Vierbu svātdīnē

vierbys

Sasajiemu nūsavērt lītaunīku kinu “Ekskursante” da gola. Gryuts. Vairuok reižu taiseju cīši.
Niu, kod maņ pošai ir meita, es naasu vīnaļdzeiga pret pasauļa suopem, bārnu cīsšonom, smierti. Tam nav nikaida sakara ar hormonim. Muote ir nazkas vaira, pīredze, sirds jusšona.

Trokuokais tymā vysā – nav jau nikaidu boltūs baļtīšu voi malnūs krīvu, atpesteišonys i laimis solys, kur nūbēgt. Nu izsyuteitūs ešalona meitušku Mariju izlīk ar tekstu – ej iz rītumim, kur saule rīt, iz Lītuvu. Ceļš ir baileigs, a jei īt. Šaļtim pa naža asmini, šaļtim zam.
Tok nav jau tuos Lītuvys, nu kuruos jī aizbrauce smiertī. Tī poši nūdevieji, izvedieji viņ ir tepat – sābri, rodi. Mes poši asam malni i bolti, stypri i pakaļpeni, partū ka mes poši asam totalitarys sabīdreibys radeituoji, nūdevieji i nalītys. Tūreiz i niule.

Tūreiz i niule. Palmu ci vierbu svātdīnē tī nazkod Beibelis laikūs, kara i sovetskuos okupacejis laikā, šudiņ.
Nūdūt voi pasorguot. Paleidzēt voi īsist. Nūsist voi palaist.

Kai napalikt par ašņa suni – vaicuojums. Izvēle – par maitu voi par cylvāku.
Vierbu svātdīnis vaicuojums vysu pyrma sev.

Piec nedelis Jis miers. Nūdevieji varim byut kotrs nu myusu.
Vot, ka Tev byutu izvēle. Tu nanūsalīgtu? Tu naklusātu? Tu upereitu sevi ūtra cylvāka vītā?
I, ka niu soki – nui, es varu byut svāts, tod kū dareisi, ka tys ūtrs, kuo deļ īsi smiertī, izaruod maita.

Bet pasauļs na bez lobu cylvāku. Vysleidza jī ir.
A cylvāka spāks na jau iz ituos zemis, a nazkur tī tuoli augšā. Tāvs myusu, kas esi dabasūs. Atlaid mums kai mes atlaižam sovim poruodnīkim. I naīved myusu kārdynuošonā.

Par dzeiveibom, tekstim i muotem

Īprīkšejais īroksts maņ guoja gryuši. Jis vysu laiku beja manī, tok abortu tema ir sleideiga.
Es asu sīvīte, es sajiutu sabīdreibys spīdīni, es grybu dzeivuot sovu dzeivi, es cīneju dzeiveibu. Bet mani kaitynoj populistiska i politizāta jimšonuos ap itom jiuteigajom temom. Šaļtim vardarbeiga, šaļtim agresiva, šaļtim vīnkuorši okla.
Tys ir kai pa brist pa dvēselem ar zuobokim i cerēt, ka rosā napaliks pādi.

Sasacepu jau laikam nazkod pyrms goda, kod TV klausiejūs nazkaidu gudru ļaužu diskuseju par abortu temu. Maņ šaļtim gribiejuos klīgt nu tūs tukšūs frāžu i solkonys apsamīrynuošonys ar banalim tekstim. Nūlyku kai bādu zam akmiņa i guoju iz prīšku.
Rudinī suoču raksteit. Napublicieju. Par osu. Zynuoju, ka napatiks. Es beju tik laimeiga i tik klusa sovā mozajā pasaulī, ka nagribieju nikuo. Na jau nu vātrys. Na jau vysaidu sektantismu.
Cikom ituos dīnys īraudzeju cepšanūs par jau konkretu darbeibu, lykumprojekta vierzeišonu. Medeji i socialī teikli beja pylni ar puspatīseibom, a poša teksta nabeja. Viņ miļzeigs konteksts ar projekta vierzietuoju izsacejumim publiskā telpā.
Izkosu, apsavieru, nanūsaturieju. Koč jau kaidu laiku nabeju guliejuse vaira par 4-5 stuņdēm sutkā, nanūsaturieju, rakstieju. I šudiņ naguliešu. Bet tys tai. Kod teksts īt, puorejais atsakuop.

Pyrms publicēt, es ilgi dūmuoju. Tei ir tik sensitiva līta. Tys ir kai izīt plykai pasaulī i tikt puori nazkaidam tabu. Ir temys, par kurom publiski narunoj.
Publicieju. Naktī vēļ ilgi dūmuoju. Nu reita saprotu, ka izdzēst par vieli. Piec tam maņ vaira nabeja laika par tū dūmuot, kuortejuo garuo i skaistuo dīna.

Kū syudus kustynoj, tū jī smird. Izaver, ka itei tema ir labi īryuguse.
Bais īsadūmuot, kas pasanastu, ka suoktu kustynuot eitanazejis vaicuojumu. Koč medicinisku īmesļu piec aborts ir īspiejams leidz 24. nedeļai.
Paļdis Dīvam, nabeidzu atkuortuot pi seve i skali. Labi, ka tys maņ tyka aiztaupeits. 24. nedeļā bārns tok kustīs jau lobu laiku, jis ir dzeivs, jū var sajust ar vysu juo byuteibu, dīnnakts ritmu, parodumim. Vēļ drusku, i jis jau var dzeivuot pats.

Bet es nabeju muote, kai te kaids ir izdūmuojs. Ari tod, kod bārns pīdzyma, es nabeju muote.
Viņ niule es pamazeņam palīku par muoti. Tys ir kai izkuopt iz lelys solys i raudzeit saprast, kas nūtics. A vyss ir pasamainejs.
Niu tu esi Kristofers Robinsons, nu īprīkšejuos dzeivis nav palics nikuo, a mozais Pīktdīņs prosa ēst, samīļuot i es asu jam vyss. Pamazeņam bārns atsadola nu mane, a es vuicūs palaist. Partū ka muote – tys ir ari palaist pasaulī dzeivuot sovu dzeivi, koč grybātu vysu myužu nest iz rūku.
Muote nav nūsaukums lykumā. Muote ir izaugt i sevī atrast bezgaleigu mīlesteibu, kas ļaun piec nagulātu nakšu atsasaukt bezzūbainam smaidam i prīcuotīs nu sirds, ka kaids cyts ir paieds, prīceigs i izaguliejs.

Naasu augstuos dūmuos par deputatim, lai jī maņ pīdūd. Ak jau daļa nu jim ir spiejeigi struoduot ar juridiskim tekstim i runuot ar sabīdreibu, bet lela daļa vīnkuorši ir īsvīsti Saeimā i pošim viņ zynomu īmesļu piec pīkrytuši kandidēt, labi izskoluojuši ļaudim smadzinis i niu gluob pasauli pa sovai mūdei i skolojās iz prīšku. Es ceru, ka jī gluob pasauli i jim koč ir misejis apziņa sovys vaļsts i cylvāku lobuma deļ.
Bet tys lykumprojekts izaver cīši nagotovs. Narunuosim par ētikys, logikys i terminu vaicuojumim, bet nu drukys klaidom dokumentūs tok jau navajadzātu byut. Nav jau ar korstu sirdi raksteits dīnroksts. A mož ir. Ceļš iz eļni ir lobim dorbim bruģāts.

Kod muna mama aizguoja studēt medicinu, jei gribēja byut ginekologs. Jei nabeja ginekologs, partū ka 20. g. s. 70. godūs byut ginekologam nūzeimuoja taiseit abortus. Jei zynuoja, ka naspēs tū. Jei ari munā kluotbyutnē ceņtēs sīvītis atrunuot nu tuo. Es poša, piec tam radzūt tūs bārnus, asu dūmuojuse – cik daudz spiej laikā pasaceits vuords, ka jis ir ar sirdi saceits.
Par abortim mes runuojom jau bierneibā. Par dzimšonu, smierti. Dzeivi i dzeiveibu.
Jei beja pediatrs. Cylvāks, kas uorstej pīdzymušūs bārnus. Es cīneju i apbreinoju itū izvēli – saglobuot sovus sapynu, bet kolpuot cylvākam i naīt konfliktā ar sovu mugorkaulu.

Nūslādzūt temu, fragments nu munys gruomotys “Dzeiveiba”.
Ari jei guoja gryuši. Vasalu godu ilguok, kai beju dūmuojuse. Tok ar dzeiveibom nikod nav vīgli.

marija

Babce nūglaude pučainuos kleitys prīšku. Vādars, ciči. Kab jauna bejuse. A niu nikuo, vysa dzeive kai apnosuota kopka iz rasnuo vādara. Četri bārni iznosuoti, a cik zemei atdūts, cik slimineicā pamasts. Agruok jau tai navarēja — vyss sīvītei vīnai iz placu. To zam sirds, to iz sirds.
Dzeivoj da dzeivoj, a par cik laika otkon da uorsta. I otkon pa vokorim raudi — osorys pošys bierst, dūmuot, tī nazkuo vajadzātu voi kuo varātu. Kai gobols nu mīsys izrauts, kai vasalom čečem tuos dvēselis daleipst i naļaun sirdei pasaceļt dabasūs. Kai zama i pīlejuse laiva laidīs pa iudiņa viersu, kai pīsmedziejuse sīksta. Tik pasaceļ iz iudiņa, tik otkon osorys bierst.
A kas tī kuo vaicuoja voi beja. Poša sasadūmoj i dūmoj pi seve. Veirs jau seņ guļ izalaids kai nadzeiva mīsa, a tu trinīs i trinīs pa korstim dečim i spylvynim. Vydā vyss kai izrauts, tukšs i māms. A sirds pylna i lejās puori molai. Na rauduot, a dabasūs taišni kaukt.
Cikom jau reita gaisma, otkon iz fermu da gūvu, tod Bryunei runkuļus, slauktu, bārni iz školu, āstu, otkon plita juokur, fermā elektreiba raustuos, jau agri zam pušdīņu skrīn vārtūs, gūvs gramoj mīreigys, atsasiest iz cysu skaudzis tīpat klāva golā i dūmoj. Kai byutu, kai nabyutu. A tod jau elektriki kluot, smejās i jūkoj, otkon vys tū pošu i pošu. Sprauna meita. Ej. Nes. Dzeivoj.
A vokorā ej nu gūvu slaukšonys, zvaigznis augši dabasūs, apleik a ni dzeivys dvēselis. Dūmuot, vīneiguo skaņa tei zvaigžņu treisiešona dabasūs i snīgs zam pošys kuoju. A nūstuoj i klausīs, šolc tik ausīs kai vasals mežs. Sirds sytās, dzan asni.
Esi i dzeivoj. Da cytys reizis.

Dzemdes pieder valstij

Kamēr bērns guļ, neaizgāju šonakt pati laicīgi gulēt, bet uzrakstīju savu viedokli par kārtējo populistisko ņemšanos ap abortiem.
Kārtējo reizi Saeimā un sabiedrībā diskusijas, kā un vai ierobežot sievietes tiesības izdarīt abortu. Un cik tipiski – galvenie runātāji atkal ir vīrieši, jo viņi zina, kā tās bābas valdīt.

Izrādās, sievietei, kas nolēmusi izdarīt abortu, deputātprāt, pie ārsta būtu jāiet ar saviem ! vecākiem, lai arī statistika rāda, ka Latvijās lielākoties abortus izvēlas 25-29 gadus vecas sievietes un, ņemot vērā vidējo vīriešu un sieviešu vecumu, viņu tēvi jau sen ir aizgājuši pie tēviem, bet viņām pašām ir jāpieņem lēmumi, piemēram, par balsošanu Saeimas vēlēšanās un saviem īpašumiem.
Mana kļūda – vakar nakts nogurumā līdz galam nesalīdzināju fragmentāro likumprojekta tekstu ar spēkā esošā Seksuālās un reproduktīvās veselības likuma 27. panta pilno redakciju un pēdējā brīdī ierakstīju šo rindkopu jau rudenī daļēji sagatavotā un nepublicētā bloga tekstā.
Izrādās, sievietei, kas nolēmusi izdarīt abortu, obligāti būs jāiet pie personas, kas veiks atrunāšanas misiju (sertificēta krīzes grūtniecības speciālista, jurista, psihologa vai ģimenes ārsta), pretējā gadījumā viņa nesaņems nosūtījumu uz operāciju. Savukārt,
ja viņa nav sasniegusi 16 gadu vecumu, papildus jau šobrīd likumā noteiktajai normai par vecāku vai aizbildņu atļauju abortam ir izteikta prasība pie šī atrunāšanas speciālista iet arī vecākiem.
Minētais apmeklējums (cerams, iekļaujoties likumā noteiktajās 12 grūtniecības nedēļās, jo pie šiem speciālistiem atšķirībā no ginekologiem un bērnu ārstiem nebūs ilgi jāgaida pieraksts), deputātprāt, ir obligāts katrai sievietei (un arī meitenei, skatīt likumprojekta pamatojuma 8. pantu, jo, acīmredzot, domājot par demogrāfijas bedres aizbēršanu, ir cerības arī uz bezvainīgu ieņemšanu). Respektīvi likumprojekta 1. punkts, kas paredz labojumus likuma 5. panta 4. daļā,  gan nosaka, ka “valsts nodrošina” šādu apmeklējumu, savukārt likumprojekta 4. punktā, kas attiecas uz likuma 25. panta 2. daļu, rakstīts, ka norīkojums uz abortu izsniedzams tikai tad, ja šāda konsultācija ir notikusi.
Cik garš, tik plats. Ja viņa nepaspēs vai nevēlēsies “apiet visas iestādes” un nokārtot papīrus, viņai būs jādzemdē.
(Labots un papildināts 26.01.2015. 01:48.)

Aizliegums taču veicina labu uzvedību, vai ne.
Esmu ievērojusi, ka Latvijā aizliegumi dominē par atbalstu rīkoties pozitīvi. Aizliegt, tad domāt. Aizliegt un secināt, ka nav jau kontroles mehānismu un valsts roka nespēj noķert pāri žogam lēcējus.
Negatīvo dzēšot ar negatīvo, tomēr reti sanāk plus zīme. Sods un pieķeršana reti maina rīcību, jo tie ir ārēji faktori un nav paša cilvēka izvēle. Protams, ir vieglāk ieviest sodus, jo tā pildās valsts budžets, ne plānot un rīkoties ilgtermiņā, lai novērstu iemeslus.

aizliegts

Uzreiz teikšu – abortu jautājumā es neesmu neitrāla.
Pirmkārt, esmu sieviete reproduktīvā vecumā, tāpēc politiķu runas iznēsāt un dzemdēt pēc iespējas vairāk bērnu man liek uzdot jautājumu – bet kas notiks ar manu darbavietu un vietu darba tirgū, pieredzi un izglītību, nākotnes pensiju un sociālajām iemaksām, kamēr būšu nepārtrauktos bērna kopšanas atvaļinājumos. Nemaz nerunākot par smieklīgajiem “lielo bērnu” vecāku pabalstiem, kas, šķiet, nav mainījušies kopš manas bērnības – varbūt labāk tos nemaksāt nemaz, iekrāt un samaksāt kā vienreizējos pilngadības sasniegšanas pabalstus?
Otrkārt, man ir mazs un mīļš bērniņš, un ar prieku izbaudu katru stundu, ko pavadām kopā. Ja viņš nepārtraukti nebrēc. Ja esmu izgulējusies. Ja man ir sanācis ieiet dušā. Ja ir laiks pagatavot ēst. Vai kaut ko uzrakstīt blogā. Nu, tādi dažādi sīkumi, par ko ir pieņemts klusēt. Bērns ir mana izvēle un liela prieka avots. Bet tas ir arī pienākumi un ļoti lieli ierobežojumi, mana ego nolīdzināšana līdz ar zemi.
Treškārt, esmu katoliete un gandrīz pirms gada nolēmu neveikt amniocentēzi (augļūdeņu noņemšanu analīzēm caur vēdera sienu), jo tāpat nespētu izšķirties par abortu, ja arī auglim tiktu atklāta ģenētiska saslimšana. Vēl vairāk – es apzinājos, ka nedarītu neko, kas pakļauj kaut niecīgam riskam manu nedzimušo bērnu. Arī risks 1-2 % zaudēt bērnu medicīniskas manipulācijas pēc ir daudz. Par laimi, man noveicās, un izvēle nebija jāizdara.
Ceturtkārt, es esmu piedzīvojusi grūtniecības pārtraukšanos. Un tā nu reiz ir pieredze, kas manu dzīvi un vērtības apgrieza kājām gaisā un atkailināja elektrības vadus manā prātā. Zaudēt bērnu nav normāli, lai arī pāris milimetrus lielu. Gan slimnīcā, gan dzīvē, gan virtuālajā vidē esmu satikusi daudz izmisušu un sāpinātu sieviešu, kas zaudējušas savus bērnus. Iedomājies – nakts, tumsa, koridorā tālumā māsiņas sarunājas, bet palātā neviena neguļ, klusiņām trinas, lai tikai tās citas nepamana, un raud, ko nodod tikai saraustītā elpa. Jo par to sabiedrībā nemēdz runāt. Šie aborti ir tikai sieviešu pieredze un viņu bailes, viņu dvēseles sāpes un viņu cerību krahs. Mirušiem bērniem ir kaps, par šiem bērniem liecina tikai sievietes atmiņas, slimnīcas izraksts un sausa statistika.
Piektkārt, latviešu sievietes vēsturiskā pieredze neparedz iespēju žēloties. Un tostarp arī diži klausīties mazliet aptaurētus večus, kas grib izdiriģēt manu dzīvi pēc savām notīm. Pat vēlēšanu tiesības mums ir senāk kā daudzās citās Eiropas valstīs. Nemaz nerunājot par kariem un nemitīgām iekārtu maiņām, kad vīrieši gāja bojā vai kapitulēja. Mana vecvecmāmiņa Marta piedzīvoja i dzimtbūšanu, i brīvu Latviju, viena izaudzināja 7 bērnus, no kuriem jaunākais vēl bija viņas miesās, kad vīru uz neatgriešanos aizveda Stučkas valdības vara, pēckara nabadzībā uzcēla māju un iekopa saimniecību.

Man nav iemeslu (un varbūt arī tiesību) žēloties un vaidēt par grūtiem laikiem, ja veikalā nevaru atļauties visas desas vai nevaru bērnam nopirkt visas lupatas – manas dzimtas pieredze lielā mērā ir stipro sieviešu pieredze un viņas izdzīvoja un izaudzināja bērnus daudz smagākos apstākļos.
Tomēr tieši tāpēc mani kaitina un līdz baltkvēlei uzvelk moralizējošu veču murmulēšana par šo tēmu. Mans ķermenis ir mans īpašums, jebkura iejaukšanās ir vardarbība. Vēsturiski ir veidojusies mana sievišķā patība, es pati esmu pieradusi izlemt, kā man dzīvot.
Es pati nenogalinātu. Bet esmu pret to, ka manā dzemdē lien valsts.

Un te nu ir sakne – mans ķermenis un sabiedrība, mana valsts un mani bērni.
Ja piedzimtu visi nedzimušie, mūsu Latvijā būtu daudz. Var saprast valsts interesi vairot jaundzimušo skaitu. Bet vai patiešām abortu aizliegums ir vienīgais ceļš? Jā, īsākais un populistiskākais. Aizliegt vienmēr ir vieglāk.
Tā vietā, lai preventīvi veicinātu Latvijas sabiedrības reproduktīvās veselības saglabāšanos (jā, jā, arī jauniem vīriešiem ir slikta sēkla) un sekmētu gribētas grūtniecības (un tas vispirms ietver jauniešu zināšanas un rūpes par savu auglību, tikai tad mākslīgo apaugļošanu), var nobļauties – iekriti, tātad dzemdē!

Uzmanības centrā ir negribētas grūtniecības, un sieviete kļūst par sava ķermeņa ķīlnieci.
Jo viņa gan var iegūt lielisku izglītību un ieņemt vadošu amatu, veidot sabiedrisko domu, bet viņas dzemde pieder valstij un valsts liek lielas cerības ne jau uz viņas šodienas sasniegumiem, bet viņas bērniem.
Tas, protams, tā neizbēgami ir, ja viņa grib, lai viņas darbiem un sasniegumiem ir turpinājums. Un viņai jau būs jāaudzina – jāpriecājas par bērnu sasniegumiem un jābēdājas par viņa sāpēm, jāzvanās pa medicīnas iestādēm, mēģinot dabūt vizīti pie speciālista, viņai jāmedī vieta bērnudārzā. Viņai. Jo viņu arī vēl nedzemdējušu grasās saukt par māti, ne jau vīrieti, kas tieši tāpat vēl nav redzējis savu bērnu un sajutis tā kustības, par tēvu.

Abortu aizliegums vienmēr ir par sievietēm un nekad par vīriešiem.
Sievieti, kas dažādu apsvērumu dēļ izvēlas abortu, sabiedrība sauc par slepkavu. Vīrieti, kas ir apaugļojis viņu, bet nespēj vai nevēlas sniegt atbalstu bērna audzināšanā, nesauc nekā.

Viņa ir slepkava. Ne tikai Dieva un baznīcas vai savas sirdsapziņas, bet arī valsts priekšā. Jo runa taču ir par likuma iniciatīvu, ne papļāpāšanu TV diskusijās.
Bērns tātad ir tikai sievietes, ne vīrieša un valsts daļa. Tas nekas, ka daudzi dzimušie nomirtu, jo ar to medicīnu mums ir kā ir. Valsts atbildība taču ir sekundāra.
Jā, valsts apmaksāta medicīniskā aprūpe grūtniecēm, skrīningi. Remonts dzemdību iestādēs, iespēja dzemdēt bez maksas.
Bet – kāds ir nedzīvi dzimušo īpatsvars? Cik bērnu tiek sakropļoti vai mirst dzemdībās? Zīdaiņu mirstība? Bezmaksas medicīnas pieejamība bērniem, kvotas un rindas uz izmeklējumiem? Ārsta pieejamība laukos? Ģimenes ārstu pārslogotība?

Valstij ir jāaizliedz ar īpašnāvības.
Ja jau aizliegumi ir tik viegli ieviešami, ir jāaizliedz mirt. Ja jau piedzimšana un dzemdēšana nav mūsu rokās, arī nāve un iešana nāvē nav mūsu izvēle. Ja valsts iejaucas sievietes tiesībās izvēlēties dzemdēt, valstij ir jāregulē arī sieviešu un vīriešu tiesības mirt paša nāvē.

Pirmkārt, tās attiecas uz abiem dzimumiem un gandrīz uz visām vecuma grupām. Otrkārt, pašnāvību īpatsvara ziņā Latvija ir vienā no pirmajām vietām Eiropā. Treškārt, tas finansiāli valstij būs ļoti izdevīgi un iegūtos līdzekļus varēs novirzīt bērnudārzu celšanai un modernu dzemdību nodaļu uzturēšanai visās palikušajās slimnīcās. Visbeidzot – arī pašnāvība ir slepkavība un pārkāpj Dieva bauslības, kas taču ir pret mūsu kristīgajām vērtībām, uz kā veidojam savu valstisko identitāti.
Pašnāvībās, tostarp pasīvā iešanā nāvē, nodzeroties un agresīvi braucot, staigājot pa plānu ledu un citādi spēlējoties ar dzīvību, taču iet bojā šodienas nodokļu maksātāji. Tie, kas tagad nes ieguldījumu valsts ekonomikā, piemēram, nopērkot šmigu veikalā, ja arī ir darba tirgus pelēkajā zonā vai bez darba.

Ja sievietes ķermenis un sevišķi viņas dzemde pieder valstij, kāpēc lai jebkura iedzīvotāja ķermenis nepiederētu valstij?
Eureka! Nogalināji sevi, maksā! Nelaiķis nevar maksāt? Nelaiķim ir konti, ko var apķīlāt, kustamais un nekustamais īpašums, ko var liegt mantot.

Vēsturē taču ir gana piemēru, kad pašnāvnieku radiniekiem liedz mantojuma tiesības, mantu apraksta, līķi aiz kājām velk pa pilsētas ielām.
Gribi sevi lēnītēm galināt nost, maksā ragā! Iestrādnes jau ir – par ātruma maksāšanu jāmaksā sods, jo skrējējs apdraud citus un sevi, alkoholam un tabakai arī ir akcīzes nodoklis.
Gribi pielikt punktu tā pamatīgi, iemaksā valsts kasē likuma noteiktu summu, atstāj pirmsnāves vēstuli ar norādēm par apbedīšanas vietu un veidu un, aidā, uz labāku pasauli.

Kuram tad gribētos mantu uzdāvināt valstij. Galu darītu klusiņām. (Un abortus arī darītu klusiņām – ar tamboradatu pie babkas vai iedotu kukuli slimnīcā.)
Statistika spīdētu kā dimanta oliņa! Valsts uzvārītos. Valsts plauktu un zeltu, jo tie tak nav kusli zīdaiņi, kas kaut kad varbūt audzēs IKP, bet ko vēl jāvāķī, jāaudzina, jāskolo. Tie ir pieauguši cilvēki, kas var dzemdēt, audzināt bērnus, dibināt uzņēmumus, strādāt un dot darba vietas. Zelta bedre!
Iedomājieties, cik veču Latvijā nositas uz ceļiem, noslīkst ezeros un upēs ar vai bez bļitkotāju tērpiem. Ja visus viņu īpašumus savāktu, valstij būtu tik daudz piķa. Rastos tik daudz jaunu ierēdņu darba vietu!
Bet pašnāvības neder. Tās pārsvarā dara vīrieši, bet Saeimā tomēr pārsvarā ir ievēlēti vīrieši.

Tāpēc ne vārda par alimentu piedzīšanu no vīriešiem šķirtajās vai nekad nebijušajās ģimenēs. Vīrietis tak tāpēc ir, lai apsēklotu un notītos pie nākamās vagīnas. Pilni žurnāli ar sirmiem večiem, kam kārtējās skaistās attiecības un tagad gan viņš zina, jūt un ir harmonijā ar kārtējo savu bērnu māti. Vīrietim taps piedots, jo viņa ķermenis ir mūžam skaists – nekādu striju, izstaipītu vēderu vai nokārušos nozīstu ciču.

Ne vārda par partnerattiecību reģistrāciju. Tfu, tie tak geji! Tas nekas, ka liela daļa Latvijas ģimeņu, kurās aug bērni, likuma priekšā nemaz nav ģimenes.
Ne vārda par vecāku pabalstu indeksāciju, ja bērns sasniedzis 2 gadu vecumu. Bērns tak nav pensionārs, Saeimu nevēl. Priekš kam mainīt pabalsta lielumu? Gan jau izkulsies, ja jau piedzima. Sieviete izvilks. Latviešu sieviete tak ir smuka, stipra un ir iznesusi visus grūtumus i klaušu laikos, i karos, i mūsdienās. Jūdz tik arklā.
Sieviete, galu beigās, ir tāpēc, lai dzemdētu. Tas nekas, ka katrs bērns nozīmē zaudēt pozīcijas darba tirgū. Sieviešu ķermeņi pieder nācijai, dzemdes pieder valstij. Atražojiet!

gumball1

Rudenī “LV portāla” izlasīju rakstu par pēcdzemdību depresiju.
Paldies Dievam, ar mani viss ir labi. Hormoni nomierinās, emocijas noplok, vairs negribas raudāt, ieraugot salnā nosalušu kaimiņu kaktusu vai kaut ko tikpat maznozīmīgu, pie tam labi apzinoties, ka tas nav tā vērts, bet kaut kā stulbi un viss pa gaisu.

Bet raksta pēdējā rindkopa iebliež kā ar mietu. Precīzi tas, ko es līdz mielēm sapratu, iznēsājot bērnu.
“Tas liek atkal atgriezties pie jautājuma, kā jūtas māmiņa ar mazuli Latvijā. Vai svarīgs ir tikai maternitātes un vecāku pabalsta apmērs, ko bezpersoniski ieskaita bankas kontā? Kā jauna sieviete ar mazuli jūtas viena ar ratiņiem pie tramvaja, kurā neviens nepalīdz iekāpt, vai grūtniece pārpildītā autobusā, kur neviens nepiedāvā apsēsties? Galu galā pat bērnudārza nodrošināšana visiem bērniem Latvijā arvien ir nepārvarams klupšanas akmens.”

Ne jau valstij nevajag bērnus. Mums bērnus nevajag. Un tieši tāpēc arī valstij nevajag bērnus un cilvēkus, ka mums ir piekāst par savējiem.
Piekāst par valsts pabalstiem dzimušajiem un nosodījumu nedzemdētajiem, ja neviena pakaļa nepaceļas no krēsla, autobusā iekāpjot grūtniecei pēdējā mēnesī. Piekāst par valsts atbalstu un pabalstiem, ja mēs katrs nespējam ikdienišķā situācijā sniegt otram gaidīto un vajadzīgo atbalstu.
Šai sabiedrībai bērni (un cilvēki vispār) ir pie kājas. Un nekādi pabalsti vai abortu aizliegumi neko nemainīs.
Ne jau nauda rada bērnus un ne jau tas piķis kontā sievietei liek justies droši, lai veiksmīgi līdz galam iznēsātu bērnu un lai emocionāli justos droši un iederīgi te un tagad, izvēlētos dzemdēt un aborta iespēju pat neapsvērt. Un vēl mazāk kāda no augšas noteikts aizliegums iet uz abortu.

Grūtniecības laikā mani palaida apsēsties tieši 3 reizes. Trīs. Atkārtoju vārdiem, tas nav pārpratums.
Vienreiz mamma ar bērnu autobusā piecēlās un pasauca sēdēt blakus savam bērnam, otrreiz smaidoša sieviete baznīcā, trešo reizi pavecāka sieviete tramvajā. Viss.
Bet sabiedriskajā transportā es braucu diezgan bieži. Un diezgan bieži sacepos, ka visiem piekāst.
Līdz sapratu, ka nav ko te tēlot latvju cietēju sērdieni. Nevari nostāvēt, prasi tiešā tekstā tam tēvainim, hipsteram tūdaliņam vai balinātajām, brūninātajām čiksām. Vari nostāvēt, stāvi.
Vilku sabiedībā izdzīvo stiprākie. Vai maitas.
Laikam izskatījos ļoti varoša un stipra, ar resno vēderu un pietūkušām kājām un seju šīs vasaras karstumā balansējot līdzsvaru pārbāztā autobusā. Jo tak lūgtos, ja nevarētu nostāvēt. Varēju. Neģību. Šova nebija. Aculieciniekiem nebija ko filmēt ar viedtālruņiem un sūtīt portāliem.

Tieši tāpēc, kad biju uz slimības lapas, no ārsta lēni lēnītēm, jo drausmīgi sāpēja katrs solis, gāju uz Abrenes ielas galapunktu. Lai varētu apsēsties, necerot uz ubaga dāvanām un nekaujoties ar pensionārēm un jaunām beibēm, sargājot vēderu un savu bērnu no sitieniem, kad visi kā izbadējies, nekad nepiebarojams un stresains postpadomju vilku bars nesas autobusā.
Tieši tāpēc nepilnu nedēļu pirms dzemdībām uz pārbaudi Dzemdību namā es braucu pie stūres.
Ne jau tāpēc, ka tā mīlētu pastaigas. Ne jau tāpēc, ka man patiktu tā sajūta, ka vēders atbalstās uz ciskām un, spiežot pedāļus, to jūtu arī ar vēdera ādu. Bet tāpēc, lai izvairītos no sajūtas, ka esmu lieka šai sabiedrībā.
Kamēr es tieku pati galā, man ne no viena neko nevajag. Un par savu bērnu atbildu tikai es pati. Vilku barā ticis, kauc vilkiem līdzi.

Kopš šīs vasaras es zinu, ka nekādi pabalsti vai abortu aizliegumi neglābs Latvijas demogrāfiju.
Bērnus nevar nopirkt. Bērnus nevar piespiest dzemdēt. Bērnus ir jāgrib, jāmīl un jāsagaida – ne tikai ģimenei, bet sabiedrībai kopā.
Arī tam vecim ar kārpu un zoda, stilīgajam džekam stabulīšbiksēs, beibei ar liekajiem nagiem un mudīgai vecenei ar tirgus somu uz riteņiem un liekajiem zobiem.

Nu jā. Ja mums vajadzētu bērnus, varbūt mums vajadzētu vienam otru. Un izmisumā ar liekā cilvēka sajūtu nebūtu jābrauc tur, kur “viss ir sakārtots”.
Bet tā jau nākamā tēma, kam maz sakara ar abortiem. Tik vien, ka viņiem ir iespēja aizbraukt, jo viņi ir dzīvi.

09.10.2014.-25.01.2015.

B&W spēleite

Feisbukā jauna spēleite. Zynu, ka saknis jai aug tuoli i zori izaplātuši ari cytūs teiklūs. Vysmoz Instagramā brangi kuploj ar tim haštagim ci temturim, kai izdūmuojuši volūdnīki.
Pyrms nedelis Oskars Orlovs ari mani īpyna tymā B&W spēleitē. Pīsadaleju. Izdūmuoju, ka nav vārts pamest pagaisšonai Feisbuka bardakā. Deļtuo muna 5 dīnu i 5 malnboltūs fotografeju kolekceja niu ite.

 

1. dīna. Veceits ar žiguleiti

zigulis

Āgenskolns, Reiga. Es atsagrīžu nu pastaigys, a pi tierga vīns vacs veceits ar sorkonu i labi kūptu, speideigu žiguli rauga nūsagrīzt pa kreisi. Jam ilgi guoja. Vīns zaļais signals, ūtrs. Trešs. Jū apdzan nu prīškys, nu pakalis, jam taurej. A jis taids vacs, vacs īlys vydā ar Sovu Žiguli.
Jis beja na nu ituo laika. Nu laiku, kod mašyna beja vierteiba. I varbyut ari cylvāks beja leluoka vierteiba – ka dzeivuoja pareizi i piec nūteikumu. A niu vyss na tai. Nazkai cytaiž. Ļauds it kai brauc piec nūteikumu, it kai īvāroj vīns ūtru. Tok tī ir cyti nūteikumi, cyti ļauds i cyts laiks.
Jis nūsagrīze. Vīnā šaļtī krustuojums beja breivs, nabeja nivīna, jam daga zaļuo gaisma. Lieni i cīneigi jis ar sovu skaistū myuža žiguli puorrypuoja puori tramvaja slīdem i aizbrauce pa Mozū Nūmetņu īlu.

 

2. dīna. Sludynuojums

sludinajums
Itys sludynuojumu stabs maņ pasaruodeja tik puorlaiceigs. Īt godu symti, a ļaudim ir rūze, gryža i sazyn kaidys klopotys i ļaudim vajag peļņu.
Atrosts 2009. godā Āgenskolnā, kod dzeivuoju Atpyutys īlā i sovā ziņā tei beja atpyuta. Nikod tik daudz naasu volkuojusēs apleik ar fotoaparatu i givuse vysaidus ārmus.
Nav jau tai, ka osuma nav. Vītom jis gondreiž ir.

 

3. dīna. Zeme pasaceļ dabasūs

kaijas_2diena
Vierūs i dūmuoju, izdūmuoju dalikt koč kū nu munys malnboltuos dīnys, 2009. goda 18. novembra. Malnboltuos partū, ka gondreiž vysu dīnu maņ rūkā beja fotoaparats, a dīna beja apsalaiduse tik tymsa i palāka, ka vysys kruosys pagaisa. Deļtuo jau agri nu reita kruosys izsliedžu i raudzeju nūgiut gaismu.
A dīna beja na pa jūkam. Cieļūs ap 7 nu reita voi agruok, guoju korporaceju guojīnī iz Bruoļu kopim, tod ar vīnu draugu brauču iz Getleņu izguoztuvi, a gols golā ar cytu draugu guoju iz prezidenta pījimšonu i koncertu Lelajā Giļdē. Dīnā saguoja puorsamaukt nazcik reižu, kab iz kopim aizīt šmuki i tuos šmukuos drēbis nasazīst izguoztuvē i kab pi prezidenta naūst piec vacu zivu.
Ite izguoztuvis aineņa. Kaijis sasatryukušys ceļās spuornūs. Taida sajiuta, ka zeme tiuleņ aizliduos, partū ka iz kotra zemis lapača ir spuorni i tī spuorni tū lapaci raun bļaudami dabasūs.

 

4. dīna. Jureiša dvēsele

birkineli
Nazkas drupeit sirreals i na nu ituo pasauļa. Poša nasaprūtu, parkū tymā vokorā īsliedžu malnboltū režimu. Dūmuot, vyss tok beja skaisti i kruosaini. Kod īraudzeju itū biļdi, nūsabreinuoju – tik nareali.
Koč ari pats pasuokums beja nareals. Jam navajadzēja nūtikt, jam naīdeve naudys laikam 2 voi mož 3 projektu konkursūs. Bet jis nūtyka. 2008. goda decembra beiguos Raiņa sātā Berkenelē, kur ītaiseita elektriskuo apkure i vyss tik duorgi, tik duorgi. Bet mes bejom jauni i troki. Sasaucem gostus nu Boltkrīvejis, Anna mistiskā veidā dabuoja telpys, LgSC jaunīši iz maiņom dežurēja kuknē i taiseja ēst miļzeigā kotlā, ladusskapī Zīmyssvātku gordumi, Dyrbynu jaunīši spēlēja daņčus, dzīsmis, rūtalis, vylnys sukuošona, voilaku taiseišona, čyguonūs īšona, maskys, jūki i smīkli.
Zynu, ka siedieju iz gultys i dūmuoju – vyss ir īspiejams, bet bez naudys tys prosa cīši daudz energejis, taišni atrast resursus i saorganizēt. I ka ir nazkaids lykums, kur idejis i resursu saspēlē naudu var aizstuot ar trokumu, tikai proporcionali naudys tryukumam trokuma vajag vaira.

 

5. dīna. Malnboltuo biļde, kas nav malnbolta

00040001

Jau suocūt sereju, es atguoduoju par itū karteņu. Atrodu. Saprotu, ka jei nimoz nav malnbolta (vērtīs iz klāva durovom), nūlyku molā. A vys taipat atguodoju. Piec nedeļgola pauzis, kod ni da datora i vysmoz ni da datora izklaidei, tūmār īlikšu. Koč jei nav malnbolta.
90. naudys nabeja ni suņa. A sātā beja vēļ sovetskūs godu blata filmenis – uorzemu, vacys, globuotys naboltai dīnai. Maņ beja mozs fotoaparats “Lomo”, i daudz vacu filmeņu. Kruosu jom gondreiž vaira nabeja. A fotografēt to beja okuots. Fotografieju, nešu atteisteit, vierūs pret gaismu. Biļdis taiseju, kod beja nauda.

Tys ir muns bierneibys suņs Džers (centrā pi kēdis), malnuo kuceite Bille i boltais kucalāns Bobs ar malnū ausi.
Aizmugurē ir voljers. Tys, ka palics puori nu voljera. Piečuok jū lītuoja kai vystu butku, tod globuoja hlamus, turēja trušus, tod vīnu laiku tī dzeivuoja vīna poša palāka trusīne, kas izroka olu i izaudzēja tī bārnus. Suņam zam daguna.

A stuosts par voljeru ir eiss – napatyka.
Voljers beja lobs tikai vīna īmesļa piec – iz juo jumta Džers varēja izkuopt i vērtīs tuoli, iz juo varieju sēdēt ari es ar suni, bužynuot jam spolvu, izrauduot pusaudža godu puoristeibys jam kažukā, apsavērt pasauli i sepinēt par tuolim celim ar suni pavadeņā.
Izavolkuojom mes pa vysu apleicīni, vysim mežim, gruovim i graustim. Bierneibai vajag suni.

Pajēmem vosorā suneiti, izaudzējem suni, suņs iz cytu rudini izauga i palyka groznys, daguoja nu juo sorguot svešus cylvākus.
Sirdeigs to jis beja tikai sātā. Kod guojom pastaigā, svešūs jis ignorēja – viņ dasavēre, lai nivīns nalein pi maņa. Kod tev ir 13-14 godu i ļūbej kleist pa mežim, celim i nacelim, ir 90. godu bardaks i pofigisms, tei beja lela vierteiba – pošai sovs sorgs.
Tai kai tys piec ilga laika beja pyrmais suņs myusu sātā (ka naskaita Džeinu, kas nūmyra vēļ kai kucalāns), tod jam beja sataiseita glauna butka ar prīkškambari i guļamustobu, kur varieju īleist ari es poša, a gols golā tyka taiseits voljers – kūka stulpim, ībetonātim iz pakšu, druošu sītim, speciali taiseitom durovom, kū es poša nūkruosuoju ružovys.
Prīca beja eisa. Suņs cīst navarēja tuo voljera. Vydā vajadzēja stumt ar stumšonu, uorā leida kai zuts pa kuojstarpi, rēja, kauce i pasaceja vysu, kū dūmoj. Dalyka likt pi kēdis, pi voljera, partū ka jam garšuoja cylvāki. Nu i tod suņs kai suņs, mīrs sātā.
Atbiļdi saprotu piečuok. Pi kēdis jis pīsadaleja pogolma dzeivē, pi juo daguoja, jam guoja garom, pakasēja aiz auss, apsarunuoja, a kū voljerā – siedi vīns bez pīskuorīņu, dauzeišonuos ar cytim sunim i kačim i kompanejis.
Tai vot i saguoja. Na vysys lobys idejis ir lobys vysim.

 

Vot i vyss. Taidi 5 kadri nu munys dzeivis. Atrosti datorā.

Rudiņa apsalaidušuos dīnys

rudens.stabi

Ko tik visu varētu nedarīt. Nu tad to visu es arī nedaru.

Bet man ir alibi. Šoruden es daru vairāk nekā jebkad mūžā. Vienam cilvēkam es esmu VISS.
Viss es vēl nekad nevienam neesmu bijusi, jo pat mammai vienmēr ir bijusi sava dzīve. Nerunājot par radiem, draugiem, paziņām. Jo tas jau nav normāli, ka kāds kādam ir viss, ja vien tas kāds nav tikko dzimis.

Iedomājies, kā būtu nokļūt uz svešas planētas. Kur runājošas un smalkā balsī dziedošas sēnes staigā pa sienām, sienas ir violetas un maina krāsu, ja paliek pārāk auksti. Un aiz sēnēm kā aiz gliemežiem paliek glumas un vēsas sliedes, kas spīd apmēram zeļonkas krāsā, kamēr atkal sasilst. Bet uz grīdas nekā nav. Pa grīdu staigājam tikai mēs. Un tas otrs ir vienīgais, ko es pazīstu.
Skaidrs, ka kādu laiku, kamēr es saprastu, kā sazināties ar dziedošām sēnēm, tas otrs man būtu viss. Reizē tulks, reizē vienīgais, ko saprotu un pieņemu.
Tad tā arī dzīvojam. Es mēģinu saprast, kā pastāstīt par tām sēnēm. Bet sēnes tik dzied. Bet cilvēkam paliek bail, kad to sēņu ir par daudz. Un kuram gan nepaliktu bail, ja siena sāktu runāt, bļaustīties un mirgot visādās krāsās. Un tas pat nav nekas TĀDS. Tikai televizors.

Sagribējās uz Centrāltirgu. Tur noteikti visādu rudens labumu čupām.
Savācu no ledusskapja lauku labumus un izsautēju. Katlā kārtu kārtām zaļš, balts, oranžs, sarkans, dzeltens.
Cepetī sasprausti ķiploki. Vakarā cepsim.
Sīkas sīciņas laimītes. Kā cepumi pie tējas. Vai pīles peldas ezera aukstajā ūdenī un ienirst, un ienirst. Pēkšķēdamas sit spārnus, ūdens šļakatām pa gaisu. Bet kokā sit dzenis. Un aiz ezera mašīna ved vecu ledusskapi. No zariem krīt sačervelējušās lapas, atsitas pret zemi, nočaukst.

Bet tāds miers. Man patīk šis rudens laiks, kad viss vēl ir, bet lēnītēm rimst, stājas, apklust. Kā pirmās krāsainās kļavu lapas, kas sapinušās zaļā, bet jau nogurušā zālē. Vai apjukušas zosis, kas kārtojas kāsī, bet vēl lido zemu, zemu. Varbūt palikt. Te vai varbūt tomēr te.

Rudeņos es vienmēr atceros un pārlasu Sergeja Kozlova stāstus par Ezīti, Lācīti, Zaķi un visiem citiem. Kā viņi ļāvās rudenim.
Savā tulkojumā. Latgaliski. Te var palasīt.

Atceros, kā sēdēju Zilupes vilcienā un tulkoju. Saule, tukši sēdekļi.
Tas bija laiks, kad es dzīvoju citādi. Uz mājām braucu pirmdien vai otrdien, uz Rīgu piektdien vai sestdien. Vai kā nu sanāca.
Skatījos uz pārbāztajiem vilcieniem pretējā virzienā – piektdien uz laukiem, pirmdien uz pilsētu. Definēju – dari citādi, ja gribi dzīvot ērti.
Bez tā laika es būtu citāda. Tāpat kā bez visām izdomātajām domām un izlasītajiem vai uzrakstītajiem tekstiem.

Maņ cīši pateik rudiņa apsalaidušuos dīnys, – saceja Ezeits. – Sauleite speid buola kai apmauta, ir vyss taids myglains, myglains…
– Mīreigai, – saceja Luoceits.
– Nui. Dūmuot, vyss byutu nūsastuojs i stuovātu.
– Kur? – vaicuoja Luoceits.
– Nā, vyspuor. Stuov i nasakust.
– Kas?
– Nu, kai tu nasaprūti? Nikas.
– Nikas stuov i nasakust?
– Nui. Nikas nasakust.

Nūstuojis. Pyrms laika

plova

Novembris. Vosora
Divpadsmit bruoļu
aizīt dabasūs klīgdami augši
Trešajā dīnā snigs

Nabādoj, muoseņ
ņuotris vēļ dzeivys
nūpeisi divpadsmit kraklu
Vysi vēļ byus
dzeivi atīs par kolnu
Myglys pīdzeitūs ruguojūs
divpadsmit bruoļu pādi

Soltūs mygluojūs veļu gūvs
staiguos pa rugaiti
apkūdēs zuoli
tesminim gryutim
Bezdeleigactenis boltys
dabasūs vērsīs kai snīgs

Divpadsmit bruoļu
salaseis puļčeitī kūpā
vysa pasauļa druponys
Nūpeisi ņuotru kraklus
izslauksi sovys bejušuos gūvs

Pīna spanī kai dabasūs
īkrissi, muoseņ. Snigs

21.08.2014.

Auksti, auksti… karsti, karsti, karsti…

gurkumetras

Varbūt vajadzētu rakstīt šī laika hroniku. Kā viss bija 2014. gada vasarā. Nenormāls aukstums vasaras sākumā, jo vēl jūlija sākumā jākurina krāsnis un jāģērbjas silti. Nenormāls karstums vasaras vidū, kad nevar atvērt logus līdz pat tumsai, jo ārā ir gandrīz +30, bet ūdens ezerā uzsilis kā vannā un neveldzē nemaz. Krievija, Ukraina, karš, nāves un sankcijas.

Dzīve kā uz pulvermucas jau kopš Lieldienām. Kad skaties, cik skaista ir dzīve šeit, un domā – vai tāpat tas jau reiz nav bijis: 1914. gada vasarā, 1939. gadā. Kad cilvēki priecājas, bauda savu mazo un mierīgo laimi ar bērniem, dabu un visu to mieru apkārt, bet virs galvas jau karājas Lielie Notikumi, kas samals visu sazin kādā putrā, no kā būs jāatkopjas paaudzēm. Un arī tad nezini, vai pāries. Tāpat kā pensionāru kari sabiedriskajā transportā par okupantiem un atbrīvotājiem.

Krievija, atbildot ES un ASV sankcijām, ieviesusi noteiktu preču grupu aizliegumu. Zivis, piens. Bet ne alkohols. Skaidrā prātā jau to neizturēt. Nodzērusies tauta ir laba tauta.

Bet man patika anekdote, ko šodien izlasīju. Baltkrievijai un tās spekulantiem baigi noveiksies.
– Мидии есть?
– Есть.
– Господи, но откуда, ох, нигде же нет.
– Белорусские.
– Но в Белорус…
– БЕЛОРУССКИЕ.
– Понял, 15 белорусских мидий.

Lieldienās bija karsti. Sēdējām ezera krastā uz soliņa, garām staigāja ģimenes ar bērniem. Krievi, latvieši. Bērni smējās un skraidīja, ciemiņi, saviesīgas sarunas. Šogad Lieldienas sakrita katoļiem, luterāņiem un pareizticīgajiem.
Miers virs zemes, un cilvēkiem labs prāts. Bet tas jau tikai Ziemassvētkos. Tālu. Jānomirst vēl tik daudziem.

Vosorlaiks

pucis

Nav jau tai, ka nav kuo saceit. Tok nikuo taida, kuo grybātūs saceit publiski, ari nav. Deļtuo i klusums.

Tai kai labi zynu, cik apsāsti literaturys pietnīki ir ar vysaidim syudim, šūnedeļ papeira grīziejā sagrīžu gruomotys manuskriptu. Palyka tikai faili, nikaidu izdruku, lobuojumu, malnrokstu, rūkrokstu. Eisti pat nav žāļ, partū ka eistais teksts šai kai tai ir manī – kod suocu raksteit, tod i pīrokstu. Ka narokstu, taitod nav svareigi.

Bet nu jā. Ite narakstieju, partū ka sleipieju gruomotys manuskriptu. Tam dorbam gola nav nikod, bet nu gona. Finišs.

A ite vīnkuorši pučis. Pārnejuos. Izzīdēja par jaunu itūvosor.

 

Par Rūteņu

Emileja.Kipsola

Emileja Kalvāne gruomotys “Atvosora” prezentacejā Kīpsolys gruomotu izstuodē 2013. goda 2. martā.

Tikkū atbrauču nu Emilejis Kalvānis bieru. Daudzi puču, daudzi cylvāku, daudzi vuordu.

Tik gribieju pasaceit – kod aizīt gaišs cylvāks, napalīk tymss. Daļa juo gaismys palīk apleicejūs cylvākūs i speid jūs pruotā, atmiņuos i ari jūs acīs.

Bet tys, kū es vēļ gribieju saceit. Juos ūtrajā dzejūļu kruojumā “Atvosora” ir dzejūļs, kas veļteits Rūteņai. Kod skaiteju jū pyrmū reizi, nazkai daguoja da sirds.

I zynit – es tū Rūteņu šudiņ satyku. Moza, gaiša meitineite. Īt kai ikstyns, acs zib, bize pa gaisu. Vysa vajag zynuot, vysa vajag redzēt i saprast.

A pats golvonais – tam bārnam ir breineiga latgalīšu volūda, kur stidzeņa ir stidzeņa, pasavērt ir pasavērt. I vēļ daudz vysaidu styprūs latgalīšu vuordu.

Daudzi jau navajag. Kab taidu Rūteņu byutu daudzi. Kab ituos mozuos Rūtenis izaugtu laimeigys i styprys – Latgolai i Latvejai par prīcu. Kab krystobu i kuozu byutu vaira nakai bieru.

A ite pats dzejūleits.

Jaundzymušai latgalītei Rūteņai

Vēļ bolti snīgi zemi sadz,
Bet gaisā pavasara smuords –
Dīvs divuos sirdīs prīcu dadz,
I prīcai mīlesteibys vuords.

Vēļ vīna zvaigzne īsamirdz,
I vēļ vīns myužs ir pīsaceits.
I moza, moza bārna sirds
Kai pumpurs zīdam atraiseits.

Lai tev, bierneņ, saulis daudzi,
Lai tev mīlesteibys daudz!
Lai tev nūlicīņs ir saudzeigs,
Audzi Latgolai, bārns, audz!

19 Ulbrokas pavasara mirkļi

Pablandījos pa Ulbroku. Kaķu un zvirbuļu netrūka, saules un sniega arī. Pēc apmēram pusgada pauzes līdzi paņēmu fotoaparātu un pat izdevās pārvarēt fotografēšanas nīgrumu. Tas ir tāds kā azarta, apetītes trūkums. Var redzēt, ka sen nav rokās ņemts – visādas liekās malas, šķības bildes, lielāko daļu izdzēsu. Tāpat ir par daudz. Bet sapratu, ja neielikšu blogā, tam vispār nav nekādas jēgas. Jēgas jau nav tāpat, bet vismaz ir kaut kāda darbība. Klāt bildēm mani vērojumi. Ulbroka ir dīvaina vieta. Reizē ļoti mīlīga, skaista un patīkama, reizē arī asa, nemājīga un kaut kādas vārdos neizsakāmas varas, lai tas būtu lielpilsētas tuvums vai kaut kāda nenosakāma iznīcība visapkārt, sabojāta. Te ir reizē labi un reizē briesmīgi. Un to nevar izteikt vārdos, tā ir kaut kāda nedefinējama sajūta, jo nekur nav brīvas zemes, jebkuros krūmos var slēpties bijušā laika lūžņi, bijušo māju drupas, šī laika sadzīves atkritumi.

ulb_00

Ulbroka ir dīvaina vieta. Te ir knapi nojaušama muižas un seno laiku pagātne, ko iemieso izdemolēta muiža ar aizaugušu parku, dzirnavu dīķis ar pīlēm. Te ir vairākas austrumnieku ēstuves un gaisā jaušams šašlika smārds, salūti, svinības. Te ir padomju laiku godība ar knapi nojaušamām pagātnes sejām – kura māja piederējusi padomju saimniecībai un cūkkopjiem, kura institūtam. Nav ne jausmas, kas tas par institūtu, laikam pieder pie tiem, kas saskaņā ar neseno pētījumu jālikvidē. Bet centrālā Ulbrokas iela joprojām ir Institūta iela, ir pat pietura Institūts. Un kaut kas no tā visa ik pa laikam izlien uz āru – pagātnes rēgi un Rīgas guļamrajona šarms, kam vietējās pašvaldības gariņi mēģina iepūst dvēseli un radīt savu republiku. Un pa vidu kaķi, pīles un cilvēki. Krievi, latvieši.

ulb_01

Atmodas vārtiņi. Man likās dziļi simboliska to atrašanās vieta. Un tomēr tie kādam ir bijuši vajadzīgi. Tie joprojām kādam ir vajadzīgi, jo izskatās diezgan nesen krāsoti. Un kurieni ved šis ceļš, kas lai zina. Ulbroka nemēdz atklāties uzreiz. Te ir pārāk daudz slāņu, pārāk daudz dažādu laiku cilvēku, cerību un likteņu.

ulb_02

Skaidrs, ka stāvēt un apstāties aizliegts. Lai nu kas, bet ceļazīmes Ulbrokā ir salipinātas pamatīgi daudz. Kaut ko jau ir jādara tam pašvaldības policijas bataljonam, kas ir lielāks kā, pieļauju, Baltinavas, Viļānu un Varakļānu, kā arī vēl pāris tamlīdzigu novadu pašvaldības policijas spēki kopā ņemti. Kad nav ko ķert par stāvēšanu neatļautā vietā, policisti kursē pa dzirnavu dīķa pludmali. Atcerieties filmu par žandarmiem un citplanētiešiem. Nu lūk, siltos vasaras vakaros policisti ar auto brauc pa gājēju ielu, respektīvi celiņu priežu mežā un meklē citplanētiešus – cilvēkus, kas tumsiņā malko aliņu vai sareibuši tup uz soliņa. Tad tiek veiktas audzinošas pārrunas. Dzērājs paliek, policijai ir ko rakstīt vietējā novada avīzē “Tēvzemītē”. Jā, tā to avīzi tiešām sauc. Metiens nevājais, bet redzēta ir tikai internetā.

ulb_03

Vietējie iedzīvotāji māju remontam izmanto dažādus materiālus. Kāda nu kuram rocība. Praktiskais latvietis neko nemet zemē, bet klāj uz jumta. Taupība naudu nemaksā. Mājas kā cietokšņi. Kā vienmēr tas ir ar privātmājām, kas atrodas daudzstāveņu ielenkumā. Kopīpašuma atvērtība ar grabošām padomju laika durvīm un privātīpašuma noslēgtība ar žogiem, žogiem un žogiem.

ulb_04

Sensirms koks pa ceļam. No vienas puses – koka žogs, kam metāla caurulēm galos satupinātas konservu bundžas. Praktiskais latvietis jau sen māk izlietot otrreizējās izejvielas un dzīvot taupīgi. No otras puses – jaunais bērnudārzs, kas uztupināts turpat blakus vecajam. Tāda bērnudārzu republika. Un koks pa vidu. Ne īsti vietas taciņai, ne kokam. Bet jāaug. Žogi nāk un iet, koks paliek.

ulb_05

Divstāvu garāžas. No vienas puses vārti, no otras puses vārti. Otrajam stāvam arī logi. Kas mani galīgi nepārsteidz, tie ir krāmi aiz garāžu logiem. Tāda sajūta, ka krāts un taupīts tiek viss. Ka Ulbroka gatavojas laikiem, kad atkal nekā nebūs. Nevar būt, ka vecās skaidu plāksnes nenoderēs. Noder viss. Tikai jāsagaida pareizais laiks. Ulbroka ir kā sīpols, ko var mizot un mizot, tāpat paliks vēl kāda nolupusi krāsas kārta, aizputējuši stikli un aiz tiem – krāmi.

ulb_06

Garāžās notiek uzņēmējdarbība. Uzņēmīgi cilvēki darbojas. Vai varbūt tas ir kaut kas, kas palicis no veciem laikiem. Ulbroka mēdz uzkrāt laika liecības. Laiks šeit iet vienlaicīgi, nekad jau nav zināms, kurš laiks te iet, jo tie pārklājas. Reizēm var vērot, kā uz miskasti atkritumus nes cilvēks pelēkā jakā, biksēs, naģenē, rokās viņam ir zils spainītis ar melnu rokturi. Kā pirms divdesmit, trīsdesmit, varbūt četrdesmit gadiem. Tas ir tas pats spainītis. Laiks ir bezspēcīgs.

ulb_07

Laiks norauj ugundzēšamo agregātu stendam ugunīgi sarkanās lāpstas un laužņus. Laiks sarkano krāsu noēd un apsūkā stendu sarūsējuši brūnu. Bet laiks ir žēlīgs. Lai stāv. Vietējiem jauniešiem zīmēt. Un tad nograuž arī to.

ulb_08

Laiks veido uzkrājumus. Vai varbūt tas nav laiks, kas sakrāj cilvēkiem vajadzīgas un nevajadzīgas lietas, bet cilvēki, kas kaudzēs sakrauj laiku. Vai varētu tā gadīties, ka tie, kas šajā telpā sāka kraut dažādas vērtīgas un kādreiz noteikti vajadzīgas mantas, vēl ir dzīvi. Varbūt tie ir viņu bērni, kas tagad krauj. Varbūt tas viss ir sakrauts pirms daudziem gadiem, bet neviens nav pamanījis, ka ēkā ir arī šāda telpa. Un ko gan tur liktu, ja nebūtu visu to priekšmetu.

ulb_09

No daudzo tās mājas kaķu godības mājās bija tikai resns runcis. Katrai mājai ir sava kaķu ferma. Kaķu te netrūkst. Kaķu teritorijas nepārklājas. Pie vienas mājas baltie, pie otras svītrainie, pie citas melnie un melnbaltie. Ar bailīgām, reizēm izmisušām acīm. Pa laikam kādu nākas aiznest uz miskasti. Pa laikam spēlējas, pa laikam kašājas. Aiz loga vienmēr ir dzīvība – vārnas un kaķi. Man šķiet, šis ir pats resnākais eksemplārs.

ulb_10

Ceriņu laikā noteikti ir skaisti – zaļās lapas un ziedi paslēpj ugunsdzēšanas stendu, nav nekā. Laiks netraucēti var iet garām.

ulb_11

Piesaulē sildās melnais. Kārtējās durvis, kas neved nekur.

ulb_12

Garāžu rinda. Brūnie un zaļie toņi. Izlecējus te neviens negaida.

ulb_13

Tepat lejā upe un upē pīles. Piesaules burvība, kad liekas, ka dzirdi, kā sniegs saraujas.

ulb_14

Bet ledus vara negaist. Ne Piķurgā, ne spainī. Kas zina, kas savulaik nolēmis savākt ūdeni spainī. Kam tas ir bijis vajadzīgs. Bet spainis stāv, ūdens pildās. Sasalis. Bet tas jau nekas.

ulb_15

Visi krūmi sīkas dzīvības pilni. Stāvēju pie upes, skatījos, kā sīki mazi putniņi priecīgi piesaulē ņemas pa krūmiem. Un padomāju – viss tak ir baigi vienkārši. Un tai brīdī krūmā ienesās vanadziņš, neko gan nenoķēra. Sīkaļas putni bija samukuši tik dziļi krūmā, ka knapi penterējās ārā, visi zari čabēja, nekādu balsu. Pagāja varbūt 2-3 minūtes, jau akal viss tirgus sācies. Vot ja mēs šitā mācētu priecāties par to, kas ir, piesargāties no tā, kas nāk, un aizmirst to, kas ir bijis.

ulb_16

Un turpat balkoni. Katram sava dzīve dzīvojama. Te vienkopus tik daudz tik dažādu cilvēku. Un kaut kā jau jāsadzīvo.

ulb_17

Zīmes Ulbrokā nereti nenozīmē neko. Laiks aiziet, bet kaut kas no laika paliek uz māju sienām, krūmos vai tāpat vien kaut kur mētājamies. Veikala tur nav. Tur reiz bija veikals.

ulb_18

Resnajam runcim, izrādās, ir pašam sava māja. Neskaitāmas bļodas ar sasalušu saturu. Savs paša kaķu nams. Kas būtu Ulbroka bez kaķu ordām. Ulbrokas ģērbonī vajadzētu būt runcim, kas slaistās ap mašīnām un mājām, augsti gaisā pacēlis savu asti. Un arī tad vēl nevar zināt, vai tas būtu melnais, baltais vai strīpainais runcis.

ulb_19

Viena no pirmajām pavasara pazīmēm ir pazuduši cimdi. Cimdi nemēdz pazust, kad tie ir vajadzīgi. Cimdi aizklīst pasaulē, uzmaucas žoga mietiem, dzīvo savu dzīvi. Un varbūt tas bija februāra sākuma sveiciens pavasarim. Zīlīšu dziesmas, zvirbuļu čalošana, piesaulē notupušies gurdeni kaķi.