Varas gāšana un puisīši baltgalvīši

Reiz dzīvoja puisīši baltgalvīši. Nevienam ļauna nevēlēja. Ziemassvētkos skaitīja dzejolīti, Jaungada eglītē sēdēja klēpī Salatētim, brauca ar slēpēm pa mežu un izlaidumā māmiņām pasniedza puķes.

Būtu bijuši krievu laiki, viņi visi būtu dzīvi. Rikucītis un Jānītis, visi, visi.

Vakar noskatījos filmu. Jocīgākais, ka filma bija par mani. Kāds no radiniekiem reiz, sensenos laikos, kad manis vēl nebija, bija sācis filmēt dzīvi.
No sākuma kadri bija pārdomāti un atgādināja kinohroniku – melnbalta filma, raustās pleķi un strīpas, zirgs iet pa tīrumu, aiz tā arājs, tīrumā aug ābele, pa ceļu aizbrauc jocīga mašīna. Tad dabas ainas. Tad Trāķu pils. Kartupeļu talka – visi radinieki vēl dzīvi un tievi. Tikai manis vēl nav.
Tad parādījās bērni. No sākuma guļoši zīdaiņi, tad neveikli mazuļi, vēlāk kartona lidmašīnas lipināšanā iegrimuši pusaudži.
Bērni smaidīja un neko nerunāja. Kāpēc lai viņi runātu ar tēti vai ar onkuli. Melot tarkšķošai kamerai cilvēki iemācās vēlāk.
Filmai nebija skaņas. Tāpēc bija jocīgi vērot pieaugušo centienus kaut ko paskaidrot.

Bērnudārza izlaidumā bērni gāja rotaļās un skaitīja dzejoļus. Viņu sejas bija sastingušas – viņi skatījās vienā punktā un runāja iemācītu tekstu. Mammas smaidīja. Tad bērni nodziedāja dziesmiņu, ko nevarēja dzirdēt. Pēc tam fotografējās saulītē pie pirmsskolas iestādes numur tādas un tādas. Varēja redzēt, ka fotogrāfs staigāja izrīkodams – tu pa labi, tu pa kreisi, tu priekšā, tevi neredz. Bērnu plikie ceļgali un saulē izgaismotās sejas spīdēja, viņi nemierīgi trinās un tupēja.
– Kādi visi maziņi, – teica radiniece. – Re, Jānītis atkal dīdās. Tas jau nekad nebija mierā!
Viņa skatījās uz pārgaismoto laukumu ar daudzu bērnu sejām un augumiem, redzēt tur neko nevarēja, bet viņa zināja, kur jāskatās – 2. rindā 3. no kreisās, nē, aiz Māriņas pie Pēterīša un Ringoldiņa blakus Ieviņai.

Kadrā parādījās strīpas un plankumi, gar malām zibsnīja izplūduši pleķi. Tas bija bijis tik sen, filma bojāta. No tik senseniem laikiem, kas ir saglabājušies tikai atmiņās.
– Viņi visi būtu dzīvi, – viņa teica. – Būtu bijuši krievu laiki, viņi visi būtu dzīvi. Rikucītis un Jānītis, visi, visi.
Sieviete atcerējās Rikucīša bēres. Kā pie kapa neviens neesot gājis klāt, jo visiem licies, ka tūlīt sprāgs. Rikucītis nomira deviņdesmitajos, sapinās puisītis ar bandītiem, uzspridzināja bērniņu.
– Nebūtu nākuši tie laiki, visi būtu dzīvi, – viņa gandrīz raudāja.
Rikucītis bija radinieku puika, kas bieži nāca uz bērnu dzimšanas dienām, slēpoja mežā. Tepat, vienā pagalmā, uzauguši. Puisīši baltgalvīši.
Nebūtu slikto laiku, nebūtu bandītu. Nebūtu bandītu, Rikucītis nebūtu bandīts. Nebūtu viņa nāves.

Tad parādījos es.
Ir jocīgi klausīties un saprast, ka tas tur guļošais un nevarīgais esi tu pati. Atmiņas sākas vēlāk. Līdz tam it kā nekā nebūtu bijis.
Tad es pie jāņogu krūma. Balta galva starp lapām, bērns lasa ogas. Es nemanīju, ka mani filmēja, tomēr tā biju es.
Es atceros, ka kaut kad spogulī izskatījos tā. Kad lielākais gardums bija kukurūzas nūjiņu paka “Кукурузные палочки” un viss bija pavisam citādi.
Skatīties vecas fotogrāfijas un filmas ir kā ieraudzīt sevi vecā spogulī – tā vairs nebūs nekad.

Mēs visi būtu dzīvi, ja ne to nedrošo laiku. Ja ne visu to nejaušību, neveiksmju, iekrišanu, nodevību un pašu stulbuma.
Ja ne deviņdesmito gadu noziedzības un mantu kāres, ja ne politisko un ekonomisko karu, ja ne kautiņu, zvērību un vienaldzības, ja ne utopisku ideju un savas nezināšanas pasargāt sevi un izvēlēties dzīvības ceļu.
Ja ne Piektā gada, ja ne sarkano strēlnieku un ne Brīvības cīņu, ja ne izvešanu un izvedēju, ja ne izceļošanas un trimdas, ja ne Dziesmotās revolūcijas, ja ne barikāžu un visu bijušo vēlēšanu un referendumu.

Dzīve ir garlaicīga, ja to dzīvo no brīža uz brīdi. Tikai pieskaršanās nezināmajam dod garšu un reizēm apdedzina.
Izvēloties kardinālas lietas, var apjaust savu iespēju robežas.

Ja visu laiku būtu bijuši padomju laiki, nekas tāpat nebūtu vienkārši. Nekas taču nebūtu turpinājies bezgalīgi un nemainīgi droši.
Laiks nekad nestāv uz vietas kā vecā filmā ar bērniem, kas bradā pa jūru un mētājas ar smiltīm. Laiks piedāvā nemitīgas izvēles un izmaiņas. Katrs mirklis turpina iepriekšējo, katra izvēle ir ceļš uz nākošo izvēli un katrs notikums ir bijušo izvēļu summa.
Tas, ko tu šobrīd dari, ir tava izvēle. Kamēr tu dari šo, tu nedari neko citu.
Neviens tev neliek darīt to, ko tu dari. Tā ir tava izvēle vai tavu izvēļu sekas. Kaut ko mainīt vari tikai tu pats, izvēloties kaut ko citu.

Ja nebūtu bijis visu to laiku, kas ir bijuši. Vai es vispār būtu es.
Vienmēr kaut kas ir jāizvēlas. Būt tā vai citādi, darīt to vai šito. Teikt vai , piekrist un akceptēt vai iet pretī un noliegt.

Pirms dažām dienām manā blogā pēkšņi parādījās dīvaini atslēgas vārdi – kāds internetā bija meklējis vārdus “varas gāšana”, “varas gasana”, “gazt valdibu” un nonācis pie maniem rakstiem, kuros figurēja vārdi “vara”, “valdība”, “gāzt”. Nosmējos un gandrīz aizmirsu.
Līdz uzzināju par internetā publiskotajiem aicinājumiem vardarbīgi gāzt valsts varu un Drošības policijas aktivitātēm, meklējot vainīgos.
Ātri vien vainīgā lapa tika slēgta, bet tās kloni izvietoti citur internetā – uz ārvalstu serveriem, kur Latvijas policijas rokas nesniedzas. Tie kloni arī darīja domīgu – pārāk profesionāli, ātri un pārāk labi noliktas kopijas.

Latvijas blogeru vidū sākās komentāru kari – kurš par, kurš pret. Svaigā piemiņā absurdā Veidenbauma vajāšana, kad sarkastisku paņirgāšanos par masu domāšanas simboliem, piemēram, Gūtmaņa alu, bāreņu glābšanas akciju Ziemassvētkos, viena genocīda veida izvirzīšanu priekšplānā uztvēra kā vardarbīgu vēršanos pret latvju tautas svētumiem, bāreņiem, pat genocīda turpināšanu.
Šādas absurdas raganu medības veido augsni slēgtu kopienu dzimšanai. Drošības policija pret blogeriem. Kurš kuru. Varas vai interneta anonimitāte.

Daļa blogeru pārpublicēja slēgtās lapas klonēto vietņu adreses, daļa pauda neizpratni, daļa sauca apdomāties un nesēt vardarbību svešu politisku spēku interesēs.
Tomēr liela daļa, lai arī ar saviem komentāriem, pārpublicēja informāciju. Tajā skaitā – Latvijas prese.
Lai kas būtu bijsi akcijas organizators, savu viņš ir sasniedzis – iekļuvis informācijas telpā. Turklāt blogi kļuvuši par vienu no medijiem, kas paralēli portāliem, vortāliem izplata un komentē informāciju.

Nekas nav vienkārši. Jāizvēlas ir visu laiku. Visu laiku ir vēlēšanas.
Puisīši baltgalvīši, ko nu.

Publicēts te.

atmiņa

institūta vestibilā pamanīju rāmīti ar melnu lentu.
nezinu, kas viņš bija, bet staigāja tāds vīriņš pelēkā vestē ar daudzām kabatām. reizēm mēs pat saskatījāmies.
reiz es izdomāju, ka sveicināšu visus, kas uz mani paskatās.
kopš tās reizes mēs sākām sveicināties.
tā arī neuzzināju, kā viņu sauc un ko viņš te dara.
tad man pieleca – ja es to gribu zināt, man tas šovakar vai rīt pa dienu jāizlasa rāmītī.
jo citādi tas mūžīgi paliks vīriņš ar pelēko vesti ar daudzajām kabatām, ar ko mēs sākām sveicināties, jo es viņu pasveicināju.
bet saki nu. tā tā dzīve paiet.
pēc pāris dienām vai pat stundām es būšu aizmirsusi, ka jebkad ir bijis tāds vīriņš.
nākošgad vestibilā nebūs ne rāmīša, ne tā cilvēka.
tā tas notiek.
būtu muļķīgi iedomāties, ka mēs eksistēsim ilgāk par ielām, pa ko staigājam. vai karotēm, ar ko ēdam.

blogera medības, pif-paf

paskatījos baisā blogera Veidenbauma bildes. tas ir policijas meklētais potenciālais slepkava. sak, viņam bildēs ir ierocis.

ērmu bars. bildes ir pavisam par ko citu.

piemēram šī. Zvārtas ieža slepkavība.

tas arī ir tas.
sabiedribas radīto monumentālo un neskaramo vērtību tabu pārkāpšana un iznīcināšana.
vai tas būtu apjūsmojamais Zvārtas iezis, Valtera un Kažas salkanā popsa, sabiedrības aizmirstie bāreņi, kam visi reizi gadā ziedo un tad aizmirst uz gadu, resnas un niknas tantes trolejbusos, nacisti un ebreji (jeb 2. Pasaules kara genocīda malšana), krievi un čečeni (jeb viņu konflikts un informācijas plūsma par to).
viens ir skaidrs. ja šis ir lielākais latvju tautas bieds un potenciālais šāvējs, tad jājautā, kas esmu es un tu.
problēma, ka lielākā daļa cilvēces laikam nespēj domāt ārpus stereotipiem.
ja šauj ebreju, tātad nacists. tas nekas, ka šauj arī nacistu. vai, pareizāk sakot, šauj un dekonstruē informācijas blāķi par genocīdu.
cinisks humors par sabiedrības radītiem stereotipiem un to gāšanu nenozīmē reāla cilvēka slepkavību reālajā dzīvē.
reālais slepkava atbilst citam uzvedības modelim. to policijai vajadzētu zināt.
ja policija ir mācījusies no Somijas pieredzes.

bet gan jau dzenāsies pakaļ šitam un pa to laiku palaidīs garām 20 potenciālo Latvijas trako veidotus video draugiem.lv vai youtube.com. pēc tam savilks galus kopā un klaigās, ka internets ir ļaunuma sakne. beigās vēl uzliks blogu cenzu vai obligāto reģistrēšanos. kas tad Latviju nezina, trakāki burta kalpi par visiem burta devējiem. ka tik kaut ko nepalaist garām – tas nekas, ka garām peld līķu un informācijas kaudzes, furgoni un kravas kastes.

atgādina šodienas vaimanāšanu par ciedru riekstiem. visu vasaru riekstu nebija. šodien topa vēsts visos portālos, jo kāds uzcepa gan jau relīzi un ielika publiskajā telpā, bet mediji pagrāba.

P.S. piemēriem nav neviena linka, jo man ir slinkums. un vispār jāiet gulēt.

un ko tad lai dara ar šādu video autoriem?

[youtube=http://www.youtube.com/watch?v=ixH7j_u59NM]

Krājumi

Reiz pirms vairākiem gadiem man atveda kartupeļu maisu. Bija sesija, tomēr mājās nesēdēju. Tieši tajā vakarā bija paredzēts koncerts.
Viss būtu labi, bet kartupeļu maisu man atveda uz centru un nolika ietves malā pie universitātes centrālās ēkas Raiņa bulvārī.

Domāju, domāju. Kartupeļi vajadzīga lieta, bez kartupeļiem nav dzīves, līdz pavasarim tālu. Koncerts laba lieta, bez mūzikas nav dzīves.
Ņēmām ar draudzeni maisu katra aiz sava gala un gājām uz koncertu Vāgnera zālē. Students paēdis, koncerts dzīvs.

Garderobes tantiņa bija vieglā neizpratnē, tomēr atļāva maisu nolikt pie mēteļiem. Numuriņu gan neiedeva.
Pareizāk sakot, viss notika lielā steigā un tantiņai netika dots laiks apdomāties. Vienīgais, ko viņa spēja – atvērt vārtiņus. Lai maisu nevajadzētu celt pāri letei.

Kas to zina, kāds bija koncerts. Laikam labs.
Kad atgriezāmies pie kartupeļu maisa, tantiņa bija atguvusies un smējās vien. Bija atnākušas arī citas viņas paziņas.
Nē, nu šito cirku. Viss kas ir bijis, bet ka uz klasiskās mūzikas koncertu iet ar kartupeļu maisu!
Tā neesot bijis pat kara laikos.

Vakar gāju pa ielu no koncerta un atcerējos kartupeļu maisu. Mūzika un kartupeļi. Lauku kartupeļi, kas ļāva mācīties veselu semestri un nedomāt, vai ir kas ēdams.
Lija lietus, pa asfaltu tecēja ūdens, mašīnas brauca un šļakstījās. Šur tur pa kādam cilvēkam. Kā viņi dzīvo. Kā viņi satiekas pilsētā un nesatiekas.
Auksts un riebīgs laiks, bet apkārt savās darīšanās no punkta A uz punktu B iet silti un salijuši cilvēki. Tā arī paiet garām.

Uz stūra pie miskastes apstājās večiņa ar celofāna maisu uz galvas. Viņa paņēma no atkritumu kastes papīra kafijas krūzi. Ar nosalušiem un smalkiem pirkstiem lēnām un rūpīgi noņēma krūzes vāciņu, nolika atpakaļ miskastē.
Viņa pielika degunu pie krūzes, paostīja. Laikam labs.
Kafijas smarža pielijušā un drēgnā gaisā.
Viņa pielika krūzi pie lūpām un dzēra aukstu kafiju. Aizvērusi acis.
Es domāju. Kafiju var dzert arī tā. Pēdējais pagaist pieradums pie kafijas.
Kafijas garša uz ielas. Auksta kafija aukstā laikā.
Vņi tā arī nesatikās. Tas, kurš nopirka un neizdzēra kafiju. Tā, kura atrada neizdzerto kafiju.

Veikalā ieraudzīju, cik maksā maizītes. Kruasāns ar sieru – 43 santīmi. Kas tajā kruasānā ir tāds, lai vēlu vakarā tas maksātu 43 santīmus. No rīta būs jau sakaltis. Miltu paka ir tikai divas reizes dārgāka.
Vai tam, kam ir vienalga, cik maksā kruasāns, ir vienalga, ka tas ir sakaltis. Vai varbūt lielveikala auditorijai ir vienalga – nositušies pa pieciem darbiem, viņi pērk visu, kas atgādina sapni par nedzīvoto dzīvi. Tas nekas, ka nav miera. Tas nekas, ka no rītiem nav laika. Tas nekas, ka nav nekā.
Ir pussakaltis kruasāns ar sieru.

Pārdevēja purpinādama atsauca pirkumu. Atkal kāds no plaukta bija paņēmis vairāk nekā spēja samaksāt. Sīka sievietīte ar rūtainu mēteli. Tādi mēteļi ir daudziem, pelēka rūtiņa, melnas pogas. Viņa ilgi domāja, atteicās no siļķēm. Pārdomāja. Siļķes viņai tomēr likās pārāk svarīgas. Viņa atteicās no burkānu maisa un jogurta.
Atcerējos, kā pirms nedēļas viena no viņām atteicās no maizes. Vai nu maizi, vai pienu. Viņai gribējās pienu. Gan jau maizes būtu pieticis ilgākam laikam, bet piens likās vajadzīgāks. Vai varbūt maize mājās vēl bija.

Pa ielu veca sieviete izgrieztām kājām vilka ratiņus. Ratiņos – lielveikala maiss. Maisā – eļļa un tualetes papīrs. Vairākas pudeles eļļas un vairāki tualetes iepakojumi.
Iedomājos. Vai varbūt viņa gatavo krājumus nenoskārstai vajadzībai. Pērk visu, ko var atļauties nopirkt pašlaik.
Lai pēc tam pirktu tikai to, bez kā nevar iztikt.

Atcerējos šī rudens atlaižu dienas vienā lielveikalā. Kā no Pārdaugavas brauca pēc tualetes papīra un veda ar tramvaju. Veselām pakām.
Atcerējos padomju laikus. Bija dienas, kad veikalā “izmeta” tualetes papīru. Cilvēki sakāra striķītī un lielīgi nesa ruļļu krelles.

Lielveikali ir šīs sabiedrības spogulis. Nomaļus nepaliek ne tīņi, kas grabinās gar čipsu kastēm, ne kruasānu pircēji, ne vecas sieviņas.
Lielveikali ir bāze, no kuras uz savām alām velk pārtiku. Nebaltai dienai.

Laiks ir ar atlaidi pirktos tualetes papīra ruļļos.
Kamēr iztērēs, sāksies jaunas atlaides. Varbūt līdz tam laikam viss jau būs daudz labāk.
Vai varbūt vairs nešķitīs tik slikti. Ja jau ir vismaz papīrs.
Vai varbūt visus nemaz nepaspēs notērēt. Mazbērniem paliks mantojumā trīs pakas tualetes papīra.

______________________

No lv.lv

Par krīzi un rudeni

Teksts no LV.lv

___________________________________________________________________

Vēroju cilvēku sejas uz ielas, trolejbusos un veikalos. Šoruden sejās ir skumjas – kā kaut ko pavadot vai zaudējot cerības pēc izmisīgas gaidīšanas.

Nenāks, nenesīs, nepacels rokās un nepažēlos. Nekas nebeigsies.
Laiks ir nežēlīgs, laiks ir ass. Šis laiks ir ieildzis.

___________________________________________________________________

Mēs esam noguruši noskatīties uz bezgalīgu un nepārejošu bojāeju. Vērot, kā sabrūk bijušais, kā irst esošais, kā jaunais tiek celts uz vēl nesagruvušā drupām, kas vēl šūpojas, draudēdamas aprakt nākotni.

Mēs esam noguruši no patiesības. No mūžīgajām skaidrības alkām, no urbšanās notiekošajā, lai saprastu sevi un savu laiku, tagadni un pagātni, lai veidotu nākotnes konstrukcijas, prognozētu savu dzīvi, liktu pa plauktiņiem un iekārtotu kā migu.

No dzīvošanas noguruši. No ekonomikas stabilizēšanās, dzīves līmeņa un riska visu zaudēt paaugstināšanās, avīzēs skandinātās makroekonomisko rādītāju celšanās un nebeidzamas un nepārejošas nabadzības visapkārt.

Esam piekusuši just līdzi, ziedot un glābt. Stutēt, sargāt. Cerēt, smaidīt, ēst pareizi, ģērbties pareizi, paust pareizos uzskatus.

Nezinu, kāda būtu šī valsts, ja kaut kas šeit pastāvētu gadsimtiem ilgi, nemainīgi un droši. Ja kādu ilgāku laiku drīkstētu dzīvot, nebaidoties no pēkšņo neskaitāmo varu un iekarotāju nestajām pārmaiņām, represijām un zaudējumiem.

Ja kaut vai es pati tagad un te spētu noticēt, ka tas, kas ir tagad, būs uz laiku laikiem un mūžīgi. Vismaz tik ilgi, kamēr to gribēs vairākums – vara, zeme un valsts, kamēr to gribēšu es pati.

Kaut manām vēlmēm jau nav nekādas nozīmes. Es esmu paņemta gūstā pati savās mājās un es esmu daļa no valsts un sabiedrības, kam jāiekļaujas vienotajā Eiropas informācijas un ekonomiskajā telpā. Lielā masā, kas nodreb, kad tiek apdraudēts kāds tās gabals, un kas apsorbē triecienus, zaudējot un iegūstot pa kādam gabalam.

Nekam nav nozīmes. Ne tam, ko es vēlos šeit un tagad, ne tam, ko es gribētu nākotnē. Viss, kas notiek ar manu valsti, notiek ar mani, jo es neesmu ārpus. Es esmu iepīta visā tajā tīklā, kas pēdējā gadsimta laikā austs, pārausts un lāpīts jau sazin kuro reizi, un šūpojos diega galā.

Nekas taču nebeigsies. Vismaz ne mūsu mūžā, vismaz tik ilgi ne, kamēr mēs būsim atbildīgi par savām dzīvēm, par savu valsti, kas kārtējo reizi jānostāda uz kājām un jāaizvada blakus Eiropas vecajām demokrātijām.

Kad pienāks pensiju 2. un 3. līmenis, varbūt būs vienalga, varbūt stumsimies savās mašīnās, apciemosim mazbērnus, audzēsim taukus.

Ja nodzīvosim tik ilgi, lai saņemtu pensiju. Ja mums, darbaholiķiem, kam kārtējo reizi – jau nezin kuro pēdējo simts gadu laikā – ir jāuzceļ valsts uz kājām un kam jāstrādā divos un trijos darbos, lai visa būtu gana, būs atlicis laika radīt bērnus.

Ja mums, kuļot krējumā kājas un kustinot prātu, strādājot, cenšoties, lai nenogrimtu bezcerībā un nezaudētu kredītus, līzingus, saistības, lojalitāti, kontus, mājokļus, mašīnas, būs atlicis laika runāt ar saviem bērniem.

Ja mūsu bērni izaugs tajā pašā valstī, kur dzīvojam mēs – Īrijas, Briseles lidmašīnu parautie.

Ja vien viss atkal nebūs sagāzies kaudzē un mūsu dzīves netiks anulētas un izmestas miskastē kā kārtējai jaunajai iekārtai nederīgas.

Ja ar mums nenotiks tāpat kā ar mūsu vecvecākiem, kuru sapņi par savu valsti bija veltīgi un kuru dzīves nederēja jaunajai varai, kuri saņēma mazu pensiju un dzīvoja laimīgi, pa kluso lūgdami Dievu.

Ja ar mums nenotiks kā ar mūsu vecākiem, kas ticēja vienlīdzībai un labākai nākotnei, bet kuru dzīves maksāja pārdesmit privatizācijas sertifikātu un nebeidzamu un neiespējamu aiziešanu pensijā, atkal un atkal tuvojoties vecuma slieksnim un atkal un atkal saņemoties jaunam gargabalam – it kā upes krastu kāds pavilktu nost un būtu jāpeld atkal un atkal bez iespējas atpūsties. Bez iespējas lūgt Dievu, jo pāri ir palikušas tikai šaubas starp vecāku mācīto, padomju skolā dīdīto, Atmodas tūdaliņu sludināto, šodienas baznīcas skandināto, spļaujot ugunis par gejiem un nepareizās partijas politiķiem.

Ja mēs noticēsim.

Ja mēs vilksim diegu, stiepsim gumiju, saglabāsim un izturēsim.

Vakar veikalā, iedama garām piena stendam, nejauši pieskāros svešai sievietei.

Viņa stāvēja pieliekusies un pētīja cenas. Kuru kefīru plēves iepakojumā ņemt, kuru izvēlēties.

Viņa vaicāja pārdevējai, kāpēc tam otram nav uzlikta cena. Pārdevēja nogurusi paskatījās un sāka taisnoties – cena ir, bet cenas nav. Tā gadās. Visi kļūdās.

Tai brīdī, mēģinādama paspraukties garām, pieskāros viņas iepirku grozam.

Man likās, ka sieviete sitīs. Apvaldījās.

Nez, cik šogad ir pašnāvību. Cik neiztur – tepat kaimiņos, savējie. Cik ieiet tunelī, kam nav izejas.

Vai tiks sasniegts Atmodas paģiru laika, 1993. gada, rekords vai tomēr esam iemācījušies izturēt. Vai varbūt visa ir par daudz, tajā skaitā – vientulības un cerību zuduma.

naradzamais cylvāks

Latvejā ir vīna “kartupeļu speciāliste”, kas atbiļd par vaļsts volūdys atteisteibu.
kai es pasaruodu iedneicā, verās vysur, tik na iz cylvāka.
sok, kaidys interesnys buļbys myusim šudiņ te īdūtys…. i mērce kaida interesna…..
tīsa gon, ir gryuts nasavērt iz ūtra, ka ar ūtru sasaskrīn durovuos aci pret aci. tok vysmoz nasveicynuot ir izeja ari itaiduos situacejuos.

oi, cylvāki, cylvāki…

dzejnīks

najauši īsavieru nazkaidu sātyslopu, kas ir pylna ar pabaisim tekstim. ir že cylvākim pacīteiba.

vīns ari par latgalīšu volūdu. volūda kai volūda, a ortografeja – paraugs.

soki nu, kuo tik naatrassi.

.

a tod atrodu vēļ vīnu lopu. dzīsminīks.

cylvākam pateik džezs, Ingys Gailis dzeja i ir atseviški dorbi dizaina jūmā.

.

bet poša lobuokuo karteņa, kū atrodu, meklejūt pavysam kū cytu, beja itei – Kārlis Vierdeņš doncoj ar Rutu Veidemani. sirsneigai.

.

koč itei tože loba. Ontons Slišāns ar Anneli i unucānu.