Mana padomju bērnība

Atrast bērnības bilžu negatīvus ir kā pieskarties izkaltētai placentai. Fotoaparāts mājās bija. Tas pats vecais Zenīts, kas tagad stāv uz plaukta un ar ko mācījos fotografēt. Bet neviens īpaši nefotografēja un bildes netaisīja – ja nu pa retam. Un arī tad – nekādu parādes bilžu. Tikai dīvaini gaismas nospiedumi uz filmiņas.

Bildes ar kaķeni Kacjku. Neko daudz neatceros, tikai to, ka bija tāda kaķene un ka bija pats, pats labākais kaķis uz pasaules un nomira no žurku indes. Viņai bija raibs dēls Miķelis, kas arī bija pats, pats labākais kaķis, uzkāpa stabā un nositās ar elektrību. Un to kaķeni es dikti mīlēju. Viņa mani, šķiet, arī. Bet es neatceros, kā viņa izskatījās. Tikai apzinos, ka tas ir tas kaķis, jo tas ir tas laiks. Un, kad viņa nomira, es ilgi raudāju. Tāpat kā par Miķeli. Pēc tam es iemācījos tik traki nepieķerties. Vai vismaz neraudāt dienām.

Pabaisa bilde ar šķīvjiem un svečturiem. Rēzeknes parkā bija kaut kāda māla izstāde. Vai gadatirgus. Vai sazin kas. Mammai bija bēšīgs plašķis, un viņa stāstīja, cik smuki ir tie Latgales keramikas šķīvji un cik apbrīnojami tie svečturi, krūzes, bļodas un vells zina kas. Bet pēc pāris gadiem es iestājos keramikas pulciņā. Un daudz netrūka, ka būtu iestājusies Rēzeknes mākslas skolā. Un varbūt man pat tagad būtu savs māla podu cepamais ceplis. Jā, tā tas būtu, ja piepildītos viss, ko domā bērnībā.

Bildes ar Vissvētākās Komūnijas pieņemšanu. Ir padomju laiki. Mēs visi esam oktobrēni un skolā solījušies būt Ļeņina mazbērni. Bet ir vasaras brīvlaiks un mēs visi esam Jēzus bērni. Mēs satiekamies baznīcā – no sākuma atbildēt uz baznīckunga jautājumiem par katehismu un atskaitīt pātarus, pēc tam pieiet pie grēksūdzes, dabūt rožukroni un pieiet pie Komūnijas. Rožukroni es izvēlējos baltu. Vēl bija zaļi. Mamma vēlāk teica – cik labi, ka paņēmi to balto. Viņa domājusi – ņemšu balto vai zaļo, bet es paņēmu to, ko gribēja viņa.

Baznīcas dārzā mēs visi esam samulsuši. Skolā Dieva nav, mājās un baznīcā Dievs ir. Bet tie ir mani klasesbiedri un vienaudži no Rīgas, ko vecāsmātes pa kluso atvedušas iestiprināt, kamēr bērniem brīvlaiks. Ir apmēram 1986. gads, skolotājas māca neiet baznīcā, bet mēs visi tikko esam bijuši pie altāra. Un neko nevar saprast. Bet viss ir pa īstam. Meitenēm baltas kleitas un miršu vainadziņi, zēniem tumšas bikses, balti krekli un prievītes. Un katram rokā dzeltena un lipīga vaska svece ar baltu banti, mežģīnēm un zaļām mirtēm.

Vēlāk mašīnā es priecīgi kaut ko komentēju, brālēns nospiež fotoaparāta slēdzi. Es saku, ka bez mammas ziņas nedrīkst ņemt. Bet viņš ir vecāks un gudrāks sadod man pa ausīm:
– Nevienam nekad nesaki, kas šodien bija! To nevienam nedrīkst stāstīt!

Un es apklustu. Lai gan tas ir tikai tēva brālis Osvalds, kas ir pavēris žiguļa durvis un kam esmu lielījusies, ka jau esmu liela, jau biju pie Komūnijas.
Un man vēl šodien ir jāsaņemas, lai publiski pārmestu krustu. Toties māku krustu pārmest tā, ka neviens nepamana. Jo tas attiecas tikai uz mani. Jo tāda bija man bērnība – par būtisko klusēt un vienalga darīt pa savam.

Tā nu tas ir. Tā nu tas bija. Padomju laikos Latgalē, kad es biju maza un gaidīju, kad beidzot izaugšu liela. Un tam nebija nekāda sakara ne ar Ļeņinu, ne Jēzu – vienkārši dzīve.

par Dīvu i rīkstim

nazkai īsadūmuoju, atguoduoju.

kod beju moza, laikam guoju kaidā 6. klasē, maņ beja rikteiga rogona par audzynuotuoju – gramatiku to īdzyna labi, a vysus gribēja pataiseit pareizus. juos stuņdēs zeimēt vajadzēja pa klusū, partū ka nazeimēt i naraksteit es navarieju. kod jei īraudzēja, lomuoja vysys klasis prīškā. tok eisti napīmiņu, ka maņ byutu nu tuo kaida suope bejuse. es to zynuoju, ka klase gaida, kod varēs puorskaiteit mane raksteitū voi apsavērt zeimiejumus i izdūmuot, kurs ir kurs. tai ka juos labi grybātuo lomuošona beja kai peilei iudiņs, normals cylvāks nu mane tai i naizauga…

vīnu reizi mes klasē skaitējem Friča Buordys dzejūli par zierni, kū bārns īstota i gaida izaugam. tipa naivums – vokorā īstota, nu reita jau gryb apēst. zynu, ka maņ tys dzejūļs ruodējēs stulbs. i kū vaira jei slavēja, tū vaira jis rībēs. partū ka es vaira nabeju bārns, tok nabeju ari tik vaca, kab ilguotūs piec bierneibys.

tod beja juoroksta saceriejums. myusim kai bārnim nazkas beja juolyudz Dīvam. tī jau beja tī godi, kod Dīvs otkon guoja mūdē i vaira navajadzēja trešdīnēs īt iz politinformaceju i pavasarī gatavētīs iz īryndys skati, a pyrmūdiņ vysim vaicuoja, deļkuo nabeja svātdiņ iz Mišu. pieški Dīvs otkon beja školā i es vaira nikuo nasaprotu – deļtuo ka deļ mane jis beja sātā i bazneicā, pi seve lyudzams. kai lai es školuotuojai saceitu, kuo muna sirds vysu vaira gryb – tī tok nabeja ni jauni bociki, ni jauns ritiņs. tys tok byutu atsazeit vyssvareigajā, par kū es runoju tik ar sevi i Dīvu.

saceriejumu pīrakstieju cīši eisai. iz lineju lapenis. ka es uzatycu Dīvam i vyss, kū jis maņ dūs, byus lobs. partū ka asu jam pateiceiga par tū, kas maņ jau ir.

ot jei mani lomuoja! atskrēja da muna sūla i bļuove. it kai es byutu pīrakstiejuse koč kū tik švaku, ka nu tuo var nūmiert. jei klīdze: a ka tu slyma paliksi, ka tev kuojis, rūkys atraus, ka tovs tāvs ar muoti nūmiers – ari pateiceiga byusi?

maņ palyka cīši bais. tod saīt, ka Dīvs ir ļauns i maņ nu juo juosabeist. pieški es beju pamasta vīna poša ar dzievi, smierti i Dīvu – na tū, kas mani ir sorguojs vysu dzeivi i pošā ļaunuokajā momentā vysu pagrīzs tai, ka otkon ir labi, a nazkaidu ļaunu veci, kam juopīsalabynoj, kab naīsystu pa zūbim.

es nūsabeidu, ka naasu normala i niu ak jau nūmieršu. laikam jau 12-13 godūs nav labi atsaškiert i pasaceit, kū dūmoj. tok es tū beju pasaciejuse i koč kaidā ziņā nanūžāluoju – ka jau tai, to tai. atbiļdieju jai, ka nui – es asu gotova ari nūmiert, ka Dīvs tai gribēs. skaidrys, ka jei vyspuor aizguoja pa gaisu. i es vaira nikuo nasaprotu.

piec puors godu, kod jei vaira nabeja muna audzynuotuoja, nazkai sasatykom trepēs, sasavasaluojom. mes bejom kaidys 3-4 meitinis, godu 16-17 vacys. cytys jai lyzguojuos kluot, es laikam smaidieju i tik vierūs. tod jei saceja, ka par vysu klasi vysu saprotuse, vysus atkūduse – kurs baņdits, kurs slaists, kurs apbižuots, kurs gudrinīks. tik mane jei tai i nav atkūduse. tai i nazyna, kūduls itam rīkstam – tukšs voi pylns.

es vēļ nūsaprīcuoju – cik labi, es asu palykuse vasala, nasakūsta.

nu i tod jei nūmyra. 😀 myužeigu duseišonu…

šūvokor es tū vysu naz deļkuo atguoduoju. poša nazynu, deļkuo. laikam nazkai sakryta muzyka najauši atrostā diskā, teksts munā datorā – naivys puosokys par laimi. i es saprotu, ka patīseibā maņ nav kuo kaunētīs – es tok taipat dūmoju i šudiņ. ir tik loba sajiuta sevi saprast jau tik seņ asam sevi pošu.

nazkaids taids mīrs. vyss taipat nūteik pats nu seve, i tys maņ cīši pateik. ir labi.