B&W spēleite

Feisbukā jauna spēleite. Zynu, ka saknis jai aug tuoli i zori izaplātuši ari cytūs teiklūs. Vysmoz Instagramā brangi kuploj ar tim haštagim ci temturim, kai izdūmuojuši volūdnīki.
Pyrms nedelis Oskars Orlovs ari mani īpyna tymā B&W spēleitē. Pīsadaleju. Izdūmuoju, ka nav vārts pamest pagaisšonai Feisbuka bardakā. Deļtuo muna 5 dīnu i 5 malnboltūs fotografeju kolekceja niu ite.

 

1. dīna. Veceits ar žiguleiti

zigulis

Āgenskolns, Reiga. Es atsagrīžu nu pastaigys, a pi tierga vīns vacs veceits ar sorkonu i labi kūptu, speideigu žiguli rauga nūsagrīzt pa kreisi. Jam ilgi guoja. Vīns zaļais signals, ūtrs. Trešs. Jū apdzan nu prīškys, nu pakalis, jam taurej. A jis taids vacs, vacs īlys vydā ar Sovu Žiguli.
Jis beja na nu ituo laika. Nu laiku, kod mašyna beja vierteiba. I varbyut ari cylvāks beja leluoka vierteiba – ka dzeivuoja pareizi i piec nūteikumu. A niu vyss na tai. Nazkai cytaiž. Ļauds it kai brauc piec nūteikumu, it kai īvāroj vīns ūtru. Tok tī ir cyti nūteikumi, cyti ļauds i cyts laiks.
Jis nūsagrīze. Vīnā šaļtī krustuojums beja breivs, nabeja nivīna, jam daga zaļuo gaisma. Lieni i cīneigi jis ar sovu skaistū myuža žiguli puorrypuoja puori tramvaja slīdem i aizbrauce pa Mozū Nūmetņu īlu.

 

2. dīna. Sludynuojums

sludinajums
Itys sludynuojumu stabs maņ pasaruodeja tik puorlaiceigs. Īt godu symti, a ļaudim ir rūze, gryža i sazyn kaidys klopotys i ļaudim vajag peļņu.
Atrosts 2009. godā Āgenskolnā, kod dzeivuoju Atpyutys īlā i sovā ziņā tei beja atpyuta. Nikod tik daudz naasu volkuojusēs apleik ar fotoaparatu i givuse vysaidus ārmus.
Nav jau tai, ka osuma nav. Vītom jis gondreiž ir.

 

3. dīna. Zeme pasaceļ dabasūs

kaijas_2diena
Vierūs i dūmuoju, izdūmuoju dalikt koč kū nu munys malnboltuos dīnys, 2009. goda 18. novembra. Malnboltuos partū, ka gondreiž vysu dīnu maņ rūkā beja fotoaparats, a dīna beja apsalaiduse tik tymsa i palāka, ka vysys kruosys pagaisa. Deļtuo jau agri nu reita kruosys izsliedžu i raudzeju nūgiut gaismu.
A dīna beja na pa jūkam. Cieļūs ap 7 nu reita voi agruok, guoju korporaceju guojīnī iz Bruoļu kopim, tod ar vīnu draugu brauču iz Getleņu izguoztuvi, a gols golā ar cytu draugu guoju iz prezidenta pījimšonu i koncertu Lelajā Giļdē. Dīnā saguoja puorsamaukt nazcik reižu, kab iz kopim aizīt šmuki i tuos šmukuos drēbis nasazīst izguoztuvē i kab pi prezidenta naūst piec vacu zivu.
Ite izguoztuvis aineņa. Kaijis sasatryukušys ceļās spuornūs. Taida sajiuta, ka zeme tiuleņ aizliduos, partū ka iz kotra zemis lapača ir spuorni i tī spuorni tū lapaci raun bļaudami dabasūs.

 

4. dīna. Jureiša dvēsele

birkineli
Nazkas drupeit sirreals i na nu ituo pasauļa. Poša nasaprūtu, parkū tymā vokorā īsliedžu malnboltū režimu. Dūmuot, vyss tok beja skaisti i kruosaini. Kod īraudzeju itū biļdi, nūsabreinuoju – tik nareali.
Koč ari pats pasuokums beja nareals. Jam navajadzēja nūtikt, jam naīdeve naudys laikam 2 voi mož 3 projektu konkursūs. Bet jis nūtyka. 2008. goda decembra beiguos Raiņa sātā Berkenelē, kur ītaiseita elektriskuo apkure i vyss tik duorgi, tik duorgi. Bet mes bejom jauni i troki. Sasaucem gostus nu Boltkrīvejis, Anna mistiskā veidā dabuoja telpys, LgSC jaunīši iz maiņom dežurēja kuknē i taiseja ēst miļzeigā kotlā, ladusskapī Zīmyssvātku gordumi, Dyrbynu jaunīši spēlēja daņčus, dzīsmis, rūtalis, vylnys sukuošona, voilaku taiseišona, čyguonūs īšona, maskys, jūki i smīkli.
Zynu, ka siedieju iz gultys i dūmuoju – vyss ir īspiejams, bet bez naudys tys prosa cīši daudz energejis, taišni atrast resursus i saorganizēt. I ka ir nazkaids lykums, kur idejis i resursu saspēlē naudu var aizstuot ar trokumu, tikai proporcionali naudys tryukumam trokuma vajag vaira.

 

5. dīna. Malnboltuo biļde, kas nav malnbolta

00040001

Jau suocūt sereju, es atguoduoju par itū karteņu. Atrodu. Saprotu, ka jei nimoz nav malnbolta (vērtīs iz klāva durovom), nūlyku molā. A vys taipat atguodoju. Piec nedeļgola pauzis, kod ni da datora i vysmoz ni da datora izklaidei, tūmār īlikšu. Koč jei nav malnbolta.
90. naudys nabeja ni suņa. A sātā beja vēļ sovetskūs godu blata filmenis – uorzemu, vacys, globuotys naboltai dīnai. Maņ beja mozs fotoaparats “Lomo”, i daudz vacu filmeņu. Kruosu jom gondreiž vaira nabeja. A fotografēt to beja okuots. Fotografieju, nešu atteisteit, vierūs pret gaismu. Biļdis taiseju, kod beja nauda.

Tys ir muns bierneibys suņs Džers (centrā pi kēdis), malnuo kuceite Bille i boltais kucalāns Bobs ar malnū ausi.
Aizmugurē ir voljers. Tys, ka palics puori nu voljera. Piečuok jū lītuoja kai vystu butku, tod globuoja hlamus, turēja trušus, tod vīnu laiku tī dzeivuoja vīna poša palāka trusīne, kas izroka olu i izaudzēja tī bārnus. Suņam zam daguna.

A stuosts par voljeru ir eiss – napatyka.
Voljers beja lobs tikai vīna īmesļa piec – iz juo jumta Džers varēja izkuopt i vērtīs tuoli, iz juo varieju sēdēt ari es ar suni, bužynuot jam spolvu, izrauduot pusaudža godu puoristeibys jam kažukā, apsavērt pasauli i sepinēt par tuolim celim ar suni pavadeņā.
Izavolkuojom mes pa vysu apleicīni, vysim mežim, gruovim i graustim. Bierneibai vajag suni.

Pajēmem vosorā suneiti, izaudzējem suni, suņs iz cytu rudini izauga i palyka groznys, daguoja nu juo sorguot svešus cylvākus.
Sirdeigs to jis beja tikai sātā. Kod guojom pastaigā, svešūs jis ignorēja – viņ dasavēre, lai nivīns nalein pi maņa. Kod tev ir 13-14 godu i ļūbej kleist pa mežim, celim i nacelim, ir 90. godu bardaks i pofigisms, tei beja lela vierteiba – pošai sovs sorgs.
Tai kai tys piec ilga laika beja pyrmais suņs myusu sātā (ka naskaita Džeinu, kas nūmyra vēļ kai kucalāns), tod jam beja sataiseita glauna butka ar prīkškambari i guļamustobu, kur varieju īleist ari es poša, a gols golā tyka taiseits voljers – kūka stulpim, ībetonātim iz pakšu, druošu sītim, speciali taiseitom durovom, kū es poša nūkruosuoju ružovys.
Prīca beja eisa. Suņs cīst navarēja tuo voljera. Vydā vajadzēja stumt ar stumšonu, uorā leida kai zuts pa kuojstarpi, rēja, kauce i pasaceja vysu, kū dūmoj. Dalyka likt pi kēdis, pi voljera, partū ka jam garšuoja cylvāki. Nu i tod suņs kai suņs, mīrs sātā.
Atbiļdi saprotu piečuok. Pi kēdis jis pīsadaleja pogolma dzeivē, pi juo daguoja, jam guoja garom, pakasēja aiz auss, apsarunuoja, a kū voljerā – siedi vīns bez pīskuorīņu, dauzeišonuos ar cytim sunim i kačim i kompanejis.
Tai vot i saguoja. Na vysys lobys idejis ir lobys vysim.

 

Vot i vyss. Taidi 5 kadri nu munys dzeivis. Atrosti datorā.

19 Ulbrokas pavasara mirkļi

Pablandījos pa Ulbroku. Kaķu un zvirbuļu netrūka, saules un sniega arī. Pēc apmēram pusgada pauzes līdzi paņēmu fotoaparātu un pat izdevās pārvarēt fotografēšanas nīgrumu. Tas ir tāds kā azarta, apetītes trūkums. Var redzēt, ka sen nav rokās ņemts – visādas liekās malas, šķības bildes, lielāko daļu izdzēsu. Tāpat ir par daudz. Bet sapratu, ja neielikšu blogā, tam vispār nav nekādas jēgas. Jēgas jau nav tāpat, bet vismaz ir kaut kāda darbība. Klāt bildēm mani vērojumi. Ulbroka ir dīvaina vieta. Reizē ļoti mīlīga, skaista un patīkama, reizē arī asa, nemājīga un kaut kādas vārdos neizsakāmas varas, lai tas būtu lielpilsētas tuvums vai kaut kāda nenosakāma iznīcība visapkārt, sabojāta. Te ir reizē labi un reizē briesmīgi. Un to nevar izteikt vārdos, tā ir kaut kāda nedefinējama sajūta, jo nekur nav brīvas zemes, jebkuros krūmos var slēpties bijušā laika lūžņi, bijušo māju drupas, šī laika sadzīves atkritumi.

ulb_00

Ulbroka ir dīvaina vieta. Te ir knapi nojaušama muižas un seno laiku pagātne, ko iemieso izdemolēta muiža ar aizaugušu parku, dzirnavu dīķis ar pīlēm. Te ir vairākas austrumnieku ēstuves un gaisā jaušams šašlika smārds, salūti, svinības. Te ir padomju laiku godība ar knapi nojaušamām pagātnes sejām – kura māja piederējusi padomju saimniecībai un cūkkopjiem, kura institūtam. Nav ne jausmas, kas tas par institūtu, laikam pieder pie tiem, kas saskaņā ar neseno pētījumu jālikvidē. Bet centrālā Ulbrokas iela joprojām ir Institūta iela, ir pat pietura Institūts. Un kaut kas no tā visa ik pa laikam izlien uz āru – pagātnes rēgi un Rīgas guļamrajona šarms, kam vietējās pašvaldības gariņi mēģina iepūst dvēseli un radīt savu republiku. Un pa vidu kaķi, pīles un cilvēki. Krievi, latvieši.

ulb_01

Atmodas vārtiņi. Man likās dziļi simboliska to atrašanās vieta. Un tomēr tie kādam ir bijuši vajadzīgi. Tie joprojām kādam ir vajadzīgi, jo izskatās diezgan nesen krāsoti. Un kurieni ved šis ceļš, kas lai zina. Ulbroka nemēdz atklāties uzreiz. Te ir pārāk daudz slāņu, pārāk daudz dažādu laiku cilvēku, cerību un likteņu.

ulb_02

Skaidrs, ka stāvēt un apstāties aizliegts. Lai nu kas, bet ceļazīmes Ulbrokā ir salipinātas pamatīgi daudz. Kaut ko jau ir jādara tam pašvaldības policijas bataljonam, kas ir lielāks kā, pieļauju, Baltinavas, Viļānu un Varakļānu, kā arī vēl pāris tamlīdzigu novadu pašvaldības policijas spēki kopā ņemti. Kad nav ko ķert par stāvēšanu neatļautā vietā, policisti kursē pa dzirnavu dīķa pludmali. Atcerieties filmu par žandarmiem un citplanētiešiem. Nu lūk, siltos vasaras vakaros policisti ar auto brauc pa gājēju ielu, respektīvi celiņu priežu mežā un meklē citplanētiešus – cilvēkus, kas tumsiņā malko aliņu vai sareibuši tup uz soliņa. Tad tiek veiktas audzinošas pārrunas. Dzērājs paliek, policijai ir ko rakstīt vietējā novada avīzē “Tēvzemītē”. Jā, tā to avīzi tiešām sauc. Metiens nevājais, bet redzēta ir tikai internetā.

ulb_03

Vietējie iedzīvotāji māju remontam izmanto dažādus materiālus. Kāda nu kuram rocība. Praktiskais latvietis neko nemet zemē, bet klāj uz jumta. Taupība naudu nemaksā. Mājas kā cietokšņi. Kā vienmēr tas ir ar privātmājām, kas atrodas daudzstāveņu ielenkumā. Kopīpašuma atvērtība ar grabošām padomju laika durvīm un privātīpašuma noslēgtība ar žogiem, žogiem un žogiem.

ulb_04

Sensirms koks pa ceļam. No vienas puses – koka žogs, kam metāla caurulēm galos satupinātas konservu bundžas. Praktiskais latvietis jau sen māk izlietot otrreizējās izejvielas un dzīvot taupīgi. No otras puses – jaunais bērnudārzs, kas uztupināts turpat blakus vecajam. Tāda bērnudārzu republika. Un koks pa vidu. Ne īsti vietas taciņai, ne kokam. Bet jāaug. Žogi nāk un iet, koks paliek.

ulb_05

Divstāvu garāžas. No vienas puses vārti, no otras puses vārti. Otrajam stāvam arī logi. Kas mani galīgi nepārsteidz, tie ir krāmi aiz garāžu logiem. Tāda sajūta, ka krāts un taupīts tiek viss. Ka Ulbroka gatavojas laikiem, kad atkal nekā nebūs. Nevar būt, ka vecās skaidu plāksnes nenoderēs. Noder viss. Tikai jāsagaida pareizais laiks. Ulbroka ir kā sīpols, ko var mizot un mizot, tāpat paliks vēl kāda nolupusi krāsas kārta, aizputējuši stikli un aiz tiem – krāmi.

ulb_06

Garāžās notiek uzņēmējdarbība. Uzņēmīgi cilvēki darbojas. Vai varbūt tas ir kaut kas, kas palicis no veciem laikiem. Ulbroka mēdz uzkrāt laika liecības. Laiks šeit iet vienlaicīgi, nekad jau nav zināms, kurš laiks te iet, jo tie pārklājas. Reizēm var vērot, kā uz miskasti atkritumus nes cilvēks pelēkā jakā, biksēs, naģenē, rokās viņam ir zils spainītis ar melnu rokturi. Kā pirms divdesmit, trīsdesmit, varbūt četrdesmit gadiem. Tas ir tas pats spainītis. Laiks ir bezspēcīgs.

ulb_07

Laiks norauj ugundzēšamo agregātu stendam ugunīgi sarkanās lāpstas un laužņus. Laiks sarkano krāsu noēd un apsūkā stendu sarūsējuši brūnu. Bet laiks ir žēlīgs. Lai stāv. Vietējiem jauniešiem zīmēt. Un tad nograuž arī to.

ulb_08

Laiks veido uzkrājumus. Vai varbūt tas nav laiks, kas sakrāj cilvēkiem vajadzīgas un nevajadzīgas lietas, bet cilvēki, kas kaudzēs sakrauj laiku. Vai varētu tā gadīties, ka tie, kas šajā telpā sāka kraut dažādas vērtīgas un kādreiz noteikti vajadzīgas mantas, vēl ir dzīvi. Varbūt tie ir viņu bērni, kas tagad krauj. Varbūt tas viss ir sakrauts pirms daudziem gadiem, bet neviens nav pamanījis, ka ēkā ir arī šāda telpa. Un ko gan tur liktu, ja nebūtu visu to priekšmetu.

ulb_09

No daudzo tās mājas kaķu godības mājās bija tikai resns runcis. Katrai mājai ir sava kaķu ferma. Kaķu te netrūkst. Kaķu teritorijas nepārklājas. Pie vienas mājas baltie, pie otras svītrainie, pie citas melnie un melnbaltie. Ar bailīgām, reizēm izmisušām acīm. Pa laikam kādu nākas aiznest uz miskasti. Pa laikam spēlējas, pa laikam kašājas. Aiz loga vienmēr ir dzīvība – vārnas un kaķi. Man šķiet, šis ir pats resnākais eksemplārs.

ulb_10

Ceriņu laikā noteikti ir skaisti – zaļās lapas un ziedi paslēpj ugunsdzēšanas stendu, nav nekā. Laiks netraucēti var iet garām.

ulb_11

Piesaulē sildās melnais. Kārtējās durvis, kas neved nekur.

ulb_12

Garāžu rinda. Brūnie un zaļie toņi. Izlecējus te neviens negaida.

ulb_13

Tepat lejā upe un upē pīles. Piesaules burvība, kad liekas, ka dzirdi, kā sniegs saraujas.

ulb_14

Bet ledus vara negaist. Ne Piķurgā, ne spainī. Kas zina, kas savulaik nolēmis savākt ūdeni spainī. Kam tas ir bijis vajadzīgs. Bet spainis stāv, ūdens pildās. Sasalis. Bet tas jau nekas.

ulb_15

Visi krūmi sīkas dzīvības pilni. Stāvēju pie upes, skatījos, kā sīki mazi putniņi priecīgi piesaulē ņemas pa krūmiem. Un padomāju – viss tak ir baigi vienkārši. Un tai brīdī krūmā ienesās vanadziņš, neko gan nenoķēra. Sīkaļas putni bija samukuši tik dziļi krūmā, ka knapi penterējās ārā, visi zari čabēja, nekādu balsu. Pagāja varbūt 2-3 minūtes, jau akal viss tirgus sācies. Vot ja mēs šitā mācētu priecāties par to, kas ir, piesargāties no tā, kas nāk, un aizmirst to, kas ir bijis.

ulb_16

Un turpat balkoni. Katram sava dzīve dzīvojama. Te vienkopus tik daudz tik dažādu cilvēku. Un kaut kā jau jāsadzīvo.

ulb_17

Zīmes Ulbrokā nereti nenozīmē neko. Laiks aiziet, bet kaut kas no laika paliek uz māju sienām, krūmos vai tāpat vien kaut kur mētājamies. Veikala tur nav. Tur reiz bija veikals.

ulb_18

Resnajam runcim, izrādās, ir pašam sava māja. Neskaitāmas bļodas ar sasalušu saturu. Savs paša kaķu nams. Kas būtu Ulbroka bez kaķu ordām. Ulbrokas ģērbonī vajadzētu būt runcim, kas slaistās ap mašīnām un mājām, augsti gaisā pacēlis savu asti. Un arī tad vēl nevar zināt, vai tas būtu melnais, baltais vai strīpainais runcis.

ulb_19

Viena no pirmajām pavasara pazīmēm ir pazuduši cimdi. Cimdi nemēdz pazust, kad tie ir vajadzīgi. Cimdi aizklīst pasaulē, uzmaucas žoga mietiem, dzīvo savu dzīvi. Un varbūt tas bija februāra sākuma sveiciens pavasarim. Zīlīšu dziesmas, zvirbuļu čalošana, piesaulē notupušies gurdeni kaķi.

Zīmološanās ar latvju gēnu

Eku šeku pirms Latvijas valsts dzimenes visi ērmi sarosās – gan ne tik koši kā pirms vēlēšanām, bet arī spīgo un līgo visādi latviskumi, pareizi, nepareizi un gaisā parauti. Šorīt pamanīju spēlīti “Latvijas gēni” – 5 sekundēs izvēlies bildīti, mēs pateiksim, no kurienes Tu esi. Formulēts gan ir smalkāk – kurš gēns Tevī stiprākais. Un neba jau zilu acu vai apaļa galvaskausa, nošļukušu plakstiņu vai plakana deguna. Novada gēns. Pie tam ne vien vēsturisko novadu, vecajām Brīvības pieminekļa trim zvaigznēm piedomājot klāt arī Zemgali, bet arī Rīgas. Kaut tikpat labi – kāpēc ne Jūrmalas, Daugavpils, Ventspils, kur tak arī sava republika, sava būšana, savas hūtes un otkati.

Sākums daudzsološs: “Pasaki, kam tu dod priekšroku, un mēs pateiksim, kuros novados mīt tavi Latvijas gēni!”. Testu izveidojusi reklāmas aģentūra “DDB Latvija” sadarbībā ar biznesa portālu db.lv, balstoties uz “DDB Latvija” un pētniecības aģentūras “GfK Custom Research Baltic” veikto pētījumu “Brand Capital”. Lasu tālāk – Guna Gleizde raksta: “Iedzīvotāju uzskati un paradumi katrā novadā mazliet vai pat ļoti krasi atšķiras teju visos jautājumos – sākot ar viendzimuma laulībām un beidzot ar lojalitātes kartēm. Cilvēku pašvērtējums svārstās no pašpārliecinātības vienā reģionā līdz pieticībai otrā.”

Labi, labi. Kāds PR guru izdomāja PR kaut kādam pētījumam, kaut kāda zīmolu mīlēšanas projektam vai savai darba vietai. Palaida Feisbukā lapu, uztaisīja ātri maigāmo un soctīklos šārējamo testiņu, sacerēja tekstiņus, salika bildītes. Viegli un pa gaisu. Pūt vien stabulē, šopingotāju un šārētāju tauta! Vibrē tīklos, senču gēnus grabinādama!

Bet nu spēlīte paliek spēlīte. Pus pa jokam, pus nopietni izdari testā izvēli vairākas reizes – te krāsas, te simboli, te zīmoli, te sazin kas. Un ir. Gēns ir atklāts!  Uzlec Latvijas karte ar procentu rimbuļiem un augšā oranža bantīte – “Visstiprākais gēns tevī ir…” – uzmini nu!

Kur hipsteri, kur atomi, kur bitītes žūžo un zaķīši ausis spicē, bet 5 Latvijas gēni ir skatāmi ļoti uzskatāmi. Pie tam gēns rakts tik dziļi, ka izrakti pat senču kauli – latvju ciltis no sazin kura gadsmita.

Piemēram, zemgalis. Sazin kādas ciltis te pāri gājušas, sazin kur vazājušās, bet Zemgales nosaukums visus zemgaliešus ļauj nosaukt par zemgaļiem. Nemirstības noslēpums ir atklāts, bet žēl – sēļiem nepaveicās, jo viņi pakāsa savu novadu. Nav Sēlijas, nav sēļu. Nav sēļu, nav jāsacer apraksts tāds kā horoskopā – lai visiem apmēram der.

zemgalis

Vai latgaļi. Ir nosaukums, ir cilts. Drusku jau ir šaubas – latgaļi vai latgalieši, bet skan labāk tomēr tie latgaļi. Gēniskāk! Seniskāk! Tuvāk prečkopības un prečpircības saknēm.

latgalietis

Pag, Kurzemē nav kuršu? Kur palika kurši?

kurzemnieks

Vidzemē nav vidzemju, jo te 13. gs. dzīvoja latgaļi. Nesauksi tak veselu 2 novadu iedzīvotājus par latgaļiem, ja pat zemgaļi ir pārņēmuši sēļus un sauc savu teritoriju par Zemgali.

vidzemnieks

Bet kaut kur ir jāliek arī hipsteri un zīmolīgo zīmolu pavēlnieki, kas sevišķi vibrē un grabinās soctīklos. Tāpēc ir Rīga un rīdzieši. Izrādās, rīdzinieki domā pārvākties uz ārzemēm ar visām savām planšetēm un viedtālruņiem. Aijajai.

ridzinieks

Zemgaļi, latgaļi, kurši – visi kā dzīvi, skraida pa veikaliem un pērk zīmolus kā negudri. Uzminēsi, kas šiem vairāk patīk, pārdosi vairāk savu krāmu.

Latvji ir krutāk kā latvieši. Varbūt visi Latvijas iedzīvotāji ir latvieši (un nekādi tur latvijieši), bet īstenos un etniskos latviešus, kas mantojuši kuršu, zemgaļu, latgaļu, sēļu asinis un valodu, saucam par latvjiem? Latvijā dzīvo latvji un latvieši. Nekādu pārpratumu. Latvji, balsojiet par to un to! Latvieši, pērciet to un to!

Un kā saukt uz ārzemēm izceļojušos latvjus? Ārieši?

Visa pasaule āriešu pilna. Kur ne griezies, kāds cirtaini hipsterīgais latvis spaida savas viedierīces pogas un domā par šopingu. “Bauskas alus” vai “Samsung”, “Tērvetes alus” vai “Head & Shoulders”, “Kārums” vai “Staburadze”.

baltu.ciltis

Joks ir joks, un jokam joks ir joks. Par bildītēm neņirgāšos, jo tur skaidri saausti stereotipi – mežaveči vidzemji, svēto lampiņu kurši, demogrāfiski čaklie latgaļi, mācītie šopingotāji zemgaļi un gaisā pasistie šopingotāji rīdziņi. Bet nu nosaukumi. Par cilšu, pardon, novadu nosaukumiem nepaņirgāties nevarēju.

Nav ne jausmas, kas ir šitā balagāna autors, bet ar līksmību aplūkoju visas āža kājas. Šitas gan būtu viena pētījuma vērts – ko iesākt ar sēļiem, latgaļiem un kuršiem mūsdienās, kā viņus ievibrināt tīklos, lai arī saknes var nošārēt un salinkot mūžīgi.

Bāc. Bet kur viņi lika lībiešus?

Kaida dzeive, taida i mašyna

dzeive

Ir reizis, kod komentari ir līki. Aiz Garcīma tierga butkys pastateita nateira mašyna ar peili.

Tuoļuok tiergā babys puordeve zivs. Aplupuši kūši ružovi nogi, apleik nogam aprepiejuse bryuna streipeite vyscaur pa perimetru. Ar tū pošu rūku jem vīteituos zivs, ar tū pošu – latu laseišus.
Baba opola kai buca, siermī moti sajimti pluonā asteitē, apsuortuse seja. Čut kust. Pasaver suonim iz sābru puordeviejis i soka:
– Tā tikai mums vēl trūka.

Nūstuojs turistu autobuss, ļauds raušās uorā. Zivi. Kaidu zivi kotram.

Ķemeru purva taka

Kū cylvāks lai dora pavasarī? Gaida pavasari. Lai sagaideitu pavasari – juoīt jam prīškā. Pavasarī ir juobrauc pi dobys.

Uorā minusi i 9. marts. Skaista sastdīne. Nivīnam nav cereibu, ka zīma byus vēļ ilgi – ar steigu juobrīn i juosaver pādejais zīmys boltums.

Kurs bess ta varēja zynuot, ka tuo boltuma byus gona da apreļa i nikaidys steigys nav. Varbyut maja svātkūs vēļ varēs izceļt kaidu snīga buobu voi nūbraukt nu kolna na ar ritini, a plēvi.

Zīma ir īsacikliejuse sovūs kompleksūs kai vaca meita i nagryb atdūt sovu jaunaveibu na cīši to apsvīdeigajam pavasaram, kas naseņ nūdziņs ūsys, bet vysumā ir sprosts dzeraunis zāns i moz kū jādz nu meitom. Gruobstuos i karsej, a izlaidynuot namuok – kai nakts, tai gulta solta.

Kemeru pūrā ir styga, kū jau seņ vajadzēja inspicēt, tik vys nikai nasaguoja laika. Zīmā nivīns iz Kemeru pūra stygu nav bejs, tok voi ta kaida vaine – juoredz.

Izaruod, styga ir slāgta. Tok voi ta tys kod ir maisiejs – ka nazkas ir aiztaiseits cīši, juoīt tik tuoli, cik var īleist. Ka kaids suoc bļaut, juoīt prūm. A kai naīsi, ka nivīna bļuovieja ite nimoz nav. Vyspuor nav nivīna cylvāka.

Kemeri_01

Ceļš ari bez stygys nav dīz kū lobs. Pareizuok sokūt – ceļa nav, ir gaumeigs lada kluojīņs, kas kai sudobra lenta aizavej cauri prīžu stymbynim i garom nazkaidom tranšejom ci gruovim.

Kemeri_02

I te jei sagaida – styga. Nivīns gon vēļ nazyna, ka itei skaudze ari ir… Kemeru pūra styga. Vēļ ceista i ļaužu kuoju nameita.

Kemeri_03

Izaruod, tys nav stygys remonts. Tei skaudze nabeja dūmuota īlikt protezis. Stygys vysā nav. Tukšs. Plyks pūrs i struodnīku īmeita stidzeņa.

Kemeri_04

A pūrs to šmuks. Marta saule karsej, pamazeņam kausej, a prīdeitis kai susekli slīnās pretim. Tik tī susekli pylni snīga, a snīgs sasaļs taidā lada gorūzā, ka ej, kur gribi – kuojis cauri nakreit. Skaisti minusi, skaista dīna.

Kemeri_05

A styga izaver itai. Puors ļaužu pādu, puors suņu pādu. Breidynuojuma baņte. I, ka jau traktora slīdis, to cylvāku ak jau izturēs.

Kemeri_06

A stygys molā stuov styga. Sakrauta gleituos skaudzeitēs.

Kemeri_07

Traktora slīdis snīgā. Skots iz aizmuguri, a prīškā prīdeitis, prīdeitis, snīgs, lads i saule.

Kemeri_08

Kaids, kas ite guojs pyrms myusu, īkrits iudinī cauri ladam. A niu bez bādys – vyss sasaļs otkon nu jauna.

Kemeri_09

Nav jau ta, ka te pūrā nivīna nav bejs. A vysleidza apleik plašumi i vīntuleiba – viņ snīga gorūza saulē speid kai dzeivs lads.

Kemeri_10

A ite akaceits. Vyss sasaļs i aizsnidzs, bet dzeivs – saulē jau otkon bejs atsalaids i sasaļs nu jauna.

Kemeri_11

Kaids gudrinīks braucs puori akačam. Ka jau traktors tū var, ak jau var i cylvāks.

Kemeri_12

Pūrs pylns ar stygys elementim. Ej pa ladu i breinojīs, kod ta jī jū ceļs – niu iz sasolušys zemis voi jau iz meiksta pamata.

Kemeri_13

Kūka kluceišu spēlis breivā dobā.

Kemeri_14

Var ari itai salikt – horizontali.

Kemeri_15

A sūpluok ar ladu puorsakluojuši ezereni. Mīreigi i gludi.

Kemeri_16

Tai jei palyka tī pūrā – jaunuo Kemeru pūra styga. Kai na da gola dalykta puzle.

Kemeri_17

Bet vyspuor itys īroksts beja atbiļde Edeitis dīnrokstam, partū ka, asūt tymā pūrā, tyka pīsaukts ari juos i Pasauļa Dobys fonda vuords. Pandom byut! Taipat kai byut vardivem i škierzlotim.

Veselība iekšā, slimība ārā!

eliksiri

Vārguļojot pa mājām, iepriecē visādi sīkumi. Piemēram, krūšu un kūdras eliksīri. Uztura bagātinātājs veselīgai un bagātai ražai.

Cirkam būt! Priecīgas Lieldienas, fui, Ziemassvētkus! Vierbu, vierbu!

Kolnā kuopt

Laiks īt iz riņči, tik pasamaina portreti. 2013. godā der 1963. goda kalenders.

Paguojušais gods saguoja tik gryuts, ka tai i naasu sasajāmuse saviļkt golus kūpā i suokt jaunu godu. Gryuts, bet ari cīši, cīši skaists. Kolnā kuopt nikod nav vīglai, bet ari skaistai.

Koč gods jau nasasuoc i nasabeidz vīnā datumā, taipat kai nikod nasabeidz dorbi. Ka tai nūtyktu, pruotā varātu sajukt – vaira nikas nav juodora, nikas nav atlykts. Vyss tikai juosuoc.

Cylvāks jau nav juo dorbi, a laikam juo prīca – i par dzeivi, i cytim cylvākim, i padareitū.

Tei lobuo sajiuta, ka izkuopts vēļ vīnā kolnā – vys augšuok i tuoļuok. Pacīteigai nūadeita vēļ vīna treis pierstu plota aile adeklī.

Kab koč vysur dzeivē varātu nūturēt tū laimis sajiutu – Juoņadīna vēļ nav atguojuse, a duorzs izravāts. Meiksta i malna zeme, nazuole kolst saulē. Buļbys rasnim i zalim lokstim iz malnys zemis. Padareits. Paļdis, Sisif! Kuop tuoļuok.

Eistineibā ituo laika prīca ir gods ar div asteitem. Nav ari svareigi, kab itū teikumu kaids saprostu. Ir teikumi, kas atsatīc tikai iz mani.

Īīšona sevī i pi sovejūs ari ir vysu myužu ejams dorbs. Byut mozuok atkareigai nu apleicejūs saceituo, nasavērt pakaļ cytim. Nasaklauseit, nadzierdēt, aizīt i padareit sovu. Kotram pošam sovi kolni. Kū vaira klauseisīs, kaidūs vēļ kolnūs juokuop, tū mozuok varbyuteibys, ka sasajimsi sovam kuopīņam. A cyta vītā to naizkuopsi, taipat kai iz ateju ūtra vītā naaizīsi, čūksta nanūslaiceisi i zūbu naizteireisi.

Veinūgys ir skuobys. Lai kū dareitu, vysod ruodēsīs, ka cytim saīt lobuok. Deļtuo lobuok dareit pošai i tikai par sevi. I nasaklauseit, kai apleik rej suni, šakali i lopsys – tys kai duorgumus rūkūt: pasaviersi apleik, zalta skreine nūgrims. I ni sunim byus, ni pošai.

Kū augšuok izkuopsi i kū vaira šakalim pasaruodeis, ka navar dasnīgt, tū skaļuok jī rīs. Cereibā, ka izdzierssi tī augšā. I ka krissi, jī paceļs kuoju i apmeizs. Te tev i vīta.

Nagaidi žieleisteibys nu tuo, kas naļūbej pats seve. Kas pats seve nacīnej i natic sev. Ka tai nabyutu, jis tok pats kuoptu, na iz teve vārtūs.

Ūtru kuopieju saprūt tikai tys, kas pats kuop. Kolnu storpā ir mozuoki attuolumi nakai nu kolna iz zemīni. Horizontalis ir eisuokys par vertikalem.

Sev puori puorkuopt ir pats gryutuokais. Suokt.

Laime, ka atsarūn atbaļsteituoji apleik. Tys ir kai svīst bumbu, a jei na nūkreit zuolē, īrypoj muorkā voi jū kaids nūzūg, a jū nazkas nūgiun i svīž atpakaļ. Izaruod, apleik nav bezgaleiba, a cylvāki. Pretim spālātuoji. Tī, kas pītur drūšeibys viervis i dasaver, kod kuop.

Nu ituo īroksta nav nikaidys jāgys. Es tikai gribieju beidzūt koč kū pīraksteit publiski. I pasadaleit ar 2012. goda muoceibom, kas sasaskruojušys malnrokstūs.

Ambiciozi mērķi un vājas spējas – lietas, no kuru kombinācijas der piesargāties. Tāpēc audzēt savas un komandas spējas. Tām piemērot lielus mērķus.

Izvēlēties prioritātes un nedomāt par lieko. Visiem citiem var likties citādi, bet ir tikai viens laiks, kad dzīvot un padarīt degošo – tagad.

Pabeigt vienu darbu. Pilnīgi pabeigt. Vai vismaz darbu sadalīt posmos, kur tā pārtraukšana neapdraud rezultātu. Pabeigt tādu posmu, paslavēt sevi – ķerties pie jauna tā paša vai cita darba posma un pabeigt. Neķerties glābt citus darbus, kamēr nav pabeigts kaut kas viens. Kapāt pa pakāpienam.

Strādāt tikai darbā. Mājās tikai atpūsties.

Nesolīt vairāk, nekā pašai gribas darīt.

Uzņemties un darīt, kad ir iespēja.

Nebaidīties domāt, neapstāties pie iedomātas robežas, domāt tālāk un dziļāk aiz robežas.

Nedarīt, ja nedeg sirds un nav azarta. Kādam citam tas varbūt ir sapņu darbs. Nezodz. Dari savu.

Bebriem Rīgu?

Mežs ienāk pilsētā. Bebri dzīvo pie operas. Bebri grauž kokus.

It kā viss normāli. Ja bebru ir daudz, viltīgākie pamanās dzīvot tur, kur citi bebri nedzīvo. Iekarot jaunu telpu ir kruta – ja paveiksies, varēs vairoties.

Bet, ieraugot bebru apgrauztās jaunās liepiņas Raiņa bulvārī, man sanāca smiekli. Liepiņu žēl, dusmas uz tiem, kas kokus nemāk pasargāt, bet reizē arī smiekli.

Iedomājies, kā naktī bebrs, izlīdis no kanāla, ielas malā pucē iekšā liepas. Šņak-šņak! Žvak-žvak! Riktīgs fāstfūds – ātri, ātri! Kamēr nav trolejbusu, mašīnu un gājēju!

Pēc nakts tusiņiem prasās džankfūds maķītī. Bebra fāstfūds – smuka liepiņa pilsētas apstādījumos.

Nākotnes vīzija – pamatīgs bebru dambis pilsētas kanālā. Vecrīga gan jau neapplūdīs, labā vietā uzcelta. Toties apkārt purvs.

Rudiņa pīroksti

Pa nakti lejs leits, vysa zeme kai izžulguse. Tys laiks, kod iudiņs zemi na padora mitru i augleigu, a izmiercej dubļainu. Dzeiveiba kai sasaraun, kai aprymst. Niu uorā šolc vieji, pa šaļtei speid saule – taids namīreigs puormaiņu laiks. Te saule sasylda placus, te mugorā sytās solts viejs.

Rudiņs ir taids rokstomais i skaitamais laiks. Dīnrokstu i nakšrokstu izklaidem dereigs laiks. Kod uorā iz teiruma palykuši viņ runkuli i kuopusti, partū ka tim solna navuodej, a kū mudruok klāvā īvessi, tū mudruok sasamaituos. I kod uorā vēļ nav lopu, kū gruobt. I gūvs vēļ īt uorā i volkojās. Rudinī gūvs kai pasacālušys. Juos sajiut ryugtū rudiņa gaisu – myud, myud i aizīt. Īt taida gūvs i poša nazyna, iz kurīni. Puori nūkultam teirumam, pa aramini īt. Daguns gaisā, acs kai apmautys. Kai rudinī tu vari palikt taids pats kai vosor. Ceļš sauc, dzeive vylynoj. Beidzūt dareit myužam napadoramūs dorbus.

Pyrms kaida laika maņ nūzoga teleponu. Tai i suocu dzeivi nu jauna. Beidzūt ceļu ari napazeistamim numerim, partū ka pazeistami i jaunajā teleponā pīraksteiti ir tik kaidi 5-6 numeri. Meklejūt pa blocenim telepona numerus, var atrast vysaidus breinumus. Ite atrodu kaidus 3 godus vacu trolejbusa epizodi.

Šodien trolejbusā brauca tāds padzīvojis Jēzus. Apmēram 36 gadi, lai gan izskatījās vismaz 41 – tas nenosakāmais vecums, kad vīrietis, kas nav sasniedzis sazin ko, arī nav sasniedzis sazin ko, bet mēģina izskatīties jauns un daudzsološs.

Bārda, ūsas, jaka ar kapuci, mice un baltas austiņas. Vismaz vienā reliģijā viņš kaut ko zina, un tie ir gadžeti.

Jēzus, kas nepamodināja nevienu mirušo un arī pats laicīgi nenomira. Un tagad jādzīvo. Vismaz līdz sešdesmit pieci. Bet tagad izskatās tik vecs kā visas pasaules ciešanas, jo vīrietis skatījās grīdā un viņa sašļukušajā sejā bija tāds nogurums, it kā viņš būtu nodzīvojis simt tūkstošiem un miljardiem dzīvju.

Viņš pacēla acis, laikam sajutis, ka vēroju. Tas atkal bija mazliet savecējis, noaudzis un vientuļš vīrietis, kam, iespējams, neko nevajag, jo klausīties mūziku austiņās ir ilūzija par piederību kādai izredzēto kopienai, bet vientulību viegli var attaisnot ar bailēm no tā, ka būs jāmaina visa dzīve un jāpazaudē tik daudz no tā, kas ir svarīgs – rimti gulstoša pieredze, savas mantas un sava telpa.

Lela veikala laime

Īsadūmuoju. Nimoz navajag byut vacam i vīntuļam, varbyut pat ni vīntuļm, a koč reizi dzeivē sajutušam vīntuleibu.
I na tū vīntuleibu, kod esi vīns pats iz pasauļa, partū ka nav nivīna, kas saprostu i vysi saucīni dabasūs aizīt kai tukšumā – naatsadur ni pret sīnu, ni cytu cylvāku. A tū parostū vīntuleibu, kod vīnkuorši nav kam cept i vuoreit, partū ka nav, kas tū vysu apēss.

Īraudzeju nu reita itū lītaunīku kinu i aizadūmuoju. Kaida laime patīseibā ir taiseit ēst deļ cytu cylvāku. Na jau spēt nūpierkt nazyn kū i nazyn kur, na jau tymā sapynā par skaistū dzeivi nu reklamom – gaisma, muzyka, sulys gluoze nu reita i pīna gluoze nu reita (i breinojūs, kai jūs tī kinā naparaun pliuts), na jau sausuos brūkaškys i sazyn kaida zupa ar buļjona kubicenim.
Parostu svīksta maizeiti ar kopeju. Bet ūtram. Izcept blīņus i zynuot, ka nasakaļss. Ījaukt peirāgu i zynuot, ka nasapelēs. Iedīņs kai rituals, iedīņs kai dzeive.

Daleita bāda ir pusbāda, daleita bļūda – pylna bļūda. Pa vīnam mes asam pa vīnam.

On Wednesdays from Ieva Java on Vimeo.

A super short film shot over 2 nights by a team of young Lithuanian talents starring a celebrated Lithuanian writer, actor, director Galina Dauguvietytė. Even though just 3′ long this little film keeps bringing good experiences. Premiered at a major Lithuanian IFF Kino Pavasaris, it went on to be nominated as a Best Lithuanian Short at the National Film and TV Awards, and finally qualified for The Short Film Corner in the International Cannes Film Festival.

Back to top