ekspertu blogi

no sērijas – visiem ir blogi, mums arī vajag. modes vārds. būsim moderni un kruti.
visbiežāk portālu, avīžu etc. blogi ir tikai tāda ķeksīša lieta – kaut kas vidējs starp rakstu un komentāru, kas neietver iespēju būt personiskam.
tas ir, auditorijai (un redakcijai) nevajag personisko, bet rakstus un komentārus par virtuālajā un mediju telpā aktuālām lietām, izteikumiem, tēmām.
ja visi mediji cepas par vardarbību pret bērniem vai Zatlera vizīti Uzbekistānā, pamēģini rakstīt par kaut ko marginālu un subjektīvu.

________________________________

bet replika bija par komentāriem LV un to, kā šaujos nost, kad man tur kaut kas jāuzraksta.

precīza definējuma un naivuma krustojums neizraisa vēlmi rakstīt.

Tomēr nesaprotu, kādā nozarē autore ir eksperte. Rubrika saucas “Ekspertu blogi”.

Labi

Sviestains brīnums Vēstnesim par braucienu cauri nekurienei un garām bruņotu vīru ķēdei, par dzērvēm un dzērvenēm, rudeni un rudens smaku gaisā, par dzīvi un dzīvošanu – tā, lai labi.


Visas nīgro internetrakstītāju un pikto internetkomentētāju nelaimes un visi dzīves apbižoto lāsti ceļas no dzīvošanas tīklā. Jo tīkls nekad nespēs dot to, ko dod dzīve. Sociālie tīkli tīklā ir tikai tīkli, kas rada ilūziju par saišu, draugu, paziņu esamību, bet nedod neko vairāk par surogātdzīvi un surogātdzīves vilkšanu, lasot tīklā ziņas un ziņu atstāstus, komentārus par ziņām, viedokļus, secinājumus, kopsavilkumus un atgremojumus, falsifikācijas un mistifikācijas – tekstus par tekstiem un tekstu tekstus par tekstu tekstiem.

Šis ir informācijas laikmets, bet informācija dara kurlu un aklu. Informācija nogurdina, jo nav viegli nepārtraukti dzīvot istabā ar vaļēju logu – datora monitoru un televizora ekrānu, kurā nepārtraukti mirgo svešas dzīves. Mirgo, mirgo, bet savas vairs nav.
Tādā kā uzgaidāmajā telpā, kur garlaicības māktie īsina savu laiku, līdz pienāks viņu kārta ieiet pa noslēpumainajām durvīm, no kurienes nav atgriezies neviens.

Man patīk datora izslēgšanas pogas nosaukums – aizveries. Jeb “shut down”. Aizveries – tādā ziņā, ka beidz muldēt.
Vēl labāk man patīk rudens. Saki ko gribi, rudeņos gaisā ir kaut kas skaists. Ātri gaistošas laimes sajūta – kā koši dzeltenas lapas saulē, kas izdzisīs, līdzko saule aizies aiz kokiem. Šodien ir un mirdz tik dzīvelīgi košas, ka nemūžam nenoticēsi neredzējis, bet rīt varbūt vairs nebūs – ne saules lapās, ne lapu koka zaros.
Reizē miers un trauksme – aizlidot, aizlidot, aiziet, laisties. Reizē ieritināties migā, savāk zem jumta saknes, puķes un lapas, reizē ieskrieties un skriet pāri kalnam – ja nu otrā pusē ir sazin kas.
Ir jau arī – debesis vēl joprojām dziļas un zilas, tikai vietām balta dūmaka. Aizvelkas ciet pirms ilgas un mierīgas gulēšanas, pirms rudens vētrām, pirms sniega un sala.
Bet tad jau dzērves. Svētdien redzēju pirmo kāsi. Laidās, izstiepušas tievos kaklus. Prom, prom un prom. Te nav nekādas palikšanas. Te nav nekādas dzīves.
Bet zvirbuļi pie kūts ņēmās ap vistu traukiem. Kas tad šiem. Kaņepes vēl neizkultas, uz lauka vietām vēl nesadīgušas labības vārpas.
Neies mantu laist zūdībā. Kamēr labi, tikmēr labi tepat.

Braucām divatā ar draudzeni pa mazajiem ceļiem dzērvenēs. Pa grants ceļiem, kas iet te šur, te tur – te pa kreisi, te labi, te kalnā, te lejā. Likās, ka tā būs pareizāk. Rudenī vandīties pa bezceļiem.
Patiesībā pa mazajiem ceļiem braucām tāpēc, lai izvairītos no trakās Siguldas rudens vērotāju gūzmas.
Vienmēr ir jāiet tur, kur neiet citi, jo ļaunākajā gadījumā būs jāatgriežas, bet labākajā – dabūsi to, kā citiem nav. Ja citi iet pa durvīm, kas jau stāv atvērušās, varbūt blakus ir durvis, kas atvērsies tavā priekšā.

Siguldas braucēji rindām vien gāzās ārā no Rīgas. It kā citur Latvijā nebūtu rudens!
Bet rudens tāds, ka nenoskatīties. Apstāties, skatīties, saost. Vairs ne sēņu, bet krītošo lapu laiks.
Latvija ir sasodīti skaista, bet pamesta zeme. Kur kurā māja, meži, meži, meži. Bijušo māju vietās  – koši kļavu puduri. Bijušo fermu vietās – pelēki betona vraki ar tādām kā dinozaura ribām.
Vietām kāda sakopta vieta – kāds dzīvo. Bērnu rotaļlietas, suns pie ķēdes, žāvējas veļa. Vietām tukšas logu acis un aprepējuši ceriņu krūmi. Vietām glīti safrizēti mauriņi un žogi. Dzīvot laukos un meža vidū var atļauties tikai ļoti bagāti cilvēki.
Braucām pa līkumainu ceļu, kura krustojumā nebija pat galamērķa norādes – tikai nākošā ceļa numurs. Tā ceļa, ar ko savienosies šis ceļš. Nevienas mājas, neviena tīruma. Tikai meži, brikšņi, aizaugušas pļavas. Vietām uz ceļa ūdens bedres. Vietām ceļmalā zied kaut kādas baltas un dzeltenas puķes. Kā nav kauna – ziedēt tik vēlu. Kā nav bail?

Pēkšņi pļava un pļavas malā mašīnas. Ne viena, ne divas un ne piecas. Daudz, daudz mašīnu. Domājām – kapusvētki? Radi sabraukuši apciemot dzimtas kapus? Bet kāpēc tik vēlu rudenī. Pilnīgā nekurienes vidū!
Ha! Krūmos vīrs ar bisi! Viens vīrs, otrs vīrs!
Un visi skatās. Bises spīd metāliski melnas un smagas, pamatīgi ieroči. Stāv meža malā un skatās pāri ceļam. Trešs vīrs. Ceturts vīrs. Piekts! Sests! Septītais! Vēl viens! Vēl!
Situācija gana komiska – mēs divatā braucam pa kaut kādu pilnīgi pamestu vietu nekurienes vidū, apkārt ne dzīvas dvēseles, bet ceļa malā ik pēc padsmit metriem stāv vecis ar šauteni.
Ceļš meta līkumu, tāpēc katrs jauns no pagrieziena iznirstošs stāvs ar ieroci izsauca atkal jaunu smiešanos. Nu kā tā var būt!
Un galvenais, ka visiem šautenes gatavībā – paceltas šaušanai. Tūlīt, tūlīt sprūdīs vaļā!
Visi blenž pāri ceļam, liekas – mūs nemaz neredz. It kā nebūtu ne mūsu koši sarkanā auto, kas, lēni žūžodams pa smiltīm, līgo garām un līkumo starp ūdens peļķēm, ne mūsu no smiešanās pārviebto seju aiz loga.
Cits vecis ietūcījies biezā jakā, citam plāna jaķele ar kniedēm. Vienam kepka, citam hūte, vēl cits viss vienā raibā kamuflāžā. Kādam gumijnieki, citam adīta mice. Stāv turpat ceļa malā, šautenes izslējuši, un skatās tālumā.
Uzmet mums kaulainu aci un skatās atkal prom.

Iedomājies, mēs apstājamies un pajautājam viņiem: – Ko jūs te gaidāt?
Un viņi pajautā – Bet uz kurieni tad jūs te braucat?
Mēs: – Uz Viļāniem!
Pilnīgā nekurienē kaut kur Zaubes pagastā. Uz ceļa, kas cauri mežam un lietus pielijušām peļķēm ved no viena puspamesta ciema uz nākošo.

Dzērveņu bija daudz, necerēti daudz. Stigas malā kā nobērts. It kā kāds būtu gājis ar spaini un kaisījis. Ej iekšā purvā un minies pa koši sarkanām ogām. Bet dziļāk šīs guļ uz sūnu spilveniem kā košas krelles. Lasi tik, grāb saujām. Kur neviena vēl nav bijis, sūnās spīd sarkanas ogas. Citas gaišākas un garenākas, citas apaļas un tumši sarkanas. Citas kā sīkas pērlītes, citas kā tumīgas ķiršogas gandrīz īkšķa gala resnumā.
Tik daudz ogu nebiju salasījusi nekad. Pat bez īpašas piepūles.

Vakarā nogurusi iegāju istabā, saklāju gultu pie lielā stundinieka, kas ik pēc pusstundas saka BAM, ik pēc stundas BAM, BAM, BAM – cik nu tajā brīdī ir laiks. Pusnaktī divpadsmit BAM no vietas.
Ieraudzīju, ka TV rāda Kustaricas filmu “Melns kaķis, balts kaķis”. Tā arī miegojos, skatoties trādirīdī un rampairīdī, kas redzēts jau sazin cik reižu, bet vienalga nevar vien beigt sajūsmināt. Telefona staba apliešana ar ūdeni, lai labāki sakari, mīlas pāri un trijstūri, četrstūri, piecstūri, veļas mašīnas iegāšanās upē, bleķa zobi, sagrabējušie auto un limuzīns, orķestris kokā un balto zosu pulki, kas ir visur un visiem maisās pa kājām.
Kaut kas dzīvelīgs un skumjš reizē – dzīve visā savā raibumā un absurdumā, ar visām savām nejauši sakritušajām detaļām, kas nebeidz sajūsmināt un atkal un atkal pārsteidz.

Filmu pārtrauca reklāma. Keno loterijas izloze.
Kurš tādu Keno vispār spēlē? Un kurš velns sēž pie televizora un gaida, kad 23:30 monotona diktores balss nosauks veiksmīgo ciparu kombināciju?

Pamodos, lai izslēgtu filmu, un domāju – viss taču ir atkarīgs no attieksmes pret dzīvi. Pasmieties par notiekošo vai raudāt un gaidīt to, kas nepienāks.
Jo labi taču nebūs nekad, bet vienmēr ir iespēja sajusties labi.

Atradumi

Atrados LV.lv.

Teorija par atrašanu – ar praktiskiem izvilkumiem no dzīves, piemēriem no ziņu portāliem un izvilkumiem no virtuālās pasaku lādes. Nobeigumā derīgs padoms lasītājam. Ko ir vērts meklēt un ko atrast nav lielas jēgas.

Man viss labi. Neesmu ne pazudusi, ne ierauta laika viesulī, ne pazaudēta.
Lai rakstītu dienrakstu, laikam vajag kādu sāpi. Vismaz tā šķiet, lasot, ko visās malās internetā raksta citi. Citam garlaicīgi, citam nāk miegs. Viens dzīvo Izraēlā, cits Dienvidpolā. Visi raksta.
Ieliktu te saites uz tām vietām, bet nevar. Tad nu meklējiet paši. Varbūt atradīsiet kaut ko pavisam citu un vēl labāku.

Man sāpes nav. Ja nu tikai laika bads, bet to ārstē, nedarot neko un tad izvēloties padarīt to, kas deg un kam rīt ir termiņš. Turklāt pēc termiņa ir nākošais termiņš, tad ir pēdējais termiņš un kaut kad pienāk pēdējais pēdējais termiņš, kad gan neko nevar, jo vienkārši vairs nevar neko. Ja nu skriet pakaļ un lekt ejošā vilcienā.
Starp citu, vienreiz nostopēju Sanktpēterburgas vilcienu. Šis jau brauca prom, kad izskrēju uz perona. Briesmīgi vajadzēja uz Rēzekni. Tik briesmīgi, ka svilst. Pagaidīja. Pavadonis nolaida trepītes un pat parādīja, kur sēdēt. Biļetes ar man nebija, bet bija vajadzība braukt. Vienojāmies par diviem latiem un tēju. Gadās arī tā.
Sen pierādīts, ka neko patiešām svarīgu nokavēt nav iespējams. Jo nekas nav tik svarīgs, lai nevarētu būt nesvarīgs.

Tā nu es te atrados un kaut ko rakstu. Tikai man nav sāpes, par ko rakstīt. Ne es ko briesmīgu lasu, ne klausos – tikai to, ko pati izvēlos un tad jau arī pati esmu atbildīga. Un vispār man patīk.
Šodien, piemēram, internetā lasīju, ko jaunu ir izdevusi Latgales Kultūras centra izdevniecība. Dzīvi suņa murgi, bet laikam arī naivajai literatūrai ir adresāts – tāpat kā ir adresāts naiviem seriāliem, naivām filmām, naiviem sarunšoviem un trādirīžiem. Visām tām dejo ar Prīdi un dziedi ar Briedi padarīšanām.
Īsti gan nezinu, ko tagad rāda un raida, jo man nav TV kastes un internnetā es to nemeklēju. Labi ir tāpat. Ja pietrūkst pasaku, vizuālās informācijas un filmu, var nopirkt kādu disku vai aizņemties no draugiem. Un ir tak arī kīnoteātris. Kīno “Rīga” tagad ļoti smuks, man tīk.

Pēdējā laikā gan skatos, ka visu ko atrod. Ja labi pacenšas, var atrast visu ko. Ko viens pazaudē, to otrs atrod. Un tad par to visi raksta un brīnās nedēļām.
Citam pazudis bērns, citam surikats, vēl kādam ANO vēstnieks. Katram sava sāpe.
Prezidentu gan par laimi atrada jau laicīgi – tajā pašā zoodārzā, kur vēlāk pazuda surikats. Pēc tam atradās arī surikats – laikam bija pārāk spalvains un neaudzināts un nederēja par ANO vēstnieku. Pēc tam atradās arī vēstnieks. Vēl kaut kad tika atrasti daži sieviešu līķi. Daži sagriezti gabalos, daži tāpat.
Citi meklē suni, citi atrod kaķi. Nupat Gulbenē atraduši meiteni – dzīvu. Tagad gan jau lamā no panckām ārā, ka šī atradusies dzīva un nav izvarota un sagriezta gabalos. Ja meiteni atrod žagaru čupā, viņu nelamā. Tad lamā to, kas viņu tur nolicis.
Atrastus kaķus sauc par kaķu puikām un meitenēm, viņu bildes liek internetā un meklē viņiem saimniekus. Suņu puikas sauc par labiem sargiem, bet suņu meitenes ir mīļas. Atrastu krokodilu ved uz zoodārzu, bet atrastu bērnu uz slimnīcu vai bērnunamu.
Prezidentu lamā, jo viņam kaut kad bija trusis, taisni mati un aploksnes. ANO vēstnieku lamās, jo visi politiķi ir stulbi. Surikatu gan neviens nelamās, jo viņš ir pūkains.

Morāle.
Labāk tomēr atrast kaut ko pūkainu, nevis prezidentu. Ja atradīsi surikatu un aizvedīsi uz zoodārzu, tev piedos. Ja no zoodārza atvedīsi prezidentu, nepiedos mūžam.

Nu re, tā nu es arī atrados un kaut ko te uzrakstīju. Tad nu redzēs – priecāsies vai lamās. Neesmu pūkaina un nenoderu saimniecībā. Gan jau lamās.

Priekā! Ārā kārtīgs rudens!

Laika zaglis

Rakstīts par godu Latvijas Vēstneša unikālajam blogam.

Pagarš gabals, ko drīkst arī nelasīt. Veltīts lieliskām un neaizmirstamām manas dzīves 24 minūtēm, ko pavadīju, iepazīstoties ar ugunsdrošības noteikumiem un kāda inženiera dzīves uzskatiem, privāto dzīvi un matemātiskās atmiņas fenomenu.

Nevienam nekad nav laika, laika nekad nebūs nevienam. Man patīk latviešu valodas negatīvisms, jo lai vēl kurā valodā būtu iespējams vienā teikumā salikt visus iespējamos noliegumus!

Laika trūkums ir nepareizas plānošanas sekas. Atkal priedēklis ne-.
Laika trūkums ir nespēja atteikties no daudzām iespējām par labu pāris svarīgākajām. Arī ne-.
Laika trūkums ir laika saskaldīšana, par daudz ļaujoties sīkajām ikdienas iešanām un skriešanām, iegrimstot detaļās un nespējot koncentrēties uz lielām lietām. Bez ne- nekādi neiztikt.

Pastāstīšu par inženieri, kas atbild par darba drošību kādā augstskolā. Ne jau tāpēc, ka gribētu nosist savu un arī tavu, manu dārgo lasītāj, laiku, bet man likās ļoti pamācoša viņa attieksme pret dzīvi un darbu. Un atkal – ne jau tāpēc, ka viņš būtu savas dzīves saimnieks, kas iemācījies perfekti plānot savu laiku, bet gan tāpēc, ka viņš ir iemācījies plānot citu laiku un dzīvo pavisam citā laikā.

Tā kā nespēju (ne-) atteikties no piedāvātajām iespējām un laikam kādam esmu vajadzīga, uz dažiem mēnešiem piekritu būt kādas augstskolas darbiniece noteikta projekta ietvaros un noteiktu laiku. Tas nenozīmē (ne-) ar galiem atdoties akadēmiskajai pasaulei, bet dažus mēnešus saņemt algu par to, ko daru tāpat, jo daru to un tas mani interesē.
Lai arī tas ir tikai papildus darbs, papīru kārtošana prasīja divas nedēļas. Dažām augstskolām ir izmeklēti smalka birokrātiskā sistēma. Tāda sistēma nerodas ne gada, ne desmit gadu laikā. Tādas sistēmas izkopj gadu desmitiem.

Pirmajā nedēļā savācu visus pieprasītos dokumentus un spara pilna gāju iesniegt.
Kas tev deva!
Vajadzīgs kāda vīriņa paraksts par to, ka esmu iepazinusies ar darba drošības noteikumiem. Bez šī paraksta nevar noslēgt darba līgumu.
Ņemot vērā, ka līgums ir tikai par pāris mēnešiem un tas neparedz konkrētu darba vietu un pat ne atrašanos augstskolas telpās.
Vīriņam, protams, bija atvaļinājums. Vai vīriņš vienkārši bija izkūpējis.
Pienāciet vēlāk!

Pēc nedēļas gāju atkal. Pa ceļam satiku cīņu biedri, kas sajūsmas pilna stāstīja:
– Tas tev nebūs nekāds ķekša pasākums! Vīriņš ir pati nopietnība un runā gandrīz 20 minūtes! Gatavojies!
Tad nu spēros ar un iespēros taisni vīriņa kabūzī, kad šis citam upurim skaidroja, kas ir dūmu detektors.
Onkulītis pelēki strīpotā kreklā, kam metas pliks galvas vidus, tāpēc tam pāri pārsukāti mati. Apaļš deguns, sandales. Goda vārds – īsts un dzīvs padomju inženieris! Padzīvojies labu laiku vienā sistēmā, bet darbu un vietu dabūjis arī jaunajā sistēmā.

Lai izklaides būtu pilnīgas, mans pirmais teikums pēc Labdien bija Man vajag jūsu parakstu! Nākošais teikums – Man tas ir palīgdarbs, augstskolas telpās nesēdēšu un vismaz šeit neko nespridzināšu un nededzināšu.

Vai man dieniņ!
Vīriņš salecās taisnīgā apvainojumā par sistēmas pamatbalstu izsišanu un apdraudēšanu. Tāda klaja necieņa pret kārtību, likumu un vīriņa vietu sistēmā!
Nu varēja sākties izklaides. Vispirms dabūju morāli par vieglprātību. Tad man tika atgādināts, ka nelaime piezogas nemanot. Tika pārmests jaunības vējgrābslīgums un necieņa pret gadu gaitā izstrādātām drošības tehnikas normām. Finālā tika atgādināts, ka katras jaunas zināšanas ir bagātība. Un ka es noteikti kaut kad nožēlošu to, ko tagad pateicu. Vēl vairāk – reiz es nožēlošu, ka neesmu uzmanīgi klausījusies un mācījusies.
Šitādi arī dedzina kopmītnes!

Otrs apmācības upuris pacietīgi klausījās un māja ar galvu. Jā, jā, dūmu detektori…
Vīriņš taisnīgā sašutumā aizrādīja:
– Un vispār, kāpēc jūs visi nenākat vienā laikā? Tagad man jāstāsta katram atsevišķi.

Uz to teicu, ka neko nezinu ne par kādiem citiem, jo nāku tad, kad man ir laiks, un nevienu citu nepazīstu.
Vīriņš joprojām turēja rokās dūmu detektoru un centās otram upurim, pajaunam skuķim, turpināt stāstīt, kā tas darbojas un kā to darbināt.
Trīcošām rokām mēģināja ielikt detektora korpusā barošanas elementu. Lika tā un šitā, polaritāte nesakrita.
Nu kas tur visu laiku var atcerēties, kā jāliek!
Beidzot detektors iegaudojās un auroja labu brīdi vīriņa rokās. Otrs upuris izdvesa sajūsmas pilnas skaņas:
– Tu reko, šitik skaļi!
Vīriņš ar gandarītu uzvarētāja smaidu turpināja baurināt detektoru un teica:
– Re, tā tas arī darbojas!
Visi sajūsmā klausījāmies dūmu detektora aurošanu.
Savukārt es ar šausmām atcerējos, kā reiz dzīvoklī cepām desas, iedarbojās detektori, apklusināt nebija iespējams, pēc brīža klāt bija apsardzes firma un prasīja, kas deg un kāpēc deg.
Un kā reiz darbā uz svecēm karotē kausējām alvu, ko vēlāk lējām trumulī ar ūdeni. Kamēr sāka aurot dūmu detektors. Auroja akurāt šitik skaļi, tikai pie kādus 3 metrus augstiem griestiem.

Tad vīriņš izstāstīja gadījumu ar ugunsgrēku kopmītnēs un parādīja glītu stendu ar fotogrāfijām. Kopmītņu istabiņa pēc ugunsgrēka.  Gaitenis pēc ugunsgrēka. Ugunsdrošības mācības pēc notikušā.
Otrs upuris izteica atzinīgus vārdus par pārdomāto ugunsdrošības mācību sistēmu un tika pie kārotā vīriņa paraksta.
Pa to laiku es vēroju telpas interjeru. 3 galdi, 2 skapji. Visa telpa pilna.
Nekas īpaši nebija mainījies kopš pēdējās reizes, kad gāju pēc obligātā paraksta. Tas bija pirms dažiem gadiem un pirms leģendārā kopmītņu ugunsgrēka. Nevarēju tikai saprast, vai tas ir tas pats vai cits vīriņš. Vismaz toreiz pasākums bija tik ikdienišķs, ka atmiņā nepalika – īsa iepazīšanās ar noteikumiem, praksts.
Man pretī bija liels skapis ar grāmatām. Visos plauktos rindojās glīti brūnas un gandrīz neapbružātas muguriņas Большая советская энциклопедия. Kopā 4 plaukti, 51 sējums, 2 papildsējumi.
Labu brīdi vēroju skapi, jo nekā cita nebija, ko darīt.

Otrs upurus priecīgs aizgāja, nu vīriņš pievērsās man.
Izstāstīja, ka viņš jau zina, kā jaunieši tusē. Vēl vairāk – viņš zina vārdu tusēt. Vēlreiz izstāstīja, kā izcēlies kopmītņu ugunsgrēks.
Uz ko atbildēju:
– Brīnums, ka tikai tagad. Sen jau varēja degt, tikai nedega
.
Ui! Vīriņš nu pieleca kājās. Tāda zaimošana.

Tai brīdī ar rūgtumu atcerējos vēl pirms 5 gadiem ikdienišķās (nezinu šī brīža situāciju) drausmīgi novecojušās 20. gs. 50. gadu elektroinstalācijas un vaļējos elektrības skapjus, kur drošinātāju vietā bija naglas, ko pareizi zināja salikt daži puiši, kas tad arī bija sevišķi pieprasīti vai ik vakaru, kad atkal pazuda elektrība, no sienām izkritušās kontaktligzdas, samudžinātās ugunsdzēšamās šļūtenes gaiteņu skapjos.
Vismaz pirms 5 un 10 gadiem, kad vēl dzīvoju kopmītnēs, tur kāju nebija spēris neviens ugunsdrošības vīriņš. Neviens saimniecības pārvaldes vīriņš.
Toties atskaitēs gan jau viss bija kārtībā.
Žēl tikai, ka tās istabas nodega.

Nupat bija kārta vēl vienai morālei par jaunatnes nezināšanu par ugunsdrošību un par neinformētību par dažādiem ugunsdrošības priekšmetiem. Un, galvenais, par nevēlēšanos uzzināt.
Sekoja dažas minūtes gara informatīva lekcija par ugunsdzēšamajiem baloniem, spiedienu tajos, darbības veidu.
Izrādās, balonā ir 16 reizes lielāks spiedienas kā automašīnas riepā. Ja man būtu kaut mazākā nojausma, cik liels spiediens ir riepā.

Vienu brīdi vīriņš grābstījās ap balona drošības sprūdu, ko vērsa pret skapi ar brūnajām enciklopēdijām. Cerēju, ka satraukumā paraus un atskanēs pieminētā rēkoņa, balons nosarmos un enciklopēdijas pārklāsies ar ogļskābo gāzi vai krītu (tai brīdī jau biju aizmirsusi, vai krīts nāk reizē ar gāzi vai atsevišķi).
Ne velna. Nožvadzinājis sprūdu, vīriņš painteresējās, vai mēs esot bijušas pazīstamas ar to meiteni. Domāts bija otrs upuris, kas atvieglots notinās pirms brīža.
Teicu, ka ne.

Izstāstījis vēl dažus pamācošus gadījumus no savas, savu draugu un sava znota dzīves, vīriņš bija gatavs ierakstīt, ka esmu iepazinusies ar ugunsdrošības noteikumiem augstskolā.
Vēl gan sekoja eksāmens par lietām, ko nebija stāstījis, bet ko es gan jau neesot izlasījusi uz brīdi rokās iedotajos ugunsdrošības noteikumos, par kuru ievērošanu parakstījos.
Vīriņš gandrīz triumfēja. Nu skaidrs, ka šī nebūs lasījusi, nezinās un vispār – muļķe kaut kāda, kas neko neciena un nebijā.

Tavu nelaimi. Zināju, ka elektrībai pieslēgtas ietaises nedzēš ar ūdeni.
Toties man tika atgādināts, ka nelaime nāk nezinot un gultā nedrīkst smēķēt, atmiņa ir jātrenē un visu laiku ir jāmācās.
Lai arī nesmēķēju ne gultā, ne zem tās, jo vispār nesmēķēju, piekrītoši māju ar galvu. Lai tā nu būtu.
Beidzot arī es biju novesta līdz iepriekšējā upura stāvoklim – piekrist visam, lai tikai tiktu prom. Absurds ir jauks, kamēr nav pārāk ilgstošs.

Rakstos bezgalīgos papīrus, vīriņš vēl apprasījās par manu pamatdarbu. Izrādās, mans virsvadonis ir viņa kursabiedrs.
Nu jā, reiz visiem bija vienādas starta pozīcijas. Vieni tika līdz vadībai, citi ar ugunsdzēšamo balonu mērķē uz skapi ar padomju enciklopēdijām kā neatsveramu un ugunsgrēka gadījumā gan jau primāri glābjamu augstskolas inventāru.

– Ak tad pētniece, redz. Un ko tad jūs tādu pētat? Ak valodu. Nu jā.
Viņš ir inženieris. Studējis fiziku.
– Re, un es jau gandrīz  iemācījos jūsu personas kodu! No galvas! – sajūsmināti teica vīriņš. – Valodniekiem gan jau citādi, visu iekaļ automātiski. Fiziķi un matemātiķi gan vienmēr meklē kopsakarības.
Reiz vīriņam bija draugs. Reiz draugs nosauca savu telefonu – vīrietis labākajos gados, vislabākajos gados, vēlreiz labākajos gados.
– Nu, kāds ir tas numurs?
Neziņā raustīju plecus.
– 259825! – vīriņš uzvaroši staroja.
– Tagad gan jau mainīts tas numurs, – viņš piebilda. – Bet, re! Pagājuši 20 gadi, bet es joprojām atceros drauga telefona numuru!
Nekomentēju neko. Ne par lieko informāciju, ne draugiem, kuru tagadējos numurus viņš nezina.

Vai man esot kādi jautājumi? Nu ja, man neesot jautājumu.
– Nevienu jau ugunsdrošība neinteresē, kamēr nesāk degt, – vīriņa balsī bija jaušams aizvainojums.

Viens jautājums man bija gan.
Kāpēc vīriņš mājās nesarunājas ar savu sievu, savu meitu un znotu. Kāpēc nesarunājas ar saviem kolēģiem un draugiem.
Tas ir, kāpēc viņam vajag nabaga upurus, kas nāk iepazīties ar ugunsdrošības noteikumiem, bet kam viņš izstāsta savu dzīvi un bagāto pieredzi.

Noklausījusies pēdējos brīdinājumus, atstāju viesmīlīgo kabinetu.
Pasākumam biju veltījusi 24 minūtes savas dzīves.
No tām apmēram 5-6 minūtes tiku iepazīstināta ar ugunsdrošības inventāru un noteikumiem.

Mirušās dvēseles un valsts

Publiceits ite.

Tuvojas jauns referendums. Atkal iespēja paust savu viedokli. Tajā pašā laikā, kā izlasīju tepat internetā, gandrīz 40 tūkstoši Latvijas balsstiesīgo iedzīvotāju tā arī nav izņēmuši savas pases. Tātad šādu pilsoņu valstī un valstij nav – viņi nevar atvērt kontu bankā, reģitrēt īpašumu, viņi nevar šķērsot valsts robežu, izteikt savu viedokli referendumos un vēlēšanās. Viņu vietā rīkojas kāds cits, viņi vienkārši dzīvo – pat vairāk atkarīgi no citiem kā bērni.

Tajā pašā laikā viņi, kā izrādās, var izteikt un izsaka savu viedokli. Vismaz 2. augusta referendumā viņi tomēr piedalījās. Tas ir, pat nezinādami, ka valstī notiek referendums, viņi atsaucās varas politiķu aicinājumam boikotēt to. Tātad arī cilvēki bez pasēm ir kāda elektrorāts.
Šādā aspektā mani izbrīna un šokē vienalga kura politiķa aicinājums nepiedalīties referendumā un būt politiski pasīvam, jo būt mirušai un pasīvai dvēselei tātad ir labi. Tas taču nozīmē, ka politiķis pats uzsver politikas mazsvarīgumu.
Tā vietā, lai paustu savu viedokli un aicinātu savu elektrorātu (cerams, domājošus un sabiedriskajos procesos integrētus cilvēkus) atbalstīt savu viedokli, politiķis aicina atpūsties pie ūdeņiem.
Bez šaubām, interpretēt savā labā pasīvas un klusējošas sabiedrības viedokli ir vieglāk nekā veicināt sabiedrības aktivitāti. Kas klusē, tas piekrīt.
Varai vienmēr ir izdevīgi klusējošie.

Par mirušajiem runā neko vai tikai labu, jo mirušie ir labi – viņi ir ērti, paklausīgi un nepretojas. Var darīt, ko gribi. Var sērot, var aizmirst.
Var pieņemt kādus likumus gribi, mirušie pat nepamanīs. Vai arī kaut kur maliņā burkšķēs par slikto valdību.

Gribu pastāstīt par saviem kaimiņiem.
Dzīvoju Latgalē. Ne pilsētā vai ciematā un pat ne ciemā. Lauka vidū.
Kaimiņi nav tālu – tik tālu, lai dzirdētu, kā mauro govis, rej suns. Un lai kaķi varētu aiziet cits pie cita ciemos un atnākt atpakaļ uz govju slaukšanas laiku. Kaimiņos pārsvarā dzīvo krievi. Ne mūsdienu iebraucēji, bet Latvijas pilsoņi – šeit dzimuši un auguši ir jau viņu vecvectēvi. Tie ir vecticībnieki, kas viņiem vien zināmu apstākļu dēļ vairs nedzīvo vecticībnieku ciemā, bet viensētās. Gājuši krievu skolā, latviski nerunā. Tas ir, runā gan – latgaliski. Citu latviešu valodu viņi nekad īsti nav ne mācījušies, ne viņiem arī ir vajadzējis.
Vēl viņu tēvi un vectēvi pieturējās pie viedokļa, ka jārunā savā valodā – kā gan citādi viņi būtu saglabājuši savu valodu, kultūru, ticību kopš 18. gadsimta, ja ne dzīvojot pašizolācijā. Vēl pavisam nesen, nebūs i ne gadsimts, par runāšanu ne savā mēlē un precībām ar cittautieti varēja tikt izstumts no kopienas un radu loka.
Padomju laikā dzimušie un skolā gājušie nav ne pārlieku ticīgi, ne pārlieku nacionāli. Kādā valodā vajag, tā runā. Tad ta muiža. Ja vajag, var arī latgaliski.
Vienīgais – kad tuvojas vecumdienas, sāk audzēt bārdu. Kas zina, cik tur taisnības, bet bez bārdas netikšot debesīs.

Vienā mājā dzīvo Vaļerka, otrā – Griška. Vaļerka ir mazliet jaunāks, bet viņam ir palikuši tikai daži zobi. Griška ir vecāks, tāpēc stīvāks.
Pa laikam viņiem ir kādas kopīgas darīšanas, pa laikam abi ir saplēsušies. Vaļerka dzīvo ar māti, Griškam ir sieva. Tas ir, tā nav viņa sieva, bet tas nav īpaši svarīgi. Dzīvo viņi kopā kopš tiem laikiem, kad Ļusjas vīrs nejauši nositās. Kas to zina, cik nejauši, bet pagalam viņš bija.

Vaļerka pa laikam iet precēties. Tad viņš pazūd uz pāris nedēļām un māte priecīga stāsta, ka dēlam jauna ģimene. Reiz viņš nodzīvoja prom apmēram pusgadu. Pa laikam Vaļerka strādā gaterī vai kūdras purvā, algu maksā piektdienās un skaidrā. Ja maksā.
Pa laikam Vaļerka vienkārši dzer. Vaļerkam nav govs, tikai suns, kaķis un papagailis Keša.
Kad viņam iet labi, Vaļerka uzvelk jaunu kreklu, aplaistās ar odekolonu un iet paprasīt piecdesmit santīmus, lai brauktu uz pilsētu. Reizēm viņam vajag latu, tad durvīs parādās smaidīga un bezzobaina seja ar skruļļainiem matiem un atskan: “Dai lat!”
Parasti ar to nepietiek. Tad Vaļerka stāv pie stenderes un runā garāk lauzītā latgaliešu valodā: “Idud latu! Vajag da bryutis braukt.” Ja ar to nepietiek, atskan solījumi iedoto atstrādāt.
Vaļerkam ir pase, jo diezgan regulāri jāiet gulēt uz slimnīcu – iekšas sāp un gripa piemetas. Viņš ir Latvijas pilsonis.
Pa laikam Vaļerka ir nikns par valdību. Nu kas tā par lietu. Agrāk autobuss līdz pilsētai maksāja 11 santīmus, tagad par iekāpšanu vien autobusa šoferim jāmaksā 40 santīmu. Turp un atpakaļ, jau lats.
Tomēr Vaļerkam ir sava gudrība. Nav jēgas būt niknam par lietām, ko tāpat nevar mainīt. Valdība ir kā slikti laika apstākļi, ko jāpacieš. Valdības nāk un iet, Vaļerka kā dzīvojis, tā dzīvo. Paskatās kādu seriālu, noķer zivi. Aiziet uz mežu sēnēs, pastrādā pie kaimiņiem, dabū latu.
Vaļerkas gudrība ir īsa un līdz mielēm precīza: “A ti ņe dumaj! Kapaj sovu buļbu i nadūmoj!” Pats priecīgs par savu zināšanu, Vaļerka piebilst: “Nav ko sovu nervu maitot! Dagunu buļbu vogā i ņe dumaj.”

Griškam pases nav. Vaicāts, kāpēc tā, vīrs nospļaujas zālē, iecērt roku sānos un nobļauj: “A nah… mņe juos vajag!”
Vairāk komentāru neseko. Patiešām, priekš kam Griškam pase?
Zemi viņš pārdeva tāpat, lai arī nebija mantojis. Tas ir, pēc vecāku nāves viņš turpināja dzīvot savā mājā. Pēc tam pārcēlās pie Ļusjas. Ātri vien visu mantību no vecāku mājas aiznesa uz jauno māju vai pārdeva un nodzēra.
Vēl pēc laika atradās kāds, kas māju nopirka. Kas lai zina, kas bija pircēji.
Vienu brīdi pie mājas stūra bija iedzīts vadzis un piesiets liels suns, ko reizi nedēļā vai biežāk atbrauca pabarot. Kad kaimiņiem apnika suņa kaukšana, tie aiznesa kaut kādu cūku putru.
Tad izrādījās, ka istabās bija ierīkota kontrabandas spirta glabātuve. Kad policija to atklāja, pazuda gan suns, gan braucēji. Mājas iekšpusē palika lieli metāla konteineri – sametinātas mucas gandrīz cilvēka augumā.
Pēc tam Griška māju pārdeva vēlreiz. Pircēji pat sastādīja kartupeļus, kaut nevarēja īsti saprast, kas viņi ir. Kaut kādi pilsētnieki.
Tagad māju ir nopircis vīrietis, kas izraka dīķi un salaida tur zivis. Izrādījās, ka dīķī nav ūdens. Toties tur medī lapsa, kas uzglūn ūdens putniem, kas bradā pa seklo ūdeni un medī zivis. Arī šis pircējs sen nav manīts.
Patiešām, kam Griškam pase.

Dzīvo šim brīdim.
Naudas mērvienība ir lats. Tik vajag, lai nopirktu krutku. Par latu sanāk maize un margarīns. Par latu var izbraukāt pilsētu un satikt brūti. Lai nopelnītu latu, nevajag pat īsti strādāt. Tikai kaut ko palīdzēt.
Kam Griškam un Vaļerkam valdība. Par valdību Griška un Vaļerka neko daudz nezina. Ir un viss. Bez valdības jau nepaliksi, vienmēr kāds valdīs.

Pensija? Valsts aprūpe? Kurš var nodzīvot līdz pensijai.
Referendums par pensiju likuma grozījumiem? Par ko, par ko?

Morāle?
Morāles nav. Katram savs.
Ne Vaļerkam un Griškam vajag valdību, ne valdībai vajag Grišku un Vaļerku. Viņi vienkārši te ir. Latvijas pilsoņi.

Ticība ledusskapim

Fotogrāfija no šejienes.

Raksts publicēts te.

Debesis tagad, augusta vidū, dziļas, dziļas. Naktī var nogulties uz saulē sasilušā asfalta un vērot.
Ne jau pilsētā, kur debesis vienmēr ir gaismas piesārņotas. Uz izdrupuša pamestas fermas pievedceļa, pa kuru kādreiz veda lopbarību un pienu, bet kur tagad ir pelēkbalts smilšains asfalts. Bijušais piena ceļš.
Apkārt pļava, knikst zāle, lapas. Sisina sienāži. Kāds lavās, apklust, elpo. Varbūt fermā dzīvojušo govju dvēseles. Varētu taču būt, ka atgriežas.
Virs galvas bezgalība. Blāvs piena ceļš debesīs. Lielas zvaigznes, mazas zvaigznes. Kad acis pierod – arvien vairāk zvaigžņu.
Guli uz zemes un skaties zvaigžņu pienā.

Augustā krīt zvaigznes. Īsas un spožas metorītu švīkas punktiņu klājiena vidū.
Tik īsas, ka iedomāties vēlēšanos nav iespējams. Tikai vērot un gaidīt – kad atkal kritīs.

Es sapratu. Lai vēlēšanās piepildītos, par to ir jādomā visu laiku.
Iedomāties kaut ko un paturēt sevī vienādā intensitātē. Neko negaidīt, neko necerēt, negribēt nekā, tikai piepildīties ar ilgstošu laimes sajūtu – kā būs, ja būs. Kā ir.
Iedomāties, paturēt prātā, neskatīties ne pa labi, ne pa kreisi. Nenovērsties, nešaubīties.
Sagaidīt krītošo zvaigzni.

Teikās par apslēpto mantu nereti stāsta – tai brīdī, kad mantas lāde jau bija tuvu, racējam virsū brāzās nedzirdēts troksnis: skrēja paša nelabā pulki, ugunīgu vēršu bars kratīja ragus, milzu ķirzakas spļāva gunis, lidoja sirseņi un lapsenes, šāva mīnmetēji, lidoja iznīcinātāji, kara lidmašīnas meta bumbas.
Tikko racējs novērsās, troksnis aprima. Nelabie aizskrēja garām, vērši aprima, ķirzakas salīda sūnās, sirseņi un lapsenes pagaisa, mīnmetēji apklusa, iznīcinātāji un lidmašīnas aizlidoja. Mantas lāde žvadzēdama nogrima zemē.

Iedomājies kaut ko un tici. Gaidi, kad kritīs zvaigzne. Ja tai brīdī, kad tā kritīs, tu kaut ko vēlēsies, tas piepildīties. Nekad nav zināms, kad kritīs nākošā zvaigzne – tūlīt, pēc mirkļa, pēc minūtes.
Vēlies, domā par to un nenovērsies, tici un gaidi. Varbūt pat mūžīgi.

Nav iespējams tik ilgi domāt par jaunu ledusskapi, datoru, auto, māju.
Tik ilgi domāt var tikai par to, ko patiešām vēlies, kaut ko pāri esošu un visbūtiskāko. Labākajā gadījumā – laimes sajūtu, atverot jauno ledusskapi, iedarbinot jauno auto.
Tik ilgi, lai sagaidītu krītošo zvaigzni, nevar saglabāt alkas pēc subjektīvās īsā brīža laimes. Tādu laimju ir pārāk daudz.
Tik ilgi var domāt tikai par visbūtiskāko. Par cilvēkiem, ko mīli, par savu un bērnu laimi. Par vistrauslāko un reizē vissvarīgāko. Par pasaules mērogu priekšā vissīkāko un priekš sevis – vislielāko, jo vienīgo.

Šovakar lasīju ziņas un ieraudzīju kādu šokējošu paradoksu Gruzijas un Krievijas konfliktā. Tik daudz cietušo civiliedzīvotāju.
It kā runa būtu nevis par dažādu varu armijām, bet gan par teoristiem, kuru taktika ir nogalināt pēc iespējas vairāk civilo iedzīvotāju, lai sabiedrībā sētu paniku un ātrāk sasniegtu savu mērķi.
Nekas nebiedē tik ļoti kā līdzīgo nāve.

Augusta naktī, guļot uz zemes, ir grūti iedomāties, ka kāds to varētu sabojāt. Miers liekas esam globāls. Tikai sienāžu sisināšana, debesu bezgalība, pļavas un veca asfalta smarža.
Lasot internetā ziņas, pasaule liekas esam tik trausla. Kas notiek Gruzijā, var notikt arī pie mums.
Internetā publicētie attēli ar cilvēkiem, kas Gori hospitālī Grūzijā lasa ievainotot sarakstus un meklē savus tuviniekus, atgādina pieredzē nogulušos vecāsmātes stāstus par pazudušā vīrabrāļa meklēšanu 1941. gada jūlijā, ejot garām līķu rindai Rēzeknes čekas pagalmā. Pacelt lupatu un pārbaudīt, vai tas nav viņš. Šis nav, nē, šis arī nav.

Kas būtu, ja krītošo zvaigžņu vietā būtu mīnas. Spožas un garas svītras debesīs. Tepat siltajā pļavā, kur sisina sienāži.
Vai būtu iespējams saglabāt vienu vienīgo vēlēšanos un nenovērsties.
Vai ticība ledusskapim būtu iespējama.
Vai varbūt vienīgā iespējamā ilgstošā vēlēšanās ir dzīvība.

Fronte tēva pagalmā

Ir 4:27 no rīta. Rīgas centrs.

Nē, nav sācies ne karš, ne bombardēšana un pat ne partizānu kaujas Rīgas ielās. Frontes te nav.

Kāpēc es neguļu?

Paldies ceļu remonta strādniekiem. Pamodos no trokšņa, kas atgādināja malkas zāģēšanu. Troksnis atbalsojās tukšajā Čaka ielā, atsitās māju sienās kā mūra kanjonā.

Ceļu remonts. 4:27 no rīta.

Strādnieki zāģē asfaltu, urbj, krauj un strādā. Troksnis ellīgs.

Pirmā doma bija paņemt šauteni un nošaut. Lai paši nemokās un nemoka citus, no miega izrautos. Man mājās nav šautenes.

Pamodos līdz galam un sapratu, ka humānisma vārdā jāpiedod trakajiem. Ka visi jau nevar būt rāmi un uzvesties klusu. Ka kādam jāstrādā arī 4:27 un jāurbj ar pneimatisko urbi.

Otrā doma – zvanīt pašvaldības policijai, lai aizvāc trokšņotājus.

Ja tie būtu kaimiņi, kas rīko jandāliņu, ja tas būtu krogs, kas pārsniedz pieļaujamo decibelu skaitu, ja tā būtu jēgu pārdzērusi svinētāju kompānija, kas uz ielas rīko grautiņu, mani gan jau uzklausītu. Iespējams.

Ceļa remonta strādnieki? Gan jau viņiem ar pašvaldību ir noslēgts līgums un tajā ir ietverts punkts par ielas asfalta urbšanu 4:27 no rīta.

Tas taču vairs nav 3:27 naktī.

Lingvistiski robeža starp nakti un dienu ir 4:00 – līdz tam ir nakts, pēc tam rīts.

Kurš putniņš agri ceļas, agri urbj ar pneimatisko āmuru.

Es biju paredzējusi gulēt pārāk ilgi. Ilgāk nekā 4:00.

Rīgas domes sabiedriskās kārtības noteikumi ir pieņemti 2007. gada 19. jūnijā un ir saistoši “visām fiziskām un juridiskām personām Rīgas administratīvajā teritorijā”. Tie ir un izstrādāti, lai “nodrošinātu sabiedrisko kārtību un drošību Rīgas administratīvajā teritorijā, kā arī apkarotu žūpību un netiklību publiskās un sabiedriskās vietās”.

Šo noteikumu 4. punktā teikts: “Rīgas administratīvajā teritorijā aizliegts: trokšņot vai pieļaut troksni, ko rada valdījumā esošs trokšņa avots neatkarīgi no tā atrašanās vietas, ja tas traucē apkārtējo personu mieru, iestāžu, organizāciju normālu darbību, bet nav saistīts ar satiksmi vai pasākumiem, kas saskaņoti ar Rīgas pilsētas izpilddirektoru.”

Laikā no 23:00 līdz 7:00 juridiskai personai (neba tie strādnieki to dara privātas iniciatīvas dēļ) tas nozīmētu Ls 500-1000 lielu sodu.

Cita starpā uzzināju, ka šie noteikumi no 23:00 līdz 7:00 atļauj vest suni pastaigā Rīgas pilsētas apstādījumos bez pavadas.

Naktī laikam noraujas visi elles spēki un Cerbers dodas pastaigā. Bez pavadas, protams.

Jā, protams, ielas remonts ir svētīga lieta. Tas kalpo sabiedrības labā. Veikts citā laikā, tas apgrūtinātu satiksmi un radītu sastrēgumus. Kuru tāpat netrūkst, lai slava pilsētas attīstības plānotājiem.

Gan jau ceļa remontētājiem ir arī Rīgas izpilddirektora atļauja.

(Lai viņam pašlaik salds miegs un lai viņam jauks rīts, lai viņu nepamodina ne sīkākais tikšķis, jo viņam taču pa dienu būs jāparaksta tik daudz atļauju trokšņot pa nakti tajās vietās, kur neguļ viņš pats.)

Esmu samierinājusies, ka ap pusnakti pa ielu brauc pavecs traktors, kas tīra braucamo daļu. Ka pie luksofora tas apstājas un tad enerģiski purkšķina tālāk.

Savas miega fāzes taču var pielāgot, lai traktors aizpurkšķina drīz pēc kārtīgas iemigšanas dziļā miegā (miegs pirms pusnakts ir svētīgs) vai neiet gulēt, kamēr nav aizpurkšķinājis (tikai nav zināms, vai jau 4:50 strādnieki neblietēs šķembas un negrabinās pa asfaltu savus agregātus).

Esmu samierinājusies ar sirēnām, taurēm, svilpieniem. Pilsētai sava estētika un retorika.

Nu jau es esmu samierinājusies arī ar asfalta blietēšanas rībieniem un dārdieniem. Tas taču bija tikai pusstundu. Krietnu pusstundu enerģiskas trokšņošanas.

Elles troksnis sazin cik decibelu skaļumā.

Lūk, arī pirmais trolejbuss. Trādirīdis ir sācies. Mašīnas, pilsēta mostas.

Bet kāpēc ir jāmostas man?

Cik vērts ir mans miegs? Cik maksā mans miers?

Pēc dažām stundām iešu uz darbu. Aiz loga skanēs mūzika. Kanāla malā laivu izīrētāji no AAC skandinās drausmīgu popsu, kas atbalsosies kanāla malās, apkārtējās mājās un skanēs manā kabinetā kā no veca kasešu magnetofona vai sveša mobilā telefona.

“Killing me softly with his song…” un cita 90. un 10. gadu izklaidējošā komerciālā mūzika, par kuras atskaņošanu publiskā telpā AAC, cerams, ir samaksājis autortiesības.

Līgojies līdzi svešas mūzikas ritmā un centies domāt.

Protams, nav jau nekāda utopiskā Saules pilsēta un totalitārās sakārtotības laimes zeme (piemēram, Minskas centrā uz ielām nav ubagu).

Tomēr kaut kā jocīgi. Individuālais miegs nav vērtība salīdzinājumā ar kolektīvo ielu remontu.

Jauku visiem atlikušo dienu!

P.S.

Pirmpublikācija te.

LV lapā ir nesakārtota kodejuma, formatējuma vai vells zina kā lieta. Publicējot tekstā parādās milzonīgas atkāpes. Džeks, kas par to atbild, vaino mani, lai arī rakstu viņu logā, nevis kopēju no sava kompja. Lai sakārto savu sistēmu, ērmi gatavie. 😀