Viersroksts

Muns laiks. Beidzūt ir laiks sev. Pusnakts. Laika vairs nav, mīgs īt.
Nazkū gribieju pyrms puors dīnu raksteit, bet atrodu pārnejuo goda īrokstu ite i saprotu, ka nikas jau nav izamainejs. Tik bārni leluoki, vaira spielejās kūpā, smejās kupā, pūdus guož kūpā.
Ir labi, ka nagaida nikuo. Ka ļaun rutinai apēst laiku.
It kai varātu dzeivuot, tok voi ta nadzeivoju.

IMG_20160402_163200

Apēst mienesi

Ka bārnu nūlic mudruok gulātu, tod ari pošai mīgs apīt mudruok. Deļtuo viņ eisa pīzeime eisi piec pusnakšu.

Šudiņ guojom gulātu, rituala laikā daguojom pi lūga, a tī šmuks augūšs mieness. Soku meitai, ka mieness kai peirāgs. Jei, elpu aizturiejuse, verās i tod špļaun uorā: “Kuka! Am!”
Sarunuojom, ka mieness nav ādams. Bet peirāgu i gordumu vaicuojums ir aktuals nu dzimšonys dīnys. Jau nedeļa, kai bārns suoc rauduot smiļkšu kastē, partū ka grib Eistu Peirāgu, navys nu smiļts.
I kai niu byut?

Auksti, auksti… karsti, karsti, karsti…

gurkumetras

Varbūt vajadzētu rakstīt šī laika hroniku. Kā viss bija 2014. gada vasarā. Nenormāls aukstums vasaras sākumā, jo vēl jūlija sākumā jākurina krāsnis un jāģērbjas silti. Nenormāls karstums vasaras vidū, kad nevar atvērt logus līdz pat tumsai, jo ārā ir gandrīz +30, bet ūdens ezerā uzsilis kā vannā un neveldzē nemaz. Krievija, Ukraina, karš, nāves un sankcijas.

Dzīve kā uz pulvermucas jau kopš Lieldienām. Kad skaties, cik skaista ir dzīve šeit, un domā – vai tāpat tas jau reiz nav bijis: 1914. gada vasarā, 1939. gadā. Kad cilvēki priecājas, bauda savu mazo un mierīgo laimi ar bērniem, dabu un visu to mieru apkārt, bet virs galvas jau karājas Lielie Notikumi, kas samals visu sazin kādā putrā, no kā būs jāatkopjas paaudzēm. Un arī tad nezini, vai pāries. Tāpat kā pensionāru kari sabiedriskajā transportā par okupantiem un atbrīvotājiem.

Krievija, atbildot ES un ASV sankcijām, ieviesusi noteiktu preču grupu aizliegumu. Zivis, piens. Bet ne alkohols. Skaidrā prātā jau to neizturēt. Nodzērusies tauta ir laba tauta.

Bet man patika anekdote, ko šodien izlasīju. Baltkrievijai un tās spekulantiem baigi noveiksies.
– Мидии есть?
– Есть.
– Господи, но откуда, ох, нигде же нет.
– Белорусские.
– Но в Белорус…
– БЕЛОРУССКИЕ.
– Понял, 15 белорусских мидий.

Lieldienās bija karsti. Sēdējām ezera krastā uz soliņa, garām staigāja ģimenes ar bērniem. Krievi, latvieši. Bērni smējās un skraidīja, ciemiņi, saviesīgas sarunas. Šogad Lieldienas sakrita katoļiem, luterāņiem un pareizticīgajiem.
Miers virs zemes, un cilvēkiem labs prāts. Bet tas jau tikai Ziemassvētkos. Tālu. Jānomirst vēl tik daudziem.

Vosorlaiks

pucis

Nav jau tai, ka nav kuo saceit. Tok nikuo taida, kuo grybātūs saceit publiski, ari nav. Deļtuo i klusums.

Tai kai labi zynu, cik apsāsti literaturys pietnīki ir ar vysaidim syudim, šūnedeļ papeira grīziejā sagrīžu gruomotys manuskriptu. Palyka tikai faili, nikaidu izdruku, lobuojumu, malnrokstu, rūkrokstu. Eisti pat nav žāļ, partū ka eistais teksts šai kai tai ir manī – kod suocu raksteit, tod i pīrokstu. Ka narokstu, taitod nav svareigi.

Bet nu jā. Ite narakstieju, partū ka sleipieju gruomotys manuskriptu. Tam dorbam gola nav nikod, bet nu gona. Finišs.

A ite vīnkuorši pučis. Pārnejuos. Izzīdēja par jaunu itūvosor.

 

Izelpa

laivas

Karteņa nu vosorys beigu blūdeišonys pi nazkaidim pījiurys azarim. Vuords “Kaņieris” gon maņ vaira saistuos ar jaunīšu centru Reigā, navys azaru natuoli nu Reigys. Bet nu lai byutu. Nav svareigai.

Nav jau tai, ka nav, kuo saceit. Bet nav nikuo taida, parkū grybātūs publiski ceptīs. Vyss nūmyzuots i pamasts paguotnē. Jaunam laikam jaunys dūmys i teicīni, tikai sirds to tei poša.

Piec diskusejis par etniskajom identitatem Latvejā laikam nazkas beja juopīroksta, bet saprotu, ka nav nikuo taida, kuo es jau nabyutu sacejuse. Ka jauni cylvāki atrūn vacuos problemys, problemys nu tuo napalīk jaunuokys.

Muna intravertuo dzeive turpynojās. Telepona skanis signalu atsliedžu jau nazkod vosorā. Nivīns jau eisti ari nazvona. Puorsvorā es dzieržu.

Paguotni īpakoju jaunā formatā. Nazkod dreiži izīs muna prozys gruomota. Dreiži – saleidzynojūt ar tekstu dzimšonys dīnom. Ir jūceigi, bet daļa nu tekstu ir pat nu 2003., 2005. goda. Bet mož i daguojs jūs laiks. Kod paguotne nūsalupynoj, aizpluovoj i sasastuoj vīnā azara molā. Nūlic, dasīņ.

Par tālumā noskatītiem svešiem tekstiem

Atceries vārdus, ko laikam vakar kā pa miglu lasīji feisbukā – likās tik prātīgi, tik līdz mielēm precīzi. Bet nebija laika izlasīt līdz galam, izlasīt vēlreiz, jo bija jāapgriež pannā gaļa uz otru pusi. Garšvielas, sīpoli. Un tad jau jāēd. “Panorāma” no blakus istabas. Laika ziņas. Miegs kā mākonis. Datorā vēl kaut kas steidzams. Jāienes puķes no balkona, jo ārā auksti. Dušā atceries, domā par to. Vēl pusmiegā, mēģinot atrast segu, jo nosalušas kājas, aizdomājies par tiem vārdiem. No rīta ar velo uz darbu, apmales, apmales, apmales  – visas iekšas sāp, cik Rīgā uz ietvēm daudz apmaļu, bet pa ielu braukt bail, jo domā par daudz. Kaut kādi e-pasti, iešanas, runāšanas. Atceries. Izdomā citēt savā tekstā, meklē.

Izrādās, autors sen izdzēsis tekstu no feisbuka – par personīgu vai par nesvarīgu bijis. Un tagad domā – kas tas bija. Sapnis vai teksts. Un kā var citēt to, ko nekad neesi izlasījusi līdz galam, neesi izlasījusi vēlreiz.

Pieķēra!

Cirkam būs būt! Nav gan bibliotēka, bet Matemātikas un informātikas institūts. 🙂 Tomēr lai slava Guntai, kas pamanīja. Izrādās, tagad visi redz, kā mēs ar, šķiet, Ināru sarunājāmies pie institūta trepēm, kad garām devās viņa – Gūgles tante ar modrām acīm uz kātiņa. Un (kā jau visas tantes), viņa tagad visai pasaulei stāsta, kā mēs tur toreiz pļāpājām siltā saulītē pēc lietus.


Skaties Gūgles mājās

Komforta zona

Vaira nasaprūtu, voi maņ vajadzeigs dīnroksts. Taids klusuma laiks, kod ni to ka nikuo nav vydā, a dreižuok nikuo nasagryb i saceit. I na jau deļtuo, ka nikuo nasagryb saceit, a deļtuo, ka gribīs paturēt sevī. Vyds tekstu, dūmu, jutūnis laiks.

Puorguoja i referendumi, i legionaru dīna, puorīs i maja svātki ar sorkonim karūgim, Jura būrtem i geju karūgim – bļaušonys i tekstu da besa, kotram sova suope. A ka maņ nasuop nikas. I, ka nasuop, deļkuo kū saceit voi byut. Saceit var tod, kod sasacap par kū nabejs voi kas nabejs besej uorā. A ka nikas nabesej, to nav i teksta. Komforta zona. Cik ilgi – cyts vaicuojums.

Par pasauli runuot maņ nasagryb, partū ka pasauļs mane nainteresej. A par sevi runuot navajag – pasauli interesej tikai dzaltonuo prese i fakti, a par byutiskū juorunoj ar sovejim. Saceisim tai – sovejī ir uorpus virtualuo teikla. I tys patīseibā ir tik vīgli.

Mani interesej kluseņom dareit sovu dorbu. Audzeju seipulus. Izdevem Annys Rancānis gruomotu. Maja vydā byus atvieršona. Ar juoņūgu veinu i boltom narcisem. Taisom Ingridys Tāraudys gruomotu. Ari Emileja Kalvāne sagataviejuse manuskriptu. Taids literaturys laiks. I na jau švakys literaturys – ar suopem, ar ticeibu, ar mīlesteibu, ar sīvītis spāku. Kai posna zeme, kas vystik audzej osnus i sazīd ar breinuma pučem kai lela i bogota pļova.

Ir svareigi izdūt i otkon i otkon centrā likt lobus tekstus, partū ka švakī izleiss poši. Kū švakuoki teksti, tū autoram zamuoka poškritika. Voi dreižuok – kurs ta nu myusu naroksta voi nav rakstejs kaidus nabejs paņteņus, a nu lela daudzuma vysod atsarass kukaineiši, kas sovu zumiešonu paskaiteis par golvonū. Seiki ryuceiši vysi skaņ, leluos upis tak mīreigi.

Maja vydā vyspuor vyss ir vīnkuoršuok – zīd pučis, nakts ir tymsys kai meiksti deči i pat leits nasaļdej. Patīseibā tys laiks ir kluot – leits audzej zuoli, na īsyt jū dubļūs. I tys ir tys, kas ir svareigai. Audzēt, na sist.

Paguojušā nedeļā es dūmuoju sakuortuot itū dīnrokstu – izsvīst līkū. Tik saprotu, ka paguotne ir paguotne. Kuortuot paguotni nav tolka, a radeit virtualu tagadni maņ nav īdvasmys. Lobuok audzeju seipulus lūcenim. Dareit eistys lītys ir vīgli.

Atbluozme nu vosorys

Kod pādejuo sīna vešola beja lykta pyunē, ar sābrim Puškinu, Valerku i Dimku braucem iz Viļānim piec šņaba.
Prymakūs atguojušais sābru Puškins prīceigs trynuos pa siedekli. Tod pieški suoce stuosteit par kaidu tī sovu paziņu:
– Vot, dzeivuoja cylvāks, a niu jau seņ mirs. Lai mīrs juo dvēselei. Lobs cylvāks byutu bejs, kab tik tei mēle nabejuse tik gara. A, vot, beja, beja i nūmyra… I kur jis niu? Nav ni cylvāka, ni dzeivis. Ni juo mēlis. Beja i izbeja. Kai vysā nabyutu i bejs.
I tod ar taidu kai nūžālu, ka ūtram itai nūsaveics – jis jau pi vītys, Puškins pi seve saceja:
– A ja, vot, vsjo motajus’ po belu svetu. I ni konca, ni serediny.
Nūsapyuš, nūslauka svīdrus zam kepkys. Izlīk capuri atpakaļ, sapruovej. Pluoni, sasveiduši moti. Siermi i pylni sīna puteklim. Sīna laikā nav vīgli, dorbs dorba golā, svīdri i svīdri.
Puiši sēd, nikuo nasoka. Dimka ir Mitjkalāna padieļs, jau aug ūsys, a bolss kai gailānam. Valerka vysod daudz runoj, jam jau pi pīcdesmit. Valerka nu dobys nav švaks, tik na cīši gudrys. Tik seve nikod naapbižuos – viļteigs kai lopsa. Kod sīna laiks, rauga aizalaist meituos. Niu nazkai palics dzeraunē i tics iz tolku. Tok byus šņabs. Tys labi. Valerka sēd i laimeigs klusej.
Šoseja šveikst zam mašynys skrytuļu. Vosora. Saule. Kurs teirums jau nūpļauts, kurs jau sakosts. Kurā otkon tik kryumi i kiula aug.
Dabasi augsti i zyli, sauleite, zaļa zuole, i ceļa molys kūkūs treis lopys. Rati bolti muokuleiši kleist dabasūs kai izzeimāti.
Puškins verās, verās pa lūgu. I jau cytā bolsā soka:
– A krasivo tak! Živi i živi. I raduisja kak durak.

Atskaitis punkts. 01.01.

Un tā atkal pagāja svētki – smaidot un bez neviena raksta par tamborētiem eņģeļiem un sniegpārsliņām. Jo Ziemassvētki nāk, jo bloga statistika rāda, cik izmisīgi praktiskie latvieši meklē shēmas un padomus, kā uztamborēt svētkus. Tomēr arī šogad man nesanāca sīkas vaļas uztamborēt eņģeli ielikšanai blogā. Priekš kam gan. Eņģeļiem tak ir jātic un jāļaujas, nevis jāmāžojas ar niekiem – kā var uztamborēt laimi, ticību un cerību.
Agri vai vēlu viss piepildās.
Laimīgajiem nav daļas par sīkumiem, jo tie dzīvi saskalda fragmentos – nevienā no tiem vairs neieraudzīt sevi.

Šudiņ atrodu sovu vacu rokstu par laimi, gaismu i smaideišonu:
Cik tys vīnkuorši. Vajag tik īsaciklēt lobā sajiutā i dūmuot, tei sajiuta pamazeņam puorjem. Kai iz gaisa spylvyna. Kai gaismā, kai bazneicā, kai saulainā vosorys mežā.
Gols golā es tai i izdūmuoju – tys ir taipat kai īsadūmuot, ka manī vydā ir gaisma. Es eju pa īlu i sevī nasu gaismu. Tys ir tys pats kas smaideišona.
Vot i vyss. Duorgakmini ir i manī, i tevī. Tik pa laikam juosaskoloj i juoizlej nateirais iudiņs, kab otkon cauri speidātu saule i iudiņs dzierkstim laisteitūs ap akminim.
Taida dvēselis higiena.

Kai vacu godu pabeigsi, tai jaunu nūdzeivuosi. Vyss pīsapylda. I nikuo navar ni eisti paspēt, ni pa eistam nūkavēt.
A pa tū laiku izsnyga snīdzeņš i Norvegejā zeme puorpleisa.

Maņ vaicuoja, voi dīnrokstam asu atmatuse ar rūku. Nā, naasu. Tikai vysa dzeive nav raksteišona. Raksteišona gon ir kai dzeive – pasaceļšona puori. Goreigais orgasms, kod reizē esi Radeituojs, reizē eņgeļs. I gona tikai pasabreinuot par sevi, kab vaira navarātu ni burta.
Ka šaubīs, īlyuzsi. Ka dūmoj, īlyuzsi. Ka breinojīs, īlyuzsi.
Ticeiba ir breinuma radeišona. Leidzdaleiba.
Vaca goda beiguos pādejā minotā pabeidžu vīnu stuostu nu vacūs kruojumu – “Puika mežā” – ilgi marineitu idejis konspektu, puors stuņdēs pīraksteitu da gola. Niu tikai sleipeišona palykuse, a tī jau taidi seikumi. Pret dorbu, kas padareits. Skaiti Lakugā voi ite.

Puika mežā


A pošuos beiguos reklama.
Muns meiluokais dīnroksts: Vilnis Kronbergs.
Pa munam, švakys muzykys tī nav, a lela daļa ir loba muzyka.

Back to top