Tag Archives: atminis

dzeive kai #puosoka

pat nazynu, kai tū nūsaukt – puorsteigums, prīca voi gondariejums. kai piec izreveita buļbu teiruma, kod nazuole na aplej ar leitu i daaug atpakaļ, a saulē sakolst i buļbu streipis tik leidzonys, zalis, prīceigys.

gruomota “Es soku. Tu soki. Puosokys par krīzi” pajēme labi daudz muna 2011. goda laika. tok nav ari kauns par rezultatu. zynu, ka tys ir lobuokais, kū tymā laikā varieju. niu varbyut dareitu cytaiž – tok tei ari ir pīredze.

gudrī vuicuos nu svešu klaidu, a sovejī – nu sovejūs. tok vysgudruokī – kas vuicuos. a laimeigī – kam ir nu kuo vuiceitīs. partū ka laime ir tod, ka vyss kas nūteik i jam ļauņ nūtikt. i vyss agri voi vieli nūteik iz lobu.

a prīca to taida, ka “Puosokys par krīzi” pajēme tierguošonai gruomotu noms “Valters un Rapa” – pi tam jau nu suoku izdaleja vysim sovim veikalim i na nūgryude nazyn kur pašelē, a nūlyka pošā prīškā. a ūtra prīca – pyrmais davums jau ir iztierguots. īsadūmoj, jau ūtru reizi dūdam tierguošonai jaunu parteju – na tikai Rēzeknis gruomatneicā “Liesma”, a Reigys gruomotu veikalam “Valters un Rapa”! vakar īguoju i īraudzieju, ka otkon stuov pi jaunumu. kai puče. breinuma puče.

atguodynuošu – tei ir gruomota 100% latgalīšu volūdā. ar latgalīšu gruomotom normali itai nav. latgalīšu gruomotys nivīns napierk i natiergoj, a nūgloboj i meklej. jūs nav veikalūs. juos nazkur pyust vasalom tiražom.

izjāmums ir “Puosokys par krīzi”. i LgSC gruomotu goldi ar padsmit izdevieju gruomotom latgaliski voi par Latgolu vysaidūs pasuokumūs i svātkūs. pošu salaseita kolekceja, kab latgalīšu muzyka i literatura atrostu sova skaitietuoja, klauseituoja, cīneituoja.

eisi sokūt – dzeive kai puosoka. ir i ir. ir šmuki i pa sovam. ir i dasadur.

vakar izamiercieju ar draugim Cāsu piļsātys stryuklokā, izkuopu Sv. Juoņa bazneicys tūrnī, nūsastuoju syltajā viejā kai fenā, slapņuos drēbis dasakļaun mīsai i saļdej – zamyškā vysa piļsāta ar taidim jumtim i fasadem kai nikur, augšā dabasi kai izzeimāti, saule i viejs. i īsadūmuoju – otkon vīna šaļteņa nu dzeivis, kū atguoduot vysu myužu.

a varbyut deļtuo mes i asam. seiku laimis šaļteņu deļ. kai puosokā.

ku-ku-rūza!

kukuruza1

Tavas acis tik zaļas kā kukurūza,
Tavas plaukstas tik mazas kā kukurūza.
Tik stingrās formās kā Kārlim Krūzam
Ap tavu māju aug kukurūza.
Tu ej uz aku ar zaļo krūzi,
Uz krūzes stāv rakstīts “Kukurūza”.

Tu esi sārtvaidze brigadiere,
Es kolhoza traktorists stalts.
Vakara vēsma glāsta mums pieres,
Mēs ejam, kurp sirdis sauc.

(Klāva Elsberga dzejolis, ko komponējis Juris Kulakovs)

esmu laukos, mazgājos dīķī, guļu šķūnī, strādāju internetā un dārzā. uztaisīju kafiju, ar basām, netīrām un saskrāpētām kājām un rasā nosalušām kājām sēžu pie datora un klausos, kā dārzā zāģē sienāži. nekāda smalkuma un iznesības.

bet. pie manas mājas aug kukurūza. tik stingrām formām kā Kārlim Krūzam. 🙂

aizvakar ļoti veiksmīgi izgāju tehnisko apskati un biju pilsētā, un esmu dikti lepna. pat lukturi nebija šķībi. tikai ir smieklīgi, kad Rēzeknē ir baisie sastrēgumi un ļaudis no stresa nespēj izbraukt krustojumu. nācās pārkāpt noteikumus, ja negribēju vēl gaidīt zaļo gaismu – 2 ciklus jau tā palaidu garām.

par laimi, lielākās problēmas bija ar CSDD datorsistēmu un vienu nenodzēsušos sodu. pēc tam jau pati apskate – zibenīgi. vēl pamanījos ielīst rindas sākumā, jo aiz autobusa bija maza šķirba un viens auto noparkojies nevietā, aiz viņa krājās rinda, bet priekšā viss brīvs. apbraucu pa ielu un iebraucu atpakaļgaitā. 🙂

visilgāk meklēja virsbūves numuru. prasīja, kur atrodas. bet kā tad es lai zinu. beigās zem kaut kādām gumijām atrada laikam. vismaz vairāk neprasīja.

vienīgi vēl šajā reizē pavaicāja, vai ir aptieciņa un ugunsdzēšamais aparāts. atbildēju pārliecinoši – ir, ir, bagažniekā! un pēc tam tikai domāju – nez, ir vai nav? jo bagažnieks bija pilns līdz ūkai ar pašu nelabo. bet kur tajā ellē ir aparāts – vells zina! 🙂

bet kopš tās reizes, kad pamanījos apturēt priekšā braucošu degošu auto un saorganizēt dzēšanu, pret to lietu izturos ar zināmu bijību. kas vajadzīgs, tas vajadzīgs.

lai gan ar TA man vienmēr sanāk kaut kādi podi.

vienreiz gāju ar tēva veco opeli, jo viņš pateica, ka ar to graustu tikai uz mežu. izgāju. ar baisām piezīmēm un komentāru, lai tomēr savas drošības labā sataisu kaut ko (sekoja detaļu uzskaitījums, par ko ne tad bija nojausmas, ne tagad tādas zinu). bet tas arī bija pēdējais gads, kad izdevās – uz nākošo reizi viņš vispār neko netaisīja un vēl laikam 2 vasaras dragāju pa mazajiem ceļiem bez TA, vienreiz norāvos sodu apmēram 150 km no mājām. policisti vēl brīnījās, kā tāds ērms tik tālu atkūlies. 🙂

savukārt ar savu veco auto pamanījos paņemt večus uz izbrīna – apmēram: KĀ, kā var nedegt tas lukturis? tikko servisā taču dega! (tas nekas, ka servisā biju pirms mēneša un arī tikai tāpēc, ka mašīna apstājās ceļa vidū) tad nu tas TA vīrišķis ņēma atslēgas, atnāca vēl vesels bars, sākās riktīgs balagāns, pa visiem skrūvēja vaļā, apskatījās lampiņu – toč nav izdegusi. 😀 skrūvēja iekšā un palaida mani ar izietu apskati. pat nepamanīja, ka 1 stikla tīrītājs nedarbojas – braukā 1 cm virs stikla. 🙂

bet nu šoreiz nekāda īpašā cirka nebija. ja neskaita tās virsbūves numura medības, kad TA ļaudis rakājās i zem kapota, i salonā. būtu es to auto zagusi un viltojusi, tad jau zinātu, kur atodas. bet tā – uzmini nu.

īsi sakot – lai jauks vakars! un cirkam būs būt!

Pēc siena un āboliņa nopļaušanas vasara bija sasniegusi savu augstāko virsotni. Kā liels putns tā uzlaidās debesu vidū, palikdama tur stāvam, šūpodamās savos platajos spārnos. Koki gandrīz pazaudēja ēnas, un pie to stumbriem augošās zāles nokalta, tāpat kā aiziet postā viss arī dzīvē, kas, aizgādības pakrēslī audzis, nokļūst svabadā gaisā. Tikai uz vakara pusi māju ošu, ozolu un liepu ēnas aizstiepās tāli pār pļavām, kuru jaunajā atālā govis mierīgi ganījās.

uzmini autoru! skolas laikos biju gatava apzvērēt, ka šitie murgi ir sacerēti speciāli latviešu valodas mācību grāmatu piemēriem.

Ilzes pieraksti literatūrā

pēc daudzkārtēja lasītāju lūguma – te nu TAS ir. tas, par ko rakstīju aizvakar.

ja vēl kādam ir šaubas, kāpēc es esmu tāda, kāda esmu, tad varu sniegt dokumentālus pierādījumus, ka tāda esmu jau sen. 🙂

Ilzes pieraksti literatūrā 1993./94. m. g., arī 1994./95. m. g. un, protams, 1995./96. m. g. – apmēram visas lapas, dotas jauktā secībā. (trūkst labākajā gadījumā 4-5 lapu, kad 10. klases 1. nedēļā gribēju būt cītīga un konspektēju mācību grāmatu. bet nu tas ātri pārgāja. tajā pašā nedēļā.)


kāpēc man ir doktora grāds literatūrzinātnē?

jo zīmēju tad, kad esmu dzīva un klausos.

par īgņām un baznīcām

palasīju īgņu tvītus par rindām LNB jaunceltnes apskates dienā un zaudējumu hokejā, par izmaitātiem Latvijas neatkarības pasludināšanas svētkiem un slikti organizētiem pasākumiem. un to, ka rīt jau uz darbu, ka drīz jau 9. maijs ar urlām un drīz jau vasara cauri. un tas nekas, ka viss plaukst un dīgst, ka spīd saule un gaiss tik pilns visa kā. un ka pašam rakstītājam ir vismaz elektrība un internets, ja jau tik čakli tvīto.

latvietim vienmēr ir slikti. ja tev ir labi, tu esi ārzemēs. un skaties, kā citi māk dzīvot. pat klimats viņiem labāks, odu mazāk, ievas nezied. mājās – krimta cietu pelavmaizi, avotā’i mērcēdami. nekas nav labi. pateiksi, ka labi, bābas noskaudīs. tad nu vaimanā ar – kamēr pievaimanā nelaimi. un tad, uzmetuši kūkumu, pukst: nu, ko es teicu.

Lieldienās baznīcā bija forši. stāvējām kreisajā, tas ir, sieviešu pusē. dievkalpojumā ir brīdis, kad jāsniedz roka apkārtējiem par miera un izlīguma zīmi (riebjas visādi sektantiski gājieni, bet šitas ir forši tāpēc vien, ka cilvēki ir tik dažādi un tomēr labi vismaz simboliski nevis ecēties, bet sarokoties). tad nu tur bija viens babulis. purpināja, besījās kaut ko. uz sniegto roku  – nu tā. bet nu paspieda, lakatu sapravījusi.
tak iedomājies. mamma man pēc tam saka – šitā pati bijusi pēckara lielā stukačiene, kas taisījusi izvedamo sarakstus. nu pasaki. jau pusgadsimta garām, bet tie cilvēki tepat vien dzīvo. un viņi arī tagad sataisītu to sarakstu, bijusi tik izdevība.
maitas nezūd.

ja latvietis izdarīs kaut ko labu, atradīsies otrs latvietis, kas teiks – mēsls. ja latvietim notiks kaut kas labs, otrs latvietis teiks – a) man ir labāks, b) tev drīz samaitāsies un nozags. ja vienam latvietim izaugs spēka ausis, otrs latvietis paņems nazi un nogriezīs. tā drošāk.

ha, noticējāt?

ja latvietim kaut kas nepatīk, vainīgi ir visi citi latvieši. un nekad pats. 🙂

vieniem latviešiem iepatīkas Ziedoņa dzeja, un viņi saknibina savu mūzikas albumu, jo viņiem tā patīk, sanāk un gribas. otri latvieši būvē konspirācijas teorijas, ka tie pirmie otrajiem nozaguši Ziedoni un nošmugulēs arī naudu. it kā varētu nozagt to, kas kādam pieder pa īstam vai arī Ziedonis būtu 2011. gadā ražota mašīna ar hromētām redelēm priekšā.

bet radīt dziesmu taču ir tikai viena no dzejas interpretācijām. kāds lasīja dzeju un redzēja tā. cits redzētu citādi. cits arī citādi dziedātu, citādi klausītos. tā nav mācību stunda – es jums iemācīšu mīlēt Ziedoni, es jums iemācīšu pareizi lasīt Ziedoni.

riebjas didaktika. ciest nevarēju literatūru skolā. pacietu tikai tāpēc, ka pacieta mani. abpusēji ignorējāmies. tā bija vienīgā stunda, kad vispār neklausījos, darīju visu citu, sarakstījos, rakstīju, zīmēju, spēlēju kārtis.

šodien Nacionālajā teātrī tirgoju latgaliešu grāmatas, jo gribu dot iespēju vieniem lasīt un otriem izdot. satiku savu literatūras skolotāju. dzīvei ir lieliska humora izjūta.

neatceros neko, ko viņa stāstīja stundās, jo pa to laiku rakstīju savu Kladi jeb publisko dienasgrāmatu, jeb analogo blogu, kas klejoja pa skolu un par kā lasīšanu varēja dabūt pat zināmus labumus. varētu teikt – literatūras stundas skolā mani iedvesmoja darīt kaut ko citu. tas nenozīmē, ka centos atcerēties kaut ko par Paulīni Zalāni, Šilleru vai Regīnu Ezeru. bet tas nenozīmē, ka neko neatceros. klausījos un nepierakstīju – mani 3 gadu literatūras pieraksti ielīda plānajā kladē, no kuras bija izrautas vairākas viduslapas. katrā lappusē pāris autoru. par Rūdolfu Blaumani, piemēram, tur bija pierakstīts tikai viens vārds – optimists.

vidusskolas laikā neuzrakstīju nevienu normālu sacerējumu ar citātiem par kādu autoru. jo vienmēr izdevās izlocīties vai nu ar brīvo tematu, vai vienkārši rakstot brīvi, ja skolotāja domājās iespundējusi – uzdevusi tikai “literāros tematus”. reiz sviestainu tematu par Raiņa cilvēku – cīnītāju un robežu grāvēju – apdziedāju ritmiskā prozā, lejot kaut kādu čugunu umpapa stilā. dabūju laikam pat kaut kādu atzīmi, pārrakstīt nevajadzēja.

toties izlaiduma eksāmenu laikā obligāto sacerējumu uzrakstīju garu, ar ļoti daudziem citātiem un par Ojāru Vācieti. jo tolaik tas likās vienīgais normālais autors un biju sava prieka pēc izlasījusi visus tobrīd iznākušos kopoto rakstu sējumus. turklāt brīvais temats bija citāts no Ziedoņa – Lai puķi noplūktu, ir jāpieliecas. tā kā nesapratu teiciena jēgu un tas, ko sapratu, likās baigi klišejiski un stulbi, brīvo nerakstīju. pēc tam učene bija šokā – viņa (es) zina, kā liek pieturzīmes pie citātiem. 🙂

pēc tam, bakalauru 1. kursa laikam pavasarī (jā, jā, es studēju literatūru, kaut neko nejēdzu no dzejas un nevaru ciest autoru biogrāfijas) atklāju Ziedoņa krājumu “Viegli”. nu, tāds Ziedonis man patika gan. nevis tā stulbā “Kurzemīte”, ko dīdīja pamatskolā līdz vēmienam. aiz īgnuma, ka liek domāt vienās sliedēs un “pareizi saprast”, izraku laikam tak tajā pašā Kurzemītē: Katram strautam ir sava čala, tikai grāvji tek vienādi. ierakstīju Kladē un sajutos baigi protestējusi.

augstskolā uzcepu par “Viegli” kaut kādu referātu un vasarā nejauši iemācījos pāris dzejoļu no galvas. tas jau nav sarežģīti – grūti nāk tikai pirmie 2-3 dzejoļi, pēc tam atmiņa fotografē. to atklāju laikam 11. klasē, kad pēkšņi lika iemācīties 1 Raiņa dzejoli no galvas. toreiz biju nikna kā velns, bet iemācījos 11 dzejoļus. visus arī noskaitīju. ar špikeri, kur bija viņu secība krājumā “Tālas noskaņas zilā vakarā“. pēc nedēļas nevienu vairs neatcerējos. tikai šito, ko toreiz nespēju saprast un ko tagad tikai mācos pieņemt:

Tu esi viens no mūžības,
Un viens tu paliksi līdz galam,
Līdz tavas dzīves atliekas
Tiks ļautas pirmatnības salam.

bet Ziedoņa dzejoļus atceros.  jo tad, kad “Viegli” tirgoja, man nebija naudas. vispār nebija naudas. un tieši tāpēc man arī tagad tas krājums stāv virtuvē – jo laikam jau tā dzeja ir par smagajiem laikiem, kad nav nekā, bet tomēr ir. kaut kam par spīti tomēr kaut kas ir – sīkas sīciņas tikko jaušamas dvašas, ka būs labi. ka notiks pašas. tiklab 1993. gadā, tiklab šopavasar.

rudenī atcerējos:

Šis skaistais laiks!
Ar baltiem mākoņiem!
Man liekas – Latvija ir vēl aiz tiem.

un domāju – nez, atkal ir TAS laiks. tapšanas bardaks un kaut kāda dzimšana, dzemdināšana, radīšana, rādīšana. vieniem smagi, citi dzīvo. vēl metrs līdz Latvijai, vēl par metru tālāk pabīdīts mērķis. padomāju – nupat kādam būtu jāizdod tā grāmata vēlreiz. atsevišķi, smuki, viegli. un jāiemet krīzei acīs.

šopavasar sagaidīju, tikai citādi. mūziku. un tas ir labi.

P. S.
reiz “Viegli” nospēru no bibliotēkas, jo likās, ka to drīkst, ja ļoti, ļoti vajag. un vietā aizvedu pāris auto bagažniekus ar grāmatām.

jo, galu beigās, tajā krājumā ir 100. lappuse, kas palīdzējusi saņemties ne reizi vien un darīt ļaužu vairumam nesaprotamas, nevajadzīgas, pret laika un ļaužu spalvu ejošas lietas. tad, kad iesit pa pavēderi, iespļauj sejā un piedraud sadot pa muti. kad noklausās telefonu, kad nolamā internetā. tad vai nu jāsaliecas un jāīgņojas, jākož citiem. vai jāiztaisnojas, jāatliec mugura.

Pasauli es radzu klybu,
Bazneicu es izceļt grybu.

Taidu cāluši jau daudzi.
Audzi cāluši par audzi.

Draudzi cāluši iz draudzis.
Palykušys drupu skaudzis.

Smierts jau atguoja i solna…
Ceļšu tai voi tai iz kolna

Bazneicu. Es, muotis suopāts,
Pīdzymu te tik deļtuo.

Gona pyuņu, gona teļšu,
Bazneicu iz kolna ceļšu.

naktī uorā beja cīši tymss

ir nazkaida vīna pareizuo dzeive, kur vyss nūteik laikā. vysi sasateik laikā i laikā izaškir, nikuo nanūkavej i tolkom nikuo i napaspiej, partū ka jī vīnkuorši vysod vysur ir laikā. i kai lai taids, kas nikod nav nikuo nūkaviejs, zynuotu, kai ir paspēt. ni prīcys, ni bādys – vīnkuorši tuo nav. taipat kai es nazynu, kai ir pagaisynuot tū, kuo maņ nikod nav bejs. tikai tys, kas ir īgivs, zyna, kai ir pagaisynuot i kai ir dzeivuot bez, zynūt, ka vyspuor to ir.

reizem dzeivis īt paralelai, a reizem juos izaškir. kas nikod nivīna nav satics, nikod nivīna i napagaisynuos. kas nikod nav bejs iz kolna, nazyna, kai ir kuopt lejā. jis to i pa eistam i nazyna, kai ir kuopt tī augšā. dzeivoj Dīva mīrā i nivīnam dzeivuot namaisa.

taipat kai es navaru byut vyss i maņ nu vysu pasauļa ceļu juoizalosa sovejais, ar prīcu īraugūt kotru vieja nastū najaušeibu i upē garom maunūšūs ļauds prīceiguos laivuos. taipat ari es navaru byut tikai vīns ceļš. kai lai es zynuotu, kurs eisti. tū to es īraugu tikai paguotnē – kū asu izalasiejuse nu vysa pasauļa īspieju. a paguotne tikai sašaurynoj īspiejis – kas nikod nav apsadadzynuojs ar guni, nazyna bailis nu sorkonu gailejūšu ūgļu, bļaka kastrulis vuoka i korstys dukovkys sīnu.

tok paguotne ari atbreivoj nu baiļu. leidz šam to vyss beidzīs labi – agri voi vieli, tok labi. pīredze ir loba līta, kas aplīcynoj myužeigū dzeivi – cikom es atgduodoju vysus paguotnis syudus, vysus ļauds, kas mani nav sveicynuojuši, vysys stulbuos situacejis, es asu. i vysod jau vyss ir labi beidzīs – deļkuo lai tai nabyutu i iz prīšku. dzeive tok taipat ir tikai lotareja, a vysys lūzis pylnys. kotrys nazkuo daboj – cyts kompetu, a cyts div.

da i navajag dasasīt par smierti. kur ta jei ir? tei ir tikai svešu ļaužu dareišona i poša baile nu sovu īspieju izseikuma. partū ka bērēs mes raudim par sevi i sovim napadareitajim dorbim i napasaceitajim vuordim. raudim aiz bailis, ka nikuo jau vaira nabyus. tok byus. otkon deigs, plauks, zīdēs, otkon liduos, dzims i apsabārnuos. partū ka dzeive ir bezgaleiga i dzeiveiba taipat. i, lai kaids kū saceitu, ari muna dzeive ir bezgaleiga, cikom asu es poša.

nazynu, deļkuo itū pīrakstieju. ir vāla nakts, uorā bļaun nazkaidi sasamīguojuši putyni, ir tymss i malns. i es latgaliski nazkū rokstu, nazynūt, kū raksteišu jaunā teikumā. ir juoizkuop nu ramys, kab pasacaltu. kod es dzeivoju pareizi, es asu māma. tok vuordi jau nikur nav pagaisuši. kod es asu māma, manī vydā vysleidza nazkas ir i tušās.

vysod asu dūmuojuse, kai ir byut pādejai vacajai babuškai, kas vīneiguo zyna kaidu izmyrušu volūdu. kod jei nūmiers, nūmiers ari volūda, a nav jau ar kū apsarunuot – nivīna dzeivuo. a voi ta mes kotrys naasam taida babuška, kas cer, ka jū saprass, a vysi runoj nazkū cytu nazkaidim cytim vuordim. saprast var, tok na sasaprast.

taida vot i saīt dzeive. nikuo pareiza, a vyss sovā laikā i vītā. partū ka nikuo byutiska navar ni paspēt, ni nūkavēt.

uz mēles izvēles un citas spēles

vienkārši pēkšni sametās tik skumji, cik skumji bija apmēram pirms gada, jo nekas jau nekur nepaliek, lai kādās vates segās sakrāmē un kādos debesu plauktos saliec, un tajā pašā laikā iemesla jau it kā nav – laimīgā, laimīgā dzīve, kas ir tikai vienu reizi un kad veiksme smaida un izdodas pat šķietami stulbas lietas, piemēram, apmaldīties svešā pilsētā, nolikt kaut kādā pilnīgi nejēdzīgā vietā auto, jo tālāk ir būvlaukums un ceļu darbi, un pēc kāda laika atklāt, ka auto nolikts tieši pie vajadzīgās ēkas durvīm.

nezinu, kas tas ir. droši vien vienkārši vecums. lēnām atvadīties no pagātnes, lēnām apaugt ar pagātnes parpalām. līdz vienu dienu atklāt, ka nekā tāda jau nav, bet visa ir par daudz.

vienkārši atcerējos. gabaliņš no laikam 10 gadus vecā un nekad neuzrakstītā Zelmas romāna, jo 2005. gadā kādā piektdienas vakarā es aizgāju no darba, pametu iekārtoto dzīvi un aizbraucu prom no Latvijas. pēc tam tas vairs nekad nav bijis gana svarīgi, lai turpinātu. bet fails jau kaut kur mētājas un tā arī nav nosvilis un pazudis par spīti nezcik nosvilušiem datoriem, izmirušām disketēm un nomirušiem diskiem. saki nu.

Kaut kas ir nožēlojami beidzies, bet nebeigsies nekad. Kur kādā veidā tos pavedienus esmu izlaidis no rokām – neba nu grožus (kučierim vienmēr esmu bijis par muļķu, jo neesmu uzdrošinājies), drīzāk visparastāko lāpāmo diegu. Ja varētu izlāpīties un aiziet pa kanti uz priekšu, uz to saulaino rītdienu. Ja kaut vai izdotos tai noticēt.
Kaut kas svešs ir manī, es vairs nespēju ticēt un iet pa ūdens virsu, es pat peldēt vairs neuzdrīkstos – rokas it kā kustas, bet kājas grimst dibenā, ķermenis nostājas vertikāli un velk uz leju. Nogurums – no dzīves vai dzīvošanas.
Varbūt arī agrāk nekam neesmu bijis derīgs, vienkārši gadījies pa ceļam, paķerts līdzi, parauts debesīs kā tukša celofāna kulīte pavasara vējā, kas siltām strūklām ceļ augšup meiteņu matus, svārkus un domas. Viss pārējais pēc tam ir haotiska lidošana te pretī zemei, te debesīm, bet no manis paša labi ja atkarīgs tik daudz kā čaukstēt.
Man pašam ir jāatbild, nemeklējot palīdzību nekur ārpus. Es pats esmu gājis uz to. Neapzināti vai ar visu prātu un no visas sirds. Pats esmu ļāvis notikt. Pats atvēzējies un kaut ko svarīgu iemetis dzelmē.
Mēs paši lemjam savas dzīves, tikai pa laikam to darām ļoti pavirši un varbūt vissvarīgākās lietas atstājam citu rokās. Vissvarīgākajās vietās mēs klusējam, kaut būtu vajadzējis ja ne kliegt, tad vismaz jāsaka balsī. Mums pašiem būtu jātur groži, bet mēs pat ļaujam izjūgt zirgus. Mums pašiem būtu jābūt sev drošinātājiem, karabīnēm, drošības siksnām un jostām, bet mēs savas virves nepiesienam ne pie kā un laižamies gar klints malu savā ikdienā kā nebūtībā.
Savējo nav. Nav priecīgā bara, kur tērgāt par nebūtiskiem niekiem. Nū, mēs vienkārši esam aizņemti, iebraukuši katrs savās sliedēs. Tas ir noticis. Darbs, mājas, ģimene. Izvēļu laiks ir beidzies. Varbūt tā bija jaunība.
Kaut kāda izvēļu summa ir radījusi to, kas ir mana dzīve un no kurienes ir arvien mazāk un mazāk izeju, un kurā pieejamo iespēju daudzums drīz būs izsmelts. Ne jau dzīve būs beigusies. Vienkārši viņa te tā būs un būs jānodzīvo līdz galam – tā, kā tā ir. Necenšoties neko ne mainīt, ne uzlēkt augstāk par sevi vai cerot uz kaut ko, ko gribētu pienākam, bet kas nepienāks nekad.
Jo ātrāk man izdosies pierast, jo skaistāka būs mana dzīve. Samierināties ar pārbāztu trolejbusu un braukt, jo mašīnas līzingam nepietiek uzņēmības rauties sazin cik darbos un arī lielas vajadzības nav. Uz kurieni tad es brauktu: darbs – mājas, mājas – darbs?
Samierināties ar darba ēdnīcu un izvēlēties: mājas kotlete, karbonāde, vistas šķiņķis, mednieku desiņas, gulašs, piedevās rīsi, griķi un kartupeļi. Saldajā maizes zupa vai ķīselis ar kremu.
Samierināties ar darba datoru, kas pa laikam mēdz uzkārties. Ar kolēģiem samierināties. Ar skatu pa logu. Ar smaku kāpņu telpā. Ar kaimiņu balsīm aiz sienas.
Ja arī ar sevi izdotos samierināties un dzīvot nost. Līdz rītdienai. Ja izdotos nedomāt. Bet es laikam meklēju to, kā nav, un meklēju nepareizajā vietā.
Par tām skaistajām nākotnes iespējām domāju. Par iespējām, kas skaisti iecerētas, jo tā piederas saldajā un skaistajā dzīvē, bet kas ir nokancelētas, jo kaut kādas izvēles tur atpakaļ pagātnē izdarītas nepareizi un ceļa nav vai arī tas ved citur.
Tev nebūs. Jo tev nav. Ja tev būtu, tev jau būtu.

tukšs burbulis jeb eksperimenti

ja objektīvam kaut ko aizliek priekšā, tad objektīvs ir ciet un nekas vairs nesanāk normāli. atradu mistiskos negatīvus, no kuriem nekad nav taisītas bildes. bērnu kaleidoskops un celofāna maisiņš. priekš kam tas bija vajadzīgs, nezinu. tāpat kā nezinu, priekš kam to rakstu un piesārņoju ēteru. daudz labāk būtu klusēt – pašai mierīgāk un citiem par vienu linku mazāk.

runājot bērnības vārdiem – man ir mazrakstelīgais periods.