Prom

Es neesmu instamamma, un mana dzīve nav perfekta.
Brīžam liekas, ka mana dzīve ir nepanesams un nepavelkams vezums ar tik daudziem saskaitāmajiem, ka nezini, pie kura gala ķerties, jo, lai pie kura gala to darītu, nepabeigsi, jo atskanēs: “Mamma!” un tad uzstājīgāks: “Mamma!” Bet tad jau lavīna no kalna lejā. Staigā, pacel kaut ko, noliec, sakārto, nomazgā, bet no tā nekas nemainās, jo otrā galā jau atkal kaut kas gāžas, atskan brēciens, jāglābj.
Vienā brīdī visa par daudz, paķer kasti vai maisu un samet visu. Prom, no acīm prom, lai atkal var elpot. Bet maisi krājas. Izmest žēl, paturēt nevar.
Tāpat kā tos 20 gan jau par blatu dabūtos padomju ziepju gabalus no opja mājām.

Nez, kaut kad pienāks tāds laiks, kad es būšu nolietojusi visus vecāku savāktos krājumus. Dvieļus ar visām birkām, palagus ar iedzeltējušām locījuma vietām, ziepes, traukus.
Izmest žēl, paturēt nevar. Labdarībai ir atdoti maisu maisi, kalni. Bet dzīve tikai viena. Pat padaloties ar citiem, tā ir tikai viena dzīve.

Kad es biju maza, mani besīja mammas pacienti, jo viņai priekš viņiem vienmēr bija laiks. Atceros, ka sēdēju ātrās palīdzības mašīnā pa vidu. Uz tā karstā bleķa paaugstinājuma, kur apakšā bija laikam motors.
Ar šoferi bijām sagaidījuši mammu no izsaukuma, bet viņa atnāca ar svešu bērnu, ko turēja klēpī. Tam bērnam bija sarkanas drēbes, zem zoda sasieta flaneļa cepurīte, viņš elpoja krākdams, katra ieelpa un izelpa skanēja, mašīna rūca, es sēdēju blakus, bet ne klēpī.
Sapratu, ka tam bērnam ir bail, ka viņš ir mazs, slims, bez savas mammas. Bet nespēju aizmirst šo mirkli.

Vēlāk es sapratu, ka mamma ir laba ārste. Ne par velti sveši cilvēki pie viņas skrien no citiem rajoniem un arī ārpus darba laika.
Atviegloti sapratu – kad man būs bērni, ne par ko nebūs jāsatraucas, jo viņa visu zina un palīdzēs. Citus ārstus nevajadzēs. Bet, ja arī vajadzēs, viņa tikai pateiks, ka ir ārsts, un viss atrisināsies, visas durvis atvērsies.
Neko nejēdzu no medicīnas, neko nesapratu no sistēmas, jo pati tak neslimoju un slimnīcā biju gulējusi tikai ārsta kabinetā, mammas dežūras naktī klausoties, kā pagalmā iebrauc ātrie un skan balsis, gaismas uz griestiem, telefona zvans, mamma aiziet, es aizmiegu.

Ziniet, tas bija tāds trieciens, kad, gaidot meitu, mammai pēkšņi bija insults. Mana pasaule apgāzās, un uz kājām tā nostājusies nav joprojām.
Viņa ir, bet viņas vairs nav. Brīžam liekas, ka tas ir svešs cilvēks, ar ko vairs īsti nav par ko runāt. Viņa staigā, ravē dārzu, dzer kafiju, ignorē ārstu norādījumus, ir piedzīvojusi jau trīs insultus, bet pat smarža ir cita. Viņa vairs nekomandē. Laikam neko nezina par bērnu slimībām.
Tagad ar visu šā kā tā galā jātiek man pašai, cenšoties saprast, kā funkcionē medicīnas sistēma Latvijā, kā tikt pie ārsta, kā saglabāt veselību, lai nevajadzētu ārstus. Galu beigās – samaksāt, lai tikai miers un nav jāgaida mūžība.
Laiku pa laikam dzirdu par vienaudžu kaitēm un atviegloti nopūšos, ka līdz šim lielākā vajadzība meklēt kādu ir bijusi vāja redze, sastrutojis pirksts vai grūtniecība.

Gandrīz pirms nedēļas atbraucu no laukiem. Atviegloti atpakaļ savā dzīvē. Neko nekārtot, neko nemēzt, tikai savas lietas, sava kārtība. Gribēju ielikt burkā tomātus, vīrs ar bērniem beidzot izgāja ārā.
Paspēju noblanšēt, pilna izlietne peld ar karstiem un sasprēgājušiem tomātiem, krāsnī sterilizējas burkas. Vīrs ir atpakaļ, meitiņa raud. Neveiksmīgs kritiens, sāp roka, raudas nepāriet. Trīs gadus vecs bērns apstiprina, ka jābrauc uz slimnīcu. Pa ceļam nokomentē: “Kauli kaput, rokas nav.”
Mierinu, ka gan jau roka būs, ārsti darīs visu, lai būtu labi. Pat tad, ja sāpēs tai brīdī, pēc tam būs labāk. Viņi darīs visu, lai nākotnē būtu labāk. Kaut kas jau ir jārunā, un es tiešām tam ticu, jo kā citādi.

Vienības gatves Bērnu slimnīcā ir svētdienas vakars. Kāds ir vēmis, kādam sasists deguns, kādam uzpampusi piere.
Samērā ātri tiekam cauri ar formalitātēm, gaidām ārstu. Liekas, varbūt tiešām pupu mizas. Tikai roku meita nekustina, ta jau nebūs par velti brauciens.
Rentgens. Meita raud, tikko rentgenologe  kustina roku un cenšas nolikt fotografēšanai vajadzīgā stāvoklī.
Ārsts pēc brīža apliecina, ka ir problēma. Tā nav viltus trauksme. Izmežģījums.
Kas jādara, jādara. Ārste cenšas ielocīt elkoni vietā, mans pacietīgais bērns raud un komandē: “Beidz!” Ir skaļi. Liekas, ka man klēpis karsts. Tomēr slapjš nav.
Beidzot tiek atzīts, ka laikam vietā ir. Bet roka tāpat karājas.
Aizejam prom no visiem, meita it kā nomierinās, bet roku nekustina vispār un kategoriski aizliedz pieskarties, izvairās no tēmas. Neko neēd, izdzer tikai suliņu. Iet laiks, apskatāmies mašīnu modelīšu kolekciju, prasās mājās.
Izsauc ārsts, prasa, vai ir labāk. Atbildu, ka principā ir sliktāk. Ārste pavelkas uz bērna čīkstoņu un raudulīgumu, sāk komentēt, ka mājās netiks, kamēr nebūs skaidrs, vai var pakustināt roku. Bērns nav ēdis, nāk miegs, nesadarbojas, nekustina arī veselo roku. Māsiņa aiziet.
Sarunājam, ka braucam mājās. Jēgas nekādas, jo nav pat skaidrs, vai tā roka kustas. Ja rīt nekustas, brauciet pie tiešas pieejamības ķirurga. Ir pusnakts. Meita mašīnā aizmieg, ienesu iekšā un nolieku gulēt.

No rīta bērns kā bērns, tikai roka kā nopļauta. Nekustas.
Braukt atpakaļ? Bet kur likt otru? Rinda gan jau gara. Viens pa klēpi, otrs pa klēpi, nonesīs visu, nenoķeršu. Atkal divgadnieks ļims. Gaidīt tiešas pieejamības ķirurgu? Tas ir vakarā. Skriet kaut kur? Bet kur?
Ieminos meitai, sāk raudāt, sit ar kāju pie zemes. Tā parasti nemēdz būt, sarunāt neko nevar. Tēmu slēdzu. Lai nomierinās.
Sagaidu vīru no darba, un aizbraucam uz Gaiļezera novietni. Vairākkārt tiek pārprasīts, vai braucam pie CITA ārsta uz CITU slimnīcu.
Ķirurgs uzmet aci bērnam, atrod rentgenu (lai slava datorlaikmetam un vienotajām sistēmām) un paziņo, ka plīsis spieķkauls, plīsums augšējā daļā. Tas sakrīt ar bērna teikto par sāpju lokalizāciju.
Izmežģījuma tur nav, jo tad berns roku turētu citādi. Roku viņa tur tieši tapat kā visu laiku – ļengana lupatiņa.
Ģipsis. Divas nedēļas. Apvaicājos, vai tas nekas, ka plīsuma vietā tūska. Nekas. Uzliks tikai no vienas puses, no augšas saites.
Asaras gaužas, jo esot bail. Sarunājam, ka raudāt var, tikai lai rociņu tur mierīgi. Esot dikti bail.
Izejam no kabineta. Sāp? Jā, sāp, bet “man bija ļoti bail”. Baltie halāti atmiņā iegravēti labi.
Atpakaļceļā meita mašīnā dzied. Paldies Dievam. Miers.

Nākamajā dienā tūska ir sasniegusi plaukstu. Mēģinu sarunāt pakustināt pirkstus, ar grūtībām tiekam pie rezultāta – tas ir bērns un spītīgs bērns. Jā, kustas.
Pa ceļam no bibliotēkas ieejam pie ģimenes ārsta, māsiņa apliecina, ka viss kartībā, tikai pagriež vaļīgāk saiti pie plaukstas. Bērns kliedz kā kauts. Laižamies.

Pēc divam dienām man liekas, ka nu gan nav riktīgi. Plauksta ka pankūka, krāsa ar liekas cita. Kustināt it kā kustina, bet pēc garas pierunāšanas.
Aiztriecamies vēlreiz uz Gaiļezera novietni, šoreiz ar abiem. Gan jau nenonesīs slimnīcu.
Principa pēc nelieku auto maksas stāvvietā. Lai iesālās, bet tas nav normāli. Šauras vietas, bērnus izņemt nevar (nez, pie lielveikaliem ģimenes stāvvietas ir platākas, bet te, kur brauc tikai ar bērniem, šaurs kā pastala), mistiskie aparāti, negribu dot naudu “pisnesmenim”, kam ka tik peļņa.
Skaidrs, ka slimnīca apzināti tiek nolaista, lai to slēgtu. Rīgas dome nejēdz sakārtot auto stāvvietas. Nu kas traucē Juglas ielā pretī slimnīcai stihisko parkingu sakārtot – paralēli brauktuvei stāvvietas vecāku auto. Ja jau esošajās stāvvietas ir uz privātās zemes, kur pēkšņi kāds sadomājis grābt piķi. Nemaksāšu un viss.
Nu jau trešais ķirurgs uzmet aci tam pašam svētdienas rentgenam un konstatē, jā, ir plīsums. Aleluja. Diviem domas sakrīt.
Atgriež vaļā saites pie plaukstas, pie augšdelma, pārsien vēlreiz. Nu gan vajadzētu noiet tūskai. Tik nēsājiet kaklā.

Vakara meitas krusttēvs, Bērnu slimnīcas ārsts, brīnās, kāpēc roka karājas lakatiņā. Tak ta ir ierasta prakse, ka pakar marlē, kam kakla daļā sagatavots polsteris. Atnes parādīt dēla saiti. Pirmo reizi ko tādu redzu.

Ejiet jūs visi. Skaidrs, ka es esmu atbildīga par savu bērnu. Skaidrs, ka atkal Kļava varēs gudri …irst, ka tikai lohi vecāki nespēj nosargāt savus bērnus, ka tikai vecāku kļūdas vairo bērnu sāpes, ka tādiem atņemt bērnus. Vai varbūt pēdējo vairs ne Kļava, bet interneta komentētāji.

Bet man ir tik ļoti žēl, it kā kaut ko svarīgu būtu palaidusi garām.
Pirms braukšanas prom no laukiem uz Viļānu atkritumu šķirošanas punktu aizvedām makulatūru. Tur bija arī pediatrijas grāmatas.
Es neesmu ārsts. Ja mani bērni gribēs studēt, kam viņiem 60-80 gadus vecas smirdīgas grāmatas.
Bet likās, ka tā aiziet arī daļa manas bērnības. It kā pieeaugot, it kā atdaloties, it kā izloboties no sargājošās čaulas.

Brētliņas un vannas putas

Bērnībā viss bija labāk. Bet nupat pārliecinājos, ka manai mammai bija taisnība. Viņa nespēja saprast manu apsēstību ar “dzērāju konserviem” – apceptas brētliņas tomātu mērcē.

Tikko, 3 naktī, 40 gadu vecumā, sapratu iemeslu, ieraugot atvērtu “Kaijas” konservu. Mūsdienu, metāla bundžā. Uz mani no sulā peldošiem zivtiņu galvu trīsstūrīšiem sērīgi lūkojās brētliņu acis.
Apēdu, protams. Bet atcerējos visu – tās acis, galvas, vēl mitrs, mammas tikko noslaucīts virtuves galds starp izlietni un ledusskapi. Drīz būs ēst.
Uz plaukta lielais radio ar grozāmo kloķi un dzelteno priekšu. Uz ledusskapja importa rozā konču kārba ar sazin kādu laiku dāmām uz vāka, ar marli, zeļonku, pipeti un acu skalojamo trauciņu, blakus taloni zaļajā keramikas šķīvītī. Kafijas ir kaut kur pazuduši, vecāki paspējuši par to saplēsties un salabt, jo gan jau aiz ledusskapja. Mamma jau ir atnākusi no darba un vāra plikus kartupeļus, galda vidū atvērts konservs uz dzīvokļa šķīvīša, smaržo pēc tā dzīvokļa, ģimenes, savas istabas, savas dzīves.

Mēs nesen esam pārvākušies uz trīsistabu dzīvokli.
Man ir sava istaba, sava gulta, savs galds, pat savas durvis uz lodžiju. Tā laikam ir vienīgā reize manā mūžā, kad man ir sava un tikai mana istaba. Nekad tā vairs nav bijis, jo vienmēr tikai savs kakts, gultasvieta, tikai kaut kas īrēts vai dalīts ar vecākiem, draugiem,vīru, bērniem.

No tā dzīvokļa mēs izvācāmies, kad sākās Persijas līča karš.
Pa vakariem sākām braukt uz laukiem. Pēc tam jau pa taisno no skolas un darba uz laukiem. Avīzes sāka iznākt uz slikta papīra, bija diskusijas, vai skolās vajadzīga forma, un tas likās tik neticami – kā bez formas uz skolu.

Pēc vairākiem gadiem es mēģināšu dzīvot tai tukšajā dzīvoklī viena, iešu džinsenēs uz skolu. Viena celšos no rīta, viena iešu uz skolu, viena iepirkšos, viena gatavošu vakariņas, mācīšos, zagšu laiku ar “Glābējzvanu”.
Tas bija tik grūti – noturēties un nelasīt “Apvāršņa” grāmatas, bet bioloģiju, ķīmiju, fiziku. Taču es lasīju, būros cauri ģenētikai, lasīju citas grāmatas, es gribēju būt ārsts. Vēl trakāk – mani patiešām interesēja visas tās dabas lietas, šūnu uzbūve un dalīšanās, iedzimtība.

Kaut kas salūza. Bioloģijā nekad netiku pie labām atzīmēm, uz olimpiādēm sūtīja citus. Učenei laikam kaut kas nepatika. Pēc tam man nepatika viņa.
Vienīgais triumfa brīdis – viņa klasē pēc tam stāsta, cik grūti ir bijis tai olimpiādē, dod piemērus, uzdod jautājumus un es zinu. Atbildu, lai arī pēc stundām neesmu gājusi pie viņas un gatavojusies. Tāds rūgts un ļoti īslaicīgs triumfs, viņa zibenīgi nomaina tēmu.
Taču tad es jau atkal dzīvoju laukos pie mammas. Nemācos, skatos TV. Mamma ar dzīšanu dzen pie grāmatām. Kaut kā pabeidzu skolu.

Dzīvot vienai nebija viegli. Neiespējami ar tas nebija. Sešpadsmit gadu un visa atbildība vienai. Nekādu izklaižu, tikai mācības.
Lai gan ir tik grūti pamosties no rīta – pat tad, ja mehāniskais modinātājs ir ielikts bleķa bļodā ar krievu rubļiem un dakšām. Latvijas himna no rīta radio skan tik auksti, ārā melna nakts. Vakarā jātaisa ēst, nekas nesanāk. Nav laika izmācīties, nāk miegs. Vecāku istaba tik tumša un auksta, uz tukša atpūtas krēsla atzveltnes sen izmazgātas drēbes, ko vairs nav iespējams izgludināt, pārkaltušas. Drēbju skapī viņu drēbes, ko ikdienā nevajag. Ieeju un ātri mūku ārā, uz virtuvi, uz dzīvojamo istabu, uz savu istabu.
Dzīvojamā istabā Hermaņa Heses “Stikla pērlīšu spēles” plauktā virs televizora, divi eksemplāri, vienam vāks pelēkāks, tā mazā sarkanā grāmatiņa par Maskavu, Ojāra Vācieša dzeja. Jaunsudrabiņa kopotie raksti aiz durtiņām augstāk, tos es esmu izlasījusi vēl pirmajās klasēs, vēl vecajā vienistabas dzīvoklī. Tāpat kā dabas grāmatas, kas saliktas kreisajā pusē.
Labajā pusē televizoram smukās grāmatas un Pēterītis, sešgadnieka galvaskauss, ko mamma nopirkusi no ceļa taisītājiem vēl studiju laikā, bet neesot īsti bijis labs, deguna kauli izbirzuši, patiesībā jau vēl skrimšļi. Kad esmu viena, aizlieku viņam priekšā reprodukciju grāmatu, tad noņemu. Pēterīti esmu cilājusi sazin cik reižu, iztaustījusi visas rievas, izpētījusi dīgstošos zobus – vēl tad, kad manējos slēpa smaganas un piena zobi tikai kustējās. Zinu stāstus. Viss mammas kurss vārījis kojās katliņā savus galvaskausus, pēc kārtas vienā katliņā. Izberzuši, pēc tam kartupeļus.

Kartupeļi piedeguši, kamēr skatījos grāmatas.
Laiks iet uz priekšu, jāmācās, joprojām esmu badā. Televizors fonā murd, visas gaismas sadegtas.
Aizkari ciet, jo pa TV stāstīja, ka reiz vienās mājās pie aizvērta tumša loga parādījies balts vīrietis. Spoks. Iztēlojos, kā viņš parādās vecāku istabas logā. Pelēkā plašķī. Vairs tur neeju.

Man liekas, es joprojām atceros katru lietu tai dzīvoklī.
Vannas istabā švamme kaķīša formā, strīpainais dvielis mammai, man tas ar puķēm, mans pakaramais jau sen par zemu, Uldis uzdāvināja.
Tēva bārdas skujamā bļodiņa, birste, žiletes. Pieliekamajā koka grebšanas instrumenti. Neviens nekad neko nav grebis. Stāv.

Pēc tam dzīvoklim atslēdz elektrību, jo dārgi, nevar samaksāt.
Siltais ūdens jau sen atslēgts, jo tāda vairs nav nevienam.
Draud atslēgt apkuri, jo iedzīvotāji nevar samaksāt.
Kāpņu telpā pie griestiem parādās pirmais pleķis.

Reizēm pēc stundām atnāku uz dzīvokli, sēžu un tad skrienu uz pēdējo autobusu. Reizēm jau ir tumšs, virtuvē ir gaisma no ielas laternas.
Ja varētu palikt, tagad gan es mācētu dzīvot. Mācīties, mosties, taisīt ēst. Visu izmācītos. Paspētu uz agleni astoņos no rīta. Ar autobusu no laukiem skolā esmu tikai pusdeviņos. Stunda jau gandrīz cauri.
Tikai nav elektrības. Un kā lai pasaka mammai.

Vecāki nolemj dzīvokli pārdot.
Jaunie pircēji ievācas, pirms mēs esam prom. Dzīvojamā istabā pa vidu gaišajai sienai izurbj caurumus un pieskrūvē neglītu un nejēdzīgu skapīti. Viņiem ir melns Ford Scorpio, viņš ir šī laika veiksminieki.
Jaunais laiks ir skarbs. Ārsti vairs nevienam nav vajadzīgi. Mammas alga ir tik smieklīga, ka cepam maizi mājās – veikalā nopirkt dārgi. Miltus maļ mājās no saviem rudziem, lopu dzirnavas īsti nesamaļ, paliek veseli graudi. Tas nav labi. Uz skolu kautrējos nest to maizi, lai gan pusdienas skolas ēdnīcā dikti plānas, ēst gribas kā elle. Mana vidusskolas sajūta – baisi gribas ēst.
Kopš tiem laikiem mamma vairs nekad nav cepusi maizi. Un es veikalā nevaru apstāties – vajag visu.

Mana istaba ir pēdējā, kur sanestas visas mantas. Gaidu vedējus, par pirmo honorāru esmu nopirkusi banānus. Ēdu vienu pēc otra. Sen vairs negribas, bet jāēd. Par dienasgrāmatas publikāciju “Draugā” sanāca gandrīz divi kilogrami. Mizas glumas, ēdu kā ziepes. Jaunie iemītnieki sarunājas istabā.
Ja varētu, es ieslēgtos savā istabā.

Joprojām naktī sapņos atgriežos tai dzīvoklī. Joprojām ir 1995. gads.
Joprojām sapņos es ar prieku un milzīgu atvieglojumu saprotu, ka tas viss ir tikai izdomāts, man ir atslēgas, tas joprojām ir mans dzīvoklis. Es esmu mājās.
Savas istabas tapetes – auduma raksts kakao krāsā – mēģinu atrast veikalos, reiz gandrīz izdodas, bet tomēr tā ir sveša siena un sveša smarža.
Aiz dusmām metu ārā visus vecāku sataupītos padomju krāmus. Ja nav, lai nav.
Atrodu kaut kādu pilnīgo štruntu un taupu. Vannas putas “Badusan”, tās man joprojām ir puspudelīte. Esmu vēl pāris reižu iegājusi vannā, to smaržu nav iespējams aizmirst.
Tas radio ar dzelteno priekšu joprojām ir, tikai himnu vairs sen neatskaņo. Tāpat kā mani sarkanie gumijnieki. Cik maza es toreiz vēl biju, kad Persijas līcī un Kuveitā vēl nebija kara.

Tikai tagad, kad no laukiem atbraucu uz Ulbroku, ieeju dzīvoklī, ir atkal tā smarža. Nedefinējama dzīvokļa smarža – tīrība, svaigums un gaiss bez pelējuma, krāsns smakas, mitruma, mazliet pēc kanalizācijas un karstām caurulēm. Aiz loga spiedz svīres, tāpat kā toreiz tur bērnībā. Ar basām kājām stāvu uz linoleja, un tā ir mana bērnības sajūta. Nevis laukos uz dēļu grīdas, nevis Ulmaņlaika gultā. Jo bērnība – tā ir bezrūpība un laimīgas ģimenes sajūta. Man tā ir bijusi tai dzīvoklī.
Joprojām nav vasaras, kad braucot pa Viļāniem, nenobraucu gar to trīsstāvu māju. Viss ir mainījies. Es negribētu tur dzīvot, jo manas mājas un mantas jau sen ir citur. Bet.

Īstās brētliņas tomātu mērcē ir. Stikla burkās. Tā ir tā garša.
Tur gan nav to galvu trīsstūrīšu.
Tā vienmēr. Vairs nekad nebūs iespējams apvienot visu, kas ir svarīgs. Ne brētliņu garšu un formu. Ne to dzīvokli, tās mantas, to laiku un šo dzīvokli, šīs mantas, šo laiku. Nerunājot nemaz par lauku mājām. Visām trim.

Nez, kā tas ir, kad ir tikai viena māja un viena dzīve.

Par dzeiveibom, tekstim i muotem

Īprīkšejais īroksts maņ guoja gryuši. Jis vysu laiku beja manī, tok abortu tema ir sleideiga.
Es asu sīvīte, es sajiutu sabīdreibys spīdīni, es grybu dzeivuot sovu dzeivi, es cīneju dzeiveibu. Bet mani kaitynoj populistiska i politizāta jimšonuos ap itom jiuteigajom temom. Šaļtim vardarbeiga, šaļtim agresiva, šaļtim vīnkuorši okla.
Tys ir kai pa brist pa dvēselem ar zuobokim i cerēt, ka rosā napaliks pādi.

Sasacepu jau laikam nazkod pyrms goda, kod TV klausiejūs nazkaidu gudru ļaužu diskuseju par abortu temu. Maņ šaļtim gribiejuos klīgt nu tūs tukšūs frāžu i solkonys apsamīrynuošonys ar banalim tekstim. Nūlyku kai bādu zam akmiņa i guoju iz prīšku.
Rudinī suoču raksteit. Napublicieju. Par osu. Zynuoju, ka napatiks. Es beju tik laimeiga i tik klusa sovā mozajā pasaulī, ka nagribieju nikuo. Na jau nu vātrys. Na jau vysaidu sektantismu.
Cikom ituos dīnys īraudzeju cepšanūs par jau konkretu darbeibu, lykumprojekta vierzeišonu. Medeji i socialī teikli beja pylni ar puspatīseibom, a poša teksta nabeja. Viņ miļzeigs konteksts ar projekta vierzietuoju izsacejumim publiskā telpā.
Izkosu, apsavieru, nanūsaturieju. Koč jau kaidu laiku nabeju guliejuse vaira par 4-5 stuņdēm sutkā, nanūsaturieju, rakstieju. I šudiņ naguliešu. Bet tys tai. Kod teksts īt, puorejais atsakuop.

Pyrms publicēt, es ilgi dūmuoju. Tei ir tik sensitiva līta. Tys ir kai izīt plykai pasaulī i tikt puori nazkaidam tabu. Ir temys, par kurom publiski narunoj.
Publicieju. Naktī vēļ ilgi dūmuoju. Nu reita saprotu, ka izdzēst par vieli. Piec tam maņ vaira nabeja laika par tū dūmuot, kuortejuo garuo i skaistuo dīna.

Kū syudus kustynoj, tū jī smird. Izaver, ka itei tema ir labi īryuguse.
Bais īsadūmuot, kas pasanastu, ka suoktu kustynuot eitanazejis vaicuojumu. Koč medicinisku īmesļu piec aborts ir īspiejams leidz 24. nedeļai.
Paļdis Dīvam, nabeidzu atkuortuot pi seve i skali. Labi, ka tys maņ tyka aiztaupeits. 24. nedeļā bārns tok kustīs jau lobu laiku, jis ir dzeivs, jū var sajust ar vysu juo byuteibu, dīnnakts ritmu, parodumim. Vēļ drusku, i jis jau var dzeivuot pats.

Bet es nabeju muote, kai te kaids ir izdūmuojs. Ari tod, kod bārns pīdzyma, es nabeju muote.
Viņ niule es pamazeņam palīku par muoti. Tys ir kai izkuopt iz lelys solys i raudzeit saprast, kas nūtics. A vyss ir pasamainejs.
Niu tu esi Kristofers Robinsons, nu īprīkšejuos dzeivis nav palics nikuo, a mozais Pīktdīņs prosa ēst, samīļuot i es asu jam vyss. Pamazeņam bārns atsadola nu mane, a es vuicūs palaist. Partū ka muote – tys ir ari palaist pasaulī dzeivuot sovu dzeivi, koč grybātu vysu myužu nest iz rūku.
Muote nav nūsaukums lykumā. Muote ir izaugt i sevī atrast bezgaleigu mīlesteibu, kas ļaun piec nagulātu nakšu atsasaukt bezzūbainam smaidam i prīcuotīs nu sirds, ka kaids cyts ir paieds, prīceigs i izaguliejs.

Naasu augstuos dūmuos par deputatim, lai jī maņ pīdūd. Ak jau daļa nu jim ir spiejeigi struoduot ar juridiskim tekstim i runuot ar sabīdreibu, bet lela daļa vīnkuorši ir īsvīsti Saeimā i pošim viņ zynomu īmesļu piec pīkrytuši kandidēt, labi izskoluojuši ļaudim smadzinis i niu gluob pasauli pa sovai mūdei i skolojās iz prīšku. Es ceru, ka jī gluob pasauli i jim koč ir misejis apziņa sovys vaļsts i cylvāku lobuma deļ.
Bet tys lykumprojekts izaver cīši nagotovs. Narunuosim par ētikys, logikys i terminu vaicuojumim, bet nu drukys klaidom dokumentūs tok jau navajadzātu byut. Nav jau ar korstu sirdi raksteits dīnroksts. A mož ir. Ceļš iz eļni ir lobim dorbim bruģāts.

Kod muna mama aizguoja studēt medicinu, jei gribēja byut ginekologs. Jei nabeja ginekologs, partū ka 20. g. s. 70. godūs byut ginekologam nūzeimuoja taiseit abortus. Jei zynuoja, ka naspēs tū. Jei ari munā kluotbyutnē ceņtēs sīvītis atrunuot nu tuo. Es poša, piec tam radzūt tūs bārnus, asu dūmuojuse – cik daudz spiej laikā pasaceits vuords, ka jis ir ar sirdi saceits.
Par abortim mes runuojom jau bierneibā. Par dzimšonu, smierti. Dzeivi i dzeiveibu.
Jei beja pediatrs. Cylvāks, kas uorstej pīdzymušūs bārnus. Es cīneju i apbreinoju itū izvēli – saglobuot sovus sapynu, bet kolpuot cylvākam i naīt konfliktā ar sovu mugorkaulu.

Nūslādzūt temu, fragments nu munys gruomotys “Dzeiveiba”.
Ari jei guoja gryuši. Vasalu godu ilguok, kai beju dūmuojuse. Tok ar dzeiveibom nikod nav vīgli.

marija

Babce nūglaude pučainuos kleitys prīšku. Vādars, ciči. Kab jauna bejuse. A niu nikuo, vysa dzeive kai apnosuota kopka iz rasnuo vādara. Četri bārni iznosuoti, a cik zemei atdūts, cik slimineicā pamasts. Agruok jau tai navarēja — vyss sīvītei vīnai iz placu. To zam sirds, to iz sirds.
Dzeivoj da dzeivoj, a par cik laika otkon da uorsta. I otkon pa vokorim raudi — osorys pošys bierst, dūmuot, tī nazkuo vajadzātu voi kuo varātu. Kai gobols nu mīsys izrauts, kai vasalom čečem tuos dvēselis daleipst i naļaun sirdei pasaceļt dabasūs. Kai zama i pīlejuse laiva laidīs pa iudiņa viersu, kai pīsmedziejuse sīksta. Tik pasaceļ iz iudiņa, tik otkon osorys bierst.
A kas tī kuo vaicuoja voi beja. Poša sasadūmoj i dūmoj pi seve. Veirs jau seņ guļ izalaids kai nadzeiva mīsa, a tu trinīs i trinīs pa korstim dečim i spylvynim. Vydā vyss kai izrauts, tukšs i māms. A sirds pylna i lejās puori molai. Na rauduot, a dabasūs taišni kaukt.
Cikom jau reita gaisma, otkon iz fermu da gūvu, tod Bryunei runkuļus, slauktu, bārni iz školu, āstu, otkon plita juokur, fermā elektreiba raustuos, jau agri zam pušdīņu skrīn vārtūs, gūvs gramoj mīreigys, atsasiest iz cysu skaudzis tīpat klāva golā i dūmoj. Kai byutu, kai nabyutu. A tod jau elektriki kluot, smejās i jūkoj, otkon vys tū pošu i pošu. Sprauna meita. Ej. Nes. Dzeivoj.
A vokorā ej nu gūvu slaukšonys, zvaigznis augši dabasūs, apleik a ni dzeivys dvēselis. Dūmuot, vīneiguo skaņa tei zvaigžņu treisiešona dabasūs i snīgs zam pošys kuoju. A nūstuoj i klausīs, šolc tik ausīs kai vasals mežs. Sirds sytās, dzan asni.
Esi i dzeivoj. Da cytys reizis.

Jūnija atbildība

medicinas.zinas

Jūnijā beidzas skola. Jūnijā daudziem jauniešiem jāpieņem lēmums – kas es gribu būt.

Pirms daudziem gadiem izlēmu, ka es nebūšu ārste, lai arī mājās pilni plaukti ar medicīnas grāmatām padomju un pirmspadomju izdevumos. Ar cara laika attēliem – pacienta izmeklējumi, ārstam galvā katliņš, pacients kreklā ar štrumbantēm. Iekšējie orgāni reljefi attēloti krāsainos attēlos. Padomju ārsta atbildība. Padomju slimnīcas. Jauncelsme. Bērnībā šķirstīju ginekoloģijas grāmatas un, pirms vēl mācēju lasīt, zināju, ka grūtniecēm jānēsā ērti apavi, jāmazgājas dušā. Kad iemācījos lasīt, manā priekšā nonāca romāni par ārstiem – kā viņi dodas uz lauku slimnīcām un ievieš tur kārtību. Vienu laiku mans mīļākais rakstnieks bija Miervaldis Birze.

Bet tad sākās juku laiku bardaks. Izvēles priekšmeti skolā. 9. klases pavasarī bija jāizvēlas, ko mācīšos videnē – ģeogrāfiju vai fiziku, krievu valodu vai ķīmiju. Izvēlējos ķīmiju, fiziku, bioloģiju. Īsts filologa komplekts, pie sevis pēc tam smējos, vēlāk studējot literatūrzinātni.

Bērnībā man mājās bija dabas muzejs – kaste, uz kuras salikti kopā saauguši ķiršu kauliņi, beigtu putnu kājas un olu čaumalas, gliemežvāki un kaltētas dēles. Rīga mani neinteresēja, ja neskaita Dabas muzeju, kur pārējiem par šausmām varēju tupēt pie katra stenda.

Vidusskolā padziļināti mācījos bioloģiju, pa naktīm sēdēju un mēģināju izprast šūnu dalīšanās procesus. Lasīju ģenētikas grāmatas, zīmēju kaut kādas tabulas. Skolā bioloģijā pelnīju pieciniekus un sešiniekus, jo skolotājai es nepatiku. Viņa nedzirdēja manas atbildes un žurnālā lika punktus. Kad gāju atbildēt “parādus” privāti, neieradās uz konsultācijām. Skolas izmēģinājumu lauciņš viņai bija daudz svarīgāk, augi taču bija klusi un tik bioloģiski.

Uz skolas olimpiādēm bioloģijā gāja citi. Uz rajona olimpiādēm brauca citi. Vēlāk izrādījās, ka tur viss esot bijis tik grūti, tik grūti. Skolotāja pie tāfeles šausminājās, cik grūti tur esot bijis – tur tak nevarēja dabūt tās vietas. Viņa uzdeva olimpiādes jautājumus. Nekā grūta tur nebija, uz vairākiem atbildes zināju uzreiz. Pārējo varēja izrēķināt. Viņa nolūrēja uz mani, es sajutos atriebusi. Terors turpinājās.

Iespējams, es būtu bijusi laba ārste. Ja ne tā bioloģija.

Videnē bija jāmācās daudz. Bardaks bija visos priekšmetos, jo padomju mācību grāmatas īsti vairs nederēja, bet jaunu grāmatu vēl nebija. Es noguru cīnīties ar skolotāju un viņas naidu. Padevos. Bioloģijas atzīme atestātā ir, jo par spīti visam zemāk par to pieci vai seši nebija iespējams ielikt. Es zināju, jo tas mani interesēja. Kad visa klase klusēja, bija grūti nedzirdēt, ka pasaku pareizo atbildi.

Bet fizikas gan ne – 12. klasē atteicos kārtot gala ieskaites. Ja mērķis bija pazudis, priekš kam vairs censties. Fizika man nekad nebija interesējusi, pacietu tikai kā vajadzīgu piedevu.

Patiesībā man bija vienalga, ko studēt pēc 12. klases. Apmēram kā nokavēt pēdējo autobusu, stāvēt uz ceļa – ir tak vienalga, uz kuru pusi iet.

Jūnijā daudziem jāpieņem liktenīgais lēmums. Visa dzīve izšķiras, bet laika dots tik maz. Tik jaunā vecumā jāpieņem viens no būtiskākajiem lēmumiem.

Bet arī uzvārds var būt atbildība. Spergas ir ārsti, tur neko nevar darīt. Viļānos un Rēzeknē, vēlāk Rēzeknē, Jēkabpilī. Paaudžu paaudzēs, arī tik attālos dzimtas zaros, ka sen nav ne jausmas par radniecību – vai tāda maz bijusi.

Ir kaut kāds urologs Sperga, kura dēļ mans e-pasts ir nonācis no sākuma urologu listē. Vēlāk e-pasts aizmigrēja farmācijas kompāniju listēs. Tagad saņemu arī medicīnas ziņas.

No sākuma katram, kas atsūtīja medicīnisko spamu, rakstīju, ka es esmu kaut kas cits, ka tā ir kļūda, ka jāmeklē īstais adresāts. Tad sapratu, ka man vienalga. Lai jau sūta.

Tas ir atgādinājums, ka dzīvē ir ļoti daudz ceļu un iespēju. Ka katra izvēle ir svarīga. Ka arī šobrīd ik pa laikam ir jāpieņem būtiski lēmumi, kas ietekmēs tālāko dzīvi.

Tāpēc arī uzrakstīju. Lai arī Tu zini. Izvēle ir atbildība.

P. S. Citus vainot ir viegli, tas nebija šī raksta mērķis. Skolotāja bija tikai šķērslis, ko es nepārvarēju. Tagad viņa ir liela kristiete, baznīcā sēž pirmajās rindās, viņai vienmēr ir taisnība. Lai jau viņai viss labi.

Meiteņ, vuicīs!

Iespējams, ir iespējams vienā dzīvē nodzīvot vairākas dzīves. Pēdējā laikā, šķiet, tas tā arī notiek – paralēlās dzīves, mēģinot izvairīties no perpendikuliem, kas novirza no ceļa.

Neko būtisku no bijušā negribas nolikt malā, interesanto gribas paņemt klāt. Lai gan patiesībā – nebūtisko es jau esmu nolikusi malā. Iespējams, neviens pat nav to pamanījis. To zinu tikai es.

Man ir nepadarīto darbu kapi. Plaukts, kur mapītēs stāv atliktie darbi. Cerībā, ka kādu brīdi tas būs tik svarīgi, lai kļūtu par pašu svarīgāko. Reizēm es kaut ko no tā padaru. Kapāju, kapāju, sanāk. Nākošais. Darbi nebeidzas nekad. Darbu parādi arī ne.

Definēju, stāvot pieturā – neko dzīvē neesmu darījusi naudas dēļ (ja neskaita divus mēģinājumus – vienā gadījumā darbu atdevu citam, otrā naudu nemaz nesaņēmu). Mani nevar piespiest darīt darbu. Tikai iedvesmot, paraut līdzi. Un tad nav variantu. Ja esmu sākusi darīt un sev apsolījusi, tas ir goda vārds. Pat tad, ja sev apsolīt nozīmē atlikt, jo vienlaicīgi nevar nodzēst vairākus ugunsgrēkus – tikai vienu, tobrīd degošāko.

Faktiski dzīvot ir spēlēt “olu ķērāju” – padomjlaiku elektronisko bērnības spēli, kur “Nu pagaidi” vilks skraidīja gar laktām un ķēra olas. Noķert var tikai vienu – to, kura krīt. Ja stāvēsi pie vienas laktas un gaidīsi visas tās laktas olas, no trim citām olas nokritīs un spēle beigsies.

Bilde no kambaris.lv

Atslēgas vārds – prioritātes. Atrast savus atslēgas punktus, izvēlēties laktas, pie kā stāvēt. Savus atslēgas ceļus, kam gribu veltīt savu laiku. Nepalikt pie viena un droša, sen zināmā un apnikušā tikai tāpēc, ka tā ir ērti. Kā vecā tupelē, pie vecas mašīnas stūres, ar vecu mobilo telefonu. Jo ar dzīvi ir kā ar biznesu – krīzes situācijā un ilgtermiņā vinnēt var daudzprofilu uzņēmumi, kam ir vairākas darbības nozares. Un attīstīt, saglabāties var, mācoties un apgūstot jaunas tehnoloģijas, nevis paliekot pie vecajām metodēm.

Nevis ierauties čaulā un palikt komforta zonā, bet izdzīt sevi no mājas – runāt publiski, rakstīt publiski. Apzināties, ka ir cilvēki, kas seko katram vārdam un meklē kļūdas. Un zināt, ka tikai tur ārā var atrast savējos – jaunus cilvēkus, ar kuru pasaulēm sapīties tekstu un ideju tīklā, kā laukā sapinas zāļu un nezāļu saknes vienā velēnā. Sauciet to par kultūrslāni, kultūras slāni. Vai kā koku galotnes tur augšā sapinas mežā – katra par sevi, bet viss kopā kā suņa vilna un suseklis. Vienu izrausi, krītot ieķersies citu zaros. Paraus līdzi vai noturēsies.

Laika plānošana ir interesanta – atrast vidusceļu starp gribas un vajag, tomēr saglabājot dabisko plūdumu. Kā noķert visas olas. Ļauties plūdumam, bet strauji reaģēt uz mainīgo. Neiet pret spalvu, bet arī nenogulēt un nesastingt. Apmēram kā ūdenszāles un zivis upē. Būt kopā ar visu, bet necīnīties pret – dzīvot savu dzīvi. Sovā volūdā, sovā pošpītīkameibā – radeit sovu, na īt pret cytu.

Izrādās, ka mājās braucu ar vienu un to pašu transportu. Vienā un tajā pašā laikā. Nejauši. Neatkarīgi no darāmiem darbiem. Jo vienā brīdī ir “pietiek” sajūta. Gona i cauri. Vaira es navaru nest. Navaru, nagrybu i nadareišu.

Ir interesanti dzīvot. Vērot sevi. Dauzīties, spēlēties, sākt no gala un turpināt. Spēlēties ar valodu. Latviski un latgaliski. Ir tikai divas valodas, kurās es jūtos kā zivs ūdenī. Kāpēc gan nepeldēt. Kāpēc atteikties, ja var padarīt.

Zināt arī ir pienākums. Zināt un mēģināt pateikt otram. Bet necensties pārtaisīt par sevi, jo kas gan es esmu – kurā brīdī mani uzskati ir nemaldīgi pareizi un kurā brīdī es varētu sevi nokopēt un otram uzbāzt uz galvas kā Prokrusta gultas matricu.

Zināt un pateikt ir iešūpot. Vai nu līgosies līdzi, vai pretējā virzienā. Daļa vienmēr šūposies uz otru pusi, kaut iekustējušies no tā paša. Visi pulksteņa pendeļi nešūpojas vienā ritmā.

Tas ir kā cilvēku aplis, kurā visi stāv, dzied un šūpojas no kājas uz kāju. Aplis nekad nešūpojas aplī. Aplim ir viena puse, kas sāk šūpoties pirmā. Un otra puse, kas atsaucas. Tā otra puse šūpojas kā pirmās puses spoguļattēls. Kā mežs. Vislabāk un visvieglāk ir šūpoties abām pusēm pa vidu, bet nepaveicas tiem, kas ir pa vidu starp abām pusēm. Vienā brīdī viņiem jāpielāgojas vienai no pusēm, lai sadurtos ar otru, vai arī jāpaliek ārpus, ļaujot, lai abas puses sitas virsū katra no savas puses.

Ātri ejot no institūta uz radio, atpakaļ uz institūta, tad drasējot uz bibliotēku, vēlu vakarā jau pa tumsu ejot uz mājām, es nevaru nedomāt par bērnību. Pie tam nevis par to infantilo neesmi, no kuras atceros sīkus atmiņu zibšņus. Bet to brīdi, kad “nācu pie samaņas”. Kad sapratu – šis ir pats labākais laiks, es esmu pati labākā es. Bet atpakaļceļa nav. Tikai darīt.

Precīzi atceros to brīdi. Man bija 14 vai 15 gadu. Mugurā drausmīga ķiršu krāsas vatētā kurtka, bieza un silta. Kājās džinsenes. Rokās apdrupusi mammas soma no padomjlaikiem, rokturi plīst ārā, bet tas nav svarīgi. Eju uz autobusa pieturu un domāju – mirkli, apstājies. Šitāda es gribu palikt visu dzīvi. Man šķiet, arī esmu.

Tas bija tas laiks, kad reizēm gāju kājām visus 7 kilometrus, lai ietaupītu naudu. Kad pa vienu ziemu tika notrītas vienas džinsenes. Kad bija viens T-krekls. Vieni zābaki. Starp citu, tie zābaki man ir vēl tagad. Esmu izmetusi visus tā laika mēslus, atmiņas un parpalas, bet tos zābakus – neceļas roka. Tas bija laiks, kad apavus nevis nopirka, bet dabūja. Kad nebija jaunas skolas somas, daudziem klasē – arī savu zābaku. Kad tika izvilkti mammu jaunības dienu brunči un zābaki, somas un blūzes. Un ne jau tāpēc, ka vintage un kruta, bet tāpēc, lai būtu vismaz kaut kas cits mugurā, jaunas drēbes. Bet tos zābakus man nopirka. 25 lati. Vājprāta nauda. Bet viņi nesaplīsa. Atškirībā no izlaiduma kurpēm par 22 latiem, ar ko tik vien paspēju kā iestāties augstskolā. Tā ir pieredze. Tai skaitā – prasīt skoču ziedu veikalā, lai pielīmētu papēdi un tiktu līdz mājām.

Patiesībā es to it kā murgaino, it kā pavisam normālo laiku atceros šādos rudens un ziemas vakaros. Apmēram četri pēcpusdienā, zila tumsa. Pēdējā stunda skolā. 17:25 pēdējais autobuss, pēc tam kilometrs kājām. Un drausmīga bada sajūta. Ka varētu kaut vai zagt. Aprīt vienalga ko.

Mamma cep mājās maizi, jo naudas, par ko maizi nopirkt, nav. Mamma baznīcā ziedo santīmus un lūdzas – izturēt. Nauda atrodas. Tieši tad, kad striķi plīst.

Un tā laikam arī ir tā ļaušanās. Neko nav iespējams ne nokavēt, ne paspēt. Nav iespējams ne pazaudēt, ne atrast. Viss tāpat notiek savā laikā. Dori sovu, i Dīvs aizmoksuos.

Par to visu es domāju, kad lasu par aizbraucējiem. Par nabadzību mūsdienu Latvijā. Būt nabagam ir nenormāli grūti. Kur nu vēl prasīt kaut ko no otra.

Un vēl es domāju par mammas teicienu, ko viņa toreiz reizēm piesauca un joprojām atkārto kā mierinājuma mantru: Tukšys sīnys veicynoj ceņteibu. Un viņas pārstāstītos dzeda  vārdus, ko viņš esot nebeidzami un nemitīgi atkārtojis savām trim meitām: Meiteņ, vuicīs!

Tikai mācoties var tikt pie labākas dzīves. Riskējot un darot vairāk. Izkāpjot no ierastā dzīves ceļa un iekāpjot jaunā. Šūpojoties pašam un iešūpojot citus, nevis šūpojoties līdzi.

Dzeds savulaik bija braucis uz Pēterburgu, lai tur strādātu un tā palīdzētu Garīgajā seminārā mācīties brālim Jezupam, vēlāk Latvijas robežsardzes iecirkņa priekšniekam, vēlāk pēc izsūtījuma – ļaužu iecienītam feldšerim. Ja Jezups nebūtu kara dēļ pametis studijas un izmācījies par kara feldšeri, ja nebūtu karojis Latvijas armijā, izsūtījumā droši vien ietu bojā. Ārsta amats izglāba.

Dzeds veda tirgot uz Rīgu ābolus, bet atpakaļ – jaunus krēslus, sienas pulksteni. Ar jocīgu un kaimiņu nesaprastu sīkstumu cēla mājas un mācīja meitas. Tai skaitā – pielāgoties, mainīties, nebaidīties sākt no jauna. Nepalikt uz vietas.

Kad man ir pavisam cemmīgi, jo kaut kas nav sanācis, es atceros babu. Viņas mācību – nebaidīties izārdīt padarītu darbu, lai sāktu no sākuma. Izārdīt noausto segas pusi diedziņu pa diedziņam, jo nesapas strīpas ar iepriekš austo otru pusi. Izaust atkal no jauna. Nasavuica tikai duraks.

Un mammu. Medicīnas institūtā viņa iestājās 30 gadu vecumā, jo kaut kā bija par maz, prasījās pēc kaut kā vairāk. Tagad viņa sen pensijā, vada lauku saimniecību.

Atpakaļceļa nav. Tikai mācīties un apgūt kaut ko jaunu. Darīt savu, nevis kopēt un atkārtot citu izdomāto un padarīto. Visu laiku iesākt kaut ko jaunu. Sauciet to par mūžizglītību. Svied kaķi, kā gribi – nokritīs uz kājām un aizies savu ceļu.

Durovys ceļa molā

Īsadūmoj.
Tu ej pa Latgolys ceļa molu i īraugi taidys durovys. A ceļš to kai vysod – drupeit apdrupuse asfalta mola, nūkruosuots škeibi, var redzēt vacū kruosu – vēļ škeibuok.
A asfalts to vēļ nu tovys jauneibys. Nazkod deveņdesmitajūs. I tūlaik ruodejuos, ka pavysam dreiž dzeivuosim lobuok. A dzeive to paīt. I kas ta vaira atguodoj, iz kuo cerieji tūlaik.
I pītura. Tī poši cegli i šipers kai tovā bierneibā ostoņdesmitajūs. I tūlaik dūmuoji, ka vysu dzeivi dzeivuosi tai mīreigai – sātā, pi mamys. I nabyus nikuo cyta. A ka byus, to vyss byus labi.

A ka izaruod – nikuo cyta i nabyus.
Tu attaisi durovys, a tī vysi tī cylvāki, kas beja i varēja byut. Pa vysu myužu satyktī ļauds. Jī otkon ir tī vysi.
Nivīns nav nūmirs. Nivīns nav Reigā voi Londonā. Vysi klasisbīdri otkon ir dzymtajā mīstā.
Atīs autobuss. Šopers uodys vestē atrullēs biletu rulonu par 5 saņtimim, nūraus div biletus. I nu rulona ar vīnsaņtimim – vīnu biletu. Vīnpadsmit saņtimu. Taišni tikpat, cik peituo buļceņa ar rozinem voi tei grīztuo ar cukru pa viersu. Laimeigu ceļu.

Īsadūmoj. Tu attaisi durovys, a tī tova bierneiba. Daudz ļaužu. Daudz dorbu, i kotrs dorbs ir svātki. Cyukys kaušona. Runkuli juoraun. Buļbu tolka kolhozā, šudiņ stuņžu nabyus. Juosastuoj pionerūs. Juoīt pi komunejis. Nā, ūtraiž. Nu suoku oktobrāni, tod pi komunejis, tod pioneri.
I tu ceri. Aizmīdz acs i ceri, ka itūreiz byus iz palikšonu. Ka nabyus nikaidu sertifikatu, privatizacejis, sabrukušu fermu, saryusejušu traktoru, pasaulī pagaisušu draugu, bezgaleigu smierts ziņu i ziņu par mozu bārnu nabadzeibu.
Palākuos sandalis par mozu, mama pajem nazi i izgrīž lelajam pierstam caurumu. Par reizis vīgļuok staiguot, tik tuos niu byus sātys sandalis.
Bierst uobeļneicu zīdi, baba izvuorejuse cyuku buļbys. Iz stidzenis uobeļneicu zīdeni. Tī vēļ nav guojs nivīns, jī iz cītuo poda sabyruši ružovi i pi mozuokuo viejeņa saulē treis.
Baba iņdej žurkys. Tu ej ar sokumim pa klāvu i vaktej. Kod īraugi žurku, sit. Asnis nu purneņa, jei taida plokona i vaira naelpoj. Pi klāva jau pusspaņa žurku. Raugi nadūmuot, kai tys ir – nūsist. Tik daudz žurku jau esi salasejuse. Piec tam obligati juonūmozgoj rūkys.
Ceļa molā pamasts traktors. Traktoristi aporuši sābrim buļbu teirumu, niu dzer. Traktors stuov i ducinej. Kolhozam jau seņ vyss aports.

Tu vīnkuorši ej pa vīntuleigu Latgolys ceļa molu, pa drupeit apdrupušu asfaltu, zam kuoju svaiduos pa kaidam peipis končikam, pa papeiram, plastasa pudelei. Īraugi durovys i īej.
A ūtrā pusē – Latveja. Pylna ar cylvākim. Vysys dzeraunis otkon pylnys ar cylvākim. Sābrim, draugim i pazeistamim. I jī vysi cer, ka byus lobuok.
I tu nasaceisi nikuo, a raudzeisi dzeivuot. Otkon i otkon vīnu i tū pošu dzeivi da vīna punkta. Piec tam tev bais. Piec tam vyss sakreit, daudz juodūmoj i nikur nav mīra. Tikai īt, īt i aizīt.
Pa šosejis molu iz mopeda aizbrauc pudeļu vecs. Golvā tankista capure ar taidim kai bundulim ausu vītā, lela jaka ar lelim kārmanim. Obejuos pusēs mopedam kulis. Jis nav cīši nabadzeigs. Jis tik braukoj pa ceļa molom i losa pudelis. Benzins lāts, laika daudz.

Izej pa durovom, a tī laiks. Vyss, kū tu atguodoj.
Tikai vyss lobais. Partū ka švakū atguoduot nav tolka. Švakū tik puordzeivuot.

Kartenis nu HipiLatLit projekta ekspedicejis Rēzeknis nūvoda Sakstagola pogostā 2012. goda junī.

Par tālumā noskatītiem svešiem tekstiem

Atceries vārdus, ko laikam vakar kā pa miglu lasīji feisbukā – likās tik prātīgi, tik līdz mielēm precīzi. Bet nebija laika izlasīt līdz galam, izlasīt vēlreiz, jo bija jāapgriež pannā gaļa uz otru pusi. Garšvielas, sīpoli. Un tad jau jāēd. “Panorāma” no blakus istabas. Laika ziņas. Miegs kā mākonis. Datorā vēl kaut kas steidzams. Jāienes puķes no balkona, jo ārā auksti. Dušā atceries, domā par to. Vēl pusmiegā, mēģinot atrast segu, jo nosalušas kājas, aizdomājies par tiem vārdiem. No rīta ar velo uz darbu, apmales, apmales, apmales  – visas iekšas sāp, cik Rīgā uz ietvēm daudz apmaļu, bet pa ielu braukt bail, jo domā par daudz. Kaut kādi e-pasti, iešanas, runāšanas. Atceries. Izdomā citēt savā tekstā, meklē.

Izrādās, autors sen izdzēsis tekstu no feisbuka – par personīgu vai par nesvarīgu bijis. Un tagad domā – kas tas bija. Sapnis vai teksts. Un kā var citēt to, ko nekad neesi izlasījusi līdz galam, neesi izlasījusi vēlreiz.

Par pionieriem un Makdonaldu

Man likās, ka tos Latvijas pionieru zilos kaklautus esmu izdomājusi.
Bet nē – tas patiešām eksistēja. Atnāca, uzsēja, aizmirsām.

Rīts, Rīga. Zāles pļāvējs aiz loga pļerkšķina. Siena laiks nāk, zāle aug un nopļauta smaržo.
Tēja, plāni, cerības – ko šodien darīšu. Vakarā jāiet uz dzimšanas dienas ballīti Makdonaldā.

Nezinu, vai es ietu uz Makdonaldu, ja man paliktu 12 gadu. Man šķiet, ka vairs ne. Bet grūti jau saprast.
Kad man palika 12 gadu, salūza visa valsts un sistēma. Vienā brīdī pioniera nozīmīte iesprausta kabatā, vēl pēc brīža sarkanā kaklauta vietā bija zils kaklauts, tad bija prievīte, beigās auseklīši.
Un tad nebija nekā – tikai mammas mājās cepta maize no tēva lopbarības dzirnavās maltiem graudiem, jo naudas nebija nekam.Pat maizes īsti nebija. Kad likvidējās Viļānu maizes kombināts, tur ierīkoja metāllūžņu pieņemšanas punktu. Maizi jau mums vairs nevajadzēs, tikai tikt galā ar vecā laika lūžņiem. Alumīnija piena kannām, bronzas svečturiem.
Nekurinātā skola – sēdi klasē ziemas jakā ar cimdiem un mēģini tikt galā ar Raini, Ļermontovu, teorēmām un latvisko dzīvesziņu. Bardaks visapkārt un prātā. Puzuri un ierindas skaite, latviskums klases noformējumā un krievu popsa Viļānu TV apsveikumu koncertā. Lamāšanās ar krieviem uz ielas un pilnīga ignorance skolā – kā aiz stikla sienas dalīt koridorus, klases, ēdnīcu. Kreisā puse latviešiem, labā krieviem. Krievu matemātikas kabinets un latviešu matemātikas kabinets. Kādi viņi gan ir skaļi. Un daži no viņiem ir gudri. Galvenais, neskatīties virsū – tad neiespers pa kājām, kad iesi garām.

Kopš tā brīža viss ir gājis uz augšu. Es vairs neēdu skābētu gurķi ar pašceptu maizi, kam vietām piedegusi rupjos miltos kaisītā garoza, es varu nopirkt burgeru.
Bet kaut kur iekšā jau ir tas bērns, kas tā arī nesaprata, kur palika Latvijas PSR vēsture – vienā brīdī vēstures grāmatu skolā vairs nebija, bet skolotāja runāja no galvas kaut ko par to, kas no šī brīža būs taisnība.
Un tad tā taisnība mainījās ik pa laikam. Trimdinieku, kolhoznieku taisnība. Krievu, latviešu taisnība. Lībiešu, latgaliešu taisnība. Geju, katoļu taisnība. Mana, pasaules taisnība.

Brīžam tas viss liekas tik tālu. It kā būtu izdomāts. Ne manā dzīvē.
Bet lasu 80.-90. gadu Latgales avīzes un saprotu, cik baisi patiesībā tas bija – Jaunava Marija, Ļeņins, horoskopi, adatu terapija, NLO, Dievs, latviskums, ekstrasensi, deficīts, bardaks, darba tikums.

Patiesībā es nezinu, vai gribētu, lai man vēlreiz ir 12 gadu. Noteikti nē. Ne 1990. gadā.

Skuobi kai zača kuopusti Latvejis pavasari

Kaut kad man likās, ka es rakstīšu daudz un dikti. Kaut kad es arī rakstu daudz un dikti. Bet reizēm es nerakstu neko. Un nemaz nejūtos slikti, jo vārdi ir kā peles – jo vairāk gaidīsi, jo mazāk līdīs no alas. Bet pienāk laiks un viņa izlien, sīkām kājelēm bez trokšņa aizskrien, paskatās melnām acīm, paņem uz grīdas atrastu krikumu ķepās, pieslienas uz pakaļkājām un skrubina. Pakustēsies, aizbēgs.

Bērnībā man patika vērot peles – istabā guļot gultā, kūtī sastingstot pie kartupeļu kastes. Reiz biju slima, istabā jau krēsloja. Bet es uz krēsla liku maizes kripatas, pēc brīža pele bija klāt. Apēda, izšņakarēja visu krēslu un aizmuka. Un atkal no jauna. Bet reiz es kūtī vēroju, kā mazās peles lien no visurienes un ēd runkuļu gabaliņus, maizes druskas, viņām vien saredzamus un sajūtamus kārumus. Mazi ķermenīši kā ēnas – te bija, te nav.

Tāpēc nebrīnos, ka cilvēka dvēseli pielīdzina pelei. Vai mušai. Un bērēs neļauj nosist mušu, kas lido ap svecēm. Viegli, dzīvi, brīvi. Tāpēc brīnos, kur cilvēku dvēseles paliek, kad viņi guļ lidmašīnās – skrien pa zemi pakaļ vai nemaz nelien ārā. Un varbūt tāpēc pēc pārlidojumiem ir tā jocīgā sajūta, it kā kaut kas būtu pazudis.

Tā sanācis, ka pēdējā laika visi lielākie notikumi ir latgaliski. No domas, ka par to vajadzētu kaut ko uzrakstīt, sāku rakstīt latviski. Tā gadās. Valoda reizēm ir zīmes, aiz kā noslēpt būtisko, jo neviens vārds nav patiess – tie ir tikai iemācīti citāti, kam nav nekāda sakara ar mums. Jo mēģināt pateikt ir kā uzzīmēt dzīvi.

Bet valoda runā mūsu dzīves – pagātnes citātus vislabāk var saprast, nodzīvojot tik ilgi, kamēr tie īstenojas. Man ir bail rakstīt, jo viss, ko es uzrakstu, agri vai vēlu īstenojas. Es satieku visus tos cilvēkus, jo laikam fantāzijas nav – viņi visi kaut kur dzīvo vai arī kļūst par tiem, ko es izdomāju. Vai arī es izdomāju un pēc tam atpazīstu dzīvē. Vai arī man tas ir svarīgi, tāpēc redzu.

Pēdējā laikā dzejoļus rakstu tikai telefona piezīmēs. Vēl viens veids, kā distancēties no tā, kas ir diezgan neizbēgami, bet ko es nevēlos darīt. Nepierakstīt ir iespēja. Bet, ja nepieraksta, tas skan prātā. Kā apnicīgi meldiņi, kas piesienas un tirinās smadzenēs. Pieraksti, aizmirsti, atrodi.

///
Skuobi kai zača kuopusti Latvejis pavasari.
Boltim zīdenim zvona pārnejuos mātruos tymsi zaļuos kai myužeiguos dzeiveibys bolss.

///
stacejis tuneļūs
dzeivis pabārni
dzeivoj pazemē
nazkaidu padzeivi

klusej suni zam deča
iz kartona gobola
izbuoztys mumejis

stacejis tuneļūs
blusaini nabogu suni
sorgoj nabogu laimi

zam pasauļa kuoju
skaņ pasauļa laiks
ļaužu kuojis ir ruodeituoji
tik tak tak i tak

stacejis sunim vysleidza
vysa pasauļa laiks jim acīs
ļaužu upe ceļās i kreit

laimi pametem tunelī
stacejis suni nūsažuovuos
atīs piec teve i mane
kod laiks

///
skrīsim piec dzeivis
kruosainā reklamā
bārni i kustūni smaida

dīva apsūlejums
sorkonim byudim bierneiba
atsagrīž bankys bukletā

veikalā nūpierc
skaistu uobeli
īsakārdynoj, Īva

myusu maiseini
puordzeivuos vysus
myusu pīminekli pluovuos pa jiuru

piec smierts tovi sapyni
stuovēs reklamys katalogā
sātyslopā nivīns nadaliks ziņu – jei ite beja

Mana padomju bērnība

Atrast bērnības bilžu negatīvus ir kā pieskarties izkaltētai placentai. Fotoaparāts mājās bija. Tas pats vecais Zenīts, kas tagad stāv uz plaukta un ar ko mācījos fotografēt. Bet neviens īpaši nefotografēja un bildes netaisīja – ja nu pa retam. Un arī tad – nekādu parādes bilžu. Tikai dīvaini gaismas nospiedumi uz filmiņas.

Bildes ar kaķeni Kacjku. Neko daudz neatceros, tikai to, ka bija tāda kaķene un ka bija pats, pats labākais kaķis uz pasaules un nomira no žurku indes. Viņai bija raibs dēls Miķelis, kas arī bija pats, pats labākais kaķis, uzkāpa stabā un nositās ar elektrību. Un to kaķeni es dikti mīlēju. Viņa mani, šķiet, arī. Bet es neatceros, kā viņa izskatījās. Tikai apzinos, ka tas ir tas kaķis, jo tas ir tas laiks. Un, kad viņa nomira, es ilgi raudāju. Tāpat kā par Miķeli. Pēc tam es iemācījos tik traki nepieķerties. Vai vismaz neraudāt dienām.

Pabaisa bilde ar šķīvjiem un svečturiem. Rēzeknes parkā bija kaut kāda māla izstāde. Vai gadatirgus. Vai sazin kas. Mammai bija bēšīgs plašķis, un viņa stāstīja, cik smuki ir tie Latgales keramikas šķīvji un cik apbrīnojami tie svečturi, krūzes, bļodas un vells zina kas. Bet pēc pāris gadiem es iestājos keramikas pulciņā. Un daudz netrūka, ka būtu iestājusies Rēzeknes mākslas skolā. Un varbūt man pat tagad būtu savs māla podu cepamais ceplis. Jā, tā tas būtu, ja piepildītos viss, ko domā bērnībā.

Bildes ar Vissvētākās Komūnijas pieņemšanu. Ir padomju laiki. Mēs visi esam oktobrēni un skolā solījušies būt Ļeņina mazbērni. Bet ir vasaras brīvlaiks un mēs visi esam Jēzus bērni. Mēs satiekamies baznīcā – no sākuma atbildēt uz baznīckunga jautājumiem par katehismu un atskaitīt pātarus, pēc tam pieiet pie grēksūdzes, dabūt rožukroni un pieiet pie Komūnijas. Rožukroni es izvēlējos baltu. Vēl bija zaļi. Mamma vēlāk teica – cik labi, ka paņēmi to balto. Viņa domājusi – ņemšu balto vai zaļo, bet es paņēmu to, ko gribēja viņa.

Baznīcas dārzā mēs visi esam samulsuši. Skolā Dieva nav, mājās un baznīcā Dievs ir. Bet tie ir mani klasesbiedri un vienaudži no Rīgas, ko vecāsmātes pa kluso atvedušas iestiprināt, kamēr bērniem brīvlaiks. Ir apmēram 1986. gads, skolotājas māca neiet baznīcā, bet mēs visi tikko esam bijuši pie altāra. Un neko nevar saprast. Bet viss ir pa īstam. Meitenēm baltas kleitas un miršu vainadziņi, zēniem tumšas bikses, balti krekli un prievītes. Un katram rokā dzeltena un lipīga vaska svece ar baltu banti, mežģīnēm un zaļām mirtēm.

Vēlāk mašīnā es priecīgi kaut ko komentēju, brālēns nospiež fotoaparāta slēdzi. Es saku, ka bez mammas ziņas nedrīkst ņemt. Bet viņš ir vecāks un gudrāks sadod man pa ausīm:
– Nevienam nekad nesaki, kas šodien bija! To nevienam nedrīkst stāstīt!

Un es apklustu. Lai gan tas ir tikai tēva brālis Osvalds, kas ir pavēris žiguļa durvis un kam esmu lielījusies, ka jau esmu liela, jau biju pie Komūnijas.
Un man vēl šodien ir jāsaņemas, lai publiski pārmestu krustu. Toties māku krustu pārmest tā, ka neviens nepamana. Jo tas attiecas tikai uz mani. Jo tāda bija man bērnība – par būtisko klusēt un vienalga darīt pa savam.

Tā nu tas ir. Tā nu tas bija. Padomju laikos Latgalē, kad es biju maza un gaidīju, kad beidzot izaugšu liela. Un tam nebija nekāda sakara ne ar Ļeņinu, ne Jēzu – vienkārši dzīve.