Pupuzīds, Šustrīs i bezdeleigys

Publiceits ite.

Otrdiena, 13. maijs 2008 09:20

– – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – –

Laikam piec vysys taisneibys maņ niu ite byutu juoroksta par latgalīšu rokstu volūdys ortografeju. Par raksteibys reformu i ortografejis seminaru.
Tys byutu pareizi, paradzami i svieteigi.

Partū ka taidā veidā es sovā dīnrokstā varātu pasaceit, kū dūmoju i doru. Itei byutu muna īspieja pastuosteit, ka itū sastdīņ Rēzeknē nūtiks informativs seminars par latgalīšu rokstu volūdu i juos nuusacejumim.
Vēļ es varātu izstuosteit, kas ir paradzāts itymā seminarā. Varātu pastuosteit, ka tī varēs dabuot nūdrukuotus ortografejis nūsacejumus.
I ka tū vysu es doru deļtuo, kab beigtūs naaugleigī uo-ō kari, kas pajem par daudz latgalīšu spāka i energejis, lai jī padareitu kū nabejs pruoteiguoku, na rītu cyts iz cyta.

Ak jau nu suoku maņ vajadzātu runuot par saglobuotū raksteibys tradiceju i tū, kas guojs kluot nu jauna. Vajadzātu pastuosteit, kaids itai ortografejai sakars ar Stroda raksteibu i juo suoktuos ortografejis reformys turpynuojumu, tymā skaitā – pījimtū lāmumu izstruoduotajā ortografejis sistemā divskani [uo] apzeimuot kai ar uo, tai ari ar ō.

Vajadzātu pasaceit, ka na jau kača spolvys kruosa nūsoka, cik medeigs jis byus.
Ka kača kruosu doba dalosa nu sova genu kruojuma i tei ir tikai vierspuse.
A apakšā ir daudzi vaira, vasala sistema, kai tys vyss struodoj, kai nu vīnys šyunys rūnās vasals kačs. Vysa juo mīsa, aste, ūsys, zūbi i meikstais kažuks.

Taipat ari volūdys raksteiba ir kompromiss, kū pījem par normu. Tei ir sistema, kū var tikai precizēt, na izdūmuot nu jauna – kačs vysod byus kačs.
Kaidim burtim roksta, tei jau cyta runa – ka tik roksta. Kaidā kruosā kačam streipis voi plemis, nav svareigi. Ka tik giun pelis.

Sovu mamu es ļūbeju vīnaiž stypri i kai muoti, i mōti.
Ir labi, ka es jei sovā volūdā varu pīraksteit, cik cīši es juos ļūbeju.

Bet vyspuor es asu nūguruse nu itūs vysu streidu i jimšonuos.
Gribieju pastuosteit par Viļānu tiergu.

Tiergs beja leluoks nakai pyrms mieneša. Speidēja saule, leita nabeja, i tierdzinīki suoce dorbu jau pošā reita agrumā, iz prūm braukšonu cyluojuos tik jau piec vīnu dīnā. Piercieju ari beja gona.
Spēlēja indiani ar sovom stabulem, beja kasešu i disku buoba, bet jei nazkas beja ar tumbom, muzyku nalaide. Pi stadiona urkstēja syvāni, klīdze zūsyni i rēja sunalāni. Vīnā mašynā beja i truši, tok tī nikuo nasaceja.
Puors mašynuos beja īslāgta radeja. Cytā skanēja krīvu popsa, cytā latvīšu šlāgeri. Iz puors mašynu beja streipainuos krīvu svātku baņteitis, puors mašynom iz kapota beja tautyski deči.
Parostajā vītā beja ari pļuša dečs ar luoci – pi piļsātys dūmis. Kai eimu, navaru nūsaprīcuot. Vajag že! Taišni pi dūmis!

Maņ tiergā beja divejis svareigys dzelys. Vajadzēja nūpierkt syvānus i gūvei apaušus.

Koč zynuoju, ka Viļānūs cīnā agrī tiergi i vysu izpierk jau nu reita, nikai navarieju pīsaceļt. Cikom jau tāvs ar muoti nasuoce runuot, ka vaira nav tolka braukt – vysi lobuokī cyuku mygi byus jau izpierkti.
Ar mūkom ap septenim nu reita aizbraucem da Viļānu tierga. Mašynu to nabeja daudz, ļaužu ar namanēja. Nūlyku mašynu aiz stadiona, i garom vacajim kopim guojom piec syvānu.

Tai i beja. Vysi jau izpierkti.
Pi vīnys buobys beja bolts syvāns ar garu spolvu. Sasaruovs gulēja solmūs. Pi veča beja opoli syvāni ar krotalejom ausīs. Pi cyta veča pa mašynys bagažnīku jorzuoja nazkaidi pusizkāmiejuši syvāni, a taišni sūplok beja mašyna, kur beja kaste, a kastē vīns pats syvāns – opols kai rutuļs i raibs kai puče. Par gabaleņu beja vēļ vīns syvāns – sasaruovs komulī, nūsaļs i biedeigs. Taids pakūds.

Meklējem, meklējem. Vēremēs, vēremēs.
Cikom jēmemēs, nu jorzaklu bagažnīka aiz pakalis kuoju jau izcēle treis kvīcūšus breinumus i sakratēja maisā.
Muotei jī napatyka – asūši pabuoli.
Vecs to līlēja – breineigi syvāni, ād vysu.
Muote to naticēja, par daudz mozi. Da i nazkaidi aizvuorguši.

Nūpierkom opolū Pupuzīdu. Jis i mutis napaplēte, tik maisā nūurkstēja. Jis iz tiergu beja atbraucs nu dzeraunis aiz Preiļu.
Aizguojom vērtīs tūs vīninīku. Kūdū izsmuodēja par reizis. Mozeņū vēremēs, vēremēs, nikai navarēja saprast. A tys taids šustrys – sukstinēja vīn pa gaisu, da i smecere te solmūs, te jau puori bortam. Až lēce sasavasaluot. Atbraucs nu Stabuļnīku dzeraunis.
Tai i nūpierkom puoreiti. Niu myusim diveji syvāni – Pupuzīds i Šustrīs. Gūvei apaušus tože nūpierku. Kai reize spolvys kruosā.

Aizvedem iz sātu, a syvānim myura klāvā solts. Juotaisa durovys cīši. A kai aiztaiseisi – bezdeleigom kai reize ligzda juolepej. Lidinej pa pogolmu ar muolim kņuobī, pi dorba nateik. Taipat tok sāta juotaisa, bārni juoperej. Cikom sakaļss muoli, cikom saness syltumam mygu. Tai i nasaīs zam aizliduošonys izvoduot ūtra perekļa.
Pamessi škierbu, otkon viejs valk. Otkon syvāni treis i naguļ.

Pajiemu Šustrū kliepī, iznešu uorā i īlyku kastē vystu sieteņā. Gaiļs vēļ nūsavēre par placu i nūsaklīdze, ka tai tei dzela naīs vys. A kas to juo klausuos. Lai mozī guļ sauleitē.
Pajiemu Pupuzīdu, a tys kai kačalāns – sēd kliepī i nikuo nasoka. A sylts taids, meikstu uodeņu. Saulē obeji sasyla i aizmyga.
Piec šaļts, kod jau guojs iz gūvs slaukšonys laiku, Pupuzīds izavēle uorā nu kastis i mudri pa vystu sieteņu šukstinēt. Daguns zemē da ocu, rūk zemis i pats prīceigs! Aste gryndzynā.
A Šustrīs sēd kastē, verās i nikuo nasoka. Sauleitē labi, sylts.

Bezdeleigys, īraudziejušys itaidu naparādu klāva prīškā, suoce klīgt. Lidoj tik i klīdz.
Cylvāka nasabeist a ni, var koč kas staiguot pa klāvu, nasabeist. Syvāna bais.

Taida saguoja tierga dīna myusu sātā. Jauna dzeiveiba kluot.

Blogs, emuari, teikla dīnysgruomota, teikla žurnals ci teikline

Publiceits ite.

Trešdiena, 7. maijs 2008 09:19

– – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – –

Meilam bārnam daudz vuordu.
Daudz vuordu bārnam i tod, ka tāvs ar muoti nav variejuši sarunuot sovā storpā.
Tai bārnam jī īdavuši kotrs sovu vuordu, a trešū vuordu – par gūdu dzedam Donatam, Luočplieša ordeņa kavalīram i lobam cylvākam, i vēļ catūrtū – nu seriala, kuru nūsavāruši vokorā pyrms bārna ījimšonys.
Tai i saīt Klāvs Sigismunds Donats Maikijs Mežatrūps.
Sauc, kai gribi, taipat natruopeisi.

Latvejis ZA Terminologejis komisejis īsaceitais termina “weblog” latvyskais nūsaukums “emuāri” (latgaliski saīt “emuari”) eisti nav īsadzeivuojs. Jis ir darynuots nu jiedzīņu “elektroniskī” ci “e-vidē asūšī” i “memuari”.

Teikla vidē jū lītoj, tok, kai ir atzynuši poši teikla dīnysgruomotu raksteituoji, jis nav ni dzeivs, ni latvysks. Gols golā, ari vuords “memuari” nav latvyskys ciļmis, tik aizgiuts seņuok i jau pīrosts.
2007. goda maja beiguos tyka taiseita apvaicuošona par vuorda “blog, blogger, blogging” lītuojumu. Jū taisēja LZA Terminologejis komisejis Informacejis tehnologejis, telekomunikacejis i elektronikys terminologejis (datorterminu) apakškomiseja sadarbeibā ar portalu www.termini.lv.

Itei apvaicuošona breineigi paruodēja, ka normala latvyska termina itam jiedzīņam nav i lītuotuoju vydā dominej taidi vuordi kai “blogs”, “bloguošona” i “blogers”. Nu napylnom divejom tyukstūšom apvaicuotūs par pyrmū bolsuoja 54%, par ūtrū – 54%, trešū – 50%. Taidi jiedzīni kai “teikla dīnysgruomota”, “emuars” i “teikla žurnals” nadabuoja vaira par 10% bolsu.

Itūreiz latvīšim nav izadevs radeit tik veiksmeigu terminu kai “dators”, kas ir pulka eisuoks i vīgluoks par angliskū “kompjūters”, partū i īsavīss dzeivē. Kurs niu pasaceis, ka nazkod taida vuorda nav bejs.

Izdūmuot precizu i lobskaneigu terminu ir vīna līta, a cyta – kab jis īsakļautu volūdā, kab nu juo byutu vīglai darynuot jaunus vuordus.
Maņ vysu vaira pateik atvasynuojumi nu vuorda “emuari”.
Kū dareit? Emuaruot. A tikpat kai sīnys i cepli myurēt voi i mēli atlauzt.
Kas dora? Emuarists, emuaruotuojs, emuarnīks, emuareituojs. Laikam meimuroj i myurej.
Tai i saīt, ka latvīšu volūdā vysleidza dzeivoj i dominej taidi termini kai “blogs”, “bloguot”, “bloguošona”, “blogers”.

A kai tod ar latgalīšim?
Jim tok nav pat terminologejis komisejis. Kaidi to jim termini?
Nu ūtrys pusis, par pīmāru, Linux jau struodoj i latgaliski – koč leluokuo daļa terminu ir puorjimti nu latvīšu volūdys.

Pyrma puors godu atsevišku entuziastu radeituo latgalīšu datorterminu vuordineica izsauce sajiusmu, prīcu i smīklus latvīšu jaunīšu inteligencis vydā.
Puors pīmāru: cookie – peirāgs, home page – sātys puslopa, Internet – škārsteiklys, message – viests, message board – dūmu meits, mailing list – viestu eile, WWW ci World Wide Web – puorstaipteiklys.
Vysu vaira diskuseju i izapliesšonys beja par puorstaipteiklu i škārsteiklu. Kai par lobskaneigumu i lītuošonys vīglumu, tai vuordu darynuošonys pamatuojumu.
Kai vysu raksteituoju i skaiteituoju dīgi sasapyn i sasavej, kab byutu škārs garum vīnā pasauļa teiklā. Kai jim itys teikls ir juoškūrsta lopu piec lopys, kai teikli staipuos puori cyts cytam
Niu, cik verūs, aktivai teik lītuoti taidi termini kai teikls (Internet), capumi (cookies), dūmu meits (forums), sātyslopa (home page). Nav daudz, tok pateikamai sovi.

20. gs. 60. godūs poststrukturalisma filosofs Žaks Derida atzyna, ka volūda ir asameibys pamats i pasauļs atsakluoj kai teksts. Filosofs Rolans Barts tū skaidruoja kai asameibu vīnā volūdys i dūmuošonys teiklā, dzeivuošonu vīnā pasaulī, citejūt jau bejušūs i asūšūs tekstus i vīns ūtru, kab saprostu cytus i tyktu saprosti.
Nav īspiejams runuot sovā poša izdūmuotā volūdā i gaideit, ka cyti saprass. Myusim ir juorunoj jau gotovim vuordim i teikumim. Copy-paste ci kopej i lepej, spīd i mīdz.

Nivīnu terminu nav īspiejams izgudruot nu augšys. Jū voi nu pījem i lītoj (jis ir volūdys i pasauļa teiklā), voi ari juo nav i jis pastuov tikai vīna cylvāka apziņā i volūdā.
Volūda nav nivīna cylvāka privatīpašums.
Mes jū pajemam lītuošonā iz laika, cikom myusim ir juopasoka cytim tys, kū mes dūmojam i kuo myusim vajag nu cytu.
Tai i saīt – cikom koč vīns cylvāks runuos, raksteis i skaiteis latgaliski i iz pasauļa koč kur byus vēļ ūtrys cylvāks, kas juo saprass (ļaunuokā gadīnī jis pats kai teksta skaiteituojs i sapratiejs), byus i latgalīšu volūda. Tymā skaitā – teiklā.

2006. goda beiguos latgalīšu dūmu meitā “Vasals”, kas atsarūn sātyslopā www.latgola.lv, beja saruna par blogim i bloguošonu. Tymā laikā tei beja vysā jauna līta, partū lela daļa runuotuoju viereibys vaira dagrīze pošai ituos dzelys byueibai – kas tys taids ir i voi jis byus i myusim.
Pīduovuotī nūsaukumi: teiklaroksts, dīnroksts, jaunumroksts, žurnals, teikla dīnysgruomota, e-vuordi, žeperi, pīroksti, teikmota, teikdimota i cyti.

Cik procenti nu vysa, kas latvīšu teikla vidē teik saukti par blogim, eistyn atbylst terminam “weblog”? Voi eistyn tī ir emuari – elektroniskī memuari i autobiografiskuos literaturys žanrs, kas atškireibā nu memuaru teik publiceits teikā?
Lelā vairumā tei eistyn vaira ir teikla dīnysgruomota, kurā seceigi i regulari teik publiceiti personys voi personu grupys puorsprīdumi voi atrodumi teiklā. Taida poša kai publiska papeira dīnysgruomota voi sīnysavīze, tik teiklā – leidza ar tū pīejama daudz leluokam pasauļa ļaužu skaitam.

Voi itys ir muns blogs? I nui, i nā.
Rokstus ite var komentēt. RSS pādi jam ir, tok jis nav nūškirams nu puorejuos teikla avīzis. Roksti teik īlykti seceigi, tok jūs navar apsavērt tematiski (piec autora voi temu).
Pats golvonais, nikas nav pabeigts – itys nav myuža golā pīraksteits dzeivis guojums ci memuari, a šudiņ raksteituos ituo laika pīzeimis par tū, kū radzu i kū dūmoju, sasaskorūt ar pasauli sev apleik.

Teikla žurnals voi dīnysgruomota?
Varbyut teikline?

Taipat kai peitine (peits monts), skaline (grūzs nu skolu), pīnine (puče ar pīnainu sulu), meitine (kas nazkod byus meita). Poša pinieja nūpeits teikls, kas ir daļa nu leluo teikla.
Tai i saīt, ka autors kai ziernūklis sēd iz zora i pyn sovu teiklu, kas jū savīnuos ar puorejū pasauli i dūs jam skaiteituojus, myusys i ūdus.

Bloga nūsaukums latgaliski?
Kai mes izdūmuosim i lītuosim, tai i byus.

Pasaulī vaira laimis kai dreikst

Publiceits ite.

Piektdiena, 2. maijs 2008 12:01

– – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – –

Šudiņ beja breineiga dīna. Es nikuo nadarieju.
Aizguoju iz kinu “Irina Palma”.

Gols golā padarieju vaira kai cytom dīnom, partū ka nikas nabeja obligati. Es tai beju izdūmuojuse – nikas nav juodora. Tikai tys, kuo gribīs.
Sakuortuoju ustobu, palieju pučis. Izsvīžu uorā nazkaidus kramaslus.
Vysod jau sasakruoj monts, kuo ir žāl izsvīst par reizis, a kuo navajadzēs nikod.

Es izdūmuoju, ka maņ pateik dzeivuot. Bez kaida īmesļa.
Laikam verūtīs pa lūgu, kai iz īlys viejs dzan smiļkti i gaisā pasaceļ dzaltons maiseņš.
Kai jis ceļās, ceļās. Dasadur trolejbusa steigom, apsatyn ap druoti, saplūk i kreit. Kai otkon pīsapyuš i lieni laižās puori īlai.

Ir reizis, kod pat našmukys lītys ruodīs lobys.
Tuo poša maiseņa zaļā zuoleitē es īneistu, a zylajūs pavasara dabasūs jis izavēre tik vīgls, breivs i kai na nu ituo pasauļa.
Tymā šaļtī es nadūmuoju, ka jis nasapyus symtim godu, ka jis ir myužeigs i myužeigi pluovuos nazkur pa zemi, iudiņūs i samaituos dzeivi cik ļaudim, lūpim i zvierim, putynim, zivim. Cik puču saknis sasapeis juo lomotuos i cik viersyunis natiks jam cauri i nūsmaks.

Jis eistyn byus myužeigs. Cik es dzeivuošu, tik atguoduošu ituos šaļts.
Kai stuovieju pi lūga i vierūs. Kai vīnu šaļti es poša beju tys maiseņš i treisieju nu bailis pagaisynuot sovu vieju i nūkrist.

Taidā jutūnē darātu īsaciklēt – pajimt par plūstu, iz kuo braukt pa dzilim i strāšnim iudinim. Taidu lobu dūmu, ka nikas jau nanūteik, a vysleidza nūteik šmuki i ar mani.
Ka es asu i radzu.

Uorā šmuks laiks. Vyss spryuk augt i zīdēt aizturātā augšonys i zīdeišonys prīcā. Seņ tok beja laiks.
Pīninis rauga pabuozt golvys i zīd. Primulys, narcisis, tulpis.
Zuole sytās nu zemis i stīpās garumā.
Ka nabyutu tik nūdruoztai, varātu saceit, ka kai puosokā, a niule juosoka, ka ir kai dzeivē. Tik dzeivā dzeivē, ka dzeivuot prīca.

Kina suocēs ar liduojumu.
Lidmašyna lānom nūsalaide, jei sleidēja puori teirumim, pļovom, celim. Puori sātom i pogolmim. Cikom jau varēja īraudzēt, ka cylvāki īt sovus ceļus.
Kinys vieršonuos ir taida nūsalaisšona svešā pasaulī i jaunys pīredzis īgiušona.
Kinys laikā var dabuot pīredzi nadzeivojūt – tik verūtīs i kaidu šaļti asūt cytam.

Kina beja par sīvīti, kas izkuope nu ramys i izdarēja vaira kai dreikst.
Jei gribēja izgluobt sovu cīši slymū unuku i aizguoja peļneit naudys iz seksa klubu.
Beja interesnai vērtīs, kai īvuiceitū gūdeigi audzynuotuos i sabīdreibys moralis normu īgrūžuotuos sīvītis rībumu juos sejā nūmaina apjiemeiba padareit sovu dorbu. Labi padareit tū, kū nu juos gaida.
Jei sēdēja iz krāsla i braucēja veirīšu putynus. Jī beja ūtrā pusē sīnai, jūs storpā beja tikai caurums, kam izbuozt cauri.
Jei beja zeme, kas nūdzieš veirīšu guni. Rūka, kas apmīrynoj nazcik veirīšu.

Sabīdreiba jū beja atzynuse par nadereigu. Jei beja par vacu dorba tiergam, jai vaira nabeja pat sovys sātys. Puordavuse unuka uorsteišonai.
Jei nikod myužā nabeja struoduojuse. Jei nikuo namuocēja.
Tok izaruodēja, ka ir vīna līta, kur jei ir vysu lobuokuo. Veirīši stuovēja ryndā piec juos gluostu. Jim navajadzēja nivīnys cytys.

Zalā puors ļaužu šaļtim nazyn parkū smējēs.
Vysod ir interesnai vērtīs kinu kūpā ar svešinīkim. Tei ir taida kai solidaritate, kai kūpeibys sajiuta, kai sovys vīntuleibys puorkuopšona.

Kai zals īsatyn tymsā i vysim prīškā iz boltuo ekrana suoc doncuot breinums.
Tys ir pavysam cytaiž kai gaismys spēlis datora monitorā.

Nazkod vierūs kinu Minskā.
Maņ guoja smīklys tī, kur cyti klusēja. Jī smējēs cytuos vītuos, jī beja cyti. Šaļtim jī dzīduoja leidza. Šaļtim apklusa.
Tai i nasaprotu, kas tys beja. Es nabeju sovejuo.

Kinys beiguos lidmašyna pasacēle iz aizliduoja puori.
Vaira nikod nabyus tai, kai ir bejs. Es asu bejuse tymā kinā, tymā pasaulī.
Vaira nikod es navareišu aizliduot prūm.
Lai kur es ītu i kuo radzātu, es nazkod atguoduošu ituos dīnys.

Izaruodēja, ka kinys zalā vysu svešūs ļaužu vydā beja ari muna draudzine.
Dadzyna iz īlys. Nabeju juos satykuse nu zīmys.
Varbyut nasatyktu vēļ pusgodu.

Breineigi, ka ir draugi. Cik jūceigi ir jūs satikt piec laika i atkluot, ka jī ir. Ka jī ir bejuši vysu laiku, tik jūs nikai nav saguojs satikt.
Ka vyspuor ir tik daudz ļaužu, kas dzeivoj i ir sūpluok, a myusim par tū nav nikaidys dalis. Ka ļauds nikur napazyud i tod, ka mes jūs naredzim. Ka jī nazkai iztīk vysu itū laiku. Bez myusu.

Es navaru byut vysur i byut ar vysim.
Kū vaira ļaužu es sateiku, tū mozuok nu jūs es vareišu satikt kasdīnys.
Kū vaira es daboju, tū vaira byus juopagaisynoj.
Kū vaira zemēs es asu bejuse, tū vaira zemēs es navareišu byut.

Tok tys dūd nazkaidu vīglumu.
Apsazynoj, kuo navari, i saprūti, cik daudz vysleidza vari.

Sevkurā šaļtī atsasaceit nu vysa i suokt vysu nu gola. Vīnkuorši paīt molā i suokt cytaiž.
Partū ka tevī i manī ir vaira vysa kuo, nakai myusim ruodīs.
Pasaulī ir vaira laimis kai dreikst.

Dzeive ir breineiga līta.
Dasadur, dasadur i aizlidoj. Kai dzaltonais maiseņš pavasara viejā.

Svešī

Publiceits ite.

Pirmdiena, 28. aprīlis 2008 10:04

– – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – –

Guoju nazkai pa piļsātu i dūmuoju.
Laidēs vysaidi pavasara gaisā parauti putyni. Kaijis leigonai lidinēja viers jumtu i iudiņu. Zvierbuli kai nūsabeidušu dzeivebeņu sauve īskrēja kryumā i sasakuove sovā storpā – laikam pavasars golvā. Bolūži, izrīzuši māgys i kustynuodomi golvys, izšpūrkstom spolvom staigalēja pa ītvi. A peilis zuoleitē pi kanala guoja pa div, pa div.
Nazkaids pavysam cyts gaiss. Pat piļsātā. Ni to breivuoks, ni to lobuoks, a cyts.

Teiklā puorskaitieju, ka napasenim nazkaidi dzāruoji nūsuovuši guļbu puori, kas jau bejs nūvejs ligzdu i sasataisiejs perēt.
Nu, tai goduos. Na vysi, kas ir īsaļūbiejuši, ir myužeigi.

Nu ūtrys pusis, cik guļbu dzeivoj iz pasauļa, cik nu jūs itymā godā nazkur pūrā ci azarā izperēs sovus cuoļus i sēs dzeiveibu, a teiklā roksta tikai par nūsautajim.
Ot tev ir Romeo, ot tev i Džuļjeta.
Teiklā roksta, ka itūs guļbus izbuozs i īliks muzejā. Tai rūnās legendys i literatura.

Nazkaidi deputati publiski paziņuojuši, ka ar Latvejis medejim jī niu runuos tik latvyski. S. Kalnīte, I. Druvīte i K. Šadurskis.
Guoju i dūmuoju. Saīt, ka jī ir īvieleiti saeimā deļtuo, kab runuotu sovā volūdā ari ar svešajim. Sok, tova poša vaine, ka nasaprūti. Ka laiceigai naīsavuicieji.
Interesnai – ka kaids saeimys deputats paziņuotu, ka iz prīšku ar sovys vaļsts medejim runuos tik sovā volūdā. Latgaliski.
Na vīnu ūtru runu kai Juoņs Tutyns i Anta Rugate, a sistematiskai.
Sok, poši vaineigi, ka naasat īsavuiciejuši.

Aizvakar brauču autobusā. Maņ sūplok sēdēja krīvs i skaitēja Latvejis krīvu avīzē sirdeigu rokstu par svešajim. Tī beja biļde. Cylvāki nazkū klīdze, plakati.
Jī beja streipainūs cītumnīku drēbēs. Jim iz pīru beja uzroksti. Jī nazkū demonstrēja voi protestēja pret nazkū. Sasarēja ar sovys vaļsts varu. Voi ari jūs kaids reidēja pret sovu vaļsti.
Alien. Daļa krīvu tai sauc seve. Jī ir nu cytys pusis i nagryb byut vydā voi varbyut jim nasaīt tī byut. Voi varbyut jim navajag. Voi ari tuo navajag tim, kas jūs reidej pret sovu vaļsti, Latveju.
Jī nagryb voi jūs najem. Jī ir cyti voi ari jim navajag cytu.

Aizvakar brauču tramvajā i pa teleponu runuoju latgaliski – kai ta cytaiž lai runoju ar sovu muoti. Jei tok ir muna mama, na jau uorzemneica.
Div latvīšu pusaudzis meituškys apklusa i klausējēs. Interesnai. Nazkas cyts.
Nui, Reigys eksotika – ni malnuo i ni dzaltonuo rase, ni pušvists i ni geji, pat ni mozuos mauleitis ar izkruosuotajom acim i eisajim brunčim, a latgalīši.
Tok jau tī poši latvīši, tik cyti – svešī.

Pyrma symta godu Naaizmierstule rakstēja: “Tu manis navaicoj, voi mīļoju tāvu svīdrim laisteitū zemi… Es latvīte asu!”
Nikas tok nav izamainiejs. Otkon i otkon juoatkuortoj, kab naaizsamierstu: es asu latvīte, latvīte, latvīte. Mes asam latvīši, latvīši, latvīši.

Naseņ guoju pa īlu. Aiz mane puors sūļu tuoļuok guoja īsaļūbiejs puoreits.
Kuorteigi latvīši. Bejuši “Rimi”, nūpierkuši iedīni i stīpe pylnu maisu. Guoja iz dzeivūkli, kas pajimts ak jau iz kredita.
Guoja i runuoja. Puiss ar sašutumu atzyna: “Visādi čangaļi salīduši Rīgā, tagad līdīs visādi čorti.” Meituška nasacēja ni nā, ni nui.
Puiss sacēja, ka nikaida gaisa. Latgalīši Reigu izputynuos. Meituška klusēja.
Tymā šaļtī mes guojom pa kvartalu ar pamastom sātom – bez lūgu, bez durovu, drupa i juka zemē. Var redzēt, ka nav saiminīka i cylvāku, kas jimuos dzeivuotu. Kai piec kara, kod vysi beja izkauti i izbāgaliejuši pa pasauli.
Reigā cylvāku ass par daudz. Tik kur ta jī ir.
Jau cik godu desmitu latgalīši ir bejs Latvejis dzeiveibys spāks. Vasalom sauvem iz bogatajom Kūrzemis sātom par kolpim, iz Reigu, par školuotuojim, par īriednim, uorstim, policistim. Tikt dzeivē iz prīšku – izavuiceit i dzeivuot.
Ka Latvejis armejā i policejā nabyutu latgalīšu? Ka Latvejā nikod nabyutu bejs latgalīšu?

Nazkai apsaskrēja dūša – ar kū ta cyti latvīši ir lobuoki par mani?
Saīt, ka es kai latgalīte asu svešuo i maņ nav tīseibu dzeivuot sovys vaļsts golvyspiļsātā?

Maņ byutu juodzeivoj rezervatā ci geto i juoslauc gūvi – partū ka latgalīšim ir juodzeivoj Latgolā i dzeraunē. Kai da viesturiskuo 1917.goda latgalīšu inteligencis lāmuma par pīsavīnuošonu puorejim latvīšim.

Ka vysi latgalīši dzeivuotu Latgolā, tod Latvejā (kas taitod nav Latgola) beidzūt byutu eists parāds. Nivīna svešuo i līkuo.
Iz Latgolu bagaturi brauktu kai safari – zvejuotu i medeitu, šmukūs meitu mekleitu, puorguleitu i aizbrauktu.
Ā, nui – jau tiuleņ majā pi Latgolys krystu byus maja dzīduojumi. Dīvam i Jumprovai Marijai par gūdu. Taida eksotika! Tai kai taidi mežuoni. Sēd sovuos dzeraunēs. Apsīn skustu i īt iz bazneicu. Tymsūneiba.
Tik filmēt i fotografēt!

Tod apsasmieju par puoreiti, kū satyku i dzierdieju iz īlys. Par jūs pīsauktajim čortim.
Niegerus i arabus puiss tok lomuoja na jau latvyski, a par čortim.
Te nu beja – svešī.

Vys tik dūmoju.
Meituška nasacēja ni vuorda, tik pīkryta sovam puišam. Nu kurīnis īt juos tāvs i muote.

Tik nazkaids ryugtums vys pruotā.
Cik iz pasauļa ir latvīšu, kab sasadaleitu eistajūs i svešajūs?

Kab eistūs lyktu omotūs, a naeistajim Latgolā taiseitu rezervatu?
Lela gon tei Latveja – vīna zeme iz prīšku voi atpakaļ. Drysa i Osveja, tod Pītālova (puorkristeita par Abrini), piečuok Latgola.

Pasauļam ir vysaidys garšys i smuordi.
Nazkas nu pavasara gaisa, kod peilis īt pa div, pa div i meklej vītys ligzdai nazkur Reigys centra kanalā. Jom pi kuojis, ka puori tyltam aizklyndzynoj tramvajs i apleik staigoj ļaužu symti. Dzeiveibai nav ni gola, ni molys. Ni dzeraunē, ni urbānajā pasaulī.

Piļsātā dzeivoj vysaidi ļauds: bogoti i nabogi, slymi i vasali, latvīši i peilis, suni i metalisti, reperi i invalidi, kači i bolūži, latgalīši i školuotuoji, zvierbuli i krīvi, čyguoni i puordevieji, klerki i niegeri, aktīri i sekretaris, prīšknīki i ubogi.
Dīvam vysaidu ļaužu gona.
Pajem nu kotra sorta pa sauvei i īsiej pavasarī.

Publiskais volūdys maratons

Publiceits ite.

Piektdiena, 25. aprīlis 2008 09:21

– – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – –

Kab regularai raksteitu publiski, vysu pyrma vajag publiku.
Sauc jū par skaiteituojim, apriejiejim voi leidzjutiejim.

Dīnysgruomota ir viļteigs žanrs.
Mudri var aizkleist sovys vydspusis strupceļā i īsaciklēt tik iz sevi. Kai Dorians Grejs voi Verters.
Voi ari palikt par uorejūs nūtykumu stenografistu i byut par hronistu, kas dokumentej i komentej. Taidu kai Livonejis Indrikis voi Bremenis Odums.

Privatajai dīnysgruomotai zam spylvyna voi slapanajā failā ir vīns aizdavums – sakuortuot sovu pasauli.
Na par veļti tys ir psihoterapejis veids.

Publiskuo dīnysgruomota rauga sakuortuot vysu pasauli. Blogeri ir myusu dīnu mesejis – ari tod, ka nūsaspļaun par vysu.
Kas ta cyts byutu raksteišona par pasauļa energejis krizi voi vaļdeibys klaidom, godu vacim zemneicu tortim i puorpasauleigi duorgim tyltim, ka ni raudzeišona kū ta maineit. Voi vysmoz pasaceit sovu nā.
Runuot ar publiku nabyutu tolka, ka runuotuojs naraudzeitu publikai īvuiceit dzeivuot piec sova parāda. Tys ir kai paplašynuot sova pasauļa rūbežus i sovā pusē dabuot vaira ļaužu.

Raksteit publisku teikla dīnysgruomotu latgaliski reizē saīt diveji lāmumi – runuot latgaliski ar sevi i ar nazynomū skaiteituoju nazkur virtualajūs monitora teirumūs.
Lai voi kai, obeji ir gona nūpītni sūli.

Jī līcynoj par munu latgalīšu rokstu volūdys prasmi. Ka reali jimā dūmoju, breivi rokstu i nadzeivoju nikaidā mentalajā emigracejā.
Jau lobu laiku nav nikaidys atškireibys, kai raksteit tekstu: latvyski voi latgaliski.
Tys nav moz.

Kasdīnys pīraksteit kū naviņ – tei ir loba pruota dresura.
Kasdīnys līki naspamuot, ka nav kuo saceit – ari tei ir pruota dresura.

Kai ir atzeimuojuši literaturys pietnīki, vīns nu īmeslim latgalīšu literaturys strupceļam ir svātdīnis raksteituoji. Myusu dīnuos nivīns nalītoj latgalīšu rokstu volūdu tik daudz, kab jam nabyutu gryuteibu juos lītuot.

Paskrīt mozu gabaleņu na bāda. A maratonam juosatrenej mienešim i godim.
Ka nasatrenej regulari, volūdys ir gona eisam zibšņam i dzejai, na garuokam dorbam – prozai i dramaturgejai.

Ir vīgli nūsaukt desmit voi koč pīcpadsmit autoru, kas latgaliski roksta dzeju.
Prozys raksteituojus jau juomeklej ar guni.

Pyrma puors godu Latgolys Kulturys centra izdevnīceibys vadeituojs Juoņs Elksnis beja izsludynuojs latgalīšu stuostu konkursu.
Atsauceiba beja, a literaruo kvalitate švuorbuojuos nu vīna gruova iz ūtru – nu postmodernys spēlis raudzeišonys da senejūs rokstu atdzimšonai realisma paradigmā ar lobu tīsu didaktiskys pavuiceišonys i ļaunūs struopeišonys.

Latgalīšu lugu raksteituoji? Taidi ir?
Ituo goda A. Upeiša konferencē, kas runuoja par latvīšu literaturys žanru puorskotu, teatra zynuotneica Līga Ulberte atzyna, ka krize ir vysā latvīšu dramaturgejā – 2007. godā nav publiceita nivīna luga i nav izguojs nivīns lugu kruojums.
Par latgalīšu lugom lobuok navaicuot. Jūs nav jau godim i varbyut godu desmitim, partū ka latgalīšu volūdys tikpat kai nav publiskajā telpā, ari teatrī. Ka naskaita puors školu i tautys dramatiskūs kolektivu i etnografiskūs ansambļu vajadzeibom entuziastu saraksteitys ludzenis.
Daugovpiļs teatris ar VKKF atbolstu ir izsludynuojs latgalīšu lugu konkursu, kura mierkis ir popularizēt latgalīšu volūdu i kulturu. Īsyuteišonys termeņš ir rudinī, žūrejā sūlejās byut teatra vadeiba i profesionali teatra kritiki. Pīsūleitys daža premejis, kūpā 2100 latu.
Redzēsim, voi nauda var paceļt literaturu.

Lāmums – raksteit latgaliski i publiski – ir sleideigs.
Juorauga īguoduot, kas varātu byut interesnai, na tikai sev, a ari cytim.
Juorauga nanūkrist iz nuošu sovys namuoceišonys deļ – ka skrīņ jau kurū kilometru, a volūda i elpa apsaraun, suonūs dyuriejs i nu maratona juoizastuoj pusdceļā.

Raksteišona latgaliski izlīk rūbežus.
Sok, kuo jemīs – taipat puorskaiteis tik tī, kas muok skaiteit latgaliski. A cik nu tūs, kas runoj latgaliski, ari skaita latgaliski. A cik nu tūs, kas skaita, ar interesi skaiteis munu redzīni par lītom i cylvākim.

Vysleidza taida kai saruna ar sevi. Kai sevkurs teksts patīseibā – pamatā deļ seve voi kaida vīna konkreta cyta adresata dūmuots. Nazinejūt, kas jū puorskaiteis piečuok.

Nu ūtrys pusis, volūda nūsoka temu.
Nav vīgli latgaliski raksteit par kū nabejs cytu, na latgaliskū.
Taipat kai raksteit par sīvītem i naraksteit
par feminismu.
Kas ir bejs periferejā i zam lada, tys runoj par sevi.

Publiska raksteišona latgaliski ir izalausšona nu sova sātmaļa i ustobys, raugūt īsavērt, kas lobs nūteik pasaulī. Kaidi pasauļa breinumi.
Tys ir izaicynuojums sev i skaiteituojim.
Partū i interesnai. Partū i rokstu.

Kas ir dzeivis jāga?

Publiceits ite.

Otrdiena, 22. aprīlis 2008 09:25

– – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – –

What is the purpose of life?

Nūsavieru kinu. “Niceland”. Par Islandi.
Nazkas taids, kuo nasagoda nimoz tik bīži redzēt i dzierdēt – vīnkuorši eistajā laikā i deļ tuos mane, kas es asu niule.
Kab es bejuse cyta, mane nabyutu – es byutu cyta.
Kab nabyutu ituos kinys, es byutu cyta.

Kinā beja vysaidys lyužņu skaudzis, kas šaļtim beja metaforskā leidzīnī.
Lyužņu skaudzis kai vysa dzeive. A varbyut vysa dzeive lyužņūs – izguoztuvē voi ari pi TV lyužņa. Voi poši ļauds kai lyužni.
Lyužņu piļsātys, kur kotrys pi sova ekrana ci monitora izalīk, ka dzeivoj sovu vīneigū i eistynū dzeivi. Ka itei dzeive ir lobuokais, kū mes kotrys asam nūpeļniejuši.

I Latveja. Vaļsts sakryta kai kūka kluceišu piļs, a cylvāki palyka puori.
Jūs dzeivis ir juodzeivoj tuoļuok, koč vysmozuok tī daļa jim pošim voi kaidam cytam.
PSRS. Kaidi laiki beja, kaidi vēļ byus.

Dzeivis jāga ir tamuos lītuos, kuo nivīnam nasoka. Kas nav pasokomys i navajag.
Tai sacēja kinā.
Dzeivis jāga ir seikuos druponuos, kas kasdīnys goduos pa ceļam, nūzibsnej nazkur gaisā i īkreit taišni pruotā.
Tai es izdūmuoju, cikom vierūs kinu.

Seikuos druponuos, kas izmaina vysu pasauli. Piec tam vaira nikuo nav tai, kai ir bejs.
Rūbežs storp mani i pasauli ir tik pluons, ka jū izjauc pat sazīdiejs rododendru kryums, peilis klīdzīņs pi kanala i īlu muzykanta spālāta dzīsme.
Kai iudiņa vierss. Vīns vieja pyutīņs, i vaira nikuo nav tai, kai beja da tuo. Iudiņs sasašyupoj, i nikuo vaira nav pa vacam.
Tok tik deļtuo es i varu raksteit, ka uoda ir tik pluona, ka pa laikam jei pagaist pavysam.

Nazkai dūmuoju. Naz, volūda īrūbežoj voi taišni ūtraiž – atceļ rūbežus?
Voi latvyski es saceitu tai, a anglyski cytaiž. Vuocyski tai, a krīvyski i lītuvyski cytaiž.
Golvonais, voi, rokstūt latgaliski, es varu pasaceit tū pošu, kū es saceitu latvyski – voi latgaliski es runoju par tū pošu.
Varbyut latgaliski es eimu iz riņči i runoju tik par tū, kai rokstu latgaliski.
A varbyut, skaitūt munu tekstu latgaliski, kaids cyts tī redzēs tik tū, ka jis ir latgaliski, navys par kū jis ir. Voi varbyut es nikod natikšu nu tuo vaļā – ka latgaliski rokstu latgaliski.

Es naatguodoju, kū izdūmuoju.
Laikam tikai tū, ka volūdom ir daudzi rūbežu sovā storpā. Kū lobuok tu juos zyni, tū vīgļuok ir puorīt itūs rūbežus. Vysleidza, kaidā volūdā es dūmoju i rokstu – ka tikai es muoku tū volūdu i jei maņ namaisa runuot.

Es īsadūmuoju par apstuoklim, kas nūzūg volūdys i aiztaisa rūbežys, aizslādz vuortus, pruotu i apziņu.
Ar tim apstuoklim ir juosakaun vysu myužu, kab saglobuotu sovu telpu i volūda nasavylktu cīšuok sovus rūbežus – tai, ka cylvākam palīk tik TV ziņu i šovu pasauļs. Plyka i švuorbona “pajem koč kū nu ladusskapa” voi “kai tev guoja? labi” volūda.

Es īsadūmuoju par volūdom, kuru nav.
Amerikā ir izguojuse gruomota “Jaunī Eiropys dzejnīki” („New European Poets”). Gruomotai ir div redaktori i divdesmit div regionalī redaktori, kas izalasēja divi symti deveņus autorus, kas ir publiciejuši sovu dzeju piec 1970. goda. Ir īkļauta dzeja i Eiropys regionalajuos volūduos: basku, gallu i sāmu.
Nu Latvejis tī ir četri dzejnīki: Liāna Langa, Inga Ābele, Inga Gaile i Ronalds Briedis.
Navaicuošu, voi jī ir ituo laika golvonī latvīšu dzejnīki. Tei ir redaktoru subjektivuo izvēle.
Dreižuok pavaicuošu, cik nu latgalīšu dzejnīku ir zynomi nalatgalīšu skaiteituojam i cik breiva ir juo izvēle, par latgalīšu literaturu zynūt moz voi nikuo.

Jūceigi saīt – latvīts ar apbreinu vērsīs iz mozūs tautu ceņtīnim, runuos par breiveibys mekliejumim Tibetā. Jis drupeit nūsašausmynuos par basku separatistim, tok lelys i mozys tautys, lelys i regionalys volūdys konfliktā vysod juss leidza mozuokajam.
Tik latvīts nikod napīzeis, ka kaids var byut mozuoks par jū. Ka juo buoriņu tautys statuss var byut apdraudeits.
Ka i latgalīšu volūdai varātu byut Eiropys regionaluos volūdys statuss.
Tys tok zeimojs tik vīnu – Latvejis vaļsts sasaškeļšonu i autonomeju, separatismu i Moskovys garū rūku.

Videjam latvīšam ir skaitamais paņteņš, kū jis kluseņom skaita pi seve i skali atkuortoj medejūs kasreizis, kod runa ir par latgalīšu volūdys, kulturys i identitatis saglobuošonu i kūpšonu: „Myusu ir tik moz, mes navarim pīļaut tautys sasaškeļšonu, vysys tuos runys par latgalīšu volūdu ir raudzeišona saškeļt myusu tautu, tys ir politisks vaicuojums.”
Koč leluokuo daļa latgalīšu inteligencis ir klusiejuši i klusēs myužam – kab tik saglobuotu sovu vaļsti.
Koč, nu ūtrys pusis, kas varātu vēļ vaira tyvynuot i styprynuot sabīdreibu kai juos atškireigūs daļu apsazynuošona, sovpateibu kūpšona i demokratiska interese par cytaidū.
Bagateiba ir daudzveideibā, na sterilitatē. Pa vīnam var salauzt kotru žogoru. A žogoru buņti?

Voi pasauļs palyktu laimeiguoks, ka jam byutu vareiba puorskaiteit Annys Rancānis, Pītera Jurceņa, Valentina Lukaševiča, Juoņa Ryučāna, Ontona Slišāna voi Viļa Dziervinīka dzeju angliski, franciski, krīvyski, japāniski?

Ka laimeiguoks var palikt nu dzejis – nui.
Varbyut kaidam kur nabejs pasaulī nu vīnys najaušys dzejis ryndys, kas kaidam nu myusu nanūzeimoj nikuo lela – kuortejī paņteni, nazkaidi mūrgi, cik var raksteit ar tū divskani „uo” i kaids vyspuor tolks nu tuos dzejis, byutu lobuok dariejuši kū pruoteigu – dzeive palyktu par druponu laimeiguoka. Vīnu druponu, vīnu dzeivis dasadūršonu i par vasalu dzeivi.

Byutu, ka byutu. Palyktu, ka palyktu. A cik nu latvīšu skaita dzeju latgaliski?
Tik daudzi cylvāku ir palykuši aiz borta i bīži vīn na sovys vainis deļ.
Kod sevkuram latvīšam byus vareiba školā īsavuiceit ūtru sovys tautys rokstu tradiceju?

Es labi apsazynoju, ka nav īspiejams paleidzēt vysim. Ka vysu nikod navar pajimt, koč kū nanūsvīžūt zemē. Tok voi itei apzine ir īmeslis, kab napaleidzeitu nivīnam.
A vīneiguo dzeivis jāga varbyut ir paleidzēt. Par vīnu druponu.

Anastaseja, trešuo acs i policeja

Publiceits ite.

Piektdiena, 18. aprīlis 2008 16:22

– – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – –

Piec tolkys Tievanānūs iz Reigu braucem a stopim.
Aizguojom pi Izmieginuojumu i selekcejis stacejis kantora, kū izcēle 80. godūs i ceļšonys laikā tautā īsauce par synagogu.

Ka labi īsaver, eistyn izaver piec bazneicys – simetriska, taida kai oltora daļa, tūrņs. Ir pat taids kai portiks i taidi kai kontraforsi.

Cikom cēle, vyspuor navarēja saprast, ar kū tys beigsīs – byus tūrņs voi nā, liks krystu voi naliks. Ka naliks (i parkū iz kantora lai lyktu), ak jau byus synagoga. Vysmoz tai sprīde vītejī katuoli.

Izaretuojom iz ceļa. Kam jau bais, tī pa puoram. Saguoja, ka es palyku stopēt vīna poša. Cytaiž nikai navarēja sasadalēt.

Vīnam braukt garlaiceigi. Sevišķi, ka ilgi juostuov iz ceļa. A kū padareisi.

Pyute baileigs až zīmys viejs, i speidēja pavasara saule. Nu vīnys pusis solu zemē, a nu ūtrys – korsts. Sasagrīžu pret ceļu suonyskai, kab vieja pusē byutu mugursumka, a saulis pusē palyktu leluokuo mīsys plakne. Tok vysleidza beja solts piec suņa. Drausmeigi.
Stuovējem pi sātys, kur sauleitē pi pundamenta gulēja div kači. A kači taidi nikuo. Interesni. Vīns bryuns, ūtrys malns.

Bryunajam kačam golvā beja pavasars! Kai jis mauruoja!!! Paguļ, paguļ, a tod ka laiž bolsu! Až cauri dvēselei izīt. Taida suope…


Nu susedu pusis puori pļaveņai pa kiulu atguoja vēļ puoreits malnūs kaču. Vīns pa prīšku, ūtrys tecenim nu pakalis. Kab tik naatpalikt!

Šaļteņu pasabļaustēja vysi treis, a tod tī div otkon nūguoja paceļu. Nu suoku vīns nu jūs izkuope iz pogroba i atsasāda kai pīmineklis. Saulē pat damyga. Puori ceļam iz upismolu aizalaide i tys, kas pirmeņ tecenim rikšuoja pakaļ ūtrajam. Izleida car statiņa apakšu i aizluopuoja pelēs.

A bryunais tai klīdze, tai klīdze! Až šārpys par kaulim guoja. A nu vysys sirds!

Malnais vys gulēja jam sūplok i klausējēs, damīdzs acs. Laikam cīši patyka.

Piec lobys šaļts pi mane apsastuoja mašyna. Vysa aizmugure aizkrauta ar kastem i maisim, a prīškā vīta atsaroda.

Vecs atbreivuoja vītu, izsvīde iz pakalis siedekļa nazkaidu paltraku – skaudzē pi kastu i cytu parpalu. Nūslaucēja putekļus nu siedekļa. Braukuši!


Atstuoju puorejūs stopejam i poša aizalaiž ceļā.

Mašyna Vikteram beja normala – iz prīšku kustēja, koč i šaļtim īsagrabēja i īsačeikstēja. Da i cīši mudri jis nabrauce. Apdzyna i vīglī, i furgoni.
Sudobra kruosys Audi 80. Voi varbyut bolts? Zynu tik, ka ar streipem iz suonu.

Braucem jau kaidu stuņdi. Jau vysa kuo beja puorrunuots, a juobrauc vēļ čut ni divtik.

Vikters pagrīze radeju, a tī ni besa nabeja. Kasešu jam nabeja, aizmierss sātā.

– Voi tu zyni Anastaseju? – jis pieški pavaicuoja. Až atlaide gāzis pedali.
Es Anastasejis nazynuoju.

Vikters sajiusmā suoce stuosteit.


– Anastaseja dzeivoj mežā pi Novosibirska, jei ir dāls Vladimirs. Vēļ jai ir veirīts Vladimirs.

Es vierūs iz ceļa i nikuo nasacieju, a šopers laikam nūdūmuoja, ka es nazynu, par kū ir runa.

– Nu, veirīts. Kotrai sīvītei že vajag veirīti. Vot i jai beja veirīts Vladimirs. Juos veirīts… Nu, ar kū bārnus taisa…

Vikters paskaidruoja deļ mane jau kai deļ pādejuos duričkys.

– Nu kustūnis Anastasejai ir tik viļcine ar vylcalānu, luocine i kozys. A luocine kaida strāšna. Oi, oi, oi… Lela i sirdeiga, tok klausa Anastasejai kai kačalāns!

Jau īsadūmuoju, kai tei luocine glaužās Anastasejai pi kuoju.

– A pats golvonais!

Vikters īvylka elpu i pasagrīze pret mani.

Es až apkrytu i niu nu sirds vierūs ceļa, kab jis naībrauktu pretejā jūslā.

– Anastaseja ir senejūs gudreibu globuotuoja!

Niu Vikters gaidēja munys reakcejis, a es tik muovu ar golvu. Lai tik stuosta.

Vikters saprota, ka es jam tycu i klausūs viereigai. Jis tik runuoja tuoļuok.

– Anastaseja ir gudreibys globuotuoja. Tyukstūšom godu vacys gudreibys, kas puorīt nu vīna da ūtra i nikur ni nu kaidu gruomotu juos navar īsavuiceit. Tik cylvāks nu cylvāka. Taidu kai jei vaira nav.

Itū Vikters nūsacēja i ar apbreinu, i ar izredzeiteibu. Ka jis tože zyna, ka taida dzela ir.

Es tik klausiejūs. Kotru reizi stopejūt nasagoda tik lobi šoperi.
– Kod Anastasejai pīdzyma dāls Vladimirs, jei četri godi dzeivuoja olā prūm nu vysa pasauļa i vuicēja sovu bārnu poša tai, kai i vajag vuiceit. Tāva nalaide kluot a ni, kab jis mozuo Vladimira nasamaituotu ar sovom tehnokratiskajom zynuošonom.

Ite Vikters pavaicuoja, cik maņ godu.

Až apjuku, bet pasacieju par laikam pīci mozuok. Lai tycamuoks stuosts, ka asu studente, kas brauc iz lekcejom. Šoperim navajag saceit taisneibys, cytaiž jī nikod natic. Ka maloj, tod izadūd lobuok i dzeivuok.

Vikters atzyna, ka ar mani jau ir cauri. Taipat kai ar jū. Mes asam jau pagaisuši cylvāki. Taidi vaira jauna pasauļa naizceļs. Tū dzelu ir juosuoc nu mozūtnis.

– Eistam cylvākam taidys pasauļa zynuošonys nav vajadzeigys. Ni fizika, ni kīmeja, ni politekonomeja voi marksisms.

Ite es až ni pīkrytu. Nikuo nazynu par marksismu. Zynu, ka nazkas strāšnys, tik maņ, paļdis Dīvam, taida natyka.

– Juos samaitoj vysu jusšonu. Partū tūs senejūs gudreibu globuotuoju ir tik moz. Ir gryuts nūsorguot senejū byuteibu.

Vikters pacēle bolsu i runuoja nu sirds.
– Piec četru godu tāvs atguoja pi dāla ar vysaidom duorgom bārnu cackom. Tok jau cylvāks loba gribēja. A dāls pasacēja, ka jam taidu māslu navajag. Vot, redz kaida gudreiba!

Vikters runuoja nu sirds, až rūkys guoja pa gaisu. Kur tī ruļs, kur mašyna, kur ceļš.

Es tik vierūs, kab mašyna nanūskrītu nu ceļa. Vierūs i pīkreitūši muovu ar golvu.

– Kai to, kai to.

Viktes jau vyss beja sovā stuostā.

– Tāvs prosa dālam: “Cik ir div reiz div?” A dāls pasaver iz juo i atsoka: “Ite maņ tev laikam byutu juoatsoka, ka div reiz div ir četri. Tok maņ rībās taida skaiteišona. Maņ pateik dzeivuo matematika: vīns i vīns ir treis – tāvs i muote ir tāvs, muote i bārns. Tei ir eistuo skaiteišona!”

Itymā vītā Vikteram až aizlyuza bolss.

– Padumaješ, – jis verās iz mane i soka. – Padumaješ, kaida ir tei senejuo gudreiba! Ite myusim školā īdzenej, ka div reiz div ir četri i cauri. A kas ta zyna, cik tys ir. Varbyut tyukstūša – div truši i trusīnis, div vabalis i div vabalis. Bess ta zyna, cik tī trušu voi vabaļu saīt!

Vikters namīreigai tryna rūkuos styuri. Jis vyss beja puorjimts ar itū dzelu.

Es tik vierūs iz ceļa.

Vēļ Vikters maņ pastuostēja par trešū aci.
– Tys ir tai, ka ar vīnu, nu, tū trešū aci redz lobuok i tuoļuok nakai mes ar sovom obejom. Saceisim, redz vysu, kas nūteik aiz kolna voi meža!

Jis ar rūku ruodēja kryumūs, kur taišni beja nūsaglobuojuse nazkaida pussakrytuse dzeraunis budonka, a tuos sātys pogolmā stuovēja glauna mašyna. Beja atvaduši nazkaidu lelu kasti, laikam velismašynu.
– Beja eksperiments: oklus bārnus trenēja, kab jim atsateisteitu trešuo acs. I saguoja! Izvad iz skotuvis puiku, aizsīn jam obejis acs, a par metri div treis pastota gruomotu, a jis skaita! i nikaidu triku voi uoveišonuos!

Vikters beja nu sirds puorlīcynuots, jis beja atrads idealu klauseituoju.

Es tik muovu ar golvu i kai popugaiļs atkuortuoju: “Kai to, kai to”, “Nui”, “Aha”, “Mmmm” i taidā gorā.

Kaida maņ tī dzela, redzēja tī oklī voi nā. I deļkam oklajism aizsēja acs, kab jī radzātu. Ka tik šmuki runoj i brauc tī, kur vajag.

A tod myusus apturēja ceļu policeja.
Izaruod, Vikteram pošam nabeja trešuos acs. Jis nabeja īsaviers, ka ceļa molā stuov policejis mašyna, ka tī ir diveji policisti. Vīns vīnā ceļa pusē, ūtrys pi mašynys. Ka jī staigoj ceļam puori. Jī nasaglobuoja a ni.
Policisti beja lobi. Jī Vikteram pasacēja, ka itai nadreikst dareit. Ir juobrauc ar atļautū uotrumu i pa ceļu navar skrīt. Vyss kas var nūtikt.

Izrakstēja breidynuojumu i palaide braukt.

Es tik nikai nasaprūtu i pa šai dīnai. Kaidā veidā Vikters beja pasamaniejs braukt par daudz mudri, ka myusus apdzyna vysi, kas viņ spēja kustēt. Maņ jau ruodējēs, ka mes pa ceļu vadamīs kai ar gūvi – lieni i pamazeņam, kab da ceļa gola varātu paspēt izstuosteit vysu.


Voi varbyut eistineibā mes liduojom.
Voi varbyut policejis radari nikuo nasaprota nu myusu goreiguo liduojuma.

.

Olūts: www.diena.lv

I ka koč vīna dīna byus atsagrīzšona

Publiceits ite.

Trešdiena, 16. aprīlis 2008 16:23

– – – – – – – – – – – – – – – – – – – –

Apguoju apleik sova prodzeda sātai Tievanānūs.

Pavasars. Juokaš lopys. Vajadzātu izlikt jaunu jumtu i juonūmaina atlykušī lūgi. Dorba, dorba.
Juoizrevej puču dūbe, ustobys golā juopuorstota pyvaneja. Zori juoizgrīž, statiņs ari navuodeitu, lai sveši pasauļa pluovi naklyndoj pa pogolmu. Spaņs nav nūzogts, stuov okā. Okys vuoks juomaina.
Sāta kai dzeiva. Guļ kaļneņā i gaida nazkuo, a varbyut nagaida nikuo. Jei tikai tai ir – kai ir bejuse jau godu symtim. Nu dzymtbyušonys atceļšonys, varbyut vēļ senejuokim laikim. Myužeiga i klusa. Spiergu sāta.

Muns dzeds nu tāva sātys aizguoja pavysam jauns. Zam divdesmit godu.
Izadzeivuojs pa Petrogradu i kara ceļūs aizguojs da pošys Rumynejis, jis beidzūt gribēja dzeivuot. Beidzūt gribēja sovu dzeivi, sovu sātu i saimi.
Piec kara jis iz bejušuos Mukuļu ci Mukulišku muižys zemis sataisēja jaunu saimisteibu, nūsauce par “Pučukolnu”. Izcēle myura klāvu – leluoku kai tāvam. Savede pogolmā akmiņus, gribēja ceļt myura ustobu – leluoku kai tāvam
Dzeive guoja iz augšu, koč i dorba kai eļnis – ni apdarēt, ni apbyut. Kab na jauna kara, jis byutu izasits i dzeivuojs pa sovam. Atguoja krīvs, lūpus pajēme kolhozā, lelajā myura klāvā sataisēja fermu.
Aiz speiteibys dzeds jaunū drošku nūsleicynuoja muorkā – ka vaira natiks pošam, lai nav i krīvam.Tū drošku jis beja sataisiejs jau taišni zam kara, kab ar jaunū kēvi Ventu brauktu iz bazneicu. Beidzūt kai cylvāks – ar vysu saimi iz bazneicu i gostūs.
Kod naseņ teirējem muorku, dūmuojom – atrassim dzeda drošku.
Nikuo. Kas myužeibai nūglobuots, tuo naatrast.

Skaistuos kēvis Ventys kumeleņu kara laikā samyna baņditi (cyts saceitu mežabruoli), kas iz klāva augšys zoga montu i pa tymsu īsaguoze taišni kumeļa aizgoldā. Piec kara ar Ventu brauce kolhoza prīšknīks. Dzyna liekšnim garom, a kēve vys verās iz sovys sātys i saiminīka.
Baba nazkai aizguoja iz kolkoza fermu, a tī juos gūvs. Da tuo jei nikod nabeja zynuojuse, ka gūvs raud. Ar eistom osorom, spolva iz purna slapņa.
Piec tam jei vysu myužu sacēja, ka lūpim ir dvēsele. Ka jau jim ir sirds i jī var rauduot.

Kari guojuši i puorguojuši. Bārni dzymuši i nabašnīki izvadeiti nu pogolma. A Spiergu sāta stuov kai stuoviejuse.
Tik vysur vacums i izneiceiba. Tai laikam nūteik, kod sāta stuov ilguok par cylvākim.
Ni druskys napuormatu dzeda muosai, kas sevi beja veļtiejuse Jumprovys Marijis gūdam. Jai beja svareigs na monts i zemis dzeive, a sovys dvēselis gluobšona i kolpuošona Dīvam. Nav juokruoj monts, kū kūdis i ryuss maitoj.
Grobā to napajimsi.

Tik nazkai jūceigai pašelēs iz zemis atrast sapyvušys lītys – gruobekļus, sīra beņči i skalinis, cara laika čumadanus, zyrga komotu. Satrupiejušys puotoru gruomatenis, ar rūku raksteitys puotarneicys – nu drukys aizlīguma laika saglobuotys, a tod pagaisynuotys.
Tys monts tok nabeja tik juos vīn, a vysu tūs ļaužu, kas ir dzeivuojuši i struoduojuši da juos. Lynu susekli, austivis, sokumi, luopstys, skalinis, viestulis, gruomotys.
Mes laikam asam atbiļdeigi par vysu, kū asam sajāmuši nu cytu i kas mums juonūdūd tuoļuok. Kab laika dzeisla napuortryuktu.

Vaca, vaca sātys vīta, kur kuortu kuortom sasakruojs vacs monts, kas nazkod kaidam ir bejs vajadzeigs – taiseits i laseits, kolts i pierkts, grabts i druozts, a tod palics līks.
Nu zemis tu esi guojs, par zemi paliksi. Plyks atguoji, plyks i aizīsi.
Palānom gaist. Tai, kai beja, nabyus nikod. Pat ni atminēs, partū ka tūs, kas varātu atguoduot, nimoz vaira nav.
Tikai muna datora monitors laistuos kuknē iz golda. Juo gaisma vīgleņom atspeid ustobys lītuos, vīnā kuknis koktā īsagaismoj patvars, cytā bryunys muola bļūdys. Nikuo vierteiga – pagaisušuo laika druponys. Seikumi laika ceļā.

Īsadūmuoju. Vacs gruobeklis ar kūka zorim i dators. Kas jim kūpeigs.
Tikai tys, ka jī ir instrumenti. Taiseiti dorbam. Gruobeklis izaver skaists i vacs. Dators ir funkcionals.
Jī obeji nazkod līcynuos par myusu laiku. Kūka gruobeklis sapyus, satrunēs, satrups i pagaiss, dūdams vītu cytom paaudzem. Datora plastmasys goboli kiukuos kai puormatums par nasaprateigu izejvīlu lītuošonu.
Piec godu desmit itys dators, ar kū niu rokstu, byus bezcereigs lyuznis.
Tam gruobekļam ir vysmoz pusgodusymta, a vēļ itymā vosorā es ar jū gruobu sīnu palejis pļovā. I jam nikuo!

Vysleidza. Tys gruobeklis ir paguotne. Dators ir tagadne, ar jū es giunu nuokūtni aiz astis i pataisu par itū laiku.
Tū sekuņdis daļu, cikom es nūspīžu tausteņus i monitorā pasaruoda otkon jauni i jauni burti, nuokūtne palīk par tagadni i tod jau par bejušū. Tai tys laiks īt.
Gruobekļa viezīņs piec viezīņa, rynda aiz riņdenis, burti i cipari. Sīna i ruguoju šveiksti.

Es asu turpynuojums, a vysleidza tikai gaška itymā pasaulī i itymā sātā. Ar seņču montu, kas ir palics puori nu jūs dzeivu. Zyrga apaušim, eciešom, plugu i komotu, kastem i kumūdem, skreinem i skapeišim, vasarim, veilem i tupeļu leistem, ceglim, dielim i noglom, luopstom, sokumim i gruobeklim.
Kas vyss godu symtu laikā nasasakruoj. Kaidi tik kramasli.

Eistyn muns te ir tik muns pruots. Tys, kū es rokstu.
Tok varbyut i tys ir monts, kū es taipat asu dabuojuse nu sovu seņču. Jī maņ ir atdavuši lobuokū, kas jim beja. Jī nanūsadzēre i nanūsalaide. Jī turēje sevi i sovu sātu tai, kab vysaida monta byutu gona sev i ļaudim iz prīšku. Jī dzeivuoja sovā laikā i dūmuoja par laikim iz prīšku.

Es asu jūs turpynuojums, a vysleidza tikai gaška.
Kaidi laiki ir bejuši, kaidi vēļ īs.

Olūts: www.diena.lv

Sova pasauļa ceļūs

Publiceits ite.

Otrdiena, 15. aprīlis 2008 11:59

– – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – –

Sovys volūdys vuoreigumu es vysu vaira sajiutu pasauļa lidūstuos, kod stuovu ryndā iz bagaža nūdūšonu, pīsaraksteišonu braukšonai voi gaidu pi lidmašynys vuortu. Es stuovu svešu ļaužu vydā svešā pasauļa molā i īraugu, cik mane eistyn ir moz.

Sova pasauļa vuoreigumu es sajiutu pasauļa ceļūs.

Vysa pasauļa lidūstuos runoj vysa pasauļa ļauds.

Jīs stuosta vīns ūtram vysaidus nīkus, sasarunoj i nūsyt laiku da lidmašynys. Jīs aizasmej bolsā par cytu jūkim i stuosta sovejūs, raud nu bādu par izaškieršonu voi nu prīcys par sasatikšonu. Jī sasalomoj par pagaisynuotū bagažu voi nūkaveitū reisu. Damīg nazkur krāslūs voi lidūstys styurī iz greidys, sepinej nazkū i runoj pa mīgam. Pasamūduši meklej sova reisa, kas myrgoj iz ekrana – digitalim burtim i ciparim pīraksteits nazkaidā sveša pasauļa volūdā.

Vysa pasauļa lidūstuos murd i pliesnej vysa pasauļa volūdys. Kai svešūs radeju viļņūs, kod grūzi radejis pūgu i meklej nazkuo, koč poša nazyni kuo.

Izdzierduse pasauļa volūdu mūrdeišonu, es sajiutu sevi asam vīnu.

Es sasajiutu kai nu vacys i pagaisušys ciļts. Muni pīdereigī nav nu ituo pasauļa.

Munejī dzeivoj sovā pasaulī – nazkur Latgolys myužamežūs. Jī slauc gūvi, baroj syvānu, revej duorzu i kapačoj buļbys. Pa vokorim jī klausuos, kai mežmalī kiukoj dzagiuze, i verās, kai ap muorku staigoj bacjans i losa vardivis. Jī īīt ustobā, pasaver stuņdinīkā i īslādz „Panoramu”. Jī verās, kas pasaulī jauns.

A pasaulī eistyn nav nikuo jauna. Vyss tys pats, tik cytaidā seceibā.

Vysa pasauļa lidūstuos skaņ vysa pasauļa volūdys, a munejuo – tik maņ pruotā. Partū ka cik lela varbyuteiba ir nazkur tuoli pasaulī pieški izdzierst kū naviņ latgaliski.

Koč tei ir vīneiguo volūda, kurā es varātu pasaceit, ka ļūbeju, beistūs, gaidu i tycu. Tei ir vīneiguo volūda, kurā es namaloju i asu bārns.

Iz pasauļa ir tik vīna volūda, kurā es runoju ar sovu muoti i tāvu, sevi i Dīvu. Tik vīna volūda, kurā es varu sasamīrēt ar sevi i kurā varu nūmīrēt satracynuotu zvieri – apsaukt svešu suni voi izdzeivuot Daniela ļovu dūbē.

Tei ir vīneiguo volūda, kurā es varu izalyugt liduošonai lobvieleigu laiku. Vīneiguo, kurā varu pasaceit paļdis par laimeigu nūsasiesšonu.

Sova pasauļa vuoreigumu es sajiutu, kod īraugu cytu pasauļu dzeivi i smierti.

Sova pasauļa styprumu īraugu, kod ar sevi i sovejim, ar Dīvu i pasauli runoju latgaliski.

.

Olūts: www.diena.lv