Bildes no manas jaunības

Šorīt piecēlos agri, jo tāpat vairs nenāca miegs.
Pēc vakarnakts murgainā brauciena pa sniegu, kas beidzās tik labi, ka nekas nenotika un nekas bīstams tā īsti pat nesāka notikt, likās, gulēšu veselu mūžību.
Bet tā vietā miegā raudāju, jo bija kaut kā tik žēl, it kā pasaule ietu bojā. It kā viss būtu pagalam un es neko vairs nevarētu salāpīt – kā nolemtība vai bezgalīgs slogs uz pleciem, kad nav ne ko elpot, ne kā būt. Kā atmiņas par visiem pagājušajiem smagajiem laikiem.
Varbūt tā bija tikai slimība, no kuras tomēr neizspruku – nedēļa mājās pie kompja ir gana ilgs laiks, lai nogarlaikotos. Un pēc tam apmēram 500 km ceļojums, jandāls līdz pusseptiņiem no rīta, dejas un smaidi, divreiz uz zemes nomests telefons, parūkas un minisvārki, draugi un līksmība, ziņa par kaimiņa nāvi un sunīša prieks gulēt blakus gultai uz grīdas, kur guļu es, sniegs kā balts brīnums un ķēpa uz ceļa. Kā lai ko tādu noguļ. Dzīve.
Šorīt es sapratu, ka dzīve ir tik īsa un brīnumu pilna, ka ir grēks nogulēt tos brīžus, kad esi un, pats galvenais, vari būt laimīga. Jo kaut kad būs briesmīgi, jo laime nav bezgalīga. Bet šis ir tas laiks, kad visi manējie ir ar mani un es pati esmu jauna un varu visu.
One Moment in Time by Whitney Houston on Grooveshark
Bildes no manas jaunības, kad dzīvoju kojās Tālivalža ielā un mācījos fotografēt.
Padomjlaika filmiņas, kas atrastas skapja atvilknē un kam sen beidzies derīguma termiņš. 90. gadu vidus, kad filmiņas tiek izfotografētas un attīstītas (attīstīšana 1 lats), bet papīra bilžu tā arī nav – jo nav naudas nekam un jābrauc par zaķi, bet nopirkt bulkas ir notikums. Katrs kadrs kā aizturēta elpa, jo nav ne jausmas, kas notiks pēc klikšķa. Vai vispār būs bilde.
Padomjlaika zenīts, kas atrasts mammas skapī un nekad nav fotografējis normāli – aizvars īsti nestrādāja. Kaut kad vēlāk tika aiznests uz remontu un par 5 latiem tika pie dzīvības. Dzīvs un strādā joprojām. No viņa nākušas manas bērnības retās bildes un manas agrās jaunības negatīvi.
Ja nebūtu šo veco filmiņu un vecā zenīta, no šī laika paliktu tikai atmiņas. Vai tagad ir kas vairāk, es nezinu. Neko vairāk kā atmiņas jau arī nevar paturēt – fotogrāfijas ir tikai pieturas punkti, kuros dzimst citas realitātes aizmetņi, kam nav nekāda sakara ar to, kas ir bijis.






Disertācijas aizstāvēšana

Pirms pusotras nedēļas biju aizgājusi uz disertācijas aizstāvēšanu. Nebiju bijusi jau gadiem.

No sākuma aizstāvējās Sanita, tas bija patiešām sirsnīgi un jauki – lai katram izdotos uzrakstīt tādu darbu, ka disertācija ir svētki un jauka satikšanās. Un vēl man likās, ka Sanitai dīvainā kārtā bija izdevies palikt par cilvēku un saglabāt interesi par to, ko dara – un tā toč ir veiksme. (Ja pat tā nebija, tas cilvēks turpat blakus vien bija.)

Visādā ziņā te ir viņas blogs – http://sanitare.wordpress.com. Un tur katrs pats var palasīties, ka tas cilvēks ir traks. Un izrok visādas trakas lietas. Nav jau brīnums, ka ar trakumu aplaiž arī citus un disertācijas aizstāvēšanā visi smaida.

Bet tas nebija interesanti. Tas bija… forši!

Trakums sākās vēlāk – kad bija jāgaida mielasts: lieliskā lauku torte un smalkais māju sidrs. Labu gribēdama, aizgāju uz otras disertācijas aizstāvēšanu.

Labi vien bija, ka aizgāju. Tā bija lieliska traumu dziedināšana – saprast, ka pašas aizstāvēšanās TIK baisa nemaz nebija. Lai gan kas nu tur baiss. Atceros tikai cirka dzīšanu par baltajām sievām, Rožkalna apmulsumu, ka Zelma nav Zelma, kā arī Dr. Hausa smalko iznešanos, kad šis kļuva par sēdes vadoni un sprēgāja kā tāds ugunskurs. Un kur nu vēl zobens, ar sarkanvīnu appludinātais Cimdas kabinets, solījumi Ankravai NEKAD NEDARĪT pašnāvību, Lasmanes atgādinājumi par sievietes laimi dzemdēt, galdauta vietā teātra kulises, padomju glāzes ar tautumeitām, jandāls un ņemšanās, dzeja un dziesmas.

Neesmu nekāds kāzu un bēru fotogrāfs (vispār man īsti nav arī fotoaparāta, tikai šitādā izmērā to tik ļoti neredz), bet profesoru sejas bija tik lieliskas, ka nespēju atturēties – ne no fotografēšanas, ne bilžu ielikšanas blogā.

Disertantes bilde nav ielikta speciāli. Nav jau nekāda reportāža no kara lauka. Ir prieks par sejām. Pat ja tajās nožēlojamās bildēs to nevar saprast.

Jā, jā, reiz man būs fotoaparāts un reiz es bildes pirms likšanas tīklā arī apstrādāšu.

Atbluozme nu vosorys

Kod pādejuo sīna vešola beja lykta pyunē, ar sābrim Puškinu, Valerku i Dimku braucem iz Viļānim piec šņaba.
Prymakūs atguojušais sābru Puškins prīceigs trynuos pa siedekli. Tod pieški suoce stuosteit par kaidu tī sovu paziņu:
– Vot, dzeivuoja cylvāks, a niu jau seņ mirs. Lai mīrs juo dvēselei. Lobs cylvāks byutu bejs, kab tik tei mēle nabejuse tik gara. A, vot, beja, beja i nūmyra… I kur jis niu? Nav ni cylvāka, ni dzeivis. Ni juo mēlis. Beja i izbeja. Kai vysā nabyutu i bejs.
I tod ar taidu kai nūžālu, ka ūtram itai nūsaveics – jis jau pi vītys, Puškins pi seve saceja:
– A ja, vot, vsjo motajus’ po belu svetu. I ni konca, ni serediny.
Nūsapyuš, nūslauka svīdrus zam kepkys. Izlīk capuri atpakaļ, sapruovej. Pluoni, sasveiduši moti. Siermi i pylni sīna puteklim. Sīna laikā nav vīgli, dorbs dorba golā, svīdri i svīdri.
Puiši sēd, nikuo nasoka. Dimka ir Mitjkalāna padieļs, jau aug ūsys, a bolss kai gailānam. Valerka vysod daudz runoj, jam jau pi pīcdesmit. Valerka nu dobys nav švaks, tik na cīši gudrys. Tik seve nikod naapbižuos – viļteigs kai lopsa. Kod sīna laiks, rauga aizalaist meituos. Niu nazkai palics dzeraunē i tics iz tolku. Tok byus šņabs. Tys labi. Valerka sēd i laimeigs klusej.
Šoseja šveikst zam mašynys skrytuļu. Vosora. Saule. Kurs teirums jau nūpļauts, kurs jau sakosts. Kurā otkon tik kryumi i kiula aug.
Dabasi augsti i zyli, sauleite, zaļa zuole, i ceļa molys kūkūs treis lopys. Rati bolti muokuleiši kleist dabasūs kai izzeimāti.
Puškins verās, verās pa lūgu. I jau cytā bolsā soka:
– A krasivo tak! Živi i živi. I raduisja kak durak.

Gudrībai zobos neskatās

Kad man bija apmēram 15-16 gadu, tiku pie pilna zobu komplekta. Reizē ar gudrības zobiem diezgan nesāpīgi tiku arī pie gudrības.
Spilgti atceros, kā 15 gadu vecumā ziemas sākumā, vējam aurējot un lietum līstot, priecīga slapjdraņķī gāju pa šosejas malu – violeta pufaika (tiešām pufaika, ar vates pildījumu), kaut kādi noškiebušies zābaki, somas nav, esmu savākusi mammas veco somu, kam krīt nost rokturi, laikam pelēkās vilnas bikses, ko ienīdu kā elli. Naudas nav, nekā nav.
Gāju un domāju, ka šitas gan ir ideāls vecums – es visu zinu, visu varu un man viss sanāk.

Kopš tā laika nekas daudz nav mainījies. Tikai pa laikam piefiksēju – sasodīts, cik pieredze ir laba lieta. Pilnīgi jūtu, kā izgulsnējas. Skaties uz cilvēkiem un brīnies, rocies sevī un brīnies.
Galu beigās – šobrīd es esmu visvecākā un visgudrākā sevis versija.

Kaut kad bērnībā (līdz 19 gadu vecumam) domāju – nez, kā tas būs, kad būšu 30 gadus veca. Taču es būšu es, bet tā nebūšu es. Un ko es tad domāšu par to sevi, kas es esmu tagad – padsmit gadu vecumā.
Trakākais, ka nedomāju neko. Neatceros neko. Tikai lietas, vietas un cilvēki atgādina par laiku, kas ir bijis, un lietām, ko esmu darījusi.
Kad vēl klejošu pa daudzstāvenēm un bāzīšu uz durvju kliņķiem izdobtus gurķus? Kad vēl izkrāsojusies un aurodama ar pītu grozu uz galvas ietesīšu “Lukoil” benzīntankā vai dzelzceļa dežuranta būdā kopā ar baru draugu, kam līdzi izkaptis, mēslu sakumi un garmoška?

Ir tikai sasodīti dīvaini saprast, ka jau tad es biju es. Ka tos tekstus mierīgi varētu rakstīt jebkad. Vienīgi pieredzes ir vairāk. Saprašanas vairāk. Vienaldzības vairāk. Un arī vairāk paškritikas.
Lai gan kāda atšķirība – publiskā dienasgrāmata skolas laikos vai blogs mūsdienās.

Tāpēc stāsts par zobārstu. Kā nedēļas nogalē spēru izšķirošo soli un kļuvu par 1/4 stulbāka – izrāvu gudrības zobu.
Vai varbūt tad, kad izaug zobi, cilvēks “nāk pie samaņas”, padsmit gadu vecumā apzinās un piesaka sevi kā personību, bet tad, kad tie sāk birt ārā, samaņu zaudē – no pārgudrības kļūst vecs.

– – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – –

Zobārstniecības darba laiks no 9:00 līdz 14:00. 12:55 esmu klāt. Man iedod numuriņu 13:00. 😀
Sēžu pie durvīm, iemetusi šķirbā kartīti. Izrauj vienam, otram, trešam. Cilvēki atnāk un aiziet, mani iekšā nesauc.
Kājas dreb, sirds trīc, metas nelabi. Cilvēki atnāk pārbijušies, aiziet saviebtām sejām un klusējoši.
Man jau ZB. Ja šitā nebūtu jau 3. reize, kad eju raut un aizeju prom, nudien notītos.

Kad jau biju atmetusi visas cerības un uzņēmu laiku – 13:40 iešu iekšā, atvērās durvis. 13:38.
– Paciente? Mums ir vēl paciente? – sirms ārsts debesszilā halātā ar dievīgu krievu akcentu vaicā medmāsai. Tā noņurd un padod manu kartīti.

Saku, ka negribēju bāzties iekšā bez aicinājuma.
Ārsts atplaukst priekā un atzīst, ka tas gan ir dikti prātīgi – no malas te nav ko visādiem staigāt!
Vaicā:
– Kas ta noticis? Par ko sūdzamies? Sāp? Nesāp!?
Saku, ka nesāp. Tikai nenormāli bail.
Šis palūr caur pieri:
– Un bail? Ko ta bail, ka nesāp???
Seko nākamais jautājums:
– Ar narkozi vai bez?
Šai brīdī šausmās sastingstu. Bez?

Kamēr narkoze iedarbojas, zobārsts pieņem nākamo pacienti. Tā, šķiet, ir skolotāja. Zobs kustas jau gadiem, beidzot arī sāp. Atnākusi izraut.
Zobārsts noklausās to visu un sper ārā:
– Bet es tā nevaru, jātaisa rentgens, jāskatās! Ja kustas, varbūt nolūzis. Varbūt jau kaulā cista – tas jāņem ārā. Izraut ir sīkums. Katrs duraks var izraut. Vot pēc tam izārstēt – tad skrien pie profesoriem!
Tad jau mierīgāk
– Aizejiet uz rentgenu! Tepat blakus, divi piecdesmit.
Sieviete:
– Cik maksā raušana?
Zobārsts jau nepacietīgi:
– Līdz 60 latiem. Atkarīgs, cik sarežģīta operācija. Bet mēs esam zolīda iestāde, mēs te nevaram medicīniskas muļķības darīt. No sākuma rentgenu!
Sieviete jau zaudējusi balsi un pukst:
– Man laikam jāiet citur.
Zobārsts:
– Lūdzu! Centrāltirgus gaļas paviljonā ir zobārsts, 2. stāvā. Izraus momentā!
Sieviete jau ar nīgru ironiju:
– Tirgū?
Zobārsts nikni:
– Jā, tirgū. Ir laikam pat divi kabineti. Vēl no vecajiem laikiem iekārtas. Bez narkozes, daži lati.
Šai vietā es jau ķiķinu, vaigs kļuvis stīvs, siekalas norīt nevar, rīkli nejūtu. Man patīk tā vīrišķa attieksme. 😀 Melnais humors ir foršs.
Sieviete vēl tielējas, ka ir skolotāja, skolotājiem aldziņas mazas. (Labi, es nezinu, cik skolotāji saņem, bet nu te laikam jautājums par prioritātēm – veselība vai cits.)
Zobāksts atgādina, ka vienmēr var iet citur, bet šeit ir zolīda iestāde, institūts, cenrādi var apskatīties mājaslapā, bet jātaisa rentgens – kā lai zina, kāpēc tas zobs kustas. Varbūt sakne jau nolūzusi nost.
Sieviete aiziet. Šķiet, uz neatgriešanos.
Īsti gan neiebraucu, jo man no malas tā komunikācija liekas komiska. Ārsts ir visnotaļ korekts un joko, sieviete lec uz ecešām un īgņojas. Var jau saprast – zobs sāp. Bet, ja man sāpētu zobs, es darītu, ko ārsts liek.
Vienreiz mūžā gan tik ir sāpējis – Sanktpēterburgā pirms laikam 6 gadiem. Toreiz apdrošinātājs aizsūtīja uz zobārstniecību, kur bija šveicars un trīs sekretāres tumši zilos kostīmos ar garām modeļu kājām. Ārsti gan bija normāli – izpētīja manu muti viss kolektīvs, izbrīnījās par metodēm. Pateica – jārauj ārā! Jo Krievijā mēs kanālus netīram! Es šokā. Aizgāju prom, sazinājos e-pastā ar draudzeni zobārsti un savu zobārsti. Tās pateica – kādas muļķības! Lai laiž strutas ārā. Gāju vēlreiz. Taisīja operāciju, bija izrakts jau cits ārsts – kas zināja dažus vārdus latviski. Izjautāja par kanālu tīrīšanu un vai ta tiešām šitādu zobu taisās labot. Pēc nedēļas aizbraucu uz Rīgu, aizgāju pie ārsta. Tas zobs man joprojām ir.

Kad sieviete no kabineta prom, ārsts atnāk pie manis. Normāli izstāsta, kas jādara un ko nevar darīt pēc zoba raušanas – kamēr vēl spēju sarunāties un izvaicāt.
– Tik neskalojiet to dobumu ar švunku! Kā spruks korķis vaļā, atkal būs asiņi mutē!
Tas gan ir iedvesmojoši. Sadomazo priekšspēle. 🙂
Šis jau ņem knaibles, jau raus. Bet, pirms likties mutē, paziņo:
– Kundze! Zoba ekstrakcija ir zoba ekstrakcija! Var būt visādi!
Seko sīks nolūzušu sakņu, līku sakņu, cistu, vēžu u.c. ārprātu uzskaitījums.
Laikam manā sejā ir tādas šausmas, ka ilgi neturpina. Nopūšas – nevienu neinteresē tik saistošas lietas… Cūkām apelsīnus…
– Muti paver! Paver muti!
Raušana ir diezgan ilga, tas zoba ķēms turas visiem spēkiem pretī. Ievēroju, ka ārstam ir 2 zelta gredzeni, laikam 2 sievas bijušas. Gredzeni man spīd pie pašas acs. Ar roku aizspiedis manu degunu, ka nevar ievilkt elpu, bet tik ilgi nevar arī neelpot, viņš kustina un velk to sātanu ārā.
Ir! Neko nejūtu, skaņas arī nav. Bet ārsta sejā parādās smaids:
– Opā! Smukas saknītes. Trīs!

Zobs man tiek parādīts. Paķēris knīpstangās, ārsts vēl silto zobu virpina man pie paša deguna.
Diezgan glīts. Ar īpašu ieinteresētību gan neaizraujos, jo krēsls ir drausmīgi neērts un domāju – bāz tak ātrāk tamponu mutē!
Ārsts mazliet apvainojies. Bubina pie sevis:
– Nu ja, ir jau cilvēki, kam neinteresē. Bet tur var būt visādi bojājumi, iekaisumi, vēži!
Pēdējo viņš jau nomurmina pavisam klusām. Kāda jēga cilvēkam, kas neinteresējas pat par savu zobu, stāstīt par visādiem negadījumiem un brīnumiem.
Var just, ka esmu zinātniskā iestādē un zobus rauj gan jau kāds nopelniem bagātais Dr.
Viņš gan pavisam vīlies secina beigās:
– Bet te nekā. Labs, stabils zobs.
Interesi viņš ar to pašu ir zaudējis. Zobs ta zobs. Vai mazums zobu redzēts. Bet es jau nobīstos, ka varbūt ne to izrāva! 😀
Tomēr beigās secina:
– Stabils zobs, saknes labas. Tikai zoba vairs nebija!
Pats smejas.
😀

Tā man gāja.
Beigās ar visu narkozi sanāca 22 lati. Saki nu. 🙂

Malnbolti žyguleiši

Šūreit daguoju pi lūga i nūsabreinuoju – saule pīliejuse ar kruosu vysu pasauli: sorkoni i bolti jumti, bryunys i dzaltonys lopys, malni padebeši. Vyss taids tumeigs i eists. Saule, a pamalē malni dabasi.

Īsadūmuoju – parkū myusim itys vyss skaistums. Itys vyss niu ite.

I tod, apliejuse puči, saprotu – partū ka mes asam ite. Mes vīnkuorši asam Latvejā, deļtuo i skaistums.

Svešumā ir interesnys i šmukys lītys, vysaidi breinumi i puorsteigumi. Jiurys, kas bāg i atsagrīž. Kolni, kas pasaceļ i sadryupst. Šosejis, kas vejās apleik kolnam i kuop pa serpentinu. Breineigys pučis zīmu i vosoru, dzili kolnu azari, bolta kreita īlejis, dyuņu līknis. Tok tys vyss puorsteidz, izbreinej, izgleitoj par pasauļa plašumu i vysaidumu, tok tuo vysa ir par daudz.

I vysleidza sātā ir nazkas taids. Īsatreis i ir. Seika seiceņa šaļteņa, kod dzymtī dabasi ir cytā kruosā.  Saucit tū koč voi par mīlesteibu.

Itymā godā maņ beja izaicynuojums – atrast vuoka karteņu jaunajai latgalīšu gramatikai “A short grammar of Latgalian“, kū sarakstejuse volūdneica Nikole Nau i izdevs apguods “Lincom Europe“.

Partū ka kai paruodeit volūdys dvēseli? Dabasi vysur ir dabasi, zeme vysur ir zeme, azari vysur ir azari. Zyrgi ir zyrgi, bazneicys ir bazneicys, krysti ir krysti, akmini ir akmini. Cylvāki? Tok kuri? Jaunīši džynsūs ci tautyskūs brunčūs? Babys ar skustenim i puotarneicom? Veči pi zyrga ci traktora? A kaids tam sakars ar volūdu.

Apvaicuoju puors normalu fotografu. Mani pasyutēja pupuos – pasoki, kuo tev vajag, tod pasaciešu, voi maņ ir. A kai maņ zynuot, kas jam ir? I kai maņ zynuot, kas vajadzeigs.

Tod vīnkuorši vierūs sovā piļneigi haotiskajā i vysaidu breinumu pylnajā arhivā. Kas nu tuo, kas maņ ir, ir par volūdu. Partū ka ir kartenis, kas paruoda mierstūšu volūdu. Ir kartenis, kas paruoda skumis, prīcu voi dzeiveibu. Tok kai paruodeit latgaliskumu.

Latgolys Muora ci Aglyunys bazilika? Ceļamolys krysts ci muola pūdi? Traktors ci pīna konys? Lauku dzeive ci dobys breinumi?

Atbiļde ir ite. Īdevu skaudzi atrodumu, iz vuoka tyka Īva. Jauna sīvīte tautystārpā Juoņadīnys reitā pi gunkura.

A kaids tam sakars ar žyguleišim? A nikaida. Vīnkuorši tī dabasi – malni īt nu pamalis kai bluočs, tok sirdī mīrs – rudiņa leits atīt par kolnu i atnas soltumu, tok jis i padzirdej zemi, kas pyrms mīga piec korstuos vosorys gryb atsadzert, kab cytugod okuos byutu iudiņs, kab zeme otkon byutu zaļa i kruosaina.

Nazkurā nedeļgolā itūrudiņ braucem ar draugim iz Latgolu i pīstuojim Kūknesē. I īsadūmoj – brauc pa ceļu iz piļsdrupom i pieški sirdī īsyt bierneiba. Mašynu stuovvītā tikai žyguli, zaparožeci, volgys, latvejis, moskviči.

I tu otkon esi mozs. I atguodoj. Vysus bierneibys koncertus, teatra breivdobys pasuocīņus, tautys manifestacejis, bazneicys svātkus, kod tāvs ībrauce pļovā i raudzēja nūlikt mašynu (i jis nazynuoja, kas ir nūparkuot mašynu), a muote tik saceja, lai nalīk cīši tuoli voi pret kolnu – rūkysbremze to švaka (i jei nazynuoja, ka var braukt i ar mašynu, kam kotru sastdīni nav koč kas juokapačoj motorā). A es siedieju aizmugurē iz siedekļa ar zaļom rūtim i cerieju – cukragaileiši, poņčiki, pepsikola (i es nazynuoju, ka nazkod žyguleiši byus tikai malnbolti – munā bierneibys albumā).

HH2: vācu preses apskats un Bīna sievas piezīmes

kamera

Pēc 8 saulainām dienām pilsētā, kur šovasar saules lāga nebija bijis, negaiss nāca ar joni. Nāca, nāca un pagāja garām. Bet tad atnāca un stāvēja pamalē kā melna siena. Bet blakus saulīte spraucas cauri vieglām cakām. Balti un melni mākoņi.

Šai brīdī radās jautājums. Ja baltās sievas, kas vienmēr visu izjauc, kancelē un grauž kompjiem vadus, ir melnie mākoņi, tad baltie mākoņi ir trillu laime. Bet ja trillām negribas īsti šķirties un pārtraukt PK dienas, tad taču trillu laime ir tieši melnie mākoņi. Un baltās sievas jāj baltajos mākoņos. Sanāk, ka baltās sievas ir pozitīvs tēls – grozies, kā gribi.

Laimīgi tikusi līdz lidostai, atjēdzos pie kontroles līnijas. Pirms manis bija balināts sievišķis ar divām mazām somām, kur esot “medicīna”, un lielu somu, no kuras negribīgi izzvejoja kosmētikas maisu. Šķiet, tur bija VISS. Arī skrubis un bārdas skujamās putas.

Maiss piesaistīja kontroliera uzmanību, un viņš paziņoja, ka aerosoli nav atļauti. Balinātais sievišķis ievilka elpu un spļāva ārā: “Esmu bijusi ar visiem aerosoliem Kolumbijā, visās lidostās viss normāli, bet te…”

Viņa apslāpa, izpletusi rokas ar kaut kādām grabošām sprādzēm. Brieda škandāls. Kontroles vīrs padeva zīmi, un viņu nomainīja kontroles sieva ar melnu copi. Pa to sprīdi aiz manis stāvošie sirmie vīrišķi metās mierināt balināto: “Te, Hamburgā, viņi vienmēr ir stingrāki. Jo te ievēro visus noteikumus.” (Tai brīdī pabrīnījos, ka kontrole Rīgas lidostā tik maiga – visus ierobežojošos un lietas sarežģošos noteikumus taču ievēro pie mums.)

Kontroles sieva sataisīja profesionāli līdzjūtīgu seju un vaicāja: “Kolumbijā, ja? Un ko jūs darījāt Kolumbijā? Kas vēl atrodas jūsu somās?”

Vīri aiz manis palika manāmi nervozi – pasākums draudēja ievilkties. Tak kontroles vīriņš pameta man ar roku, konveijers turpinājās, apejot kolumbieti. Ja neskaita pīkstošas pogas, izšļuku cauri kā pa reni. Somā gan nekā TĀDA nebija, ja neskaita tukšu Cilles limonādes pudeli. Bet nu vieni uz Vāciju brauc lupatu šopingā, citi pērk apšaubāmu limonādi.

Un tad es kļuvu par Bīna kundzi. Tas ir, viss vienkārši lieliski turpinājās, bet es to baudīju kā filmu. Kad esi ticis pie lomas, neko īpaši ietekmēt nevari, bet esi iekšā un viss lieliski notiek.

Izrādījās, ka cauri kontrolei gan esmu tikusi, arī mantas ir cauri. Bet kastes nez kāpēc joprojām atrodas sazin kur. Un nevienam nekādas daļas. Mēģināju aizsniegties. Iztēlojies kontroles slīdlentu, kas sastāv no rindā izkārtotiem rullīšiem, pa ko ripina kastes. Un iedomājies, kā ir atbalstīties uz tādiem rullīšiem. Bet gāzos ne jau es. Gāzās kastes. Kolumbijas sievišķa problēmas pavadījumā vīriņš, kam bija jāvāc kastes, kaut ko sajauca un nometa visu zemē ar blīkšķi.

Nākamais blīkšķis bija veikalā. Iemetu aci preses un grāmatu vietā, bet metiens gadījās pārāk stingrs – stends, kuru vēroju, nogāzās ar brakšķi, izkaisīdams pa grīdu un galdu kaut kādus žurnālus. Izrādās, patukla mamma ar skruļļainu mazuli bija kaut ko ņēmusi. Sorry-sorry pavadīta gāju prom ar visu svaigi iepirkto žurnālu. Baltā maisiņā.

Tikmēr baltās sievas ārā bija savilkušas visu fronti. Melna tumsa un zili mākoņi. Radās nopietnas bažas, ka cauri ir – sāksies. Un neviens nekur nelidos. Ne jau nu es.

Un tad piezvanīja Marta. Skaidrodamās par kabaču marinējamām receptēm un sazin ko, gāju uz tualeti. Tur bija tualete. Tur bija tualetes zīmīte ar kaut kādu siluetu. Sieviešu tualete. Vienā rokā turēdama laptopu, ko vēl nebiju iestampājusi somā, otrā telefonu, ar vienu elkoni pieturēdama mugursomu, ar otru vērdama laimīgi pusvirus esošās durvis, tiku iekšā. Marta tikmēr vaicāja kaut ko par Rīgu vai ko tur. Pamanīju, ka abas kabīnes ir aizņemtas. Abās nošalca ūdens. No vienas iznāca sieviete biksēs. Sieviete biksēs un uzvalkā. Uzvalkā un ar šlipsi. Ok, vīrietis. Veras otras durvis. Atkal tāda pati. Marta vaicā, kur un kad es būšu. Jei bogu, esmu veču tualetē. Pisuāri. Smakas nav. Kā tu, cilvēks, vari zināt, ka esi ticis ne tur, ja nav veču atejas smakas. Kamēr abi vīrišķi mazgāja rokas un gāja uz durvju pusi, izmanījos viņiem līdzi. Iesmiedama pie sevis, kā tas izskatījās no malas. Jo par laimi man kājās bija bikses. Bet durvis it labi varēja novērot no garlaikoto sēdētāju rindām – iesperas, izsperas reizē ar uzvalkotiem tipiem. Cirkam būt!

Nezaudējusi dūšu, iegāju otrās durvīs. Mani apņēma ierastā atmosfēra. Kaut kas tajās atejās atšķiras. Ne tikai smaka. Atkal mēģināju atkost krānu un ziepju sistēmu – vienmēr esmu apbrīnojusi, cik atjautīgi ir noslēpta ūdens palaišanas sistēma sabiedriskajās atejās. Ir gadījies, ka tā arī nav izdevies – jo viss ir pārāk vienkārši, lai to uzminētu.

Ejot no atejas uz uzgaidāmo telpu, aizķeros aiz kaut kādas somas. Atskan pīkstieni. Dziesmiņa. Kāds ved kārtējo dziedošo čeburašku. Jautra bērnu dziesmiņa no somas. Filmā droši vien sekotu sprādziens. Vai arī es izvilktu no savas somas plīša zaķi un gribētu iepazīstināt ar dziedošo mantu.

Uzgaidāmajā telpā krēslos pārāk daudz vietas nebija. Tomēr diezgan veikli uzgāju divas brīvas vietas – nolikt somu un apsēsties, nevienam nenoraujot galvu. Apsēdos. Atskanēja blīkšķis.

Baltais maisiņš ar žurnālu bija izslīdējis cauri krēsla šķirbai. Šķirba bija tieši tik plata, lai tai cauri tiktu žurnāls un mana roka līdz elkonim. Bet tas bija par īsu. Tālāk bāzt neriskēju, jo jau gara acīm redzēju ūsainu ugunsdzēsēju komandu, kas ar autogēnu griež krēslu, lai atbrīvotu manu roku, evakuētus pasažierus, nokavētu lidmašīnu. Bet žurnālu tak man vajadzēja! Un neies tak laist mantu zūdībā.

Nākamais kadrs – četrāpus uz grīdas makšķerēju žurnālu. Misters Bīns būtu sajūsmā. Ļaudis līdzjūtīgi pabīdās, pierauj kājas sev tuvāk. Maiss ir tieši tik tālu, ka varu tam pieskarties, bet ne satvert. Jau apsveru domu novilkt kurpi un makšķerēt ar to, jo slotas kāta te nav. Bet tāds veikls iegūliens zem krēsls, galvenais neskatīties, vai visi skatās. Un ir. Sasodītais maiss.

Atskan signāls, ka sākusies iekāpšana. Piebrauc buss, vīriņi un sieviņas tekalē ap galdu. Problēmas ir arī citiem – krievu ģimene lido ar bērnu, bet vienam no viņiem ir kaut kas ar biļeti. Pa to starpu bērns pamanās ielīst pie vīriņiem un sieviņām un atvērt kaut kādas durtiņas. Māte savāc sīko, pa to laiku gāžas somas. Aiz loga melni mākoņi, drusku spīd zila maliņa debesu. Ja nebūtu mākoņu, iespējams, nebūtu arī melna nakts.

Domāju – ko nu es bez laika celšos. Lai tie trakie skrien. Skrien arī. Pēc brīža rinda noplakusi. Pieceļos. Pieved avīžu stendu – tieši laicīgi, lai uz Rīgu braucošie paliktu bešā. Bet ne es. Savācu trīs visbiezākās avīzes. Iespējams, tas bija vakara prātīgākais lēmums.

Atgriežoties rindā, palaižu pa priekšu vācu pensionāru pāri – tomēr biju izlīdusi no rindas un tagad atnācu. Tā nesmuki līst viņiem priekšā. Sieviete formā palaiž garām penžus. Paskatās uz mani. Un saka: “Uzgaidiet.”

Durvis aizveras. Pirmo autobusu palaiž braukt uz lidmašīnu, pārējiem jāgaida. Gaidīdama atstutējos pret galdu. Galds aizbrauc. Tikpat veikli atripinu atpakaļ. Nekas neapgāžas.

Piebrauc otrs buss. Īsa sazināšanās ar šoferi, durvis atveras. Vīriņš nolasa manas biļetes kodu, paskatās uz mani un pasaka: “Ar 18D ir zināmas problēmas.” 18D ir mana vieta. Viņš noliek manu biļeti malā un ķeras pie pārējo apkalpošanas. Palaidis garām 3 pavecas dāmas, viņš paņem manu biļeti un salocījis atdod. Bez jebkādiem komentāriem.

Otrs buss ir gandrīz tukšs. Dīvaini – Rīgā uz lidmašīnu aizveda ar vienu autobusu, te vajag divus. Bet nu katram savs – pie mums toties mīlīgāk un ir iemesls iepazīties ar kaimiņiem, uz kuru kājas stāvi un kuru soma sitas pret ceļgaliem.

Finālā arī otrs buss ir gandrīz pilns. Jau apsveru domu, ka atpakaļ lidošu ar lielāku lidmašīnu – nu kā Rīgā vienā autobusā varēja ielīst divi pilni autobusi. Gāžas. Koferis. Ne mans. Seko sievietes ķērciens: “Donnerwetter!” Koferis uzgāzies viņai uz kājām. Seko Sorry-sorry un smaidu apmainīšanās. Piebilde – Donnerwetter ir apzīmējums tam, kas briest pamalē – elle un marija no debesīm, kā arī lamuvārds, kas nozīmē apmēram to pašu. Nebiju gan domājusi, ka dzīvi vācieši lieto kaut ko tik arhaisku. Jo to man mācīja skolā. Un neviens vācietis nerunā tā, kā mācīja skolā.

Kāpjot lidmašīnā, pamalē skan mēreni sprādzieni. Gaiss sutīgs, pa lidmašīnas astes galu tiek krauti iekšā koferi, kaut kādi vīriņi zaļās jaciņās skraida un lamājas. Bet tas normāli. Gan jau arī viņiem krīt koferi. Laistās zibeņu gaismas. Salonā sagaida laikam Ilze vai Inese – visas AirBaltic stjuartes tā sauc. Pat mana paziņa Inese strādā (vai vismaz strādāja) pie viņiem par stjuarti. Un divas avīzes – “Neatkarīgā Rīta Avīze” (ir vēls vakars un nav ilūziju par saturu) un “Telegraf” (viņi man liekas smieklīgi kopš raksta, kur latgaliešu autoru Raibū Suni nosauca par Rjaboi Solnce (vismaz tā bija rakstīts versijā, ko man atsūtīja pārbaudīšanai, pašu rakstu tā arī nemeklēju)).

Aizmugurē krievi kaujas par vietām. Diviem ir 19D, abiem vajag. Tomēr vienojas, ka sasēdīsies, kā sanāk vietas. Un ja nu KĀDS atnāks un prasīs, tad pārsēdīsie. Šai brīdī sajūtos kā autobusa Rīga-Rēzekne (kursē 19:05 un gandrīz vienmēr ir pārbāzts) aizmugurē. Brauciens solās būt jautrs. Mudīgi apsēžos savā vietā, kamēr neviens vēl nav nācis kauties. Tad, redz, kāda ir solītā “problēma”. Lidostas vīriņš nebūs runājis velti.

Izrādās, man būs divas vietas. Blakus neviens tā arī neapsēžas. Problēma ir pagriezusies kaut kā citādi. Žurnāls, protams, par vari grib slīdēt zem beņķa. Bet tagad tak esmu zirgā – nolieku viņu blakus. Man taču ir vieta.

Salonā atskan pilota balss. Šoreiz nav latvietis, ko pēc tam var uziet draugiem.lv un aplūkot bildes. Rodas zināmas aizdomas. Kā tad – mēs nekur nelidosim!

Cirks turpinās. Negaisa dēļ Hamburgas lidosta ir slēgta. Uz 15-20 minūtēm. Ārā gāž lietus, stjuarti iznēsā glāzēs sulu. Man, protams, tiek ābolu. Bet joks gaumīgs – padzirdīt pirms lidojuma. Galvā sāku rēķināt, cik sulas izraisa kritisku urīna pieplūdumu un kas sver un izmaksā vairāk – pa gaisu vest sulu, padzērušu cilvēku, kas lēnām iztvaiko, vai pilnu lidmašīnas ateju. Secinu, ka atšķirības nav. Lai dzīvo sula!

Ķeros pie savām avīzēm. Ja jau ir laiks, grēks nelasīt. Gaišs, silti, mušas nekož.

Pirmā patrāpījusies “Hamburger Abendblatt”. Tajā uzzinu daudz vērtīgu ziņu.

  • Austrālijas zinātnieki atraduši veidu, kā cīnīties ar malāriju – viņi inficē 150 tūkstošus odu (nez, kā viņi tos odus saskaitīja un vai tiešām viņi visi tur bija?) ar vīrusu, kas uzbrūk malārijas baktērijām, un palaiž brīvībā. Neviens gan pagaidām nav drošs, ka vīruss der visiem malārijas kloniem.
  • Mobilo telefonu drīzumā varēs izmantot auto atslēgas vietā – gan atslēgt auto, gan iedarbināt. Jo bez telefona cilvēki no mājas neejot, tāpēc labāk apvienot. Un veiksmes gadījumā auto iegaumēs jūsu mūzikas gaumi tāpat kā sēdekļa pozīciju.
  • Esot uzzināts izkaisītās sklerozes iemesls. Analizējot 10 tūkstošu pacientu analīzes (nez, šos arī skaitīja tikpat aptuveni kā tos malārijas odus?), atrasti vainīgie – 57 gēni.
  • Kaut kāds teātris iestudējis Šekspīra “Sapni vasaras naktī”, bet nācies tulkot no jauna – vecajā tulkojumā esot daudz kļūdu un tumšo vietu, ko nevar saprast, kā iestudēt. Jo tai tulkojumā ļaudis runājot kaut kādas muļķības, ko pēc loģikas viņiem nevajadzētu runāt. Tak jau droši vien tulkotājs būs iedvesmojies un sarakstījis pa savam.
  • Angela Merkele atzīta par pasaulē ietekmīgāko sievieti. Ar interesi aplūkoju pirmo desmitnieku. Pie goda tikusi arī Bila Geitsa sieva Melinda un Radživa Gandi atraitne Soņa, kā arī Klintona un Obamas sievas. Saki nu. Radu būšana ir spēks.
  • Pieminot noklausīto tēzi par stiprajām vācu sievietēm, kas var un dara visu, tāpēc nabaga vīriešiem paliek tikai spermas donora un piedēkļa loma, arī atbilstoša anekdote – Kas ir saimnieks jūsu mājās? Mana sieva komandē kalponi, kalpone komandē bērnus, bērni komandē suni. Un es ķēros pie puķēm.
  • Austrijā kārtējais incesta gadījuma. Tēvs iespundējis divas meitas, kam tagad jau 53 un 47 gadi. Kad 80 gadīgais onka gribējis seksu ar vienu no viņām, kritis un gāzies. Pēc dažām dienām meitas izsaukušas glābējus, jo sākumā cerējušas, ka tēvs nomirs. Bet šis nemiris vis. No manas puses seko teksta uzdevums: ja dažu gadu laikā Austrijā ir tik un tik atklātu mājās iespundētu meitu, cik sieviešu šobrīd šai valstī ir savu vecāku verdzenes?
  • Cita starpā ziņa par Kadafi nemieriem, bet to es nelasīju, jo neesmu sapratusi sakni un īsti arī laikam neinteresē. Piesaistīja tikai ziņa, ka tiek izlaupītas Kadafi bērnu rezidences un 23 gadus vecais Zaifallahs Gnaidi (vai nav vienalga, kā viņu sauc) nospēris pudeli džina, zobbirsti ar apzeltītu kātu un firmas džinsus. Un to vinš laikam tak žurnālistam pastāstījis, lepni turot uz pleca kalašņikovu.
  • Lasītāju vēstules nesniedza cerētās izpriecas. Visumā garlaicīgi komentāri problēmām, par ko neko nezinu. Bet viens man patika – Vācijas Bundestāgā vēl nekad neesot bijis tik daudz nespējīgu politiķu, kas nav spējīgi uzņemties atbildību, bet tikai ļauj krīzei uzņemt apgriezienus (lai tak atlaiž savu bundestāgu un taisa no jauna!). Īsi sakot, cer irreālu glābiņu, kaut vienīgais veids, kā uzlabot situāciju, būtu bankrotējušās valstis izmest no eiro zonas, jo tā arī viņiem būtu labāk.
  • Citā vēstulē tiek atrasta šodienas problēmu panaceja – solidāra ekonomika, kad pilsoņi uzņēmušies krīzes savaldīšanas nastu (laikam domāta jostas saraušana un pingvīnu saspiešanās kopā). Un, lai to panāktu, ir vajadzīga kultūras attīstība, jo bez kultūras kļūsim tikai nabadzīgāki. (Par šo vēstuli esmu gandrīz droša – rakstītājs ir kāds izceļotājs no Latvijas. Citādi nevar būt.)
  • Testi pierādījuši, ka katra piektā auto darbnīca krāpjas – vainas nenovērš, bet liek apmaksāt. Sevišķi izceļoties citroens, fiats un nisans.
  • Bet lielākais škandāls ir 60 vatu spuldzītes pazušana no veikalu plauktiem 1. septembrī. Izņēmums esot Ziemassvētku dekori. Nabaga vācieši tik satraukušies par jaunajām energo taupīgajām spuldzēm, ka kopš janvāra nopirkuši uz pusi vairāk vecā tipa lampiņu kā pērn. Tomēr rakstītājs nebūt neskandina par ļaužu tumsonību un gaišo nākotni. Jo jaunās lampas ir obligāti jānodod pārstrādei – tajās atrodas smagie metāli, kas sadušanas gadījumā izplūst apkārtējā vidē. Pie tam pēc atgadījuma vēlams istabu 15 minūtes vēdināt. Turklāt esot atklāts, ka lampās ir arī tāda vēzi izraisoša viela kā fenols, tomēr tās daudzums nepārsniedzot normas.
  • Vēl man patika stāsts, kā aplaupīts upuris savu pāridarītāju atradis feisbukā un nodevis policijai.
  • Kā arī iepriecināja, ka ābolu raža šogad būšot par 7% lielāka.

Tomēr mans favorīts bija avīzes sadaļa “Serie” – kā rīkoties dažādos negadījumos. Šai numurā jau 12. turpinājums. Par atgadījumiem ceļā (kas sevišķi noderīgi, atrodoties lidmašīnā, kas nekur nelidos). Droši vien lasīšu arī turpmāk – internetā. Tiešām lieliski un pamācoši. 🙂

  • Ko darīt, ja nenāk autobuss? Var piezvanīt un painteresēties. Savukārt pieturās, kur kursē arī citi maršruti, var pavaicāt šoferiem.
  • Ko darīt, ja nevaru ieslēgt telefonu? Nolikt malā un par to nedomāt, pēc laika mēģināt atkal, jo līdzīgi kā citas bieži lietojamas lietas arī PIN kodus atceramies pa puse apzināti un gan jau intuitīvi nospiedīsim pareizo kodu.
  • Ko darīt, ja ričukam tukša riepa? Paskatīties, vai vēl ir palicis ventilis. Ja nav, jāiet uz darbnīcu. Nekādā gadījumā nedrīkst caurumu lipināt ar košļeni, jo tā var sabeigt visu riepu.
  • Ko darīt, ka masu pasākumā kāds noģībst? Izsaukt ārstu vai vislabāk aizsūtīt kādu personu pakaļ, lai vieglāk varētu atrast notikuma vietu. Ja noģībušais 30 sekundes neelpo, jāķeras pie elpināšanas un sirds masāžas. Arī nepareiza palīdzība esot labāka kā nekāda.
  • Ko darīt, ja pa ceļam uz mājām paliek bail? Pēc iespējas ātri skriet uz vietu, kur pulcējas daudz cilvēku. Ja ir sajūta, ka kāds seko, jāmaina ielas puse un jādodas pie cilvēkiem.
  • Ko darīt, ja kurpei nolūzis papēdis? Ja labs laiks, iet basām kājām. Ziemā vajadzīgs taksis vai džentlmenis, kas panesīs kādu gabaliņu. Var mēģināt piestiprināt atpakaļ, ja rēgojas kaut kādas naglas. Vai nolauzt papēdi arī otrai kurpei un doties pie kurpnieka.

Īsi sakot, pašsaprotamas lietas. Vai nu mēs te Latvijā esam pārāk pieraduši paļauties tikai uz sevi un domāt uz priekšu, vai arī viņi TUR ir galīgi izlaidušies. Vai arī avīzē bija tukša vieta un kādam radās ideja rakstīt kaut ko praktisku. Kā uz noplēšamo kalendāru lapiņu otrajām pusēm, kur ir padomi, kā notīrīt rūsas traipus ar rabarbera sulu un kā laistīt puķes ar ūdeni, kas nostādināts uz olu čaumalām.

Izlasīju visas trīs avīzes. Ja lido bibliotēku aizgādnis, arī lidmašīna kļūst par lasītavu. Izrādījās, ka visās pārējās ziņas lielā mērā atkārtojas. Tikai apaug ar jaunām detaļām. Piemēram, var uzzināt, kā gulējušas un ēdušas 40 gadus istabā turētās un incestā cietušās meitas un kā viņas gājušas uz kapiem pie mirušās mātes, bet nevienam nav lūgušas palīdzību.

Pamazām arī iepazinu kaimiņus. Pa kreisi no manis sēdēja padsmitgadīgas meitenes, kas tomēr dabūja bērnu komplektu – konfekti un krāsojamo grāmatu. Krāsoja un lasīja ar. Priekšā sēdēja sirms turks, kas drusku mācēja runāt krieviski un kam viss bija totāli apnicis. Un aiz muguras māte ar pusaugu dēlu, kas dīdījās kā traks. Vēl uz priekšu – melnmataina sieviete bārkšķu lakatā, kas lasīja Neatkarīgo. Arī es iepazinos ar virsrakstiem. Visilgāk viņa kavējās pie kāda sirds kratīšanas gabala “Cits Andrejs. Divas dzīves. Divas sievas” – tā arī neatpazinu pēc bildes, kas tas tāds ir, bet “es jau TV neskatos”.

Lidojums tika atcelts vēlreiz. Un tad vēlreiz. Steigas nav. Īpaši arī neskatos pulkstenī – stunda uz priekšu vai atpakaļ. Galvenais, vakarā tikt uz Preiļiem.

Un tad tas notika. Apmēram pēc pusotras stundas vai divām mūs palaida. Stjuarti latviski nobēra, ka drošības instrukcijas ir pie priekšējā sēdekļa. Paziņoja, ka lidosim citā virzienā. Un ka tagad stāvēsim rindā uz pacelšanos. Ko arī godīgi darījām labu laika sprīdi.

Pacēlāmies. Abas pusaudzes pa kreisi no manis pārmeta krustu. Aizvēru acis – dievinu brīdi, kad riteņi atraujas no zemes.

Ūdens no aplijušajiem logiem saskrēja straumītēs un notecēja, palika sīkas un arvien sīkākas ūdens bumbiņas. Cauri tam varēja redzēt melnu nakti, slapju asfaltu, kas nesās garām. Un tad izgaismojās pilsētas tīkls – ielas, nami, mašīnas kā ķēdītēs. Vietām saiet kopā, vietām izretojas. Pilsēta, izrādās, ir daudzu mazu tīklu apkopojums, ko savieno gaismas līnijas un atdala tumši laukumi – parki, kapi un kanāli. Bet pamalē ik pa laikam nozibsnīja spilgti baltas zibens šautras. Sprakšķošas enerģijas līnijas un rāmi dzeltenais pilsētas tīkls, kas attālinās un atklājas arvien lielāks.

Kad nolaidāmies, daži aplaudēja (dīvaini – turpceļā neplaudēja neviens). Balss paziņoja: “Vietējais laiks – viens naktī. Patīkamu vakaru!”

Protams, ka visi pasažieri un somas salīda vienā autobusā. Te taču ir Latvija. Mēs varam. 🙂

gara, gara diena

diena bija tik gara, ka no tā garuma acis paliek šauras, šauras. jo sākās 4 no rīta un vēl nav cauri. nu jau 22 stundas kustībā. 🙂 un darot visu ko. 4 kafijas, šokolāde un mūzika.

kad rakstu latviski, man liekas, ka meloju. bet latgaliski rakstīt negribas, jo tad varu kļūt pārāk personiska – aiz viltus cerības, ka neviens neizlasīs. latviešu valoda ir anonīma, manas vienīgās atšķirības zīmes ir manas kļūdas. kad rakstu latviski, esmu atrodama tikai kļūdās.

prieks, ka tviterī panesās #pirmaisdarbs epopeja. mūsdienās tviterim trūkst cilvēcības, kaut cilvēku, šķiet, tur vairāk nekā jebkad.

ilzesh mans #pirmaisdarbs bija Vīdnera konditorejā,kad man bija ~14,saņēmu tieši 30Ls par mēnesi

merelina Nevaru nepateikt #pirmaisdarbs bija brãlêna dêlu auklêšana brivdienãs pa piečuku. Interesati, ka šodien darîju tieši to pašu par velti

lianaivete ar māsu ierunājām dialogus angļu valodas mācību grāmatai. par nopelnīto piķi aizbraucām ar kuģi uz radiohead stokholmā #pirmaisdarbs #2001

zhanett Fui,cik briesmīgas atmiņas par #pirmaisdarbs ,stiepu fermā vistas,raudādama kaplēju bietes.Bija jābrauc uz tirgu,tur iemācījos šmaukties

elinat #pirmaisdarbs viens no bija arī arheoloģija. Visu vasaru sēdēju bedrē Latgales pusē. Vidusskolas laikā.

dzhonsons Man #pirmaisdarbs bija zemeņu lasīšana 😀 Nopelnīju ļooti maz 😀 Pēc tam jau visādi gateri, utt. 😀

smieklinsh #pirmaisdarbs bija ne gluži tipogrāfijā, bet uz to pusi 15(?) gadu vecumā. alga tika saņemta aploksnē. bet līmi ostīt bija labi ;DD

reinis_m Njā, vienai lielai daļai #pirmaisdarbs tādi bagie Dirty Jobs vai kaut kas boooring pāķistyle. Man laikam paveicās. 🙂 Krāsiņas ar saelpojos.

Eipurs #pirmaisdarbs – LR1 pirmais sižets bija par pildspalvām. nezinu, vai bērnu raidījums palaida ēterā.Ierakstīju ar milzu kasešu magnetafonu R7

peterispuritis #pirmaisdarbs Vasarā ravēju bietes kolhozā “Nākotne”. Nopirku plašu atskaņotāju ar radio!

Margonauts #pirmaisdarbs Apgleznoju zīda šlipses un lakatus suvenīriem, ko Cēsu dome dāvināja ciemiņiem.

vorompatra Bija tāda rūpnīca "RigaHimMaš",kur es 15 g.vecumā pusvasaru pie konveijera nostrādāju un pirmajam lenšu magnetofonam nopelnīju #pirmaisdarbs

vkasims Es sāku kā laboranta palīgs pārtikas produktu laboratorijā. Tb, tulkoju specifikācijas un alttaboju no nevēlamiem saitiem. #pirmaisdarbs

marcis_pauls #pirmaisdarbs vazājos pa pilsētu un centos ietirgot reklāmas vietu laikrakstā, nākamais – staigāju un tirgoju avīzes Ventspilī

krists_solovejs mans #pirmaisdarbs beidzās tā īsti nemaz neiesākoties – ar cirvi iecirtu sev kājā un gāju mājās raudāt

Janchelis Mans #pirmaisdarbs, bez papīriem, vasarās fāterim līdzi uz stroikām, pirmais oficiāli 3mēn.statoil, arī nekad, nekad vairs.

ievale #pirmaisdarbs +pirmais honis – par galv lomu TV ludziņā; pēc 8.kl pie arheologiem Ikšķilē zemes darbi; tad 2 vasaras apkopēja Linez slimn

bankovskis Arlabunakti! Gulēšana ir visīstākais #pirmaisdarbs http://bit.ly/nvAWk4

ViktorijaR #pirmaisdarbs bija Beernu slimniicaa 15 gadu vecumaa. 1 meenesi nostraadaaju oficiaali, peec tam aplokshnjalga 2 gadu garumaa ar pauzeem.

sprenne #pirmaisdarbs bērnībā strādāju Vārves dārzniecībā visus iespējamos darbus līdz pat pilsētas noliktavas pārraudzībai. 17gv dzīvoju cirsmā

Mkaprans #pirmaisdarbs 2 cukurbiešu vagās, bet tur maksāja gan naudā, gan ar cukuru, tādēļ sāku ganīt govis un labi nopelnīju. Džinsu jakai pietika.

ElinaIrbe 7.vai8.klase aukleju @EdgarsZalans delu. Tas gan bija traks puiselis,bet man patka. #pirmaisdarbs

WeeWeeGliem #pirmaisdarbs 12g.v. sāku vetklīnikā grīdas mazgāt un operācijās pieasistēt. Pirms tam gan vēl biešu vagas & mašīnu mazgāšanas.

ViktorijaR #pirmaisdarbs slimniicaa man patika vislabaak no visiem. Nebija riita, kad ar smaidu nebuutu izgaajusi pa maajas durviim.

kalvisk Mans #pirmaisdarbs , aplam brīvprātīgs, tiesa, bija pienest grāmatas lasītājiem Misiņa bibliotēkā. Vēl vecajā, kompaktajā Skolas ielas ēkā.

uldiscipsts #pirmaisdarbs loma Rolanda Kalniņa filmā – 2 mēneši par 8,50 rubļiem dienā, tad Lotosā bietes, trauku mazgāšana (fui) un atkal Lotoss…

ElinaIrbe Raveju bietes Skrundas kolhoza 3.klase,jo loti gribejas ravet bietes. #pirmaisdarbs

bet diena gara un bezgalīga. pirmās dienas pilsētā vienmēr tādas ir. naktī aizmigu ar zirnekli zem segas, tā arī neizdevās noķert. vispār šovasar esmu bomzis. guļu šķūnī, ceļos un veļos, apkārt knikšk un sisina, siena smaka un gaisma no rītiem, bezdelīgas, kraukļi un suņi. un brīvība. vilcienā klanījos, bet īsti neaizmigu – sēdēju un ar vienu roku turēju riteni visas trīs ar pusi stundas. Latvijas pasažieru vilcienam jauns izaicinājums – velobraucēji. manā vagonā bija 3 gab, pavisam sastāvā esot bijis ap 10 gab. darbā miru nost, jo širmis aizcietējis un miegs kā lācim. tik grūti bez pusdienlaika. laime, ka vakarā izkasījos aiziet uz teātri – Dirty Deal TeatroPoliciju“. šovasar eju uz teātri, jau 5. izrāde pilnīgi nejauši. pagājušajā vasarā skatījos filmas kīno “Rīga”. patiesībā forši, ka vasarā ir teātris. jo kad tad vēl. ziemā tam neatliek laika. tāpat kā vispār dzīvot. jau 2. turienes teātra izrāde par varas un cilvēka attiecībām, totalitārisma dzimšanu un pastāvēšanu, man jau riktīgi sagāja kopā ar “Visi mani prezidenti” – apmēram tas pats uzstādījums, tikai tā reālāk, ne iedomu spēle un izdomāts trādirīdis “jo tālāk, jo trakāk; jo trakāk, jo labāk”. izrāde ar nepateikto nezkāpēc atsita atmiņā Baltkrievijas tirgu, kur tantes runā un tomēr nerunā, jo labāk nerunāt nekā runāt, bet runāt arī gribas. gaidīju, ka policijas priekšnieks tipiskā antiutopijas garā no lāga zēna kļūs par dumpinieku un gāzīs varu vai vismaz pateiks to balsī (gāzt toč būtu triviāli un kā tādā salkanā pasakā). kompozīcijā tas pat iederētos: ieslodzītais, kas kļūst par apsardzes priekšnieku, policists, kas kļūst par apsūdzēto, atlika tikai trešajam rotēt pakaļ. principā jau rotēja un tika apsūdzēts, bet domāju, ka būs drusku tiešāk, smalkāk. bet tas jau man tipiski – turpināt domās iepatikušos filmu un seriālu sižetus. tas tak tik viegli. tad nu vakarā braukalējos apkārt ar ričuku un domāju tālāk. jo visforšākās lietas ir tās, kas nekad netiks uzrakstītas. turklāt šovakar no visām 5 vasaras izrādēm vienīgā bija tāda, kas neatsita atmiņā vienīgo pašas rakstīto lugu, ko kaut kad uzcepu par godu korporāciju teātra festivālam, kolektīvi iestudējām, izdomājām, bez neviena mēģinājuma nospēlējām un dabūjām 1. vietu. 🙂 jo lugā teksta nebija, tikai tēli. un vienīgais teksts tika nolasīts no lapiņām, to iekļaujot darbībā tā, it kā tā vajag. žūrija noticēja. bet nu pofig. šovakar par to atcerējos tikai tāpēc, ka neatcerējos, jo nebija laika domāt apkārt. un vispār man patīk DDT publika – izrādē “Visi mani prezidenti” ir vieta, kad aktrise uzrunā skatītājus, liekot atkārtot VVF mantru “Mēs esam stipri! Mēs esam vareni!” un iedomājies! man blakus paveca kundzīte zināja tekstu! no sākuma domāju, ka tā kaut kāda publikā iesūtītā aktrise. bet ne velna – viņi ir! prezidentu tekstu zinātāji. tāpat arī šovakar publika ķiķināja, smējās un vienā brīdī pat palēcās tā, ka es arī palecos par spīti nebalsīs kurkstošajam vēderam. 🙂 kā stāstos par iezemiešiem, kas, ieraudzījuši filmu vai teātri, metas kauties vai bēgt. un vēl man patika beigas. tik atvērts fināls, ka publika neiet prom. kamēr jau neparāda ar mietu – izeja ir tur! 😀 izrāde kā seriāls – var turpināt un sanāktu viela vēl 2-3 gabaliem. prātā gan.

P. S. ja ne pirmais darbs, tad pirmais honorārs bija 11 latu par publikāciju “Draugā” – kladē rakstītās publiskās dienasgrāmatas jeb analogā bloga fragmenti par 10. klases laiku blēņām un skolotāju āzēšanu. blogam sveiks!

un paldies par uzmanību! garš, garš, nesakarīgs ieraksts.

(jo autors bija jau gandrīz aizmidzis – piebilde nākamās dienas rītā.)

  1. vnkGunta

    Interesanti palasīties par cilvēku #pirmaisdarbs. Visi tik ļoti līdzīgi. Es gan šodien esmu krietni pastrādājusi. Meklējot darbu 😀

  2. ilze šupstika ilzesh

    mans #pirmaisdarbs bija Vīdnera konditorejā,kad man bija ~14,saņēmu tieši 30Ls par mēnesi

  3. Merelina merelina

    Nevaru nepateikt #pirmaisdarbs bija brãlêna dêlu auklêšana brivdienãs pa piečuku. Interesati, ka šodien darîju tieši to pašu par velti

  4. Liana Ivete Benke lianaivete

    ar māsu ierunājām dialogus angļu valodas mācību grāmatai. par nopelnīto piķi aizbraucām ar kuģi uz radiohead stokholmā #pirmaisdarbs #2001

  5. zhanett bacardi zhanett

    Fui,cik briesmīgas atmiņas par #pirmaisdarbs ,stiepu fermā vistas,raudādama kaplēju bietes.Bija jābrauc uz tirgu,tur iemācījos šmaukties

  6. Elīna elinat

    #pirmaisdarbs viens no bija arī arheoloģija. Visu vasaru sēdēju bedrē Latgales pusē. Vidusskolas laikā.

  7. Ģirts Jansons dzhonsons

    @reinis_m Man #pirmaisdarbs bija zemeņu lasīšana 😀 Nopelnīju ļooti maz 😀 Pēc tam jau visādi gateri, utt. 😀

  8. Enija smieklinsh

    #pirmaisdarbs bija ne gluži tipogrāfijā, bet uz to pusi 15(?) gadu vecumā. alga tika saņemta aploksnē. bet līmi ostīt bija labi ;DD

  9. Reinis reinis_m

    Njā, vienai lielai daļai #pirmaisdarbs tādi bagie Dirty Jobs vai kaut kas boooring pāķistyle. Man laikam paveicās. 🙂 Krāsiņas ar saelpojos.

  10. Tālis Eipurs Eipurs

    #pirmaisdarbs – LR1 pirmais sižets bija par pildspalvām. nezinu, vai bērnu raidījums palaida ēterā.Ierakstīju ar milzu kasešu magnetafonu R7

  11. Pēteris Pūrītis peterispuritis

    @bankovska #pirmaisdarbs Vasarā ravēju bietes kolhozā "Nākotne". Nopirku plašu atskaņotāju ar radio!

  12. Maija Medne Margonauts

    #pirmaisdarbs Apgleznoju zīda šlipses un lakatus suvenīriem, ko Cēsu dome dāvināja ciemiņiem.

  13. Mārtiņš Zvaigzne vorompatra

    Bija tāda rūpnīca "RigaHimMaš",kur es 15 g.vecumā pusvasaru pie konveijera nostrādāju un pirmajam lenšu magnetofonam nopelnīju #pirmaisdarbs

  14. Vilis Kasims vkasims

    Es sāku kā laboranta palīgs pārtikas produktu laboratorijā. Tb, tulkoju specifikācijas un alttaboju no nevēlamiem saitiem. #pirmaisdarbs

  15. Mārcis Pauls marcis_pauls

    #pirmaisdarbs vazājos pa pilsētu un centos ietirgot reklāmas vietu laikrakstā, nākamais – staigāju un tirgoju avīzes Ventspilī

  16. krists solovejs krists_solovejs

    mans #pirmaisdarbs beidzās tā īsti nemaz neiesākoties – ar cirvi iecirtu sev kājā un gāju mājās raudāt

  17. Janis Vitkovskis Janchelis

    Mans #pirmaisdarbs, bez papīriem, vasarās fāterim līdzi uz stroikām, pirmais oficiāli 3mēn.statoil, arī nekad, nekad vairs.Tgd gan ok darbs

  18. Ieva Lesinska ievale

    #pirmaisdarbs +pirmais honis – par galv lomu TV ludziņā; pēc 8.kl pie arheologiem Ikšķilē zemes darbi; tad 2 vasaras apkopēja Linez slimn

  19. Pauls Bankovskis bankovskis

    Arlabunakti! Gulēšana ir visīstākais #pirmaisdarbs http://bit.ly/nvAWk4

  20. Viktorija Rogova ViktorijaR

    #pirmaisdarbs bija Beernu slimniicaa 15 gadu vecumaa. 1 meenesi nostraadaaju oficiaali, peec tam aplokshnjalga 2 gadu garumaa ar pauzeem.

  21. Jānis Sprenne sprenne

    #pirmaisdarbs bērnībā strādāju Vārves dārzniecībā visus iespējamos darbus līdz pat pilsētas noliktavas pārraudzībai. 17gv dzīvoju cirsmā

Tekle otkon ir dzeiva

šudiņ nikuo taida nabeja. eņgeļtauris izzīdēja jau vakar, maigi ružovys, a kopusvātki byus pareit. pi pierts atrodu beigtu slūku, aproku. bess zyna, kai atpluovuojuse. vysu dīnu laiks beja nacīšams – na jau korsts, a taišni nacīšams. mīgs guoja kai smierts – pasaļausi i nūkrissi. tok guli voi naguli, uorā mitrs i gryuts gaiss. iz vokoru gaiss suoce krist iz leju korstom lasem. kryta, kryta, cikom suoce leit. kaidu šaļteņu pasukuoja, a niu jau otkon sīnuoži čeigoj.

šudiņ otkon drusku dasagivu Augeja klāvam – miežu datoru i bloceņus. tī paņteni i teksti mani nūbeigs. taids syuds, rībās i pošai skaiteit. tok itys nazkai aizagiva i pošai. reši jau goduos.

itymā dzeraunē klusums
nadzīdoj gaili pūrā
nu pārnejuos zuolis izleida mirta
Tekle otkon ir dzeiva
jei aplej pučis iz lūga, izslauc gūvi i gaida
atīs nu kara Mikiļs i Juoņs
jei otkon byus jauna
dzeraunis večerinkā dasiss ar kuoju i lēks
byudi kai opoli uobeli, svīdri kai krellis
gotovi rudzi! jau mani vad!
jau muna jauneiba kiuliņus mat!
bolta puče nūzīd iz lūga
pūrā kai dzērvis bolss
Tekle otkon ir moza
jei salosa sauvē dzērvinis, īsvīž mutē
puordzeivuosim vysu!
i dzeivi, i smierti
tik ka tei dzeive
skuoba kai dzērvinis ūga
mute sasavīb grumbuos
i smylgys viejoj pi krysta

dzeive kai #puosoka

pat nazynu, kai tū nūsaukt – puorsteigums, prīca voi gondariejums. kai piec izreveita buļbu teiruma, kod nazuole na aplej ar leitu i daaug atpakaļ, a saulē sakolst i buļbu streipis tik leidzonys, zalis, prīceigys.

gruomota “Es soku. Tu soki. Puosokys par krīzi” pajēme labi daudz muna 2011. goda laika. tok nav ari kauns par rezultatu. zynu, ka tys ir lobuokais, kū tymā laikā varieju. niu varbyut dareitu cytaiž – tok tei ari ir pīredze.

gudrī vuicuos nu svešu klaidu, a sovejī – nu sovejūs. tok vysgudruokī – kas vuicuos. a laimeigī – kam ir nu kuo vuiceitīs. partū ka laime ir tod, ka vyss kas nūteik i jam ļauņ nūtikt. i vyss agri voi vieli nūteik iz lobu.

a prīca to taida, ka “Puosokys par krīzi” pajēme tierguošonai gruomotu noms “Valters un Rapa” – pi tam jau nu suoku izdaleja vysim sovim veikalim i na nūgryude nazyn kur pašelē, a nūlyka pošā prīškā. a ūtra prīca – pyrmais davums jau ir iztierguots. īsadūmoj, jau ūtru reizi dūdam tierguošonai jaunu parteju – na tikai Rēzeknis gruomatneicā “Liesma”, a Reigys gruomotu veikalam “Valters un Rapa”! vakar īguoju i īraudzieju, ka otkon stuov pi jaunumu. kai puče. breinuma puče.

atguodynuošu – tei ir gruomota 100% latgalīšu volūdā. ar latgalīšu gruomotom normali itai nav. latgalīšu gruomotys nivīns napierk i natiergoj, a nūgloboj i meklej. jūs nav veikalūs. juos nazkur pyust vasalom tiražom.

izjāmums ir “Puosokys par krīzi”. i LgSC gruomotu goldi ar padsmit izdevieju gruomotom latgaliski voi par Latgolu vysaidūs pasuokumūs i svātkūs. pošu salaseita kolekceja, kab latgalīšu muzyka i literatura atrostu sova skaitietuoja, klauseituoja, cīneituoja.

eisi sokūt – dzeive kai puosoka. ir i ir. ir šmuki i pa sovam. ir i dasadur.

vakar izamiercieju ar draugim Cāsu piļsātys stryuklokā, izkuopu Sv. Juoņa bazneicys tūrnī, nūsastuoju syltajā viejā kai fenā, slapņuos drēbis dasakļaun mīsai i saļdej – zamyškā vysa piļsāta ar taidim jumtim i fasadem kai nikur, augšā dabasi kai izzeimāti, saule i viejs. i īsadūmuoju – otkon vīna šaļteņa nu dzeivis, kū atguoduot vysu myužu.

a varbyut deļtuo mes i asam. seiku laimis šaļteņu deļ. kai puosokā.

ku-ku-rūza!

kukuruza1

Tavas acis tik zaļas kā kukurūza,
Tavas plaukstas tik mazas kā kukurūza.
Tik stingrās formās kā Kārlim Krūzam
Ap tavu māju aug kukurūza.
Tu ej uz aku ar zaļo krūzi,
Uz krūzes stāv rakstīts “Kukurūza”.

Tu esi sārtvaidze brigadiere,
Es kolhoza traktorists stalts.
Vakara vēsma glāsta mums pieres,
Mēs ejam, kurp sirdis sauc.

(Klāva Elsberga dzejolis, ko komponējis Juris Kulakovs)

esmu laukos, mazgājos dīķī, guļu šķūnī, strādāju internetā un dārzā. uztaisīju kafiju, ar basām, netīrām un saskrāpētām kājām un rasā nosalušām kājām sēžu pie datora un klausos, kā dārzā zāģē sienāži. nekāda smalkuma un iznesības.

bet. pie manas mājas aug kukurūza. tik stingrām formām kā Kārlim Krūzam. 🙂

aizvakar ļoti veiksmīgi izgāju tehnisko apskati un biju pilsētā, un esmu dikti lepna. pat lukturi nebija šķībi. tikai ir smieklīgi, kad Rēzeknē ir baisie sastrēgumi un ļaudis no stresa nespēj izbraukt krustojumu. nācās pārkāpt noteikumus, ja negribēju vēl gaidīt zaļo gaismu – 2 ciklus jau tā palaidu garām.

par laimi, lielākās problēmas bija ar CSDD datorsistēmu un vienu nenodzēsušos sodu. pēc tam jau pati apskate – zibenīgi. vēl pamanījos ielīst rindas sākumā, jo aiz autobusa bija maza šķirba un viens auto noparkojies nevietā, aiz viņa krājās rinda, bet priekšā viss brīvs. apbraucu pa ielu un iebraucu atpakaļgaitā. 🙂

visilgāk meklēja virsbūves numuru. prasīja, kur atrodas. bet kā tad es lai zinu. beigās zem kaut kādām gumijām atrada laikam. vismaz vairāk neprasīja.

vienīgi vēl šajā reizē pavaicāja, vai ir aptieciņa un ugunsdzēšamais aparāts. atbildēju pārliecinoši – ir, ir, bagažniekā! un pēc tam tikai domāju – nez, ir vai nav? jo bagažnieks bija pilns līdz ūkai ar pašu nelabo. bet kur tajā ellē ir aparāts – vells zina! 🙂

bet kopš tās reizes, kad pamanījos apturēt priekšā braucošu degošu auto un saorganizēt dzēšanu, pret to lietu izturos ar zināmu bijību. kas vajadzīgs, tas vajadzīgs.

lai gan ar TA man vienmēr sanāk kaut kādi podi.

vienreiz gāju ar tēva veco opeli, jo viņš pateica, ka ar to graustu tikai uz mežu. izgāju. ar baisām piezīmēm un komentāru, lai tomēr savas drošības labā sataisu kaut ko (sekoja detaļu uzskaitījums, par ko ne tad bija nojausmas, ne tagad tādas zinu). bet tas arī bija pēdējais gads, kad izdevās – uz nākošo reizi viņš vispār neko netaisīja un vēl laikam 2 vasaras dragāju pa mazajiem ceļiem bez TA, vienreiz norāvos sodu apmēram 150 km no mājām. policisti vēl brīnījās, kā tāds ērms tik tālu atkūlies. 🙂

savukārt ar savu veco auto pamanījos paņemt večus uz izbrīna – apmēram: KĀ, kā var nedegt tas lukturis? tikko servisā taču dega! (tas nekas, ka servisā biju pirms mēneša un arī tikai tāpēc, ka mašīna apstājās ceļa vidū) tad nu tas TA vīrišķis ņēma atslēgas, atnāca vēl vesels bars, sākās riktīgs balagāns, pa visiem skrūvēja vaļā, apskatījās lampiņu – toč nav izdegusi. 😀 skrūvēja iekšā un palaida mani ar izietu apskati. pat nepamanīja, ka 1 stikla tīrītājs nedarbojas – braukā 1 cm virs stikla. 🙂

bet nu šoreiz nekāda īpašā cirka nebija. ja neskaita tās virsbūves numura medības, kad TA ļaudis rakājās i zem kapota, i salonā. būtu es to auto zagusi un viltojusi, tad jau zinātu, kur atodas. bet tā – uzmini nu.

īsi sakot – lai jauks vakars! un cirkam būs būt!

Pēc siena un āboliņa nopļaušanas vasara bija sasniegusi savu augstāko virsotni. Kā liels putns tā uzlaidās debesu vidū, palikdama tur stāvam, šūpodamās savos platajos spārnos. Koki gandrīz pazaudēja ēnas, un pie to stumbriem augošās zāles nokalta, tāpat kā aiziet postā viss arī dzīvē, kas, aizgādības pakrēslī audzis, nokļūst svabadā gaisā. Tikai uz vakara pusi māju ošu, ozolu un liepu ēnas aizstiepās tāli pār pļavām, kuru jaunajā atālā govis mierīgi ganījās.

uzmini autoru! skolas laikos biju gatava apzvērēt, ka šitie murgi ir sacerēti speciāli latviešu valodas mācību grāmatu piemēriem.