Sv. Speerka aforismi par dzīvi

Lai nerakstītu par skolotāju protestiem par algu samazināšanu un jau pāris gadu desmitus ilgo jēru klusēšanu par izglītības saturu, kvalitāti un samērojamību ar darba tirgus prasībām, par skolas dotās gara bagātību nastas un psiholoģisko traumu nozīmi elitāro skolu bijušo audzēkņu karjeras un dzīves iekārtošanā, par izglītības standartu pievilkšanu aiz ausīm un papēžiem atbilstoši dažādām jaunākās modes tendenču diktētām Prokrusta gultas dimensijām, par latvju rakstinieku un dzejnieku tiesāšanos par gulēšanu vai negulēšanu kāškrustā, par potenciālo deputātu profiliem sociālajos tīklos un citām vēlēšanu dīvainībām, par dažādām kaislībām ap leksikas normēšanu un latvju vārdnīcu arhaiskumu, kā arī par citiem niekiem, kas skar mūsdienu latvju prozas un dzejas darinātājus ar vai bez privātās dzīves un “Privātās Dzīves” varoņus ar vai bez literāriem izdomājumiem un žurnālistu sacerējumiem, dažādus notikumus ar viņiem un šo notikumu falsifikāciju un klasifikāciju, literāro mediju dzimšanu, miršanu un dzīvošanu ar vai bez kritikas gādīgās rokas vai indeszoba, nerunājot nemaz par tādiem jaukumiem kā reālās dzīves dīvainības ik uz soļa, kas skar ikkatru, kas tur acis un ausis vaļā un ar prieku uzlūko šīs pasaules notikumus, ļaudis un viņu izdarības, šonakt es rakstīšu par Sv. Speerka atziņām par dzīvi.

Kas ir Sv. Speerx?

Sv. Speerx ir bibliotēku aizgādnis.

Jo zeme, kam ir savs bibliotēku aizgādnis, noteikti uzcels bibliotēku.

Sv. Speerx

.

Sv. Speerka aforismi

paradzēti tirguošonai pie kases jebkurā tā cienīgā grāmatveikalā

.

Sv. Speerx un darbs

Sv. Speerx ir veiksmīgi iekļuvis šajā zonā un domā – ko tagad darīt.
Sv. Speerkam nepatīk neko nedarīt un patīk darīt neko, bet vienmēr jāizvēlas.
labāk nedarīt neko prātīgu nekā darīt kaut ko prātīgu.
rakstīt šite jēdzīgāk nekā urbt.

Sv. Speerx un slinkums

slinkums ir vienīgais normālais cilvēka agregātstāvoklis.

Sv. Speerka aforisms par dzīves jēgu

visu mūžu var pateikt vienā teikumā, bet kāds cits mokās un dzīvo 80 gadu.

Sv. Speerx šķiro atkritumus

sēdēju darbā uz palodzes un ar melnu biroja nazi drāzu melnu zīmuli. palodze sasilusi saulē, kanālā peld pīles, žvankst trolejbusi. pavasaris. pa bulvāri aiziet pa kādam gājējam, saules pa pusei piežmiegtam pie asfalta.
drāzu un skatījos, kā zīmulim atsedzas sudrabaini melnais grafīts un kā asmens viegli kā mālu šķeļ koku. bauda drāzt – katra sīkākā skaidiņa atdalās ar vieglu pieskārienu.
nopūtu palodzes skaidas un vēroju, kā tās uzzib baltas un gandrīz caurspīdīgas saulē, virpuļo siltajā gaisā un krīt zālē.
laime ir vērot dzīvi un smaidīt.

Sv. Speerka paroles

ja parole ir īstā, tad to var atcerēties un nejauši uzminēt arī pēc trim mēnešiem, tiekot iekšā ar pirmo reizi.

kāpēc tā ir ar Sv. Speerka blogu, bet nekad nenotiek ar internetbankas parolēm?

Sv. Speerkam nekas nenotiek

ja nenotiek tas, ko gribi, varbūt nevajag gribēt to, kas nenotiek.

vai arī gaidi ne to, kas varētu notikt.
un ne no tiem, kas gribētu, lai notiek.

Sv. Speerx par trakajiem

trakiem pieder pasaule.

un kas pasaulei no tā?

Sv. Speerka atklāsme

griezies kur ne gribi, vieni slaisti.
apaļi un skaisti.

Sv. Speerx un zelta padomi

21. maijā kāds anonīms viedais teica labāk nerakstīt.
šo padomu gan tā arī neizlasīju, taču apzinīgi ievēroju līdz 7. augustam.

labs padoms zelta vērts.

Sv. Speerka aforisms par darbu

eņģeļiem bez spārniem ir arī rokas.
jāstrādā laikam arī paradīzē.

Sv. Speerx mierina sevi

vai pirmie sūdi, kas nākuši. vai pēdējie, kas aizies.

Sv. Speerx un nostaļģija

Sv. Speerx aizgāja uz Misiņiem.
protams, to var uztvert arī kā sistēmas kļūdu, jo bibliotēku aizgādnis šo bibliotēku bija inspicējis kaut kad arī pa vidu (vismaz atceros, ka viņš tirgojās par riteņa nolikšanu vestibilā, laikam uzvarēja).
bet bibliotekāre, ņemot aizgādņa apliecību, apzvērēja – pēdējo reizi Misiņos Sv. Speerx esot bijis 2002. gadā!
tā jau ir – Sv. Speerx bibliotēkas inspicē nemanāmi. i ne dzirdi, i ne mani.
kam Speerx uzskrēja Misiņos?
mini reizes 7 – varbūt trāpīsi!

Sv. Speerx un citi

sistēma drāž Sv. Speerku. Sv Speerks piedrāž sistēmu. baltās sievas stāv kā mūris. bābas skalo Sv. Speerka kaulus pie kafijas. neviens neko nesaprot.

Sv. Speerka aforisms laikam 15. oktobrī

dzīve ir liela dāvana.

iedeva par velti, neatpirksies visu mūžu.

Sv. Speerx un bibliotēka

apstākļu sakritības dēļ Sv. Speerx grib nokopēt savu rakstu grāmatā, ko redz pirmo reizi mūžā (un droši vien arī pēdējo).

stāv rindā, lasa citus rakstus, brīnās, par ko gan neraksta un kā gan neraksta.

pienāk Sv. Speerka kārta. viņš dod kopētājai tantiņai grāmatu.

tantiņa jautā, vai var samazināt un kopēt abas lapas uz viena atvēruma.

Sv. Speerx padomā un saka, ka varbūt ne. tomēr būs jāiesniedz.

tantiņa novaidas vien – tad ta laiki pienākuši! nelasa, neraksta, nokopē un iesniedz kā savu darbu.

Sv. Speerx māj ar galvu – jā, jā, tā tas ir.

pēc pauzes, kad tantiņa purpinādama kopē jau 2. lapu, Sv. Speerx kaunīgi piebilst: “Vispār tas ir mans raksts…”

tantiņa ķer pie sirds, tad pie jau nokopētajām lapām, tad ķer brilles un skatās, vai labi nokopējusi.

Sv. Speerx atzīst, ka labi.

Sv. Speerx un cenas

cenas viņu pārbiedē katru rudeni, kad Speerx atgriežas Rīgā.

bet nekad nav bijis tik traki kā šogad – ka pārbiedē ik pēc nedēļas, kad viņš atgriežas Rīgā.

Sv. Speerx domā

ne viss, ko tu domā, ir tā, kā tu domā.

ne viss, ko tu domā, ka tas nav tā, kā tu domā, ir tā, kā tu domā, ka tas nav tā, kā tu domā.

uzķēries, ja?

Sv. Speerkam vajag

ko vajag, nedabūsi.

kā nevajag, būs gana vienmēr.

Sv. Speerx un grūtniecība

pamanīju “Drogās” diezgan glītu grūtniecības testu MARIA, virsū rozā puķīte.

uzreiz iedomājos – varbūt ir arī prezervatīvi JESUS.

ja reiz pārsteigums, tad pārsteigums.

kāda atšķirība – caurums vai Sv. Gars.

Sv. Speerka aforisms par spārniem

reizēm spārno arī tas, kas nenotiek.

Sv. Speerks un profesore

Sv. Speerx atšķīra mēnešrakstu un sāka lasīt 1 rakstu par 1 tekstu.

raksts sākas ar vārdu “Profesore”, jo aprakstītā teksta autore ir profesore.

Sv. Speerx tālāk nelasīja.

Sv. Speerx un gudrība

visi te tik gudri. duraka neviena.

Sv. Speerx un pieredze

tā ir tikai pieredze. bet pieredze mūs pataisa vai nu par maitām, vai cilvēkiem.

Sv. Speerx un bābas

ielaižoties sarunās ar kādu citu, es riskēju zaudēt tiesības izlemt par sevi.

no otras puses, reizēm tas garantē mieru. vismaz nav jāpieņem lēmumi.

viss plūst. sistēma nes. ar mani runā. ar mani runā par citiem. es esmu iekšā.
iekļaušanās finālā tomēr sanāk par dārgu – tās var būt diezgan dārgas tālsarunas. bābu būšana finālā ir dārgs pakalpojums.
ir vērts padomāt, par cik un vai vispār drīkst pārdoties. jo naudiņa pēc tam būs jānoliek vietā.
lai vai kā – jaunība attaisno stulbumu, bet ne bābiskumu.

Sv. Speerx un koncerti

iedomājieties, šito kaunu.
Sv. Speerx aiziet uz koncertu, bet tāds lūziens.

klanās un mokās. un meldijas cita par citu lēnīgākas…
tik ka brīžam kādas bungas vai kas. brīžam klusums un, augstākais, kāds zvaniņš liegi dzindzinās.
varat iedomāties – viss jau beidzies, visi ceļas kājās. Sv. Speerx beidzot ir žirgts un žiperīgs. atskatās uz durvīm, bet tur 1 paziņa.

paziņai ta prieks, bet viņas māte šņāc vien.

tagad domāju – krācu es vai nekrācu.
nē, nē. koncerti nav domāti man.

Sv. Speerx un darbs

braucām atpakaļ uz Latviju.
apsniguša tīruma malā liels uzraksts:
“Rabota za graņicoi možet okazatsa rabstvom”.
dzīva taisnība – nekas cits jau nemaz negaida.

Sv. Speerx un Dievs

netālu ir iela. mašīnu dūkoņa, riepas, motori.
krēslo. uz nakti sāk piesalt, un Sv. Speerkam ir auksti. sniegs skrapst zem kājām. viņam ir slapjas kājas. viņš skatās uz pilsētu no augšas, no gaisa tilta, kas ved pāri mašīnu pilnai pilsētas ielai.
es redzu debesu malu, kur sastājušies tumši sniega mākoņi. saulrietā spīd sarkanām malām. es redzu katedrāles torņus. milzīgas velves, krēsla, vīraks. zem kājām skan flīzes. koka soli. pustumsā iegrimis altāris, kur spīd mūžīgā Dieva acs. maza lampiņa, kam kāds pa laikam pielej eļļu, lai tā neizdzistu.
vai tad, ja nebūtu eļļas, beigtos arī ticība? vai varbūt tad tā degtu tikai no Dieva gaismas?
kurā mirklī Dievs pārstāja būt viņš pats. un kurā mirklī cilvēki sāka spēlēt Dievu.

Sv. Speerx dzejnieks

kopotie kopotie raksti
mamma virtuvē
tētis makstī

Sv. Speerx zaudē

viss, kas man pieder, reiz zudīs.
jo vairāk es iegūšu, jo vairāk būs jāzaudē.
jo vairāk cilvēku es satikšu, jo vairāk būs to, kā es nesatikšu vairs nekad.
jo vairāk vietās es paspēšu būt, jo vairāk būs vietu, kurās es nebūšu vairs nekad.

Sv. Speerx un vaidētāji

ienāca prātā, ka latviešiem jau nemaz nav smieklīgas literatūras – vieni vaidu vaidi.
atceroties “Mērnieku laikus”, nenāk prātā nekādas jautrības. lai gan kaut kas jau tur bija domāts smieklīgi. literatūras učenes gan jau smejas.

palasi kaut kādu Repši, Ikstenu vai Neiburgu – vienas žēlabas.

cik viss drausmīgi un kā nekas nebūs labi.

Sv. Speerx un nabadzība

biju iegājusi “Maksimā”.
tur reizēm var dabūt nocenoto papriku, kam beidzies termiņš.

uz pusi lētāk, bet nekas jau nav noticis – paprika ir izturīgs augs.
ar mokām atradu maizes stendu – bija pilnīgi neloģiskā vietā.

paņēmu maizi, ko vienmēr pērku, tas ir, cita man negaršo. visi tie “Lāči” var iet ieskrieties.

nokaunējos no nabadzības visapkārt.
pensionāre bēšīgā plašķī. vīriņš ar kepku. tukla māte ar zirgasti, bērns čīkst padusē. izkaltusi pensionāre ar lakatu.
ļaužu sejas. vienas vienīgas skumjas un nogurums. tramīgi uzlūkojot plauktus.
par cik tad šodien ir dārgāk.

un recepte, ko nokopēju no “Tvnet”, bet kas bija pārpublicēta laikam no “Latgales Laika”. pensionāru izdoma.
“Ja vārītiem rīsiem un burkāniem pievieno eļļā apceptas auzu pārslas, ēdiens pēc garšas atgādina mencu aknu salātus.”

un ko lai viņi lasa.
ko vispār viņi lasa.

latvju jaunāko prozu? stāstus par nepārejošo nabadzību visapkārt.
plānas grāmateles cietos vākos ar lieliem burtiem, lielām atstarpēm un lielām malām, katrā grāmatā audekla prievīte?
kas vispār lasa kaut kādu latvju jaunāko prozu.

kam iet tik labi, lai lasītu, cik viss ir drausmīgi.

Sv. Speerx noklausās

braucu autobusā. ļaužu pilns, cilvēks pie cilvēka. māte māca dēlu.

viņai esot ienākusi prātā ļoti laba ideja! varēs samaksāt visus kredītus!

– aizej pie tēva. pasaki, ka esi viņa dēls. paprasi tūkstoti!
– a kur jāiet?
– pie tēva. pie papiņa. baltajā ķieģeļu mājā.
– a kur jāiet?
– pa labi tur. ceļš un pa labi. ieej, paprasi tūkstoti. pasaki – nedosi tūkstoti, prasīšu alimentus. tur tavas vecāsmātes māte arī dzīvo. ieraugi veceni, sit pa galvu. viņai 99 gadi. īsta ragana.
– a viņam mašīna ir?
– ir. kaut kāda honda.
– ā.
– mētājas pie mājas.
– a kur tā māja ir?
– pa labi, tur no ceļa pa labi.
– a tā māja?
– kāda māja. riktīga suņabūda. es jau nemaz nezinu, vai viņš dzīvs. tavs papiņš. varbūt sen nosprādzis. bet tu aizej.
– a kur jāiet?

Sv. Speerx un maitas

par maitu nepiedzimst.
par maitu kļūst.

kad apzog vienu otru reizi, tad iemācās aiz sevis aizslēgt durvis.
ar laiku ieliek dzelzs durvis un signalizāciju.

nepieskarties.

Sv. Speerx un dāvanas

dāvanu veikali ir veikali, kur pārdod mantas, ko sev neviens nekad nepirktu.
visi sūdzas par aizņemtību.
bet ir tak ļaudis, kas to izdomā, ražo, izplata un tad tirgo.

iedomājies – stāvi pie kases un visu mūžu tirgo stikla jumpravas ar ziliem cičiem un bleķa žirafes.

Sv. Speerx un atmiņa

biju kaut ko izdomājusi, kas jāraksta, bet aizmirsu.
ai, nav svarīgi.
tāpat neviens neko ne atcerēsies, ne aizmirsīs.

Sv. Speerx, komentāri un tehnobābas

būtu bābai riteņi, būtu vellapēds.

būtu bābai zobi, būtu krokodils.

bābai ir internets.

Sv. Speerx un pagaidām

dzīve ir pagaidām. nepieķeries.

Sv. Speerx un trauki

katrā nopietnības mucā ir karote humora.

katrā humora mucā vienmēr atradīsies kāda karote nopietnības.

Sv. Speerx un satikšanās

mēs visi esam gandrīz apaļi un saskaramies tikai ar pāris šķautnēm.

nevar gaidīt, lai kāds tevi pilnībā saprastu.

pilnībā saprotas tikai salipušas plānās pankūkas.

Sv. Speerx un atkarība

varbūt tā ir atkarība. bet no dzīves.

Sv. Speerx un pieredze

ikreiz, kad padomāju, ka tā ir vērtīga pieredze, es dabūju pa purnu.

vai tāpēc man noliegt pieredzi.

Sv. Speerx un līgavaiņi

pasargā, Dievs, no vecajiem līgavaiņiem. no jauno līgavaiņu brūtēm sargāšos es pati.

Sv. Speerx un suņi

sargā pats sevi, un tev blakus vienmēr būs suņi, kas tevi sargās.

Sv. Speerx un dzīve

dzīve ir stihiska nelaime, kas piemeklē reizi mūžā. par laimi tas ir pārejoši.

Sv. Speerx pareģo

nākotne ir mūsu šodienas rīcības sekas.

gan jau mēs visu salaidīsim dēlī. un tad gan jau izrādīsies, ka vajadzēja notikt kaut kam citam.

tad, protams, visi zinās, kam vajadzēja notikt. un kas bija jādara, lai notiktu.

Sv. Speerx atzīstas

Sv. Speerx nekad nemelo.

Sv. Speerx bija

viss varēja būt citādi, bet bija tā, kā bija.
būtu bijis, ja būtu bijis.

Sv. Speerx par pagātni

reiz zāle bija zaļāka. reiz arī bibliotēku bija vairāk.

toties nebija gūgles un ctrl+F, tāpēc viņiem nācās izlasīt visu, lai kaut ko atrastu.

pa kuru laiku viņi sēdēja internetā?

Sv. Speerx un bezmiegs

paklausoties sarunas apkārt un palasot tekstus – vai vispār ir kāds, kas naktī guļ?

teiksim, 2 naktī.

Sv. Speerka aforisms par algoto darbaspēku

ir taureņi, kas plīvo, kur labāk un skaistāk – iztraucēti aizlido.

bet ir laputis, kas lēnām zīž savu lapu.

Sv. Speerka aforisms par naglām

labāk būt naglai pakaļā, ne spraukties kādam pakaļā.

Sv. Speerka atziņa, kāpjot ārā no trolejbusa

nedod Dievs iemīlēties aklajā un gaidīt klibo.

Sv. Speerx vēlreiz domā par darbu

tāda ir tā mūsdienu verdzība.

pats sevi ieliec krātiņā un gaidi, ka kāds tev par to samaksās.

Publicēts lv.lv

Dzeraune

dzeraune

Tai kai jau ūtrū reizi vysu raksteitū aprej teikla nazvāri, partū ka glupuo Mozilla aizataisa taišni tod, kod dīnroksts jau ir pabeigts i teik dūmuots saglobuot (tiuleņ, tiuleņ, vēļ itū teikumu), tod asu saprotuse, ka tolka raksteit nav nikaida. Skaidrys, ka pruoteiguok byutu saglobuot piec kotra teikuma i tod tik raksteit kluot, tok vēļ pruoteiguok byutu naraksteit vyspuor – partū ka pruoteigi cylvāki naroksta i napasaroksta. Tai kai pruota maņ nav, tod es rokstu… i pagaisynoju.

Varbyut ar ctrl+S es ari spātu tū padareit bez pagaisynuošonys. Tik daudz automatiskys darbeibys var kotrys. Ari vīnlaiceigi rokstūt i dūmojūt par tekstu, na juo saglobuošonu. Varbyut varātu raksteit Word voi Openoffice i tod puorkopēt www.diena.lv, tok, puornasūt iz itejīni nu teksta dokumenta, nūsamaitoj vyss kodiejums – burti to leli, to mozi. Kodej kai gribi, sauc kai gribi – izataisa pa sovam. A pamest dūmu pusrotā i dūmuot, kura pūga juomīdz, kab apstyprynuotu i saglobuotu, vēļ beitīs, sok, varbyut vyss pagaiss – tys ir par troku.

Tai i saīt. Roksti i napīroksti.

Tai i niu – viersroksts “Dzeraune” palyka, teksts par dzerauni pagaisa. A kas pagaisa, tuo nav. Partū ka jau raksteišonys šaļtī juo nav munā pruotā – jis ir i rūnās, kod rūkys nūmīdz burtus. Rūkys navar atguoduot, kū juos ir mīgušys, a deļ mane vaira tys nav svareigi.

Kab varātu tai, ka nikas napagaist. Ir, ir, myužeigi. Cikom tu voi vairuokums tuo gryb. Cikom atdūd naudu par kreditu. Cikom atsaver pasauļa. Cikom pīroksti i izzeimej vysa. Cikom gona vysa i vysu. Ļaužu i dzeivis.

Interesnai, kur ir pagaisušūs tekstu kopi. Sadadzynuotūs manuskriptu i gruomotu bibliotekys.

Interesnai, kur ir nikod napīrokstomūs (nazynu, kai pasaceit nuokūtnē itaida divdaba formu nivīnā nu volūdu, kū es zynu) tekstu kopi. Tekstu, volūdu, dzīšmu.

Kai cyxob naseņ atguodynuoja: “Zyna 10 volūdu – i vysas latgaliski!” Tai i maņ – dūmoj, kai gribi, a atsadur pret latgaliskū.

Itūnedeļ slyma vuoļuojūs pa gultu i vierūs teļvīzeri. Izaklaidieju, klausūtīs žurnalistu volūdu. Kai globoj sovys uoža kuojis – cyts tics vaļā i nu akcenta, a kai spryuk vaļā, tai teikumu konstrukcejis nu izlūksnem, vuordi i teicīni. Globoj eilyna maisā, kai gribi – izleiss.

Nu ūtrys pusis, kaida vaine. Dzeivs ir dzeivs, volūda tok nav nikaida purisma kalieju idealuo norma, a myužeiga puorsasaceišona i nadasaceišona.

Tai varbyut i saīt, ka volūda ir volūdys kopi. Napasaceitūs vuordu. Kod nasoki kropi, a soki dillis. Na seivs, a virca. Na skaline voi mastinka, a grūzs. Na vuška babai klieveņā atsanasuse, a aitai omamai kūteņā dzemdeibys.

Vuordneicys ir volūdys kopi. Kuram pateik kaids nabašnīks, tys tuo pajem i volkoj. Tik zynuotuojs prass pajimt dzeivūs vuordus. A īsavuiceit cytu volūdu ir kai spēlēt krīvu ruleti – saus voi nasaus. Byus eistais vuords voi tikai šmuka vuorda proteze.

Vīnu dīnu sasajiemu i suoču taiseit latgalīšu aforismu kolekceju – kū atguodoju poša, kū pasoka draugi voi radinīki. Kū puorskaitu kur gruomotā voi teikla plašumūs. Vīneigais nūsacejums – da mane tai ziņai ir juoatīt latgaliski. Pošys īguoduotai voi cyta pasaceitai. Tai interesnuok.

Tai nazkai i dūmoju, voi vyspuor kaidu volūdu zynu i muoku runuot. Voi vēļ kurā volūdā es zynu tik daudz nu dzeivai runuotuo i tik moz nu rokstu īsavuiceituo. Koč i latgalīšu nazynu da gola. Latgalīšu spryuk vydā latvīšu i krīvu konstrukcejis, latvīšu nazynu nūsaukumu vysaidom lītom, krīvu namuoku izrunuot nazcik skaņu, vuocu runojūt jiukst vuordu seceiba, angļu matās mēle i nazynu sarunvolūdys, lītaunīku bais i padūmuot.

A runuot laikam ir nūsaspļaut par sovu namuoceišonu i raudzeit pasaceit. Lauztīs cauri nabyušonys kryumim i raudzeit sasatikt i sasaprast. Tai laikam saīt, ka latgaliski es tik kryumim varu vīgļuok izleist cauri – pa sovom stygom. Pat latvyski es jau mekleju cytu īmeituos stidzenis i viltoju vasalim īsavuiceitim teikumim jim pakaļ.

Vysu nedeļu nadarieju nikuo pruoteiga. Gulieju, paiežu, gulieju. Šaļtim pasavieru teļvīzera. Mož vysu īprīkšejū godu nabeju tik daudz redziejuse. Šoks. I itū bradzaklu ruoda par munu nūdūkļu naudu, cikom es nasaveru! Vīni krīvu seriali da vaideišona. Šaun, kaun, skrīn, syt, ļūbej, bučoj, bāg, lomojās, dzer i tod ziņuos vaid – kai vyss niu ir brīsmeigi.

Verūtīs teļvīzeri, var padūmuot, ka vyss ir rozjucs, pagaiss, izputynuots, izjaukts, sakrits i cauri ir. Dryumi bolsi, baisi skoti, brīsmeigys zinis. Maņ seviški patyka vīna raidiejuma reklama – sprūgains diktors kopa bolsā nazkū vaid par kreditim i bankom. A jam sūpluok pa pusekranu – cylpa. Tai i ruodīs, ka tiuleņ buozs golvu vydā i byus gotovs. Tod vēļ ir smīkleiga reklama, kur tautai līk bolsuot par krīzis nūbeigtū serialu, kur latvīšu aktīri vysaiduos pozuos vuoļojās pa glaunom goltom, baseinim, interjerim. Varātu dūmuot, ka tī interjeri vajadzeigi tim, kas pirmeņ nūsavāruši kuortejū sižetu par drausmeigajim laikim. A mož jim i vajag tuos puorsokys. Kuo es zynu par tautu.

Vēļ maņ patyka ideja, kai niu ļauds vysam kam losa naudu. Na tikai serialim, a vasalom radejom, raidiejumim, akcejom, bārnunomim, slimneicom, školom ak jau, dreiž ari ministrejom. Mudri byus juozīdoj parlamentam, tod ak jau juomoksoj komandiejuma bileti iz Briseli. Pīzvoni pa taidu i taidu teleponu, izdūmoj, kam zīduosi sovus nūdūkļus – pensionarim, uorstim, školuotuojim, deputatim, buorinim, gejim, kristīšim, cukraslimnīkim, viežinīkim, kūrim, teatrim i taidā gorā bezgaleigi.

Varātu eistyn tai – televizejā ir tikai šovi, uorsti sasaceņš ar školuotuojom, geji ar kristīšim, muokslinīki ar rakstnīkim, kūri ar deju kolektivim, bezdarbnīki ar nuoveigi slymajim. Kotram ir numers, vysi sēd pi teļvīzera i bolsoj. Cik nūbolsoj, tik naudys daboj. Sasaceņst varātu dzīduošonā i doncuošonā – dzīdi ar zvaigzni i doncoj ar zvaigzni. Pi vīna saītu mieginuojumi Dzīšmu i daņču svātkim! Īsataupeitu itik naudys!

Īsadūmojit, vysa latvīšu tauta dzīd i doncoj! Teļvīzerī nav nivīnys švakuos zinis, partū ka švakūs ziņu nav. Pa kuru laiku to? Cītumnīki doncoj, kab nūpeļneitu naudu rehabilitacejis programai. Policisti dzīd, kab dabuotu naudys benzinam. Ministri lāc poļku, školuotuojis īt duorzeņā i syt plaukstenis, uorsti boltūs i zaļūs kiteļūs stuov kūrī i dzīd tautysdzīsmis.

Par pīmāru, Latvejis radeja dreiž natranslēs ni pyrmū programu, ni ūtrū, ni trešū, ni catūrtū, ni (es jau padūmuoju – pīktū) Nabu. Maņ to ruodīs, ka itai gon navajadzēja. Juotranslej vysys programys, a pa vydu juolaiž bolsuošonys reklamys! Gribi dīnys zinis, zvoni pa itaidu numeri. Gribi šlagerus, pa itaidu. Vajag kulturys zinis, pīzvoni pa itaidu, a sporta puorraidi – itaidu.

Rikteiga ubogu vaļsts – ubogs uboga golā. Zīdoj tam i zīdoj itam! Navys tikt golā laiceigai par nūdūklim i ar saiminīka rūku, a prolaist vysu caur kuli kai dzāruojam i tod volkuotīs pa dzerauni: “Dai lat!”

Ir myusu dzeraunē puors taidu dzāruoja krīvu. Šaļtim kai cylvāki, a monts jim nasatur. Nūpierk gūvi, tei naapsaīt i daīt nūdūt galē liešuok kai nūpierka. Izduovynoj jim suni, nūspruogst nu boda. Īdūd jim pavasar buļbu maisu, rudiņ nūrūk skalini. Samoksoj par molkys škaļdeišonu, naudu nūdzer. Piec tam līkās slimneicā ar beigtu māgu i eikšim i guļ par pogosta naudu. Izīt nu slimneicys, a sātā nav kuo ēst. Īdūd pīna konu, puse saryugst i izlej. Ni taids bīzapīna jādz atsiļdeit, ni dzeivuot. Neikst ar neikšonu.

Latgolys Radeja jau atdeve golus – cauri ir. Beja latgalīšim pošu radeja, vaira nav. I dusme, i bāda. Koč bez tīša vaļsts atbolsta i privatai, a kiulēs. Niu latgaliski otkon skaņ tikai ļaužu bolsi dzeraunē, na diktoru radejā saceitais.

Niu “Latgolys Radejis” sātyslopā tik īlykta ziņa: “Ar nalykumeigu puordūšonys darejumu 2009 gods janvara mienesī Latgolys radejis akceju kontrolpakets puorguojs Daugpiļs radejis Alisa+ sovinīku rūkuos. Pīktdiņ, janvara 30 dīnā jaunī, nalykumeigī saiminīki puorslēdze Latgolys radejis raideituojus iz Alisa+ programmu. Latgolys radejis kolektivs i mozuokuma akcioneri dora pi situacejis rysynuošonys i radejis puorjimšonys lykumeigūs sovinīku rūkuos. Tyvuokūs dīnu laikā atsuoksim raideit škārsteiklā, ap prekveņcejom Daugpilī, Rēznē, Jākubpilī i Bolvūs tān griuts koč kū prognozēt: varātu puorīt nazcik mienešu, cikom juos atgiusim. Myusim irā vajadzeigs vysys latgalīšu tautys atspaids, partū, ka varit paleidzēt ar naudu, dorbu, publicitati voi cytaiž, rokstit myusim.” Tai latgalīšu volūdys vītā – krīvu volūda.

Tai vot i dzeivojam – myusu dzeraunē Latvejā. Kai Raibīs Suņs saceitu: “Sovs pīneņš, sova galeite. I kai lai nadzer.”

dzīsmis i aforismi

Sasajiemu sataiseit ite div jaunys sadalis: dzīsmis i aforismus. Informaceja tik pa dalei muni. Tok varbyut ari cytim nūder daļa nu munā datorā nazcik godu laikā sakruotuos informacejis.

Kurs gryb publicēt iz papeira, lai meklej olūtūs. Partū ka daļa ak jau nazkod ir bejuši publiceiti. Tik kas zyna, kod i kur.

A elektroniskai i apsveikumu lītuošonai lobuok itai nikai nikai. Partū ka šaļtim ruodīs – kuo nav teiklā, tuo nav i pasaulī.

Bez tuo – nav jau kaida konkreta autora, a tautys radeits monts. Koč kaids autors i izkass, apdarynuojs, publiciejs. Tai i es izkašu, apdarynoju i publiceju.

Parkū folklora navar tikt puorstuosteita ari teiklā?

Īmeslis itai dūmai i dareišonai vīns – nav dīnys, kod nu Gūglis ciocis maklātuoja iz itū dīnrokstu naatīt kaids dzīšmu i aforismu voi, vēļ vaira, latgalīšu dzīšmu i aforismu maklātuojs.

Vyss gon tapšonys stadejā. Vaira nav kai ir. Tok tei lobojama līta. 😀

Kai vacā gudreibā saceits: acs dorba nūsabeida, rūkys padareja. I bez prācys nav tykuma.