Pieķēra!

Cirkam būs būt! Nav gan bibliotēka, bet Matemātikas un informātikas institūts. 🙂 Tomēr lai slava Guntai, kas pamanīja. Izrādās, tagad visi redz, kā mēs ar, šķiet, Ināru sarunājāmies pie institūta trepēm, kad garām devās viņa – Gūgles tante ar modrām acīm uz kātiņa. Un (kā jau visas tantes), viņa tagad visai pasaulei stāsta, kā mēs tur toreiz pļāpājām siltā saulītē pēc lietus.


Skaties Gūgles mājās

Par pionieriem un Makdonaldu

Man likās, ka tos Latvijas pionieru zilos kaklautus esmu izdomājusi.
Bet nē – tas patiešām eksistēja. Atnāca, uzsēja, aizmirsām.

Rīts, Rīga. Zāles pļāvējs aiz loga pļerkšķina. Siena laiks nāk, zāle aug un nopļauta smaržo.
Tēja, plāni, cerības – ko šodien darīšu. Vakarā jāiet uz dzimšanas dienas ballīti Makdonaldā.

Nezinu, vai es ietu uz Makdonaldu, ja man paliktu 12 gadu. Man šķiet, ka vairs ne. Bet grūti jau saprast.
Kad man palika 12 gadu, salūza visa valsts un sistēma. Vienā brīdī pioniera nozīmīte iesprausta kabatā, vēl pēc brīža sarkanā kaklauta vietā bija zils kaklauts, tad bija prievīte, beigās auseklīši.
Un tad nebija nekā – tikai mammas mājās cepta maize no tēva lopbarības dzirnavās maltiem graudiem, jo naudas nebija nekam.Pat maizes īsti nebija. Kad likvidējās Viļānu maizes kombināts, tur ierīkoja metāllūžņu pieņemšanas punktu. Maizi jau mums vairs nevajadzēs, tikai tikt galā ar vecā laika lūžņiem. Alumīnija piena kannām, bronzas svečturiem.
Nekurinātā skola – sēdi klasē ziemas jakā ar cimdiem un mēģini tikt galā ar Raini, Ļermontovu, teorēmām un latvisko dzīvesziņu. Bardaks visapkārt un prātā. Puzuri un ierindas skaite, latviskums klases noformējumā un krievu popsa Viļānu TV apsveikumu koncertā. Lamāšanās ar krieviem uz ielas un pilnīga ignorance skolā – kā aiz stikla sienas dalīt koridorus, klases, ēdnīcu. Kreisā puse latviešiem, labā krieviem. Krievu matemātikas kabinets un latviešu matemātikas kabinets. Kādi viņi gan ir skaļi. Un daži no viņiem ir gudri. Galvenais, neskatīties virsū – tad neiespers pa kājām, kad iesi garām.

Kopš tā brīža viss ir gājis uz augšu. Es vairs neēdu skābētu gurķi ar pašceptu maizi, kam vietām piedegusi rupjos miltos kaisītā garoza, es varu nopirkt burgeru.
Bet kaut kur iekšā jau ir tas bērns, kas tā arī nesaprata, kur palika Latvijas PSR vēsture – vienā brīdī vēstures grāmatu skolā vairs nebija, bet skolotāja runāja no galvas kaut ko par to, kas no šī brīža būs taisnība.
Un tad tā taisnība mainījās ik pa laikam. Trimdinieku, kolhoznieku taisnība. Krievu, latviešu taisnība. Lībiešu, latgaliešu taisnība. Geju, katoļu taisnība. Mana, pasaules taisnība.

Brīžam tas viss liekas tik tālu. It kā būtu izdomāts. Ne manā dzīvē.
Bet lasu 80.-90. gadu Latgales avīzes un saprotu, cik baisi patiesībā tas bija – Jaunava Marija, Ļeņins, horoskopi, adatu terapija, NLO, Dievs, latviskums, ekstrasensi, deficīts, bardaks, darba tikums.

Patiesībā es nezinu, vai gribētu, lai man vēlreiz ir 12 gadu. Noteikti nē. Ne 1990. gadā.

Skuobi kai zača kuopusti Latvejis pavasari

Kaut kad man likās, ka es rakstīšu daudz un dikti. Kaut kad es arī rakstu daudz un dikti. Bet reizēm es nerakstu neko. Un nemaz nejūtos slikti, jo vārdi ir kā peles – jo vairāk gaidīsi, jo mazāk līdīs no alas. Bet pienāk laiks un viņa izlien, sīkām kājelēm bez trokšņa aizskrien, paskatās melnām acīm, paņem uz grīdas atrastu krikumu ķepās, pieslienas uz pakaļkājām un skrubina. Pakustēsies, aizbēgs.

Bērnībā man patika vērot peles – istabā guļot gultā, kūtī sastingstot pie kartupeļu kastes. Reiz biju slima, istabā jau krēsloja. Bet es uz krēsla liku maizes kripatas, pēc brīža pele bija klāt. Apēda, izšņakarēja visu krēslu un aizmuka. Un atkal no jauna. Bet reiz es kūtī vēroju, kā mazās peles lien no visurienes un ēd runkuļu gabaliņus, maizes druskas, viņām vien saredzamus un sajūtamus kārumus. Mazi ķermenīši kā ēnas – te bija, te nav.

Tāpēc nebrīnos, ka cilvēka dvēseli pielīdzina pelei. Vai mušai. Un bērēs neļauj nosist mušu, kas lido ap svecēm. Viegli, dzīvi, brīvi. Tāpēc brīnos, kur cilvēku dvēseles paliek, kad viņi guļ lidmašīnās – skrien pa zemi pakaļ vai nemaz nelien ārā. Un varbūt tāpēc pēc pārlidojumiem ir tā jocīgā sajūta, it kā kaut kas būtu pazudis.

Tā sanācis, ka pēdējā laika visi lielākie notikumi ir latgaliski. No domas, ka par to vajadzētu kaut ko uzrakstīt, sāku rakstīt latviski. Tā gadās. Valoda reizēm ir zīmes, aiz kā noslēpt būtisko, jo neviens vārds nav patiess – tie ir tikai iemācīti citāti, kam nav nekāda sakara ar mums. Jo mēģināt pateikt ir kā uzzīmēt dzīvi.

Bet valoda runā mūsu dzīves – pagātnes citātus vislabāk var saprast, nodzīvojot tik ilgi, kamēr tie īstenojas. Man ir bail rakstīt, jo viss, ko es uzrakstu, agri vai vēlu īstenojas. Es satieku visus tos cilvēkus, jo laikam fantāzijas nav – viņi visi kaut kur dzīvo vai arī kļūst par tiem, ko es izdomāju. Vai arī es izdomāju un pēc tam atpazīstu dzīvē. Vai arī man tas ir svarīgi, tāpēc redzu.

Pēdējā laikā dzejoļus rakstu tikai telefona piezīmēs. Vēl viens veids, kā distancēties no tā, kas ir diezgan neizbēgami, bet ko es nevēlos darīt. Nepierakstīt ir iespēja. Bet, ja nepieraksta, tas skan prātā. Kā apnicīgi meldiņi, kas piesienas un tirinās smadzenēs. Pieraksti, aizmirsti, atrodi.

///
Skuobi kai zača kuopusti Latvejis pavasari.
Boltim zīdenim zvona pārnejuos mātruos tymsi zaļuos kai myužeiguos dzeiveibys bolss.

///
stacejis tuneļūs
dzeivis pabārni
dzeivoj pazemē
nazkaidu padzeivi

klusej suni zam deča
iz kartona gobola
izbuoztys mumejis

stacejis tuneļūs
blusaini nabogu suni
sorgoj nabogu laimi

zam pasauļa kuoju
skaņ pasauļa laiks
ļaužu kuojis ir ruodeituoji
tik tak tak i tak

stacejis sunim vysleidza
vysa pasauļa laiks jim acīs
ļaužu upe ceļās i kreit

laimi pametem tunelī
stacejis suni nūsažuovuos
atīs piec teve i mane
kod laiks

///
skrīsim piec dzeivis
kruosainā reklamā
bārni i kustūni smaida

dīva apsūlejums
sorkonim byudim bierneiba
atsagrīž bankys bukletā

veikalā nūpierc
skaistu uobeli
īsakārdynoj, Īva

myusu maiseini
puordzeivuos vysus
myusu pīminekli pluovuos pa jiuru

piec smierts tovi sapyni
stuovēs reklamys katalogā
sātyslopā nivīns nadaliks ziņu – jei ite beja

Mana padomju bērnība

Atrast bērnības bilžu negatīvus ir kā pieskarties izkaltētai placentai. Fotoaparāts mājās bija. Tas pats vecais Zenīts, kas tagad stāv uz plaukta un ar ko mācījos fotografēt. Bet neviens īpaši nefotografēja un bildes netaisīja – ja nu pa retam. Un arī tad – nekādu parādes bilžu. Tikai dīvaini gaismas nospiedumi uz filmiņas.

Bildes ar kaķeni Kacjku. Neko daudz neatceros, tikai to, ka bija tāda kaķene un ka bija pats, pats labākais kaķis uz pasaules un nomira no žurku indes. Viņai bija raibs dēls Miķelis, kas arī bija pats, pats labākais kaķis, uzkāpa stabā un nositās ar elektrību. Un to kaķeni es dikti mīlēju. Viņa mani, šķiet, arī. Bet es neatceros, kā viņa izskatījās. Tikai apzinos, ka tas ir tas kaķis, jo tas ir tas laiks. Un, kad viņa nomira, es ilgi raudāju. Tāpat kā par Miķeli. Pēc tam es iemācījos tik traki nepieķerties. Vai vismaz neraudāt dienām.

Pabaisa bilde ar šķīvjiem un svečturiem. Rēzeknes parkā bija kaut kāda māla izstāde. Vai gadatirgus. Vai sazin kas. Mammai bija bēšīgs plašķis, un viņa stāstīja, cik smuki ir tie Latgales keramikas šķīvji un cik apbrīnojami tie svečturi, krūzes, bļodas un vells zina kas. Bet pēc pāris gadiem es iestājos keramikas pulciņā. Un daudz netrūka, ka būtu iestājusies Rēzeknes mākslas skolā. Un varbūt man pat tagad būtu savs māla podu cepamais ceplis. Jā, tā tas būtu, ja piepildītos viss, ko domā bērnībā.

Bildes ar Vissvētākās Komūnijas pieņemšanu. Ir padomju laiki. Mēs visi esam oktobrēni un skolā solījušies būt Ļeņina mazbērni. Bet ir vasaras brīvlaiks un mēs visi esam Jēzus bērni. Mēs satiekamies baznīcā – no sākuma atbildēt uz baznīckunga jautājumiem par katehismu un atskaitīt pātarus, pēc tam pieiet pie grēksūdzes, dabūt rožukroni un pieiet pie Komūnijas. Rožukroni es izvēlējos baltu. Vēl bija zaļi. Mamma vēlāk teica – cik labi, ka paņēmi to balto. Viņa domājusi – ņemšu balto vai zaļo, bet es paņēmu to, ko gribēja viņa.

Baznīcas dārzā mēs visi esam samulsuši. Skolā Dieva nav, mājās un baznīcā Dievs ir. Bet tie ir mani klasesbiedri un vienaudži no Rīgas, ko vecāsmātes pa kluso atvedušas iestiprināt, kamēr bērniem brīvlaiks. Ir apmēram 1986. gads, skolotājas māca neiet baznīcā, bet mēs visi tikko esam bijuši pie altāra. Un neko nevar saprast. Bet viss ir pa īstam. Meitenēm baltas kleitas un miršu vainadziņi, zēniem tumšas bikses, balti krekli un prievītes. Un katram rokā dzeltena un lipīga vaska svece ar baltu banti, mežģīnēm un zaļām mirtēm.

Vēlāk mašīnā es priecīgi kaut ko komentēju, brālēns nospiež fotoaparāta slēdzi. Es saku, ka bez mammas ziņas nedrīkst ņemt. Bet viņš ir vecāks un gudrāks sadod man pa ausīm:
– Nevienam nekad nesaki, kas šodien bija! To nevienam nedrīkst stāstīt!

Un es apklustu. Lai gan tas ir tikai tēva brālis Osvalds, kas ir pavēris žiguļa durvis un kam esmu lielījusies, ka jau esmu liela, jau biju pie Komūnijas.
Un man vēl šodien ir jāsaņemas, lai publiski pārmestu krustu. Toties māku krustu pārmest tā, ka neviens nepamana. Jo tas attiecas tikai uz mani. Jo tāda bija man bērnība – par būtisko klusēt un vienalga darīt pa savam.

Tā nu tas ir. Tā nu tas bija. Padomju laikos Latgalē, kad es biju maza un gaidīju, kad beidzot izaugšu liela. Un tam nebija nekāda sakara ne ar Ļeņinu, ne Jēzu – vienkārši dzīve.

Bildes no manas jaunības

Šorīt piecēlos agri, jo tāpat vairs nenāca miegs.
Pēc vakarnakts murgainā brauciena pa sniegu, kas beidzās tik labi, ka nekas nenotika un nekas bīstams tā īsti pat nesāka notikt, likās, gulēšu veselu mūžību.
Bet tā vietā miegā raudāju, jo bija kaut kā tik žēl, it kā pasaule ietu bojā. It kā viss būtu pagalam un es neko vairs nevarētu salāpīt – kā nolemtība vai bezgalīgs slogs uz pleciem, kad nav ne ko elpot, ne kā būt. Kā atmiņas par visiem pagājušajiem smagajiem laikiem.
Varbūt tā bija tikai slimība, no kuras tomēr neizspruku – nedēļa mājās pie kompja ir gana ilgs laiks, lai nogarlaikotos. Un pēc tam apmēram 500 km ceļojums, jandāls līdz pusseptiņiem no rīta, dejas un smaidi, divreiz uz zemes nomests telefons, parūkas un minisvārki, draugi un līksmība, ziņa par kaimiņa nāvi un sunīša prieks gulēt blakus gultai uz grīdas, kur guļu es, sniegs kā balts brīnums un ķēpa uz ceļa. Kā lai ko tādu noguļ. Dzīve.
Šorīt es sapratu, ka dzīve ir tik īsa un brīnumu pilna, ka ir grēks nogulēt tos brīžus, kad esi un, pats galvenais, vari būt laimīga. Jo kaut kad būs briesmīgi, jo laime nav bezgalīga. Bet šis ir tas laiks, kad visi manējie ir ar mani un es pati esmu jauna un varu visu.
One Moment in Time by Whitney Houston on Grooveshark
Bildes no manas jaunības, kad dzīvoju kojās Tālivalža ielā un mācījos fotografēt.
Padomjlaika filmiņas, kas atrastas skapja atvilknē un kam sen beidzies derīguma termiņš. 90. gadu vidus, kad filmiņas tiek izfotografētas un attīstītas (attīstīšana 1 lats), bet papīra bilžu tā arī nav – jo nav naudas nekam un jābrauc par zaķi, bet nopirkt bulkas ir notikums. Katrs kadrs kā aizturēta elpa, jo nav ne jausmas, kas notiks pēc klikšķa. Vai vispār būs bilde.
Padomjlaika zenīts, kas atrasts mammas skapī un nekad nav fotografējis normāli – aizvars īsti nestrādāja. Kaut kad vēlāk tika aiznests uz remontu un par 5 latiem tika pie dzīvības. Dzīvs un strādā joprojām. No viņa nākušas manas bērnības retās bildes un manas agrās jaunības negatīvi.
Ja nebūtu šo veco filmiņu un vecā zenīta, no šī laika paliktu tikai atmiņas. Vai tagad ir kas vairāk, es nezinu. Neko vairāk kā atmiņas jau arī nevar paturēt – fotogrāfijas ir tikai pieturas punkti, kuros dzimst citas realitātes aizmetņi, kam nav nekāda sakara ar to, kas ir bijis.






HH2: vācu preses apskats un Bīna sievas piezīmes

kamera

Pēc 8 saulainām dienām pilsētā, kur šovasar saules lāga nebija bijis, negaiss nāca ar joni. Nāca, nāca un pagāja garām. Bet tad atnāca un stāvēja pamalē kā melna siena. Bet blakus saulīte spraucas cauri vieglām cakām. Balti un melni mākoņi.

Šai brīdī radās jautājums. Ja baltās sievas, kas vienmēr visu izjauc, kancelē un grauž kompjiem vadus, ir melnie mākoņi, tad baltie mākoņi ir trillu laime. Bet ja trillām negribas īsti šķirties un pārtraukt PK dienas, tad taču trillu laime ir tieši melnie mākoņi. Un baltās sievas jāj baltajos mākoņos. Sanāk, ka baltās sievas ir pozitīvs tēls – grozies, kā gribi.

Laimīgi tikusi līdz lidostai, atjēdzos pie kontroles līnijas. Pirms manis bija balināts sievišķis ar divām mazām somām, kur esot “medicīna”, un lielu somu, no kuras negribīgi izzvejoja kosmētikas maisu. Šķiet, tur bija VISS. Arī skrubis un bārdas skujamās putas.

Maiss piesaistīja kontroliera uzmanību, un viņš paziņoja, ka aerosoli nav atļauti. Balinātais sievišķis ievilka elpu un spļāva ārā: “Esmu bijusi ar visiem aerosoliem Kolumbijā, visās lidostās viss normāli, bet te…”

Viņa apslāpa, izpletusi rokas ar kaut kādām grabošām sprādzēm. Brieda škandāls. Kontroles vīrs padeva zīmi, un viņu nomainīja kontroles sieva ar melnu copi. Pa to sprīdi aiz manis stāvošie sirmie vīrišķi metās mierināt balināto: “Te, Hamburgā, viņi vienmēr ir stingrāki. Jo te ievēro visus noteikumus.” (Tai brīdī pabrīnījos, ka kontrole Rīgas lidostā tik maiga – visus ierobežojošos un lietas sarežģošos noteikumus taču ievēro pie mums.)

Kontroles sieva sataisīja profesionāli līdzjūtīgu seju un vaicāja: “Kolumbijā, ja? Un ko jūs darījāt Kolumbijā? Kas vēl atrodas jūsu somās?”

Vīri aiz manis palika manāmi nervozi – pasākums draudēja ievilkties. Tak kontroles vīriņš pameta man ar roku, konveijers turpinājās, apejot kolumbieti. Ja neskaita pīkstošas pogas, izšļuku cauri kā pa reni. Somā gan nekā TĀDA nebija, ja neskaita tukšu Cilles limonādes pudeli. Bet nu vieni uz Vāciju brauc lupatu šopingā, citi pērk apšaubāmu limonādi.

Un tad es kļuvu par Bīna kundzi. Tas ir, viss vienkārši lieliski turpinājās, bet es to baudīju kā filmu. Kad esi ticis pie lomas, neko īpaši ietekmēt nevari, bet esi iekšā un viss lieliski notiek.

Izrādījās, ka cauri kontrolei gan esmu tikusi, arī mantas ir cauri. Bet kastes nez kāpēc joprojām atrodas sazin kur. Un nevienam nekādas daļas. Mēģināju aizsniegties. Iztēlojies kontroles slīdlentu, kas sastāv no rindā izkārtotiem rullīšiem, pa ko ripina kastes. Un iedomājies, kā ir atbalstīties uz tādiem rullīšiem. Bet gāzos ne jau es. Gāzās kastes. Kolumbijas sievišķa problēmas pavadījumā vīriņš, kam bija jāvāc kastes, kaut ko sajauca un nometa visu zemē ar blīkšķi.

Nākamais blīkšķis bija veikalā. Iemetu aci preses un grāmatu vietā, bet metiens gadījās pārāk stingrs – stends, kuru vēroju, nogāzās ar brakšķi, izkaisīdams pa grīdu un galdu kaut kādus žurnālus. Izrādās, patukla mamma ar skruļļainu mazuli bija kaut ko ņēmusi. Sorry-sorry pavadīta gāju prom ar visu svaigi iepirkto žurnālu. Baltā maisiņā.

Tikmēr baltās sievas ārā bija savilkušas visu fronti. Melna tumsa un zili mākoņi. Radās nopietnas bažas, ka cauri ir – sāksies. Un neviens nekur nelidos. Ne jau nu es.

Un tad piezvanīja Marta. Skaidrodamās par kabaču marinējamām receptēm un sazin ko, gāju uz tualeti. Tur bija tualete. Tur bija tualetes zīmīte ar kaut kādu siluetu. Sieviešu tualete. Vienā rokā turēdama laptopu, ko vēl nebiju iestampājusi somā, otrā telefonu, ar vienu elkoni pieturēdama mugursomu, ar otru vērdama laimīgi pusvirus esošās durvis, tiku iekšā. Marta tikmēr vaicāja kaut ko par Rīgu vai ko tur. Pamanīju, ka abas kabīnes ir aizņemtas. Abās nošalca ūdens. No vienas iznāca sieviete biksēs. Sieviete biksēs un uzvalkā. Uzvalkā un ar šlipsi. Ok, vīrietis. Veras otras durvis. Atkal tāda pati. Marta vaicā, kur un kad es būšu. Jei bogu, esmu veču tualetē. Pisuāri. Smakas nav. Kā tu, cilvēks, vari zināt, ka esi ticis ne tur, ja nav veču atejas smakas. Kamēr abi vīrišķi mazgāja rokas un gāja uz durvju pusi, izmanījos viņiem līdzi. Iesmiedama pie sevis, kā tas izskatījās no malas. Jo par laimi man kājās bija bikses. Bet durvis it labi varēja novērot no garlaikoto sēdētāju rindām – iesperas, izsperas reizē ar uzvalkotiem tipiem. Cirkam būt!

Nezaudējusi dūšu, iegāju otrās durvīs. Mani apņēma ierastā atmosfēra. Kaut kas tajās atejās atšķiras. Ne tikai smaka. Atkal mēģināju atkost krānu un ziepju sistēmu – vienmēr esmu apbrīnojusi, cik atjautīgi ir noslēpta ūdens palaišanas sistēma sabiedriskajās atejās. Ir gadījies, ka tā arī nav izdevies – jo viss ir pārāk vienkārši, lai to uzminētu.

Ejot no atejas uz uzgaidāmo telpu, aizķeros aiz kaut kādas somas. Atskan pīkstieni. Dziesmiņa. Kāds ved kārtējo dziedošo čeburašku. Jautra bērnu dziesmiņa no somas. Filmā droši vien sekotu sprādziens. Vai arī es izvilktu no savas somas plīša zaķi un gribētu iepazīstināt ar dziedošo mantu.

Uzgaidāmajā telpā krēslos pārāk daudz vietas nebija. Tomēr diezgan veikli uzgāju divas brīvas vietas – nolikt somu un apsēsties, nevienam nenoraujot galvu. Apsēdos. Atskanēja blīkšķis.

Baltais maisiņš ar žurnālu bija izslīdējis cauri krēsla šķirbai. Šķirba bija tieši tik plata, lai tai cauri tiktu žurnāls un mana roka līdz elkonim. Bet tas bija par īsu. Tālāk bāzt neriskēju, jo jau gara acīm redzēju ūsainu ugunsdzēsēju komandu, kas ar autogēnu griež krēslu, lai atbrīvotu manu roku, evakuētus pasažierus, nokavētu lidmašīnu. Bet žurnālu tak man vajadzēja! Un neies tak laist mantu zūdībā.

Nākamais kadrs – četrāpus uz grīdas makšķerēju žurnālu. Misters Bīns būtu sajūsmā. Ļaudis līdzjūtīgi pabīdās, pierauj kājas sev tuvāk. Maiss ir tieši tik tālu, ka varu tam pieskarties, bet ne satvert. Jau apsveru domu novilkt kurpi un makšķerēt ar to, jo slotas kāta te nav. Bet tāds veikls iegūliens zem krēsls, galvenais neskatīties, vai visi skatās. Un ir. Sasodītais maiss.

Atskan signāls, ka sākusies iekāpšana. Piebrauc buss, vīriņi un sieviņas tekalē ap galdu. Problēmas ir arī citiem – krievu ģimene lido ar bērnu, bet vienam no viņiem ir kaut kas ar biļeti. Pa to starpu bērns pamanās ielīst pie vīriņiem un sieviņām un atvērt kaut kādas durtiņas. Māte savāc sīko, pa to laiku gāžas somas. Aiz loga melni mākoņi, drusku spīd zila maliņa debesu. Ja nebūtu mākoņu, iespējams, nebūtu arī melna nakts.

Domāju – ko nu es bez laika celšos. Lai tie trakie skrien. Skrien arī. Pēc brīža rinda noplakusi. Pieceļos. Pieved avīžu stendu – tieši laicīgi, lai uz Rīgu braucošie paliktu bešā. Bet ne es. Savācu trīs visbiezākās avīzes. Iespējams, tas bija vakara prātīgākais lēmums.

Atgriežoties rindā, palaižu pa priekšu vācu pensionāru pāri – tomēr biju izlīdusi no rindas un tagad atnācu. Tā nesmuki līst viņiem priekšā. Sieviete formā palaiž garām penžus. Paskatās uz mani. Un saka: “Uzgaidiet.”

Durvis aizveras. Pirmo autobusu palaiž braukt uz lidmašīnu, pārējiem jāgaida. Gaidīdama atstutējos pret galdu. Galds aizbrauc. Tikpat veikli atripinu atpakaļ. Nekas neapgāžas.

Piebrauc otrs buss. Īsa sazināšanās ar šoferi, durvis atveras. Vīriņš nolasa manas biļetes kodu, paskatās uz mani un pasaka: “Ar 18D ir zināmas problēmas.” 18D ir mana vieta. Viņš noliek manu biļeti malā un ķeras pie pārējo apkalpošanas. Palaidis garām 3 pavecas dāmas, viņš paņem manu biļeti un salocījis atdod. Bez jebkādiem komentāriem.

Otrs buss ir gandrīz tukšs. Dīvaini – Rīgā uz lidmašīnu aizveda ar vienu autobusu, te vajag divus. Bet nu katram savs – pie mums toties mīlīgāk un ir iemesls iepazīties ar kaimiņiem, uz kuru kājas stāvi un kuru soma sitas pret ceļgaliem.

Finālā arī otrs buss ir gandrīz pilns. Jau apsveru domu, ka atpakaļ lidošu ar lielāku lidmašīnu – nu kā Rīgā vienā autobusā varēja ielīst divi pilni autobusi. Gāžas. Koferis. Ne mans. Seko sievietes ķērciens: “Donnerwetter!” Koferis uzgāzies viņai uz kājām. Seko Sorry-sorry un smaidu apmainīšanās. Piebilde – Donnerwetter ir apzīmējums tam, kas briest pamalē – elle un marija no debesīm, kā arī lamuvārds, kas nozīmē apmēram to pašu. Nebiju gan domājusi, ka dzīvi vācieši lieto kaut ko tik arhaisku. Jo to man mācīja skolā. Un neviens vācietis nerunā tā, kā mācīja skolā.

Kāpjot lidmašīnā, pamalē skan mēreni sprādzieni. Gaiss sutīgs, pa lidmašīnas astes galu tiek krauti iekšā koferi, kaut kādi vīriņi zaļās jaciņās skraida un lamājas. Bet tas normāli. Gan jau arī viņiem krīt koferi. Laistās zibeņu gaismas. Salonā sagaida laikam Ilze vai Inese – visas AirBaltic stjuartes tā sauc. Pat mana paziņa Inese strādā (vai vismaz strādāja) pie viņiem par stjuarti. Un divas avīzes – “Neatkarīgā Rīta Avīze” (ir vēls vakars un nav ilūziju par saturu) un “Telegraf” (viņi man liekas smieklīgi kopš raksta, kur latgaliešu autoru Raibū Suni nosauca par Rjaboi Solnce (vismaz tā bija rakstīts versijā, ko man atsūtīja pārbaudīšanai, pašu rakstu tā arī nemeklēju)).

Aizmugurē krievi kaujas par vietām. Diviem ir 19D, abiem vajag. Tomēr vienojas, ka sasēdīsies, kā sanāk vietas. Un ja nu KĀDS atnāks un prasīs, tad pārsēdīsie. Šai brīdī sajūtos kā autobusa Rīga-Rēzekne (kursē 19:05 un gandrīz vienmēr ir pārbāzts) aizmugurē. Brauciens solās būt jautrs. Mudīgi apsēžos savā vietā, kamēr neviens vēl nav nācis kauties. Tad, redz, kāda ir solītā “problēma”. Lidostas vīriņš nebūs runājis velti.

Izrādās, man būs divas vietas. Blakus neviens tā arī neapsēžas. Problēma ir pagriezusies kaut kā citādi. Žurnāls, protams, par vari grib slīdēt zem beņķa. Bet tagad tak esmu zirgā – nolieku viņu blakus. Man taču ir vieta.

Salonā atskan pilota balss. Šoreiz nav latvietis, ko pēc tam var uziet draugiem.lv un aplūkot bildes. Rodas zināmas aizdomas. Kā tad – mēs nekur nelidosim!

Cirks turpinās. Negaisa dēļ Hamburgas lidosta ir slēgta. Uz 15-20 minūtēm. Ārā gāž lietus, stjuarti iznēsā glāzēs sulu. Man, protams, tiek ābolu. Bet joks gaumīgs – padzirdīt pirms lidojuma. Galvā sāku rēķināt, cik sulas izraisa kritisku urīna pieplūdumu un kas sver un izmaksā vairāk – pa gaisu vest sulu, padzērušu cilvēku, kas lēnām iztvaiko, vai pilnu lidmašīnas ateju. Secinu, ka atšķirības nav. Lai dzīvo sula!

Ķeros pie savām avīzēm. Ja jau ir laiks, grēks nelasīt. Gaišs, silti, mušas nekož.

Pirmā patrāpījusies “Hamburger Abendblatt”. Tajā uzzinu daudz vērtīgu ziņu.

  • Austrālijas zinātnieki atraduši veidu, kā cīnīties ar malāriju – viņi inficē 150 tūkstošus odu (nez, kā viņi tos odus saskaitīja un vai tiešām viņi visi tur bija?) ar vīrusu, kas uzbrūk malārijas baktērijām, un palaiž brīvībā. Neviens gan pagaidām nav drošs, ka vīruss der visiem malārijas kloniem.
  • Mobilo telefonu drīzumā varēs izmantot auto atslēgas vietā – gan atslēgt auto, gan iedarbināt. Jo bez telefona cilvēki no mājas neejot, tāpēc labāk apvienot. Un veiksmes gadījumā auto iegaumēs jūsu mūzikas gaumi tāpat kā sēdekļa pozīciju.
  • Esot uzzināts izkaisītās sklerozes iemesls. Analizējot 10 tūkstošu pacientu analīzes (nez, šos arī skaitīja tikpat aptuveni kā tos malārijas odus?), atrasti vainīgie – 57 gēni.
  • Kaut kāds teātris iestudējis Šekspīra “Sapni vasaras naktī”, bet nācies tulkot no jauna – vecajā tulkojumā esot daudz kļūdu un tumšo vietu, ko nevar saprast, kā iestudēt. Jo tai tulkojumā ļaudis runājot kaut kādas muļķības, ko pēc loģikas viņiem nevajadzētu runāt. Tak jau droši vien tulkotājs būs iedvesmojies un sarakstījis pa savam.
  • Angela Merkele atzīta par pasaulē ietekmīgāko sievieti. Ar interesi aplūkoju pirmo desmitnieku. Pie goda tikusi arī Bila Geitsa sieva Melinda un Radživa Gandi atraitne Soņa, kā arī Klintona un Obamas sievas. Saki nu. Radu būšana ir spēks.
  • Pieminot noklausīto tēzi par stiprajām vācu sievietēm, kas var un dara visu, tāpēc nabaga vīriešiem paliek tikai spermas donora un piedēkļa loma, arī atbilstoša anekdote – Kas ir saimnieks jūsu mājās? Mana sieva komandē kalponi, kalpone komandē bērnus, bērni komandē suni. Un es ķēros pie puķēm.
  • Austrijā kārtējais incesta gadījuma. Tēvs iespundējis divas meitas, kam tagad jau 53 un 47 gadi. Kad 80 gadīgais onka gribējis seksu ar vienu no viņām, kritis un gāzies. Pēc dažām dienām meitas izsaukušas glābējus, jo sākumā cerējušas, ka tēvs nomirs. Bet šis nemiris vis. No manas puses seko teksta uzdevums: ja dažu gadu laikā Austrijā ir tik un tik atklātu mājās iespundētu meitu, cik sieviešu šobrīd šai valstī ir savu vecāku verdzenes?
  • Cita starpā ziņa par Kadafi nemieriem, bet to es nelasīju, jo neesmu sapratusi sakni un īsti arī laikam neinteresē. Piesaistīja tikai ziņa, ka tiek izlaupītas Kadafi bērnu rezidences un 23 gadus vecais Zaifallahs Gnaidi (vai nav vienalga, kā viņu sauc) nospēris pudeli džina, zobbirsti ar apzeltītu kātu un firmas džinsus. Un to vinš laikam tak žurnālistam pastāstījis, lepni turot uz pleca kalašņikovu.
  • Lasītāju vēstules nesniedza cerētās izpriecas. Visumā garlaicīgi komentāri problēmām, par ko neko nezinu. Bet viens man patika – Vācijas Bundestāgā vēl nekad neesot bijis tik daudz nespējīgu politiķu, kas nav spējīgi uzņemties atbildību, bet tikai ļauj krīzei uzņemt apgriezienus (lai tak atlaiž savu bundestāgu un taisa no jauna!). Īsi sakot, cer irreālu glābiņu, kaut vienīgais veids, kā uzlabot situāciju, būtu bankrotējušās valstis izmest no eiro zonas, jo tā arī viņiem būtu labāk.
  • Citā vēstulē tiek atrasta šodienas problēmu panaceja – solidāra ekonomika, kad pilsoņi uzņēmušies krīzes savaldīšanas nastu (laikam domāta jostas saraušana un pingvīnu saspiešanās kopā). Un, lai to panāktu, ir vajadzīga kultūras attīstība, jo bez kultūras kļūsim tikai nabadzīgāki. (Par šo vēstuli esmu gandrīz droša – rakstītājs ir kāds izceļotājs no Latvijas. Citādi nevar būt.)
  • Testi pierādījuši, ka katra piektā auto darbnīca krāpjas – vainas nenovērš, bet liek apmaksāt. Sevišķi izceļoties citroens, fiats un nisans.
  • Bet lielākais škandāls ir 60 vatu spuldzītes pazušana no veikalu plauktiem 1. septembrī. Izņēmums esot Ziemassvētku dekori. Nabaga vācieši tik satraukušies par jaunajām energo taupīgajām spuldzēm, ka kopš janvāra nopirkuši uz pusi vairāk vecā tipa lampiņu kā pērn. Tomēr rakstītājs nebūt neskandina par ļaužu tumsonību un gaišo nākotni. Jo jaunās lampas ir obligāti jānodod pārstrādei – tajās atrodas smagie metāli, kas sadušanas gadījumā izplūst apkārtējā vidē. Pie tam pēc atgadījuma vēlams istabu 15 minūtes vēdināt. Turklāt esot atklāts, ka lampās ir arī tāda vēzi izraisoša viela kā fenols, tomēr tās daudzums nepārsniedzot normas.
  • Vēl man patika stāsts, kā aplaupīts upuris savu pāridarītāju atradis feisbukā un nodevis policijai.
  • Kā arī iepriecināja, ka ābolu raža šogad būšot par 7% lielāka.

Tomēr mans favorīts bija avīzes sadaļa “Serie” – kā rīkoties dažādos negadījumos. Šai numurā jau 12. turpinājums. Par atgadījumiem ceļā (kas sevišķi noderīgi, atrodoties lidmašīnā, kas nekur nelidos). Droši vien lasīšu arī turpmāk – internetā. Tiešām lieliski un pamācoši. 🙂

  • Ko darīt, ja nenāk autobuss? Var piezvanīt un painteresēties. Savukārt pieturās, kur kursē arī citi maršruti, var pavaicāt šoferiem.
  • Ko darīt, ja nevaru ieslēgt telefonu? Nolikt malā un par to nedomāt, pēc laika mēģināt atkal, jo līdzīgi kā citas bieži lietojamas lietas arī PIN kodus atceramies pa puse apzināti un gan jau intuitīvi nospiedīsim pareizo kodu.
  • Ko darīt, ja ričukam tukša riepa? Paskatīties, vai vēl ir palicis ventilis. Ja nav, jāiet uz darbnīcu. Nekādā gadījumā nedrīkst caurumu lipināt ar košļeni, jo tā var sabeigt visu riepu.
  • Ko darīt, ka masu pasākumā kāds noģībst? Izsaukt ārstu vai vislabāk aizsūtīt kādu personu pakaļ, lai vieglāk varētu atrast notikuma vietu. Ja noģībušais 30 sekundes neelpo, jāķeras pie elpināšanas un sirds masāžas. Arī nepareiza palīdzība esot labāka kā nekāda.
  • Ko darīt, ja pa ceļam uz mājām paliek bail? Pēc iespējas ātri skriet uz vietu, kur pulcējas daudz cilvēku. Ja ir sajūta, ka kāds seko, jāmaina ielas puse un jādodas pie cilvēkiem.
  • Ko darīt, ja kurpei nolūzis papēdis? Ja labs laiks, iet basām kājām. Ziemā vajadzīgs taksis vai džentlmenis, kas panesīs kādu gabaliņu. Var mēģināt piestiprināt atpakaļ, ja rēgojas kaut kādas naglas. Vai nolauzt papēdi arī otrai kurpei un doties pie kurpnieka.

Īsi sakot, pašsaprotamas lietas. Vai nu mēs te Latvijā esam pārāk pieraduši paļauties tikai uz sevi un domāt uz priekšu, vai arī viņi TUR ir galīgi izlaidušies. Vai arī avīzē bija tukša vieta un kādam radās ideja rakstīt kaut ko praktisku. Kā uz noplēšamo kalendāru lapiņu otrajām pusēm, kur ir padomi, kā notīrīt rūsas traipus ar rabarbera sulu un kā laistīt puķes ar ūdeni, kas nostādināts uz olu čaumalām.

Izlasīju visas trīs avīzes. Ja lido bibliotēku aizgādnis, arī lidmašīna kļūst par lasītavu. Izrādījās, ka visās pārējās ziņas lielā mērā atkārtojas. Tikai apaug ar jaunām detaļām. Piemēram, var uzzināt, kā gulējušas un ēdušas 40 gadus istabā turētās un incestā cietušās meitas un kā viņas gājušas uz kapiem pie mirušās mātes, bet nevienam nav lūgušas palīdzību.

Pamazām arī iepazinu kaimiņus. Pa kreisi no manis sēdēja padsmitgadīgas meitenes, kas tomēr dabūja bērnu komplektu – konfekti un krāsojamo grāmatu. Krāsoja un lasīja ar. Priekšā sēdēja sirms turks, kas drusku mācēja runāt krieviski un kam viss bija totāli apnicis. Un aiz muguras māte ar pusaugu dēlu, kas dīdījās kā traks. Vēl uz priekšu – melnmataina sieviete bārkšķu lakatā, kas lasīja Neatkarīgo. Arī es iepazinos ar virsrakstiem. Visilgāk viņa kavējās pie kāda sirds kratīšanas gabala “Cits Andrejs. Divas dzīves. Divas sievas” – tā arī neatpazinu pēc bildes, kas tas tāds ir, bet “es jau TV neskatos”.

Lidojums tika atcelts vēlreiz. Un tad vēlreiz. Steigas nav. Īpaši arī neskatos pulkstenī – stunda uz priekšu vai atpakaļ. Galvenais, vakarā tikt uz Preiļiem.

Un tad tas notika. Apmēram pēc pusotras stundas vai divām mūs palaida. Stjuarti latviski nobēra, ka drošības instrukcijas ir pie priekšējā sēdekļa. Paziņoja, ka lidosim citā virzienā. Un ka tagad stāvēsim rindā uz pacelšanos. Ko arī godīgi darījām labu laika sprīdi.

Pacēlāmies. Abas pusaudzes pa kreisi no manis pārmeta krustu. Aizvēru acis – dievinu brīdi, kad riteņi atraujas no zemes.

Ūdens no aplijušajiem logiem saskrēja straumītēs un notecēja, palika sīkas un arvien sīkākas ūdens bumbiņas. Cauri tam varēja redzēt melnu nakti, slapju asfaltu, kas nesās garām. Un tad izgaismojās pilsētas tīkls – ielas, nami, mašīnas kā ķēdītēs. Vietām saiet kopā, vietām izretojas. Pilsēta, izrādās, ir daudzu mazu tīklu apkopojums, ko savieno gaismas līnijas un atdala tumši laukumi – parki, kapi un kanāli. Bet pamalē ik pa laikam nozibsnīja spilgti baltas zibens šautras. Sprakšķošas enerģijas līnijas un rāmi dzeltenais pilsētas tīkls, kas attālinās un atklājas arvien lielāks.

Kad nolaidāmies, daži aplaudēja (dīvaini – turpceļā neplaudēja neviens). Balss paziņoja: “Vietējais laiks – viens naktī. Patīkamu vakaru!”

Protams, ka visi pasažieri un somas salīda vienā autobusā. Te taču ir Latvija. Mēs varam. 🙂

Mirušās zemes

fragmenti no tā arī nekad neuzrakstītā romāna. šorīt atcerējos.

Pagātne sāk atritināties. Pagātne ir pamodusies un izstaipa locekļus. Visi vīrieši un visas reiz dzīvotās dienas atgriežas manā apziņā. Atgriežas visas tās es, kas ir joņojušas pa pasauli. Atgriežas satiktie ļaudis, bijušās sejas. Viss laikam tuvojas izejas punktam, tai vietai, kur es pārstāju atcerēties un kur laikam biju palikusi gaidām sevi.

Tikai kur ir tā vieta, kur es vēl biju es. Un kura no manīm ir tā īstā, kura ir tiesīga atcerēties tās citas.

Varbūt tā, kas manierīgi smalkās, sievišķīgi piesedzošās un kairinoši atkailinošās, dārgās, bet sanēsātās drēbēs vilkās pa ceļa malu putekļainām basām kājām, siksniņkurpes iepakojusi pārbāztajā mugursomā – bez mazākās nojausmas par turpmākajām 24 stundām.

Varbūt tā, kas iekāpa ceļa malā piebremzējušajā mašīnā, pat neuzmetusi acis vīrietim pie stūres. Pilnīgā vienaldzībā, kas ir viņš, kam viņa izrādījusies apstāšanās vērta. Kāds viņš ir un ko cer sagaidīt par apstāšanos.

Vai tā, kas ēda, nē, rija kaut kādus stingrus un staipīgus makaronus ceļmalas ēstuvē, dzēra kolu kā ūdeni un ar pirkstu noslaucīja rasu no aukstās glāzes. Tā, kas no murcītās angļu valodas uzzināja, ka šoferis, ka tas melnais ducīgais vīrietis, kas neveikli skatījās it kā no malas, piemeklēdams daudz maz derīgos izteicienus, ka tas vīrietis, ka Pīters, kas burzīja rokās sarkanu keponu ar kaut kādiem zaļiem uzdrukātiem lakstiem, ka tas Pīters meklējot strādnieci.

Varbūt īstā bija tā, kas sekoja melnajam vīrietim ceļmalas ieskrietuvē līdzīgi kā bija sekojusi ne vienam vien, bet varbūt īstā bija tā, kas samulsa par tāpat vien, bez kāda dziļāka nodoma iedotu ēdienu un nezināja pretoties vai bēgt. Viņa, kas vīrietim nez kāpēc sekoja arī pēc paēšanas – iekāpjot mašīnā un iesnaužoties paēduša un neapdraudēta cilvēka miegā, nospļāvusies par visu pareizo dzīvošanu. Par dzīvošanu, kur viņa pati bija visa noteicēja, kur viņa pati bija visu durvju un vārtu atslēga un pati bija karabīne, kas noslēdzās, neļaujot sev iekrist bezdibenī, un kur tikai viņas pašas kājas bija vienīgais ceļa mērs – ejot uz priekšu vai paplešoties svešiniekam, kas iedevis naudu vai pārtiku izdzīvošanai, vai sāpīgi sperot kādam perversajam džekam, kas gribējis kaut ko vairāk par ātru samaksas seksu un nolēmis izklaidēties.

Basām un netīrām kājām kā paklīdusi čigāniete viņa izkāpa no busiņa dārzniecības pagalmā. Samierinājusies ar to, kas nāks, ar vienalga ko, kas ļaus izdzīvot svešajā zemē, lai arī tā šoreiz būtu apstāšanās sveša vīrieša mājās.

Varbūt viņa, tā īstā, noliecās pacelt nokritušu rotaļlietu un nolika malā – lai mašīnas nesabrauc kāda sveša bērna mantu. Viņa uzrunāja izvairīgo, bet ziņkārīgo rudo kuci, kas kusa Pītera tuvumā, bet lunkani bēga no svešinieces, viņa aplaida skatienu, novērtēdama mājas, atspērās iet, turēdamās vīrieša ēnā, un samulsa no viņa mātes smaida, kur nebija ne pārmetuma, ne ziņkāres, vien vēlme palīdzēt. Viņa sasveicinājās ar veco sievieti, kas bija panākusies lievenī satikt savu dēlu un nopētīja svešo blandoņu no galvas līdz melnajām kājām, aicināja sekot sev un ieveda strādnieku dušas telpā, pasvieda dvieli un kaut kādas drēbes.

Varbūt īstā sekoja mātes aicinājumam un apsēdās pie galda, varbūt viņa palika pie strādnieku mājas un skatījās nekurienē, varbūt īsto Pīters pasauca dzīvot viesu istabā, varbūt īstajai bija jāpaliek uz izgulētā dīvāna mājā blakus siltumnīcām.

Varbūt tā īstā bija gājusi bojā jau sen. Jau tolaik, kad stopoja, kur acis rāda un kur veda nejauši satiktie šoferi, varbūt viņai uz rokām bija brāļa asinis un asinis bija uz drēbēm. Varbūt viņa samaksāja par vešanu ar savu nogurušo smaidu, ar neveiklām sarunām, kas pārtrūka izsīkdamas, varbūt ar grašiem, kas vēl turējās makā.

Varbūt viņa, tā īstā, pazuda tajā brīdī, kad par vešanu un pārtiku nācās maksāt ar sava ķermeņa atdošanu citam. Kad vairs nebija palicis itin nekā un to pašu pēdējo apgābstīja svešas kārīgas rokas un nosiekaloja svešas siekalas. Kad savas mēnešreižu asinis viņa slaucīja kāda ceļmalas benzīntanka tualetes papīrā, meta podā un kad starp kājām normālas higiēniskās paketes vietā iebāza papīra vīkšķi.

Varbūt viņa samaksāja par to visu, par visām pagātnes kļūdām un nepareizajām izvēlēm, izpirkdama savu un svešu vainu, ko bija uzņēmusies, benzīntankā mazgādama tuva cilvēka asinis no savām rokām vai cietos viesnīcu palagos dzēsdama satikto vīriešu uguni.

Un viņa dzīvoja, viņa dzīvoja mūžīgi. Viņa samaksāja par visu, kas bija noticis, un par visu, kas nebija noticis un nenotiks.

Varbūt tā bija viņa, tā īstā, kas pamodās apbružātā ceļmalas viesnīcas gultā, savu godību pārdzīvojušā ieskrietuvē un nogāja lejā pēc kafijas. Varbūt tā bija viņa, ko viesnīcas saimniece padzina lamādamās. Varbūt viņai, nevis kādai citai viesnīcnieks lika atstrādāt izgulēto un svešā šofera nesamaksāto nakti, darot netīros darbus viesnīcas pagalmā, slaukot zemi, mizojot saknes un beržot svešu pakaļu pielaistas tualetes. Varbūt viņa pamanījās aizlaisties, pirms pamodās vīrietis, un varbūt viņa savāca viņa maku.

Varbūt viņa, rokās turēdama kaut kādā veikalā pirktu pārtikas maisu, nokāpa pie ceļmalas upītes nomazgāt rokas un nepatikā novērsās, vērodama nedzīvo straumi, kur zemnieku ķimikālijas bija izkodušas pēdējo dzīvību, kur garas gļotu un aļģu vērpeles gurdi locījās lēnā un mirušā straumē. Varbūt viņa stāvēja mirušās upes krastā, kur bez dzīvības vēlās indīgu ūdeņu straume. Varbūt viņa mēģināja saskatīt kaut niecīgāko kukaiņa vai vaboles ēnu, bet neredzēja neko. Tikai tukšu mirušu zemi un gļotu pikas, kas atrāvās no ūdenī iekritušajiem nokaltušajiem koku zariem un pa straumei peldēja pāri apglumējušajiem akmeņiem un stiklu lauskām.

Bet varbūt viņa klīda svešā pilsētā, meklēdama zināmas sejas, varbūt sekoja pazīstamam augumam, kas pazuda pūlī starp citām vienaldzīgām mugurām. Varbūt viņa bija tā, kas vienaldzībā apsēdās uz ietves malas, nogurusi no šķebinošās nekurienes. Un varbūt viņa sēdēja klusēdama ielas malā, klausījās pilsētas švīkstos un vēroja garām skrienošas kājas, riepas, riteņus, svilpes, dunoņu, kliedzienus, bremzes, klikatas un šļūkoņu. Varbūt viņa klusēja. Varbūt viņa dungoja kaut ko un neredzēja nekā.

Varbūt viņai pieskārās Deivida roka. Varbūt viņu, nīkstošu ielas kafejnīcā, uzrunāja puisis, kura ikdiena bija kļuvusi pārāk garlaicīga. Varbūt viņš viņu uzrunāja savā mašīnā, ko bija apturējis ceļmalas svešiniecei. Varbūt viņš viņai pajautāja, cik ir pulkstens. Varbūt viņa uzgrūdās viņam uz ielas un aicināta sekoja līdzi. Varbūt viņš viņu ieraudzīja sēžam tramvaja pieturā un palaižam garām vienu transportu pēc otra.

Varbūt arī viņam nebija, kur iet, varbūt arī viņš meklēja kādu, kas būtu no citas pasaules un nevarētu pārmest viņa nepareizību. Varbūt viņa bija vienīgā, kam viņš atzinās savā citādībā, jo varbūt viņa bija pirmā, kam par Deivida dzīvi nebija nekādas daļas un kas no viņa negaidīja nekā, nebija sacerējusies nezin ko un nebija izdomājusi Deivida dzīvi tālu uz priekšu. Tāpat kā viņa nezināja neko par savu nākotni.

Varbūt viņa atkal bija pie kāda vīrieša, un par to saņēma iespēju dzīvot bez rūpju, bez izsalkuma un bez bailēm tikt izvarotai. Varbūt viņa, tā īstā, dzīvoja kārtējā vīrieša piešķirto dzīvi, iedama blakus stingram un perfektam prinča augumam, kas alka ne viņas, bet svešinieka rupjo pieskārienu un tvīksmē elpoja svešā gultā, slēpdamies no savu vecāku acīm. Varbūt viņa bija plāksteris, ko uzlīmē vietā, kur vajadzētu būt sievietei. Lai bagātam mantiniekam viss būtu kārtībā un neviens viņa pierē neieraudzītu trešo aci, nevajadzīgas zīmes un nepasludinātu par ģimenes melno avi, kam nepienākas ne ganības, ne sudraba kakla siksna.

Varbūt viņa bija māsa, kas juta līdzi skaistajam princim. Varbūt viņa bija māsa, kas slēpj brāļa grēku, kas novērš visas aizdomas un glabā visus viņa noslēpumus. Varbūt viņa bija Deivida vienīgā iespēja, vienīgā kārts, uz kuras viņš lika visu savu dzīvi.

Viņa vēroja, kā brālis samulsa veikalā, ieraudzījis pārdevēja stiegrainās rokas, kā viņš, slēpdamies no visiem, ar patiku lūkojās uz krāvējiem, kas bija atveduši kāda kaimiņa iedzīvi un no mašīnas cēla smagas kastes, darbā sakarsušajiem ķermeņiem kustoties ātrā un mierīgā ritmā.

Viņa skatījās spogulī, meklēdama zīmi, kāpēc princim bija vajadzīga viņa, ja patiesībā nebija vajadzīga neviena. Viņa mēģināja atkausēt viņu un aprima pie pirmā noraidījuma. Viņa bija tikai leikoplasts, kas saturēja kopā viņa brūkošo dzīvi. Tikai diegs, kam bija jānotur viņa gaisā pacelta pasaule, nevis zeme, uz kuras to nolikt. Viņa bija tikai diegs, kas juta savu vājumu un ar bažām gaidīja mirkli, kad viss pārtrūks, kad maskas pagaisīs, kad prinča dzīve sabruks kā reiz bija sabrukusi viņējā, bet Deivids smaidīja, saņemdams viņas roku. Viņš jutās ieguvis drošību un turējās pie savas māsas rokas kā vienīgās iespējas nezaudēt to, ko bija ieguvis vai tikai varētu iegūt.

Viņa vairs nemulsa, burzīdamās cauri svešu pārtiju apskurbušajai nekurienei, cauri smalkajās lupatās iespīlēto svešinieču valodām un skaudīgajiem skatieniem. Viņa klusēja, viņa pieņēma noteikumus. Viņa bija pateicīga, viņa bija sava brāļa sieviete, kaut Deividam viņa nekad nebija bijusi sieviete, nebija bijusi ne mirkli.

Viņa saņēma prinča roku, kad tas runāja ar savu tēvu. Viņa apskāva viņu. Viņa bija blakus, kad smalkās vakariņās vajadzēja ierasties divatā. Viņa smaidīja biznesa partneriem, sēdēja princim pie sāna un klusēja. Pie velna, viņa klusēja un klusēja, it kā nezinātu neko citu. Varbūt arī nezināja. Varbūt citam nebija nekādas nozīmes.

Varbūt tieši viņa, izmaukusies no ceļmalas skrandām un pārvērsta par mēmo princesi, kas par sevi un par pagātni nezināja teikt ne vārda un kuras bijušos ceļus izdomāja princis un viņa galminieki, naktīs sēdēja vientulībā un gaidīja princi mājās no raganu sabata, kur viņš atrada savu piepildījumu un no kuriem atgriezās aprimis un neveikli kluss.

Varbūt viņa atbildēja Deivida mātei, varbūt satikušās ēdamzālē, viņas runāja kaut ko nebūtisku, kaut ko pārejošu un nesvarīgu. Viņa atbildēja izvairīgi, slēpdama pēdas un dodama mājienus, kas novērstu mātes aizdomas par dēla dzīvi. Varbūt viņa tīšām sajauca sava brāļa gultu, varbūt viņa tīšām no rīta aizgāja brokastīs nesakopusies un rītakleitā, kā neslēpdama nekad nebijušas kopīgās nakts pēdas. Varbūt viņa iesēdās Deivida klēpī, varbūt nejauši aplika viņa roku sev ap vidukli, varbūt čukstēja viņam ausī kaut kādus niekus, kas patiesībā bija padomi, kā labāk notēlot laimīgu dzīvi.

Varbūt viņa glaudīja prinča galvu, kad tas naktī bija aizmidzis nepareizajā miegā, murgoja pretīgus sapņus un kauca pēc brīvības. Varbūt tikai viņas dēļ viņš drīkstēja ienākt tēva darba kabinetā, runāt ar savu pareizo tēvu par firmas filiāles pārņemšanu, sēdēt pie viena galda ar savu pareizo māti, kas cietām acīm vēroja, kā viņa roka pieskaras viņas plecam, un apmierināti māja ar galvu.

Iestudētās kustības dzeldēja, viņa mulsa un smaidīja, pie vakariņu galda piespiedās viņa sānam un klusībā lūdzās, lai viņš neaizmirstas un neatraujas no sievietes. Lai māte nekā nesaprot.

Varbūt viņa gulēja gultā uz muguras un centās nedomāt, kamēr Deivids tika galā ar savu peni un sēklu. Varbūt viņa centās neskatīties uz viņa seju, kamēr princis centās darīt pienākumu. Varbūt viņa klīda bezdomu pasaulēs un sastinga, gaidot atpestīšanu.

Varbūt viņa bija māsa, kas apzinājās notiekošā bezcerīgumu un sava brāļa kaunu. Varbūt viņa bija dievināta iespējamā bērna māte, kas bērnu ieņēma bez dzimumakta. Jaunava, kas kļuva māte. Varbūt – nicināta mauka.

Varbūt viņa klusēja tad, kad būtu vajadzējis kliegt balsī un pretoties notiekošā bezjēdzīgumam. Varbūt viņa klusēja vietā un bija sava brāļa mīļā māsa, kas uztur cerību, dod viņam iespēju neizkrist no dzīves un noturēties seglos no senčiem mantotajam ērzelim, iznēsājot viņa bērnu.

Varbūt viņai bija jānoauž tie vienpadsmit nātru krekli, tikai nebija vienpadsmit gulbju, kam tos īstajā brīdī uzsviest virsū un pārvērst par brāļiem un ķēniņdēliem. Varbūt katru nakti tie brāļi nāca pie viņas un jautāja ceļu. Varbūt katru nakti jaunākā brāļa acīs bija izmisums, cerība un uzticēšanās, ka viņa glābs to no pazušanas, sāpēm un no nāves. Varbūt sarkanās rozes, peonijas un magones viņas sapņu dārzos bija asinis, kas plauka uz jaunākā brāļa miesas, un maigās puķu ziedlapas pilēja uz viņas rokām kā brāļa asinis un gaidīja atpestīšanu.

Varbūt viņa nekad tā arī netika pamanījusi, kas ir princis, kam viņa sekoja, kas ir viņš, kam sieviete ir pienākums. Varbūt viņa tā arī nekad nesatika Deividu. Varbūt viņai tur nebija nekādas daļas, tikai spēle, kas jāspēlē citu acīm. Varbūt viņai tikai bija mazliet jāatpūšas drošā pajumtē, lai pieceltos iet tālāk.

Varbūt princis zaudēja interesi, ieraudzījis viņu bez skrandām. Varbūt viņam bija interesanti tikai tik ilgi, kamēr daiļā nāra neveikli sarka stilista priekšā, kamēr stostījās un naktīs runāja svešā valodā, pa dienu sastingdama neko nepasakošā smaidā. Varbūt viņa kļuva lieka, kad uzņēmās atbildību par viņa dzīvi, kad pati sāka runāt ar viņa māti, kad sava brāļa nedzīvoto dzīvi sāka spēlēt par daudz nopietni un viņam neatstāja nekādas iespējas.

Varbūt tā bija, varbūt tā nebija viņa, kas, aši likdama smalkās klikatās ieautās kājas, gāja pakaļ Deividam pa ielas bruģi, ieķērās viņa elkonī, pieplaka, piesūcās. Varbūt viņa dejoja smalkajās pārtijās, kur svešas sievietes izblenza acis un koda skatīdamās. Varbūt viņa bija nocēlusi vietējo princi. Varbūt viņa Deividu bija ieēdinājusi ar smalkām un neredzamām jušanām, kādu nebija dzimtajām princesēm. Varbūt zem svešinieces kājām asfalts skanēja citādi un svešinieces klusēšana bija iepinusi Deividu un nelaida vaļā.

Varbūt viņa bija tikai māsa, kas mācēja spēlēt līdzi un ģimenes vakariņās brāli mācēja noskūpstīt tā, lai atmaigtu pat mātes acis. Lai tēvs, stīvais un aklais mantas pavēlnieks, ko neinteresēja nekas, izņemot paša uzcelto īpašumu un darījumu pasauli, pamanītu arī savu paša dēlu, kas beidzot bija atgriezies pareizajā pasaulē un solījās dāvāt mantiniekus.

Varbūt īstā bija tā, kas neveikli centās ar nazi sagriezt kādu nepazīstamu augli, varbūt īstā bija austrumu mežone, kas nekad un nekādos apstākļos neiztaisnosies zem rietumu civilizācijas gludekļa. Varbūt par viņu un viņas manierēm, nezināmo izcelšanos runāja Deivida māte, kad klausules otrā galā atsaucās sašutušas sievietes balss. Varbūt par viņu sajūsmā stāstīja Deivida māte, kad bija satikusi kādu no savām draudzenēm un turpināja spēlēt to skaisto dzīvi, ko spēlēt bija iesākusi viņa.

Varbūt tā bija viņa, princim apnikusī, kas izkāpa pa logu un, uzmetusi plecā mugursomu, pazuda dārzā. Varbūt viņas augumu meklēja puspamodusies roka, un varbūt viņas dēļ princis neēda karalienes pagatavotās brokastis, pieceldamies no galda un aiziedams meklēt, pagaisdams pilsētas mutulī. Varbūt viņš meklēja viņu, varbūt svinēja šķiršanos un savu brīvību. Varbūt viņai tas nebija svarīgi.

Bet varbūt vienīgā īstā bija tā, kuras priekšā nestopēts apstājās furgons. Varbūt vienīgā īstā bija gājusi pa ceļmalu, skatīdamās pienenēs un zilā Latvijas debesu kastroļa dibenā. Varbūt vairs nekad viņa nebija bijusi tik īsta kā sēžot upes krastā un skaitot pāri tiltam braucošo trolejbusu gaismas un stangu klikšķus, metālam atsitoties pret metālu un tumsā nodzirksteļojot.

Varbūt viņa tikko bija sagriezusi smalku audeklu, ko bija audusi visu mūžu, varbūt viņa bija pārcirtusi sazin kādas saites un nu gāzās nekurienē, mēģinādama saprast, vai ir paņēmusi līdzi izpletni un vai viņai tas gadījumā nav vienalga.

Varbūt jau toreiz viņa vairs nebija pa īstam. Varbūt jau toreiz, kad bija nodevusi, aizbēgot no savas dzīves un savējiem ļaudīm. Un tālāk vairs nebija izvēles – tikai nodot atkal un atkal, bēgt un izvairīties, nododot atkal un atkal jaunus ļaudis.

Varbūt furgona šoferis bija jauns, varbūt aprepējis ar dzīvi. Varbūt viņam bija vienalga, varbūt nāca miegs.


– – –

Sastingšana vienā stāvoklī par ilgu ir nāve, bet augšāmcelšanās ir nevēlēšanās palikt vienā vietā par ilgu. Tik daudzas reizes esmu augšāmcēlusies, ka mana identitāte ir sarauta lupatās. Staigā nu lupatdeķī, māsiņ, un izliecies, ka tā tam arī būtu vajadzējis būt.

Es laikam esmu izvēlējusies sastingt šeit un augšāmcelties savā dēlā, nevis kārtējo reizi izmaukties no ādas, lai iemiesotos citā sievietē, kādu jau nu to katram no maniem vīriešiem labpatiktos redzēt. Man ir apnicis būt laputij, kodei, tauriņam, sazin kam vēl, kas reizi no reizes cikla beigās spraucas ārā no vecās ādas, lai pēc laika ieaugtu atkal kārtējā vecajā ādā, kas plīst, atklājot atkal un atkal kaut ko citu. Atkal cita vīrieša audzētu.

– – –

Lai cik es ņemtu sev līdzi, vienmēr daudz vairāk nāksies pamest. Lai ko es paturētu, šķiršanās vienmēr būs vēl vairāk. Lai cik daudz es atcerētos, vienmēr aizmirsīšu daudz vairāk.

Ja tai brīdī es būtu zinājusi, ka tas nebeigsies. Ka es neiegūšu neko jaunu, bet pazaudēšu aizvien vairāk. Ka arvien vairāk paliks tā, ko es varēšu pazaudēt. Ka ar katru ieguvumu paliks arvien vairāk tā, kas būs jāatstāj. Ka ar katru soli es pietuvošos kaut kam, bet ar katru soli man kaut kas būs jāatstāj. Ka aiz manis vienmēr būs sastingušas zemes, ko varbūt atcerēšos, bet kas nebūs dzīvas – jo manis tajās vairs nebūs.

Ar savu atnākšanu es zemes darīšu dzīvas. Man aizejot, tās mirs un paliks sastingušas manas atmiņas skatu kartēs. Lai arī vienmēr kaut ko atcerēšos, es nekad tur vairs neatgriezīšos, jo nav iespējams būt visās vietās vienlaicīgi. Visās vietās, kur es esmu jau bijusi.

Jo vairāk es ieraudzīšu, jo vairāk paliks manā atmiņā. Jo vairāk manā atmiņā būs bijušo lietu, ļaužu un vietu atspulgu, jo vairāk būs to, ko es nesatikšu nekad, un tā, ko nekad neieraudzīšu.

Ja tai brīdī es būtu apstājusies. Ja tad es būtu vijusi ligzdu. Ja man tad būtu izdevies apstāties – vēl pirms biju sākusi iet. Ja viņš man būtu panācies kaut soli pretī. Ja mēs būtu satikušies. Varbūt tad es būtu bijusi laimīga. Varbūt man būtu izdevies – nedomāt, negaidīt, necerēt, nevilties. Neaizmirst, nepazaudēt. Nesastingt, nebēgt. Neplēsties ārā no visa, ko esmu radījusi. Nebēgt pa galvu, pa kaklu. Izmisumā nelaisties prom ik reizes, kad kaut kas taču beidzot varētu sākties.


– – –

Es taču biju tikai ceļiniece. Vienmēr ceļā. Nekad nekā sava, nekad nekā pastāvīga – mugursoma, guļammaiss, zobubirste, pase. Mazliet naudas, ja paveicas. Mazliet laimes, ja, skatoties saulē, iedomājos par visu to skaisto, kas ir bijis, ir un būs.

Es smaidu un ieciklējos laimes sajūtā, klausoties kaut kādu svešu cikāžu vai sazin kādu citu sisinātāju troksnī. Es smaidu, klausoties izdēdējušu akmeņu skrapstoņā svešas jūras viļņos. Vai vienkārši skatoties svešu pilsētu ņudzoņā.

Es vienmēr esmu ceļā. No zemes, kas vairs neeksistē, jo ir sabrukusi tūkstošās daļu. Tās visas es cenšos savākt sev klēpī, lasu, vācu un kārtoju atmiņā. Papīru gali, veci čeki, zīmītes, pieraksti, reiz teikti vārdi, fotogrāfijas. Sastingušas domas un skatieni.

– – –

Varbūt es nemaz nemāku dzīvot normāli. Nemāku būt uz vietas un nesadalīties tūkstoš daļās. Nedomāt par to, kas ir bijis, un to, kas vēl tikai būs. Neskumt pēc nenotikušā un negaidīt to, kas nenotiks.

Es nemaz nemāku būt šeit un tagad, nesadalīta un šai mirklī. Daļa no manis sašķeļas tūkstoš gaismas zibšņos, atstarodamās tūkstoš pagātnes lauskās. Daļa tiecas uz nākotnes nekurieni.

Mani ir apsēdusi iešana, es esmu apsēsta ar ceļu. Es esmu saindējusies – pārraut un aiziet, pamest visu un sākt no gala. Tas reibina līdzīgi brīvības sajūtai. Vismaz vienu brīdi tas dod ticību sev. Tas ļauj apzināties savu spēku – saraut visu bijušo, visas saites par spīti žēlumam un aiziet. Nobeigt un aprakt, un aiziet.

Tāda es esmu. Trolejbuss, kas ir domāts ļaužu vešanai, nevis māja, kurā dzīvot. Es esmu soma, kurā nest uz priekšu un atpakaļ. Es esmu mašīnas kravaskaste. Es esmu autobusa salons.

Es neesmu nams ar kamīnzāli un trīcošu kareklīšu lustru.


– – –

Ja es spētu noticēt mieram – ka reiz sastingšu, aprimšu, beigšu un likšos mierā. Ka reiz man būs tik labi, ka tas nebeigsies un vairs nekas nebūs jāmeklē. Ka reiz būs galapunkts.

Ja es spētu piesiet savu virvi bezdibeņa otrā pusē. Ja es spētu noticēt savai nākotnei.

Ja es ticētu, ka tas, kas ir tagad, būs arī uz priekšu.

Ja es visu mūžu nebūtu dzīvojusi zemē, kuras vairs nav, un zemē, kuras vēl nav.

– – –

Es stāvu ceļa malā, atbalstījusies pret sveša vīrieša mašīnu, ko viņš man ir uzticējis. Motors klusē un pa laikam notikšķas atpūsdamies. Pa asfaltēto ceļu aizšalc pa mašīnai, ar garām skrienoša vēja plūsmu mazliet iekustinādamas manējo. Tā nodreb un aprimst.

Es laikam esmu izvēlējusies. Man tikai mazliet jāpagaida ceļa malā.

Es esmu izvēlējusies apstāties un noskatīties. Es esmu gana gājusi, un tagad mana iešana būs mana dēla soļi, kad viņš iemācīsies iet un dzīvos savās mājās, šajā gurdajā ciematā, kas rāmi iegulies starp pauguriem tādā kā mutesbļodā un tādā pašā rāmā gurdenumā pārlaidis kaut kādu varu maiņas, par ko man nav ne jausmas, vienīgi kādu kopsakarību un reiz bijušo karu niecīgas atblāzmas no kaut kad skolā dzirdētā.

Mans dēls vietējā skolā mācīsies par šīm varām, vietējās vēstures līkločiem, mācīsies atpazīt sazin kādu laikmetu celtņu, piļu un akveduktu drupas, kas man ir tikai romantiski laika gaitas liecinieki, bet vietējiem nozīmē to pagātnes diženumu un senās vēstures elpu, kas radījis viņus pašus. Viņš mācīsies godāt vietējos pieminekļus, par kuriem man nav ne silts, ne auksts, jo man pašai tie ir metāla un akmens bluķi bez kādas ciešākas sasaistes ar pagātni, jo manas pagātnes jau te nav. Varbūt tādas manas pagātnes vispār nekad nekur nav bijis, ja jau tik meistarīgi esmu no tās aizlaidusies.

Viņš mācīsies kaut ko citu. Ne to, ko es. Viņam renesanse būs sākusies dzimtenē, nevis kaut kur Itālijā. Tai tomēr vajadzētu būt pilnīgi citai sajūtai – piederēt lielai tautai un valstij.

Varbūt man ir vienalga, jo manas mierīgās un paklausīgās bērnības iekārta eksistē vairs tikai muzejos un uz vēsturnieku darbagaldiem, arhīvos, antikvariātos un pensionāru mitekļos. Ja jau es pati vairs nevaru atcerēties, kur varētu būt palikusi mana bērnības oktobrēna zvaigznīte, kur ir palicis mans sarkanais pioniera kaklauts, mana tautiskā prievīte un mans bērnības auseklītis. Ja man nav un vairs nekad nebūs atvilknes, no kuras tos izvilkt un parādīt dēlam. Varbūt vienalga. Ja jau nekad nav bijis svarīgi.

Es izvēlos norobežoties no savas pagātnes, un pasakiet, kur ir mana vaina. Ja jau kopš bērnības man ir bijis jādzīvo iekšā citā iekārtā, kur pirms manis nav bijis neviena, un man visu mūžu ir bijis jāizvēlas, jo neviens man nav pateicis, kā dzīvot. Ja maniem vecākiem ir bijis jāmācās reizē ar mani, bet man sanācis iemācīties ātrāk. Ja man nav bijis neviena, kam pajautāt, kam paprasīt padomu, jo es esmu pirmā. Ja man ir bijis jāspēj izvirzīt citas vajadzības un citus mērķus, nospļaujoties par vecāku dzīvēm un viņu pieredzi. Ja man uz savu galvu ir bijis jālec kādā no bezdibeņiem, starp kuriem esmu laipojusi cerībā neiekrist nejauši. Ja man pirms lēkšanas ir bijis jāpaspēj izvēlēties īsto bezdibeni, kurā lēkt, savu neredzamo nākotnes potenciālu, savu ieeju jaunā līmenī. Ja man visu mūžu ir bijis jāizvēlas – atkal un atkal no jauna. Jāizvēlas lietas, ko pirms manis nav izvēlējies neviens. Ja man ir bijis jābūt tai, kas kļūdās pirmā. Paaudzei, kas pirmā iegūst un pirmā visu pazaudē.

Ja karogi nemainītos tik bieži, varbūt es būtu cita. Bet varbūt taisni tā es, kas es esmu, ir tā es, kam ir jābūt un kam jāklimst pa pasauli, meklējot savu vietu. Varbūt es sevi nepazītu, ja būtu cita. Man taču tik ļoti patīk būt man. Tai, kas izvēlas. Lec no ciņa uz cini, laipo pa akmeņiem, tiek sausā cauri un atkal aiziet.

Tikai tagad laikam pienācis laiks sastingt, lai dotu stabilās bērnības iespēju kādam citam. Manam dēlam, kas pagaidām ir neaizsargāts, bet varbūt taisni tagad ir vislielākajā drošībā. Dēlam, kas varbūt pēc gadiem dārzniecībā audzēs stādus, tirgos tos noteikto parametru, kvotu un kādu vēl ierobežojumu robežās, bet varbūt būs devies sazin kur. Uz vietu, par kuru man nav ne jausmas un nebūs nekad.


– – –

Es nezinu, kas ir cēlis masīvo akmens baznīciņu kalna ielokā pa labi no ceļa – it kā aizvējā, bet ar torņa spici taisni debesīs un pāri visam. Kuram pirms sazin cik gadsimtiem ir bijis tik svarīgi uzcelt baznīcu – sev par apliecinājumu, savai vietai par svētību, kādam svarīgam notikumam par godu. Varbūt ideja dzima pēkšņi, varbūt tā tika iznēsāta gadiem, varbūt visu mūžu. Bet kādam taču balsī bija jāpasaka, ka baznīcu ir jāceļ, ka nu ir laiks, ka tad un tad, tikos un tikos tur un tur visiem jāsanāk ar lāpstām. Vai kaut kā tamlīdzīgi.

Tā būs mana dēla baznīca. Man tā ir tikai ainavas elements, ēkas klucīgi robustajam augumam grimstot vakara krēslā un torņa sarkanajai spicei romantiski izgaismojoties vakara saules staros. Manējā palika kaut kur Latvijā. Manējās nav nekur.

– – –

Marija piedzima 20 – 30 gadu pirms Kristus. Par viņu neviens neko nezināja teikt. It kā esot parauta debesīs, kad viņas dēls bija miris un augšāmcēlies. It kā dzīvojot vēl joprojām.

Cik rožukroņu visā pasaulē bija, tik desmitiem reižu tika piesaukts Jaunavas Marijas vārds. Cik ģipša skulptūru stāvēja baznīcu altāros un dārzos, tik simtiem un tūkstošiem reižu tika pieminēts viņas vārds. Cik Marijas svētbilžu bija, tik simtiem tūkstošu reižu ļaudis vērās debesīs un vaicāja, kam tālāk būs būt.

Tik reižu viņa solīja, rādīja, apskaidroja, stāvēdama savā gaiši zilajā apmetnī un ar kājām samīdama grēka čūsku. Tik miljardiem reižu viņa bija māte.

apmēram 2002-2006


Latvija, Ziemassvētki un karstā joga

šajā bildē ir kaut kas no pēdējo dienu sajūtām. pat atcerējos, lai gan nekad neatceros, ko esmu sakniebusi ar mobilo telefonu. izrādās, gan manā, gan telefona atmiņā glabājas visādi krāmi.

tad nu pēc kārtas. 🙂

pirmkārt, garšīgi paēst, kas man arī izdevās, lai gan pēdējo reizi veikalā esmu bijusi laikam pagājušajā nedēļā Viļānos, kad nopirkām 50 kilogramus smagu cukura maisu ar uzrakstu Zahar un alu, kas joprojām ir ledusskapī. ja kas. (galvenais, audzēt pašam un iet ciemos pie izveicīgiem draugiem, kas taisa ēst.)

otrkārt, palikt bez galvas. nesaku, ka jebkad esmu bijusi izcili prātīga. ja nu apmēram 10-12 gadu vecumā, kad droši vien ar savu akmens seju būtu varējusi nopirkt alkoholu veikalā, ja vien neizskatītos pēc bērna. neko daudz no tā vecuma neatceros, tikai komentārus, ka esmu pārāk nopietna savam vecumam. ak jā, tai laikā nedzīvoju, bet lasīju. Dostojevskis un Tolstojs laikam bija mazākais, lai gan mazliet palasīju no visām mājās atrodamajām grāmatām. zobus atlauzu pret Hermaņa Heses “Stikla pērlīšu spēli” – joprojām nav drosmes atvērt. ja nu kādu mūsdienu izdevumu, ja tāds ir. grāmatas noformējums uzdzen šausmas, jo atceros, cik stulba grāmata tā bija. Jaunsudrabiņš gan man patika. un Londons. un sazin kas vēl. ieskaitot Pjēra un Marijas Kirī biogrāfiju. nepatika Kerola “Alise Brīnumzemē” – garlaicīgi un mākslīgi. bet nu galva toreiz bija, tagad jau labu laiku nav. bet tas laikam ir tas labākais. vismaz ir, ko atcerēties. jo atceras jau to, kas notiek, nevis to, kas nenotiek.

treškārt, balagāns ap Zatlera partijas logo – ugunīgi sarkans un cauršauts krusts uz koši zila fona. krāsu salikums dievīgs – pat Baltkrievijas ciemos žogus krāso maigākos toņos. tad nu sākušies īsti krusta kari, jo Sarkanais krusts piesienas par autortiesībām (nez, kādam ir autortiesības uz kapu krustiem?), bet man tai logo smieklīgākā liekas bulta. pa labi. meitenes pa kreisi, puikas pa labi. pa kreisi iesi, zirgu pazaudēsi, pa labi iesi, mantu pazaudēsi, taisni iesi, galvu pazaudēsi. lai gan vēl lielāks balagāns sāktos, ja svaigi ceptā partiju logo ieliktu bultu pa kreisi. anarķisti un bandīti. no kreisās puses nenāk nekas labs. (par to gan varēs pārliecināties 3. bildē, kas sekos.)

ceturtkārt, kāds zābaks biji, tāds arī paliksi. mainās tikai gadalaiki un šņores.

bet šis ir vienkārši lielisks atradums – pie Čaka ielas piedāvā karsto jogu kaķiem. tāda nu tā Rīga ir.

un tāda ir Latvija. ja skatās no Igaunijas puses. krievi nāk. (no kreisās puses, protams.)

bet šis vienkārši iedvesmai. bildēts tveicīgā jūlija dienā Latvijas Komponistu savienības kāpņutelpā. neko jau nevar ne paspēt, ne nokavēt.

jo ar eglēm Rīgā ir pavisam ērmoti. te no plastmasas, te stikla, te aug puķupodos.

priekā, draugi!

par vai pret? referendums Nekurzemē

referendums1

Kad pēdējais latvietis no Latvijas būs jau aizbraucis, tomēr atradīsies kāds, kas atlaidīs saeimu. Ieraugot šo ceļa malā, atcerējos izrādes “Visi mani prezidenti” ainu – Zatlers mēģina pielauzt pēdējo latvieti palikt Latvijā.

No Līvāniem uz mājām nebraucu pa asfaltu, jo palika žēl mašīnas – pie Stabulniekiem asfalts sabrucis un izburbis. Braucu pa mazajiem ceļiem. Reizēm likās – mirušās zemes. Reizēm – govju, ganību un piena galdu zemes. Pagājušo laiku pieminekļi – viensētu vientuļie koki, guļbaļķu pieminekļi aizgājušajiem laikiem. Piena galdi kā spītīgs Latvijas lauku apsolījums – kamēr mums ir govs, mēs esam.

Kad mājās vairs nav govs, sabrūk arī piena galds, uz kura saimniece no rīta noliek atdzesēto pienu piena mašīnai, kas to tālāk aizved uz Preiļiem, Valmieru, Rokišķiem, Panevežu. Kad mājās vairs nav govs, aizaug celiņš un māja skatās skumjām acīm, brūkošā jumta matu nolaidusi kā kaunīga sieviete acu plakstus. Kauns, ka neizdevās. Ka saimniece nomira. Ka dārzs aizaug. Ka cauri.

Un turpat aiz ceļa līkuma elektriskais gans, akurāti stabiņi un teļu bars. Mēs būsim. Labas piena govis. Mēs ticam. Un vēl pāris kilometrus tālāk lēnas govis prātīgi plūc zāli, izbāzušas galvu pa elektriskā gana apakšu – tā, lai skausts nepieskaras. Ārā labāk. Garšīgāk.

Kamēr Latvijā ir govis, ir arī cilvēki. Kamēr ir cilvēki, ir arī valsts.

Nav jau atšķirības – par vai pret – tie ir tikai dažādi viedokļi. Būtiskāk, ka ir viedoklis un joprojām ir cilvēki. Pat mirušajā Nekurzemē, kur veikalu aizvēra pirms sazin cik vasarām un kur uz sliekšņa aug smilgas un uz celiņa – krūmi.

Vai vismaz valsts cer, ka arī te ir cilvēki. Ne tikai ganīties atvestas govis.

referendums2

piezīmes pirms rudzupuķu sējas

tikai nepieskaries.

pieskarsies, vasara sadrups putekļos.

zirneklis manas mašīnas salonā, izrādās, bija miris. un es tā piesargājos atvērt logu. tikai brīnījos, ka nebēg.

bet mašīna mana ir fiksītis. ja brauc pakaļ ričukiem, viņa ieciklējas uz 12 km/h un ripo bez gāzēšanas un bremzēšanas. riteņa fiksīša kruīza režīms, par ko nebija nekādas runas lietošanas pamācībā. ja bremzē, mašīna pretojas. ja gāzē, ļaujas. bet pamazām atgriežas savā cilvēku ātrumā.

manas mašīnas labākais ātrums ir 12 km/h – tad viņa brauc pati. droši vien tas būtu ideālais sastrēgumu ātrums, ja ļaudis stihiski negāzētu un paniski nebremzētu.

vēl man ir pārdomas par krieviem.

tikai tad, ja dzīvo vāciešu dzīvoklī un pieņem ciemiņus krievus, 4 studentus no Pēterburgas, saproti – latvietis ir tur pa vidu.

mēs esam pa vidu. tējas dzeršanas, trauku mazgāšanas, atkritumu šķirošanas un dzīvošanas dēļ. jo ir tik interesanti vērot, kā vācieši ielaiž izlietnē ūdeni, putainā ūdenī nomazgā visu trauku kalnu ar birsti, noskalo, bet kā krievi mazgā tekošā ūdenī, uz brīdi iziet no virtuves, ūdens tek, atnāk, atkal mazgā. katru šķīvi saziepējot atsevišķi.

runa taču nav tikai par taupību, vai ne. mēs esam postpadomju. un tomēr citi.

un vēl es iedomājos – rakstīt publisko dienasgrāmatu ir forši, kamēr ir laiks būt cilvēkam. kad esi tikai darbu gāzējs un ķeksīšu vilcējs dienas plānotājā, ir laiks tikai lasīt.

cilvēkam jābūt cilvēka ātrumā, vismaz vasarā.

manai mīļākajai (vienai no mīļākajām, jo vitālajai, dzīvajai, priecīgajai, skumjajai) folkloras kopai “Ilža” jauns disks “Ilža rūtoj, kaladoj”.

Folkloras kopa „Ilža” nu jau vairāk kā 20 gadus darbojas Latgalē, Ciblas novadā, kopjot tradīcijas un iepriecinot klausītājus ne tikai savā tuvākajā apkaimē, bet arī visā Latvijā un aiz tās robežām. Savā otrajā albumā „Ilža” sagatavojusi vienmēr aktuālo gadskārtu dziesmu programmu. Tajā dzirdēsim latgaliešu Lieldienu, Jāņu un Ziemsvētku dziesmas. Tāpat kā pirms trijiem gadiem, izdodot savu pirmo kompaktdisku, „Ilža” arī jaunākajā izdevumā turpina sadarboties ar skaņu režisoru Ati Auzānu,  latgaliešu valodas redaktori Lidiju Leikumu un gleznotāju Ilzi Menneking-Sokāni, kuras glezna ir izmantota šī izdevuma noformējumā. Bet svarīgākais, ka latgaliešu tautas mūzikas cienītāji varēs papildināt savu ierakstu krātuvi ar lieliskām dziesmām un mūziku. Albumu izdevis Kultūras menedžmenta centrs „Lauska”. avots: lauska.lv

vakar braucu uz “the Mundane” koncertu Ķīpsalā un klausījos “Ilžas” disku. koncertu, protams, nenokavēju, lai arī biju uz dullo un stundu par vēlu tam laikam, kad likās, ka jābūt. disks ir labs, tikai drusku lēnāks, citādāks kā pirmais, ne tik dulls un smeldzīgs. bet viņi joprojām ir vitāli un īsti. un mainīgi.

vienīgi man ir grūti tagad, vasarā, klausīties ziemas dziesmas. man skan tikai tās no vēlīnajām Lieldienām par to, lai vasarā odi nekož, un līdz Jāņiem. laikam jau to latvieša atmiņu nevar tā izdzēst, gads ir apaļš un griežas uz riņķi. kā ziemā līgosi, kā vasarā kaladosi. bet var jau būt – šo disku nevajag griezt uz riņķi. vienkārši dažu dziesmu disks. noklausies, noliec, atceries.


bet šis ir vakardienas zelta atradums. plate ar grupas “Kombuļi” dziesmām. kādā noslēpumainā noliktavā no tālā 1991. gada. jo 20 gadi uz priekšu vai atpakaļ. 🙂

baidos samelot, jo vilks nu zina, kas slēpjas citās noliktavās. iespējams, vienīgais latgaliešu vinils.

cirkam būs būt! un kad vēl, ja ne tagad.

ja gribi sev tādu plati, dod ziņu! ir atrasti slepenie krājumi, zelta dzīsla un unikāla vēstures ādere. pa taisno 80. gados!

suņu laiks ir labi. samesties barā un slīdēt cauri dzīvei.

kurš šovakar grib ar mani sēt rudzupuķes? man ir sēklas tūtiņā. un rudzupuķes latgaliski ir naktineicas. nakts puķes. nakts zilās puķes.

rīt manis te vairs nebūs. rīt es emigrēju.