Gaisma atlākuse

gaisma1gaisma2gaisma3gaisma4

Lai kai zīma vēļ spyrynojās, gaisma jau ir atlākuse. Tai soka par laiku piec Zīmyssvātku, a vēļ vaira par Sveču dīnu voi Svacaini. 2. februarī bazneicā dadz svecis, a uorā gaismu dadz saule.

Ka pa Sveču dīnu saule speid tik daudz, ka var zyrgu apjiugt (voi myusu dīnu versejā īsiļdeit motoru mašynai i nūkaseit nu styklu ladu), to byus skaista vosora. Vosora byus skaista – vakar Mukulēs vysu dīnu speidēja saule.

Naraudi, muoseņ

bilde29

Naraudi, muoseņ –
tī kauli, tei mīsa.
Atīs Postoruo dīna,
pajims dvēselis mutē
kai kačalānus
i aizness pi Dīva.
Niu naraudi, muoseņ.
Nav mīra. Nav mīra.

Seņ nabeju naktī pasamūduse nu tuo, ka nazkas juopīroksta. Pat napīmiņu, cik seņ nabeju pasamūduse nu tuo, ka atīt teksts. Zynuoju – pagaiss, naatguoduošu. Cieļūs i guoju iz ateju ar lapeņu i zeimuli, kū tymsā sačupinieju nazkur iz golda. Teksti atīt, jūs tikai pīroksta i aizīt gulātu kai piec padareita dorba. Nu reita knapi atguoduoju, ka nazkur ir lapeņa.

Zīmološanās ar latvju gēnu

Eku šeku pirms Latvijas valsts dzimenes visi ērmi sarosās – gan ne tik koši kā pirms vēlēšanām, bet arī spīgo un līgo visādi latviskumi, pareizi, nepareizi un gaisā parauti. Šorīt pamanīju spēlīti “Latvijas gēni” – 5 sekundēs izvēlies bildīti, mēs pateiksim, no kurienes Tu esi. Formulēts gan ir smalkāk – kurš gēns Tevī stiprākais. Un neba jau zilu acu vai apaļa galvaskausa, nošļukušu plakstiņu vai plakana deguna. Novada gēns. Pie tam ne vien vēsturisko novadu, vecajām Brīvības pieminekļa trim zvaigznēm piedomājot klāt arī Zemgali, bet arī Rīgas. Kaut tikpat labi – kāpēc ne Jūrmalas, Daugavpils, Ventspils, kur tak arī sava republika, sava būšana, savas hūtes un otkati.

Sākums daudzsološs: “Pasaki, kam tu dod priekšroku, un mēs pateiksim, kuros novados mīt tavi Latvijas gēni!”. Testu izveidojusi reklāmas aģentūra “DDB Latvija” sadarbībā ar biznesa portālu db.lv, balstoties uz “DDB Latvija” un pētniecības aģentūras “GfK Custom Research Baltic” veikto pētījumu “Brand Capital”. Lasu tālāk – Guna Gleizde raksta: “Iedzīvotāju uzskati un paradumi katrā novadā mazliet vai pat ļoti krasi atšķiras teju visos jautājumos – sākot ar viendzimuma laulībām un beidzot ar lojalitātes kartēm. Cilvēku pašvērtējums svārstās no pašpārliecinātības vienā reģionā līdz pieticībai otrā.”

Labi, labi. Kāds PR guru izdomāja PR kaut kādam pētījumam, kaut kāda zīmolu mīlēšanas projektam vai savai darba vietai. Palaida Feisbukā lapu, uztaisīja ātri maigāmo un soctīklos šārējamo testiņu, sacerēja tekstiņus, salika bildītes. Viegli un pa gaisu. Pūt vien stabulē, šopingotāju un šārētāju tauta! Vibrē tīklos, senču gēnus grabinādama!

Bet nu spēlīte paliek spēlīte. Pus pa jokam, pus nopietni izdari testā izvēli vairākas reizes – te krāsas, te simboli, te zīmoli, te sazin kas. Un ir. Gēns ir atklāts!  Uzlec Latvijas karte ar procentu rimbuļiem un augšā oranža bantīte – “Visstiprākais gēns tevī ir…” – uzmini nu!

Kur hipsteri, kur atomi, kur bitītes žūžo un zaķīši ausis spicē, bet 5 Latvijas gēni ir skatāmi ļoti uzskatāmi. Pie tam gēns rakts tik dziļi, ka izrakti pat senču kauli – latvju ciltis no sazin kura gadsmita.

Piemēram, zemgalis. Sazin kādas ciltis te pāri gājušas, sazin kur vazājušās, bet Zemgales nosaukums visus zemgaliešus ļauj nosaukt par zemgaļiem. Nemirstības noslēpums ir atklāts, bet žēl – sēļiem nepaveicās, jo viņi pakāsa savu novadu. Nav Sēlijas, nav sēļu. Nav sēļu, nav jāsacer apraksts tāds kā horoskopā – lai visiem apmēram der.

zemgalis

Vai latgaļi. Ir nosaukums, ir cilts. Drusku jau ir šaubas – latgaļi vai latgalieši, bet skan labāk tomēr tie latgaļi. Gēniskāk! Seniskāk! Tuvāk prečkopības un prečpircības saknēm.

latgalietis

Pag, Kurzemē nav kuršu? Kur palika kurši?

kurzemnieks

Vidzemē nav vidzemju, jo te 13. gs. dzīvoja latgaļi. Nesauksi tak veselu 2 novadu iedzīvotājus par latgaļiem, ja pat zemgaļi ir pārņēmuši sēļus un sauc savu teritoriju par Zemgali.

vidzemnieks

Bet kaut kur ir jāliek arī hipsteri un zīmolīgo zīmolu pavēlnieki, kas sevišķi vibrē un grabinās soctīklos. Tāpēc ir Rīga un rīdzieši. Izrādās, rīdzinieki domā pārvākties uz ārzemēm ar visām savām planšetēm un viedtālruņiem. Aijajai.

ridzinieks

Zemgaļi, latgaļi, kurši – visi kā dzīvi, skraida pa veikaliem un pērk zīmolus kā negudri. Uzminēsi, kas šiem vairāk patīk, pārdosi vairāk savu krāmu.

Latvji ir krutāk kā latvieši. Varbūt visi Latvijas iedzīvotāji ir latvieši (un nekādi tur latvijieši), bet īstenos un etniskos latviešus, kas mantojuši kuršu, zemgaļu, latgaļu, sēļu asinis un valodu, saucam par latvjiem? Latvijā dzīvo latvji un latvieši. Nekādu pārpratumu. Latvji, balsojiet par to un to! Latvieši, pērciet to un to!

Un kā saukt uz ārzemēm izceļojušos latvjus? Ārieši?

Visa pasaule āriešu pilna. Kur ne griezies, kāds cirtaini hipsterīgais latvis spaida savas viedierīces pogas un domā par šopingu. “Bauskas alus” vai “Samsung”, “Tērvetes alus” vai “Head & Shoulders”, “Kārums” vai “Staburadze”.

baltu.ciltis

Joks ir joks, un jokam joks ir joks. Par bildītēm neņirgāšos, jo tur skaidri saausti stereotipi – mežaveči vidzemji, svēto lampiņu kurši, demogrāfiski čaklie latgaļi, mācītie šopingotāji zemgaļi un gaisā pasistie šopingotāji rīdziņi. Bet nu nosaukumi. Par cilšu, pardon, novadu nosaukumiem nepaņirgāties nevarēju.

Nav ne jausmas, kas ir šitā balagāna autors, bet ar līksmību aplūkoju visas āža kājas. Šitas gan būtu viena pētījuma vērts – ko iesākt ar sēļiem, latgaļiem un kuršiem mūsdienās, kā viņus ievibrināt tīklos, lai arī saknes var nošārēt un salinkot mūžīgi.

Bāc. Bet kur viņi lika lībiešus?

Zuss muoja i pagaiss sāta. Voldemara Vogula "Sirds bolss"

Voguls_Sirds.bolss_webVakar pa ceļam iz dzīduošonu nūpierku apguoda “Zvaigzne ABC” izdūtū Voldemara Vogula dzejūļu gruomotu “Sirds bolss”. Pats fakts viņ ir breineigs — kruojums latgaliski Reigys apguodā i Reigys veikalā. Kaida vaira tī buorineite — volūda skaņ televizejā, pylni dzīšmu šovi latgalīšu; volūda skaņ dzejā i teik īspīsta iz papeira. I naviņ kur nabejs pašelē tuoli tuoli, a tok pošā Reigā. A kas Reigā izdūts, tys tok myužeibai izdūts. Cītajūs vuokūs, internetveikalā.

Labi, gona uoveitūs. Reiga na svātuo gūvs. A Reigys gruomotom tei poša vaine i prīca, kas i Rēzeknis, Ludzys ci Viļānu gruomotom.

Šūreit pa ceļam iz dorbu skaiteju i palyka biedeigai — deļkuo latgalīšu gruomotys nadataisa da gola. Voi eistyn nav nivīna korektora i redaktora, kas dasaver taidu seikumu kai vīnaids burtu nūformiejums ci fonts dzejūlī (v. 50. pl.). Par leksiku voi raksteibu pat nav runa — ni Vogula kruojums pyrmais, ni pādejais ar “nuokt” i “skateitīs” cytaiž vyscaur latgaliskā tekstā voi atškireigom vīnys formys izskaņom i golūtnem vīnūs vuokūs. Narunojūt par izlūksnis īzeimem, par pīmāru, vuorda “kaļve” lūcejums lokativā “Kai kaļvī zyrga pokovus // Tāvs kola”, kas izlein cytaiž galeigi na poša izlūksnei rakstureigajam pīrokstam ar Zīmeļlatgolai rakstureigajom golūtnem “-as”, “-es” (nui, zynu, zynu, ka gruomotā dūmuota “Stroda raksteiba”, bet par daudzi atkuopu, kab jimtu golvā).

Puorskaitūt latgalīša dzejā vuordu “tupeni”, maņ iz lyupu ironisks smaids — voi eistyn pošu latgalīšu buļbys i guļbys ir tik nycynojamys, ka juosagiun pi vidzemnīku tupeņu? Parkū to par reizis najimt kūrzemnīku ruociņus — nav gona pīrosti i gona gludi deļ poetiskūs tekstu? I kaida nūzeime skaistim vuordim par dzymtū volūdu, ka sirdī to bais juos vuordu pasaceit da gola?

Tai i dzeivojam — buorineiši. I nu vysys sirds ar vysu sovu sirds asni i aizgruobteibu rokstom dzejūļus par Latgolu mamu i tāva dūtim ceistajim zūbynim — paaudzi nu paaudzis. Koč gruomotys īvodā Anna Rancāne citiejuse autoru: “As nikaida abstrakcionisma nalītoju, nikō sveša. As te dzeivoju, “Cepleišūs”, te muni bārni un niko sveša maņ navajag.” (Pastreipuojumi muni.)

Reizē gruomotys teksti skaņ jau cik reižu dzierdātai i stereotipiskai, a reizē kai nu jauna. Kotram cylvākam gols golā ir sovs pasauļs i sovys acs, kai pasavērt iz juo.

Vogula dzeja kai Vogula dzeja. Jis ir jis pats — kai īprīkšejūs kruojumūs, tai i niu. Eisi, varātu saceit, ka pat konspektivi par svareigū. Kai izgrīzumi nu vīna Latgolys cylvāka dūmu i jiutu pasauļa. Kai aforismi i pīzeimis par dzeivi.

Pyrmuo gruomotys daļa “Muns orklys, rūkys munys” vaira runoj par dzymtū zemi, bārzim i bārnim, paaudzem i sovys vītys sajiutu, ūtruo daļa “Guņs meita” — par mīlesteibu pret sīvīti, a trešuo “Dīva ūzula zors” ir kai pīzeimis par myužeibu, myužu i sevi, par sovu vītu Dīva ūzulā. Sauc tū par tautu voi pīdereibu sovai zemei.

Ruodīs gon, ka šaļtim autors eisti nateik uorā nu latgalīšu literaturys bādu īlejis — raksteit latgaliski = raksteit par Latgolu. Koč jis ir par dzeivu i par lelu itai kletkai — kai aizarunoj, tai izlein pa sīta caurumim iz vysom pusem kai meiksts muols voi spryuk vaļā kai ols nu bucys. Nu vaidiešonys par mierstūšū volūdu klasiskā izpratnē ite nav ni smokys, dreižuok aicynuojums naturēt volūdu zam akmiņa, aplīcynuojums sovai atbiļdeibai pret tāva i muotis, pret dālu paaudzi.

Tik ka tuo dzeivuma grybātūs vaira. Lai nav taida cauri setkai izmīgta muola masa ar vacu laiku stereotipiskajim uzsaukumim “celitēs, bruoli” voi buorineibys otkon i otkon pīsaukšonu, a kruojums saītu vasals i skaneigs kai skrūze. Voi izsper spuņdi kai ols bucai i izalej puori skaiteituojam dzeivā skaniejumā. Bet mož es i gaidu tū, kuo navar byut — autora aforistiskais stils naparedz taidys izalīšonys, koč jis pats ir dzeivs i juo pasauļs ir dzeivs i skaneigs.

Vuordu nu dzīsmis naizjimsi — ar liekšnim saulē naīlieksi, ka ir novembris. Jau tai itys kruojums ir vasals zors myusu dīnu latgalīšu literaturā — cytaiduoks, sovpateigs, vārā jemams.

Gryuts gon pasaceit, cik lela daļa ituos gruomotys tekstu ir pyrmpubliciejums, cik nu nu īprīkšejūs mozūs kruojumu pajimtūs dzejūļu izlase. Napuorbaudeju. Var jau byut, ka juo dzeja ir kai lels pasauļs, kurā atsakuortoj vīnys i tuos pošys zeimis, tok skaitūt par zvaigžņu tyltim, rūnās dūma — varbyut tys dzejūļs eistineibā ir nu kruojuma “Iz zvaigžņu tylta”.

Vogula dzeja maņ ruodīs skaista, kod jū naizmaitoj muns ar volūdys nabyušonom samaituotais pruots. A varbyut es poša asu samaituota, kam radzu tū, iz kuo verūs — caur sovom durovom vysa pasauļa naīraudzeisi, a tik viņ kai durovu škierbu. Šaļtim jis eisā dzejūlī skaita tū, skaita itū. Saīt kai lītu i byušonu puorskaitejums, a tei ak jau muna vaine, ka tys nasasalej vīnā vasalumā, a tikai pasaruod šmuki salykti vuordi i teikumi. Kai vysaidys druponys vīnā traukā — verīs i dūmoj, kas ite juosaredz.

Bet pats golvonais, kū gribieju pasaceit — Vogula dzejā dzeivoj latgaliskais kods ar līpu zīdim, azara iudinim i miršu vaiņuceņu, a tai napasaceis nivīns nu nivīnys cytys pasauļa molys. “Tu maņ miršu vaiņuceņu devi, // Bryunaceit.” “Boltūs guļbu // Daņcs dabasūs // Nasabeidz.” I tys ari ir tys. Sovs. Vierteigs. Skaiti i zyni — te ari ir tei latgalīšu literatura i tys, deļkuo jei vyspuor vajadzeiga autorim i skaiteituojim.

A par tū muoju zusšonu i sātu gaisšonu — tī vaca bāda. Nazynu autora personeigi i juo volūdys, tok šaļtim gribīs iztulkuot latgaliski juo latgaliski raksteitūs tekstus. Varbyut tī byutu bejs gona ar redaktoru, kas pasoka, ka “taka” i “styga” ak jau ir vīns i tys pats i pat vīnā gruomotys puslopā gona ar vīnu vuordu — latgalīša mēlei tyvuokū “styga”. Voi ka Jezus ir Jezus, na vīnā gruomotys lopā Jezus, a cytā jau Jēzus. Bet itei bāda ir vaca kai pasauļs — ka nadasaviersi sovys volūdys, jei mudri apaugs ar vysaidim pa pasauli sagruobuotim vuordim. Poša dzymtuos i īkšu volūdys dzeivais vuords vys jau rauga izleist i ari izlein tekstā — par varis to seve nanūglobuosi. A piec šaļtenis jau literarais sapruots sova vuorda vītā īlīk svešys volūdys protezi.

Dzeja ar taidim aizgiutajim poetismim maņ izaver kai skaistule piec kosmetiskuos operacejis — ruodīs, šmuka nu skota, tok kas zyna, kaidi čorti jai dvēselē dzeivoj. Izliksi miršu vaiņuceņu — mož i sova ļaudaveņa. Nūjimsi — mož i Pamela Andersone.

Deļtuo iz prīšku tūmār gribīs autoram nūvielēt dzeivuot sovys poša volūdys sātā, na muojā. Navar svešim vuordim pasaceit svareigū, a sirds bolsu gribīs dzierdēt dzeivu, na pasaceitu frazem i literari pareizim i aizgiutim poetismim — maizis klaipim, dyuraineišim, smuidrim augumim i t. t.

Itei gruomota tok eistyn ir Voldemara Vogula sirds bolss, kas izskaņ dzejā — par jam svareigū, par aizejūšū i reizē byutiskū. A cikom byutisks, cikom i ir. Naveļ bez laika volūdys kopā. Jei ir dzeiva i dzeivuoka par dzeivu, cikom svareiga — autoram, izdeviejam, skaiteituojam.

P. S. A apguodam “Zvaigzne ABC” gribīs nūvielēt tai turpynuot – latgalīšu pasaulī ir gona daudz, a jim vajag i muola pūdu, i dzeivuo ols, i sovys volūdys i literaturys na tikai TV šovūs i dzīsmēs. Vīneigi padūmojit par tū redaktora i korektora byušonu – maņ jau prīca, ka gruomota latgaliski, a nu ituo fakta tok es napalīku okla i radzu ari apguoda napadareitū dorbu.

Izelpa

laivas

Karteņa nu vosorys beigu blūdeišonys pi nazkaidim pījiurys azarim. Vuords “Kaņieris” gon maņ vaira saistuos ar jaunīšu centru Reigā, navys azaru natuoli nu Reigys. Bet nu lai byutu. Nav svareigai.

Nav jau tai, ka nav, kuo saceit. Bet nav nikuo taida, parkū grybātūs publiski ceptīs. Vyss nūmyzuots i pamasts paguotnē. Jaunam laikam jaunys dūmys i teicīni, tikai sirds to tei poša.

Piec diskusejis par etniskajom identitatem Latvejā laikam nazkas beja juopīroksta, bet saprotu, ka nav nikuo taida, kuo es jau nabyutu sacejuse. Ka jauni cylvāki atrūn vacuos problemys, problemys nu tuo napalīk jaunuokys.

Muna intravertuo dzeive turpynojās. Telepona skanis signalu atsliedžu jau nazkod vosorā. Nivīns jau eisti ari nazvona. Puorsvorā es dzieržu.

Paguotni īpakoju jaunā formatā. Nazkod dreiži izīs muna prozys gruomota. Dreiži – saleidzynojūt ar tekstu dzimšonys dīnom. Ir jūceigi, bet daļa nu tekstu ir pat nu 2003., 2005. goda. Bet mož i daguojs jūs laiks. Kod paguotne nūsalupynoj, aizpluovoj i sasastuoj vīnā azara molā. Nūlic, dasīņ.

Malni muni kumeleni

Vilanu.tiergs

Nav tādas Latgales. Katrs cilvēks un katrs uzņēmums ir Latgale – vizītkarte, vēstnieks, darbinieks – sauc kā gribi.

Riebiņu zirgaudzētava savu misiju izgāza. Tagad daļa manu viesu par visu Latgali domā kā par Riebiņu zirgaudzētavu. Un es varu runāt vai nerunāt – tie ir tikai mani vārdi, bet konkrēti darbi ir konkrēta uzņēmēja daļa un tas, ko redz, iegaumē un stāsta tālāk.Tā rodas stāsti, tā veidojas stereotipi par Latgali kā slaistu un putlūriņu zemi.

Piedodiet, visi tie latgalieši, kas no sirds strādā un dara visu laikā un precīzi, bet man jau sen ir termins “latgalīšu bizness”. Vēroju un katru reizi ar rūgtumu saprotu – ir. Tiešām ir. Jo nekādi ilgtermiņa plāni neeksistē – ir mirkļa notikumi, kontakti, saiešanās, vajadzības, kas tiek apmierinātas, nedomājot par pieņemto lēmumu ietekmi uz nākotni. Vēsi var apsolīt, bet nepadarīt. Tā sanāca, lēmumu pieņemt ir grūti, vieglāk apsolīt kaut ko kaut kā kaut kad. Neteikt ne jā, ne nē, bet īsti austrumnieciskā manierē norakt kaut kur kaktā un aizmirst, sak, varbūt klientam nemaz nav svarīgi un viņš liksies mierā. Padarīt darbu, bet nepalaist tautā – nolikt dzīvoklī kaut kur skapī vai noliktavā. Sākt labi, bet izņergāt labi sāktu darbu un foršu ideju ar kaķa vilkšanu aiz astes, solījumu neturēšanu un termiņu nograušanu.

Brīžam līdz izmisumam – nu kāpēc tā jādara. Kāpēc vajag visu sapurgot. Kāpēc nevar vienkārši lietišķi, normāli, korekti padarīt savu darbu.

Savējo būšana, protams, ir jauki, bet tas neveido augsni normālām klienta-pārdevēja, pakalpojuma devēja-ņēmēja, tirgotāja-pārdevēja-pircēja attiecībām. Viss ir plūdums – šai mirklī tā, bet tālāk jau – kā redzēs.

Viena cena šodien, cita rīt. Viena cena vienam, otra citam – jo būt labam ir labi, bet peļņa ir sekundāra. Plānotāja vietā katru reizi jauna balta A4 lapa.

Nepieķeries sīkumiem. Laiks ir pāri esošs. Viss saliksies pats pareizi, īstie cilvēki nāks īstajā laikā. Naudu nepelna, nauda rodas. Naudai nav nozīmes, jo man tā gribas un tagad tā liekas.

Tāda subjektīva pasaule, kur, protams, ir gana vietas nejaušībai, notikumam, vēlmēm, pēkšņumam. Bet kur svešajam ir jāatkāpjas, jo viņš neiederas sistēmā – nemāk spēlēt līdzi nejaušību spēli, nemāk pielāgoties, mainīties.

Veidojas divu dažādu pasauļu sadure – viens ir cerējis un plānojis, otram nav sanācis. Neviens jau nav vainīgs – divi pasaules.

Līdz šim man likās, ka “latgalīšu bizness” gadās tikai plānā galdiņa urbējiem – rakstniekiem, dzejniekiem, grāmatu un disku izdevējiem, jo viņiem ir iedvesma un viņiem nav iedvesmas, viņiem ir idejas, bet nav grāmatvedības, viņiem ir cerības, bet nav plāna. Bet ja tā notiek ar uzņēmējiem (un īsā laikā jau ar vairākiem), tad rodas jautājums – vai mana lojalitāte Latgalei nav kaut kāds debesszils neaizmirstuļu vainadziņš.

Rezumējot mācība ir īsa: mazs solis cilvēkam, liels cilvēcei – maza kļūda uzņēmējam, liela kļūda novadam.

Dzīsme “Malni muni kumeleni” nu grupys “Boltī luoči”.

 

P. S. Ja plāno kaut kad dzīvē sadarboties ar Riebiņu zirgaudzētavu un esi šo ierakstu atradis ar internetmeklētāju palīdzību, tad ieplāno zvanīt 5-6 reizes, 2 reizes braukt klātienē, vēlreiz zvanīt. Un zvanīt. Bet labāk uzreiz ieplāno kaut ko citu, jo pēdējā brīdī tiks izmocīts lēmums – nē, darījums nenotiek. Jo pēc vairāk kā mēnesi ilgas ņemšanās top zināms – tai pašā laikā pasākums ir arī vietējam policistam, bet gan jau droška ir tikai viena. 😀 Bet laukos policistam vienmēr ir priekšroka. Gan jau arī vetārstam, skolotājam, feldšerim, mežsargam. Tā vienkārši ir.

Mākoņi Ls 20 kg

zils.vitenis

Šķirojot vecos čekus, uzgāju, ka šogad 1. augustā esmu nopirkusi mākoņus. Pārdevis māceklis.
Mākoņi 1,73. PVN 21 %, 25 lati kilogramā. Dārgi.
Čeks Nr. 3398. Ne es pirmā, ne pēdējā. Katram savi mākoņi, katram sava zeme.

Un atcerējos – kad pirku, ar jauniņu pārdevēju runājām par lietu.
Ka Kurzemes laukos vecākiem nelīst, ka Latgales laukos nelīst. Priekš kam Rīgā lietu – asfaltu mērcēt.
Ārā lija retām un lielām lāsēm – sita kā ar mietu sausos putekļos caurumus. Un pārdevēja tik runā un runā, man jau būtu jāiet, bet arī es runāju.
Maisiņu vajag? Nē, nevajag. Ielikšu somā. Jā, bet tas lietus. Priekš kam Rīgā lietus.

Izgāju ārā, un vairs nelija.
Un todien ap dvēseli bija tā, ka zināju – kaut kad es par šito uzrakstīšu. Tikai jāļauj nostāvēties. Kā vīnam, kā maizei, kā vārdam un domai.
Visu to, kas noticis pēdējā laikā. Pieredzi ielikt skapī nogatavoties un uzlikt uz galda. Reiz, kas esi bijis piens. Reiz, kas esi bijis graudi.

Vakar uzrakstīju. Pieskāros pāris rindkopās, vecais teksts apgriezās otrādi.
To, ko 2005. gada pavasarī es nevarēju zināt un arī nezināja, jo tas bija tajos laiku aizlaikos, kad es vēl biju cita un tik daudz lietus vēl nebija mani sakapājis un tik daudz putekļu vēl nebija krājies. Kad es tikai nojautu, ka arī cilvēki mēdz nolīt, bet nezināju, kā tas ir. Un domāju – vajadzētu. Un baidījos.

Cik vēl man jāuzzina, lai es būtu cilvēks. Cik zemu jānolaižas, lai paceltos mākoņos.
Vai pacelšanās vispār ir iespējama, ja reiz esi tur bijis, piesūcies, pieaudzis, piezarojis, pieredzējis.

Un kas ir teksta dzīvība. Kurā brīdī vārdi vairs nav tikai vārdi, bet doma, kas iet no cilvēka pie cilvēka kā mākoņi tur augšā, bet nepieskaras un nepieder, neattiecas un neaizķeras. Pēc tam tikai domā – kas bija tas, kas bija. Un kur palika, ja vispār bija.

Kaida dzeive, taida i mašyna

dzeive

Ir reizis, kod komentari ir līki. Aiz Garcīma tierga butkys pastateita nateira mašyna ar peili.

Tuoļuok tiergā babys puordeve zivs. Aplupuši kūši ružovi nogi, apleik nogam aprepiejuse bryuna streipeite vyscaur pa perimetru. Ar tū pošu rūku jem vīteituos zivs, ar tū pošu – latu laseišus.
Baba opola kai buca, siermī moti sajimti pluonā asteitē, apsuortuse seja. Čut kust. Pasaver suonim iz sābru puordeviejis i soka:
– Tā tikai mums vēl trūka.

Nūstuojs turistu autobuss, ļauds raušās uorā. Zivi. Kaidu zivi kotram.

Par jazvu i laimi

keksi

Zynu, ka daudzi zynuotuoji soka – jei stypra, jei izturēs. Skaidrys, ka iztureišu. Na tū viņ. Dūt Dīvs tik laimis šaļtenis, kū atguoduot i kuruos gaideit. Nu šaļtenis iz šaļteņu kai nu vīnys pūra kryuts iz ūtru puori slapņumam.

Nui, pīsaceļt var ari nu nakurīnis, nu dziļuokuos dūbis. Tok pīsaceļt kai cylvākam, na zarazai ir vysys dzeivis gryuteibu pakuope i izaicynuojums. Vysu myužu ir izvēle – byut maitai voi cylvākam. I tys ir tys, kas vysu myužu juosavuica, vysu myužu juopīmiņ.

Šudiņ puorskaiteju anotacejā, ka munys niu jau 3. antibiotikys der Sibira miera uorstiešonai. Temperatura pyrmū dīnu normala.

Cylvāks tūmār ir stypruoks par jazvu. Vot deļtuo ir svareigi palikt par cylvāku, navys byut jazvai, kas ād sovu i cytu dzeivis.

Šudiņ Annys dīna. Var suokt rakt jaunuos buļbys, na tikai čupinēt zam lokstu – kur kaida pruovuoka aizamatuse. Var ēst jaunūs uobeļus. Tai ka iedit buļbys i uobeļus, naiedit cylvāku. Tys ir ir tys, deļkuo cylvāks ir cylvāks, na rikteiga jazva.

Tei ir kotra poša izvēle – dzeivuot sovu voi svešu dzeivi, radeit sovu prīcu iz zemis voi kleņčeit nu cytu prīcys kaidys druponys, voi laseit pa zemi nu cytu nalaimis atbyrzušus sovys laimis trupiekšņus. Sok, maņ ir labi, ka cytim švaki. Muna laime pasakuop iz cytu nalaimis i izaver leluoka.

A ni besa. Laime pīvalk laimi, prīca sasabolsoj ar prīcu. Zvoni skaņ tuoļuok par vuordim. Nu šaļtenis iz šaļteņu, nu laimis iz laimi – sovu voi svešu. I tys ir tys, deļkuo ir vārts – smaideit pretim, pasaceit lobu vuordu voi vīnkuorši dzeivuot.

Priežu galotnēs, mākoņos

abend.mittag

Pāris dienu daru to, ko vēl nekad mūžā neesmu darījusi. Guļu slimnīcā. Aiz loga mežs un debesis.

Viena diena Varakļānu slimnīcā ar brūno naktspodu skapi un atejas podu ar aptrusušo striķi ūdens noraujamā vietā neskaitās – no tās es aizlaidos pēc pirmās nakts un braukāju tikai uz sistēmām, pie viena vadājot uz un no darba slimnīcas medmāsas. Kas nu tā par gulēšanu, ja vienīgās košās atmiņas ir dārzeņu sautējums, kur retas kāpostu lapas dzenā burkānu ripeles, bet masu veido kartupeļi un tāla krējuma atblāzma, jo “uz visu slimnīcu viena buņdžiņa krējuma, lai būtu taukvielas”.

Te es esmu pa īstam. Tas nozīmē – parasts pacients un godīgs gulētājs. Bez īpašiem VIP statusiem vazāties apkārt vai dabūt kādu tarkšķošu sanitāri, kas blakus gultā pūtina kājas un nāk aprunāties ar “to Spergas meitu, ko pēdējo reizi redzējusi pirms 33 gadiem”.

Lai gan ārsts Sperga, protams, ir arī šite un arī šite man pavaicāja, vai tas Sperga ir arī mans Sperga. Izrādās, arī šitajā slimnīcā ir savs Sperga – tas urologs, kuram adresēts spams pienāk manā e-pastā ar apskaužamu regularitāti. Nudien mēģināšu – varbūt pirmdien izdosies viņu satikt, lai vismaz iepazītos. Jo cirkam būs būt!

Slimnīcu var uztvert arī kā kūrostu (nejauši pārrakstījos, bet kūrosta tomēr skan labāk nekā vāciskais kūrorts), kur izlekt no ikdienas rāmja un iegūt jaunu pieredzi. 17 dažādās putras vien ir ko vērts.

Man gan laikam nu reiz nekad nav trūcis spēju saskatīt labo. Māsiņas un sanitāres ir ļoti laipnas un pieklājīgas, smaida pretī un jokojas. Laikam jau taisnība – kā pasaulē iesi, tā pasaule nāks pretim. Skats uz mākoņiem ir dievīgs, un laiks vēl lutina ar ļoti dinamisku negaisa un balto gubu mākoņu maiņu, kas saulē izskatās vienkārši fantastiski. Arī tās izslavētās slimnīcu putras man liekas tīri garšīgas un savā ziņā tādi interesanti eksperimenti. Piemēram, man nebija ienācis prātā, ka šķeltos zirņus var vārīt kopā ar grūbām – ļoti sātīgs un interesants veģetārais ēdiens. Savukārt griķu putra ar maltās gaļas mērci pēc divām dienām bez ēšanas – dievu ēdiens.

Tikai vienu es sapratu – mani optimisma krājumi var būt nezin cik bezgalīgi, līdz tie saskaras ar palātas biedreņu izmisuma  jūrām. Tādā brīdī saproti – katram pašam sava laiva ir jātur sausa.

Kas attiecas uz pārējo – ar mani viss ir kārtībā. Liekam jaunu bildi iekšā.