beidzūt aizeju nu lv.lv

īspiejams, nu medeju dīnrokstu palīku tik pi Dīnys. koč jau lobu laiku narokstu i tī, tai pa ratam tik. vakar naktī suoču vīnu rokstu i pamešu kai malnrokstu. lai nūsastuov. varbyut izdziesšu. kod sirds ir par daudz pylna, ir juopaklusej i nazkas juopatur sevī.

cikom tei Dīna vēļ kust i ari piec šuma ar puordūšonom vyss daudz moz pa vacam. partū ka maņ pateik attīksme. teiri subjektivi. kai cylvākam. patikšonys leiminī. tys ir, sadarbeiba i cīns pret mani i munim tekstim. ari nu auditorejis pusis. vysmoz da šuo. 🙂

pareizuok sokūt, maņ vīnkuorši daudz vīgļuok rokstuos latgaliski – breivuok, patīsuok. latgaliski es asu es poša. ir nūsaveics tim, kas muok, gryb, spiej tuo puorskaiteit. latvyski es maloju i atkuortoju cytu tekstus. latgaliski skaņ nu mane pošys, munys bierneibys i tim dziļumim, kur vari atsazeit sev byut vuojs, nadrūss, nalaimeigs, tok reizē ari styprys, prīceigs. latgaliski es asu duorgakmiņs, kas var guozt kolnus. cytuos volūduos es eju ar cytu īdūtim skrybynim, kūka kuojom.

nu lvlv asu prūm. es tai šudiņ izdūmuoju pyrms pādejuo roksta, kū pat napuorpubliceju ite. tai šudiņ saprotu i piec juo.

reiz tam beja juonūteik. navar vysu laiku īt pret kolnu, dzeivuot dzeivi pret spolvu.

kod esi izsmalts i tukšs, nav juorunoj. tuksneša nikod napīlīsi, ka zam zemis nav olūta. nav kuo juot sovu i cytu ļaužu laika i nervu. nav kuo komuot seve, redaktoru, korektoru. tys nav jūs honoraru vārts. breiveiba vysod moksoj vaira.

ilgi tai rokstūt, nav prīcys, azarta, spāka. tys ir, nav pamata byut radeituojam – pasaceļt. partū ka raksteišona ir pasaceļšona. nazkas vaira kai vīnkuorši byut. rokstu to es tikai tuos vīnys šaļts deļ – pasaceļšonys, paceļšonys. kod dasadur dabasi voi kas i pošai breinums, nu kurīnis tyss vyss munu pierstu golūs i monitorā.

raksteišona bez pasaceļšonys ir cepšona i haltura. ni maņ tuo vajag, ni cytim. tod nav tolka cept – tekstu jau tai pasaulī ir vaira kai saprasšonys.

nav jau ari baiguos interesis nu redakcejis – sakuortuot koč voi tehniskuos lītys: piedenis, atstarpis, linkus i t.t., kas patīseiba ir svareigi. navar pasaceļt, ka dūmoj pret voi ka kuojis sasapyn kasdīnys seikumūs. pa laikam tik taida paniska gruobšona i gluobšona, kab napagaisynuotu autora. tok nu tuo jau autoram napalīk vīnkuoršuok. aiz pīnuokuma apzinis ari ilgi napabyusi.

bez pasaceļšonys nav ari talanta. ir nūtics tys, kū apsazynuoju jau febralī voi martā, kod suocēs juošonuos ar cenzuru i korekturu – pošcenzura. niu asu bez spuornu. tys cīši labi ir radzams pādejūs (pavasara, vosorys) lvlv dīnrokstūs. pi tam poša labi apsazynoju, ka roksti ir capti ar cepšonu – frankenšteini. pīnuokuma piec. partū beja smīkleigi komentarūs puorskaitēt, ka anonimai aizstuovu sovus rokstus. naaizstuovu vys. 🙂 partū ka zam sovu rokstu pasarokstu kai es: autore voi saprge. 🙂

sovā ziņā aplauzīņs – tū auditoreju es tai ari naatkūžu. tikai tū, ka jei ir cytaida. i kai lai roksta nakurīnē, kosmosam.

breiveibu navar nūpierkt par naudu. radeituoju tože. maņ vysod ir tīseibys izīt nu ustobys. es pīdaru tikai sev.
a naktineica lai ir i palīk kai pamats. vīta, kur sakopēt i salikt vysu.

partū ka skaiteituojs atrass, ka meklēs. i varbyut ir lobuok, ka  skaiteituojs pats atrūn, ni jam tys teksts buožās viersā  gruomotvežu, juristu i īriedņu portalā uorpus konteksta. 🙂

take it easy.

tei ir tikai jauna īspieja. energeju veļtēt svareigajam, na ceiņai ar nabyutiskuo patmalem.

varbyut koč kod es tī vēļ koč kū publiceišu. varbyut koč kod byus sokoms kas byutisks i lobs. da tuo tei byutu tikai pļurksteišona. a kam juos vajag.

nu, tai apmāram. nikuo personeiga pret kaidu cytu. lāmums pošai seve lobā. mane nav tik daudz, cik ruodīs, deļtuo izdūmuoju dzeivuot taupeiguok. krīze ci megabāda tok. 🙂

paļdis lvlv redakcejai par pīduovuotū īspieju. bez tuo es nabyutu radiejuse vairuokus sakareigus rokstus, par kū asu lapna i šudiņ i kas, es ceru, beja interesni, nūdereigi i cytim. 🙂 reizem ir juopaklausa, kod soka i pīrunoj. reizem vajag sovys golvys, kab atsasaceitu.

a ite apvaicuošona // aptauja

[polldaddy poll=1768114]

Vajadzīgi cilvēki // Нужны люди

Redz, kā sanāk. Šodien stāvēju ielas malā un gaidīju zaļo gaismu, uz luksofora staba ieraudzīju pa pusei nodriskātu uzlīmi. Būtu es gājusi mazliet ātrāk, neko nebūtu ieraudzījusi. Būtu es skatījusies citur, neko neredzētu. Bet es tur biju un redzēju – no uzlīmes palicis tikai uzraksts “vajadzīgi cilvēki нужны люди”. Redzēju un domāju. Domāju un rakstu.

Zinu jau, zinu – tur vajadzēja būt šādam tekstam: “DARBS Steidzami vajadzīgi cilvēki РАБОТА Срочно нужны люди”.
Zinu. Uzlīme sola darbu, laimes oāzi krīzes un dzīves sistajiem. Kas nestrādā, tam nebūs ēst.
Kādam gan vajadzētu būt darbam, ja to ir jāreklamē laikā, kad nav darba. Vai varbūt tie ir pirms vēlēšanām solītie cik tur tūkstoši darba vietu. Piesakies un saņem pēc vēlēšanām. Pirmajiem 10 tūkstošiem alga zem iztikas minimuma un netiks aplikta ar nodokļiem.
Vai varbūt darbs ir jaunu uzlīmju lipināšana. Līdzīgi kā Krievijā, kur nereti starp daudzajiem privātsludinājumiem, ar ko aplipināti visi stabi, virsmas un kastes, parādās sludinājums “Steidzami vajadzīgi sludinājumu līmētāji” – apburtais loks ir sācies: vieniem kaut ko vajag, otri piedāvā lipināt, trešie lipina, ceturtie lasa, bet pa to laiku otrie meklē trešos, kas lipinās.

Zinu, bet varu tikai apbrīnot neatlaidību. Kas būtu Rīgas ielas bez zīmītēm “Steidzami novājēt”, “Похудеть на лето” un tādā garā bezgalīgi. Neskaitot piedāvājumus studēt Bībeli, pārdot vai īrēt dzīvokli. Atrastie un pazudušie kaķīši, sunīši un cilvēki.
Laikam taču šīm lapiņām ir arī mērķauditorija. Iet, iet pa ielu un pēkšņi izdomā, piemēram, īrēt dzīvokli. Vai novājēt. Vai sākt strādāt.

Bet es tomēr par tiem cilvēkiem. Pareizāk sakot, par vajadzīgajiem cilvēkiem.

Vieni vajadzīgie cilvēki ir tie, ko ir jāredz. Ja neredzi, kurš ir vajadzīgais cilvēks, dzīvē tālu netiksi. Vai varbūt pat tiksi, jo kādam citam būsi vajadzīgs, bet tomēr ne tik ātri. Un dabūsi arī pa galvu, ja kādā brīdī nebūsi vajadzīgs.
Vajadzīgie cilvēki pārvietojas svarīgi. Parasti viņiem rokās ir žvadzoša atslēgu bunte un telefons. Viņš te tikai tā izskrējis, jo vajadzēja. Bet vispār runājiet ātri.
Vajadzīgo cilvēku laiks ir dārgs. Viņi var nolikt mašīnas uz gājēju pārejas, autobusa pieturās un pretī vārtiem – viņiem ir jāpiedod, jo viņi ir vajadzīgi.
Viņi nekad neatzvana. Numuru telefonā nesaglabā. Ja tev vajag, tu arī meklē.
Lai ieraudzītu vajadzīgos cilvēkus, brilles nevajag. Viņus var ieraudzīt tāpat, ja ir smalka oža uz tādām lietām. Vai arī – ja ir tik akls un viņus neredz, uzkāpj viņiem uz varžacīm, tad pats vainīgs un dabū pa kaklu.
Pa kaklu jau dabū šā kā tā, bet, ja zina, ka sitējs ir vajadzīgais cilvēks, neko nesaka un varbūt pat tiek pie bļodas. Ja nezina, neredz un nejūt… nu, tad vienkārši kuļas, kā māk.

Tad vēl ir tādi vajadzīgie cilvēki, kas reizēm noder. Tie, ko vēlams turēt sev tuvumā. Tādas kā lāga dvēseles, bezmaksas psihoterapeiti, santehniķi un tādā garā. Cilvēki, kam var piezvanīt gandrīz jebkurā diennakts stundā.
Pirms pāris gadiem ieklīdu kaut kādā jocīgā kaut kāda jocīga soma vai krieva lekcijā par draudzību. Soms bija atbraucis uz Sanktpēterburgu vai varbūt krievs bija atgriezies no Somijas un stāstīja krievu studentiem (un tādiem nejaušiem universitātē iebridējiem kā man), kas ir draudzība.
Neko vairs neatceros. Lekcija bija diezgan baisa, un ārā spīdēja saule, lai arī nesen bija lijis lietus. Nez kāpēc ļoti labi atceros nevis auditoriju, bet laika apstākļus un tādu kā applūdušo pagrabu smaku gaisā, bet varbūt tā bija smaka no Ņevas un kanāliem. Vakara sauli slīpiem stariem un peļķi fakultātes durvju priekšā, kam bija jākāpj pāri pa izļurkātiem dēļiem, kas zem soļiem cilājās un plakšķēja netīri duļķainā ūdenī.
Tomēr lekcijas galvenā tēze mani mulsināja visvairāk. Proti, somi draudzējas tāpēc, ka ir patīkami būt kopā ar cilvēkiem, iedzert kopā alu un palamāt valdību, bet krievi draudzējas tāpēc, ka vajag ļoti daudz paziņu, kuru vidū vajadzības gadījumā atrast atbalstu – paziņas autoinspekcijā, galdniecībā, poliklīnikā, universālveikalā vai paziņu paziņas, kas strādā autoinspekcijā, galdniecībā, poliklīnikā, universālveikalā un vajadzības gadījumā var palīdzēt kulties pa dzīvi.
Tas ir, somi no saviem draugiem pat negaida, ka kāds no viņiem varētu palīdzēt pielikt izlietni, savukārt krievi neredz vajadzību draudzēties ar tādiem, kas nemāk ne pielikt izlietni, ne pieinstalēt printeri.
Nevarēju saprast, vai esmu soms vai krievs. Secināju, ka laikam soms, jo svarīgāk par izlietni vai printeri, ko galu galā var pielikt arī par naudu, ir savējie, ar ko var papļāpāt par dzīvi un sasodītajām izlietnēm un printeriem.
Bet kas zina. Varbūt tomēr ir labi, ja ir liels paziņu pulks – tāds kā atbalsta tīkls, kurā ir policisti, ugunsdzēsēji, ārsti, skolotāji, datoristi, reklāmisti utt.
Vieglāk izdzīvot, ja neesi viens. Ja ir draugs, ar ko parunāties, paburkšķet un pasmieties par dzīvi. Vai draugs, kas zina, kā restartēt datoru, dzīvi un visu pārējo padarīšanu.
Vai vismaz tvitera konts, kurā iemest ziņu un cerēt, ka kāds paķers un atbildēs, varbūt pat palīdzēs. Starp citu, tviterī esmu tikusi pie paziņām, haltūrām, padomiem. Pat nostopējusi mašīnu un dabūjusi kaķi. Tas ir, kaķi es tomēr nedabūju, jo atteicos.
Vajadzīgie cilvēki mētājas visās malās. Spēj tikai nodibināt draudzīgas attiecības. Sevišķi bada laikos noder katrs, kam ir labi padomi, sakari, idejas vai vismaz govs un jautrs prāts uzmundrināt citus.

Vai valstij vajadzīgi cilvēki? Mazi, veci, jauni, stipri, slimi, veseli, noguruši, nelaimīgi, dzīvespriecīgi, nīgri, kašķīgi, laimīgi, azartiski?
Vajadzīgi nodokļu maksātāji. Lai vieni uzturētu otrus, otrie trešos un trešie pirmos. Lai slimajiem ir zāles, mazajiem skola un vecajiem pensija.
Vajadzīgi jaunie un stiprie – viņi ir sistēmas dzinējs, riteņi, korpuss un spēks.
Vajadzīgi vecie, slimie un nogurušie – viņi reiz bija, viņi varētu būt, ja atpūstos, ja viņiem paietu pretī.
Vajadzīgi mazie – viņi būs. Droši vien, ka būs. Ja neaizbrauks līdzi mammai un tētim uz ārzemēm vai vispār piedzims.

Patiesībā es nezinu, vai cilvēki ir vajadzīgi. Tas šajā laikā ir visbriesmīgākais.
Briesmīgāk par to, ka nav naudas, ir neziņa, ko darīt ar naudu. Briesmīgāk par valsts zaudējumu ir nemācēšana dzīvot savā valstī.
Šajā bloga ierakstā es šā kā tā ne pie kāda gala netiku: cilvēki ir vajadzīgi, cilvēki nav vajadzīgi. Ir vajadzīgi, jo ir vajadzīgi. Nav vajadzīgi, jo nav vajadzīgi.

Bet nobeigumā es vienalga gribu pastāstīt par sunīti Tobīti, kam ir 11 gadu, no tiem pēdējos 3 viņš ir nodzīvojis dzīvnieku pansijā “Ulubele”.
Izlasīju rakstu un komentārus mazā cilvēka ziņu aģentūrā tribine.lv, un man palika tā jocīgi.
Suns ir slims, viņam ir audzējs. Tomēr cilvēki nevēlas viņu iemidzināt, jo “Tobīša actiņās liesmo īsts dzīvotgribas ugunskurs, kuru mēs šobrīd neuzdrošināmies nodzēst”, un aicina ziedot naudu suņa pārtikai un medikamentiem.
Kas varētu būt bezjēdzīgāk kā ziedot veca un uz nāvi slima suņa barošanai un ārstēšanai, ja, kā šovakar lasu, piemēram, diena.lv, ir nolemts: par 10% tiks samazinātas visas vecuma un izdienas pensijas, vecāku pabalsti, par 20% algas valsts finansēto iestāžu darbiniekiem, par 70% pensijas strādājošajiem pensionāriem utt.
Lasīju komentārus par sunīti Tobīti un brīnījos. Katram taču ir izvēle – ziedot vai neziedot. Ziedot vecam sunim vai bērnu slimnīcai, patversmei vai radio.
Arī man laukos ir divi veci suņi. Ripsis, kas ir pirkts laikam vēl par krievu rubļiem – ne tāds redz, ne dzird, bet asti luncina, ja saož. Maksis, kas atnāca pats, jo kaut kur bija jāiet – pēc sašaušanas un operācijas palicis pavisam stīvs, bet priecīgs un laimīgs, īsts suņa prieks, slapjais purns un astes vēzeklis.

Bet varbūt runa nav par vecu un slimu suni.
Lasot “(..) uzskatu, ka tuvu pie nāves gultas esošiem penžām labāk piedāvāt vieglu un ātru nāvi, nevis “dzīvot uz bezbožna dārgām zālēm vai pie sistēmām” un galus atdot mēnesi vai divus vēlāk, ja to vietā var glābt strādātspējīgus cilvēkus” vai ” (..) jaunus cilvēkus vai dzīvniekus, kas var būt noderīgi darbam (ja vien tie nav nelabojami garīgi slimi, kāpēc no viņiem jēgas nekad un nekādas nebūs, tikai maksāsim nodokļus, lai tie turpina siekaloties un tupi smaidīt), nevajadzētu glābt”, es lasu par nevajadzīgo cilvēku: veco, slimo, aklo, nederīgo eitanāziju.

Tātad ir vajadzīgie cilvēki un nevajadzīgie. Vajadzīgie strādā, maksā nodokļus un uztur valsti. Nevajadzīgajiem atņem slimnīcas, kompensējamos medikamentus un ļauj klusiņām nomirt.
Tikai vai lēmumu par tiem, kas nav vajadzīgi, var pieņemt tie, kas šobrīd ir vajadzīgi. Vai varbūt šobrīd vajadzīgie var lemt tikai katrs par savu nākotni, kad paši kļūs lieki, slimi, veci un nevajadzīgi.

______________________________________________________________

Raksts tika sagatavots publicēšanai lv.lv blogā, bet netiek tur publicēts, jo es, autore, pati to vairs nevar izdarīt. Tas ir, kaut kāda reforma, kaut kas izlabots, beidzot viss notiek glīti un sprauni, bet tiesību mazāk.

Gan jau rīt kāds atnāks uz darbu un publicēs. Labi, ka šis nav piektdienas vakars, jo tad manis cepto rakstu publicētu tikai pirmdien – sak, nedēļa uz priekšu vai atpakaļ.

Tā nu sanāk – labāk atpakaļ nekā uz priekšu. Jo tas ir solis atpakaļ – interneta medijā pazaudēt ātrumu un tiešamību. Ieslēdzot cenzūras iespējas. Vai manā gadījumā pašcenzūru, jo nemāku rakstīt kādam, kas lems – der vai nē. Tas pārāk atgādina sacerējumus skolā – atzīmes dēļ bīdelēt miltus atbilstoši tā brīža učenes gaumei (cenšoties uzminēt, kas ir topā, un pielāgoties) un cept noteiktu vārdu skaitu, kas atbilst kaut kādiem debiliem skolēna prasmju normatīviem.

Kam vara, tam vara. Kam portāls, tam atslēgas. Ja ne čakarēties ar korektūru un cept mistiskus “uzlabojumus”, tad vismaz liegt iespēju publicēt pašam. Pēc 2 pamanītām teksta “uzlabošanām” un konfliktiem to sakarā tiku pie personas apraksta labojuma un pašas iekļautas piezīmes : “Teksti publicēti autores redakcijā” un jau uzelpoju. Manuprāt, tikai loģiski – autora tiesības uz savu tekstu un katru tā burtu un kļūdu. Ja grib labot, jāsaskaņo. Jo sevišķi, ja tas ir blogs. Lai gan  par blogiem viņi to vairs nesauc. Arī labi.

Pēc korektūras atcelšanas jau nopriecājos, ka beidzot tas būs mans teksts un pēc tam nebūs jātērē laiks pārlasot, vai atkal nav ielaboti kādi pārcentīgas korektores brīnumi, viņai krīzes laikā tak jau cenšoties pierādīt savu neaizvietojamību un acīgumu. Tomēr nē. Atkal jauni brīnumi – tagad var saglabāt tikai kā melnrakstu, publicē laikam taču cits.

Nu vai zin… Sanāk, ka a priori tieku atzīta par neuzticamu personu, kas nejēdz savirknēt vārdus tā, lai puspasauli nesarīdītu pret citu puspasauli, nesaceltu dzimtu un rasu naidu un vismaz indīgu burkšķēšanu komentāros, ja ne revolūciju. Ja jau vairs nevar uzticēties un pirms publicēšanas jāpārbauda.

Labi, ka pamanīju pēc šitā sviesta (eksperta viedokļa) uzrakstīšanas. Jau tā bija grūti atbrīvoties un rakstīt. Pareizāk sakot, tas tā arī nenotika un cepu kā skolas sacerējumu – ciest nevaru sacerējumus. Tagad tikai nīgrums.

Gan jau taisnība vien ir – viņi mani uzaicināja, viņi dod darbu, viņi arī čakarē. Bet es nemāku pielāgoties un eksistēt. Sak, kaut kādi skolas gadu kompleksi – ja tev neuzticas, tāpēc riebsi vēl vairāk. Vai notīsies no spēles laukuma.

Nudien, laikam esmu kaut kāds lielceļa bandīts vai valodas mauka, kas sagraus lv.lv labo slavu lupatās. 🙁

________________________________________________________

13. jūnijā pieleca lv.lv gļuks

baidoties, ka teksts rakstot pazudīs, nospiedu “saglabāt melnrakstu”.
tad nu tagad arī stāv melnraksts – bez iespējas publicēt. tas ir, kā melnrakstu tekstu var tikai bezgalīgi labot, bet iespējas publicēt nav.
tas ir, ja grib publicēt, nedrīkst saglabāt.

ērmu bars… citējot sevi: “datorpuišu līkās rociņas”. 😀

netaisos iespringt. ja kāds no redakcijas pamanīs, lai publicē. ja ne, lai stāv.

Latvijas cena

Nu jau laikam ieslēdzies pirmsvēlēšanu sprints. Kandidāts A sola tik. Pirmo reizi. Kāds sola vairāk? Kandidāts B sola vairāk. Pirmo reizi. Otro reizi. Kurš vairāk? Trešo reizi. Pārdots.

Interesanti, cik lauku slimnīcas un lauku skolas varētu eksistēt par Šlesera kampaņas naudu? Jeb ļaužu stulbumam ir citas mērvienības?

Uz katra kāpņu pakāpiena pa Šlesera avīzei. Sola nonest zvaigzni no debesīm.
Ir mazi meli, lieli meli un aģitācija.
Vai varbūt tā jau ir taisnība.
Ja kaut ko atkārto n reizes, nav iespējams tam neticēt.
A ir labs, A ir labs, A ir labs. Kolektīvā hipnoze.

Ja kaut kam ļoti tici, tas piepildīsies.
Ja kaut kam tici no visas sirds.

Vai solītāji tiešām tic, ka var to, ko sola?
Nez, cik Napoleonu ir Tvaika ielā.
Ja Napoleons klaigā TV, viņam var ticēt. Ja runā trolejbusā, viņam visi nav mājās.
Ja Napoleons kāpj tribīnē, viņam aplaudē. Ja Vanšu tilta trosēs, neiedod pat eklēru.

Esmu domājusi par līderiem un sektantiem.
Lai citi noticētu, ir jātic pašam. Harizmātiskām personībām ir vieglāk. Vēl vieglāk ir apsēstajiem, kas dzīvo paralēli un ar putām uz lūpām.
Cik bieži ticība citam robežojas ar sevis un savas patības noliegumu.

Kolektīvā pašnāvība vai varbūt tā ir Latvijas maniakālā ticība mesijām.
Es pats neko. Ko nu es.
Bet tas pa TV gan – skaisti runā. Un viņš tāds aktīvs. Sola. Un darīs. Gan jau darīs.
Nevar būt, ka visi ir slikti. Šis šoreiz noteikti būs labs.

Kad pret plakātiem un TV iestājas imunitāte, ir jāmeklē jaunos ūdeņos.
Politiķi taustās, taustās jauno mediju vidē internetā. Bet tad mauc ar copy-paste metodi blogus un klipus visos interneta medijos pēc kārtas.

Pēc cik elektrošoka devām iestājas vienaldzība.
Pēc cik smaržu paostīšanas deguns vairs nespēj neko saost.

Kam man būtu vajadzīgi politiķi, kas to vien dara kā blogo un raksta komentārus.
Kam man būtu vajadzīgi politiķi, kam par mani piekāst un kas skatās ar Lielā Tēva aci no plakātiem augstu virs manas galvas. Sak, pret tik lielu cinisma devu nevarēs pastāvēt neviens.
Kam man būtu vajadzīgi politiķi, kuru vietā internetā sēž studentiņi un falsificē īstenību. Vai kuru vietā runā PR kantori.

Ir lieli meli, mazi meli un noklusēšana.
Un interneta klačas.

Vēlēšanas Latvijā ir pārvērtušās par PR kantoru izklaidēm & sacensībām. Kurš kā un ko.
Kandidāti ir produkts, ko pārdod. Tēls, ko veido. Prece, ko iesaiņo.
Piemeklē krāsu un izpausmes. Šis ar zaļu banti, tam dzeltena.
Laikam jau visas krāsas ir aizņemtas. Ja dibinātu jaunu partiju, laikam būtu jāņem rōzā bante.

Lomu spēles.
Šie būs radikāli un par 1 tautu, šie radikāli un par citu tautu. Šie te būs par pozitīvām pārmaiņām. Šitie būs stabili un priekš stabilajiem. Tos varētu noformēt kā jaunos un progresīvos, šitie lai būtu vismaz no ulmaņlaikiem. Katram savs. Gan jau uzķersies.

Kāds tam sakars ar valsti un ar mani.

Un ko man pēc tam darīt ar tiem nopirktajiem politiķiem, ko man smuki iesaiņoja un es nopirku par 1 balsi.
Viņi taču visticamak nemāk neko citu kā vien kandidēt, blogot un solīt.
Vienkāršākais un pasīvais līmenis – iesaiņot sevi kā preci, aptīt banti un kandidēt.

Nez, ko viņi darīs pēc tam.
Kā tad viņi domā tikt ārā no Lielās Likstas. Tā reāli, nevis ar zvaigzni pierē un ar mēnesi uz krūtīm – zvaigžņu dēls, pestītājs un zirnekļcilvēks vienā personā. Saskatījies amerikāņu filmas par pasaules glābšanu.

Kas būs pēc apokalipses? Piemēram, 15. jūnijā.

Profili draugos, tviterī stāvēs klusi. Apklusīs blogu spams un komentāri. Visas interaktīvās saites un kontakti ar tautu un vēlētājiem atslābs.
Varēs aizmirst uz pāris gadiem un izdzīvot atsevišķi.
Kad aģitētāji būs prom un PR kampaņas beigušās.

Un tomēr.
Cik slimnīcas var nopirkt un uzturēt par PR kampaņu naudu?
Cik skolas varētu turpināt eksistēt?
Cik Latvijas ciemi un mazās pilsētas?

Tomēr publicēju Lv.lv

Galvu nost!

Sāku rakstīt latgaliski un atcerējos, ka lv.lv tak ir jāraksta latviski. Neko darīt, esmu tā pieradusi pie paralelitātes, ka lielākoties pat nepamanu, kādā valodā rakstu. Bet ne jau par to gribēju rakstīt.

Patiesībā vispār negribēju rakstīt, bet nevaru nepapriecāties par pagaidām jautrāko šodienas ziņu – “Drīzumā uz ielas vairs nedrīkstēs atklāti dzert kvasu, kefīru un citus dzērienus, kuros alkohola koncentrācija ir 0.5 grādi.” Drošības labad paskatījos kalendārā, vai nav aprīlis.Pirmsvēlēšanu laiks ir smieklīgs. Ne dienas bez pārsteigumiem un populisma. PR dzirnavas maļ un maļ. PR dzirnavas maļ lēni un izmaļ tautas varoņus un dievus. Par kādu no viņiem jau vienalga būs jābalso.

No rīta atvēru Tviteri un ieraudzīju ziņu par briestošo kefīra un kvasa dzeršanas aizliegumu. Raksts atrodams šeit.
Nenopriecāties. Nenoņirgties.

Ziņu portāls www.db.lv raksta: Rīgas domes Drošības un kārtības jautājumu komiteja esot atbalstījusi grozījumus pašvaldības noteikumos par alkohola (ne)lietošanu uz ielas.
Alkohols, redz, ir ne vien šņabis, liķieris, alus un punšs. Alkohols ir arī kvass un kefīrs, jo arī tajos ir alkohols. Piemēram, “Ulmaņlaiku kvasam” tas norādīts arī uz etiķetes maziem burtiņiem, alkohols 0,5 %.

Svētdien vakarā gājām pa ielu ar slotu un kvasa pudeli, kas 1:1 atgādina alus pudeli, un vēl norunājām – vai ta nu šito ar neaizliegs. Vai ta nu policija neliks maksāt – pudele pa gabalu mats matā atgādina alus pudeli. Tas nekas, ka iekšā kvass.
Nosmējāmies un aizmirsām. Izrādās, tiešām.

Laikam drīkstēs dzert tikai mākslīgos cukura kvasus, kas ražoti no koncentrātiem un garšo pēc limonādes un cukurūdens. Un kefīra vietā jādzer piens.
Vai varbūt tā ir ilgi solītā piensaimniecības nozares glābšana? Reklāmas sauklis “Piens uz tavām lūpām”, dzert pienu ir cool. Nenormāli kruti un stilīgi staigāt ar piena tetrapaku. Visi tā dara.

Dzert alkoholu uz ielas nedrīkst. Nekad gan neesmu sapratusi šī aizlieguma būtību.
Nerādīt nedzērājiem, ka eksistē alkohols? Tad jau nedrīkst dzert no pudeles, kas atgādina alkohola pudeli. Un var dzert no sulas tetrapakas vai Kolas pudeles. Vai celofāna vai papīra maisiņā ievīkstītas alkohola pudeles. Lai tik bērni neredz.
Nepiedzerties uz ielas? Bet tad jau aizliegums attiecas tikai uz procesu, nevis sekām – nevienam nenāk prātā aizvākt no ielām vecas bomzenes ar retiem zobiem un apčurājušos večus, kas guļ uz ietves. Vai pusaudžus jautrā ālēšanās prātā, jaunēkļus ar sapravītu dūšu, jauņuves ķiķinošā stāvoklī, saimes tēvus ar līganu gaitu.

Varētu pieņemt, ka reto zobu bomzenes un čurājošie veči vismaz var noderēt kā uzskates materiāls – dzersi, arī tāds paliksi. Es pat teiktu, ka derētu mācību ekskursijas pa Maskačku un tirgus rajonu, kur sevišķi liela veco dzērāju koncentrācija.
Skolotāja iet ar rādāmkoku un demonstrē – te, lūk, aknu cirozes sekas, dzeltena seja un zobi no pīpēšanas, te nolaidīgs apģērbs un psiholoģiskie traucējumi, te urīna nesaturēšana.
Bet ko ar tām jauņuvēm un jaunēkļiem? Kā dzēruši, tā dzer. Uz priekšu slēpjot arī kefīra paku un kvasa pudeli.

“(..) visiem sen jau ir bijis jāsaprot, ka alkohols ir jālieto mājās, bāros vai restorānos,” tā “Dienas Biznesa” rakstā apgalvo Modris Jaunups.
Savu kefīru dzer tikai virtuvē, bārā un restorānā.
Vai varbūt tur arī sakne – dzer un maksā restorānā, nevis uz ielas veikalā pirkto.

Pirms pāris gadiem sēdējām un dzērām alu Maskavas centrā. No pudeles. Gaidot vilcienu uz Sibīriju un pāris stundās cenšoties saost metropoles gaisu – šodienas burzmu, orķestri gājēju tunelī, čigāniešu bara ķērcienus, ielencot un aptīrot kādu neveiklu gājēju, pūļa ņurdoņu, burzmu, gadsimtu putekļus, kas sanesti no visas Krievijas un sasēdušies Maskavas porās, gaisā parauti un skrien pa plašo ielu vagām. Aizķerdami zelta cakas un marmora plāksnes, betona stabus, gājēju kājas, reklāmu draskas un klaiņojošo suņu astes.
Viens nu gan. Dzerot alu pilsētas centrā un skatoties uz miliciju, kas aiziet ar automātiem un nepievērš uzmanību, jo neesmu kaukāziete, melnā, gruzīniete un izskatos daudz maz balta, krieviska, sava, sajutu kaut kādu kontrastu. Brīvību dzert un reizē tos automātus milicijai pie sāniem.
Kas gribēs aizliegt Krievijai dzert, tas ilgi tronī nenoturēsies. Tā skaidroja vecis vilciena vagonā. Dzēra visi. No rīta viņam nokrita brilles un saplīsa. Bija aizmidzis 2. stāvā ar visām brillēm. Pēc tam sēdēja rāms un dzēra tālāk.
Tas tomēr labāk nekā citam vecim citā reizē. Kas no 2. stāva vagonā nokrita viss un arī drusku saplīsa. Arī sēdēja rāms un neko vairs neteica.

Tā nu pie sevis domāju – te aizliedz sēdēt zālienā, te atkal taisās atļaut. Vismaz pa laikam atkal un atkal parādās tāda ziņa. Te aizliedz alkohola tirdzniecību, te jau pašu alkoholu. Te atkal grasās aizliegt visu, kur ir alkohols.

Starp citu, maizes mīklu arī raudzē un tur gan jau ir kādi % alkohola – arī izceptā maizē. Aizliegsim raudzēto maizi arī. Ja nu kāds noreibst.

Uz ielas turpmāk drīkstēs ēst tikai neraudzētās maizes plāceņus.
Un ko darīt ar bērzu sulām? Tecina un raudzē! Nelegālas alkohola ražotnes viscaur Latvijā. Galvu nost!

Nez, kas tālāk. Ko vēl.

Rakstu ieliku lv.lv

Tāpat vien

Šodien slinkoju.
Ja darba svētki, tad darba svētki – svētki bez darba. Svinot to, ka citādi ir daudz darba.
Līmēju albumā pagājušā gada bildes, dzeru kafiju un klausos Youtube renesanses mūziku. Skumjos stāstus par karaļiem, karalienēm un karaļbērniem. Dzimušiem, mirušiem, mīlējušiem.
Ērmotie, ērmotie ļaudis, kas 21. gs. pārģērbjas un dzied kā agrāk. Braukā pa festivāliem un pagājušajā laikā mēģina atrast to, kā nav šodien – mieru, varonību un mīlestību. Vēlreiz izstāstot stāstu.

Pēdējās pāris nedēļas bijušas īsts maratons. No darba uz darbu, pienākumi pret citiem un saistības ar citiem. It kā nebūtu nekāda cita attiecību veida kā vienīgi pienākumi.

Atvelcies kārtējo reizi pirms pusnakts mājās no darbu darbiem un domā, ko lai dara: ēst, gulēt, sēdēt internetā un atbildēt uz n-tajiem e-pastiem? Glābt un pestīt?
Vai varbūt nedarīt neko. Neēst, negulēt, nevienam nerakstīt.
Un nospļauties par pienākumiem, solījumiem, projektiem, iecerēm, idejām, vajadzībām.

Vakar paņēmu bezalgas atvaļinājumu. Bez jebkādām saistībām, pienākumiem. Jo nevar peldēt bezgalīgi, atkal un atkal atliekot krastu. Ir vajadzīga vismaz sala atpūtai. Ja ne krasts.
Zinu, ka tagad pa laikam visi iet bezalgas atvaļinājumos. Tāpēc, ka liek. Tikai presē parādās informācija, ka brīvprātīgi.
Nu un. Nekas tā neatbrīvo kā bezalgas atvaļinājums – nevienam neesmu parādā neko. Neviens nemaksā par manu laiku. Viss, ko dari, ir mans.
Bez rāmjiem un piederības.

Šis laiks ir labs. Katra krīze ir iespēju laiks, jo tā ir izkāpšana ārpus sliedēm. Iespēja izrāvienam, būšanai citādi, attīstībai.
Ir tikai niecīga nianse – krīze ir sastingums, uzvarēs tas, kas pirmais izkustēsies īstajā virzienā.
Tāpat kā 1993. gadā, kad Atmodas sapņiem sekoja smags ekonomisks un sociāls aplauziens. Vai kurā tur gadā, kad plīsa noguldījumu lielo peļņas procentu burbulis un pazuda bankas un zārku nauda.

Šobrīd jau arī nekas liels nav noticis. Tikai vairs nevar pa vecam un ir jāmeklē jauni ceļi.
Zaudēs tie, kas nespēj vai nevar izkustēties un savas dzīves grožus paņemt savās rokās – vājākie: sociāli neaizsargātie, veciem, mazie, slimie.
Pieredze ir tikai veids, kā nepieļaut vecās kļūdas. Jo pieļautas jaunās kļūdas ir jauna pieredze.

Protams, es negribētu šobrīd dzīvot reģipša mājā mūsdienu latviešu geto kaut kur Pierīgas purvā un domāt – ko nu. Jo bez mašīnas netiec pat pēc maizes. Taču arī reģipša karalistē ir iespējas.

Vēroju, kā saplaukst zemnieku tirdziņi, atveras jauni veikaliņi – īsta gaļa, īsti āboli, īsti kartupeļi.
Lielveikalu paradīzes sapnis ar gaišajām flīzēm, mūziku un pērc šodien, maksā rīt, ņem divus par vienu cenu izsapņots. Veikals, kas izskatās kā ārzemēs, nenozīmē, ka dzīvojam citur.
Smirdīgās piparbodes un mazveikali ar čipšiem, pelmeņiem, pienu, alu, kečupu, batoniem, košļenēm nomainīja spožie un sakārtotie lielveikali.
Tomēr vēl labāk ir ieiet šodienas mazveikalā un varbūt nedabūt kečupu un majonēzi, toties pārdevējas labdien un mazliet apvītušus pēc Latvijas pagraba smaržojošus ābolus.

Lai vai kā.
Viss, kas notiek, notiek tikai vienu reizi.
Vēro un priecājies. Atkal pavasaris, un visās malās eksplodē pumpuri. Kā lai nesmaida.

Beidzot krīze ir atnākusi arī pie manis ar saviem -20 % algas. Bet vai nav vienalga.
Ne bija, ne ir. Ne būs, ne nebūs.
Bija un būs.

Vienalga tak par visu.
Ja kādam ir milzu alga, 20 % varbūt arī ir žēl. Pazaudēt 1000 latu vienmēr ir sāpīgāk kā, piemēram, 100 vai 20 latus. Tāpēc jau droši vien amatpersonas pa laikam atkāpjas – samazinātā alga esot par mazu.
Manā gadījumā tas neko būtisku nemaina. Jo kamēr naudas pietiek, par to nav vērts domāt. Sevišķi, ja dari darbu, kas patīk un ko vari padarīt.
Droši vien par darbu, kas dod gandarījumu un piepildījumu, var pat piemaksāt. Protams, ja ir no kā maksāt un par ko dzīvot.

Kamēr uz ielas nav jātirgo pūpoli kā 1997. gada pavasarī, lai sanāktu 6 ar pusi lati un varētu mēnesi dzīvot, es sevi uzskatu par diezgan turīgu personu.

Protams, ir smieklīgi paralēli projektu tāmēs rakstīt simtus, tūkstošus un simttūkstošus.
Kaut patiesībā tas ir tik relatīvi.

Trakāk, ja ir 60 latu un nav ne mazāko ideju, kad būs vēl kaut lats. Kad ir skaidrs, ka par to naudu būtu jānopērk kaut kādas drēbes, lai varētu nopelnīt citus latus – puslīdz pieklājīgā paskatā meklējot darbu.
Vai ja ir 50 santīmu un jānodzīvo veselu nedēļu.
Un nav ideju, kad būs nākošais lats.

Taču vienmēr ir izvēle. Ieguldīt mašīnā un mājā vai smadzenēs. Cerot, ka mājas paliks arī tad, kad iestāsies vecuma ku-kū. Un cerot, ka ar smadzenēm vienmēr var tikt pie jaunas mašīnas.

Tā nu tas ir.
Reizēm ir nenormāli daudz darba un naudas, bet nav laika to tērēt.
Reizēm nav nekā un nav iespējams iegūt neko – viss notiek citur.

Tas ir – būt iekšā vai būt ārā. Piederēt vai būt liekam. Pelnīt vai patērēt.
Būt pa vidu laikam nav iespējams.

Reizēm ir tik patīkami atvilkties mājās ap pusnakti un atrast vakar no rīta 6 nesaklātu gultu.
Nav jāklāj. Var krist un gulēt.
Tik sasodīti laba sajūta.

Reizēm ir tik patīkami nedarīt neko būtisku. Satikt draugus, aizbraukt prom. Vai vienkārši būt.
Laiks savai dzīvei, dzīvošanai un draugiem ir jāparedz vienmēr. Vienkārši domāšanai, iesmiešanai un sarunām.

Jo nekas nav tik svarīgs, lai nevarētu būt nesvarīgs.
Tas arī viss. Dzīvojam.

P.S.
Kaut kad šodien jādodas ceļā. Nav ne jausmas, kā un pa kurieni, bet kaut kad rīt vai parīt jābūt Vācijā un aizparīt vai kaut kad Hamburgā. Kur pirms pāris dienām bija cūku gripas perēklis.
Atvainojiet, no šodienas PVO cūku gripu vairs nesauc par cūku gripu, lai pasaulē nemazinātu cūkgaļas patēriņu. Priekā!
Cūkām sveiks. Trillām būt!

___________________________________________________

Roksts beja paradzāts lv.lv – tok jim ir tik debila platforma, ka tī nikuo navar īlikt.

Tys ir, seseja nūvacoj i vaira navar publicēt. Tok navar ari izaloguot i suokt nu jauna. Tok tys vēļ pupu myzys – ari saglobuot malnroksta tī navar. 😀

Piec laika raugi jau jaunā sesejā, otkon navar – īsalogoj, a rezultats taids pats. Publicej, a napublicej.

Eisi sokūt – datorpuiši jim tī ir izmaklāti. Pusgodu taisēja, sataisēja. Tod godu puortaisēja, taipat naīt.

Ak jau naīt deļtuo, ka lītoju Mozilla. Tok deļtuo tok es nesauokšu lītuot Explorer.

Eisi sokūt – reizi mienesī sasajiemu i nikuo.

Labi, ka ir itys blogs. 😀 I voi ta maņ vajag, lai jis karojās lv.lv – ka nasaīt, tok i navajag.

Niu skrīnu prūm, jau ceļš sauc – Pūleja, Zīmeļvuoceja, sazyn kurīne. :)))

Sv. Speerka aforismi par dzīvi

Lai nerakstītu par skolotāju protestiem par algu samazināšanu un jau pāris gadu desmitus ilgo jēru klusēšanu par izglītības saturu, kvalitāti un samērojamību ar darba tirgus prasībām, par skolas dotās gara bagātību nastas un psiholoģisko traumu nozīmi elitāro skolu bijušo audzēkņu karjeras un dzīves iekārtošanā, par izglītības standartu pievilkšanu aiz ausīm un papēžiem atbilstoši dažādām jaunākās modes tendenču diktētām Prokrusta gultas dimensijām, par latvju rakstinieku un dzejnieku tiesāšanos par gulēšanu vai negulēšanu kāškrustā, par potenciālo deputātu profiliem sociālajos tīklos un citām vēlēšanu dīvainībām, par dažādām kaislībām ap leksikas normēšanu un latvju vārdnīcu arhaiskumu, kā arī par citiem niekiem, kas skar mūsdienu latvju prozas un dzejas darinātājus ar vai bez privātās dzīves un “Privātās Dzīves” varoņus ar vai bez literāriem izdomājumiem un žurnālistu sacerējumiem, dažādus notikumus ar viņiem un šo notikumu falsifikāciju un klasifikāciju, literāro mediju dzimšanu, miršanu un dzīvošanu ar vai bez kritikas gādīgās rokas vai indeszoba, nerunājot nemaz par tādiem jaukumiem kā reālās dzīves dīvainības ik uz soļa, kas skar ikkatru, kas tur acis un ausis vaļā un ar prieku uzlūko šīs pasaules notikumus, ļaudis un viņu izdarības, šonakt es rakstīšu par Sv. Speerka atziņām par dzīvi.

Kas ir Sv. Speerx?

Sv. Speerx ir bibliotēku aizgādnis.

Jo zeme, kam ir savs bibliotēku aizgādnis, noteikti uzcels bibliotēku.

Sv. Speerx

.

Sv. Speerka aforismi

paradzēti tirguošonai pie kases jebkurā tā cienīgā grāmatveikalā

.

Sv. Speerx un darbs

Sv. Speerx ir veiksmīgi iekļuvis šajā zonā un domā – ko tagad darīt.
Sv. Speerkam nepatīk neko nedarīt un patīk darīt neko, bet vienmēr jāizvēlas.
labāk nedarīt neko prātīgu nekā darīt kaut ko prātīgu.
rakstīt šite jēdzīgāk nekā urbt.

Sv. Speerx un slinkums

slinkums ir vienīgais normālais cilvēka agregātstāvoklis.

Sv. Speerka aforisms par dzīves jēgu

visu mūžu var pateikt vienā teikumā, bet kāds cits mokās un dzīvo 80 gadu.

Sv. Speerx šķiro atkritumus

sēdēju darbā uz palodzes un ar melnu biroja nazi drāzu melnu zīmuli. palodze sasilusi saulē, kanālā peld pīles, žvankst trolejbusi. pavasaris. pa bulvāri aiziet pa kādam gājējam, saules pa pusei piežmiegtam pie asfalta.
drāzu un skatījos, kā zīmulim atsedzas sudrabaini melnais grafīts un kā asmens viegli kā mālu šķeļ koku. bauda drāzt – katra sīkākā skaidiņa atdalās ar vieglu pieskārienu.
nopūtu palodzes skaidas un vēroju, kā tās uzzib baltas un gandrīz caurspīdīgas saulē, virpuļo siltajā gaisā un krīt zālē.
laime ir vērot dzīvi un smaidīt.

Sv. Speerka paroles

ja parole ir īstā, tad to var atcerēties un nejauši uzminēt arī pēc trim mēnešiem, tiekot iekšā ar pirmo reizi.

kāpēc tā ir ar Sv. Speerka blogu, bet nekad nenotiek ar internetbankas parolēm?

Sv. Speerkam nekas nenotiek

ja nenotiek tas, ko gribi, varbūt nevajag gribēt to, kas nenotiek.

vai arī gaidi ne to, kas varētu notikt.
un ne no tiem, kas gribētu, lai notiek.

Sv. Speerx par trakajiem

trakiem pieder pasaule.

un kas pasaulei no tā?

Sv. Speerka atklāsme

griezies kur ne gribi, vieni slaisti.
apaļi un skaisti.

Sv. Speerx un zelta padomi

21. maijā kāds anonīms viedais teica labāk nerakstīt.
šo padomu gan tā arī neizlasīju, taču apzinīgi ievēroju līdz 7. augustam.

labs padoms zelta vērts.

Sv. Speerka aforisms par darbu

eņģeļiem bez spārniem ir arī rokas.
jāstrādā laikam arī paradīzē.

Sv. Speerx mierina sevi

vai pirmie sūdi, kas nākuši. vai pēdējie, kas aizies.

Sv. Speerx un nostaļģija

Sv. Speerx aizgāja uz Misiņiem.
protams, to var uztvert arī kā sistēmas kļūdu, jo bibliotēku aizgādnis šo bibliotēku bija inspicējis kaut kad arī pa vidu (vismaz atceros, ka viņš tirgojās par riteņa nolikšanu vestibilā, laikam uzvarēja).
bet bibliotekāre, ņemot aizgādņa apliecību, apzvērēja – pēdējo reizi Misiņos Sv. Speerx esot bijis 2002. gadā!
tā jau ir – Sv. Speerx bibliotēkas inspicē nemanāmi. i ne dzirdi, i ne mani.
kam Speerx uzskrēja Misiņos?
mini reizes 7 – varbūt trāpīsi!

Sv. Speerx un citi

sistēma drāž Sv. Speerku. Sv Speerks piedrāž sistēmu. baltās sievas stāv kā mūris. bābas skalo Sv. Speerka kaulus pie kafijas. neviens neko nesaprot.

Sv. Speerka aforisms laikam 15. oktobrī

dzīve ir liela dāvana.

iedeva par velti, neatpirksies visu mūžu.

Sv. Speerx un bibliotēka

apstākļu sakritības dēļ Sv. Speerx grib nokopēt savu rakstu grāmatā, ko redz pirmo reizi mūžā (un droši vien arī pēdējo).

stāv rindā, lasa citus rakstus, brīnās, par ko gan neraksta un kā gan neraksta.

pienāk Sv. Speerka kārta. viņš dod kopētājai tantiņai grāmatu.

tantiņa jautā, vai var samazināt un kopēt abas lapas uz viena atvēruma.

Sv. Speerx padomā un saka, ka varbūt ne. tomēr būs jāiesniedz.

tantiņa novaidas vien – tad ta laiki pienākuši! nelasa, neraksta, nokopē un iesniedz kā savu darbu.

Sv. Speerx māj ar galvu – jā, jā, tā tas ir.

pēc pauzes, kad tantiņa purpinādama kopē jau 2. lapu, Sv. Speerx kaunīgi piebilst: “Vispār tas ir mans raksts…”

tantiņa ķer pie sirds, tad pie jau nokopētajām lapām, tad ķer brilles un skatās, vai labi nokopējusi.

Sv. Speerx atzīst, ka labi.

Sv. Speerx un cenas

cenas viņu pārbiedē katru rudeni, kad Speerx atgriežas Rīgā.

bet nekad nav bijis tik traki kā šogad – ka pārbiedē ik pēc nedēļas, kad viņš atgriežas Rīgā.

Sv. Speerx domā

ne viss, ko tu domā, ir tā, kā tu domā.

ne viss, ko tu domā, ka tas nav tā, kā tu domā, ir tā, kā tu domā, ka tas nav tā, kā tu domā.

uzķēries, ja?

Sv. Speerkam vajag

ko vajag, nedabūsi.

kā nevajag, būs gana vienmēr.

Sv. Speerx un grūtniecība

pamanīju “Drogās” diezgan glītu grūtniecības testu MARIA, virsū rozā puķīte.

uzreiz iedomājos – varbūt ir arī prezervatīvi JESUS.

ja reiz pārsteigums, tad pārsteigums.

kāda atšķirība – caurums vai Sv. Gars.

Sv. Speerka aforisms par spārniem

reizēm spārno arī tas, kas nenotiek.

Sv. Speerks un profesore

Sv. Speerx atšķīra mēnešrakstu un sāka lasīt 1 rakstu par 1 tekstu.

raksts sākas ar vārdu “Profesore”, jo aprakstītā teksta autore ir profesore.

Sv. Speerx tālāk nelasīja.

Sv. Speerx un gudrība

visi te tik gudri. duraka neviena.

Sv. Speerx un pieredze

tā ir tikai pieredze. bet pieredze mūs pataisa vai nu par maitām, vai cilvēkiem.

Sv. Speerx un bābas

ielaižoties sarunās ar kādu citu, es riskēju zaudēt tiesības izlemt par sevi.

no otras puses, reizēm tas garantē mieru. vismaz nav jāpieņem lēmumi.

viss plūst. sistēma nes. ar mani runā. ar mani runā par citiem. es esmu iekšā.
iekļaušanās finālā tomēr sanāk par dārgu – tās var būt diezgan dārgas tālsarunas. bābu būšana finālā ir dārgs pakalpojums.
ir vērts padomāt, par cik un vai vispār drīkst pārdoties. jo naudiņa pēc tam būs jānoliek vietā.
lai vai kā – jaunība attaisno stulbumu, bet ne bābiskumu.

Sv. Speerx un koncerti

iedomājieties, šito kaunu.
Sv. Speerx aiziet uz koncertu, bet tāds lūziens.

klanās un mokās. un meldijas cita par citu lēnīgākas…
tik ka brīžam kādas bungas vai kas. brīžam klusums un, augstākais, kāds zvaniņš liegi dzindzinās.
varat iedomāties – viss jau beidzies, visi ceļas kājās. Sv. Speerx beidzot ir žirgts un žiperīgs. atskatās uz durvīm, bet tur 1 paziņa.

paziņai ta prieks, bet viņas māte šņāc vien.

tagad domāju – krācu es vai nekrācu.
nē, nē. koncerti nav domāti man.

Sv. Speerx un darbs

braucām atpakaļ uz Latviju.
apsniguša tīruma malā liels uzraksts:
“Rabota za graņicoi možet okazatsa rabstvom”.
dzīva taisnība – nekas cits jau nemaz negaida.

Sv. Speerx un Dievs

netālu ir iela. mašīnu dūkoņa, riepas, motori.
krēslo. uz nakti sāk piesalt, un Sv. Speerkam ir auksti. sniegs skrapst zem kājām. viņam ir slapjas kājas. viņš skatās uz pilsētu no augšas, no gaisa tilta, kas ved pāri mašīnu pilnai pilsētas ielai.
es redzu debesu malu, kur sastājušies tumši sniega mākoņi. saulrietā spīd sarkanām malām. es redzu katedrāles torņus. milzīgas velves, krēsla, vīraks. zem kājām skan flīzes. koka soli. pustumsā iegrimis altāris, kur spīd mūžīgā Dieva acs. maza lampiņa, kam kāds pa laikam pielej eļļu, lai tā neizdzistu.
vai tad, ja nebūtu eļļas, beigtos arī ticība? vai varbūt tad tā degtu tikai no Dieva gaismas?
kurā mirklī Dievs pārstāja būt viņš pats. un kurā mirklī cilvēki sāka spēlēt Dievu.

Sv. Speerx dzejnieks

kopotie kopotie raksti
mamma virtuvē
tētis makstī

Sv. Speerx zaudē

viss, kas man pieder, reiz zudīs.
jo vairāk es iegūšu, jo vairāk būs jāzaudē.
jo vairāk cilvēku es satikšu, jo vairāk būs to, kā es nesatikšu vairs nekad.
jo vairāk vietās es paspēšu būt, jo vairāk būs vietu, kurās es nebūšu vairs nekad.

Sv. Speerx un vaidētāji

ienāca prātā, ka latviešiem jau nemaz nav smieklīgas literatūras – vieni vaidu vaidi.
atceroties “Mērnieku laikus”, nenāk prātā nekādas jautrības. lai gan kaut kas jau tur bija domāts smieklīgi. literatūras učenes gan jau smejas.

palasi kaut kādu Repši, Ikstenu vai Neiburgu – vienas žēlabas.

cik viss drausmīgi un kā nekas nebūs labi.

Sv. Speerx un nabadzība

biju iegājusi “Maksimā”.
tur reizēm var dabūt nocenoto papriku, kam beidzies termiņš.

uz pusi lētāk, bet nekas jau nav noticis – paprika ir izturīgs augs.
ar mokām atradu maizes stendu – bija pilnīgi neloģiskā vietā.

paņēmu maizi, ko vienmēr pērku, tas ir, cita man negaršo. visi tie “Lāči” var iet ieskrieties.

nokaunējos no nabadzības visapkārt.
pensionāre bēšīgā plašķī. vīriņš ar kepku. tukla māte ar zirgasti, bērns čīkst padusē. izkaltusi pensionāre ar lakatu.
ļaužu sejas. vienas vienīgas skumjas un nogurums. tramīgi uzlūkojot plauktus.
par cik tad šodien ir dārgāk.

un recepte, ko nokopēju no “Tvnet”, bet kas bija pārpublicēta laikam no “Latgales Laika”. pensionāru izdoma.
“Ja vārītiem rīsiem un burkāniem pievieno eļļā apceptas auzu pārslas, ēdiens pēc garšas atgādina mencu aknu salātus.”

un ko lai viņi lasa.
ko vispār viņi lasa.

latvju jaunāko prozu? stāstus par nepārejošo nabadzību visapkārt.
plānas grāmateles cietos vākos ar lieliem burtiem, lielām atstarpēm un lielām malām, katrā grāmatā audekla prievīte?
kas vispār lasa kaut kādu latvju jaunāko prozu.

kam iet tik labi, lai lasītu, cik viss ir drausmīgi.

Sv. Speerx noklausās

braucu autobusā. ļaužu pilns, cilvēks pie cilvēka. māte māca dēlu.

viņai esot ienākusi prātā ļoti laba ideja! varēs samaksāt visus kredītus!

– aizej pie tēva. pasaki, ka esi viņa dēls. paprasi tūkstoti!
– a kur jāiet?
– pie tēva. pie papiņa. baltajā ķieģeļu mājā.
– a kur jāiet?
– pa labi tur. ceļš un pa labi. ieej, paprasi tūkstoti. pasaki – nedosi tūkstoti, prasīšu alimentus. tur tavas vecāsmātes māte arī dzīvo. ieraugi veceni, sit pa galvu. viņai 99 gadi. īsta ragana.
– a viņam mašīna ir?
– ir. kaut kāda honda.
– ā.
– mētājas pie mājas.
– a kur tā māja ir?
– pa labi, tur no ceļa pa labi.
– a tā māja?
– kāda māja. riktīga suņabūda. es jau nemaz nezinu, vai viņš dzīvs. tavs papiņš. varbūt sen nosprādzis. bet tu aizej.
– a kur jāiet?

Sv. Speerx un maitas

par maitu nepiedzimst.
par maitu kļūst.

kad apzog vienu otru reizi, tad iemācās aiz sevis aizslēgt durvis.
ar laiku ieliek dzelzs durvis un signalizāciju.

nepieskarties.

Sv. Speerx un dāvanas

dāvanu veikali ir veikali, kur pārdod mantas, ko sev neviens nekad nepirktu.
visi sūdzas par aizņemtību.
bet ir tak ļaudis, kas to izdomā, ražo, izplata un tad tirgo.

iedomājies – stāvi pie kases un visu mūžu tirgo stikla jumpravas ar ziliem cičiem un bleķa žirafes.

Sv. Speerx un atmiņa

biju kaut ko izdomājusi, kas jāraksta, bet aizmirsu.
ai, nav svarīgi.
tāpat neviens neko ne atcerēsies, ne aizmirsīs.

Sv. Speerx, komentāri un tehnobābas

būtu bābai riteņi, būtu vellapēds.

būtu bābai zobi, būtu krokodils.

bābai ir internets.

Sv. Speerx un pagaidām

dzīve ir pagaidām. nepieķeries.

Sv. Speerx un trauki

katrā nopietnības mucā ir karote humora.

katrā humora mucā vienmēr atradīsies kāda karote nopietnības.

Sv. Speerx un satikšanās

mēs visi esam gandrīz apaļi un saskaramies tikai ar pāris šķautnēm.

nevar gaidīt, lai kāds tevi pilnībā saprastu.

pilnībā saprotas tikai salipušas plānās pankūkas.

Sv. Speerx un atkarība

varbūt tā ir atkarība. bet no dzīves.

Sv. Speerx un pieredze

ikreiz, kad padomāju, ka tā ir vērtīga pieredze, es dabūju pa purnu.

vai tāpēc man noliegt pieredzi.

Sv. Speerx un līgavaiņi

pasargā, Dievs, no vecajiem līgavaiņiem. no jauno līgavaiņu brūtēm sargāšos es pati.

Sv. Speerx un suņi

sargā pats sevi, un tev blakus vienmēr būs suņi, kas tevi sargās.

Sv. Speerx un dzīve

dzīve ir stihiska nelaime, kas piemeklē reizi mūžā. par laimi tas ir pārejoši.

Sv. Speerx pareģo

nākotne ir mūsu šodienas rīcības sekas.

gan jau mēs visu salaidīsim dēlī. un tad gan jau izrādīsies, ka vajadzēja notikt kaut kam citam.

tad, protams, visi zinās, kam vajadzēja notikt. un kas bija jādara, lai notiktu.

Sv. Speerx atzīstas

Sv. Speerx nekad nemelo.

Sv. Speerx bija

viss varēja būt citādi, bet bija tā, kā bija.
būtu bijis, ja būtu bijis.

Sv. Speerx par pagātni

reiz zāle bija zaļāka. reiz arī bibliotēku bija vairāk.

toties nebija gūgles un ctrl+F, tāpēc viņiem nācās izlasīt visu, lai kaut ko atrastu.

pa kuru laiku viņi sēdēja internetā?

Sv. Speerx un bezmiegs

paklausoties sarunas apkārt un palasot tekstus – vai vispār ir kāds, kas naktī guļ?

teiksim, 2 naktī.

Sv. Speerka aforisms par algoto darbaspēku

ir taureņi, kas plīvo, kur labāk un skaistāk – iztraucēti aizlido.

bet ir laputis, kas lēnām zīž savu lapu.

Sv. Speerka aforisms par naglām

labāk būt naglai pakaļā, ne spraukties kādam pakaļā.

Sv. Speerka atziņa, kāpjot ārā no trolejbusa

nedod Dievs iemīlēties aklajā un gaidīt klibo.

Sv. Speerx vēlreiz domā par darbu

tāda ir tā mūsdienu verdzība.

pats sevi ieliec krātiņā un gaidi, ka kāds tev par to samaksās.

Publicēts lv.lv

kuces ir tikai krieviem, latīņiem ir cenzūra

Opā, izklaides ar lv.lv un avīžu blogu (jeb emuāru) cenzēšanas jeb rediģēšanas epopeju  nebeidzas. 🙂

Ka avīžu blogi nav blogi parastā izpratnē, tas tā. Galu galā ne vien uz papīra nodrukāta avīze, bet arī virtuālajā telpā uzturēts un pozicionēts portāls nav vis 1 autora, bet redakcijas sacepums, tajā skaitā pieaicinot štata un ārštata autorus rakstīt tīkla dienasgrāmatas.

Cita lieta, ka tā arī nekļūst skaidrs – priekš kam. Parādīt, ka redakcija iet līdzi laikam un zina, ka eksistē blogi? Tas ir tāpat kā Čaka ielas viesnīcas Viktorija profils Vīterī (Twitter) – rakstīt latviski starptautiskā kanālā, ja klienti ir ārzemnieki. Var iet arī citu ceļu – izveidot alternatīvu informācijas kanālu, piesaistīt papildus autorus, viedokļu dažādību un auditoriju. Visas metodes labas, cīnoties par auditoriju.

Savukārt par to, kā es nevaru sajust avīžu blogu specifiku un mērķauditoriju, esmu jau rakstījusi – “Kā man neiet ar avīžu blogiem”.

Pašlaik rakstu 2 portāliem: diena.lv latgaliski un lv.lv latviski. Abās vietās apmēram no 2008. gada maija. Nepilna gada laikā esmu publicējusi vairākus desmitus vairāk vai mazāk veiksmīgu rakstu par lietām, kas tobrīd ir likušās svarīgas. Drīzāk komentārus un novērojumus, ne pētījumus vai analīzi.

Pieredze un novērojumi liecina par pilnīgi pretējām tendencēm. Virtuālā Diena ir spējusi piesaistīt ļoti daudz autoru, kas veicina informācijas dažādību, regulāru atjaunošanos, bet arī īslaicīgumu, jo 1. lapā ir tikai 5 svaigākie blogu ieraksti. Rezultātā arī ļoti labus autoru rakstus nevar paspēt ieraudzīt un izlasīt, ja vien neapmeklē lapu regulāri. Ievietotā informācija nereti tiek publicēta arī papīra versijā, ja ir aktuāla vai piesaista kādu citu iemeslu dēļ. Savukārt lv.lv ir palicis pie sākotnējā modeļa – 5 autori jeb eksperti, kas gan raksta par visu iespējamo, tikai ne tēmām, kas skar viņu specialitāti un kur viņi varētu būt eksperti. Mulsu un mulstu joprojām, tomēr spītīgi nerakstu par latviešu literatūru, bet gan par dzīvi un savu pieredzi. Jo varbūt daudz lielākā mērā esmu savas dzīves, nevis literatūras eksperte.

Ja dienā rakstu par to, kas ir svarīgi un aktuāli, un tas īpašas domāšanas problēmas nesagādā, tad lv.lv nereti ilgi jādomā, ko lai tādu uzraksta. Jo neredzu jēgu komentēt kaut kādu veču izteikumus publiskajā telpā vai mediju apgremotos notikumus. Kāpēc vairot ziņu negācijas? Lai vairojas prieks. Kāpēc atgremot, ja varu radīt.

Tehniski abas platformas ir diezgan līdzīgas, taču dienā ir iespējams pievienot gan video, gan audio failus un fotogrāfijas, par tādiem sīkumiem kā teksta formatēšana un saišu ievietošana pat nerunājot, tad lv.lv tikai tagad esot paradījusies iespēja ielikt saiti (vai varbūt redakcijai jāpasaka, kur jāliek, nezinu). Pati gan tā arī neesmu nekad likusi, jo laikam nepamanīju. Nerunājot par iespēju pievienot fotogrāfiju. Jebkuri jauninājumi nāk ilgi un grūti – blogu tops apmēram pusgadu nostāvēja nekustināts: 5 lasītākie raksti tika lasīti tūkstošiem reižu, pārējiem rakstiem tajā iekļūt tā arī nav izdevies joprojām, lai arī beidzot ir pieejams dienas tops. Nupat pamanīju, ka ir pielikts klāt kalendārs un iespēja izlasīt kādas dienas, mēneša un gada blogus.

Lai vai kā, pamazām esmu atkodusi dienas un lv.lv auditoriju. Vismaz sapratusi, kāda tipa cilvēki nāk un komentē. Ja dienā ļoti dažādi – gan paviršie uzkliedzēji par nesaprotamo valodu, gan parastie un fanātiskie latgalieši, gan mirstīgie un tolerantie, gan nemirstīgi īpašie, tad lv.lv visbiežāk ļoti dīvaini ļaudis ar citu loģiku. Ne mana suga. Acīmredzot, ierēdņi, juristi un grāmatveži.

Tāpēc nupat notikušais joks ar, manuprāt, nevainīga vārda izcenzēšanu bija, maigi sakot, nagla pakaļā. Substantīvus kuce un kuces aizstājot ar mistiskajiem tādiem, redakcija parādīja savu nekompetenci. Gan blogošanas, gan arī tekstu rediģēšanas sakarā. Tāds varētu tikt lietots adjektīva, ne substantīva vietā, bet semantiski neitrālu substantīvu korektore nav spējusi piemeklēt. Nerunājot nemaz par to, ka tik būtiskām izmaiņām teksta ekspresivitātes un vārda semantikas izmaiņu ziņā ir jābūt saskaņotām ar autoru.

Savus argumentus par rediģēšanas un cenzēšanas faktu no sākuma biju domājusi ielikt komentāros, tad padomāju – cik infantili. Ja ir problēma, par to var pateikt e-pastā tieši. Tā kā mediju vidē pazīst atklātās vēstules tam un šitam, tad redakcijai sūtīto vēstuli iekopēju arī savā blogā. Neies tak preses relīzi taisīt no tāda nieka. 😀 Bet lai potenciālajiem lasītājiem ir info.

Jocīgākais sekoja – redakcijas atbilde cenzētā raksta komentāros, nevis uz e-pastu. Turklāt atbilde kādam anonīmam komentētājam, kas apvaicājas par cenzēšanas faktu. Izrādās, cenzūras nav, jo vārdnīcā cenzūra ir definēta kā kaut kas cits. Jo pēc sazin kura gadsimta vārdnīcas definīcijas –  ja būtu cenzūra, raksta nebūtu vispār.

Taču pat 19. gs. latviešu presi neaizliedza visu, ja vien sākotnēji bija dota izdošanas atļauja, bet cenzēja atsevišķus rakstus, teikumus, vārdus. Tomēr šajā gadījumā redakcijas iespējas nepublicēt atkrīt – rakstus internetā publicēju es pati. Tātad cenzūrai nav nekādas iespējas. Ja nu pašcenzūrai (no kā arī baidos šādu notikumu kontekstā). Pašcenzūra nereti nodara vairāk posta nekā cenzūra. Jo sevi vienmēr kritizē un soda vairāk nekā būtukritizējuši, sodījuši citi.

Toties ir iespējas postcenzūrai – publicētā teksta rediģēšanai, pēc tam izņemot lieko. Redakcija (korektore) labo laikam taču atbilstoši vārdnīcās definētajām robežām starp literāro valodu, sarunvalodu, vulgārismiem, žargonu. Jo kurš valodnieks, kas nav pūrists (apsēsts ar ideju par tīro, ideālo valodu) gan ņemsies nošķirt leksiku – jebkura vārdnīca jau publicēšanas brīdī ir novecojusi. Un kāpēc gan blogā tiktu lietota tikai semantiski neitrāla leksika, pat ja tas tiek ievietots

Palūrēju elektroniskajās vārdnīcās tepat tīklā. Protams, gan kuces, gan cenzūras nozīmes ir definētas. Tomēr ir skaidrs, ka tās neietver visas vārdu nozīmes. Kuce nav tikai sunene un mauka, kuce galu galā ir arī ragana, maita un kas vēl ne – kas spēj iekost un nepazīst līdzjūtību.Par ko, šķiet, vakarnakt arī centos kaut ko uzrakstīt.

Tāpat cenzūra nav tikai 19. gs. arods un nav beigusi pastāvēt līdz ar cenzora nāvi un  “Pēterburgas Avīzēm” (starp citu, Blaumanim ir foršs gabaliņš, kā pēdējais cenzors aiziet pensijā un no garlaicības sāk cenzēt cenzēšanas noteikumus). Cenzūra bija 20. gs., tā ir arī 21. gs. Kas par to, ka vairs nav 19. gs. metodikas ar cenzēšanas noteikumiem, ukaziem un normām. Mūsdienās cenzē pat blogus. Ja autora pašcenzūra un valodas un teksta izjūta nesakrīt ar avīzes stērķelēm un kruzulēm.

Nobeigumā redaktores komentārs. Atbilde kaut kādam komentētājam (kas gan neesmu es, lai gan šķiet, ka atbilde laikam tiek adresēta arī man). E-pastā atbildes joprojām nav.

.

Z.Kalniņa > 11.03.2009 19:55

Ar patiesu gandarījumu atzīstam, ka Ilze Sperga ir kļuvusi par portāla LV.LV vienu no spilgtākajām emuāru sejām. Ilzes vēstījumi vienmēr ir gaidīti. Auditorijai autore piedāvā gan saistošas tēmas, atklāti pozicionē savu viedokli, gan talantīgi un savā izkoptā literārā stilā atklāj stāstījuma detaļas. Šajā emuārā pēc literāro redaktoru ieteikuma redakcija uzskatīja par pieļaujamu veikt korekciju divos autores teikumos, dzēšot viena krievu valodas izcelsmes vārda, pēc nozīmes – vulgārisma lietojumu.

Portāla LV.LV redakcijas vārdā noraidu komentāra repliku par cenzūru. Cenzūra (lat. Censura) – tekstu u.c. mākslas darbu pārbaude, lai izlemtu, vai tos drīkst p ublicēt.

Neraugoties uz šo domstarpību – paldies par jūsu viedokļiem!

Uz sadarbību turpmāk!

.

P. S. Kamēr rakstīju šo te un kamēr divas reizes uzkāras un atkārās Mozilla (kaut kas nav riktīgi ar to 3.0.7. versiju) un, lai slava wordpress platformai, tomēr nekas nepazuda arī pēc uzkāršanās, lv.lv parādījušies kaut kādi jauni komentāri. Trādirīdis turpinās.

vēstule redakcijai par blogu cenzēšanu

Labdien!

Man jautājums, pēc kādiem kritērijiem tiek normēta lv.lv rakstos lietotā leksika.
Vai ir kaut kādas blogu rakstības normas, ko es nezinu? Vai arī lv.lv noteikumi, ar ko neesmu iepazīstināta?

Šonakt manis publicētajā tekstā kāds ir veicis labojumus.

Oriģinālā bija : “Kurā brīdī es esmu palikusi par kuci, kas domā, ka svešinieks uz ielas var prasīt tikai naudu, nevis ceļu, atbalstu, padomu, palīdzību.”

Izlabots: “Kurā brīdī es esmu palikusi par tādu, kas domā, ka svešinieks uz ielas var prasīt tikai naudu, nevis ceļu, atbalstu, padomu, palīdzību.”

Un otrs gadījums – oriģinālā:  “Kurā brīdī mēs visi palikām par kucēm, kas neskatās ne pa labi, ne pa kreisi.”

Izlabots: “Kurā brīdī mēs visi palikām par tādiem, kas neskatās ne pa labi, ne pa kreisi.”

Labojumiem nepiekrītu, jo tie nav adekvāti un mainās teksta ekspresivitāte.
Vārdus nelietoju nejauši un zinu, ko daru. Tāpēc arī izvēlējos lietot šāda leksikas slāņa paraugu.
Nevis, piemēram, maita, mauka, zaraza, sterva vai vēl sazin kas.

Jo bija svarīgi paust aprakstītās personas vērtējumu. Kas šobrīd tekstā ir pazudis.

Atbilstoši Mūsdienu latviešu valodas vārdnīcai kuce ir 1. Suņu mātīte. K. ar kucēniem. 2. vienk. Slikta, paklīdusi sieviete. K. tu tāda!

Taču manā tekstā šim vārdam bija pavisam cita semantika, kam nav sakara ar femīno vai maucības diskursu.

Otrkārt, blogs nav raksts, kas tiek iesniegts redakcijai. Tā ir autora tīkla dienasgrāmata, komentārs – tieša komunikācija ar lasītāju.
Tāpēc drīzāk jautājums, vai blogā vispār drīkst veikt labojumus (iespējams, ortogrāfijas, interpunkcijas kļūdas). Kur nu stila labojumus vai sava veida cenzūru – teksta literarizēšanu, vienkāršrunas cenzēšanu.
Jo tad tikpat lielā mērā var labot arī daiļliteratūras tekstus.

Lūdzu atjaunot oriģinālo tekstu un turpmākos labojumus saskaņot ar mani kā autori.

Ar cieņu –

vārds, uzvārds, telefons

cenzūra manā blogā un kuces

Ir! Ir Cenzūra lv.lv! 😀

Man jau likās, ka viņi labo, bet bija slinkums pieķert. Pamanīju tikai, ka tekstā 30 izlabo uz trīsdesmit un tādā garā. Bet lai nu būtu latvju filologu trakums. Tipa kāds pateicis, ka cipari sacerējumos jāraksta vārdiem. Tātad jāraksta ar vārdiem. Pofig.

Katrā blogā atstāju 1 kļūdu (ko pamanu, bet varbūt ir vairāk) redaktoru un korektoru kaitināšanai un pārbaudei. Reizēm viņi izlabo, lielākoties nē.

Bet šīs nakts blogā ir vēl smalkāk.

Ir atstāts cipars: “Sieviete varbūt pirmo reizi mūžā savos 80 gados palūgtu naudu.”

Ir atstāta kļūda: “cits izmisis izmirkušos ādas spicpapēžos, cits pārgalvīgs cits lielīgs puķainos gumijniekos”.

Toties kuces ir izravētas. Ar sakni. 😀

Oriģinālā bija šādi: “Kurā brīdī es esmu palikusi par kuci, kas domā, ka svešinieks uz ielas var prasīt tikai naudu, nevis ceļu, atbalstu, padomu, palīdzību.” Izlabots: “Kurā brīdī es esmu palikusi par tādu, kas domā, ka svešinieks uz ielas var prasīt tikai naudu, nevis ceļu, atbalstu, padomu, palīdzību.”

Un otrs gadījums. Oriģinālā:  “Kurā brīdī mēs visi palikām par kucēm, kas neskatās ne pa labi, ne pa kreisi.” Izlabots: “Kurā brīdī mēs visi palikām par tādiem, kas neskatās ne pa labi, ne pa kreisi.”

Nevar tak juristu un ierēdņu lapā lamāties. 😀 😀 😀 Bet smieklīgi vienalga.

Jo šajā redakcijā par tādiem tā vien gribas pajautāt – kādiem?

Un bez kucēm izskatās kaut kā pliekani.

Pie kājas

Par cilvēkiem, problēmām un vienaldzību.

Šodien gāju no darba. Vēl pa gaismu – tas ir, gaisma tagad ir ilgāk. Bet vēl veikali bija vaļā. Tagad jau veikali arvien biežāk ir ciet.
Visādā ziņā gāju no darba, un tas skan diezgan optimistiski. Pirmkārt, ir no kurienes iet. Otrkārt, ir uz kurieni iet.

Pretī nāca sirma sieviete. Nedaudz apjukusi, nogurusi, garā mētelī, ar somiņu. Sirmi mati, cepurīte. Lēnām.
Viņa gāja, skatoties nekurienē. Domādama. Skatīdamās kaut kur un nekur.
Sniga slapjš sniegs, ļaudis grūti brida pa žampu – cits izmisis izmirkušos ādas spicpapēžos, cits pārgalvīgs cits lielīgs puķainos gumijniekos. Ietves malās peļķes, okeāni. Sniega putra un brūna ūdens žļurga.
Viņa it kā lēnām pagriezās pret mani, jo sāku iet lēnāk. It kā likās, ka varbūt jāpalīdz. It kā šaubījos.
Viņa bez skaņas taisījās kaut ko teikt. Nepateica, palika pussolī. Sveša, bet reizē pazīstama pelēka cilvēka seja.
Jau tai brīdī man bija kauns par sevi – ka man ir bail pieiet klāt svešam cilvēkam un pajautāt, vai nevajag palīdzēt. Nekur jau nav jāskrien. Nauda arī ir. Sieviete varbūt pirmo reizi mūžā savos 80 gados palūgtu naudu.
Man bija nenormāls kauns no tā. Ka viņa pazemosies – tas ir tik personiski, intīmi, sensitīvi, sāpīgi. Pēc tam kauns no tā, ka es tomēr neapstājos. Un joprojām ir kauns.

Kurā brīdī es esmu palikusi par kuci, kas domā, ka svešinieks uz ielas var prasīt tikai naudu, nevis ceļu, atbalstu, padomu, palīdzību.
Ir jau pāri pusnaktij, bet es vēl joprojām domāju.
Vai viņai tiešām vajadzēja naudu. Vai varbūt viņa bija apmaldījusies.
Vecumā cilvēki mēdz aizklīst, apmaldīties, pazust.

Šodien Rīgas centrā iebuksēju ar mašīnu. Netiku ārā no ceļmalas stāvvietas, jo slapjais sniegs zem riepām noblietējās un slīdēja. Un neko nevar – plikas rokas, mugurā svārki, nav pat cepures un cimdu. Nav ne lāpstas, ne smilšu. Nekā nav.
Man garām pagāja varbūt 20 cilvēku. Neviens nepiedāvājās palīdzēt. Es arī nelūdzu.
Beigās ar plastmasas sniega slaukāmo slotiņu riepu priekšā nokasīju sniega sablīvējumus un pēc smagas un ilgas mašīnas svara iešūpošanas pati pastūmu uz priekšu. Aizbraucu.
Kurā brīdī mēs visi palikām par kucēm, kas neskatās ne pa labi, ne pa kreisi.

Nevajag sacerēties, ka pēc 50 gadiem mēs līksmi dzīvosim banku 3. pensiju līmeņa reklāmās. Nevajag izsamist, ka pēc 50 gadiem nevienam mūsu nevajadzēs.
Kaut kā jau būs. Un būs tā, kā būs. Kaut kā būs jādzīvo – pielāgojoties, ejot, esot, darot. Tāpat kā tagad.

Bet šobrīd varbūt kā vēl nekad ir svarīgi parūpēties vienam par otru. Pajautāt, vai ir nauda, kartupeļi, malka. Pajautāt, kā ir ap sirdi.
Šī iemesla dēļ ir vērts dzīvot Latgales laukos.

Reiz garām mūsu mājām gāja veca sieviete ar grozu. Bijusi sēnēs. Nezināja, kur dzīvo. Izrādījās, sēnēs viņa bija aizgājusi vakar. Kaimiņu pagastā.
Reiz garām gāja pilnīgi pliks vīrietis. Arī apmaldījies. Pamodies jau pliks. Un nezina, kur viss palicis. Bet kaut kur tak ir jāiet.
Reiz palīdzēju izvilkt vecu žiguli no grāvja – jo uz vientuļā ceļa biju tikai es, mans suns, tumsa, atkala, žigulis, grūta sieviete ar mazu bērnu un vīrietis, kas vienīgais māk braukt pie stūres.
Nespēju iedomāties, ka varētu paiet garām.
Un ar ko tādu gan atšķiras apledojis lauku ceļš un piesnigusi pilsētas iela.
Tikai ar vienaldzību.

Nu Lv.lv

Back to top