Dāvanas

Gāju šovakar pa ielu un domāju, ko lai tādu uzraksta. Ne jau tāpēc, ka drausmīgi gribētos kaut ko uzrakstīt, bet pa laikam laikam vajag kaut ko rakstīt, lai uzrakstītu. Taču ne jau par uzrakstiem ir runa, jo ielas malās manīju gan joprojām spīdošu gaismas reklāmu kubikus, rombus, apļus, elipses un burtus, gan uzrakstus “veikals slēgts”, “veikals aizbraucis”, “closed” un “закрыто”, “iznomā telpas”. Runa ir par dāvanām.

.

Sniegs

Pa sauso asfaltu vējš dzenāja sausa sniega pārslas, garām braucošās mašīnas sagrieza visu virpuļos, un no augšas bira un bira vēl – akurāt kā Ziemassvētkos. Izbāzu mēli, jo nezkāpēc likās, ka noķeršu kādu pārslu, bet laikam nekā – elpā izkusa, nejutu. Toties divi satuntulējušies sievišķi, kas mani tobrīd apdzina, gandrīz ietesa pieturas stabā – vai traks!
Sabakstījušās viņas aizgāja. Būs ko pastāstīt, redzējušas trako uz ielas. Tagad tāds laiks, Tvaika iela aizklapēta, visur vazājas trakie. Tur, tur un šite.
Bet neko nevar darīt – dāvanas krīt no gaisa, jāpagaršo.

.
Dzeltenas prīmuliņas

Uz virtuves galda ieraudzīju plastmasas puķupodu ar ziedošām puķēm. Dzeltenas prīmuliņas.
Izrādās, slimnīcā iestājies puisis. Pa taisno no dzimšanas dienas, nodzēries, pohains, nelaimīgs, noņurcīts, iekšas čupā. Nemaz tā negribējuši ņemt, bet ārste pateikusi, ka jāņem. Ja nu kaut kas nopietni.
Pirmo dienu viņš esot bijis nekāds, lecies un komentējis, gandrīz gribējis aizbēgt no sistēmas – bail, ka durs. Nākošajā aprimis.
Izrādījies, ka viņam jau no bērnības problēmas ar kuņģi un ko vēl ne. Piedzimis par agru, knapi izdzīvojis, mamma teikusi nedzert, bet kā lai nedzer.
Strādājot gaterī. Auksti, grūti, smagi jānes, viss riebjas.
Ārste ar viņu runājās ilgi. – Nu kas tas ir, tik jauns puisis un kā lupata. Saņemties vajag. Sievu meklēt, citu darbu, māju iekārtot, zemi strādāt.
– Sievu viņam? – puisis eksplodējis. – Pašam nekur likties, vēl sievu. Uzkāps uz kakla, miera nebūs. Labāk šitā, brīvam puikam!
– Nu kas tev par brīvību, – ārste teikusi. – No darba līdz pudelei un no pudeles uz darbu.
– Bet es varu arī nedzert, – puisis lielījies.
– Tad nedzer!
– Nedzeršu.
Pēc izrakstīšanās puisis gājis samaksāt par slimnīcu. Ienācis ārstes kabinetā ar papīriem. Sakautrējies, jau uzvilcis āra drēbes. Jau paspējis būt pilsētā – palātas večiem pēc apelsīniem, prasījuši aiziet uz veikalu un nopirkt. Naudu iedevuši. Kas viņam jaunam ko neaiziet, pa visu ledu un sniegu! Lai tik ēd!
Aiz papīriem rokās noslēpta prīmuliņa dzelteniem ziediem.
– Tas jums, – viņš nomurmulējis zem deguna. – Pēc mammas neviens mani tā nav mācījis dzīvot. Nu, tagad pavasaris nāks. Lai zied. Būs vasara, noteikti iestādiet dārzā. Lai zied.
– Būtu sev apelsīnus nopircis, kam tērējies, – ārste bijusi nobažījusies. – Pašam vismaz nauda palika?
– Man visa gana. Es jauns, stiprs, gaterī nopelnīšu. Tas jums.

.
TĀ mūmija

Reiz tā stunda bija situsi, gadsimta jubileja bija klāt. Jubilāre tika apsveikta laikam 2 piegājienos, svinībām toties bija jānotiek melnajā piektdienā, 13. datumā. Bet ko darīt ar jubilāres brāli, kam arī gadsimta jubileja? Tā kā par viņu nezināju un joprojām nezinu neko, neko vajadzīgu un svētīgu nevarēju uzdāvināt. Lai kā gribētos.
Ja jau nevaru uzdāvināt to, ko vajag, dāvināšu to, ko tiešām nevajag. Visbezjēdzīgāko lietu, ko var atrast LV veikalos nepilnas pusstundas laikā, ko biju gatava ziedot šopinga dievam Nekātaktenav. Iedomājos – kaut kas uzvelkams. Kaut kas, kas izskatās apmēram kā vista vai robots, kas tarkšķēdams iet pa galdu.
Iespēros bērnu mantu veikalā un apjuku, visur kaut kādas tizlas un dārgas lelles ar knupjiem, rubikozauri ar astēm un ieročiem. Nenormāli kalni plastmasas mēslu. Tomēr uzreiz nebēgu prom, jo labākās mantas, cik atceros no bērnības, ir pie kases – gumijas, baloni, bumbiņas, piekariņi, piespraudes, uzlīmes. Visādi nieki, kas ir bezjēdzīgi, stulbi un reizē iekārdina labāk par jebkuru rubikozauru un brontoplastu.
Pie kases bija statīvs ar daudziem maziem plauktiņiem. Pilns ar daudziem un dažādiem krāmiem – plika, lipīga vista, plakana želejas bumba, adatains kaut kas, plastmasas svilpes, mutes ermoņikas par 39 santīmiem, uzvelkama zivs ar gumijas spurām. Ņēmu zivi, bet kas tad tas?
Atspere un atsperes galā – roka. Kaut kas, kas varētu būt jebkas. Bēšīgs plastmasas ķermenis, apakšā melnas slēpes, 1 sarkana acs, priekšā atspere, atsperes galā roka. Ja uzvelk, ērms ar slēpēm iet uz priekšu, nejauki tarkšķēdams, un pa priekšu stumj 1 roku, kas karājas izstaipītā atsperē un brauc pa galdu.
Sapratu, ka tas ir kaut kas lielisks. Tieši tas, ko es meklēju. Visstulbākā manta, kas jebkad varētu būt izgudrota.
Drošības labad pārjautāju pārdevējai – vai viņiem nav vēl kaut kā TĀDA. Pārdevēja paskatījās uz mani tā, it kā es rotaļlietu veikalā prasītu pārdot beigtu zivi, un teica, ka nekā TĀDA viņiem nudien neesot. Tikai šis.
Tad es jautāju, kas TAS tāds vispār ir. Pārdevēja samulsa. Viņa nezinot. Cik viņa atceras, veikalā to saucot vienkārši “TĀ mūmija”.
Kopīgi izrakājām visus plauktus un kastes, bet tiešām – neko TĀDU tur vairs nevarēja atrast. TĀ mūmija bija nepārspējama.
Tad es teicu, ka ņemšu. Pārdevēja gan piedāvāja pliko un glumo vistu. Demonstrēja – ja vistu saspiež, tai no tūpļa izlien ūdens burbulis – laikam domāta ola. Skats un sajūta bija tik pretīgi, ka to es nevarēju novēlēt pat draudzenes brālim, ko esmu redzējusi laikam 1 vai 2 reizes mūžā. Jo vairāk tāpēc.
Izrādās, šīs vistas esot ļoti pieprasītas. Sievas pērkot saviem vīriem un pasniedzot uz pannas, ja kaut kas ne tā. Tagad uz Valentīndienu tā mazāk, bet pērk labi.
Saki nu. Es pabrīnījos. Tad nu gan jociņi.
Pārdevēja būrās pie kases. Viņa pagriezās un teica, ka ir problēma. Man palika aukstas kājas – nepārdos. Jau ar žēlumu skatījos uz dīvaino ērmu viņas rokās.
Tomēr nē. Pārdevēja gribēja tikt vaļā no TĀS mūmijas, bet izrādījās, ka brīnumainajam priekšmetam ir pazudis iesaiņojums. Nav ne nosaukuma, ne cenas. Tā jau vienmēr – labākās mantas šai dzīvē taču ir par velti…
Pārdevēja, acīmredzami laimīga, ka atrodas kāds, kam vajag TO dīvaino ērmu, tomēr atrada izeju. Viņa piedāvāja pārdot ērmu par balona cenu. Par 13 santīmiem.
Tā nu TAS tika iesaiņots strīpainā maisiņā – klibais, aklais ērms ar 1 roku un slēpēm. Un tika izdrukāts čeks “Rotaļlietas Ls 0,13″.
Gribētu gan redzēt bērnu, kam patiktu rotaļāties ar kaut ko tādu… Bet tas tā.
Jubilārs gan bija sajūsmā. Laikam spēja novērtēt visbezjēdzīgāko un stulbāko priekšmetu.
Tā tomēr nebija standarta dāvana no veikala ar daiļskanīgu nosaukumu “Dāvanas” – ne inkrustēta alumīnija žirafe, ne bleķa eņģelis, ne plastmasas buda, ne 3 mērkaķīši, ne 7 zilonīši, ne naudas koks, ne gipša zebra.
Tas bija plastmasas ērms ar 1 roku, kas izstaipītā atsperē vārgi slīd pa galdu, kad šis tarkšķēdams ar savām melnajām slēpēm iet uz priekšu un grab. Un lūr ar 1 sarkanu aci.

.
Tā, lūk, es šovakar par dāvanām.
Gan bez īpašām dāvanām, jo rakstīšanas čakras tā arī neatvērās un snaudošie talanti tā arī palika krākdami nāves miegā.
Lai viņiem salda dusa. Varbūt citureiz pamodīsies ātrāk, nekā pielikšu punktu bloga ierakstam.

Par vecīšiem un vecenītēm

Izmantoju izdevību un, kamēr Varakļānu slimnīca vēl nav aizklapēta ciet, pirmo reizi mūžā gulēju slimnīcā. Tas ir, nevis nakšņoju, bet gulēju – ar visām pacienta tiesībām un pienākumiem. Tajā skaitā – celšanos 6 no rīta. Pareizāk sakot, 4 no rīta, jo kaimiņu palātās dzīvība sarosījās jau krietni pirms 6 – vecās lauku tantes netērē laiku par velti, mēles tarkšķēt beidza ap 22, pēc 6 stundām atkal bija ierindā.
Cits teiktu, ka eksperiments. Cits teiktu, ka nepieciešamība. Nevienam no viņiem nebūtu taisnība, bet taisnība būtu visiem. Vajadzēja un biju.

Kā bija? Ņirdzīgi. Ja neesi uz nāvi slims, pat nopietnas lietas var pārdzīvot klusiņām. Vai, no otras puses, ja esi nopietni slims, tad ir pie kājas.
Gulēju jaukā VIP palātā ar apdrupušām sienām, sildīja tikai 1 radiators, apmetums nelīdzens, 4 lampas pie griestiem, 2 slēdži – izrādās, ne jau gaismai, bet trauksmei. Ja nu miršana uznāk.
Man bija balts naktspods ar osiņu un vāku, glabājās brūnā skapī tualetē, kas remontu nebija redzējusi kopš manas dzimšanas vai vēl senāk.
Ir jauki pabūt muzejā un atejā ūdeni noraut aiz kaprona striķa, ko kāds gādīgi nopinis. Tādas miskastes tagad ir tikai vecās filmās un Latvijas laukos – tajā pelēkbrūnajā krāsā kā kādreiz bija padomju bobiki un latvijas, ar rievotu pedāli. Grīda izlikta padomju stilā ar zaļi sarkanām flīzītēm – harmonisks krāsu salikums un harmonisks klājums: šā un tā, ar cementu, oi, netrāpīju, plāna nodošanai derēs.
Ja šajā valstī cilvēki būtu drusku vairāk saimnieki un drusku mazāk izsaimniekotāji, mums visiem klātos daudz labāk. Ja katrs no mums darītu visu pēc labākās sirdsapziņas, nevis tāpēc, ka liek. Arī deputāti ciema padomē un saeimā esam mēs. Tāpat kā dzērājs, kas nejēdz dzīvot, vai vecs babulis, kas burkšķ par visu, vai pusaudzis, kam piekāst par pārējiem.

Pirms pāris nedēļām pie sevis domāju – sūdīgi būs tad, kad sabiedriskajās tualetēs augstskolās un slimnīcās, skolās un pašvaldībās atkal nebūs ziepju un tualetes papīra. Kā 90. gados. Bijām jau pieraduši, ka ir.
Varakļānu slimnīcā papīra nav bijis nekad. Tāpat kā tualetē nav pat izlietnes. Tikai brūns skapis ar pīlēm un naktspodiem.
Droši vien, ka to slimnīcu drīz slēgs. Nav taču nekādas nozīmes. Turklāt, pieradušas pie sausajām atejām, vecās sievas taupīja ūdeni (jo valstī šobrīd visi taupa visu, pat apakšbikšu gumijas un durvju eņģes) un nerāva kaprona striķi. Urīna un krēpu analīzes visā košumā.
Vannas istabā es nesaņēmos ieiet. Redzēju tikai brūnu, aprūsējušu vannu.
Tagad liekas, ka tomēr vajadzēja. Tajā brīdī visa bija par daudz.

Ir jauki būt muzejā. Nekur citur taču vairs nekad tā nebūs. Tikai Latvijas laukos, Latvijas slimnīcās, Latvijas cietumos. Nesen lasīju kaut kādu atskaiti par cietumu stāvokli Latvijā, man sevišķi patika teikums, ka kādā cietumā apstākļi esot kā viduslaikos – ērtību ziņā.
No pacientiem biju otra jaunākā. Šogad otrā, kam pienācās slimības lapa. Tātad es esmu izņēmums, man ir darbs, ienākumi, atbildība pret darba devēju, termiņi, noteikumi. Sasodīti izredzēta sajūta.
Lielākā daļa slimnieku ārstēja savas hroniskās nelaimes – viņi zina, ko viņiem vajag, ārsti zina, ko vajag dot. Pašpricēt kādu laiku rītā un vakarā, kādu sistēmu, vaina atslābst, atkal var dzīvot. Kamēr atkal ir slikti.
Vasarās sākoties futbols – ātrā palīdzība paņem tādu lauku sievu un ved uz Madonas slimnīcu. Tur ārsts apskatās un sūta atpakaļ – lai guļ laukos, slimnīcā nav vietas. Lielajās slimnīcās gana ar svarīgākiem pacientiem. Kam viņiem vecie vēžinieki un cukurslimnieki ar puspuvušām gangrēnas kājām un izgulētajām mugurām.
Kamēr esi vesels, kusti. Kad saslimsti, labāk nomirt uzreiz. Viss pārējais ir naudas izšķērdēšana un tuvinieku apgrūtināšana. Pamēģini izcilāt slimo sievu. Ātri vien otram nenovēlēsi.
Tagad futbols būs cauru gadu. Jo jātaupa līdzekļi un nevar tā šķērdēties, uzturot mazas slimnīciņas ar pusotru ārstu un četrām māsiņām. Ciparus es piedomāju, personāla atskaites mani neinteresēja.

Lauku dzīve ir skarba. Žēl vectētiņa. Žēl arī viņa pensijas.
Uz visu slimnīcu vakariņās bija 300 grami krējuma – vienīgās taukvielas. Ēdu sautētus kāpostus un kartupeļus, piekodu sausu baltmaizi. Alumīnija karote kā kādreiz skolas ēdnīcā. Tikai taisna. Slimnīcā karotes neloka kā skolā. Cik paaudžu jau ēdušas ar to karoti, cik vēl ēdīs.
Nu jā, aprīlī laikam slimnīcu aizklapēs.

Gulēju zem izdilušas un salāpītas segas. Kāds brūno segu bija glīti lāpījis – vienā virzienā, tad diegs zem diega un virs diega diegs otrā virzienā. Naudiņa jātaupa. Nevar jau šā tā.
Aiz loga sniga sniegs, mazliet kustējās plānie kokvilnas aizkari. Man bija iedots salīdzinoši jauns ķitelis, košām krāsām. Koridorā redzēju, ka vecajām sievietēm daži pagalam nodiluši.
Palātā bija 3 lielas un 2 mazas gultas. Tā arī nesapratu – no manas padomju bērnības vai no kādas svešas bērnības aiz dzelzs priekškara un vēlāk atsūtītas humpalās. Nu jau iestājusies rutīna un ir grūti nošķirt padomju 80. gadu dizainu no nepadomju tā laika dizaina. Vismaz ja nekad neesi gulējusi tādā gultā.
1 no balti nokrāsotajām un mazliet apdrupušajām bērnu gultām bija matracis, 2. dēļi. Kāds bija taupījis jau pirms dažiem gadiem, ne tikai šodienas taupīšanas akciju iespaidā un gultas dibenā salicis paša zāģētus dēļus. Izbirzušo atsperu vietā.
Kādā pakaļā mēs esam dzīvojuši visu šo laiku, ka tagad atduramies pret dibenu, kur nav izlikti pat dēļi.

Vakara tēju atnesa baltā emaljētā tējkannā ar uzrakstu TĒJA. Ielēja veco laiku krūzītē, kas stāvēja uz veco laiku naktsskapīša, uz kura varbūt pirms 15-20 gadiem kāds bija griezis desu – netīras rievas, izburbusi laka. Tas bija bijis tik sen, ka atkal sajutos kā muzejā.
Tēja garšoja mazliet labāk kā kādreiz skolas ēdnīcā. Nebija eļļainās un metāliski spīdošās plēves, kuras dēļ škidrumu saucām par traktordetaļu novārījumu un dzērām tikai tad, ja tiešām slāpa.

Māsu kabinetā bija skapītis ar 3 atviltnēm – 1. bez uzraksta, 2. ar uzrakstu “slimības vēsturēm izraksti”, 3. ar uzrakstu “sveces, atslēgas u. c.” Ilgi domāju – kas, nez, ir “u. c.”?
Pēc izrakstīšanās no slimnīcas tomēr nebija miera. Pajautāju, kas tad īsti ir TAI atvilktnē.
Izrādās – morga atslēgas.
Sveces, atslēgas u. c. lietas.

Kāpēc sveces? Vaicā kā duma. Bet ja nu slimnīcai atslēdz elektrību.
Starp citu, Varakļānos ir ļoti labs morgs. Iesaku. Miroņus ved pat no kaimiņu rajona pagastiem.

Dzīve ir tāda, kā uz to paskatās. Melna un ņirdzīgi stulba savā tiešumā. Visumā – nekādas vainas. Kamēr vēl nevajag uz morgu.

No otras puses, kurā vēl slimnīcā māsiņa sēdēs uz blakus gultas, kavēs laiku un latgaliski runās par dzīvi un valdību – gaidīs, kamēr sistēmā pil zāles un izpil pēdējās lāses. Jau tad, kad pudelē bija vēl 3. vai 4. daļa tilpuma.
Kurā vēl slimnīcā sanitāre atnesīs lieku segu, jo viņas vīramāte un mana vecāmāte bija māsīcas. Kurā vēl slimnīcā ārste domās un spriedīs, kā palīdzēt vecai sievietei, kam jārakstās ārā kuru katru brīdi. Meklēs radiniekus, zvanīs uz pagastu, stundām ņemsies ar radiniekiem.
Laukos laiks iet citādi. Te vēl ir laiks cilvēkiem. Te visi savējie.

Rīga atnāk ar savu anonimitāti un ir gatava aprīt cilvēcīgo – sadzīt kolhozos ļaudis, pagastus, slimnīcas, skolas, zemniecību, ceļus, iešanas, darīšanas. Jāārstē centrā, jāmirst mājās.
Ja Latvijā būtu tik ideāli ceļi un sabiedriskais transports, ka no rīta var aizbraukt uz slimnīcu un atbraukt atpakaļ. Tajā pašā dienā. Līdz visiem bijušajiem kolhozu centriem, kur tagad kā brontozaura skeleti rēgojas betona fermas, aprūsējuši ūdenstorņi un darbnīcas ar zālē ieaugušu antīko tehniku. Un daudzstāvenes – sānos no katra loga pa skurstenim, uz lodžijām malkas grēdas.

Labi, ka vecenēm ir Varakļānu slimnīca. Viņas atbrauc no kaimiņu ciemiem un viensētām, izlien no saviem čūskulājiem un pāķiem, nemaitā Rīgas gaisu. Turpat netālu no mājām dabū savas šprices. Daļa nomirst, daļa izdzīvo.
Autobuss uz vienu galu iet reizi dienā. Uztaisa riņķi, pēc diennakts atkal. Nemaz tā nevarētu izbraukāt šurpu turpu.
Kur jābraukā. Guli savā apdrupušajā palātā siltumā un runā par dzīvi. Kad nevarēsi gulēt, tad nomirsi. Ja nenomirsi, tātad nav jāguļ.

Latvija ir liels māla milzis, kam kājas aug no cukurbiešu, mežu, piena un siera tīrumiem, bet galvā stikla daudzstāvenes un smadzenēs skalojas nīgras mediju ziņas par to, cik drausmīgi, drausmīgi viss ir. Mazākais lietus, un milzis zaudē līdzsvara sajūtu. Kaut par kredīta naudām bija nokrāsots tik smukā krāsā.
Bet vietām pat nav krāsots. Tikai izlikts vecām padomjlaika flīzītēm sarkanā un zaļā krāsā, gar malām vecas eļļas krāsas paliekas – kāds reiz bija centies nokrāsot brūnu un vienādu. Kā veco koka skapi ar baltajiem emaljas naktspodiem.

Vakar braucu vilcienā uz Rīgu. Netālu no manis sēdēja izkaltis vecītis melnā mētelī, rokās turēja cepuri. Ārā auksti. Ziema. Vecenīte noadījusi cimdus ar rakstiem. Līdzi uz slimnīcu iedevusi somu ar mantām – čības, veļa, pašas ceptas bulciņas. Vecītis apēda bulciņu, purpinādams aizsēja maisiņu. Un gaidīja Rīgu.
Kājās jauni melni velteņi. Ziema taču.

No lv.lv pūra.

Tauku atsūkšana

Lai taupītu siksnas un varētu tās sajozt par 15 caurumiem ciešāk, kas noteikti izskatīsies daudz labāk Starptautiskā Tauku vērotāju fonda acīs (turpmāk tekstā STVF) un tā veicinās finansējuma piesaisti siksnu sprādžu spodrināšanai, no šodienas atļautā vēdera apjoms tiek samazināts par 15 %.

Visiem, kuru vēderu apkārtmērs pēc 24. janvāra neatbildīs MK izsludināto noteikumu diktētajai normatīvajā prasībai, vēdera apjoms tiks samazināts, veicot ķirurģisku iejaukšanos un atdalot liekos audus.
Iegūtie resursi tiks ieguldīti sprādžu spodrināšanas šķidruma importa nodrošināšanai un vēdera samazināšanas akcijas kampaņas veikšanai.
Personas, kas nepakļausies normai, tiks atbrīvotas no ieņemamā amata un administratīvi sodītas. Par pretošanos tauku atdalīšanas ķirurgiem draud kriminālā atbildība.

Tauku atsūkšanas procesu vadīs un organizēs Taukmūļu kongresa Taucības departamenta Tauku pārraudzības nodaļas Tauku atsūkšanas komisija. Taukmūļu kongresa Taucības departamenta Tauku pārraudzības nodaļas Tauku atsūkšanas komisijas darbu pārraudzīs Taukmūļu kongresa Taucības departamenta Tauku pārraudzības nodaļas Tauku pārraudzības un kontroles birojs.

Izdzirdējusi radio šo ziņu, Leokādija ķēra pie mobilā un zvanīja māsai. Kur lai liek taukus? Viņas abas bija šokā.
Māsa tikko bija atgriezusies no tirgus un āva koridorā botes. Pavisam jaukas botes, mantotas no mazdēla. Vieglas un ērtas, ienēsātas nespiež vecās kājas.
– Jāmaina pret gaļu. Gaļu lieto visā Eiropā, tai vērtība nekritīsies, – Eleonora zināja visu. Viņa tikko bija atgriezusies no gaļas paviljona un zināja, kā ir.
– Bet ja nu vajag taukus miršanai? Ar gaļu taču nesamaksāsi par zārku un izvadīšanu. – Leokādija bija praktiska. Lai arī sēdēja mājās, arī zināja visu, jo klausījās radio.
– Kamēr domāsi, cauri būs – ne tu nomirsi, ne tev būs tauku, – Eleonora lamāja Leokādiju. – Jāmaina!
Leokādija vēl neko, bet Eleonora jau bija burās:
– Jāzvana uz radio! Kas tā par lietu, ka vairs nevar normāli nomirt!
– Pa, pa, pa, – bubināja Leokādija, – bet par tādu izrunāšanos var arī likt nomirt, lai attaisnotu ieguldītos resursus. Pa radio teica – ilgāka dzīvošana tiek pielīdzināta 5 % no vēdera un sodīta ar tauku atsūkšanu.
– Atsūkšanu! – Eleonora eksplodēja, – kādu atsūkšanu! Griezīs ar nazi! Labsvīrs esot teicis, Zina no piena paviljona zināja.
– Burkās! Un zem grīdas! Neviens vells neatradīs! – Leokādijai bija ideja.
– Sanāks kā krievu laikos. Kamēr pūdēja burkās, palika bešā. Tauki sapuva, laiki nomainījās. – Eleonora bija drusku jaunāka un gribēja ieknābt taupīgajai māsai. – Vai kā toreiz – ielika burkā, sak, audzēs taukus klāt, bet nekā – tauki sarāvās.
– Toreiz tā bija Baltijas burka, tagad liks Eiropas burkā, no zviedru stikla.
Eleonora nopūtās vien. Cik tās vecenes ir stulbas. Griez kā gribi, tauki pil no visām malām. Un tādas grib pārdzīvot krīzi.
Zina gan zināja, ka burkā nevajag. Vajag samainīt pret gaļu un likt bundžās. Stāv gadiem, neviena krīze nerauj un neviens bacilis nemaitā.
Mirstamo naudu Eleonora jau bija samainījusi pret gaļu. Vēl no burkas bija jāizņem pēdējie tauki, tad lai izput visa stikla rūpniecība. Eleonorai visi vēji pūtīs pāri, viņai ir Eiropas gaļa. Kā visiem.

Alfrēds radio šodien runāja aizžņaugtā balsīs, pa laikam nokladzinot, cik slikti viss ir. Nekā nav. Nav nekā. Nebūs nekā. Nekā nebūs.
Un ja ķersies pie radio, tiešām nebūs nekā un nekā nebūs nekad.
Ne tauku, ne tauku procenta.

Antons un Anna, izslaukuši govis, pienu kāsa caur dubulto marli un cerēja, ka tauku lodītes aizķersies kāstuvē un nenonāks kannā. Piena noņēmēja Mirta bija brīdinājusi jau labu laiku iepriekš – vēl vienu reizi būs tauki par lieliem, nelies mašīnā. Lai lej grāvī vai dzer paši.
Izdzert tik daudz nevarēja ne Antons, ne Anna. Tad taču viņu pašu vēderi būtu pārāk lieli. Un kurš tad klausītos, ka tas nav no Eiropas, bet pašu taukiem.

Mirtai reiz arī bija gana – arī viņai par liekajiem taukiem skaloja galvu. Un galva viņai jau labu laiku nebija nekāda taukainā, kaut šampūnu nelietoja jau gadiem.
Piena noņēmēja gan ņēmās visādi – uz krējuma burkas uzrakstīja, ka krējuma izstrādājums un ka tikai 12 %, pat mazāk par tiem sasodītajiem normatīvo aktu diktētajiem 15 %. Pienu viņa pārdeva ar 0,5 % un 0,05 % tauku atzīmi. Uz sviesta burkas uzlīmēja, ka augu tauku maisījums – lai nepamana, ka piena tauki.
Par to viņa norāvās no Taukkopības ministrijas, jo taukkopis nevar jaukt nozares, tad neienāks partnerības un atbalsta maksājumi.

Ignats ierakstīja avīzē, cik viss ir drausmīgi, un apjuka. Viss tiešām ir drausmīgi. Par rakstu viņam iedos mazāk tauku nekā pērn. Lai gan par rakstīšanu un elektrību viņam jāmaksā vairāk. Un no drausmīgā drausmīguma apkārt Ignatam palika tik drausmīgi, ka viņš rakstu nosauca “7 drausmīgas ziņas par drausmīgo”.

Līga noglaudīja savu vēderu. Nezināja, puisītis vai meitenīte. Bērnudārzā vietas nebūs tāpat, vīrs aizlaidies peļņā. Teicās braukt atpakaļ, vairs neko nemaksā. Dzīvošot uz vecajiem taukiem. Kamēr posta laiki pārskrien pāri.
Gan jau dzīvu bērnu negriezīs ārā. Nav tak tauki. Lai arī vēders tāds, ka ne kurpes sasiet.
Līga smaidīja, viņai būs bērniņš. Ja vēl drusku pacietīsies un nevienam neko neteiks, varbūt Taukmūļu kongresa Taucības departamenta Tauku pārraudzības nodaļas Tauku atsūkšanas komisija nepamanīs, ka viņai ir resns vēders.

Monika nopūtās, apsēdusies uz ķeblīša. Drīz nevarēs strādāt, jo nevarēs nopirkt kompensējamās tievēšanas zāles. Bet tie, kuriem vēderi par resniem, nedrīkst strādāt.
Vismaz tā viņa bija izlasījusi internetā. Ka tā tagad būs. Visiem visu nost, par 15 līdz 35 vienībām.
Ja viņa ilgi nedzers tās dārgās zāles, paliks pavisam, pavisam resna. Tauki spiedīsies pa acīm ārā, ja gribēs apaut kājas. Bet zāles dārgas, jāstrādā. Viņa pat īsti nezināja, ko lai dara – nestrādāt vai nebūt. Ja viņas nebūtu, tad nevajadzētu strādāt. Bet, ja viņa nestrādātu, tad drīz nevajadzētu būt.

Katram Taukmūļu kongresa Taucības departamenta Tauku pārraudzības nodaļas Tauku atsūkšanas komisijas darbiniekam iedeva tauku sūcamo aparātu ar hromētiem rokturiem, kā arī metramēru vēderu mērīšanai ar iedaļām no 1 līdz 115 % un zeltītiem cipariņiem.
Tā kā valstī bija taupības režīms, katram pienācās tikai viens metramērs.

Gatavojoties atzīmēt Taukmūļu kongresa Taucības departamenta Tauku pārraudzības nodaļas Tauku atsūkšanas komisijas dibināšanu, Komisijas sekretāres vietniece, Taukmūļu kongresa Taucības departamenta Tauku pārraudzības nodaļas priekšnieka meita, sasmērēja taukmaizītes, bet Komisijas priekšsēdētājs Taukmūļu kongresa Taucības departamenta priekšnieka mazdēls, no bļodiņas iedzēra kausētus taukus.

Dzīve kā pa taukiem!

No lv.lv

Revolūcija ar pēcapmaksu

Klausoties sprādzienos un policijas sirēnās, nevaru nedomāt par šī vakara izklaižu sekām. Ne jau par samaksu un maksātāju par izdauzītajiem logiem, apķēzītajām ēku fasādēm, sasistajiem datoriem un mašīnām, cietušajiem un aizturētajiem cilvēkiem protestētāju un policistu vidū, bet par sabiedrības noskaņojumu, varas un cilvēka dialogu nākotnē.
Nekur jau nepazudīsim. Tepat vien būs jādzīvo – pūlim, kas, skandējot “Latvija, Latvija!” kā hokejā, devās uzbrukumā, policijai, kas stāvēja pretī, partiju vadībai, kas komentēja savu nostāju, un valdībai, kas vēl tikai paudīs viedokli.
Tepat vien būs jāstaigā. Pa tām pašām ielām, ko vieni centās ieņemt un otri aizstāvēt – te vieni, te otri. Gar tām pašām ēkām, pa tiem pašiem bruģakmeņiem. Vienam otru jāsatiek, jāievēl un jāstrādā.
Tikai nekas nepaliek bez sekām. Vardarbība rada vardarbību.

Mītiņā Doma laukumā piedalījās daudz vecu cilvēku, dziedādami dziesmas pēc scenārija un turēdami plakātus – tūdaliņu revolūcija. Ja mēs dziedāsim gana skaisti un skaļi, vara sadzirdēs, nokaunēsies – būs skolas un slimnīcas, pensijas un apkure, nenoņems 10% finasējuma un 35% algu, neliks iet bezalgas atvaļinājumā.
Gājienā uz Saeimu un grautiņā piedalījās daudz jaunu cilvēku, klaigādami saukļus un fotografēdami. Kā burziņā pēc koncerta. Ja mēs tā reāli pabļausim, viņi izdzirdēs un nobīsies. Interesanti taču.
Vēl kādam citam protestēšana un pūļa kūdīšana ir darbs, kam sagatavojas jau laikus, līdzi ņemot olas, degmaisījumu un laužņus. Vēl kādam – tusovka, ikdiena, forša izkaušanās. Vēl kādam iemesls iedzeršanai.

Vecie paburkšķēs par 100 “stulbajām galvām”, kas jau kļuvušas par folkloras tēlu, tautas ienaidnieku un nemirstīgo briesmoni, kas ataudzē savas galvas pēc katrām Saeimas vēlēšanām, kad visi, kā likts, balso “par mazāko ļaunumu”.
Jaunie? Nākošo reizi demolēs vēl vairāk? Ies demonstrācijās? Metīs nevis ar olām, krāsu un akmeņiem, bet Molotova kokteiļa pudelēm? Kamēr policija kādu ievainos, nogalinās? Tad protestēs vēl skaļāk?

Starp citu, degmaisījuma recepte tika ievietota arī mājaslapā, kas kalpoja par šīs akcijas iedvesmas avotu un ko tik cītīgi viens otram pāradresēja Latvijas interneta lietotāji. Sak, esmu advancēts, māku savā blogā ielikt linku. Un es gan zinu, kur tagad dzīvo. Tās lapas kloni, kaut Drošības policija lapu slēgusi.
Internetā kā caurā maisā – ber, cik gribi, viss pazudīs. Bet arī kā ar izlietu ūdeni – slēp, kā gribi, vienmēr atradīsies kāda kopija.
Gūgles tantei šajās dienās bija daudz darba: “13. datums valdibas gasana”, “varas gasana 13. janvari”, “valsts varas vardarbīga gāšana”. Brīnos, ka vardarbīgais protests pārsteidza vāji sagatavotus.

Policija izskatījās kusla pret šo pārspēku. Nenovērtēja interneta paaudzes spēju mobilizēties un iedvesmoties tīklā. Negaidīja. Tāpat kā mašīnu īpašnieki, kas tās atstāja ielas malā. Sak, padziedās un aizies.
Bet kas būtu noticis, ja policija būtu lietojusi nopietnāku spēku laikā, kad tusētāji meta ar olām, drazām un akmeņiem, bet novērotāji fotografēja un folklorists Ansis spēlēja savu garmošku? Ja būtu bojāgājušie?
Rīt atriebībā izdemolētu Rātslaukumu?

Gan tīkla kamerās, gan video un foto reportāžās varēja vērot, kā vieni uzbrūk un kaitina, otri aizstāv, bet trešie fotografē – ar mobilajiem telefoniem, digitālajiem nieciņiem un nopietnākiem aparātiem. Trešie – ziņkārīgie, novērotāji un dokumentētāji, potenciālais pūļa rašanās avots.
Šķiet, strāva elektroierīcēm šajā valstī vēl ir. Tāpat kā ir arī par kredītiem un uz nomaksu pirktā tehnika, par ko gan jau vēl nav samaksāta visa summa.
Būs bildes, ko ielikt draugos. Sak, es arī tur biju. Visu redzēju. Bija cool.

Domāju arī par Nacionālo bibliotēku, “Letoniku” Jēkaba ielā. Labi, protams, ka Vecrīgā nebija stikla brīnuma Gaismas pils, bet gan veca mūra ēka ar paaugstiem mūriem. Izdemolēja, kur jau nu metot trāpīja. Pa datoriem, mēbelēm, kaut kādām avīzēm un grāmatām.
Nez, bibliotēka bija apdrošināta? Turklāt apdrošināta pret masu nekārtību nodarītajiem postījumiem?
Viens pīpis, saeima vai bibliotēka. Pūlis trako.
Nez, izsita arī baznīcu vitrāžas, katoļu un luterāņu garīdzniecības logus?
Bibliotēkā tomēr iekšā neesot tikuši. Ne tā kā “Latvijas Balzama” veikalā – skatlogus ārā, paši iekšā. Kam tautai saukļi un augstas lietas, ka tik vīns un izpriecas, jo katrā revolūcijā ir marodieri. Arī Tallinā un Rīgā.
Katrai revolūcijai ir iemesli un sekas. Tāpat kā ir līderi un provokatori.

Tad nu sēžu un domāju – par izsistajiem bibliotēkas logiem, par sasistajiem bibliotēkas datoriem un par šņabja veikala vitrīnām.
Sanākusi skaļa uz kredīta ņemtu lietu dauzīšana un procesa dokumentēšana ar mantām, kas ņemtas uz kredīta. Revolūcija uz kredīta – par visu būs jāsamaksā.

Vai par šī vakara izklaidēm maksās revolucionāri, viņu vecāki, apdrošinātāji, īpašnieki vai mēs visi.
Un vai mēs maksāsim tikai par sasistajām mantām vai arī par saduzušo uzticību vienam pret otru un par iespēju brīvi protestēt bez draudiem tikt nosistam un bez draudiem nosist citus.

P. S.

Ilustrācijai fotogrāfijas no Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) ēkas Vecrīgā, Jēkaba ielā 6/8.
Uz nezināmu laiku LNB lasītavas Jēkaba ielā 6/8 būs slēgtas.
Sveiciens sesijai un studentiem!

Varas gāšana un puisīši baltgalvīši

Reiz dzīvoja puisīši baltgalvīši. Nevienam ļauna nevēlēja. Ziemassvētkos skaitīja dzejolīti, Jaungada eglītē sēdēja klēpī Salatētim, brauca ar slēpēm pa mežu un izlaidumā māmiņām pasniedza puķes.

Būtu bijuši krievu laiki, viņi visi būtu dzīvi. Rikucītis un Jānītis, visi, visi.

Vakar noskatījos filmu. Jocīgākais, ka filma bija par mani. Kāds no radiniekiem reiz, sensenos laikos, kad manis vēl nebija, bija sācis filmēt dzīvi.
No sākuma kadri bija pārdomāti un atgādināja kinohroniku – melnbalta filma, raustās pleķi un strīpas, zirgs iet pa tīrumu, aiz tā arājs, tīrumā aug ābele, pa ceļu aizbrauc jocīga mašīna. Tad dabas ainas. Tad Trāķu pils. Kartupeļu talka – visi radinieki vēl dzīvi un tievi. Tikai manis vēl nav.
Tad parādījās bērni. No sākuma guļoši zīdaiņi, tad neveikli mazuļi, vēlāk kartona lidmašīnas lipināšanā iegrimuši pusaudži.
Bērni smaidīja un neko nerunāja. Kāpēc lai viņi runātu ar tēti vai ar onkuli. Melot tarkšķošai kamerai cilvēki iemācās vēlāk.
Filmai nebija skaņas. Tāpēc bija jocīgi vērot pieaugušo centienus kaut ko paskaidrot.

Bērnudārza izlaidumā bērni gāja rotaļās un skaitīja dzejoļus. Viņu sejas bija sastingušas – viņi skatījās vienā punktā un runāja iemācītu tekstu. Mammas smaidīja. Tad bērni nodziedāja dziesmiņu, ko nevarēja dzirdēt. Pēc tam fotografējās saulītē pie pirmsskolas iestādes numur tādas un tādas. Varēja redzēt, ka fotogrāfs staigāja izrīkodams – tu pa labi, tu pa kreisi, tu priekšā, tevi neredz. Bērnu plikie ceļgali un saulē izgaismotās sejas spīdēja, viņi nemierīgi trinās un tupēja.
– Kādi visi maziņi, – teica radiniece. – Re, Jānītis atkal dīdās. Tas jau nekad nebija mierā!
Viņa skatījās uz pārgaismoto laukumu ar daudzu bērnu sejām un augumiem, redzēt tur neko nevarēja, bet viņa zināja, kur jāskatās – 2. rindā 3. no kreisās, nē, aiz Māriņas pie Pēterīša un Ringoldiņa blakus Ieviņai.

Kadrā parādījās strīpas un plankumi, gar malām zibsnīja izplūduši pleķi. Tas bija bijis tik sen, filma bojāta. No tik senseniem laikiem, kas ir saglabājušies tikai atmiņās.
– Viņi visi būtu dzīvi, – viņa teica. – Būtu bijuši krievu laiki, viņi visi būtu dzīvi. Rikucītis un Jānītis, visi, visi.
Sieviete atcerējās Rikucīša bēres. Kā pie kapa neviens neesot gājis klāt, jo visiem licies, ka tūlīt sprāgs. Rikucītis nomira deviņdesmitajos, sapinās puisītis ar bandītiem, uzspridzināja bērniņu.
– Nebūtu nākuši tie laiki, visi būtu dzīvi, – viņa gandrīz raudāja.
Rikucītis bija radinieku puika, kas bieži nāca uz bērnu dzimšanas dienām, slēpoja mežā. Tepat, vienā pagalmā, uzauguši. Puisīši baltgalvīši.
Nebūtu slikto laiku, nebūtu bandītu. Nebūtu bandītu, Rikucītis nebūtu bandīts. Nebūtu viņa nāves.

Tad parādījos es.
Ir jocīgi klausīties un saprast, ka tas tur guļošais un nevarīgais esi tu pati. Atmiņas sākas vēlāk. Līdz tam it kā nekā nebūtu bijis.
Tad es pie jāņogu krūma. Balta galva starp lapām, bērns lasa ogas. Es nemanīju, ka mani filmēja, tomēr tā biju es.
Es atceros, ka kaut kad spogulī izskatījos tā. Kad lielākais gardums bija kukurūzas nūjiņu paka “Кукурузные палочки” un viss bija pavisam citādi.
Skatīties vecas fotogrāfijas un filmas ir kā ieraudzīt sevi vecā spogulī – tā vairs nebūs nekad.

Mēs visi būtu dzīvi, ja ne to nedrošo laiku. Ja ne visu to nejaušību, neveiksmju, iekrišanu, nodevību un pašu stulbuma.
Ja ne deviņdesmito gadu noziedzības un mantu kāres, ja ne politisko un ekonomisko karu, ja ne kautiņu, zvērību un vienaldzības, ja ne utopisku ideju un savas nezināšanas pasargāt sevi un izvēlēties dzīvības ceļu.
Ja ne Piektā gada, ja ne sarkano strēlnieku un ne Brīvības cīņu, ja ne izvešanu un izvedēju, ja ne izceļošanas un trimdas, ja ne Dziesmotās revolūcijas, ja ne barikāžu un visu bijušo vēlēšanu un referendumu.

Dzīve ir garlaicīga, ja to dzīvo no brīža uz brīdi. Tikai pieskaršanās nezināmajam dod garšu un reizēm apdedzina.
Izvēloties kardinālas lietas, var apjaust savu iespēju robežas.

Ja visu laiku būtu bijuši padomju laiki, nekas tāpat nebūtu vienkārši. Nekas taču nebūtu turpinājies bezgalīgi un nemainīgi droši.
Laiks nekad nestāv uz vietas kā vecā filmā ar bērniem, kas bradā pa jūru un mētājas ar smiltīm. Laiks piedāvā nemitīgas izvēles un izmaiņas. Katrs mirklis turpina iepriekšējo, katra izvēle ir ceļš uz nākošo izvēli un katrs notikums ir bijušo izvēļu summa.
Tas, ko tu šobrīd dari, ir tava izvēle. Kamēr tu dari šo, tu nedari neko citu.
Neviens tev neliek darīt to, ko tu dari. Tā ir tava izvēle vai tavu izvēļu sekas. Kaut ko mainīt vari tikai tu pats, izvēloties kaut ko citu.

Ja nebūtu bijis visu to laiku, kas ir bijuši. Vai es vispār būtu es.
Vienmēr kaut kas ir jāizvēlas. Būt tā vai citādi, darīt to vai šito. Teikt vai , piekrist un akceptēt vai iet pretī un noliegt.

Pirms dažām dienām manā blogā pēkšņi parādījās dīvaini atslēgas vārdi – kāds internetā bija meklējis vārdus “varas gāšana”, “varas gasana”, “gazt valdibu” un nonācis pie maniem rakstiem, kuros figurēja vārdi “vara”, “valdība”, “gāzt”. Nosmējos un gandrīz aizmirsu.
Līdz uzzināju par internetā publiskotajiem aicinājumiem vardarbīgi gāzt valsts varu un Drošības policijas aktivitātēm, meklējot vainīgos.
Ātri vien vainīgā lapa tika slēgta, bet tās kloni izvietoti citur internetā – uz ārvalstu serveriem, kur Latvijas policijas rokas nesniedzas. Tie kloni arī darīja domīgu – pārāk profesionāli, ātri un pārāk labi noliktas kopijas.

Latvijas blogeru vidū sākās komentāru kari – kurš par, kurš pret. Svaigā piemiņā absurdā Veidenbauma vajāšana, kad sarkastisku paņirgāšanos par masu domāšanas simboliem, piemēram, Gūtmaņa alu, bāreņu glābšanas akciju Ziemassvētkos, viena genocīda veida izvirzīšanu priekšplānā uztvēra kā vardarbīgu vēršanos pret latvju tautas svētumiem, bāreņiem, pat genocīda turpināšanu.
Šādas absurdas raganu medības veido augsni slēgtu kopienu dzimšanai. Drošības policija pret blogeriem. Kurš kuru. Varas vai interneta anonimitāte.

Daļa blogeru pārpublicēja slēgtās lapas klonēto vietņu adreses, daļa pauda neizpratni, daļa sauca apdomāties un nesēt vardarbību svešu politisku spēku interesēs.
Tomēr liela daļa, lai arī ar saviem komentāriem, pārpublicēja informāciju. Tajā skaitā – Latvijas prese.
Lai kas būtu bijsi akcijas organizators, savu viņš ir sasniedzis – iekļuvis informācijas telpā. Turklāt blogi kļuvuši par vienu no medijiem, kas paralēli portāliem, vortāliem izplata un komentē informāciju.

Nekas nav vienkārši. Jāizvēlas ir visu laiku. Visu laiku ir vēlēšanas.
Puisīši baltgalvīši, ko nu.

Publicēts te.

Cik maksā kilograms cilvēku gaļas?

Es reši palīku sirdeiga. Bet šudiņ beju. Tvaiku nūlaižu LV.lv blogā.

Biju nozvērējusies nerakstīt šeit tik ilgi, kamēr nebūšu normāli izgulējusies un atpūtusies, lai tad priecīgi varētu aprakstīt savus ar jauno šampūnu izmazgātos un pērļu mirdzumā dzirkstošos matus, jaunos ar abrazīvo zobupastu nospodrinātos zobus un jaunās krūtis, kas paceltas ar jaunajiem high-tech krūšturiem slejas kā mieti vismaz, ja ne mākoņstūmēju platformas.

Tautai būs būt priecīgai, domāt labas domas, lasīt pozitīvus blogus, rosinošus rakstus un priecāties mūžīgā Donalda Daka smaidā – vienmēr vienā leņķī attēlotā, mūžīgā kā rietumu civilizācijas uzplaukums un posts.
Tautai būs blenzt krastmalas salūtā un žņaugties sabiedriskajā transportā. Tautai būs uz svētkiem dzīties uz pilsētu un televizorā lūrēt nebeidzamus zvaigžņu karus – dziedi, dejo, mīli un nodzeries ar zvaigni.
Tautai būs dziedāt korī un folkloras kopā, jo ir smuki, ka Dziesmusvētkos visa Latvija dzied.
Tautai būs art zemi un ganīt lopus, jo ir smuki, ka Latvijā neaug krūmi un usnes.
Tautai būs dzīvot smuki – bez slimībām, slepkavībām, zārkiem un alkohola, bez izdangātiem ceļiem un izzāģētiem mežiem. Kā TV reklāmā.
Pacilājoši dziedāt “Divpļaviņas” un “Šekurlīgo”, “Olveizkokakola” un “Labdienbebrakungs”.

Nevienam nebūs skumt šai jaukajā svētku laikā, kad mandarīnu, riekstu un mandeļu gaņģi lielveikalos maļ inflāciju un audzē deflāciju, kad māsa krīze klimst pa mūsu prātiem un no laimes smej par lielisko PR, ko tai sagādā masu mediji, katrā prātā iestādīdami krīzes bubuli un bagātīgi laistīdami ik dienas, kad svētki nāk kā nelabs mākonis un it visur plastmasas salaveči ļoga savus gurnus, neilona brieži cilā galvas un silikona sniedziņā atmirdz manekenu kājas un garāmejošo ļaužu sejas.

Manu lielisko dvēseles līdzsvaru un mieru, kaujoties ar vainas apziņu un nepadarīto darbu grēku nastām, atbildību pret visiem darba devējiem un  laimes apziņu – man, lūk, ir darbs, man ir saistības, mani gaida, es svētkos nebūšu vientuļa, jo man būs gan mandarīni un radi, gan projekti un laptops – nokāva 1 teikums.
Īss, bet līdz riebumam gaidīts un reizē šķebinošs.
“No nākamā gada 1.aprīļa valsts vairs neslēgs līgumus ar 13 mazām slimnīcām reģionos – Aknīstē, Dagdā, Varakļānos, Viļakā, Aucē, Saulkrastos, Ērgļos, Kārsavā un citās vietās.”

Tajā brīdī es līdz mielēm sajutu visas šīs ubagu un miljonāru valsts nabadzību, liekulību un stulbumu – ierēdņu dzīvošanu pāri saviem līdzekļiem gadu gadiem, ministriju tortes, prezentāciju pīrāgus un komandējumus, deputātu izrādīšanos un iznešanos un nebeidzamu nabadzību visapkārt.
Kāpēc mēs esam tādā pakaļā, ja drīkst ar tik latvisku lamuvārdu aizskart Jūsu latviskās acis, ja 17 gadus esam kāpuši tikai kalnā?

Kurš no viņiem un no jums ir bijis šajās 13 lauku slimnīcās?
Kāds ir redzējis, kā izskatās slimnīcā, kur lēnām pūst lielajām slimnīcām liekie pacienti, kas vai nu vairs nav ārstējami vai ari ko neviens netaisās ārstēt?
Jo uz vietas ir ļoti muzejiski “otro roku” diagnostikas un ārstēšanas aparāti ar lieliskām pogām un kloķiem, ko kādreiz pagājušajā gadu tūkstotī lietoja kaut kur aiz dzelzs priekškara.
Jo neviens nezina, kas, pie velna, tam simulantam par diagnozi, jo magnētiskās rezonanses aparāts ir tikai citā rajonā un slimnīcai nav 250 latu, ko samaksāt. Un tad, kad atrodas ārsts, kas nosūta uz pārbaudi, viņš dabū par to pa kaklu.
Jo izrādās, ka tas, kas vēl nesen būtu bijis ārstējami, tagad laikam vairs nav. Un laikam jau būs jānomirst. Tas nekas, ka simulants ir vārtījies pa sazin cik slimnīcām sazin cik mēnešus un pa to laiku kļuvis 27 gadus vecs.
Jo uz vietas nav labu ārstu – tikai neveiksminieki, pensionāri un nejauši iesprūdušie entuziasti.
Jo iz vietas nav naudas.
Jo naudas nav nekam un nevienam.

Starp citu, cik maksā kilograms slima cilvēka gaļas?
Ja pacients sver apmēram 70 kilogramus un viņa slimības diagnosticēšanai pašvaldībai un valstij jāiztērē Ls 250, plus, vēl daži simti Ls par slimnīcas gultas dienām, plus, ārsta un māsiņu algu, plus, apkuri un kompensējamiem medikamentiem.
Uzdevums ar reizinātājiem un dalītājiem.

Jo uz vietas, mazajās lauku slimnīcās, lauku tantiņas apārstē savus vēžus, plaušu karsoņus, ēdes un ārstam kā pateicību iedod pašas adītus cimdus ar ausekļiem un zalkšu rakstiem.
Jo uz vietas, mazajās lauku slimnīcās, lauku veči apārstē sastrutojušu pirms 20 gadiem nogrieztas rokas stumbeni, atutojas, atblusojas, pa kluso izdzer savu šņabi un ar galvas māšanu noklausās noguruša ārsta sprediķi, ka dzert nav labi tik jaunam cilvēkam – tikai 45 gadi un dzērumā nosaldēta roka.
Jo uz vietas, mazajās lauku slimnīcās, lauku bērns ar baudu guļ 20. gs. 70. gadu gultā zili violeti nokrāsotā palātā – jo tur ir miers, neviens nelamājas, mamma nedzer, tēvs neuzmācas un nav jāiet uz skolu, kur visi ņirgājas, ka smird.

Kas ir šī sasodītā valsts, kam nekā nav, bet ir miljonāri un parādi miljardos.
Un kas ir šī sasodītā sabiedrība, kam ir viss, izņemot cieņu un mīlestību vienam pret otru.

Mana mamma aizgāja pensijā 1995. gadā, jo negribēja piedzīvot Latvijas medicīnas sistēmas krahu uz savas ādas. Viņa to piedzīvoja kā paciente – mēnešiem gaidīdama pierakstus pie ārstiem un kaudamās ar ārstu vēlmi izrakstīt visus iespējamos medikamentus – tos, kas bloķē slimību, un tos, kas bloķē citu medikamentu izraisītās blaknes. Tos, kas stimulē un veicina, un tos, kas bremzē un spēcina.
Viņa negribēja kļūt par ģimenes ārstu, jo savā laikā bija izvēlējusies studēt pediatriju. Jo gribēja būt bērnu, nevis veču ārsts. Viņa labi apzinājās, ka nezina par novecošanu tik daudz, lai ārstētu pieaugušos. Ka savā laikā apzināti ir izvēlējusies specializāciju – ārstēt bērnus. Un nespēj atteikties no principiem un kļūt slikta vai viduvēja pieaugušo ārste.
Kā pensionēta ārste viņa saņēma mazāku pensiju nekā pensionēta pārdevēja. Tā gadās. Lai studētu par ārstu, ir jāpatērē vairāk laika.

Tagad viņa ir atgriezusies darbā. Strādā Varakļānu slimnīcā par dežūrārstu. Ārstē, pieskata un māca dzīvot utainos, blusainos, nolaidušos, nodzērušos, pazudušos. Uz darbu braukā no blakus rajona.
Ceļas 6 no rīta, pabaro govis, ar pārsēšanos stundu brauc uz Varakļāniem, diagnosticē, ārstē, raksta papīru kalnus, tad stundu brauc uz mājām, pabaro lopus un dzīvo.

Laukos nav jauno ārstu.
Patiesībā mazās lauku slimnīcas būtu bijis jāslēdz jau sen.
Ja ne vietējo cilvēku, pašvaldības trakums meklēt un kaut no elles izraut ārstu, kas ir gatavs triekties turp un ārstēt.

Bet cik ilgi.
Cik ilgi šī valsts spēs eksistēt uz ubagu kauliem kaut kur reģionos. Viensētās, ciematos, pilsētiņās bez ārstiem, policijas, ugunsdzēsējiem un glābšanas dienesta.
Cik ilgi šī valsts (tas ir, tās cilvēki, sabiedrība, ļaudis, vēlētāji, gaļa) spēs kauties ar utīm, blusām un nodzeršanos.

Vai tie bērni, kas šobrīd kaut kur dziļi laukos mācās pamatskolā, ko ar zobiem un nagiem izvelk traka pašvaldība un skolotāji, ik pirmdienu atutodami, mācīdami ēst ar karoti un noslaucīt dibenu, spēs saglabāt Latviju.

Latvija nav pliks sarkanbaltsarkanais karogs Svētā gara tornī Rīgā un latviski ēdieni uz pieņemšanas galda, latvisks Tūdaliņ reizi dažos gados Dziesmusvētkos, latviski lindraki un saktas, latvisks olē-olē hokejā un latviski saukļi saeimas un pašvaldību vēlēšanās.

Latvija ir ticība savai zemei un cilvēkiem.
Mazas lauku slimnīcas, kurās turpat netālu no mājas izārstēt bronhītu un kašķi.
Mazās lauku skolas, uz ko arī maza meitene var aiziet ar kājām un nav pa tumsu jākuļas no nezin kurienes un jāpazūd zem kritalu kaudzes.
Normāli ceļi un normāla dzīve katram – arī tiem tur neveiksminiekiem laukos.

Jā, dārgi.
Bet, pazaudējuši laukus, mes pazaudēsim Latviju.

Cenzūra un Bu

Kādu brīdi biju ārpus – informācijas, laika un ikdienas riteņa. Tas gan nenozīmē – ārpus darbiem. Darbi izseko, darbi ir visur, darbi atrod darītāju un dara darītāju.
Esot bezdarbs. Viss esot briesmīgi.
Nezinu, grēks Dievu mežā dzīt vai spļaut Dievam acīs.
Pāris dienas paniski meklēju cilvēku, kam iedot vienu no gaisa nokritušu un ļoti degošu darbu. Sak, āmen un basta, izejas nav.
Pēc ilga laika atradu darītāju. Nopriecājos. Darīju tālāk savus darbus.
Izrādās, tagad tas jādara otrreiz. Un laika palicis vēl mazāk.
Tā gadās.

Reizēm sasodīts nogurums no visa. No bezgalīgajiem kalniem, kas nav pieveicami. No darbiem, kas nepāriet.
Vienu nokauj, piecas vietā. Piecas nokauj, desmit vietā.

Tas nav kā laukos – iestādi kartupeļus un miers, izravē runkuļus un miers, saved sienu šķūnī un miers, norauj burkānus, bietes, ieskābē kāpostus, apar zemi un miers.
Mūsdienās darbs ir nerimstošs uzdevumu kalns datora monitorā. Darbu var pārvest pāri visām robežām, ar darbu var iziet visas muitas un kontroles. Darbu tikai jāizņem no somas, kad lidostā pārbauda bagāžu. Datorus pārbauda atsevišķi.

Dators ir vēl viena ķermeņa daļa, kas ļauj pieskarties informācijai. Turklāt ne vien šeit, bet visur.
Tās ir kā acis, kas redz aiz trejdeviņām zemēm. Rokas, kas pieskaras sazin cik deviņām zemēm. Septiņjūdžu zābaki, kas apskrien pasaulei vienā mirklī un sazin cik jūdžu domas, kas nerimstoši pulsē drīz te, drīz tur.
Pasaule ir maza mazītiņa. Pasaule ietilpst 17 collās.

Roku nenocirtīsi, datoru neizslēgsi.
Tad nu velcpelīte. Urb un gādā.
Kāds ir rēķinājies, ka darbs tiks izpildīts, kādam deg termiņi, kāds gaida.
Sabiedrību veido attiecības. Kopā vieglāk.
Viens ražo datorus, otrs datorus lieto, trešais datoru un tā lietotāju pabaro, ceturtais aizved uz mājām.
Saista pienākumi un solījumi.

Uz ielas ieraudzīju plakātu ar ūsainu vīriņu. Atkal sācies seju laiks. Pirmais vīriņš jau klāt.
Ir tik jocīgi visur redzēt viņu vienu pašu lepnā vientulībā skatoties uz pelēkajām un mitrajām ielām. Kā vienīgo kandidātu, kas jāievēl, jo vienkārši jāievēl. Jo jāvēl. Un citu nav.
Mani šausmina politiķu sejas plakātos. Tas ir kā tirgū, kur izstāda zosis un vistas, sivēnus, teļus un trušus. Lai visi var paskatīties.
Tirgū varētu nepirkt. Politiskajā tirgū nebalsot nozīmē nepiedalīties. Palikt ārpus.
Sabiedrībai jau nekas nenotiks. Turpinās kustēties kā planktons. Pa vienam nekas, kopā plūstoša masa, kas kaut kur virzās.
Pa laikam paskatās uz sejām un kaut ko ievēl.

Kaut kāda nolemtība.
Vērot un tomēr nepalikt ārpus, jo esi iekšā. Ar visiem ūsainajiem vīriņiem, planktonu, datoru, darbiem un dzīvošanu.

Nepiemini publiski, ka lats tiks devalvēts. Tad tevi ieliks cietumā. Lai citiem ir bail runāt. Lai ir mācība.
Ja cietumā ieliks pietiekoši lielu skaitu cilvēku, lats paliks stabils ilgi jo ilgi.
Un tā viņi dzīvoja mūžīgi. Stabilais lats, ūsainie vīriņi, nepārejošie darbi un pulsējošais planktons.

Neraksti publiski. Ja raksti, tad nebrīnies. Komentētāji nories, vērotāji novēros, zinātāji atzīmēs.
Ja kāds izrunājas par daudz, viņš grib izlekt. Ja kāds liek savas bildes internetā un žurnālos, viņš grib izrādīties.
Labāk klusi klusītņām, pa mazam gabaliņam. Ka neviens nepamana.
Ēd savu rosolu no kristāla bļodas un gāni valdību.

Nezīmē blogā Zvārtas iezi, ko nošauj Veidenbaums. Policija meklēs.
Ja atradīs to, kas zīmējumos anonīmi šauj nost Gūtmaņa alu, ebreju un nacistu, vairs nekad Siguldas zelta rudens nebūs salkans un nekad neviens nevienu nenošaus.
Zīmē labāk blociņā. Un blociņus liec aiz durtiņām.

Nesaki, ka valstī ir krīze, neredzi tukšos skatlogus, nīgrās sejas, baltos reklāmas laukumus. Nesaki, ka grūti laiki.
Klusē, vēro, velc. Tev taču tiek dota lieliska iespēja – piedalīties šajā jokā, ko sauc par dzīvi, valsti un darbu.
Ja tu būsi labs, tev būs labi.

Un tad viņi ievēlēja labu pašvaldību, gādīgu saeimu un četrus gadus dzīvoja laimīgi. Nezināja ne rūpju, ne nedienu. Plauktin plauka.
Un tad viņi padarīja visus darbus, ēda un dzēra. Leca un dziedāja, līksmoja, gavilēja.
Es arī tur biju. Pa ūsām tecēja, pa bārdu tecēja, mutē netika.

Ja ir daudz darba, tātad kādam esi vajadzīgs.
Ja uz ielām ir daudz ūsainu un bārdainu seju, tava balss ir vajadzīga.

Tikai tā klusītiņām, labi?
Nerunā skaļi, citādi atnāks policists un aiznesīs maisā. Bu!

Nesaki jā, nesaki nē.
Nesaki melns, nesaki balts. Nesaki saeima, nesaki lats.
Kurš tos vārdus izsacīs, tas to putru apēdīs.

Publicēts Lv.Lv

Siržu zupa

šis laiks ir automātiskās durvis
neviens lai tām nepiespiežas

Tā kaut kad sen rakstīja Klāvs Elsbergs. Pagājušajā gadu tūkstotī, pirms aizmiljons mūžībām. Kad mēs visi vēl bijām citi.
Toreiz viņš rakstīja par dzīves vilcienu, no kura nekad nav bijis tik viegli (..) krist.

Viņš tā arī nekad nebija bijis vidējā Rīgas lielveikalā, kura durvis atveras aicinoši – nāc, nāc, nopērc. Vienīgais, par ko brīdina durvis – ne jau nepiespiesties, bet uzmanīt smailos papēdīšus. Var nolūzt.
Tad ta muiža, papēdīši. Papēdīši nāk un aiziet, sezona vai divas – jaunas kurpes un jauni papēdīši. Jo ātrāk nolūzīs, jo ātrāk tu tiksi pie jaunām kurpēm, veikals pie jauna klienta, banka pie naudas, ražotājs pie jauna pasūtījuma.

Piespiesties šā kā tā nav kam.
Šoruden veļu laiks – cilvēku dvēselēs skumjas. Dvēseles sāpes, psychache, neatbilsme starp iecerēto un reālo, starp reklāmas un nomoda sapņiem un ikdienas pelēko iešanu, skriešanu, darīšanu un automātisko ritmu. Līdz bezdarbs mūs skars. Un nekādu kredītu brīvdienu.
Cik daudzi nokāpj pa trepēm zemāk, kā drīkst. Cik daudzi neatgriežas. Cik daudzi nospļaujas un iziet uz ielas bez atstarotāja, brauc ātrāk nekā drīkst, nepiesprādzējas. Cik daudzi nelieto medikamentus, cik daudzi neēd pareizi, neklausa ārstu, neiet pie ārsta, neguļ pietiekami, izdzen sevi.
Ja vienalga dzīvei nav nekāda svara, ja vienalga sevi nogalinu.

Šausmās sastingu, ieraugot laikam taču dvīvnieku patversmes reklāmu – suns, kas nošaujas. Kaķis, kas noindējas.
Vai pastāv kāds ētikas kodekss, mediju morāle? Atbildība par savu vēstījumu?
Kurš būs atbildīgs par bankrotējuša uzņēmuma, atlaista darbinieka pašnāvību?

Ja dzīvei nav nekādas jēgas. Suns ar pistoli. Kaķis ar zāļu ripām.
Faktiski tā ir pašnāvības reklāma.
Dzīvei nav jēgas, ja nav māju un nav ko ēst. Vienīgā izeja tātad ir nāve.
Aiziet no dzīves pašam, ja dzīves kvalitāte neatbilst sapnim. Ja klājas sliktāk nekā līdz šim.
Tik viegli. Tik sarežģīti.

Bet kad gan dzīve ir bijusi tāda, kāda tā iecerēta? Kad ir bijis ideāli? Un kas novērtēs dzīves nākotnes potenciālu – ka tā vairs nekad nebūs jēgpilna, skaista, droša, cerīga, sava. Ka nekad nebūs neviena, kas būs svarīgs, mīļs, patīkams, savs, un nekad nebūsim nevienam mīļs, patīkams, vajadzīgs, savs.
Vai pilna bļoda un pirktspēja ir vienīgais, kā dēļ dzīvot. Vai vārītu kartupeļi ar mizu nav dzīves vērti, vai nespēja vairs aiziet suši restorānu, ciedru riekstu un olīvju dārdzība atsver visu vēl iespējamo dzīvi, kas, iespējams, nākotnē piedāvās gan kartupeļus, gan suši, gan olīves. Bet ticamāk nepiedāvās neko. Varbūt dos ceptus cīruļus un lakstīgalu mēles. Varbūt neko.
Protams, pašnāvība ir augstākā brīvības izpausme. Ar godu aiziet no dzīves, kas draud izvērsties ne tāda, kā bijusi iecerēta. Pabeigt dzīvi, kamēr ir tikai risks zaudēt visu: amatu, statusu, varu, naudu, nevis krahs. Kamēr jauns un vesels, nevis slimību nomocīts un bezcerībā grimstošs.
Kā izvēlēšos kuģi, ar kuru došos jūrā, vai māju, kurā dzīvošu, tā arī izraudzīšos nāves veidu, gatavodamies aiziet no dzīves
. Tā Seneka, akcentējot indivīda tiesības.

Bet par kādu brīvību var runāt, domājot par postpadomju telpas pensionāra paša izvēlētu nāvi pēc analīžu rezultātu uzzināšanas – viņam nekad nebūs naudas, lai ārstētos kvalitatīvi, un būs tikai sliktāk. Kā melna tuneļa vidū, kam nav izejas – tikai vēl lielākās sāpēs un bezcerībā.
Vai domājot par ekonomiskās krīzes upuri, kas vairs nevar atļauties jauno Lexus un māju piepilsētas sapņu geto ciematā. Domājot par kārtējās indivīda drošās nākotnes sabrukumu, kolektīvajai, apkārtējai un uz visiem attiecināmai sistēmai un kopainai atkal apmetot kūleni.
Kā nebija iespējams izvairīties no kara, padomju dzīves, atmodas un sociālisma nomaiņas pret kapitālismu, tāpat nav iespējams izvairīties no ekonomiskās krīzes.

Tomēr brīvība ir kaut kas vairāk nekā nogalināt sevi, ja kārotā mantiņa nav iekritusi klēpī vai nav nopērkama. Brīvība ir apzināties nebrīvību un savas iespējas nebrīvības rāmī.
Izvēle ir pieņemt esošo, meklēt labo un turpināt vilkt. Iespējams, būs arī labie laiki. Gan jau būs labie laiki. Labie laiki būs.

Šajā ziņā man simpatizē Albēra Kamī pieņemtais, ka patiesa brīvība ir dzīvot dzīvi, nevis to pārtraukt. Dzīve iegūst jēgu, apzinoties tās bezjēdzīgumu un absurdu, neatbilsmi iecerēm un brīžam jebkurai loģikai, nevis ejot nāvē.
Apzinies un velc. Vel savu Sīsifa akmeni kalnā.

Ekonomisti aicina tērēt un uzkarsēt asinis atdzisušajai Latvijas ekonomikai. Būt ekonomikas donoriem – naudu nekrāt, bet laist, lai staigā savus ceļus.
Varbūt drīz vienīgās bankas, kas nebūs bankrotējušas, būs asins banka un spermas banka – tā irgo interneta jociņi.
Bet vienmēr ir vēl kāda izeja no tuneļa. Pat tad, kad nav nekā.

Tumšais laiks.
Pagājušajā diennaktī Latvijā reģistrēti 87 ceļu satiksmes negadījumi, 5 cilvēki gājuši bojā.

Pavērojiet, kas notiek uz Latvijas ceļiem un ielām. Cilvēki nebrauc, lai izdzīvotu un sasniegtu mērķi. Cilvēki uzvedas tā, it kā Latvijas ceļi būtu paškautuves, ātras eitanāzijas iekārtas.
Apdzen pēdējā brīdī. Aizspraucas, iespraucas, lido. Izgriežas no mazākas nozīmes ceļa tieši automašīnu straumē, strauji bremzē, strauji uzņem gaitu. Apdzen, apdzen, skrien.

Gājēji, kas vazājas visur. Riteņbraucēji, kas bez ķiveres un atstarotājiem iznirst no tumsas. Pelēki silueti, kas var parādīties un arī parādās jebkur.
Nu neredz viņus tumsā, neredz! Lai arī viņi domā, ka redz. Vai varbūt nedomā neko.
Ko līdz nieka atstarotājs, kas piekabināts pazodē, kaut kur pie somas, kas pasista padusē, vai otrā ķermeņa pusē, ja es braucu no šīs puses. un gājējs stāv uz dubultās baltās līnijas posmā, kur ir intensīva satiksme un mašīnas brauc no abām pusēm.
Krēslo, gaismas jau žilbina, bet uz līnijas pie mana kreisā spārna nozib tumšs siluets. Cik tur trūka.
Lai siluets un es kļūtu par sausām statistikas vienībām. 19… gadā dzimusi sieviete neapgaismotā ceļa posmā notriekusi 19… gadā dzimušu sievieti / vīrtieti. No iegūtajām traumām sieviete / vīrietis miris notikuma vietā.

Šajās dienās gandrīz notriecu 2 cilvēkus. Lai arī braucu nu jau pārspīlēti uzmanīgi. Taustoties ar acīm pa visiem ceļmalas krūmiem, ietvēm – kas izleks uz ceļa – stirna, lapsa, āpsis vai homo sapiens.

Abi pēkšņi atradās uz ielas braucamās daļas pa vidu mašīnu straumei. Vienu pamanīju laikus un apbraucu, par otru joprojām šoks.
Viņa nebija, viņš bija. Pelēka sieviete ar Rimi maisu. Uz pelēka asfalta.
Nobremzēju bremzēm kaucot. Mirkli stāvēju un nesapratu, kas tagad jādara. Līdz sievietei palika pārdesmit centimetru.

Lieki teikt, ka gājēja aizgāja kā nākusi.
Bet man vēl dienām jādomā par dzīvību, nāvi un savu dzīvi, ko varēja izmainīt un laikam taču izmainīja nejauša garāmgājēja.

Tāpat kā jādomā par pārdevēju Avotu un Bruņinieku ielas stūrī, kas man vakar pārdeva vistu sirdis. Viņai asiņoja deguns. Bija aizbāzts ar vati.
Sieviete ironizēja – tāds laiks. Jāstrādā. Kaut uz nāšu krisdamai. Хоть кровь по носу. Nav laika pat apsēsties, lai pāriet.
Bet ko padarīsi. Viņa mierinaja sevi. Jāstrādā. Labi, ka darbs ir.
Viņa piepeši nogurusi priecīga piebilda – darbs ir, jāstrādā.

Skatījos uz gaļas sulām veikala vitrīnā. Sirdis, aknas, māgas. Asinis, limfa, šķidrumi.
Kas, pie velna, šī par dzīvi. Cilvēku un vistu sirdis vitrīnā. Nekam nav laika. Pat dzīvot.

Bet vai nedzīvojis paliksi. Kaut kas sasodīti skaists tomēr tajā visā. Redzēt, just, piedzīvot. Būt. Šoruden un visu laiku.
Šitā vairs nebūs nekad. Vienīgi fotogrāfijās.

Lv.Lv

Krājumi

Reiz pirms vairākiem gadiem man atveda kartupeļu maisu. Bija sesija, tomēr mājās nesēdēju. Tieši tajā vakarā bija paredzēts koncerts.
Viss būtu labi, bet kartupeļu maisu man atveda uz centru un nolika ietves malā pie universitātes centrālās ēkas Raiņa bulvārī.

Domāju, domāju. Kartupeļi vajadzīga lieta, bez kartupeļiem nav dzīves, līdz pavasarim tālu. Koncerts laba lieta, bez mūzikas nav dzīves.
Ņēmām ar draudzeni maisu katra aiz sava gala un gājām uz koncertu Vāgnera zālē. Students paēdis, koncerts dzīvs.

Garderobes tantiņa bija vieglā neizpratnē, tomēr atļāva maisu nolikt pie mēteļiem. Numuriņu gan neiedeva.
Pareizāk sakot, viss notika lielā steigā un tantiņai netika dots laiks apdomāties. Vienīgais, ko viņa spēja – atvērt vārtiņus. Lai maisu nevajadzētu celt pāri letei.

Kas to zina, kāds bija koncerts. Laikam labs.
Kad atgriezāmies pie kartupeļu maisa, tantiņa bija atguvusies un smējās vien. Bija atnākušas arī citas viņas paziņas.
Nē, nu šito cirku. Viss kas ir bijis, bet ka uz klasiskās mūzikas koncertu iet ar kartupeļu maisu!
Tā neesot bijis pat kara laikos.

Vakar gāju pa ielu no koncerta un atcerējos kartupeļu maisu. Mūzika un kartupeļi. Lauku kartupeļi, kas ļāva mācīties veselu semestri un nedomāt, vai ir kas ēdams.
Lija lietus, pa asfaltu tecēja ūdens, mašīnas brauca un šļakstījās. Šur tur pa kādam cilvēkam. Kā viņi dzīvo. Kā viņi satiekas pilsētā un nesatiekas.
Auksts un riebīgs laiks, bet apkārt savās darīšanās no punkta A uz punktu B iet silti un salijuši cilvēki. Tā arī paiet garām.

Uz stūra pie miskastes apstājās večiņa ar celofāna maisu uz galvas. Viņa paņēma no atkritumu kastes papīra kafijas krūzi. Ar nosalušiem un smalkiem pirkstiem lēnām un rūpīgi noņēma krūzes vāciņu, nolika atpakaļ miskastē.
Viņa pielika degunu pie krūzes, paostīja. Laikam labs.
Kafijas smarža pielijušā un drēgnā gaisā.
Viņa pielika krūzi pie lūpām un dzēra aukstu kafiju. Aizvērusi acis.
Es domāju. Kafiju var dzert arī tā. Pēdējais pagaist pieradums pie kafijas.
Kafijas garša uz ielas. Auksta kafija aukstā laikā.
Vņi tā arī nesatikās. Tas, kurš nopirka un neizdzēra kafiju. Tā, kura atrada neizdzerto kafiju.

Veikalā ieraudzīju, cik maksā maizītes. Kruasāns ar sieru – 43 santīmi. Kas tajā kruasānā ir tāds, lai vēlu vakarā tas maksātu 43 santīmus. No rīta būs jau sakaltis. Miltu paka ir tikai divas reizes dārgāka.
Vai tam, kam ir vienalga, cik maksā kruasāns, ir vienalga, ka tas ir sakaltis. Vai varbūt lielveikala auditorijai ir vienalga – nositušies pa pieciem darbiem, viņi pērk visu, kas atgādina sapni par nedzīvoto dzīvi. Tas nekas, ka nav miera. Tas nekas, ka no rītiem nav laika. Tas nekas, ka nav nekā.
Ir pussakaltis kruasāns ar sieru.

Pārdevēja purpinādama atsauca pirkumu. Atkal kāds no plaukta bija paņēmis vairāk nekā spēja samaksāt. Sīka sievietīte ar rūtainu mēteli. Tādi mēteļi ir daudziem, pelēka rūtiņa, melnas pogas. Viņa ilgi domāja, atteicās no siļķēm. Pārdomāja. Siļķes viņai tomēr likās pārāk svarīgas. Viņa atteicās no burkānu maisa un jogurta.
Atcerējos, kā pirms nedēļas viena no viņām atteicās no maizes. Vai nu maizi, vai pienu. Viņai gribējās pienu. Gan jau maizes būtu pieticis ilgākam laikam, bet piens likās vajadzīgāks. Vai varbūt maize mājās vēl bija.

Pa ielu veca sieviete izgrieztām kājām vilka ratiņus. Ratiņos – lielveikala maiss. Maisā – eļļa un tualetes papīrs. Vairākas pudeles eļļas un vairāki tualetes iepakojumi.
Iedomājos. Vai varbūt viņa gatavo krājumus nenoskārstai vajadzībai. Pērk visu, ko var atļauties nopirkt pašlaik.
Lai pēc tam pirktu tikai to, bez kā nevar iztikt.

Atcerējos šī rudens atlaižu dienas vienā lielveikalā. Kā no Pārdaugavas brauca pēc tualetes papīra un veda ar tramvaju. Veselām pakām.
Atcerējos padomju laikus. Bija dienas, kad veikalā “izmeta” tualetes papīru. Cilvēki sakāra striķītī un lielīgi nesa ruļļu krelles.

Lielveikali ir šīs sabiedrības spogulis. Nomaļus nepaliek ne tīņi, kas grabinās gar čipsu kastēm, ne kruasānu pircēji, ne vecas sieviņas.
Lielveikali ir bāze, no kuras uz savām alām velk pārtiku. Nebaltai dienai.

Laiks ir ar atlaidi pirktos tualetes papīra ruļļos.
Kamēr iztērēs, sāksies jaunas atlaides. Varbūt līdz tam laikam viss jau būs daudz labāk.
Vai varbūt vairs nešķitīs tik slikti. Ja jau ir vismaz papīrs.
Vai varbūt visus nemaz nepaspēs notērēt. Mazbērniem paliks mantojumā trīs pakas tualetes papīra.

______________________

No lv.lv

Par krīzi un rudeni

Teksts no LV.lv

___________________________________________________________________

Vēroju cilvēku sejas uz ielas, trolejbusos un veikalos. Šoruden sejās ir skumjas – kā kaut ko pavadot vai zaudējot cerības pēc izmisīgas gaidīšanas.

Nenāks, nenesīs, nepacels rokās un nepažēlos. Nekas nebeigsies.
Laiks ir nežēlīgs, laiks ir ass. Šis laiks ir ieildzis.

___________________________________________________________________

Mēs esam noguruši noskatīties uz bezgalīgu un nepārejošu bojāeju. Vērot, kā sabrūk bijušais, kā irst esošais, kā jaunais tiek celts uz vēl nesagruvušā drupām, kas vēl šūpojas, draudēdamas aprakt nākotni.

Mēs esam noguruši no patiesības. No mūžīgajām skaidrības alkām, no urbšanās notiekošajā, lai saprastu sevi un savu laiku, tagadni un pagātni, lai veidotu nākotnes konstrukcijas, prognozētu savu dzīvi, liktu pa plauktiņiem un iekārtotu kā migu.

No dzīvošanas noguruši. No ekonomikas stabilizēšanās, dzīves līmeņa un riska visu zaudēt paaugstināšanās, avīzēs skandinātās makroekonomisko rādītāju celšanās un nebeidzamas un nepārejošas nabadzības visapkārt.

Esam piekusuši just līdzi, ziedot un glābt. Stutēt, sargāt. Cerēt, smaidīt, ēst pareizi, ģērbties pareizi, paust pareizos uzskatus.

Nezinu, kāda būtu šī valsts, ja kaut kas šeit pastāvētu gadsimtiem ilgi, nemainīgi un droši. Ja kādu ilgāku laiku drīkstētu dzīvot, nebaidoties no pēkšņo neskaitāmo varu un iekarotāju nestajām pārmaiņām, represijām un zaudējumiem.

Ja kaut vai es pati tagad un te spētu noticēt, ka tas, kas ir tagad, būs uz laiku laikiem un mūžīgi. Vismaz tik ilgi, kamēr to gribēs vairākums – vara, zeme un valsts, kamēr to gribēšu es pati.

Kaut manām vēlmēm jau nav nekādas nozīmes. Es esmu paņemta gūstā pati savās mājās un es esmu daļa no valsts un sabiedrības, kam jāiekļaujas vienotajā Eiropas informācijas un ekonomiskajā telpā. Lielā masā, kas nodreb, kad tiek apdraudēts kāds tās gabals, un kas apsorbē triecienus, zaudējot un iegūstot pa kādam gabalam.

Nekam nav nozīmes. Ne tam, ko es vēlos šeit un tagad, ne tam, ko es gribētu nākotnē. Viss, kas notiek ar manu valsti, notiek ar mani, jo es neesmu ārpus. Es esmu iepīta visā tajā tīklā, kas pēdējā gadsimta laikā austs, pārausts un lāpīts jau sazin kuro reizi, un šūpojos diega galā.

Nekas taču nebeigsies. Vismaz ne mūsu mūžā, vismaz tik ilgi ne, kamēr mēs būsim atbildīgi par savām dzīvēm, par savu valsti, kas kārtējo reizi jānostāda uz kājām un jāaizvada blakus Eiropas vecajām demokrātijām.

Kad pienāks pensiju 2. un 3. līmenis, varbūt būs vienalga, varbūt stumsimies savās mašīnās, apciemosim mazbērnus, audzēsim taukus.

Ja nodzīvosim tik ilgi, lai saņemtu pensiju. Ja mums, darbaholiķiem, kam kārtējo reizi – jau nezin kuro pēdējo simts gadu laikā – ir jāuzceļ valsts uz kājām un kam jāstrādā divos un trijos darbos, lai visa būtu gana, būs atlicis laika radīt bērnus.

Ja mums, kuļot krējumā kājas un kustinot prātu, strādājot, cenšoties, lai nenogrimtu bezcerībā un nezaudētu kredītus, līzingus, saistības, lojalitāti, kontus, mājokļus, mašīnas, būs atlicis laika runāt ar saviem bērniem.

Ja mūsu bērni izaugs tajā pašā valstī, kur dzīvojam mēs – Īrijas, Briseles lidmašīnu parautie.

Ja vien viss atkal nebūs sagāzies kaudzē un mūsu dzīves netiks anulētas un izmestas miskastē kā kārtējai jaunajai iekārtai nederīgas.

Ja ar mums nenotiks tāpat kā ar mūsu vecvecākiem, kuru sapņi par savu valsti bija veltīgi un kuru dzīves nederēja jaunajai varai, kuri saņēma mazu pensiju un dzīvoja laimīgi, pa kluso lūgdami Dievu.

Ja ar mums nenotiks kā ar mūsu vecākiem, kas ticēja vienlīdzībai un labākai nākotnei, bet kuru dzīves maksāja pārdesmit privatizācijas sertifikātu un nebeidzamu un neiespējamu aiziešanu pensijā, atkal un atkal tuvojoties vecuma slieksnim un atkal un atkal saņemoties jaunam gargabalam – it kā upes krastu kāds pavilktu nost un būtu jāpeld atkal un atkal bez iespējas atpūsties. Bez iespējas lūgt Dievu, jo pāri ir palikušas tikai šaubas starp vecāku mācīto, padomju skolā dīdīto, Atmodas tūdaliņu sludināto, šodienas baznīcas skandināto, spļaujot ugunis par gejiem un nepareizās partijas politiķiem.

Ja mēs noticēsim.

Ja mēs vilksim diegu, stiepsim gumiju, saglabāsim un izturēsim.

Vakar veikalā, iedama garām piena stendam, nejauši pieskāros svešai sievietei.

Viņa stāvēja pieliekusies un pētīja cenas. Kuru kefīru plēves iepakojumā ņemt, kuru izvēlēties.

Viņa vaicāja pārdevējai, kāpēc tam otram nav uzlikta cena. Pārdevēja nogurusi paskatījās un sāka taisnoties – cena ir, bet cenas nav. Tā gadās. Visi kļūdās.

Tai brīdī, mēģinādama paspraukties garām, pieskāros viņas iepirku grozam.

Man likās, ka sieviete sitīs. Apvaldījās.

Nez, cik šogad ir pašnāvību. Cik neiztur – tepat kaimiņos, savējie. Cik ieiet tunelī, kam nav izejas.

Vai tiks sasniegts Atmodas paģiru laika, 1993. gada, rekords vai tomēr esam iemācījušies izturēt. Vai varbūt visa ir par daudz, tajā skaitā – vientulības un cerību zuduma.