Šaļteņa

bernudarzs

Pa reizei īguodoju, ka maņ ir dīnroksts, tok sutkā ir viņ 24 stuņdis i, ka atjimt munu mīgu i iesšonu nu laika, kas palīk puori nu bārnu mīga i iesšonys, palīk tik moz, ka eisti nav tolka pat atguoduot paroli. A parole taida, ka mynādams naatmineisi.

Augustā beidzās hostings.
Varbyut atsagrīzt pi saprge.wordpress, kam jau seņ napīmiņu parolis. Varbyut suokt nu gola. Varbyut nimoz navajag. Ni virtualūs muzeju, ni izstuožu. Tī ir viņ teksti nu cytys dzeivis.

Es jau seņ asu cyta. Kod esi pīredziejs, kai nu tovys mīsys pīdzymst bārns, korsts i sleideigs, kai nobys saite kai glums stričs storp kuojom, kod saiuta kai piec pierts voi gryutuokuo eksamena, kod poša puorgrīz tū saiti, daudzim tekstim pagaist vierteiba, partū ka tī ir viņ teksti.
Atsataisa nazkaidys durovys. Ka vari dzemdēt, vari vysu.
Na veļti tik daudz jaunūs mamu suoc dareit koč kū jaunu – šyut skusteņus, vērt knupeišu krelleitis, gatavēt ēst. Tai gribīs dzeivuot i suleigu dzeivi.

Da i saprūti, ka nazkas ir paguojs. Sauc, sauc gostūs draugus, cikom saprūti, ka paguotnis to nasasauksi.
Nav jau jūs vaira. Ir cyti cylvāki ar sovom dzelom, īšonom, suopem, prīcom, a teve tī nabeja, partū ka beji aizguojuse maleņā, sovā olā. Atsagrīz, a laiks vysu puormejs. Kai izkuopt nu laika mašynys – i poša cytaida, i vyss cytaiž.

Cylvāki atīt i aizīt. Tei ir seika šaļteņa, cikom sūpluok.
Ari tys syltais bierneņš ir viņ pagaidom. Nu zūda da ceļgolu. Izaugs, aizīs. Nobys saiti juogrīž vysu myužu.

Vysleidza – tei ir tik jauna, tik cyta pīredze.
Voi es kod nabejs dzeivē varieju īsadūmuot, ka byušu mama, ka byušu mama divejim. Īsadūmuot, tok na cerēt.
Voi es varieju īsadūmuot, ka nikas nanūtiks kai žurnalūs. Veirs iz tū šaļteņu byus prūm, bierneņš pīdzims. I vacmuote padūs škēris – grīz. Ar pībiļdi, ka parosti tai nadora.

Nobys saite beja cīši seiksta, bārns elpuoja i vērēs nazkur dziļumā. Sylts, korsts, dzeivs. Tymā šaļtī beja viņ dūma – juogrīž. Juopalaiž.
Laiks sēdēt zam sirds, laiks sēdēt kliepī, laiks aizīt pasaulī.

Ticīs, ka es naasu nikaida instamama, kas instagramā līlejās ar sovu perfektū dzeivi, voi blogmama, kas aproksta vysys tuos perfektuos aktivitatis ar bārnim. Ni maņ laika, ni gribiešonys.
Tuos šaļtenis aizīt i pagaist kai rosys pērleitis zuolis golūs, a tei jau i ir vysa dzeivuošona, na jau pīraksteišona.

Izelpa

laivas

Karteņa nu vosorys beigu blūdeišonys pi nazkaidim pījiurys azarim. Vuords “Kaņieris” gon maņ vaira saistuos ar jaunīšu centru Reigā, navys azaru natuoli nu Reigys. Bet nu lai byutu. Nav svareigai.

Nav jau tai, ka nav, kuo saceit. Bet nav nikuo taida, parkū grybātūs publiski ceptīs. Vyss nūmyzuots i pamasts paguotnē. Jaunam laikam jaunys dūmys i teicīni, tikai sirds to tei poša.

Piec diskusejis par etniskajom identitatem Latvejā laikam nazkas beja juopīroksta, bet saprotu, ka nav nikuo taida, kuo es jau nabyutu sacejuse. Ka jauni cylvāki atrūn vacuos problemys, problemys nu tuo napalīk jaunuokys.

Muna intravertuo dzeive turpynojās. Telepona skanis signalu atsliedžu jau nazkod vosorā. Nivīns jau eisti ari nazvona. Puorsvorā es dzieržu.

Paguotni īpakoju jaunā formatā. Nazkod dreiži izīs muna prozys gruomota. Dreiži – saleidzynojūt ar tekstu dzimšonys dīnom. Ir jūceigi, bet daļa nu tekstu ir pat nu 2003., 2005. goda. Bet mož i daguojs jūs laiks. Kod paguotne nūsalupynoj, aizpluovoj i sasastuoj vīnā azara molā. Nūlic, dasīņ.

Mākoņi Ls 20 kg

zils.vitenis

Šķirojot vecos čekus, uzgāju, ka šogad 1. augustā esmu nopirkusi mākoņus. Pārdevis māceklis.
Mākoņi 1,73. PVN 21 %, 25 lati kilogramā. Dārgi.
Čeks Nr. 3398. Ne es pirmā, ne pēdējā. Katram savi mākoņi, katram sava zeme.

Un atcerējos – kad pirku, ar jauniņu pārdevēju runājām par lietu.
Ka Kurzemes laukos vecākiem nelīst, ka Latgales laukos nelīst. Priekš kam Rīgā lietu – asfaltu mērcēt.
Ārā lija retām un lielām lāsēm – sita kā ar mietu sausos putekļos caurumus. Un pārdevēja tik runā un runā, man jau būtu jāiet, bet arī es runāju.
Maisiņu vajag? Nē, nevajag. Ielikšu somā. Jā, bet tas lietus. Priekš kam Rīgā lietus.

Izgāju ārā, un vairs nelija.
Un todien ap dvēseli bija tā, ka zināju – kaut kad es par šito uzrakstīšu. Tikai jāļauj nostāvēties. Kā vīnam, kā maizei, kā vārdam un domai.
Visu to, kas noticis pēdējā laikā. Pieredzi ielikt skapī nogatavoties un uzlikt uz galda. Reiz, kas esi bijis piens. Reiz, kas esi bijis graudi.

Vakar uzrakstīju. Pieskāros pāris rindkopās, vecais teksts apgriezās otrādi.
To, ko 2005. gada pavasarī es nevarēju zināt un arī nezināja, jo tas bija tajos laiku aizlaikos, kad es vēl biju cita un tik daudz lietus vēl nebija mani sakapājis un tik daudz putekļu vēl nebija krājies. Kad es tikai nojautu, ka arī cilvēki mēdz nolīt, bet nezināju, kā tas ir. Un domāju – vajadzētu. Un baidījos.

Cik vēl man jāuzzina, lai es būtu cilvēks. Cik zemu jānolaižas, lai paceltos mākoņos.
Vai pacelšanās vispār ir iespējama, ja reiz esi tur bijis, piesūcies, pieaudzis, piezarojis, pieredzējis.

Un kas ir teksta dzīvība. Kurā brīdī vārdi vairs nav tikai vārdi, bet doma, kas iet no cilvēka pie cilvēka kā mākoņi tur augšā, bet nepieskaras un nepieder, neattiecas un neaizķeras. Pēc tam tikai domā – kas bija tas, kas bija. Un kur palika, ja vispār bija.

Priežu galotnēs, mākoņos

abend.mittag

Pāris dienu daru to, ko vēl nekad mūžā neesmu darījusi. Guļu slimnīcā. Aiz loga mežs un debesis.

Viena diena Varakļānu slimnīcā ar brūno naktspodu skapi un atejas podu ar aptrusušo striķi ūdens noraujamā vietā neskaitās – no tās es aizlaidos pēc pirmās nakts un braukāju tikai uz sistēmām, pie viena vadājot uz un no darba slimnīcas medmāsas. Kas nu tā par gulēšanu, ja vienīgās košās atmiņas ir dārzeņu sautējums, kur retas kāpostu lapas dzenā burkānu ripeles, bet masu veido kartupeļi un tāla krējuma atblāzma, jo “uz visu slimnīcu viena buņdžiņa krējuma, lai būtu taukvielas”.

Te es esmu pa īstam. Tas nozīmē – parasts pacients un godīgs gulētājs. Bez īpašiem VIP statusiem vazāties apkārt vai dabūt kādu tarkšķošu sanitāri, kas blakus gultā pūtina kājas un nāk aprunāties ar “to Spergas meitu, ko pēdējo reizi redzējusi pirms 33 gadiem”.

Lai gan ārsts Sperga, protams, ir arī šite un arī šite man pavaicāja, vai tas Sperga ir arī mans Sperga. Izrādās, arī šitajā slimnīcā ir savs Sperga – tas urologs, kuram adresēts spams pienāk manā e-pastā ar apskaužamu regularitāti. Nudien mēģināšu – varbūt pirmdien izdosies viņu satikt, lai vismaz iepazītos. Jo cirkam būs būt!

Slimnīcu var uztvert arī kā kūrostu (nejauši pārrakstījos, bet kūrosta tomēr skan labāk nekā vāciskais kūrorts), kur izlekt no ikdienas rāmja un iegūt jaunu pieredzi. 17 dažādās putras vien ir ko vērts.

Man gan laikam nu reiz nekad nav trūcis spēju saskatīt labo. Māsiņas un sanitāres ir ļoti laipnas un pieklājīgas, smaida pretī un jokojas. Laikam jau taisnība – kā pasaulē iesi, tā pasaule nāks pretim. Skats uz mākoņiem ir dievīgs, un laiks vēl lutina ar ļoti dinamisku negaisa un balto gubu mākoņu maiņu, kas saulē izskatās vienkārši fantastiski. Arī tās izslavētās slimnīcu putras man liekas tīri garšīgas un savā ziņā tādi interesanti eksperimenti. Piemēram, man nebija ienācis prātā, ka šķeltos zirņus var vārīt kopā ar grūbām – ļoti sātīgs un interesants veģetārais ēdiens. Savukārt griķu putra ar maltās gaļas mērci pēc divām dienām bez ēšanas – dievu ēdiens.

Tikai vienu es sapratu – mani optimisma krājumi var būt nezin cik bezgalīgi, līdz tie saskaras ar palātas biedreņu izmisuma  jūrām. Tādā brīdī saproti – katram pašam sava laiva ir jātur sausa.

Kas attiecas uz pārējo – ar mani viss ir kārtībā. Liekam jaunu bildi iekšā.

Ceļa vuordi

naktineicys

Izdūmuoju dīnrokstā dalikt vuordineicu, kas 27. julī skanēs Latvejis Radejis raidejumā “Kolnasāta“. Varbyut kuram nūder, taisūtīs ituos vosorys Lelajam Braucīņam iz Latgolu.

Itys roksts vaira dūmuota tim, kas latgaliski narunoj. A varbyut kaida gudreiba nūderēs ari tam, kurs latgaliski runoj kasdīnys, tik nav aizadūmuojs, kai tys eisti ir i kai juobyut.

Ak jau daudzi nu jiusu itūvosor brauks gostūs iz Latgolu. Cyts gostūs da rodu voi iz kopusvātkim, cyts kai turists apsavērt, kas lobs pādejā laikā sataiseits i izcalts lelajuos Latgolys piļsātuos Rēzeknē i Daugovpilī, cyts nūsamauduot azarā i izapērt pierteņā, vēļ kaidam gribēsīs apsavērt staraveru dzeraunis, katuoļu krystus ceļa moluos voi taipat viņ pablūdeit pa Latgolys celim i nacelim.

Īejūt sātā, vīsneicā voi sateikūt cylvāku iz ceļa soka „Lobs reits”, „Loba dīna”, „Lobs vokors”. Kotrā teicīnī ir div vuordi, taipat kai lītuvīšim.

Tyvuokim cylvākim var saceit – „Vasals”, „Vasala”! Tys sovā ziņā ir analogs latvīšu „Čau”, tikai sevī satur nūvieliejumu, lai cylvāks ir vasals. Ari tod, ka kaids cylvāks nūsaškaudoj, jam apleicejī soka: „Byusi vasals!” voi vīnkuorši – „Vasals!” A kod pi svātku golda paceļ gluozi, tys tam soka dzardams: „Byusi vasals!”, a ūtrys jam atsoka: „Dzer vasals!” Tai jūceigai saīt, tok tys, kas dzer, ūtram vielej veseleibys, a ūtrys jam atsoka ar tū pošu.

„Vasals” vyspuor ir cīši ītiļpeigs vuords. Var gadeitīs, ka iz kaida ceļa staba, ībraucūt kaidā pogostā voi mīstā, gaideis uzroksts, par pīmāru: „Vasali Baļtinovā!” A sagaideituojs, izguojs prīškā iz sātys celeņa, saceis: „Vasali atbraukuši!”

Ir pat vuordi – „vasaluotīs”, „sasavasaluot”, „vasaluošonuos”, „sasavasaluošona”. Tys ir vasals process, kur nav gona ar vīnu „vasals”, „vasala” vuordu, a kas ītver ari apsarunuošonu – kai dzelys, kai sīva, kai bārni, kai veiram dorbs, kai ceļš da itejīnis, kaids laiks ruodīs, kai ar sīnu, kai mašyna īt. Kod ūtram dūsi lobu dīnu, lobu reitu voi vokoru, tī ir taida kai pīkluojeibys sīna pa storpu – kai vajag. A ka saceisi „vasals”, „vasala”, „vasali”, to obeji runuotuoji atsarūn vīnā telpā, vīnā ustobā, vīnā pogolmā. Lobadīnu dūd vysim, vasalojās ar sovejim.

Vēļ ir teicīņs, kū myusu dīnuos gon vaira soka tikai bērēs, ejūt iz saļmu dzīduošonu, kai ari bazneicuonu vydā, ari sarunā ar bazneickungu. Tok tei ir vaca katuoļu sasavasaluošona. Sateikūt soka: „Lai ir slaveits Jezus Kristus!” Ūtrys atsoka: „Myužeigi myužam!” Tai ak jau nasaceis jaunīši večerinkā ci tuseņā voi zaļumbalā, tok svātdīnis reitā, sateikūt babeņu iz ceļa ejam iz bazneicu, drūši vari saceit – jai byus prīceiguoks pruots, a Tovs pasauļs paliks gaišuoks.

Bērēs, voi ari runojūt par kaidu nūmyrušu, soka: „Myužeigu dusiešonu!” „Lai jam vīglys smiļkts” A kuozuos taipat kai i cytur Latvejā pi golda klīdz: „Ryugts, ryugts!” I tod: „Soldons!”

Pi golda var vielēt lobu apetitu voi apetiti – kai jau kuram tys vuords mutē pasagrīž. A vēļ lobuok āduojim nūvielēt: „Dīvs gaus!” Tys zeimoj – lai Dīvs gausynoj iesšonu, lai āduojs ād ar gausu, ar apdūmu i paād da seita, na pīsarej tai, ka navar pakustēt i tod suop māga. Lai iedīņs nas svieteibu i nūdar mīsai i goram. Gauss ir ari ar nūzeimi lāns, lieneigs. Lieni ādūt, var paēst lobuok, seituok. A pretim juosoka: „Ar gausu!” Tai ka āduojs ari apstyprynoj – ēst pamazeņam. Tai pi golda saīt dialogs: „Dīvs gaus!”, „Ar gausu!”

Pi golda var saceit ari „Lai Dīvs svietej!” – tys zeimoj, lai iedīņs nas svieteibu i seitu, reizē ari pateiceibu Dīvam par juo duovonom. Par sauli i zemi, kas izaudziejuse gryudus, par malieju i cepieju veseleibu i spāku. Ka redzi kaidu struodojam ceļa molā, soki: “Dīvs paleidz!” Na veļti ir teicīņs “Kas nadūd Dīvpaleiga, tam iz kokla čorts sēd”. A pretim vysod var saceit „Paļdis” – itys vuords der gondreiž kotrā situacejā.

A, ka kaids ir izdarejs kū na viņ lobu, tū „paļdis” var saceit vēļ stypruok, sokūt: „Lai Dīvs aizmoksoj!” Tys reizē ari ir lobys izadūšonys vieliejums nazkod iz prīšku. Partū ka lobs dorbs vysod atnas soldonus augļus – agri voi vieli. Taipat ari švaks dorbs – kotram dorbam sova olga, i na jau myusim ļauds struopēt. Deļtuo ari švaka dareituojim var saceit: „A lai jam Dīvs aizmoksoj…” I tei jau vaira na myusu vaļa – kaida tei moksa byus. I kod.

Taidi ir vaira lītuotī latgalīšu pīkluojeibys vuordi, pīkluojeibys frazis. Pareizuok sokūt – ceļa vuordi. Taids īskots latgalīšu pīkluojeibys pasaulī. Ka brauksi cīmā iz Latgolu, atguodoj jūs!

Itī vuordi „paļdis”, „lyudzu”, „vasals”, „Dīvs paleidz” varbyut naizgluobs pasauli, tok jī Tev paleidzēs ceļā i sātā i kai celinīkam attaiseis vysys durovys i paruodeis, ka ite naesi vyss najaušs cauri guojiejs i gosts iz eisa laika, a sovs cylvāks, kas pasaulī īt ar ciļvieceigu gudreibu.

Dzeivē iz prīšku tuoļuok teik nakaunis. Tok i jī nikur tuoli natiks, ka namuocēs pasaceit “paļdis” voi nūvielēt cytim ļaudim lobu dīnu i vīglu goru.

Gols golā – kai pasaulī īsi, tai i pasauļs īs tev pretim. Kai mežā sauksi, tai atskanēs. Kaidu dzīsmi dzīduosi, tai i skanēs.

Lai skaista vosora i breineigs ceļš zam kuoju!

Jūnija atbildība

medicinas.zinas

Jūnijā beidzas skola. Jūnijā daudziem jauniešiem jāpieņem lēmums – kas es gribu būt.

Pirms daudziem gadiem izlēmu, ka es nebūšu ārste, lai arī mājās pilni plaukti ar medicīnas grāmatām padomju un pirmspadomju izdevumos. Ar cara laika attēliem – pacienta izmeklējumi, ārstam galvā katliņš, pacients kreklā ar štrumbantēm. Iekšējie orgāni reljefi attēloti krāsainos attēlos. Padomju ārsta atbildība. Padomju slimnīcas. Jauncelsme. Bērnībā šķirstīju ginekoloģijas grāmatas un, pirms vēl mācēju lasīt, zināju, ka grūtniecēm jānēsā ērti apavi, jāmazgājas dušā. Kad iemācījos lasīt, manā priekšā nonāca romāni par ārstiem – kā viņi dodas uz lauku slimnīcām un ievieš tur kārtību. Vienu laiku mans mīļākais rakstnieks bija Miervaldis Birze.

Bet tad sākās juku laiku bardaks. Izvēles priekšmeti skolā. 9. klases pavasarī bija jāizvēlas, ko mācīšos videnē – ģeogrāfiju vai fiziku, krievu valodu vai ķīmiju. Izvēlējos ķīmiju, fiziku, bioloģiju. Īsts filologa komplekts, pie sevis pēc tam smējos, vēlāk studējot literatūrzinātni.

Bērnībā man mājās bija dabas muzejs – kaste, uz kuras salikti kopā saauguši ķiršu kauliņi, beigtu putnu kājas un olu čaumalas, gliemežvāki un kaltētas dēles. Rīga mani neinteresēja, ja neskaita Dabas muzeju, kur pārējiem par šausmām varēju tupēt pie katra stenda.

Vidusskolā padziļināti mācījos bioloģiju, pa naktīm sēdēju un mēģināju izprast šūnu dalīšanās procesus. Lasīju ģenētikas grāmatas, zīmēju kaut kādas tabulas. Skolā bioloģijā pelnīju pieciniekus un sešiniekus, jo skolotājai es nepatiku. Viņa nedzirdēja manas atbildes un žurnālā lika punktus. Kad gāju atbildēt “parādus” privāti, neieradās uz konsultācijām. Skolas izmēģinājumu lauciņš viņai bija daudz svarīgāk, augi taču bija klusi un tik bioloģiski.

Uz skolas olimpiādēm bioloģijā gāja citi. Uz rajona olimpiādēm brauca citi. Vēlāk izrādījās, ka tur viss esot bijis tik grūti, tik grūti. Skolotāja pie tāfeles šausminājās, cik grūti tur esot bijis – tur tak nevarēja dabūt tās vietas. Viņa uzdeva olimpiādes jautājumus. Nekā grūta tur nebija, uz vairākiem atbildes zināju uzreiz. Pārējo varēja izrēķināt. Viņa nolūrēja uz mani, es sajutos atriebusi. Terors turpinājās.

Iespējams, es būtu bijusi laba ārste. Ja ne tā bioloģija.

Videnē bija jāmācās daudz. Bardaks bija visos priekšmetos, jo padomju mācību grāmatas īsti vairs nederēja, bet jaunu grāmatu vēl nebija. Es noguru cīnīties ar skolotāju un viņas naidu. Padevos. Bioloģijas atzīme atestātā ir, jo par spīti visam zemāk par to pieci vai seši nebija iespējams ielikt. Es zināju, jo tas mani interesēja. Kad visa klase klusēja, bija grūti nedzirdēt, ka pasaku pareizo atbildi.

Bet fizikas gan ne – 12. klasē atteicos kārtot gala ieskaites. Ja mērķis bija pazudis, priekš kam vairs censties. Fizika man nekad nebija interesējusi, pacietu tikai kā vajadzīgu piedevu.

Patiesībā man bija vienalga, ko studēt pēc 12. klases. Apmēram kā nokavēt pēdējo autobusu, stāvēt uz ceļa – ir tak vienalga, uz kuru pusi iet.

Jūnijā daudziem jāpieņem liktenīgais lēmums. Visa dzīve izšķiras, bet laika dots tik maz. Tik jaunā vecumā jāpieņem viens no būtiskākajiem lēmumiem.

Bet arī uzvārds var būt atbildība. Spergas ir ārsti, tur neko nevar darīt. Viļānos un Rēzeknē, vēlāk Rēzeknē, Jēkabpilī. Paaudžu paaudzēs, arī tik attālos dzimtas zaros, ka sen nav ne jausmas par radniecību – vai tāda maz bijusi.

Ir kaut kāds urologs Sperga, kura dēļ mans e-pasts ir nonācis no sākuma urologu listē. Vēlāk e-pasts aizmigrēja farmācijas kompāniju listēs. Tagad saņemu arī medicīnas ziņas.

No sākuma katram, kas atsūtīja medicīnisko spamu, rakstīju, ka es esmu kaut kas cits, ka tā ir kļūda, ka jāmeklē īstais adresāts. Tad sapratu, ka man vienalga. Lai jau sūta.

Tas ir atgādinājums, ka dzīvē ir ļoti daudz ceļu un iespēju. Ka katra izvēle ir svarīga. Ka arī šobrīd ik pa laikam ir jāpieņem būtiski lēmumi, kas ietekmēs tālāko dzīvi.

Tāpēc arī uzrakstīju. Lai arī Tu zini. Izvēle ir atbildība.

P. S. Citus vainot ir viegli, tas nebija šī raksta mērķis. Skolotāja bija tikai šķērslis, ko es nepārvarēju. Tagad viņa ir liela kristiete, baznīcā sēž pirmajās rindās, viņai vienmēr ir taisnība. Lai jau viņai viss labi.

Sīsifa bērnība

pukes

Šo trešdien liftā braucu ar kabineta kolēgu jau sirmos gados. Sarunājāmies par visādiem niekiem. Saviesīgās sarunas, sarunas ne par ko.  Teicu, ka pēcpusdienā atnācu no darba uz otru darbu, lai nestrādāt vakarā ilgi vai vēl trakāk – mājās.

Tikko visu biju intensīvā tempā izdarījusi, pabeigusi, aizsūtījusi un jau plānoju, ka vakariņās laikam kartupeļi, bet vēl vistas zupa uz balkona, jāaplej paprika un tomāti uz loga, droši vien jāizrevidē sīpoli – kuri liekami ēšanai, kuri vēl diedzējas. Domās jau sen biju prom no darba, jo visu degošo jau biju izdarījusi.

Viņa salecās. Vaidēdama teica, ka neko tak nevar paspēt, ka viss drausmīgi, ka tagad visiem jāstrādā mājās – tas ir neizbēgami. Nav jau variantu, ja dzīvē gribi tālu tikt. Jāstrādā nepārtraukti. Un bija skaidrs – viņa netic. Kā var pātraukt strādāt, ja darbs ir dzīve. Darbam dzimu, darbam augu, darbam mūžu nodzīvoju.

Tai brīdī es sajutos jocīgi. Es joprojām jūtos jocīgi. Jo es nestrādāju mājās, vakari ir domāti atpūtai, naktis ir domātas atpūtai. Ir visa kā tik jauka un skaista, kas dzīvei dod labu garšu, ja izkāpj no saistību rāmja un padara kaut ko citu. Ne jau guļ vai slaistās pie TV, bet kaut ko ada, sēj vai taisa.

Protams, es strādāju daudz. Reizēm laiks nesas kā jucis – viss sadalīts pa stundām, blociņā sarakstīti svarīgie darbi, degošie darbi. Padari, nosvītro. Kā tādā nenormālā konveijerā, kur katra uzvara nedod nekādu sajūsmu, jo tas ir tikai vēl viens sašauts citplanētiešu kuģis vai balons spēlītē – būs vēl, jo spēle ir šaušana, ne jau visu nošaušana. Pēc laika paskaties un redzi, cik daudz padarīts. Bet nesēdēsi tak uz vietas – tā ir pagātne.

Bet man liekas, ka padaru vairāk, kopš nestrādāju pa vakariem. Pa dienu nav laika bumbulēt. Un pietiek visam laika. Visiem darbiem. Jo es nedaru, ko negribu. Tas, protams, nav ērti, jo vienmēr ir kādu apkārtējo cilvēku ilgas un vēlēšanās, ka glābsi pasauli. Bet laika kļūst diezgan daudz, ja glābj tikai savu, sev svarīgo pasauli.

Jau pāris dienu jocīga pēcsajūta. Nafig mēs vispār dzīvojam. Darbu vilkt kā krustu un bezgalīgu un nepārejošu stāvokli vai strādāt kā pirmo reizi. Kā bērnībā, kad sūdu talka bija svētki. Bet pēc tam skrēja uz dīķi bradāt un meklēt zivis, kāpa kokā līdz pašam galam, meklēja peļu alas uz tīruma.

Tā nu tagad arī jūtos. Reizē sasodīti veca un gudra, jo man vairs nav jāskrien un jāraujas no miega līdz miegam (bet nekad nav teikts, ka kaut kad dzīvē glābiņu nemeklēšu darbā – dzīve ir visāda, arī sāpīga reizēm). Reizē naivs bērns, kas joprojām dara ar prieku.

Ja dara, tad dara. Ja nedara, tad nedara. Ja nedara, tad dara ko citu. Bet kāpēc cepties par to. Kāpēc mocīties pa naktīm.

Kolnā kuopt

Paguojušais gods saguoja tik gryuts, ka tai i naasu sasajāmuse saviļkt golus kūpā i suokt jaunu godu. Gryuts, bet ari cīši, cīši skaists. Kolnā kuopt nikod nav vīglai, bet ari skaistai.

Koč gods jau nasasuoc i nasabeidz vīnā datumā, taipat kai nikod nasabeidz dorbi. Ka tai nūtyktu, pruotā varātu sajukt – vaira nikas nav juodora, nikas nav atlykts. Vyss tikai juosuoc.

Cylvāks jau nav juo dorbi, a laikam juo prīca – i par dzeivi, i cytim cylvākim, i padareitū.

Tei lobuo sajiuta, ka izkuopts vēļ vīnā kolnā – vys augšuok i tuoļuok. Pacīteigai nūadeita vēļ vīna treis pierstu plota aile adeklī.

Kab koč vysur dzeivē varātu nūturēt tū laimis sajiutu – Juoņadīna vēļ nav atguojuse, a duorzs izravāts. Meiksta i malna zeme, nazuole kolst saulē. Buļbys rasnim i zalim lokstim iz malnys zemis. Padareits. Paļdis, Sisif! Kuop tuoļuok.

Eistineibā ituo laika prīca ir gods ar div asteitem. Nav ari svareigi, kab itū teikumu kaids saprostu. Ir teikumi, kas atsatīc tikai iz mani.

Īīšona sevī i pi sovejūs ari ir vysu myužu ejams dorbs. Byut mozuok atkareigai nu apleicejūs saceituo, nasavērt pakaļ cytim. Nasaklauseit, nadzierdēt, aizīt i padareit sovu. Kotram pošam sovi kolni. Kū vaira klauseisīs, kaidūs vēļ kolnūs juokuop, tū mozuok varbyuteibys, ka sasajimsi sovam kuopīņam. A cyta vītā to naizkuopsi, taipat kai iz ateju ūtra vītā naaizīsi, čūksta nanūslaiceisi i zūbu naizteireisi.

Veinūgys ir skuobys. Lai kū dareitu, vysod ruodēsīs, ka cytim saīt lobuok. Deļtuo lobuok dareit pošai i tikai par sevi. I nasaklauseit, kai apleik rej suni, šakali i lopsys – tys kai duorgumus rūkūt: pasaviersi apleik, zalta skreine nūgrims. I ni sunim byus, ni pošai.

Kū augšuok izkuopsi i kū vaira šakalim pasaruodeis, ka navar dasnīgt, tū skaļuok jī rīs. Cereibā, ka izdzierssi tī augšā. I ka krissi, jī paceļs kuoju i apmeizs. Te tev i vīta.

Nagaidi žieleisteibys nu tuo, kas naļūbej pats seve. Kas pats seve nacīnej i natic sev. Ka tai nabyutu, jis tok pats kuoptu, na iz teve vārtūs.

Ūtru kuopieju saprūt tikai tys, kas pats kuop. Kolnu storpā ir mozuoki attuolumi nakai nu kolna iz zemīni. Horizontalis ir eisuokys par vertikalem.

Sev puori puorkuopt ir pats gryutuokais. Suokt.

Laime, ka atsarūn atbaļsteituoji apleik. Tys ir kai svīst bumbu, a jei na nūkreit zuolē, īrypoj muorkā voi jū kaids nūzūg, a jū nazkas nūgiun i svīž atpakaļ. Izaruod, apleik nav bezgaleiba, a cylvāki. Pretim spālātuoji. Tī, kas pītur drūšeibys viervis i dasaver, kod kuop.

Ite munys 2012. goda muoceibys

Ambiciozi mērķi un vājas spējas – lietas, no kuru kombinācijas der piesargāties. Tāpēc audzēt savas un komandas spējas. Tām piemērot lielus mērķus.

Izvēlēties prioritātes un nedomāt par lieko. Visiem citiem var likties citādi, bet ir tikai viens laiks, kad dzīvot un padarīt degošo – tagad.

Pabeigt vienu darbu. Pilnīgi pabeigt. Vai vismaz darbu sadalīt posmos, kur tā pārtraukšana neapdraud rezultātu. Pabeigt tādu posmu, paslavēt sevi – ķerties pie jauna tā paša vai cita darba posma un pabeigt. Neķerties glābt citus darbus, kamēr nav pabeigts kaut kas viens. Kapāt pa pakāpienam.

Strādāt tikai darbā. Mājās tikai atpūsties.

Nesolīt vairāk, nekā pašai gribas darīt.

Uzņemties un darīt, kad ir iespēja.

Nebaidīties domāt, neapstāties pie iedomātas robežas, domāt tālāk un dziļāk aiz robežas.

Nedarīt, ja nedeg sirds un nav azarta. Kādam citam tas varbūt ir sapņu darbs. Nezodz. Dari savu.

Meiteņ, vuicīs!

Iespējams, ir iespējams vienā dzīvē nodzīvot vairākas dzīves. Pēdējā laikā, šķiet, tas tā arī notiek – paralēlās dzīves, mēģinot izvairīties no perpendikuliem, kas novirza no ceļa.

Neko būtisku no bijušā negribas nolikt malā, interesanto gribas paņemt klāt. Lai gan patiesībā – nebūtisko es jau esmu nolikusi malā. Iespējams, neviens pat nav to pamanījis. To zinu tikai es.

Man ir nepadarīto darbu kapi. Plaukts, kur mapītēs stāv atliktie darbi. Cerībā, ka kādu brīdi tas būs tik svarīgi, lai kļūtu par pašu svarīgāko. Reizēm es kaut ko no tā padaru. Kapāju, kapāju, sanāk. Nākošais. Darbi nebeidzas nekad. Darbu parādi arī ne.

Definēju, stāvot pieturā – neko dzīvē neesmu darījusi naudas dēļ (ja neskaita divus mēģinājumus – vienā gadījumā darbu atdevu citam, otrā naudu nemaz nesaņēmu). Mani nevar piespiest darīt darbu. Tikai iedvesmot, paraut līdzi. Un tad nav variantu. Ja esmu sākusi darīt un sev apsolījusi, tas ir goda vārds. Pat tad, ja sev apsolīt nozīmē atlikt, jo vienlaicīgi nevar nodzēst vairākus ugunsgrēkus – tikai vienu, tobrīd degošāko.

Faktiski dzīvot ir spēlēt “olu ķērāju” – padomjlaiku elektronisko bērnības spēli, kur “Nu pagaidi” vilks skraidīja gar laktām un ķēra olas. Noķert var tikai vienu – to, kura krīt. Ja stāvēsi pie vienas laktas un gaidīsi visas tās laktas olas, no trim citām olas nokritīs un spēle beigsies.

Bilde no kambaris.lv

Atslēgas vārds – prioritātes. Atrast savus atslēgas punktus, izvēlēties laktas, pie kā stāvēt. Savus atslēgas ceļus, kam gribu veltīt savu laiku. Nepalikt pie viena un droša, sen zināmā un apnikušā tikai tāpēc, ka tā ir ērti. Kā vecā tupelē, pie vecas mašīnas stūres, ar vecu mobilo telefonu. Jo ar dzīvi ir kā ar biznesu – krīzes situācijā un ilgtermiņā vinnēt var daudzprofilu uzņēmumi, kam ir vairākas darbības nozares. Un attīstīt, saglabāties var, mācoties un apgūstot jaunas tehnoloģijas, nevis paliekot pie vecajām metodēm.

Nevis ierauties čaulā un palikt komforta zonā, bet izdzīt sevi no mājas – runāt publiski, rakstīt publiski. Apzināties, ka ir cilvēki, kas seko katram vārdam un meklē kļūdas. Un zināt, ka tikai tur ārā var atrast savējos – jaunus cilvēkus, ar kuru pasaulēm sapīties tekstu un ideju tīklā, kā laukā sapinas zāļu un nezāļu saknes vienā velēnā. Sauciet to par kultūrslāni, kultūras slāni. Vai kā koku galotnes tur augšā sapinas mežā – katra par sevi, bet viss kopā kā suņa vilna un suseklis. Vienu izrausi, krītot ieķersies citu zaros. Paraus līdzi vai noturēsies.

Laika plānošana ir interesanta – atrast vidusceļu starp gribas un vajag, tomēr saglabājot dabisko plūdumu. Kā noķert visas olas. Ļauties plūdumam, bet strauji reaģēt uz mainīgo. Neiet pret spalvu, bet arī nenogulēt un nesastingt. Apmēram kā ūdenszāles un zivis upē. Būt kopā ar visu, bet necīnīties pret – dzīvot savu dzīvi. Sovā volūdā, sovā pošpītīkameibā – radeit sovu, na īt pret cytu.

Izrādās, ka mājās braucu ar vienu un to pašu transportu. Vienā un tajā pašā laikā. Nejauši. Neatkarīgi no darāmiem darbiem. Jo vienā brīdī ir “pietiek” sajūta. Gona i cauri. Vaira es navaru nest. Navaru, nagrybu i nadareišu.

Ir interesanti dzīvot. Vērot sevi. Dauzīties, spēlēties, sākt no gala un turpināt. Spēlēties ar valodu. Latviski un latgaliski. Ir tikai divas valodas, kurās es jūtos kā zivs ūdenī. Kāpēc gan nepeldēt. Kāpēc atteikties, ja var padarīt.

Zināt arī ir pienākums. Zināt un mēģināt pateikt otram. Bet necensties pārtaisīt par sevi, jo kas gan es esmu – kurā brīdī mani uzskati ir nemaldīgi pareizi un kurā brīdī es varētu sevi nokopēt un otram uzbāzt uz galvas kā Prokrusta gultas matricu.

Zināt un pateikt ir iešūpot. Vai nu līgosies līdzi, vai pretējā virzienā. Daļa vienmēr šūposies uz otru pusi, kaut iekustējušies no tā paša. Visi pulksteņa pendeļi nešūpojas vienā ritmā.

Tas ir kā cilvēku aplis, kurā visi stāv, dzied un šūpojas no kājas uz kāju. Aplis nekad nešūpojas aplī. Aplim ir viena puse, kas sāk šūpoties pirmā. Un otra puse, kas atsaucas. Tā otra puse šūpojas kā pirmās puses spoguļattēls. Kā mežs. Vislabāk un visvieglāk ir šūpoties abām pusēm pa vidu, bet nepaveicas tiem, kas ir pa vidu starp abām pusēm. Vienā brīdī viņiem jāpielāgojas vienai no pusēm, lai sadurtos ar otru, vai arī jāpaliek ārpus, ļaujot, lai abas puses sitas virsū katra no savas puses.

Ātri ejot no institūta uz radio, atpakaļ uz institūta, tad drasējot uz bibliotēku, vēlu vakarā jau pa tumsu ejot uz mājām, es nevaru nedomāt par bērnību. Pie tam nevis par to infantilo neesmi, no kuras atceros sīkus atmiņu zibšņus. Bet to brīdi, kad “nācu pie samaņas”. Kad sapratu – šis ir pats labākais laiks, es esmu pati labākā es. Bet atpakaļceļa nav. Tikai darīt.

Precīzi atceros to brīdi. Man bija 14 vai 15 gadu. Mugurā drausmīga ķiršu krāsas vatētā kurtka, bieza un silta. Kājās džinsenes. Rokās apdrupusi mammas soma no padomjlaikiem, rokturi plīst ārā, bet tas nav svarīgi. Eju uz autobusa pieturu un domāju – mirkli, apstājies. Šitāda es gribu palikt visu dzīvi. Man šķiet, arī esmu.

Tas bija tas laiks, kad reizēm gāju kājām visus 7 kilometrus, lai ietaupītu naudu. Kad pa vienu ziemu tika notrītas vienas džinsenes. Kad bija viens T-krekls. Vieni zābaki. Starp citu, tie zābaki man ir vēl tagad. Esmu izmetusi visus tā laika mēslus, atmiņas un parpalas, bet tos zābakus – neceļas roka. Tas bija laiks, kad apavus nevis nopirka, bet dabūja. Kad nebija jaunas skolas somas, daudziem klasē – arī savu zābaku. Kad tika izvilkti mammu jaunības dienu brunči un zābaki, somas un blūzes. Un ne jau tāpēc, ka vintage un kruta, bet tāpēc, lai būtu vismaz kaut kas cits mugurā, jaunas drēbes. Bet tos zābakus man nopirka. 25 lati. Vājprāta nauda. Bet viņi nesaplīsa. Atškirībā no izlaiduma kurpēm par 22 latiem, ar ko tik vien paspēju kā iestāties augstskolā. Tā ir pieredze. Tai skaitā – prasīt skoču ziedu veikalā, lai pielīmētu papēdi un tiktu līdz mājām.

Patiesībā es to it kā murgaino, it kā pavisam normālo laiku atceros šādos rudens un ziemas vakaros. Apmēram četri pēcpusdienā, zila tumsa. Pēdējā stunda skolā. 17:25 pēdējais autobuss, pēc tam kilometrs kājām. Un drausmīga bada sajūta. Ka varētu kaut vai zagt. Aprīt vienalga ko.

Mamma cep mājās maizi, jo naudas, par ko maizi nopirkt, nav. Mamma baznīcā ziedo santīmus un lūdzas – izturēt. Nauda atrodas. Tieši tad, kad striķi plīst.

Un tā laikam arī ir tā ļaušanās. Neko nav iespējams ne nokavēt, ne paspēt. Nav iespējams ne pazaudēt, ne atrast. Viss tāpat notiek savā laikā. Dori sovu, i Dīvs aizmoksuos.

Par to visu es domāju, kad lasu par aizbraucējiem. Par nabadzību mūsdienu Latvijā. Būt nabagam ir nenormāli grūti. Kur nu vēl prasīt kaut ko no otra.

Un vēl es domāju par mammas teicienu, ko viņa toreiz reizēm piesauca un joprojām atkārto kā mierinājuma mantru: Tukšys sīnys veicynoj ceņteibu. Un viņas pārstāstītos dzeda  vārdus, ko viņš esot nebeidzami un nemitīgi atkārtojis savām trim meitām: Meiteņ, vuicīs!

Tikai mācoties var tikt pie labākas dzīves. Riskējot un darot vairāk. Izkāpjot no ierastā dzīves ceļa un iekāpjot jaunā. Šūpojoties pašam un iešūpojot citus, nevis šūpojoties līdzi.

Dzeds savulaik bija braucis uz Pēterburgu, lai tur strādātu un tā palīdzētu Garīgajā seminārā mācīties brālim Jezupam, vēlāk Latvijas robežsardzes iecirkņa priekšniekam, vēlāk pēc izsūtījuma – ļaužu iecienītam feldšerim. Ja Jezups nebūtu kara dēļ pametis studijas un izmācījies par kara feldšeri, ja nebūtu karojis Latvijas armijā, izsūtījumā droši vien ietu bojā. Ārsta amats izglāba.

Dzeds veda tirgot uz Rīgu ābolus, bet atpakaļ – jaunus krēslus, sienas pulksteni. Ar jocīgu un kaimiņu nesaprastu sīkstumu cēla mājas un mācīja meitas. Tai skaitā – pielāgoties, mainīties, nebaidīties sākt no jauna. Nepalikt uz vietas.

Kad man ir pavisam cemmīgi, jo kaut kas nav sanācis, es atceros babu. Viņas mācību – nebaidīties izārdīt padarītu darbu, lai sāktu no sākuma. Izārdīt noausto segas pusi diedziņu pa diedziņam, jo nesapas strīpas ar iepriekš austo otru pusi. Izaust atkal no jauna. Nasavuica tikai duraks.

Un mammu. Medicīnas institūtā viņa iestājās 30 gadu vecumā, jo kaut kā bija par maz, prasījās pēc kaut kā vairāk. Tagad viņa sen pensijā, vada lauku saimniecību.

Atpakaļceļa nav. Tikai mācīties un apgūt kaut ko jaunu. Darīt savu, nevis kopēt un atkārtot citu izdomāto un padarīto. Visu laiku iesākt kaut ko jaunu. Sauciet to par mūžizglītību. Svied kaķi, kā gribi – nokritīs uz kājām un aizies savu ceļu.

Durovys ceļa molā

Īsadūmoj.
Tu ej pa Latgolys ceļa molu i īraugi taidys durovys. A ceļš to kai vysod – drupeit apdrupuse asfalta mola, nūkruosuots škeibi, var redzēt vacū kruosu – vēļ škeibuok.
A asfalts to vēļ nu tovys jauneibys. Nazkod deveņdesmitajūs. I tūlaik ruodejuos, ka pavysam dreiž dzeivuosim lobuok. A dzeive to paīt. I kas ta vaira atguodoj, iz kuo cerieji tūlaik.
I pītura. Tī poši cegli i šipers kai tovā bierneibā ostoņdesmitajūs. I tūlaik dūmuoji, ka vysu dzeivi dzeivuosi tai mīreigai – sātā, pi mamys. I nabyus nikuo cyta. A ka byus, to vyss byus labi.

A ka izaruod – nikuo cyta i nabyus.
Tu attaisi durovys, a tī vysi tī cylvāki, kas beja i varēja byut. Pa vysu myužu satyktī ļauds. Jī otkon ir tī vysi.
Nivīns nav nūmirs. Nivīns nav Reigā voi Londonā. Vysi klasisbīdri otkon ir dzymtajā mīstā.
Atīs autobuss. Šopers uodys vestē atrullēs biletu rulonu par 5 saņtimim, nūraus div biletus. I nu rulona ar vīnsaņtimim – vīnu biletu. Vīnpadsmit saņtimu. Taišni tikpat, cik peituo buļceņa ar rozinem voi tei grīztuo ar cukru pa viersu. Laimeigu ceļu.

Īsadūmoj. Tu attaisi durovys, a tī tova bierneiba. Daudz ļaužu. Daudz dorbu, i kotrs dorbs ir svātki. Cyukys kaušona. Runkuli juoraun. Buļbu tolka kolhozā, šudiņ stuņžu nabyus. Juosastuoj pionerūs. Juoīt pi komunejis. Nā, ūtraiž. Nu suoku oktobrāni, tod pi komunejis, tod pioneri.
I tu ceri. Aizmīdz acs i ceri, ka itūreiz byus iz palikšonu. Ka nabyus nikaidu sertifikatu, privatizacejis, sabrukušu fermu, saryusejušu traktoru, pasaulī pagaisušu draugu, bezgaleigu smierts ziņu i ziņu par mozu bārnu nabadzeibu.
Palākuos sandalis par mozu, mama pajem nazi i izgrīž lelajam pierstam caurumu. Par reizis vīgļuok staiguot, tik tuos niu byus sātys sandalis.
Bierst uobeļneicu zīdi, baba izvuorejuse cyuku buļbys. Iz stidzenis uobeļneicu zīdeni. Tī vēļ nav guojs nivīns, jī iz cītuo poda sabyruši ružovi i pi mozuokuo viejeņa saulē treis.
Baba iņdej žurkys. Tu ej ar sokumim pa klāvu i vaktej. Kod īraugi žurku, sit. Asnis nu purneņa, jei taida plokona i vaira naelpoj. Pi klāva jau pusspaņa žurku. Raugi nadūmuot, kai tys ir – nūsist. Tik daudz žurku jau esi salasejuse. Piec tam obligati juonūmozgoj rūkys.
Ceļa molā pamasts traktors. Traktoristi aporuši sābrim buļbu teirumu, niu dzer. Traktors stuov i ducinej. Kolhozam jau seņ vyss aports.

Tu vīnkuorši ej pa vīntuleigu Latgolys ceļa molu, pa drupeit apdrupušu asfaltu, zam kuoju svaiduos pa kaidam peipis končikam, pa papeiram, plastasa pudelei. Īraugi durovys i īej.
A ūtrā pusē – Latveja. Pylna ar cylvākim. Vysys dzeraunis otkon pylnys ar cylvākim. Sābrim, draugim i pazeistamim. I jī vysi cer, ka byus lobuok.
I tu nasaceisi nikuo, a raudzeisi dzeivuot. Otkon i otkon vīnu i tū pošu dzeivi da vīna punkta. Piec tam tev bais. Piec tam vyss sakreit, daudz juodūmoj i nikur nav mīra. Tikai īt, īt i aizīt.
Pa šosejis molu iz mopeda aizbrauc pudeļu vecs. Golvā tankista capure ar taidim kai bundulim ausu vītā, lela jaka ar lelim kārmanim. Obejuos pusēs mopedam kulis. Jis nav cīši nabadzeigs. Jis tik braukoj pa ceļa molom i losa pudelis. Benzins lāts, laika daudz.

Izej pa durovom, a tī laiks. Vyss, kū tu atguodoj.
Tikai vyss lobais. Partū ka švakū atguoduot nav tolka. Švakū tik puordzeivuot.

Kartenis nu HipiLatLit projekta ekspedicejis Rēzeknis nūvoda Sakstagola pogostā 2012. goda junī.