ievērošanu parakstījos.
Vīriņš gandrīz triumfēja. Nu skaidrs, ka šī nebūs lasījusi, nezinās un vispār – muļķe kaut kāda, kas neko neciena un nebijā.

Tavu nelaimi. Zināju, ka elektrībai pieslēgtas ietaises nedzēš ar ūdeni.
Toties man tika atgādināts, ka nelaime nāk nezinot un gultā nedrīkst smēķēt, atmiņa ir jātrenē un visu laiku ir jāmācās.
Lai arī nesmēķēju ne gultā, ne zem tās, jo vispār nesmēķēju, piekrītoši māju ar galvu. Lai tā nu būtu.
Beidzot arī es biju novesta līdz iepriekšējā upura stāvoklim – piekrist visam, lai tikai tiktu prom. Absurds ir jauks, kamēr nav pārāk ilgstošs.

Rakstos bezgalīgos papīrus, vīriņš vēl apprasījās par manu pamatdarbu. Izrādās, mans virsvadonis ir viņa kursabiedrs.
Nu jā, reiz visiem bija vienādas starta pozīcijas. Vieni tika līdz vadībai, citi ar ugunsdzēšamo balonu mērķē uz skapi ar padomju enciklopēdijām kā neatsveramu un ugunsgrēka gadījumā gan jau primāri glābjamu augstskolas inventāru.

– Ak tad pētniece, redz. Un ko tad jūs tādu pētat? Ak valodu. Nu jā.
Viņš ir inženieris. Studējis fiziku.
– Re, un es jau gandrīz  iemācījos jūsu personas kodu! No galvas! – sajūsmināti teica vīriņš. – Valodniekiem gan jau citādi, visu iekaļ automātiski. Fiziķi un matemātiķi gan vienmēr meklē kopsakarības.
Reiz vīriņam bija draugs. Reiz draugs nosauca savu telefonu – vīrietis labākajos gados, vislabākajos gados, vēlreiz labākajos gados.
– Nu, kāds ir tas numurs?
Neziņā raustīju plecus.
– 259825! – vīriņš uzvaroši staroja.
– Tagad gan jau mainīts tas numurs, – viņš piebilda. – Bet, re! Pagājuši 20 gadi, bet es joprojām atceros drauga telefona numuru!
Nekomentēju neko. Ne par lieko informāciju, ne draugiem, kuru tagadējos numurus viņš nezina.

Vai man esot kādi jautājumi? Nu ja, man neesot jautājumu.
– Nevienu jau ugunsdrošība neinteresē, kamēr nesāk degt, – vīriņa balsī bija jaušams aizvainojums.

Viens jautājums man bija gan.
Kāpēc vīriņš mājās nesarunājas ar savu sievu, savu meitu un znotu. Kāpēc nesarunājas ar saviem kolēģiem un draugiem.
Tas ir, kāpēc viņam vajag nabaga upurus, kas nāk iepazīties ar ugunsdrošības noteikumiem, bet kam viņš izstāsta savu dzīvi un bagāto pieredzi.

Noklausījusies pēdējos brīdinājumus, atstāju viesmīlīgo kabinetu.
Pasākumam biju veltījusi 24 minūtes savas dzīves.
No tām apmēram 5-6 minūtes tiku iepazīstināta ar ugunsdrošības inventāru un noteikumiem.

drūsmeiguo Narvesen darbineica

maņ iz e-postu atsyutēja informaceju par nazkaidu akceju.

teiklā atrodu mistisku sātyslopu volūdys sorguošonai.

ka īīt tymā lopā, pieški aizsmokušā bolsā suoc skanēt agitacejis dzīsme Atmūdys nūskaņuos. kodeišonai ir daudz veidu.īdaliejumu kastuos pa tauteibom.

lai voi kai, mani šausmynoj ideja par Latveju latvīšim. nu nabyus tai nikod. latvyska Latveja – nui. bet latvyskys vierteibys nanūzeimoj, ka cyti ir svešī.

ite ari pats aicynuojums. citeju:

“Vīru kopas „Vilki” dziesmas, „uguns sardze” un daudz jo daudz domubiedru – tāds būs PIEKTDIENAS, 22. AUGUSTA VAKARS PIE BRĪVĪBAS PIEMINEKĻA. PULKSTEN 20.00 SĀKSIES „SARGI VALODU” parakstu vākšanas noslēguma pasākums. Pasākumā arī tiks uzstādītas prasības latviešu valodas aizstāvībai likumdošanā, dalībnieki tiks iepazīstināti ar iestādēm, kas neapkalpo latviski, būs iespējams vaigā redzēt drosmīgo Narvesen darbinieci Daci Kalniņu un daudz kas cits.”

a citieju teikuma “būs iespējams vaigā redzēt drosmīgo Narvesen darbinieci Daci Kalniņu” deļ.

lai jai vyss cīns par pastuoveišonu par sovu puorlīceibu, tok niu jei teik izmontuota. pa munam.

Postpadomju transports

No rīta piecēlos, lai brauktu uz mājām 11:28 – ar ātrvilcienu.
Parastais vilciens atiet vairāk nekā stundu agrāk un Viļānos ieiet 10 min. pirms ātrā vilciena – izvēle kļūst diezgan loģiska.

Biļeti nepārdeva, jo neesot sēdvietu. Ar masu paņēmu konduktoru un stāvēju vagonam pa vidu.
Biļeti man pārdeva parasto, ar visu piemaksu par komfortu – Ls 0,50. Komforts – stāvēt kājās. Nu jā.
Piepisās dzērājs, kas par vari iedeva man savu vietu un tad līda runāt un grābstīties. Paldies.
Šņākdama aizgāju uz vagonu, kur pārdod kafiju un rāda filmas. Ja jau komforts, tad komforts. Stāvēju tur.
Noskatījos bojeviku krieviski ar šaušanu un spridzināšanu un atnācu atpakaļ. Dzērājs bija aizmidzis.
No stacijas ar visu smago somu vilkos stopēt uz šoseju, jo autobusa kursēšanas laiks nav saskaņots ar vilciena pienākšanas laiku. Arī ar lēnā vilciena pienākšanas laiku tas nav saskaņots, tāpēc stresa nav.

No stacijas uz šoseju ved mazs meža celiņš. Mani apdzen sudraba Audi 100, uzņem gaitu un… iebrauc grāvī. Zilus dūmus gāzēdams un zemi ardams, izbezdē ārā. Aizbrauc. Uz ceļa gan paliek nolūzis bamperis.
Tad tas maita iekaš otrā grāvī, ar inerci izlido ārā, aizbrauc. Uz ceļa paliek no grāvjiem izgāzētas pērnās lapas, grantī vagas un robi, krūmi izlauzīti.
Nikna kā čorts ar kāju ka maucu pa to bamperi. Nolido nost kaut kāda skrūve, nolūzt plastmasas gabals. Pakāru zarā, lai citiem netraucē.
Novācos no ceļa uz meža stigu un vilkos ar visu somu uz šoseju.
Protams, šis brauc atpakaļ. Laikam meklēt to sūda bamperu. Gāzē kā slims, viss mežs rīb.

Uz šosejas neviens neņem. Stopē, cik gribi. Kurpes spiež.
Somu noliku zemē un vairs nestopēju, domāju – iet kājām, gaidīt busu, bāzt somu grāvī un vēlāk braukt pakaļ.
Apstājas auto. Aizvedīšot.
Šis, protams, viens pats ir braucis jau no Rīgas.
Nu bāc. Mierīgi varēju braukt ar stopiem.

Izlaida. Līdz mājām palicis 1 km pa grantinieku.
Tikko nogājis greideris, izčakarējis visu ceļu. Grants čupas un akmeņi. Kājas var izlauzt.
Kluburēju un domāju – tas viss galu beigās ir veiksme vai neveiksme. Galā tak tiku.