HH2: vācu preses apskats un Bīna sievas piezīmes

kamera

Pēc 8 saulainām dienām pilsētā, kur šovasar saules lāga nebija bijis, negaiss nāca ar joni. Nāca, nāca un pagāja garām. Bet tad atnāca un stāvēja pamalē kā melna siena. Bet blakus saulīte spraucas cauri vieglām cakām. Balti un melni mākoņi.

Šai brīdī radās jautājums. Ja baltās sievas, kas vienmēr visu izjauc, kancelē un grauž kompjiem vadus, ir melnie mākoņi, tad baltie mākoņi ir trillu laime. Bet ja trillām negribas īsti šķirties un pārtraukt PK dienas, tad taču trillu laime ir tieši melnie mākoņi. Un baltās sievas jāj baltajos mākoņos. Sanāk, ka baltās sievas ir pozitīvs tēls – grozies, kā gribi.

Laimīgi tikusi līdz lidostai, atjēdzos pie kontroles līnijas. Pirms manis bija balināts sievišķis ar divām mazām somām, kur esot “medicīna”, un lielu somu, no kuras negribīgi izzvejoja kosmētikas maisu. Šķiet, tur bija VISS. Arī skrubis un bārdas skujamās putas.

Maiss piesaistīja kontroliera uzmanību, un viņš paziņoja, ka aerosoli nav atļauti. Balinātais sievišķis ievilka elpu un spļāva ārā: “Esmu bijusi ar visiem aerosoliem Kolumbijā, visās lidostās viss normāli, bet te…”

Viņa apslāpa, izpletusi rokas ar kaut kādām grabošām sprādzēm. Brieda škandāls. Kontroles vīrs padeva zīmi, un viņu nomainīja kontroles sieva ar melnu copi. Pa to sprīdi aiz manis stāvošie sirmie vīrišķi metās mierināt balināto: “Te, Hamburgā, viņi vienmēr ir stingrāki. Jo te ievēro visus noteikumus.” (Tai brīdī pabrīnījos, ka kontrole Rīgas lidostā tik maiga – visus ierobežojošos un lietas sarežģošos noteikumus taču ievēro pie mums.)

Kontroles sieva sataisīja profesionāli līdzjūtīgu seju un vaicāja: “Kolumbijā, ja? Un ko jūs darījāt Kolumbijā? Kas vēl atrodas jūsu somās?”

Vīri aiz manis palika manāmi nervozi – pasākums draudēja ievilkties. Tak kontroles vīriņš pameta man ar roku, konveijers turpinājās, apejot kolumbieti. Ja neskaita pīkstošas pogas, izšļuku cauri kā pa reni. Somā gan nekā TĀDA nebija, ja neskaita tukšu Cilles limonādes pudeli. Bet nu vieni uz Vāciju brauc lupatu šopingā, citi pērk apšaubāmu limonādi.

Un tad es kļuvu par Bīna kundzi. Tas ir, viss vienkārši lieliski turpinājās, bet es to baudīju kā filmu. Kad esi ticis pie lomas, neko īpaši ietekmēt nevari, bet esi iekšā un viss lieliski notiek.

Izrādījās, ka cauri kontrolei gan esmu tikusi, arī mantas ir cauri. Bet kastes nez kāpēc joprojām atrodas sazin kur. Un nevienam nekādas daļas. Mēģināju aizsniegties. Iztēlojies kontroles slīdlentu, kas sastāv no rindā izkārtotiem rullīšiem, pa ko ripina kastes. Un iedomājies, kā ir atbalstīties uz tādiem rullīšiem. Bet gāzos ne jau es. Gāzās kastes. Kolumbijas sievišķa problēmas pavadījumā vīriņš, kam bija jāvāc kastes, kaut ko sajauca un nometa visu zemē ar blīkšķi.

Nākamais blīkšķis bija veikalā. Iemetu aci preses un grāmatu vietā, bet metiens gadījās pārāk stingrs – stends, kuru vēroju, nogāzās ar brakšķi, izkaisīdams pa grīdu un galdu kaut kādus žurnālus. Izrādās, patukla mamma ar skruļļainu mazuli bija kaut ko ņēmusi. Sorry-sorry pavadīta gāju prom ar visu svaigi iepirkto žurnālu. Baltā maisiņā.

Tikmēr baltās sievas ārā bija savilkušas visu fronti. Melna tumsa un zili mākoņi. Radās nopietnas bažas, ka cauri ir – sāksies. Un neviens nekur nelidos. Ne jau nu es.

Un tad piezvanīja Marta. Skaidrodamās par kabaču marinējamām receptēm un sazin ko, gāju uz tualeti. Tur bija tualete. Tur bija tualetes zīmīte ar kaut kādu siluetu. Sieviešu tualete. Vienā rokā turēdama laptopu, ko vēl nebiju iestampājusi somā, otrā telefonu, ar vienu elkoni pieturēdama mugursomu, ar otru vērdama laimīgi pusvirus esošās durvis, tiku iekšā. Marta tikmēr vaicāja kaut ko par Rīgu vai ko tur. Pamanīju, ka abas kabīnes ir aizņemtas. Abās nošalca ūdens. No vienas iznāca sieviete biksēs. Sieviete biksēs un uzvalkā. Uzvalkā un ar šlipsi. Ok, vīrietis. Veras otras durvis. Atkal tāda pati. Marta vaicā, kur un kad es būšu. Jei bogu, esmu veču tualetē. Pisuāri. Smakas nav. Kā tu, cilvēks, vari zināt, ka esi ticis ne tur, ja nav veču atejas smakas. Kamēr abi vīrišķi mazgāja rokas un gāja uz durvju pusi, izmanījos viņiem līdzi. Iesmiedama pie sevis, kā tas izskatījās no malas. Jo par laimi man kājās bija bikses. Bet durvis it labi varēja novērot no garlaikoto sēdētāju rindām – iesperas, izsperas reizē ar uzvalkotiem tipiem. Cirkam būt!

Nezaudējusi dūšu, iegāju otrās durvīs. Mani apņēma ierastā atmosfēra. Kaut kas tajās atejās atšķiras. Ne tikai smaka. Atkal mēģināju atkost krānu un ziepju sistēmu – vienmēr esmu apbrīnojusi, cik atjautīgi ir noslēpta ūdens palaišanas sistēma sabiedriskajās atejās. Ir gadījies, ka tā arī nav izdevies – jo viss ir pārāk vienkārši, lai to uzminētu.

Ejot no atejas uz uzgaidāmo telpu, aizķeros aiz kaut kādas somas. Atskan pīkstieni. Dziesmiņa. Kāds ved kārtējo dziedošo čeburašku. Jautra bērnu dziesmiņa no somas. Filmā droši vien sekotu sprādziens. Vai arī es izvilktu no savas somas plīša zaķi un gribētu iepazīstināt ar dziedošo mantu.

Uzgaidāmajā telpā krēslos pārāk daudz vietas nebija. Tomēr diezgan veikli uzgāju divas brīvas vietas – nolikt somu un apsēsties, nevienam nenoraujot galvu. Apsēdos. Atskanēja blīkšķis.

Baltais maisiņš ar žurnālu bija izslīdējis cauri krēsla šķirbai. Šķirba bija tieši tik plata, lai tai cauri tiktu žurnāls un mana roka līdz elkonim. Bet tas bija par īsu. Tālāk bāzt neriskēju, jo jau gara acīm redzēju ūsainu ugunsdzēsēju komandu, kas ar autogēnu griež krēslu, lai atbrīvotu manu roku, evakuētus pasažierus, nokavētu lidmašīnu. Bet žurnālu tak man vajadzēja! Un neies tak laist mantu zūdībā.

Nākamais kadrs – četrāpus uz grīdas makšķerēju žurnālu. Misters Bīns būtu sajūsmā. Ļaudis līdzjūtīgi pabīdās, pierauj kājas sev tuvāk. Maiss ir tieši tik tālu, ka varu tam pieskarties, bet ne satvert. Jau apsveru domu novilkt kurpi un makšķerēt ar to, jo slotas kāta te nav. Bet tāds veikls iegūliens zem krēsls, galvenais neskatīties, vai visi skatās. Un ir. Sasodītais maiss.

Atskan signāls, ka sākusies iekāpšana. Piebrauc buss, vīriņi un sieviņas tekalē ap galdu. Problēmas ir arī citiem – krievu ģimene lido ar bērnu, bet vienam no viņiem ir kaut kas ar biļeti. Pa to starpu bērns pamanās ielīst pie vīriņiem un sieviņām un atvērt kaut kādas durtiņas. Māte savāc sīko, pa to laiku gāžas somas. Aiz loga melni mākoņi, drusku spīd zila maliņa debesu. Ja nebūtu mākoņu, iespējams, nebūtu arī melna nakts.

Domāju – ko nu es bez laika celšos. Lai tie trakie skrien. Skrien arī. Pēc brīža rinda noplakusi. Pieceļos. Pieved avīžu stendu – tieši laicīgi, lai uz Rīgu braucošie paliktu bešā. Bet ne es. Savācu trīs visbiezākās avīzes. Iespējams, tas bija vakara prātīgākais lēmums.

Atgriežoties rindā, palaižu pa priekšu vācu pensionāru pāri – tomēr biju izlīdusi no rindas un tagad atnācu. Tā nesmuki līst viņiem priekšā. Sieviete formā palaiž garām penžus. Paskatās uz mani. Un saka: “Uzgaidiet.”

Durvis aizveras. Pirmo autobusu palaiž braukt uz lidmašīnu, pārējiem jāgaida. Gaidīdama atstutējos pret galdu. Galds aizbrauc. Tikpat veikli atripinu atpakaļ. Nekas neapgāžas.

Piebrauc otrs buss. Īsa sazināšanās ar šoferi, durvis atveras. Vīriņš nolasa manas biļetes kodu, paskatās uz mani un pasaka: “Ar 18D ir zināmas problēmas.” 18D ir mana vieta. Viņš noliek manu biļeti malā un ķeras pie pārējo apkalpošanas. Palaidis garām 3 pavecas dāmas, viņš paņem manu biļeti un salocījis atdod. Bez jebkādiem komentāriem.

Otrs buss ir gandrīz tukšs. Dīvaini – Rīgā uz lidmašīnu aizveda ar vienu autobusu, te vajag divus. Bet nu katram savs – pie mums toties mīlīgāk un ir iemesls iepazīties ar kaimiņiem, uz kuru kājas stāvi un kuru soma sitas pret ceļgaliem.

Finālā arī otrs buss ir gandrīz pilns. Jau apsveru domu, ka atpakaļ lidošu ar lielāku lidmašīnu – nu kā Rīgā vienā autobusā varēja ielīst divi pilni autobusi. Gāžas. Koferis. Ne mans. Seko sievietes ķērciens: “Donnerwetter!” Koferis uzgāzies viņai uz kājām. Seko Sorry-sorry un smaidu apmainīšanās. Piebilde – Donnerwetter ir apzīmējums tam, kas briest pamalē – elle un marija no debesīm, kā arī lamuvārds, kas nozīmē apmēram to pašu. Nebiju gan domājusi, ka dzīvi vācieši lieto kaut ko tik arhaisku. Jo to man mācīja skolā. Un neviens vācietis nerunā tā, kā mācīja skolā.

Kāpjot lidmašīnā, pamalē skan mēreni sprādzieni. Gaiss sutīgs, pa lidmašīnas astes galu tiek krauti iekšā koferi, kaut kādi vīriņi zaļās jaciņās skraida un lamājas. Bet tas normāli. Gan jau arī viņiem krīt koferi. Laistās zibeņu gaismas. Salonā sagaida laikam Ilze vai Inese – visas AirBaltic stjuartes tā sauc. Pat mana paziņa Inese strādā (vai vismaz strādāja) pie viņiem par stjuarti. Un divas avīzes – “Neatkarīgā Rīta Avīze” (ir vēls vakars un nav ilūziju par saturu) un “Telegraf” (viņi man liekas smieklīgi kopš raksta, kur latgaliešu autoru Raibū Suni nosauca par Rjaboi Solnce (vismaz tā bija rakstīts versijā, ko man atsūtīja pārbaudīšanai, pašu rakstu tā arī nemeklēju)).

Aizmugurē krievi kaujas par vietām. Diviem ir 19D, abiem vajag. Tomēr vienojas, ka sasēdīsies, kā sanāk vietas. Un ja nu KĀDS atnāks un prasīs, tad pārsēdīsie. Šai brīdī sajūtos kā autobusa Rīga-Rēzekne (kursē 19:05 un gandrīz vienmēr ir pārbāzts) aizmugurē. Brauciens solās būt jautrs. Mudīgi apsēžos savā vietā, kamēr neviens vēl nav nācis kauties. Tad, redz, kāda ir solītā “problēma”. Lidostas vīriņš nebūs runājis velti.

Izrādās, man būs divas vietas. Blakus neviens tā arī neapsēžas. Problēma ir pagriezusies kaut kā citādi. Žurnāls, protams, par vari grib slīdēt zem beņķa. Bet tagad tak esmu zirgā – nolieku viņu blakus. Man taču ir vieta.

Salonā atskan pilota balss. Šoreiz nav latvietis, ko pēc tam var uziet draugiem.lv un aplūkot bildes. Rodas zināmas aizdomas. Kā tad – mēs nekur nelidosim!

Cirks turpinās. Negaisa dēļ Hamburgas lidosta ir slēgta. Uz 15-20 minūtēm. Ārā gāž lietus, stjuarti iznēsā glāzēs sulu. Man, protams, tiek ābolu. Bet joks gaumīgs – padzirdīt pirms lidojuma. Galvā sāku rēķināt, cik sulas izraisa kritisku urīna pieplūdumu un kas sver un izmaksā vairāk – pa gaisu vest sulu, padzērušu cilvēku, kas lēnām iztvaiko, vai pilnu lidmašīnas ateju. Secinu, ka atšķirības nav. Lai dzīvo sula!

Ķeros pie savām avīzēm. Ja jau ir laiks, grēks nelasīt. Gaišs, silti, mušas nekož.

Pirmā patrāpījusies “Hamburger Abendblatt”. Tajā uzzinu daudz vērtīgu ziņu.

  • Austrālijas zinātnieki atraduši veidu, kā cīnīties ar malāriju – viņi inficē 150 tūkstošus odu (nez, kā viņi tos odus saskaitīja un vai tiešām viņi visi tur bija?) ar vīrusu, kas uzbrūk malārijas baktērijām, un palaiž brīvībā. Neviens gan pagaidām nav drošs, ka vīruss der visiem malārijas kloniem.
  • Mobilo telefonu drīzumā varēs izmantot auto atslēgas vietā – gan atslēgt auto, gan iedarbināt. Jo bez telefona cilvēki no mājas neejot, tāpēc labāk apvienot. Un veiksmes gadījumā auto iegaumēs jūsu mūzikas gaumi tāpat kā sēdekļa pozīciju.
  • Esot uzzināts izkaisītās sklerozes iemesls. Analizējot 10 tūkstošu pacientu analīzes (nez, šos arī skaitīja tikpat aptuveni kā tos malārijas odus?), atrasti vainīgie – 57 gēni.
  • Kaut kāds teātris iestudējis Šekspīra “Sapni vasaras naktī”, bet nācies tulkot no jauna – vecajā tulkojumā esot daudz kļūdu un tumšo vietu, ko nevar saprast, kā iestudēt. Jo tai tulkojumā ļaudis runājot kaut kādas muļķības, ko pēc loģikas viņiem nevajadzētu runāt. Tak jau droši vien tulkotājs būs iedvesmojies un sarakstījis pa savam.
  • Angela Merkele atzīta par pasaulē ietekmīgāko sievieti. Ar interesi aplūkoju pirmo desmitnieku. Pie goda tikusi arī Bila Geitsa sieva Melinda un Radživa Gandi atraitne Soņa, kā arī Klintona un Obamas sievas. Saki nu. Radu būšana ir spēks.
  • Pieminot noklausīto tēzi par stiprajām vācu sievietēm, kas var un dara visu, tāpēc nabaga vīriešiem paliek tikai spermas donora un piedēkļa loma, arī atbilstoša anekdote – Kas ir saimnieks jūsu mājās? Mana sieva komandē kalponi, kalpone komandē bērnus, bērni komandē suni. Un es ķēros pie puķēm.
  • Austrijā kārtējais incesta gadījuma. Tēvs iespundējis divas meitas, kam tagad jau 53 un 47 gadi. Kad 80 gadīgais onka gribējis seksu ar vienu no viņām, kritis un gāzies. Pēc dažām dienām meitas izsaukušas glābējus, jo sākumā cerējušas, ka tēvs nomirs. Bet šis nemiris vis. No manas puses seko teksta uzdevums: ja dažu gadu laikā Austrijā ir tik un tik atklātu mājās iespundētu meitu, cik sieviešu šobrīd šai valstī ir savu vecāku verdzenes?
  • Cita starpā ziņa par Kadafi nemieriem, bet to es nelasīju, jo neesmu sapratusi sakni un īsti arī laikam neinteresē. Piesaistīja tikai ziņa, ka tiek izlaupītas Kadafi bērnu rezidences un 23 gadus vecais Zaifallahs Gnaidi (vai nav vienalga, kā viņu sauc) nospēris pudeli džina, zobbirsti ar apzeltītu kātu un firmas džinsus. Un to vinš laikam tak žurnālistam pastāstījis, lepni turot uz pleca kalašņikovu.
  • Lasītāju vēstules nesniedza cerētās izpriecas. Visumā garlaicīgi komentāri problēmām, par ko neko nezinu. Bet viens man patika – Vācijas Bundestāgā vēl nekad neesot bijis tik daudz nespējīgu politiķu, kas nav spējīgi uzņemties atbildību, bet tikai ļauj krīzei uzņemt apgriezienus (lai tak atlaiž savu bundestāgu un taisa no jauna!). Īsi sakot, cer irreālu glābiņu, kaut vienīgais veids, kā uzlabot situāciju, būtu bankrotējušās valstis izmest no eiro zonas, jo tā arī viņiem būtu labāk.
  • Citā vēstulē tiek atrasta šodienas problēmu panaceja – solidāra ekonomika, kad pilsoņi uzņēmušies krīzes savaldīšanas nastu (laikam domāta jostas saraušana un pingvīnu saspiešanās kopā). Un, lai to panāktu, ir vajadzīga kultūras attīstība, jo bez kultūras kļūsim tikai nabadzīgāki. (Par šo vēstuli esmu gandrīz droša – rakstītājs ir kāds izceļotājs no Latvijas. Citādi nevar būt.)
  • Testi pierādījuši, ka katra piektā auto darbnīca krāpjas – vainas nenovērš, bet liek apmaksāt. Sevišķi izceļoties citroens, fiats un nisans.
  • Bet lielākais škandāls ir 60 vatu spuldzītes pazušana no veikalu plauktiem 1. septembrī. Izņēmums esot Ziemassvētku dekori. Nabaga vācieši tik satraukušies par jaunajām energo taupīgajām spuldzēm, ka kopš janvāra nopirkuši uz pusi vairāk vecā tipa lampiņu kā pērn. Tomēr rakstītājs nebūt neskandina par ļaužu tumsonību un gaišo nākotni. Jo jaunās lampas ir obligāti jānodod pārstrādei – tajās atrodas smagie metāli, kas sadušanas gadījumā izplūst apkārtējā vidē. Pie tam pēc atgadījuma vēlams istabu 15 minūtes vēdināt. Turklāt esot atklāts, ka lampās ir arī tāda vēzi izraisoša viela kā fenols, tomēr tās daudzums nepārsniedzot normas.
  • Vēl man patika stāsts, kā aplaupīts upuris savu pāridarītāju atradis feisbukā un nodevis policijai.
  • Kā arī iepriecināja, ka ābolu raža šogad būšot par 7% lielāka.

Tomēr mans favorīts bija avīzes sadaļa “Serie” – kā rīkoties dažādos negadījumos. Šai numurā jau 12. turpinājums. Par atgadījumiem ceļā (kas sevišķi noderīgi, atrodoties lidmašīnā, kas nekur nelidos). Droši vien lasīšu arī turpmāk – internetā. Tiešām lieliski un pamācoši. 🙂

  • Ko darīt, ja nenāk autobuss? Var piezvanīt un painteresēties. Savukārt pieturās, kur kursē arī citi maršruti, var pavaicāt šoferiem.
  • Ko darīt, ja nevaru ieslēgt telefonu? Nolikt malā un par to nedomāt, pēc laika mēģināt atkal, jo līdzīgi kā citas bieži lietojamas lietas arī PIN kodus atceramies pa puse apzināti un gan jau intuitīvi nospiedīsim pareizo kodu.
  • Ko darīt, ja ričukam tukša riepa? Paskatīties, vai vēl ir palicis ventilis. Ja nav, jāiet uz darbnīcu. Nekādā gadījumā nedrīkst caurumu lipināt ar košļeni, jo tā var sabeigt visu riepu.
  • Ko darīt, ka masu pasākumā kāds noģībst? Izsaukt ārstu vai vislabāk aizsūtīt kādu personu pakaļ, lai vieglāk varētu atrast notikuma vietu. Ja noģībušais 30 sekundes neelpo, jāķeras pie elpināšanas un sirds masāžas. Arī nepareiza palīdzība esot labāka kā nekāda.
  • Ko darīt, ja pa ceļam uz mājām paliek bail? Pēc iespējas ātri skriet uz vietu, kur pulcējas daudz cilvēku. Ja ir sajūta, ka kāds seko, jāmaina ielas puse un jādodas pie cilvēkiem.
  • Ko darīt, ja kurpei nolūzis papēdis? Ja labs laiks, iet basām kājām. Ziemā vajadzīgs taksis vai džentlmenis, kas panesīs kādu gabaliņu. Var mēģināt piestiprināt atpakaļ, ja rēgojas kaut kādas naglas. Vai nolauzt papēdi arī otrai kurpei un doties pie kurpnieka.

Īsi sakot, pašsaprotamas lietas. Vai nu mēs te Latvijā esam pārāk pieraduši paļauties tikai uz sevi un domāt uz priekšu, vai arī viņi TUR ir galīgi izlaidušies. Vai arī avīzē bija tukša vieta un kādam radās ideja rakstīt kaut ko praktisku. Kā uz noplēšamo kalendāru lapiņu otrajām pusēm, kur ir padomi, kā notīrīt rūsas traipus ar rabarbera sulu un kā laistīt puķes ar ūdeni, kas nostādināts uz olu čaumalām.

Izlasīju visas trīs avīzes. Ja lido bibliotēku aizgādnis, arī lidmašīna kļūst par lasītavu. Izrādījās, ka visās pārējās ziņas lielā mērā atkārtojas. Tikai apaug ar jaunām detaļām. Piemēram, var uzzināt, kā gulējušas un ēdušas 40 gadus istabā turētās un incestā cietušās meitas un kā viņas gājušas uz kapiem pie mirušās mātes, bet nevienam nav lūgušas palīdzību.

Pamazām arī iepazinu kaimiņus. Pa kreisi no manis sēdēja padsmitgadīgas meitenes, kas tomēr dabūja bērnu komplektu – konfekti un krāsojamo grāmatu. Krāsoja un lasīja ar. Priekšā sēdēja sirms turks, kas drusku mācēja runāt krieviski un kam viss bija totāli apnicis. Un aiz muguras māte ar pusaugu dēlu, kas dīdījās kā traks. Vēl uz priekšu – melnmataina sieviete bārkšķu lakatā, kas lasīja Neatkarīgo. Arī es iepazinos ar virsrakstiem. Visilgāk viņa kavējās pie kāda sirds kratīšanas gabala “Cits Andrejs. Divas dzīves. Divas sievas” – tā arī neatpazinu pēc bildes, kas tas tāds ir, bet “es jau TV neskatos”.

Lidojums tika atcelts vēlreiz. Un tad vēlreiz. Steigas nav. Īpaši arī neskatos pulkstenī – stunda uz priekšu vai atpakaļ. Galvenais, vakarā tikt uz Preiļiem.

Un tad tas notika. Apmēram pēc pusotras stundas vai divām mūs palaida. Stjuarti latviski nobēra, ka drošības instrukcijas ir pie priekšējā sēdekļa. Paziņoja, ka lidosim citā virzienā. Un ka tagad stāvēsim rindā uz pacelšanos. Ko arī godīgi darījām labu laika sprīdi.

Pacēlāmies. Abas pusaudzes pa kreisi no manis pārmeta krustu. Aizvēru acis – dievinu brīdi, kad riteņi atraujas no zemes.

Ūdens no aplijušajiem logiem saskrēja straumītēs un notecēja, palika sīkas un arvien sīkākas ūdens bumbiņas. Cauri tam varēja redzēt melnu nakti, slapju asfaltu, kas nesās garām. Un tad izgaismojās pilsētas tīkls – ielas, nami, mašīnas kā ķēdītēs. Vietām saiet kopā, vietām izretojas. Pilsēta, izrādās, ir daudzu mazu tīklu apkopojums, ko savieno gaismas līnijas un atdala tumši laukumi – parki, kapi un kanāli. Bet pamalē ik pa laikam nozibsnīja spilgti baltas zibens šautras. Sprakšķošas enerģijas līnijas un rāmi dzeltenais pilsētas tīkls, kas attālinās un atklājas arvien lielāks.

Kad nolaidāmies, daži aplaudēja (dīvaini – turpceļā neplaudēja neviens). Balss paziņoja: “Vietējais laiks – viens naktī. Patīkamu vakaru!”

Protams, ka visi pasažieri un somas salīda vienā autobusā. Te taču ir Latvija. Mēs varam. 🙂

HH1: intro un prelūdija, Hamburgā līst

Noslēpumainības palagi krīt. Nav ne jausmas, kas notika Latvijā, bet es biju Hamburgā veselas 8 dienas. Ko es tur darīju? Neko. Pazaudēju laika sajūtu – kad ir vienalga, kāds datums, kāda diena un cik vēls ir. Tas, kas nav iespējams Latgalē, ir iespējams Vācijā. Bet citādi tiešām neko. Vienkārši blandījos. Nekā tāda.
Ja neskaita to, ka 8 dienas biju Hamburgā un 8 dienas Hamburgā pa dienu nebija lietus. Bija 8 dienas saules – laikam vairāk nekā pa visu vasaru kopā. Un šī esot patiešām lietaina un baisa vasara. Kā lasīju lidostā paķertā avīzē “Hamburger Abendblatt”, šovasar laiks ir ekstrēmi slikts un labības raža ir caurmērā 12% zemāka nekā vidēji, rapša – pat 34%.
Bet te arī sākas joks – lietus. Jo Hamburga reiz nu ir vieta, kur līst pat tad, ja snieg. Un arī tad, ja spīd saule. Tāpēc pirmajās stundās pēc ierašanās piedzīvotie 2 lieti tikai stiprināja manu pārliecību – es tak zināju, uz kādu pakaļu dodos. Glaudīju savu pašapziņu – nu re, lietus jaka (tā arī neuzvilku), nu re, džinsi (kopš pavasara nebiju uzvilkusi, nenoderēja arī Hamburgā). Vienīgi spēju spļaudīties – kāda velna pēc 2 brunči (uzvilku abus), nevienas zeķes (nez, ko es ar viņām būtu iesākusi?), tikai plāns džemperis (pirmajā dienā, iedama ārā, uzvilku visas “biezās” drēbes un beigās visas arī novilku).
Īsi sakot – laiks Hamburgā bija ideāls! Gaiss karsts un sutīgs, silti vakari, saule un vasara. Izcietušies hamburdzieši vilka ārā savus hamburgerus un bālās miesas un gozējās. Strauji kāpa salčuka patēriņš (inspekcijas vārdā tika apēstas daudzas porcijas, tikai koši zilo nekur neatradu). Radās arī joks, ka vainīga esmu es. Un kur joks, tur patiesība. Jo ar mani tas sākās, ar mani arī beidzās – aizbraukšanas dienas pēcpusdienā pamalē savilkās melnas tūces. Arī lietus radarā varēja vērot, kā mākoņi nāk, nāk… un paiet garām. Un tad, kad tuvojas laiks doties uz lidostu, apstājas pie Hamburgas. Stāv, stāv, zibeņus mezdami. Un stāv. Un gaida.

Bet par to tālāk. Ieskatam Hamburgas šī brīža situācija (visu nakti, spriežot pēc interneta informācijas, ir lijis) – līst, lija vai drīz līs. 🙂

Īsi sakot – turpinājums sekos. Jo viss pasākums ar lietus pēkšņo trūkumu bija cirks. Un arī aizlidošana bija gatavais cirks. Vienu brīdi domāju, ka esmu misis Bīna. Jo trūka tikai no zeķes darināta lācīša, nolūzuša papēža un citu atrakciju. Lodāšana pa izlidošanas zāles grīdu četrāpus zem krēsla bija. Lidmašīnā mani nelaida. Lidmašīna prom nelidoja. Un vēl es biju tur, kur nebiju bijusi laikam kopš 8. klases. Bet par to – kuš…

Bet nu laimīgi esmu mājās. Un jau gatava tālākam ceļam (tieši tāpēc nav laika rakstīt internetā to, kas piefiksēts uz avīžu maliņām kricelīgā rokrakstā).

Trillām būt! Jo trilla – tas ir nevis cepties un gānīties, bet brīnīties un priecāties.

P. S. Baiba satraucās, ka viņai neesot zaļo pirkstiņu, tāpēc viņas apraudzītais siens uz mana balkona nekad vairs necelšoties – par spīti ūdens terapijai (vai līķu apmazgāšanai). 🙂 Bet! Ko jūs teiktu par šo zaļoksno mūžamežu (uzņemšanas datums: 2011:08:27 08:32:26)?

Ja kāds ir ar mani, tam neatliek nekas cits, kā dzīvot. 🙂 Un šnaucerliānai kastē augšā pa kreisi ir aizmeties spics auglis melnā krāsā – smalkā poļu sēklu paciņas šķirne. Saki nu.

Latvija, Ziemassvētki un karstā joga

šajā bildē ir kaut kas no pēdējo dienu sajūtām. pat atcerējos, lai gan nekad neatceros, ko esmu sakniebusi ar mobilo telefonu. izrādās, gan manā, gan telefona atmiņā glabājas visādi krāmi.

tad nu pēc kārtas. 🙂

pirmkārt, garšīgi paēst, kas man arī izdevās, lai gan pēdējo reizi veikalā esmu bijusi laikam pagājušajā nedēļā Viļānos, kad nopirkām 50 kilogramus smagu cukura maisu ar uzrakstu Zahar un alu, kas joprojām ir ledusskapī. ja kas. (galvenais, audzēt pašam un iet ciemos pie izveicīgiem draugiem, kas taisa ēst.)

otrkārt, palikt bez galvas. nesaku, ka jebkad esmu bijusi izcili prātīga. ja nu apmēram 10-12 gadu vecumā, kad droši vien ar savu akmens seju būtu varējusi nopirkt alkoholu veikalā, ja vien neizskatītos pēc bērna. neko daudz no tā vecuma neatceros, tikai komentārus, ka esmu pārāk nopietna savam vecumam. ak jā, tai laikā nedzīvoju, bet lasīju. Dostojevskis un Tolstojs laikam bija mazākais, lai gan mazliet palasīju no visām mājās atrodamajām grāmatām. zobus atlauzu pret Hermaņa Heses “Stikla pērlīšu spēli” – joprojām nav drosmes atvērt. ja nu kādu mūsdienu izdevumu, ja tāds ir. grāmatas noformējums uzdzen šausmas, jo atceros, cik stulba grāmata tā bija. Jaunsudrabiņš gan man patika. un Londons. un sazin kas vēl. ieskaitot Pjēra un Marijas Kirī biogrāfiju. nepatika Kerola “Alise Brīnumzemē” – garlaicīgi un mākslīgi. bet nu galva toreiz bija, tagad jau labu laiku nav. bet tas laikam ir tas labākais. vismaz ir, ko atcerēties. jo atceras jau to, kas notiek, nevis to, kas nenotiek.

treškārt, balagāns ap Zatlera partijas logo – ugunīgi sarkans un cauršauts krusts uz koši zila fona. krāsu salikums dievīgs – pat Baltkrievijas ciemos žogus krāso maigākos toņos. tad nu sākušies īsti krusta kari, jo Sarkanais krusts piesienas par autortiesībām (nez, kādam ir autortiesības uz kapu krustiem?), bet man tai logo smieklīgākā liekas bulta. pa labi. meitenes pa kreisi, puikas pa labi. pa kreisi iesi, zirgu pazaudēsi, pa labi iesi, mantu pazaudēsi, taisni iesi, galvu pazaudēsi. lai gan vēl lielāks balagāns sāktos, ja svaigi ceptā partiju logo ieliktu bultu pa kreisi. anarķisti un bandīti. no kreisās puses nenāk nekas labs. (par to gan varēs pārliecināties 3. bildē, kas sekos.)

ceturtkārt, kāds zābaks biji, tāds arī paliksi. mainās tikai gadalaiki un šņores.

bet šis ir vienkārši lielisks atradums – pie Čaka ielas piedāvā karsto jogu kaķiem. tāda nu tā Rīga ir.

un tāda ir Latvija. ja skatās no Igaunijas puses. krievi nāk. (no kreisās puses, protams.)

bet šis vienkārši iedvesmai. bildēts tveicīgā jūlija dienā Latvijas Komponistu savienības kāpņutelpā. neko jau nevar ne paspēt, ne nokavēt.

jo ar eglēm Rīgā ir pavisam ērmoti. te no plastmasas, te stikla, te aug puķupodos.

priekā, draugi!

ku-ku-rūza!

kukuruza1

Tavas acis tik zaļas kā kukurūza,
Tavas plaukstas tik mazas kā kukurūza.
Tik stingrās formās kā Kārlim Krūzam
Ap tavu māju aug kukurūza.
Tu ej uz aku ar zaļo krūzi,
Uz krūzes stāv rakstīts “Kukurūza”.

Tu esi sārtvaidze brigadiere,
Es kolhoza traktorists stalts.
Vakara vēsma glāsta mums pieres,
Mēs ejam, kurp sirdis sauc.

(Klāva Elsberga dzejolis, ko komponējis Juris Kulakovs)

esmu laukos, mazgājos dīķī, guļu šķūnī, strādāju internetā un dārzā. uztaisīju kafiju, ar basām, netīrām un saskrāpētām kājām un rasā nosalušām kājām sēžu pie datora un klausos, kā dārzā zāģē sienāži. nekāda smalkuma un iznesības.

bet. pie manas mājas aug kukurūza. tik stingrām formām kā Kārlim Krūzam. 🙂

aizvakar ļoti veiksmīgi izgāju tehnisko apskati un biju pilsētā, un esmu dikti lepna. pat lukturi nebija šķībi. tikai ir smieklīgi, kad Rēzeknē ir baisie sastrēgumi un ļaudis no stresa nespēj izbraukt krustojumu. nācās pārkāpt noteikumus, ja negribēju vēl gaidīt zaļo gaismu – 2 ciklus jau tā palaidu garām.

par laimi, lielākās problēmas bija ar CSDD datorsistēmu un vienu nenodzēsušos sodu. pēc tam jau pati apskate – zibenīgi. vēl pamanījos ielīst rindas sākumā, jo aiz autobusa bija maza šķirba un viens auto noparkojies nevietā, aiz viņa krājās rinda, bet priekšā viss brīvs. apbraucu pa ielu un iebraucu atpakaļgaitā. 🙂

visilgāk meklēja virsbūves numuru. prasīja, kur atrodas. bet kā tad es lai zinu. beigās zem kaut kādām gumijām atrada laikam. vismaz vairāk neprasīja.

vienīgi vēl šajā reizē pavaicāja, vai ir aptieciņa un ugunsdzēšamais aparāts. atbildēju pārliecinoši – ir, ir, bagažniekā! un pēc tam tikai domāju – nez, ir vai nav? jo bagažnieks bija pilns līdz ūkai ar pašu nelabo. bet kur tajā ellē ir aparāts – vells zina! 🙂

bet kopš tās reizes, kad pamanījos apturēt priekšā braucošu degošu auto un saorganizēt dzēšanu, pret to lietu izturos ar zināmu bijību. kas vajadzīgs, tas vajadzīgs.

lai gan ar TA man vienmēr sanāk kaut kādi podi.

vienreiz gāju ar tēva veco opeli, jo viņš pateica, ka ar to graustu tikai uz mežu. izgāju. ar baisām piezīmēm un komentāru, lai tomēr savas drošības labā sataisu kaut ko (sekoja detaļu uzskaitījums, par ko ne tad bija nojausmas, ne tagad tādas zinu). bet tas arī bija pēdējais gads, kad izdevās – uz nākošo reizi viņš vispār neko netaisīja un vēl laikam 2 vasaras dragāju pa mazajiem ceļiem bez TA, vienreiz norāvos sodu apmēram 150 km no mājām. policisti vēl brīnījās, kā tāds ērms tik tālu atkūlies. 🙂

savukārt ar savu veco auto pamanījos paņemt večus uz izbrīna – apmēram: KĀ, kā var nedegt tas lukturis? tikko servisā taču dega! (tas nekas, ka servisā biju pirms mēneša un arī tikai tāpēc, ka mašīna apstājās ceļa vidū) tad nu tas TA vīrišķis ņēma atslēgas, atnāca vēl vesels bars, sākās riktīgs balagāns, pa visiem skrūvēja vaļā, apskatījās lampiņu – toč nav izdegusi. 😀 skrūvēja iekšā un palaida mani ar izietu apskati. pat nepamanīja, ka 1 stikla tīrītājs nedarbojas – braukā 1 cm virs stikla. 🙂

bet nu šoreiz nekāda īpašā cirka nebija. ja neskaita tās virsbūves numura medības, kad TA ļaudis rakājās i zem kapota, i salonā. būtu es to auto zagusi un viltojusi, tad jau zinātu, kur atodas. bet tā – uzmini nu.

īsi sakot – lai jauks vakars! un cirkam būs būt!

Pēc siena un āboliņa nopļaušanas vasara bija sasniegusi savu augstāko virsotni. Kā liels putns tā uzlaidās debesu vidū, palikdama tur stāvam, šūpodamās savos platajos spārnos. Koki gandrīz pazaudēja ēnas, un pie to stumbriem augošās zāles nokalta, tāpat kā aiziet postā viss arī dzīvē, kas, aizgādības pakrēslī audzis, nokļūst svabadā gaisā. Tikai uz vakara pusi māju ošu, ozolu un liepu ēnas aizstiepās tāli pār pļavām, kuru jaunajā atālā govis mierīgi ganījās.

uzmini autoru! skolas laikos biju gatava apzvērēt, ka šitie murgi ir sacerēti speciāli latviešu valodas mācību grāmatu piemēriem.

Ziņa par krīzi. Krīze tūlīt beigsies. :)

Krīzes nāk un aiziet. Teksti paliek.

Informēju. Krīze beigsies šī gada 27. maijā, jo:
a) 12:00 Rīgas Ekonomikas augstskolā Strēlnieku ielā 4 “Ministru prezidents Valdis Dombrovskis (V) un starptautisku atzinību ieguvušais ekonomists Anders Aslunds prezentēs savu sarakstīto grāmatu Kā Latvija pārvarēja finanšu krīzi” (“How Latvia Came through the Financial Crises”)”;
b) lai piesmietu šo lielisko notikumu, pāri ielai uz Strēlnieku un Alberta stūra, Strēlnieku ielā 9, gruzīnu vīnu veikaliņā bez nosaukuma 12:45 atvērsim arī latgaliešu brīnumu gāmatu “Es soku. Tu soki. Puosokys par krīzi“. 😀

Ja esi brīvs cilvēks, topi laipni gaidīts! 🙂 Ja krīze smejas par mūsu plāniem, mums ir jāpasmejas par krīzi.

Jo kas ir krīze? Tas ir laiks, kad dzer vecu vīnu, ēd vecu sieru un pat mazi bērni stāsta anekdotes par politiku.

Spītējot krīzei, Latgales Studentu centrs izdevis pasaku grāmatu par krīzi „Es soku. Tu soki. Puosokys par krīzi.”, kurā apkopotas skaistākās latgaliešu literārās un tautas pasakas, padomi krīzes pārvarēšanai, anekdotes un mūsdienu jauniešu rakstītie stāsti ar laimīgām beigām. Grāmatā līdzās velnam, zelta putniem, veiksmes blusai un gudriem zirgiem par pasaku tēliem kļuvuši arī Aija Kinca, Gatis Suhoveckis, Māris Grigalis, Mihaels Šūmahers (Michael Schumacher), Ministru prezidents un pat Latvijas hokeja fani.

Grāmatu „Es soku. Tu soki. Puosokys par krīzi.” veido septiņas atsevišķi brošētas burtnīcas, kas sastiprinātas ar autentisku padomju laika papīra auklu. Katrai burtnīcai ir savs vāks un satura rādītājs. Visi teksti lasāmi latgaliešu literārajā valodā. Iespēju robežās saglabāts gan attiecīgā laikmeta rakstības stils un leksika, gan individuālie rakstības principi un izlokšņu iezīmes.

Nosaukums – Es soku. Tu soki. Puosokys par krīzi
Izdevējs – Latgolys Studentu centrs
Idejas autores – Marita Papiņa un Ilze Sperga
Redaktore – Ilze Sperga
Komanda – padsmit cilvēku, kas pārrakstīja, tulkoja, laboja un citādi palīdzēja, nenosakāms skaits cilvēku, kas juta līdzi, deva padomus, gādāja striķi, pienesa ūdeni un kafiju, retvītoja un mudināja. Grāmata ir radusies no nekā, un to radīja ļaužu sajūsma un entuziasms, kā arī nepieciešamība smagā brīdī pasmieties par bēdu un iet tālāk. Krīzes nāk un aiziet. Teksti paliek.

Tās būs 7 atsevišķi brošētas burtnīcas, katrai savs vāks un satura rādītājs.
Tomēr kopā – viena grāmata ar vienu nosaukumu. Un viens papīra striķis no 4 dažādiem padomju laiku piedzīvojušiem ruļļiem.

2 burtnīcas ar latgaliešu tautas pasakām.
Avoti:
1. Cunskis S. Latvīšu tautas pōsokas. Rēzekne: S. Cunskis un E. Kozlovskis, 1913, 16 pl.
2. Myusu tautas teikas un pasokas. I dalia. Leiwoni: A. Zwanitajs, 1908, 32 pl.
3. Šmits P. Latgaliešu pasakas. Rīga: Latviešu folkloras krātuve, 1937, 171 pl.
4. Šmits P. Latviešu pasakas un teikas. 13. sēj. Rīga: Valters un Rapa, 1936, 451 pl.
5. Ulanowska Stefania. Łotysze Infl ant polskich, a w szczególności gminy Wielońskiej, powiatu Rzeżyckiego. Obraz etnografi czny. Część III. II Baśnie. // Zbiór wiadomości do antropologii krajowej. T. XVIII. Kraków: 1895, 236.–474. pl.

2 burtnīcas ar latgaliešu literārajām pasakām.
Autori: Marija Andžāne, Francis Trasuns, Jānis Klīdzējs, Francis Kemps, Naaizmierstule, Ludbuorža Marija, Gregors Mukt-Kveders, Konstantins Krusts, Jurs Pabierzs, Ontons Slišāns, Valentins Lukaševičs, Juoņs Ryučāns, Ilze Sperga, Raibīs Suņs un citi.

1 burtnīca ar bērnu un jauniešu stāstiem.
LgSC 2010. gadā izsludināja radošo darbu konkursu sadarbībā ar LNB Bērnu literatūras centru un Latvijas bibliotēkām.
Tēma – stāsti par mūsdienām ar laimīgām beigām.
Saņēmām ļoti daudz ļoti interesantu darbu no visas Latvijas, ne tikai Latgales un, mūsuprāt, labākos 30 publicējām grāmatā – daļa jau bija latgaliski, daļu iztulkojām. Bērnu un jauniešu stāsti ir labs spogulis, kas parāda mūsu dienu Latviju un tās problēmas ar jauna cilvēka acīm.

1 burtnīca ar 20. gs. sākuma latgaliešu preses rakstiem par krīzi un internetā savāktām anekdotēm par mūsdienu Latviju un politiķiem.
Na vysuos vaļstīs krīze vīnaidi sajiutama. Lobuoks stuovūklis ir tī, kur ir apzineiguoka tauta i pi varys sapruoteiga vaļdeiba, kura vad pareizu tautsaimisteibys politiku. Myusu sābru vaļstīs krīzis īspaids ir dažaids. Latveja puordzeivoj smogu krīzi, kod it seviški myusu zemnīki nūnuokuši bezizejis stuovūklī, Lītuva i Estija (Igauneja) tū sajiut mozuok, i tys deļtuo, ka nu poša sokuma tī ir bejuse sapruoteiga vaļsts saimnīciskuo politika.
Latvejis tautys naudu buorsteja iz vysom pusem, voi tys byutu vītā voi navītā. Miļjoni latu tyka atdūti vysaidim uzjāmumim. Ituos leluos naudys summys ir guojušys zudumā, ar tū pošu dorūt par naīspiejamu īguļdeit napīcīšamūs leidzekļus myusu nacionalā saimisteibā — lauksaimisteibā. Tod leluos īriedņu armejis olguošona, īriednim 13. i 14. mienešu olgys i vēļ vairuok leidzekļu izsyuce nu vaļsts kasis uorā vysaidys privatuos bankys: «Zalta lats», «Unionbanka», «Lombardbanka» i cytys bankys, kai ari vysaidys kruojaizdavu sabīdreibys, nu kurom dažys jau bankrotiejušys, bet dažys stuov bankrota prīškā.

Budže A. Deļkuo zemnīkim gryuši? // Latgolas katoļu-zemniku kalendars 1933. godam. – Rēzekne: Dorbs un Zinība, 1932. – lpp.

1 burtnīca ar Andryva Jūrdža padomiem, te arī grāmatas ievads.
Redzamākā latgaliešu rokraksta literatūras pārstāvja Andryva Jūrdža rokraksta grāmatas “Vysaidu zuoļu gruomota” fragmenti.
Kod zūbi suop
Vajag mutē turēt soltu iudini, kaidus minotus un otkon puormeit. Koč na vysim to gon paleidz.
Kod golva suop
Vajag ar soltu iudini golvu mērcēt un mutē turēt.
Kod kaulu puorlaussi
Ar soltu viņ iudini saaudziesi otkon vasalus.
Kab nikod īsnas nadabuot
Kab nikod kuosa un īsnas, un aizsmakšonas nadabuot, dzer soltu viņ iudini.
Bāduos un nūskumšonuos
Dzer soltu iudini, cik varādams, tys skaidruos tovu asni un iznycynuos naspieceibu.

Jūrdžs A. Visaidu zōļu grōmota. — B. v, [pirms 1919], LNB Reto grāmatu un izdevumu nodaļa.

Stiprāk par ekonomisko krīzi cērt garīgā krīze. Grāmata radīta, lai pasmietos par krīzi un lai bēdām parādītu to vietu. Krīze ir pasaka, ko mēs iestāstām viens otram. Un katra pasaka ir stāsts ar krīzi. Pasakās viss ir kā dzīvē: sākumā viss ir briesmīgi, pa vidu – daudz darba, bet beigās viss atkal labi. Ja nebūtu lielās bēdas, ne trešais tēva dēls, ne Sprīdītis neizietu no mājas un mūžam paliktu muļķīši. Bet visas pasakas ir par krīzes pārvarēšanu. Visām pasakām ir laimīgas beigas.

_____________________________________________________________

Tas, kas neiekļuva grāmatā…

jo savā laikā nebija nodrukāts latgaliski.

Tīkliņi

Tīkliņus (un līdz ar to līknes) iedalām: 1) parastos – un – 2) logaritmiskos. Parastos tīkliņos horizontālās līnijas ir visas vienādā attāļumā viena no otras. Šiem tīkliņiem lieto milimetra papīri, kuŗu var dabūt katrā rakstāmlietu un zīmēšanas piederumu veikalā. Bez milimetru papīra līkni varam uzzīmēt arī uz tā sauc. logaritmiskā papīra. Pēdējā lapa ordinātes virzienā sadalīta logaritmiski. Uz šāda papīra uzvilktās līknes svārstīšanās neattēlo vairs parastās pārmaiņas, bet gan relatīvās (procentuālās). Pie logaritmiskās diagramas lasīšanas jāpiegriež tādēļ vērība lauztās līnijas slīpumiem. Līknes gabali ar vienādu slīpumu rāda vienādas procentuālās pārmaiņas.

Logaritmiskam tīkliņam nav nulles līnijas; apakšējā līnija vertikālā skalā apzīmēta tanī ar 10 vai tā pakāpi.

Parādības ar ļoti lielu svārstību uz milimetra papīra ar līkni nemaz nav iespējams attēlot. Kāds vācu statistiķis, piemēram, aprēķinājis, ka līknei, kas rādītu dolara kursa celšanos Vācijā inflacijas laikmetā, ja to zīmētu ne uz logaritmiskā, bet minimetra papīra, vajadzētu dažas kilometrus gaŗu loksni.

Gleznu diagramas

Vēlamāki tomēr no gleznu diagramām izvairīties: pa lielākai daļai tās dod stipri paviršu jēdzienu par salīdzināmo lielumu relatīvām attiecībām.

Totiesu gleznas ieteicamas kā papildinājums ģeometriskām diagramām. Tās pievelk skatītāju, saista pie diagramas viņa uzmanību.

Diagramai par bezdarbu varam brīvā stūrī ievilkt riņķi un iezīmēt tanī vai nu dīkā stāvošu fabriku (skurstenis nekūp, vārti noslēgti), vai arī bezdarbnieku ģimenes postu un izsamisumu (strādnieks sēd pie tukša galda nogrimis domās. Sieva ar raudošu zēnu uz rokas stāv tam pretīm).

Augšējie stabi rāda rudzu un auzu sējumu platību Latvijā 1913. gadā, desetinās. Iezīmētās vārpas padara diagramu daudz dzīvāku, varētu pat teikt, izteiksmīgāku.

No 1926. gada statistikas mācību grāmatas.

doktori un bārdas

šodien braucu tramvajā. man priekšā apsēdās iesirms vīrs ar bārdu un lielām stikla brillēm metāla rāmjos. tas jau nebūtu nekas īpašs, bet viņš lasīja papīra avīzi, nedaudz oda pēc nemazgātām un laiciņu pastāvējušām drēbēm. intelektuālis ne no šīs pasaules. un viņam bija bārda un  2 bizes. 🙂 jā, divas strupas bizītes – vienā gaiši zaļa matu gumija, otrā balta. tādi mazbizīšu strupiķīši, kas parasti ir mazām meitenītēm apmēram 2-3 gadu vecumā.

domāju – nez, ko tāds vīrs domā, kad pin sev bizes. jo man kā sievietei, kas nepin bizes nu jau laikam vismaz 15 gadus, ir interesanti, ko jūt vīrietis, pinot bizes. kā viņš prot pīt bizes. un kā viņam ienācis prātā bizes sapīt pašam sev? protams, viņam nepajautāju. reizēm pieklājība ir kaut kas stulbs. bet būtu cirks, ja es svešinieku sāktu izvaicāt: ko jūs jūtat, kad pinat bizes? toč padomātu, ka ķerta. tramvajā.

toties pēcpusdienā piedalījos institūta zinātnieku pilnsapulcē, kam bija jāievēl Zinātniskā padome. pasākums nebūtu nekas īpašs, ja neskaita to, ka tajā piedalās tikai doktori un sēde notiek reizi 5 gados. kā arī to, ka beidzot radās kaut kāds iemesls kaut ko uzrakstīt blogā. jo ar notikumiem ir par maz, lai rakstītu. vajag iemeslu.

pasākumu sevišķi  īpašu un aprakstīšanas vērtu darīja bārdas. ienācu telpā un sabijos – man nav bārdas. ne sirmas, ne ataugušas. nekādas. bet te – ļoti daudz bārdainu doktoru. (it kā ar dažādu nokrāsu spurekļiem būtu par maz, 2  izvirzītajiem kandidātiem bija uzvārds Bārzdiņš.)

kad aplaidu apkārt acis, tomēr sazīmēju arī sievietes un vīriešus bez bārdām. taču izņēmumi stiprina visas teorijas, jo uzmanība pievēršas sulīgiem akcentiem, nevis gludajam vidusmēram. un tieši gludais vidusmērs, kā izrādās, ir gana kašķīgs spurekļu apkarotājs.

sēdes laikā man radās eksistenciāls jautājums – bet kāda ir sajūta ar bārdu? vai bārdu var sajust? vai bārda sāp, ja nepareizi sagulēta? un vispār – kā tas ir. būt ar bārdu. un vēl iepīt bārdā bizi – to tak jūt. nudien sajutos, it kā man trūktu kāda locekļa.

jo kaut kādā ziņā ar bārdu ir jābūt līdzīgi kā ar matiem – principā nejūt, bet tomēr jūt. un droši vien tad, kad aug, tad jūt. kā mati knosās, trinas. un, nez, bārdas mati no skūšanas neieaug? nav arī dzirdēts par vīriešu bārdas matu epilāciju. nē. tā vietā viņi gadu desmitiem skujas. ciest nevaru bārdas rugājus… ja tā godīgi.

manas piezīmes doktoru sanāksmes laikā.

kad laimīgi tika ievēlēta Zinātniskā padome ar visiem abiem Bārzdiņiem, atnācu pie sava datora. bet kas tad te. lielisks Latvijas Avīzes raksts par bārdām Vai televīzijā ir jārāda nekārtīgi cilvēki? četri zinātņu doktori: Dr. sc. Ing. Georgs Bagātais, Prof. Dr. Oec. Jānis Kaktiņš, Dr. energ. ing. Visvaldis Mozgirs, Prof. Dr. hab. Sc. Ing. Arvīds Vilde izpauduši savu sāpi par bārdām televīzijā.

Parastajos televīzijas raidījumos to dalībnieki atstāj ļoti labu iespaidu uz skatītājiem ar savu apģērbu un arī uzvedību. Tomēr ir daži raidījumi ar dalībniekiem, pret kuru ārējo veidolu skatītājiem ir iebildumi.

Šeit gribam pieminēt vokālās grupas “Zeļļi” uzstāšanos vienā no “Šlāgeraptaujām” televīzijā. Daudziem skatītājiem nav pieņemams dziedātāja, solista, kas ir nodzīvojis, spriežot pēc izskata, vairākus gadu desmitus ilgu mūžu, garie, pār pleciem atmestie mati, kas atstāj stipri nekārtīgu iespaidu par šo vīrieti. Amerikas indiāņi, starp kuriem daudzi līdz šim vēl nēsā garus matus, kā to gadījies novērot vienam no šā raksta autoriem, parasti sapin tos bizēs. Tā ir viņu tautas īpatnība. Pieļaujams, ka senākos laikos šiem garajiem matiem varēja būt arī cits uzdevums. Kad indiāņi viens otram noņēma skalpu, tad šādi mati varēja atvieglot tādu izdarību.

Domāju, ka ar šādu uzdevumu “Zeļļu” dziedātājiem nevajadzētu apgrūtināt savus skatītājus un klausītājus. Eiropā tas īsti nav pieņemts. Šinī gadījumā drīzāk ir minama vecā latviešu paruna: “Gari mati, īss prāts.” Tāpat ne sevišķi estētiski izskatās sarkanajā kreklā ietērptā dziedātāja ar siksnu iežņaugtais patuklais vēders. Ja viņš būtu uzvilcis visparastākos svārkus, šī nepilnība nebūtu redzama.

Savlaicīgi telefonsarunā par šo ārējo ietērpu tika runāts arī ar raidījuma vadītāju Gunti Skrastiņu. Atbilde tomēr bija neapmierinoša: “Tas jau mākslinieks…”

Jautājums televīzijas vadītājiem: “Vai tad dziedātāji, kuri uzstājas televīzijā, nebūtu pieskatāmi, lai skatītājiem nerastos iespaids par viņu slikto gaumi un neprasmi apģērbties, tātad ar ārējo, daudziem skatītājiem nepieņemamo veidolu?” Mūsuprāt, tādā izskatā viņus nevajadzētu laist tuvumā televīzijas kamerām. Televīzijai jābūt mums par paraugu kā valodā, tā izskatā un arī uzvedībā.

Kādā citā televīzijas raidījumā varējām vērot dziedātāju, kas no sava zoda ir izaudzējis bārdas vietā divas zīmuļveida šķipsnas līdz krūtīm, kādas pagaidām nevienam parastam vīrietim nekur nav manītas. Piesedzoties ar skaistuma parodiju, motivējot to ar “man tā patīk”, nevar pieļaut, ka dažādi izlēcēji rēgojas televīzijas kameras priekšā, tā bojājot jaunās paaudzes gaumi un rādot sliktu piemēru ar savu visatļautību.

šitā smējusies sen nebiju. paldies! patiesi no sirds.

lai dzīvo vīriešu bizes un bārdas! jo šī diena vienkārši bija tāda. un vēl nemaz nav beigusies.

zvans draugam

diezgan sen nav bijis nekā, par ko uzrakstīt. tas ir, visu laiku kaut kas notiek un pie tam nenormālā ātrumā un foršas lietas. bet nekas tāds, lai rakstītu. jo, lai rakstītu, ir vajadzīga pacelšanās. blogā gan tie lidojumi ir īsāki, tāpēc var paspēt arī ikdienā. bet man pēdējā laikā kaut kāda viltotā ikdiena – sanāk tikai īsie tvitera 140 zīmju pļurksti. tāda vistas lidošana.

šorīt pamodos kā vienmēr. tikai pēc tam nezvanīja modinātājs. pareizāk sakot, jau vakar nebija izdevies atrast telefonu, tāpēc paļāvos uz refleksiem un gaismu.

kad piecēlos, izrādījās, ka telefona jakas kabatā nav. nu neko. nomazgājos, paēdu. nolēmu pameklēt.

telefons ir vienīgā pareizi iekārtotā manta, ko nav jāmeklē pēc atmiņas vai redzes, bet kam var piezvanīt.

labi būtu, ja šitā pat būtu arī atslēgām un pasei. gan jau kaut kad būs – kad būšu prātu izkūkojusi vecene, ko mazbērni dīdīs nosūtīt ziņas no ledusskapja.

piezvanīju sev. pat neliku parastā telefona klausuli pie auss, bet ausījos pa dzīvokli. klususms. pīkstieni. sauc.

bet tad tas sākās – telefons atsaucās. parastā telefona klausulē kāds teica: jā? hallo, hallo!

viss būtu pupu mizas. bet tā bija mana balss. ne jau tā, ko es domāju un dzirdu galvaskausā iekšā, bet reālā – kas ierakstās un ko var noklausīties.

izrādās, es biju piezvanījusi sev. bet es stāvēju koridorā, klusēju un klausījos. bet tas, kas biju es, nepacietīgi gaidīja atbildi.

nesaņēmos atvērt muti. ja nu patiešām es?

uzvilku tupeles, jaku un gāju lejā uz mašīnu. jo telefons noteikti ir palicis tur. bet kā kāds var atbildēt? izsists logs un nosperts? vakar veikalā izkritis no kabatas? nosperts vakar? bet kas tā par sievieti? latviete un pie tam tāda normāla?

kamēr ģērbos, sāka zvanīt parastais telefons. es biju sev atzvanījusi.

gāju pa durvīm, telefons zvanīja, bet man bija bail pacelt – atkal dzirdēšu savu balsi. un ko tad? tad taču notiks kaut kas briesmīgs.

telefons, protams, bija mašīnā. dzīvs. neviens uz viņu nebija zvanījis. vismaz tas labi.

bet kam es piezvanīju?

piedzīvojumi poliklīnikā

tā kā man joprojām ir temperatūra, vairāk guļu nekā ēdu, viss riebjas un neko nevar, bija aizdomas, ka gripa atstājusi dāvantiņus – pneimoniju. vakar biju pie ārsta izklausīt plaušas un savākt nosūtījumus, šodien braucu taisīt analīzes un rentgenu plaušām. analīzes prasīja 10 minūtes, rentgens – 2 stundas. atnākusi mājās, paēdu un aizgāju gulēt, pamodos tikai vakarā. tā ka var teikt – šodien es esmu bijusi tikai poliklīnikā.

toties analīzes, kā jau parasti, ir labas. 😀 un arī rentgens esot tīri glīts. laikam tomēr nav plaušu karsonis.
pareizāk sakot, neviens vells kārtējo reizi nezina, kas man ir. toties vismaz antibiotikas laikam nebūs jādzer, iztiks ar gulēšanu un vitamīniem. kruta.

kā smejies, visas slimības tāpat ceļas no nejēdzīga ēdiena vai neizgulēšanās.
tāpēc arī ārstēšana – gulēt un ēst. :))

toties pensionāres poliklīnikā (nez, ir arī monoklīnika?) šodien bija lieliskas. rinda uz rentgenu nebija liela, bet diezgan agresīva. jo tur pa vidu bija 1 pirmspensijas vecuma fūrija ar meitu, tāda apmēram māte no Jelinekas “Klavierskolotājas” – visu laiku rēja un meklēja kašķi.
patiesībā biju pensionāru pusē, jo tā ragana viņas visu laiku kaitināja. kamēr jau paziņoja, ka viņa, redz, strādā un uztur visas tās pensionāres. 😀
iedomājieties, kas sekoja! ja jau pat man gribējās iekraut tai bābai, tad kā reaģēja īstās pensionāres. 🙂

nē, klope nesekoja, lai gan tālu nebija. 😀
tikko kāds iegāja iekšā, pie durvīm jau nākošais stāvēja stāvus. 😀 lai gadījienā cits neaizskrien priekšā.
kad pienāca mana kārta, pie durvīm jau bija pielīdis viens bābietis un stūma savu vectētiņu – on slepoi, slepoi! ņe budu ja že jego zavtra sjuda taščiķ!
tā kā tas nozīmētu, ka vēl jāgaida 2 cilvēki pa 20 min, bet es jau 1 h 40 min biju gaidījusi, kā arī gribēju ēst un uz ateju, taisnīgā sašutumā un izmisumā no savas vietas pateicu: bet tagad tak mana kārta!
tā kā visu laiku biju klusējusi, laikam abas frontes uzskatīja par savējo. 😀
sekoja gāganu koris: prapusķite devušku! 🙂
kad jau biju iekšā, bābieši aiz durvīm jau laida matom! īsts kaķu koris!
rentgena taisītāja tik nopūtās – tā vienmēr. un pēc nedēļas pilnmēness… par laimi, viņai tad neesot jādežūrē.
aprunājāmies par trakajiem, viņa bija pati laipnība. lika pasaukt nākošo.
izgāju ārā – visi skatās baltām acīm.
ar tādu kaifu vēl nekad nebiju gājusi prom no poliklīnikas. pat tad ne, kad bērnībā gāju pie zobārsta.

lai gan, ja tā pavisam godīgi atzīties, šī bija laikam 2. reize, kad es vispār tieku pie mērķa kādā Rīgas ārstu rindā. parasti apmēram 2. stundas sākumā kapitulēju un izdomāju, ka varbūt nemaz tik slima neesmu. neesmu jau laikam arī, ja jau joprojām dzīva. tā ka nekāda labuma no tās vella medicīnas nav – nesaprotu, kāpēc visi tā plosās par tikšanu iekšā tajos kabinetos.

sēžot uz dermantīna sola 1 vārgas lampas gaismā un vērojot medmāsas, kas uzkasītām fričenēm un sintētikas ķiteļos iestūķētām pakaļām svarīgi klaudzināja pa gaiteni, un padomjlaika stikla paneļu sienu, kas pavirši saķibināta ar cementu, vietām pildījums izsmērēts pa stiklu, vietām notecējis, iedomājos – a kas mums tagad Latvijā skaitās: maksas vai bezmaksas medicīna?

Bildes no 2006. gada vasaras, kad es Sibīrijas poliklīnikā atklāju savus slēptos talantus – izsisties cauri agresīvu pensionāru un vājinieku pūlim. Vicinot Latvijas pasi un izmeklētā baltiešu akcentā bļaujot krievu lamu vārdus, izdevās iedabūt Maritu ārsta kabinetā un tikt pie medicīnas. 🙂

Vairāk par Sibīrijas poliklīnikas piedzīvojumiem rakstīts šeit:

Sibira stuosti. Krīvu medicina. I daļa

Sibira stuosti. Krīvu medicina. II daļa

Krīvu medicinys morale Nr. 1:

Krīvu medicina – loba medicina. Lobuok par jū zynuot, atguoduot i pasasmīt, ni dabuot iz sovys uodys.

A lai Dīvs pasorgoj!

Krīvu medicinys morale Nr. 2:

Ka tev nav sakaru, paziņu i kukuļa, miersti nūst!

(krēju)meļa vārdnīcele

idejeli man iedeva viens puiša izstrādājums Smurrelis!

vecuma cenzs – tiem, kam pāri 18, un tiem, kam nav vēl 70. @dePuce

paldies visiem, kas no sirds priecājas, ka pavīdējusi ideja krējuma izstrādājumu nosaukt par krējumeli! šī vārdnīca ir būtisks pierādījums tam, ka latviešu valoda ir dzīva un dzīvos, jo tās lietotājiem a) nav pie kājas, b) viņi salecas, b) viņi spļaudās, gānās un ironizē.

Kristīne jeb @Kristonka (valodu mīloša valodniece; izklaidīgs filologs) gan norāda: “sajūsmina tas, ka, šķiet, krēmeli kāds prikola pēc bija izmetis, bet nu visi ņemas, pat valodnieki paspējuši bilst, ka pareizi: “krējumelis”.” viņas blogā interesants raksts “par valodnieku sugu”, kur Kristīne meklē krējumeļa saknes – kāpēc valodnieki reizēm ir tādi dunduki, ka sabiedrībai atliek tikai brīnīties.

lūk, tvitera jaunrades pērles!

alelis – alus izstrādājums “Džons”, ko tautā sauc arī par Tosolu. @Norkijs

artelis – dzērumā uz lauka strādājošs traktorists. @zais_

augulis – strauji augošs bērns. @zais_

bērnelis – vecāku izstrādājums. @dainasilina

bērnelis – mazs bērnu izstrādājums. @smurriitis

bērnelis – mazs bērnveida izstrādājums. @AldisLauzis

brūneklis – solārijs. bicha

celis – salocīts izstrādājums. @dainasilina

cepelis – šašliks. Marija

ceplis – cepts izstrādājums, to varētu lietot nelatviskā vārda “šašliks” vietā. murmulis.lv

darbelis – haltūra. @Kristonka

datelis – statistiķis. @zais_

deselis – desas pusproduktelis. @davisvilums

drauģelis – draugs iekš portāla draugiem.lv. vilcēns

dūmelis – dūma izstrādājums (ūdenspīpes dūms). @valtina

ekselis – gļukains kalkulators. @VKarnite

ekseļseļi – skaitīkļi. @VKarnite

Elis – veikals “Elis”. Mož jim kaida saisteiba ar eļim i kriejumu. 😀 @ammarita

eņģelis – durvju eņģu izstrādājums. @smurriitis

eņģelis – Dieva izstrādājums. @Dzintris

filoloģelis – filologa izstrādājums. @Kristonka

fufelis noteikti ir vates izstrādājums. @dainasilina

garnele – gara auguma modele. @zais_

Gomelis – liellopu maltās gaļas izstrādājums. @Kfunts @Antuanete (Gomelis ir viena zivju dīķu daļa pie Lubāna ezera. Tikai nez’ kas tas varētu būt. @KFunts Gomelis oriģinālā skan “Gūmaļs” un latviski – Govmalis, tā ka saistība ir ar govīm 🙂 @Antuanete Gomelis – Gūmaļs – Govmalis – Govs Mala – Govs Malums – Malta Govs – Govs No Maltas – Maltas Govju Malums. @KFunts Kopumā – liellopu maltās gaļas izstrādājums 🙂 @Antuanete No fasētās maltās gaļas apzīmējumiem jau sen vajadzēja izslēgt vārdu “gaļa”, biedri. @PeterisSilins)

gudrelis – indivīds, kurš izdomāja krējuma aizvietotāja sinonīmu. noder.lv

iznirelis – zemūdens peldētāja izstrādājums. @smurriitis

joķelis – neizdevies joks, joka izstrādājums. @gmaliks (īstenībā, es jau gadiem neizdevušos joku saucu par joķeli. #krējumelis @gmaliks)

karamele – kara izstrādājums. @marcisosins

kartelis – tips, kas spēlē kārtis un nospēlē labumus. @saprge

kartupelis – kartonkastē augusi vīriešu dzimtes pele. @Bedre_lv

kartupelis – sēdošs armijnieks. @ammarita

knēvelis – vecāku izstrādājums. @dainasilina

kokaīnelis – kokaīna izstrādājums. @JurgisLiepnieks (Policijas ekspertīzes rāda, ka LV nopērkamajā kokaīnā kokaīns ir tikai apt 20%. Piedāvāju saukt to par “kokaīneli” vai kokaīna izstrādājumu. @JurgisLiepnieks)

krāceklis – tāds kas saldi guļ, bet neļauj gulēt citiem! 😀 @Bedre_lv

krējelis – krējuma izstrādājums. brālēns

krējonēze – krējuma izstrādājums. @Raitis_Krumins

krējuma fufelis – krējuma izstrādājums. @Feja___

krējumāns – krējuma izstrādājums, krējums+māns. @zombezi

krējumelis – krējuma izstrādājums. valodnieki

krējumelis – ļoti polisēmisks vārds: “krējums”/”melis” utt, tieši tāpēc, manuprāt, labi der arī mediju diskusijām. @juzefovics

krējumelis – sviesta vismazākais brālis. @jpetersons

krēmelis – krējuma izstrādājums. tauta

krēmelis – produktam atbilstošs nosaukums. Atvasināts no “krējuma” un “meliem” – meli, ka tajā izstrādājumā ir kaut kas no krējuma. @Liga_deksne

krēmēklis – krējuma izstrādājums. @Krishka

krēmjājelis – krējuma izstrādājums. @JurisLacis

krievelis – ja tikai izliekas par īstu krievu. @Prusis

krūteles – silikona krūtis. @saprge

ķieģelis – celtniecības izstrādājums. @lzeens

ķimelis – tējas izstrādājums ar ķimeņu aromātu. @zais_

lampele – jebkāda veida nepilnīgs gaismas ķermenis. Krekers

latmelis – jebkurš ārzemnieks, kurš izliekas par latvieti, runā ar akcentu u. tml.

Latvele – Latvijas izstrādājums. @viitola (ko tur iespringt ar krējuma izstrādājumu pārdēvēšanu – par krējumeli, liekam uzreiz – Latvele. @viitola)

majonējums – krējuma izstrādājums. @Raitis_Krumins

mammelis kauslīga vecmāmiņa Anglijā. @AgrisAmeriks

mamzele – sieviete ar košļeni mutē. @zais_

mediju izstrādājums – kaut kas, kas “nav īsts” mediju produkts. Piemērs: ziņu straumes, kas būvētas uz PR piegādātās info copy-paste. @juzefovics

melis – latviešu valodas pamatelements. @saprge

melis – mobils produkts. @zz_zigurds

melis – tas, kurš nepatīk valodniekiem (patiesība griež acīs). vilcēns

mēdelis – mediju izstrādājums. @Eipurs

mērlis – AIDS. (“Krējuma izstrādājumu” varētu aizstāt “krēmelis”. Tas no tās pašas operas, kad AIDS gribēja latviskot kā “mērlis” (nejokoju). @Archijs)

mētelis arī ir izstrādājums, bet ar ko tam jāšuj pogas, lai katru 2. dienu tās tinkšķēdamas nekristu ārā? @dainasilina

Mēmele – upes izstrādājums. @Smurriitis

Mēmele – mēma, ideju/info ekonomikas pamatelementa, izstrādājums. http://en.wikipedia.org/wiki/Meme @zz_zigurds

modele – sievele kas seko modei. @smurriitis

murķelis – kaķenes Murkas izstrādājums! @smurriitis

nūdele – zirgs, kas jāskubina. @smurriitis

opelis – mazs vectētiņš. @smurriitis

opelis – mašīnas izstrādājums. Shade

pan(n)elis – pannai līdzīgs izstrādājums. @zais_

papardelis – papardes zieda tīkotājs. @kardinalspujats

papele – tēta mīļā meitiņa. @smurriitis

papele – vientuļā māte, kas izpilda abu vecāku lomas. @zais_

papīrelis – gaļas izstrādājums. @mobwar

pālelis – pāļa izstrādājums (tad, kad vēl var apsēsties pie stūres, bet jau nedrīkst). vilcēns

pendelis – pulkstenim izstrādājums. @smurriitis

perdelis – nopērta dēļa izstrādājums! 🙂 @Bedre_lv

perdelis – pēršanas izstrādājums. @lzeens

pestelis – nelabā izstrādājums. @Evita_R

pieaudzētie mateļi, naģeļi un skropsteles – tas, kas pieaudzēts mākslīgi. (Visa skaistumkopšanas industrija jāpārsauc – solārija brūnelis, pieaudzētie mateļi, naģeļi un skropsteles… 🙂 @LieneL)

pipele – tabakas izstrādājums. 😀 Piiip

pīpeles – elektroniskās cigaretes. @GMeluskans

pohmelis – nākamās dienas sajūtas pēc pārmērīgas alkohola lietošanas. Raivelis

politmelis – politiķis, kas nespēj pozicionēt savu ideoloģisko piederību. @Dzherijs

preteklis (-le) – pretī sēdoša persona. @zais_

pudele – ne īpaši precīza mēriekārta svēršanai pudos? @laumapret

pūdelis – siera šķirne. @smurriitis

puišelis – puiša izstrādājums. @zais_

pūtelis – 1) orkāns; 2) jutīgs cilvēks; 3) pūkains teļš; 4) Henrijs Pūtelis Sivēns no Vinnija Pūka. @KFunts

pūtelis – vējš, vētra. @eedgars (Klau valodnieki, ierosinu to kas tagad darās ārā nodēvēt par PŪTELIS. @eedgars)

rodelis – tās kamaniņas nav, bet ir kaut kas, ko var atrast! …vai kas pats no kaut kurienes uzrodas. @smurriitis

rupeklis – rupjmaizes izstrādājums. @zais_

sabiedrības krēmelis @Jetijs

sapropelis – peles tēviņš, kas saprot angļu valodu. @saprge

sapropelis – saprgveida izstrādājums, japāņiem izrunājamā formā. @AldisLauzis

sardele – saraina un sarkana dēle, kam ir sarkasms. (tā noteikti nav saraina dēle, tas būtu pārāk riebīgi 🙂 @smurriitis varbūt tomēr sardele ir jauna dēļu suga – sarkanās dēles? @lzeens sarkastismiskā dēle! nu tāda ar sarkasmu. @smurriitis)

sardele – speciālos apstākļos ražots desas izstrādājums. @vorompatra

seķelis – reklāmkonts tviterī. @VKarnite

sierelis – siera izstrādājums. @maidzite @KlavsAnsons

siermelis – siera izstrādājums. @zhanett

sievele – sievas izstrādājums, kura sastāvā ir augu tauki. @maidzite

skalpelis – asinskārs indiānis. @zais_

skābā krējuma pārpalikums – krējuma izstrādājums. @Karlis_M

slāneklis – jauneklis no augstākajiem sabiedrības slāņiem. murmulis.lv

sludeklis – viltus priesteris. @zais_

sludmelis – viltus sludinātājs. @kardinalspujats

smērsts – sviesta izstrādājums. @mvanags

smirģelis – tramvajā smirdošs tips. @saprge

sojelis – gaļas izstrādājums. @mobwar

solārija brūnelis – tāds, kas sauļojies solārijā, nevis saulē. (Visa skaistumkopšanas industrija jāpārsauc – solārija brūnelis, pieaudzētie mateļi, naģeļi un skropsteles… 🙂 @LieneL)

spainelis – trauks, kurā glabā krējuma izstrādājumu. @IlmarsPunka (No manis puses vēl: spainelis, kur var tikt glabāts #kremelis. Varbūt arī kāds maišelis, jo pudeles te neiederas. Un visu šito lieto modeles. @Ilmars Punka)

sparģelis – sparīgs drauģelis, kas krīt uz nerviem. @dePuce

sritulis – siera izstrādājums. @mvanags

sūdelis – nekam nederīgs nieciņš, bieži var saņemt dāvanās no mazpazīstamiem cilvēkiem, sinonīms vārdam “suvenīrs”. @Kristonka

sviestelis – sviesta izstrādājums. @maidzite

sviestmelis – sviesta izstrādājums. @zhanett

šaufele – neizdevusies snaipere. @zais_

šinelis – mēteļa izstrādajums? @arnisv

Šilelis – televizora izstrādājums. @Eipurs

šmurgulis – tāds, kas guļ nošmulējies. 😀 @lzeens

šņabelis – 38% šņabja izstrādājums. @GMeluskans

štepselis – šeptīgs cilvēks, tāds, kas baigi komunicē, štepsēlejas visās kompānijās. @dainasilina

šunelis – pilnīgi noteikti kāds modificēts, bet šūnas eksistencei vitāli nozīmīgs šūnas elements. iespējams, ka pat šūnas kodols! @dainasilina

taisnībele – 1) gadījums, kad cilvēkam ir taisnība, bet tiesā viņš tomēr zaudē; 2) kolhoza “Taisnība” izstrādājums. vilcēns

teftelis – teflona izstrādājums? @lzeens

TikTakRādelis – pulkstenis. @marcisosins

tunelis – tjūninga izstrādājums. @Evita_R

tupele – viltus mūķene. @kardinalspujats

tvitelis – tvitera lietotājs, kas reģistrējas, bet neraksta tviteļi. @VKarnite

tvītelis – tuftains tvīts. @VKarnite

ūdele – ūdenī mītošs kaut kas. @smurriitis

vafele – apnicīgi rejoša kuce. @zais_

vaikule – neuzticams polietilēna maisiņa izstrādājums. @zais_

vārdelis – aizvietojums normālam vārdam, ko samudrī valodnieki. Guntele

vārdnīcele – tipa vārdnīca, bet var ievest maldu ceļos, zinātniskus apcerējumus rakstot! @Kristonka

velis – ripojošs izstrādājums. @saprge

vējelis – vēja izstrādājums. @Dacean

vējelis – mākslīgais vējš. @uldisz (lietuvieši šo principu saprata jau sen – atceros, skolā pie roku mazgāšanas bija tādi roku žāvētāji “Vējelis” (jeb mākslīgais vējš). @uldisz)

vīrelis – vīrieša izstrādājums. @zais_

zebrelis – strīpains zirga izstrādājums. @Kristonka

zeķeles – zeķes bez purngaliem. @DanaDombrovska

ziemele – gadalaiks, kad visi 4 velosipēdisti brauc kā piedzērušies – uz ledus un sniegā slīd riepas (skatīt informāciju šeit), bet policija neguļ. @saprge

ziemelis – ziemas izstrādājums. @smurriitis ziemas izstrādājums (tas, kas ir šodien). @valtina

zirģelis – zirga izstrādājums. @saprge

žigulis – žigla automašīna. bicha

vēl arī dzejelis par krējumeli.

Skutelis mētelī no veca šineļa ar skriemeļa modeli rokās stāvēja uz ķieģeļu paneļa kā eņģelis, lasīja vekseli par dīzeli un ēda krējumeli. Pēc tam pie moteļa karuselī uz ēzeļa dzēra fenheļa tēju, piekoda flaneļa portfelī noslēpto siereli un klausījās flīģeli kā tāds Mefistofelis. Kartupelis pieneļa zupā jau vārījās, niķeļa skalpelis bija uzasināts uz smirģeļa, bet Miķelis tunelī vicināja vimpeli ar kamieli. Pūta ass ziemelis, izsvaidīdams tukšos krējumeļa, saldējumeļa un siereļa iepakojumus, kuri mētājās pie Miķeļa Skuteļa zvejnieku arteļa kabeļa. tikmēr hotelī pie kapiteļa bērnelis kā tāds feldfēbeļa bērnelis izsauca uz dueli pūdeli, kurš ar sviesteli sabojājis pikseli uz pasteļa akvareļa. Dobeles Miķelis Skutelis, vietējā Rimelī sapircies sapropeli, bezkaloriju torteli un skaidravota šņabeli, meklē TELIS3, kur pieslēgt mobeli. Ar celi atstutējis portfeli pret papeli un piekārtojis eleganto korporeļa deķeli, sūta sveicienu un atvadās.  (anonīma tvitera teicēja VKR)

un morāle: Tik daudz ažiotāžu par Krējuma izstrādājumu pārsaukšanu Vai tiešām sabiedrība paliek stulbāka vai arī tas vnk ir kaut kas galīgi neizdevies? @KasparOlsevsky

ko darīt tālāk? „Noteikti nevajadzētu pārsteigties ar spriedumiem un vērtējumiem, vispirms jābūt valodas un pārtikas speciālistu un sabiedrības diskusijai, lai izvērtētu, kurš no šiem vārdiem ir veiksmīgs, kuru varētu pieņemt. Laiks, līdz šie jaunie noteikumi stāsies spēkā, vēl ir pietiekoši tālu. Ideālais variants būtu atrast īsu, skanīgu vārdu, kurš arī normāli izklausās,” norāda Liepa. Ikviens var iesaistīties diskusijā, atsūtot savu ierosinājumu Latviešu valodas aģentūrai uz e-pastu agentura@valoda.lv, kas pēc apkopošanas priekšlikumus tālāk nodos valodniekiem un terminologiem apspriešanai. (no raksta ir.lv)

uz priekšu, tauta! jo šī manis apkopotā tvitera ierakstu un ideju vārdnīca liecina – valoda ir dzīva, tā ir runātāju mutēs, rokās un monitoros.

slimības vēsture

īsi sakot, es nezinu – kā, bet baltās sievas aprija bildes šitai ierakstā. bildes ir, bet bilžu nav. patiesībā arī pie kājas. žēl tikai ieguldītā laika.

ā, tomēr atrija. tagad rādās bildes, pirmīt bija daudz melno taisnstūru.

nekāda ieskata šī gada apokaliptiskajā slimošanā nebūs, jo nekā tāda jau nebija – vienkārši gulēju kā beigta un nekas nenotika. nekā tāda. tajā skaitā arī nakādas īpašās intereses par ārpasauli.

bet te ieskats veco laiku slimībās. kā slimoju 1993. gada februārī un kā toreiz bija. arī par naudas maiņu un skolas dzīves aktualitātēm. un ne tikai.

ak jā, slimošanu domāju ne jau angīnu un gripu, bet rakstīšanu. jo 1993. gadā manām publiskajām dienasgrāmatām ritēja jau 2. gads – sāku 1991. gada 1. septembrī. rakstīju arī pirms tam, bet neregulāri.

pēc žanra tas laikam tomēr vairāk ir tviteris, nevis blogs. ar sīkiem notikumu krikumiem, ne izplūšanu tekstos un pārdomās. jo žanrs nosaka izpildījumu – ja es rakstītu gari un neko nezīmētu, neviens nelasītu un neskatītos. bet citādi bija labi – laikam labākais, ko esmu dabūjusi par klades lasīšanu, bija skudru pūznis. tā teikt – honorāri. žēl, ka tagad nevar iedot kādam palasīt blogu pret kūkām. lai gan arvien biežāk pārliecinos, ka kūkas var dabūt pēc tam – labais agri vai vēlu atgriežas.

tomēr jocīgi, ka 32 gadu vecumā es joprojām rakstu kā 14 gadu vecumā – tādiem pašiem teikumiem un vieglu iesmiešanu pa laikam, pa laikam ar skumjām. bet varbūt jāpriecājas, ka jau 14 gadu vecumā es rakstīju tā, kā turpinu tagad un droši vien rakstīšu arī vēlāk. no sevis jau neaizbēgsi.

Aptuvens tās vietas apraksts, kur es cīnījos ar angīnu. Grūti jau gāja, neko nedarīsi, tāpēc jau paskats foršs. Kō? Nē, nē! Tie nav mani kauli, tur Džeris atstiepis savas pusdienas vai brokastis un steidzas sagrauzt, kamēr es neesmu atnākusi. (Parasti, man atnākot, Džeris paslēpa kaulus un, kad es tos atradu, rūca pilnā rīklē. Sekas tam bija tādas, ka pa durvīm izlidoja gan Džeris, gan kauli.)

Angoras žurka. Zīmējums tapa dienā, kad virtuvē dzeramā ūdens spainī bija noslīkusi žurka. Bērnībā mājās to zvēru bija diezgan daudz, bet mums ar Džeri bija izstrādāta diezgan smalka medību taktika. Ielenkt un izbiedēt. Parasti tas beidzās ar suņa kompostiera cienīgu kampienu – izlaist caur zobiem, muti sīki kņadzinot, līdz pāri paliek lupatiņa. Žurku medību joks viņam dikti patika. Jāsaka, ka man arī.

Revīte tagad dzīvo džungļos, jo viņai priekšā uz galda stāv tā puķe, ko visi tā apjūsmo, ka tai pat zieds pacēlies debesīs. Revīte runā “caur puķēm” vai, ja jums tā labāk patīk, “sēž rožu dārzā”. Mūsdienu piezīme – Revīte ir latviešu valodas un literatūras učene Revizore, kas nesaprata mani un ko es nevarēju ciest, bet kas tomēr man iedīdīja gramatiku, par ko viņai paldies.

Ja kas, es varu derēt, ka ne tikai 1. un 5. gadsimtā mūsu ērā, bet arī mūsdienās, tepat Latvijā, pastāv verdzības iekārta. Gunārs spēlēja kaut kādu spēli līdzīgu olu ķērājam, bet Aigars kā kamielis stiepa veselas divas somas. Jūs vēl pateiksiet, ka tā nav verdzība? Ko?

Gunārs ne no kurienes izķer, ka nebūs abu matemātiku. Viņš to paziņo tik  priecīgi (lasīt, skaļi), ka man aizkrīt ausis. Inese K. pieceļas. Ceļ no galdiem 4 krēslus. Liek gan celt arī zēniem, bet – nekā. Santa ēd ābolu. Pļāpā ar Mārīti. Runā angliski. Zeņķi stāsta spoku un joku stāstus. Zviedz. Revīte aiz durvīm. Sarunājas ar Ilgu. Izrādās, viņu kāds atsūtījis pateikt, lai mēs novācam galdiņu. Mūsu zeņķus aiztriec aiznest galdus. Bet mūs pēc eksponātiem. Atnesām gan, pat ķirbi. Ķirbi nesa Santa.

Šito es nepārrakstīšu. Bet baumas ir rūpīgi dokumentētas. 🙂

Oda Gunai
O, zvaigzne pie pelēkām debesīm,
O, piecnieks pie divnieku kalnājiem,
O, galva starp kāpostu kacēniem,
O, rokas starp kokainiem sprunguļiem,
O, Guna starp parastiem ļautiņiem.

Cīki, mazi gabaltiņi no Līgas dzīves
Līga šāda, Līga tāda,
Piemēru mums visiem rāda.
Mācās viņa varen labi,
Atbild vielu par divdabi.
Učikai tā skatās mutē,
Kā tur mirgo zelta zobi.

Veltījums Intai, sēžot, nīkstot un žāvājoties fizikas kabinetā
Mūsu Inta gudra kāda,
Kaut ar brīžiem kobra tāda.
Izgājusi klases priekšā,
Ievelk elpu dziļi iekšā.
Klāsta vienu likumu
Meiča tā ar tikumu.
(..)
Stāsta ģīmi saviebtu
Paragrāfu uzdotu.
Stramkals redz, tur labi nav,
Vietā apsēsties tai ļauj.

Jēs jar jilgu jesam ježuranti, jāpēc jums jāmazgā jrīda, jālaista juķes, jāslauka jutekļi (jo jēs jan jedaram). Jāpēc jes jatru jienu (jandrīz) jieku jājās joti jēlu. Jes jakstu jalodā, jas juva japāņu jalodai. Ja jūs jo japrotat, jad jūs jesat jotri judri. Jot.

Tā kā lapā vēl ir vieta, tad es rakstu. Tikai es nezinu, ko rakstīt, tāpēc te nav arī ko lasīt.

Šodien fizkultūrā mēs dancojām pa bijušā militārista kabinetu. Circene saka, ka 8.a klases zeņķi (2) sēdot viņai uz kakla. (Man gan izskatās, ka viņi sēd uz krēsla.) Man jāpiedalās ķīmijas olimpiādē, kur es neko nejēdzu.

Vēl viena vēsturiska tabula.

Revīte aizliedz apmeklēt diskotēkas. Visi skatās kā iztramdīti brieži. Santa un Inese 1. kašājas kā vistas. Ilmārs un Gunārs guļ kā vardes.

Šitas citāts ir mans pasīvais protests. Jo Revizore atkal bija par kaut ko sabraukusi augumā, jo es atkal kaut ko neizdarīju pareizi. Tas ir, viņai patika labās meitenes un teicamnieces. Bet nu es nekad mūžā neesmu bijusi teicamniece. 😀 Pat 1. klasē ne.

Kladē tika dokumentēti visi ievērības cienīgi notikumi. Tā, piemēram, kādu rītu, ejot uz stundām un kā parasti kavējot, pie skolas ieraudzīju, ka gandrīz visi vīriešu dzimtes skolotāji ir savākušies braukt uz mežu – kam līdzi cirvis, kam zāģis. Tur bija Tučs, direktors, Artis-spageti u.c. Kad es jau biju viņiem gandrīz blakus, 2 makaroni atnesa soliņu, un direktors skaļā balsī pavēstīja: “Uz mežu brauks tikai tie, kas izpildīs 15 vēderpreses.”

Kapzeķes – zeķes, ko dod par kapa rakšanu. Sēdeklis – cilvēks, kas atbrīvots no fizkultūras. Celtnis, modelis – modinātājpulkstenis. Vakarēdiens – no iepriekšējās dienas pāri palicis ēdiens. Satīriķe, slaucēja – apkopēja. Virsroka – cimds. Žurnālists – skolnieks, kas nēsā klases žurnālu. Pelēšana – kaķa profesija. Sprāgonis – darbiņš, kas saplīst, dedzinot krāsniņā.

Es šodien apēdu bārkstainu konfekti. Konfektes vietā iebāzu salocītu papīru un pakāru pie plaukta, jo žurku dēļ to nevar darīt ar pilnu konfekti.

Pašportrets ar plastilīna sauli.

Un tad vienu dienu pie manas mājas nogāzās meteoroloģiskā zonde ar pārsprāgušu balonu, baltu izstaipītas gumijas pļecku. Māte satraucās, ka tas ir kas bīstams, baktērijas no kosmosa vai vismaz mēris. Pie balona bija 3 metri virves. Klāt bija kaste ar baterijām, kas ietītas plēvēs, un plāksnītes ar dzelzīšiem.

Pļeška (mūsdienu piezīme – laikam laborants vai fizikas kabineta piedēklis Plešnors vai Plešners, neatceros) pa radio šļupstēja: “Visi, kas pierakstījušies uz margarīna, var iet saņemt.” Interesanti, mūsdienās Viļānu videnē vēl darbojas iekšējais radio?

Šteļmaha šodien mežonīgi rēca uz Inesi 1., jo viņa, redz, šai no rokām izņēmusi burtnīcu. Vellata tāda!

Šonakt pulksteņi jāpagrūž uz priekšu par veselu stundu. (Varbūt jāpavelk atpakaļ?) Es īsti nezinu, jo klausījos pavirši. Ja kas, no rīta redzēs. Nav jau jāiet uz skolu, ka varētu aizgulēties. Dzīvosim – redzēsim.

Vēstures laikā kreisajā kaktā klases priekšā pa caurulēm sāka ārdīties velns. Viņam piebalsoja nelabais pa radio, kliegdams nelabā balsī paziņojumu.

Es tā atklāju, ka filmas “Bagātie arī raud” un “Vienkārši – Marija” atšķir tikai tas, ka Marijai atšķirībā no Mariannas dēls uzradās jau pašā filmas sākumā. Turklāt abām ir 2 mīļākie.

Abas stārķu saimes, kas apmetušās netālu no mums, regulāri apciemo mūsu dīķi un izķer pēdējās vardes, kas tur saglabājušās no 1992. gada.

Rītiņā mūsiņiem būšot jāiet uz brālīšu kapiņiem un jānoliek ziediņi varonīšu dieniņas sakariņā.

Izrādās, ka nafta ir bezgaisā sadalījušās dinozauru maitas.