Category Archives: par dzeivi i par cylvākim

kaidus cylvākus es redzieju. i kū padūmuoju par dzeivi.

Par dzeiveibom, tekstim i muotem

Īprīkšejais īroksts maņ guoja gryuši. Jis vysu laiku beja manī, tok abortu tema ir sleideiga.
Es asu sīvīte, es sajiutu sabīdreibys spīdīni, es grybu dzeivuot sovu dzeivi, es cīneju dzeiveibu. Bet mani kaitynoj populistiska i politizāta jimšonuos ap itom jiuteigajom temom. Šaļtim vardarbeiga, šaļtim agresiva, šaļtim vīnkuorši okla.
Tys ir kai pa brist pa dvēselem ar zuobokim i cerēt, ka rosā napaliks pādi.

Sasacepu jau laikam nazkod pyrms goda, kod TV klausiejūs nazkaidu gudru ļaužu diskuseju par abortu temu. Maņ šaļtim gribiejuos klīgt nu tūs tukšūs frāžu i solkonys apsamīrynuošonys ar banalim tekstim. Nūlyku kai bādu zam akmiņa i guoju iz prīšku.
Rudinī suoču raksteit. Napublicieju. Par osu. Zynuoju, ka napatiks. Es beju tik laimeiga i tik klusa sovā mozajā pasaulī, ka nagribieju nikuo. Na jau nu vātrys. Na jau vysaidu sektantismu.
Cikom ituos dīnys īraudzeju cepšanūs par jau konkretu darbeibu, lykumprojekta vierzeišonu. Medeji i socialī teikli beja pylni ar puspatīseibom, a poša teksta nabeja. Viņ miļzeigs konteksts ar projekta vierzietuoju izsacejumim publiskā telpā.
Izkosu, apsavieru, nanūsaturieju. Koč jau kaidu laiku nabeju guliejuse vaira par 4-5 stuņdēm sutkā, nanūsaturieju, rakstieju. I šudiņ naguliešu. Bet tys tai. Kod teksts īt, puorejais atsakuop.

Pyrms publicēt, es ilgi dūmuoju. Tei ir tik sensitiva līta. Tys ir kai izīt plykai pasaulī i tikt puori nazkaidam tabu. Ir temys, par kurom publiski narunoj.
Publicieju. Naktī vēļ ilgi dūmuoju. Nu reita saprotu, ka izdzēst par vieli. Piec tam maņ vaira nabeja laika par tū dūmuot, kuortejuo garuo i skaistuo dīna.

Kū syudus kustynoj, tū jī smird. Izaver, ka itei tema ir labi īryuguse.
Bais īsadūmuot, kas pasanastu, ka suoktu kustynuot eitanazejis vaicuojumu. Koč medicinisku īmesļu piec aborts ir īspiejams leidz 24. nedeļai.
Paļdis Dīvam, nabeidzu atkuortuot pi seve i skali. Labi, ka tys maņ tyka aiztaupeits. 24. nedeļā bārns tok kustīs jau lobu laiku, jis ir dzeivs, jū var sajust ar vysu juo byuteibu, dīnnakts ritmu, parodumim. Vēļ drusku, i jis jau var dzeivuot pats.

Bet es nabeju muote, kai te kaids ir izdūmuojs. Ari tod, kod bārns pīdzyma, es nabeju muote.
Viņ niule es pamazeņam palīku par muoti. Tys ir kai izkuopt iz lelys solys i raudzeit saprast, kas nūtics. A vyss ir pasamainejs.
Niu tu esi Kristofers Robinsons, nu īprīkšejuos dzeivis nav palics nikuo, a mozais Pīktdīņs prosa ēst, samīļuot i es asu jam vyss. Pamazeņam bārns atsadola nu mane, a es vuicūs palaist. Partū ka muote – tys ir ari palaist pasaulī dzeivuot sovu dzeivi, koč grybātu vysu myužu nest iz rūku.
Muote nav nūsaukums lykumā. Muote ir izaugt i sevī atrast bezgaleigu mīlesteibu, kas ļaun piec nagulātu nakšu atsasaukt bezzūbainam smaidam i prīcuotīs nu sirds, ka kaids cyts ir paieds, prīceigs i izaguliejs.

Naasu augstuos dūmuos par deputatim, lai jī maņ pīdūd. Ak jau daļa nu jim ir spiejeigi struoduot ar juridiskim tekstim i runuot ar sabīdreibu, bet lela daļa vīnkuorši ir īsvīsti Saeimā i pošim viņ zynomu īmesļu piec pīkrytuši kandidēt, labi izskoluojuši ļaudim smadzinis i niu gluob pasauli pa sovai mūdei i skolojās iz prīšku. Es ceru, ka jī gluob pasauli i jim koč ir misejis apziņa sovys vaļsts i cylvāku lobuma deļ.
Bet tys lykumprojekts izaver cīši nagotovs. Narunuosim par ētikys, logikys i terminu vaicuojumim, bet nu drukys klaidom dokumentūs tok jau navajadzātu byut. Nav jau ar korstu sirdi raksteits dīnroksts. A mož ir. Ceļš iz eļni ir lobim dorbim bruģāts.

Kod muna mama aizguoja studēt medicinu, jei gribēja byut ginekologs. Jei nabeja ginekologs, partū ka 20. g. s. 70. godūs byut ginekologam nūzeimuoja taiseit abortus. Jei zynuoja, ka naspēs tū. Jei ari munā kluotbyutnē ceņtēs sīvītis atrunuot nu tuo. Es poša, piec tam radzūt tūs bārnus, asu dūmuojuse – cik daudz spiej laikā pasaceits vuords, ka jis ir ar sirdi saceits.
Par abortim mes runuojom jau bierneibā. Par dzimšonu, smierti. Dzeivi i dzeiveibu.
Jei beja pediatrs. Cylvāks, kas uorstej pīdzymušūs bārnus. Es cīneju i apbreinoju itū izvēli – saglobuot sovus sapynu, bet kolpuot cylvākam i naīt konfliktā ar sovu mugorkaulu.

Nūslādzūt temu, fragments nu munys gruomotys “Dzeiveiba”.
Ari jei guoja gryuši. Vasalu godu ilguok, kai beju dūmuojuse. Tok ar dzeiveibom nikod nav vīgli.

marija

Babce nūglaude pučainuos kleitys prīšku. Vādars, ciči. Kab jauna bejuse. A niu nikuo, vysa dzeive kai apnosuota kopka iz rasnuo vādara. Četri bārni iznosuoti, a cik zemei atdūts, cik slimineicā pamasts. Agruok jau tai navarēja — vyss sīvītei vīnai iz placu. To zam sirds, to iz sirds.
Dzeivoj da dzeivoj, a par cik laika otkon da uorsta. I otkon pa vokorim raudi — osorys pošys bierst, dūmuot, tī nazkuo vajadzātu voi kuo varātu. Kai gobols nu mīsys izrauts, kai vasalom čečem tuos dvēselis daleipst i naļaun sirdei pasaceļt dabasūs. Kai zama i pīlejuse laiva laidīs pa iudiņa viersu, kai pīsmedziejuse sīksta. Tik pasaceļ iz iudiņa, tik otkon osorys bierst.
A kas tī kuo vaicuoja voi beja. Poša sasadūmoj i dūmoj pi seve. Veirs jau seņ guļ izalaids kai nadzeiva mīsa, a tu trinīs i trinīs pa korstim dečim i spylvynim. Vydā vyss kai izrauts, tukšs i māms. A sirds pylna i lejās puori molai. Na rauduot, a dabasūs taišni kaukt.
Cikom jau reita gaisma, otkon iz fermu da gūvu, tod Bryunei runkuļus, slauktu, bārni iz školu, āstu, otkon plita juokur, fermā elektreiba raustuos, jau agri zam pušdīņu skrīn vārtūs, gūvs gramoj mīreigys, atsasiest iz cysu skaudzis tīpat klāva golā i dūmoj. Kai byutu, kai nabyutu. A tod jau elektriki kluot, smejās i jūkoj, otkon vys tū pošu i pošu. Sprauna meita. Ej. Nes. Dzeivoj.
A vokorā ej nu gūvu slaukšonys, zvaigznis augši dabasūs, apleik a ni dzeivys dvēselis. Dūmuot, vīneiguo skaņa tei zvaigžņu treisiešona dabasūs i snīgs zam pošys kuoju. A nūstuoj i klausīs, šolc tik ausīs kai vasals mežs. Sirds sytās, dzan asni.
Esi i dzeivoj. Da cytys reizis.

Rudiņa apsalaidušuos dīnys

rudens.stabi

Ko tik visu varētu nedarīt. Nu tad to visu es arī nedaru.

Bet man ir alibi. Šoruden es daru vairāk nekā jebkad mūžā. Vienam cilvēkam es esmu VISS.
Viss es vēl nekad nevienam neesmu bijusi, jo pat mammai vienmēr ir bijusi sava dzīve. Nerunājot par radiem, draugiem, paziņām. Jo tas jau nav normāli, ka kāds kādam ir viss, ja vien tas kāds nav tikko dzimis.

Iedomājies, kā būtu nokļūt uz svešas planētas. Kur runājošas un smalkā balsī dziedošas sēnes staigā pa sienām, sienas ir violetas un maina krāsu, ja paliek pārāk auksti. Un aiz sēnēm kā aiz gliemežiem paliek glumas un vēsas sliedes, kas spīd apmēram zeļonkas krāsā, kamēr atkal sasilst. Bet uz grīdas nekā nav. Pa grīdu staigājam tikai mēs. Un tas otrs ir vienīgais, ko es pazīstu.
Skaidrs, ka kādu laiku, kamēr es saprastu, kā sazināties ar dziedošām sēnēm, tas otrs man būtu viss. Reizē tulks, reizē vienīgais, ko saprotu un pieņemu.
Tad tā arī dzīvojam. Es mēģinu saprast, kā pastāstīt par tām sēnēm. Bet sēnes tik dzied. Bet cilvēkam paliek bail, kad to sēņu ir par daudz. Un kuram gan nepaliktu bail, ja siena sāktu runāt, bļaustīties un mirgot visādās krāsās. Un tas pat nav nekas TĀDS. Tikai televizors.

Sagribējās uz Centrāltirgu. Tur noteikti visādu rudens labumu čupām.
Savācu no ledusskapja lauku labumus un izsautēju. Katlā kārtu kārtām zaļš, balts, oranžs, sarkans, dzeltens.
Cepetī sasprausti ķiploki. Vakarā cepsim.
Sīkas sīciņas laimītes. Kā cepumi pie tējas. Vai pīles peldas ezera aukstajā ūdenī un ienirst, un ienirst. Pēkšķēdamas sit spārnus, ūdens šļakatām pa gaisu. Bet kokā sit dzenis. Un aiz ezera mašīna ved vecu ledusskapi. No zariem krīt sačervelējušās lapas, atsitas pret zemi, nočaukst.

Bet tāds miers. Man patīk šis rudens laiks, kad viss vēl ir, bet lēnītēm rimst, stājas, apklust. Kā pirmās krāsainās kļavu lapas, kas sapinušās zaļā, bet jau nogurušā zālē. Vai apjukušas zosis, kas kārtojas kāsī, bet vēl lido zemu, zemu. Varbūt palikt. Te vai varbūt tomēr te.

Rudeņos es vienmēr atceros un pārlasu Sergeja Kozlova stāstus par Ezīti, Lācīti, Zaķi un visiem citiem. Kā viņi ļāvās rudenim.
Savā tulkojumā. Latgaliski. Te var palasīt.

Atceros, kā sēdēju Zilupes vilcienā un tulkoju. Saule, tukši sēdekļi.
Tas bija laiks, kad es dzīvoju citādi. Uz mājām braucu pirmdien vai otrdien, uz Rīgu piektdien vai sestdien. Vai kā nu sanāca.
Skatījos uz pārbāztajiem vilcieniem pretējā virzienā – piektdien uz laukiem, pirmdien uz pilsētu. Definēju – dari citādi, ja gribi dzīvot ērti.
Bez tā laika es būtu citāda. Tāpat kā bez visām izdomātajām domām un izlasītajiem vai uzrakstītajiem tekstiem.

Maņ cīši pateik rudiņa apsalaidušuos dīnys, – saceja Ezeits. – Sauleite speid buola kai apmauta, ir vyss taids myglains, myglains…
– Mīreigai, – saceja Luoceits.
– Nui. Dūmuot, vyss byutu nūsastuojs i stuovātu.
– Kur? – vaicuoja Luoceits.
– Nā, vyspuor. Stuov i nasakust.
– Kas?
– Nu, kai tu nasaprūti? Nikas.
– Nikas stuov i nasakust?
– Nui. Nikas nasakust.

Par Rūteņu

Emileja.Kipsola

Emileja Kalvāne gruomotys “Atvosora” prezentacejā Kīpsolys gruomotu izstuodē 2013. goda 2. martā.

Tikkū atbrauču nu Emilejis Kalvānis bieru. Daudzi puču, daudzi cylvāku, daudzi vuordu.

Tik gribieju pasaceit – kod aizīt gaišs cylvāks, napalīk tymss. Daļa juo gaismys palīk apleicejūs cylvākūs i speid jūs pruotā, atmiņuos i ari jūs acīs.

Bet tys, kū es vēļ gribieju saceit. Juos ūtrajā dzejūļu kruojumā “Atvosora” ir dzejūļs, kas veļteits Rūteņai. Kod skaiteju jū pyrmū reizi, nazkai daguoja da sirds.

I zynit – es tū Rūteņu šudiņ satyku. Moza, gaiša meitineite. Īt kai ikstyns, acs zib, bize pa gaisu. Vysa vajag zynuot, vysa vajag redzēt i saprast.

A pats golvonais – tam bārnam ir breineiga latgalīšu volūda, kur stidzeņa ir stidzeņa, pasavērt ir pasavērt. I vēļ daudz vysaidu styprūs latgalīšu vuordu.

Daudzi jau navajag. Kab taidu Rūteņu byutu daudzi. Kab ituos mozuos Rūtenis izaugtu laimeigys i styprys – Latgolai i Latvejai par prīcu. Kab krystobu i kuozu byutu vaira nakai bieru.

A ite pats dzejūleits.

Jaundzymušai latgalītei Rūteņai

Vēļ bolti snīgi zemi sadz,
Bet gaisā pavasara smuords –
Dīvs divuos sirdīs prīcu dadz,
I prīcai mīlesteibys vuords.

Vēļ vīna zvaigzne īsamirdz,
I vēļ vīns myužs ir pīsaceits.
I moza, moza bārna sirds
Kai pumpurs zīdam atraiseits.

Lai tev, bierneņ, saulis daudzi,
Lai tev mīlesteibys daudz!
Lai tev nūlicīņs ir saudzeigs,
Audzi Latgolai, bārns, audz!

Malni muni kumeleni

Vilanu.tiergs

Nav tādas Latgales. Katrs cilvēks un katrs uzņēmums ir Latgale – vizītkarte, vēstnieks, darbinieks – sauc kā gribi.

Riebiņu zirgaudzētava savu misiju izgāza. Tagad daļa manu viesu par visu Latgali domā kā par Riebiņu zirgaudzētavu. Un es varu runāt vai nerunāt – tie ir tikai mani vārdi, bet konkrēti darbi ir konkrēta uzņēmēja daļa un tas, ko redz, iegaumē un stāsta tālāk.Tā rodas stāsti, tā veidojas stereotipi par Latgali kā slaistu un putlūriņu zemi.

Piedodiet, visi tie latgalieši, kas no sirds strādā un dara visu laikā un precīzi, bet man jau sen ir termins “latgalīšu bizness”. Vēroju un katru reizi ar rūgtumu saprotu – ir. Tiešām ir. Jo nekādi ilgtermiņa plāni neeksistē – ir mirkļa notikumi, kontakti, saiešanās, vajadzības, kas tiek apmierinātas, nedomājot par pieņemto lēmumu ietekmi uz nākotni. Vēsi var apsolīt, bet nepadarīt. Tā sanāca, lēmumu pieņemt ir grūti, vieglāk apsolīt kaut ko kaut kā kaut kad. Neteikt ne jā, ne nē, bet īsti austrumnieciskā manierē norakt kaut kur kaktā un aizmirst, sak, varbūt klientam nemaz nav svarīgi un viņš liksies mierā. Padarīt darbu, bet nepalaist tautā – nolikt dzīvoklī kaut kur skapī vai noliktavā. Sākt labi, bet izņergāt labi sāktu darbu un foršu ideju ar kaķa vilkšanu aiz astes, solījumu neturēšanu un termiņu nograušanu.

Brīžam līdz izmisumam – nu kāpēc tā jādara. Kāpēc vajag visu sapurgot. Kāpēc nevar vienkārši lietišķi, normāli, korekti padarīt savu darbu.

Savējo būšana, protams, ir jauki, bet tas neveido augsni normālām klienta-pārdevēja, pakalpojuma devēja-ņēmēja, tirgotāja-pārdevēja-pircēja attiecībām. Viss ir plūdums – šai mirklī tā, bet tālāk jau – kā redzēs.

Viena cena šodien, cita rīt. Viena cena vienam, otra citam – jo būt labam ir labi, bet peļņa ir sekundāra. Plānotāja vietā katru reizi jauna balta A4 lapa.

Nepieķeries sīkumiem. Laiks ir pāri esošs. Viss saliksies pats pareizi, īstie cilvēki nāks īstajā laikā. Naudu nepelna, nauda rodas. Naudai nav nozīmes, jo man tā gribas un tagad tā liekas.

Tāda subjektīva pasaule, kur, protams, ir gana vietas nejaušībai, notikumam, vēlmēm, pēkšņumam. Bet kur svešajam ir jāatkāpjas, jo viņš neiederas sistēmā – nemāk spēlēt līdzi nejaušību spēli, nemāk pielāgoties, mainīties.

Veidojas divu dažādu pasauļu sadure – viens ir cerējis un plānojis, otram nav sanācis. Neviens jau nav vainīgs – divi pasaules.

Līdz šim man likās, ka “latgalīšu bizness” gadās tikai plānā galdiņa urbējiem – rakstniekiem, dzejniekiem, grāmatu un disku izdevējiem, jo viņiem ir iedvesma un viņiem nav iedvesmas, viņiem ir idejas, bet nav grāmatvedības, viņiem ir cerības, bet nav plāna. Bet ja tā notiek ar uzņēmējiem (un īsā laikā jau ar vairākiem), tad rodas jautājums – vai mana lojalitāte Latgalei nav kaut kāds debesszils neaizmirstuļu vainadziņš.

Rezumējot mācība ir īsa: mazs solis cilvēkam, liels cilvēcei – maza kļūda uzņēmējam, liela kļūda novadam.

Dzīsme “Malni muni kumeleni” nu grupys “Boltī luoči”.

 

P. S. Ja plāno kaut kad dzīvē sadarboties ar Riebiņu zirgaudzētavu un esi šo ierakstu atradis ar internetmeklētāju palīdzību, tad ieplāno zvanīt 5-6 reizes, 2 reizes braukt klātienē, vēlreiz zvanīt. Un zvanīt. Bet labāk uzreiz ieplāno kaut ko citu, jo pēdējā brīdī tiks izmocīts lēmums – nē, darījums nenotiek. Jo pēc vairāk kā mēnesi ilgas ņemšanās top zināms – tai pašā laikā pasākums ir arī vietējam policistam, bet gan jau droška ir tikai viena. 😀 Bet laukos policistam vienmēr ir priekšroka. Gan jau arī vetārstam, skolotājam, feldšerim, mežsargam. Tā vienkārši ir.

Priežu galotnēs, mākoņos

abend.mittag

Pāris dienu daru to, ko vēl nekad mūžā neesmu darījusi. Guļu slimnīcā. Aiz loga mežs un debesis.

Viena diena Varakļānu slimnīcā ar brūno naktspodu skapi un atejas podu ar aptrusušo striķi ūdens noraujamā vietā neskaitās – no tās es aizlaidos pēc pirmās nakts un braukāju tikai uz sistēmām, pie viena vadājot uz un no darba slimnīcas medmāsas. Kas nu tā par gulēšanu, ja vienīgās košās atmiņas ir dārzeņu sautējums, kur retas kāpostu lapas dzenā burkānu ripeles, bet masu veido kartupeļi un tāla krējuma atblāzma, jo “uz visu slimnīcu viena buņdžiņa krējuma, lai būtu taukvielas”.

Te es esmu pa īstam. Tas nozīmē – parasts pacients un godīgs gulētājs. Bez īpašiem VIP statusiem vazāties apkārt vai dabūt kādu tarkšķošu sanitāri, kas blakus gultā pūtina kājas un nāk aprunāties ar “to Spergas meitu, ko pēdējo reizi redzējusi pirms 33 gadiem”.

Lai gan ārsts Sperga, protams, ir arī šite un arī šite man pavaicāja, vai tas Sperga ir arī mans Sperga. Izrādās, arī šitajā slimnīcā ir savs Sperga – tas urologs, kuram adresēts spams pienāk manā e-pastā ar apskaužamu regularitāti. Nudien mēģināšu – varbūt pirmdien izdosies viņu satikt, lai vismaz iepazītos. Jo cirkam būs būt!

Slimnīcu var uztvert arī kā kūrostu (nejauši pārrakstījos, bet kūrosta tomēr skan labāk nekā vāciskais kūrorts), kur izlekt no ikdienas rāmja un iegūt jaunu pieredzi. 17 dažādās putras vien ir ko vērts.

Man gan laikam nu reiz nekad nav trūcis spēju saskatīt labo. Māsiņas un sanitāres ir ļoti laipnas un pieklājīgas, smaida pretī un jokojas. Laikam jau taisnība – kā pasaulē iesi, tā pasaule nāks pretim. Skats uz mākoņiem ir dievīgs, un laiks vēl lutina ar ļoti dinamisku negaisa un balto gubu mākoņu maiņu, kas saulē izskatās vienkārši fantastiski. Arī tās izslavētās slimnīcu putras man liekas tīri garšīgas un savā ziņā tādi interesanti eksperimenti. Piemēram, man nebija ienācis prātā, ka šķeltos zirņus var vārīt kopā ar grūbām – ļoti sātīgs un interesants veģetārais ēdiens. Savukārt griķu putra ar maltās gaļas mērci pēc divām dienām bez ēšanas – dievu ēdiens.

Tikai vienu es sapratu – mani optimisma krājumi var būt nezin cik bezgalīgi, līdz tie saskaras ar palātas biedreņu izmisuma  jūrām. Tādā brīdī saproti – katram pašam sava laiva ir jātur sausa.

Kas attiecas uz pārējo – ar mani viss ir kārtībā. Liekam jaunu bildi iekšā.

Ontans i gruomotu karma

Ontans

Baļtinovys amaterteatra “Palādas” aktīrs Imants Slišāns i ābečnīks Jurs Cybuļs
pi LgSC gruomotu golda ituo goda 20. aprelī izruožu storplaikā.

Nazynu, kai ir tierguot latvīšu, krīvu, angļu gruomotys parostā veikalā. Bet kotru reizi, kod asu tierguojuse latgalīšu gruomotys, maņ ir sajiuta, ka kolekcioneju ārmus i jī speciali mane meklej. Voi varbyut es par daudz verūs apleik i par daudz runoju – tuo vītā, lai ļaudim vīnkuorši raudzeitu puordūt preci.
Bet maņ pateik atrast i īdūt pareizū gruomotu ari tod, ka cylvāks nazyna, kuo jis grib. Koč ar latgalīšu gruomotom vysbīžuok tai ari ir – juos ir kai nazynomī karaveiri, kas bruoļu kopūs guļ sūpluok vīna ūtrai. Ni juos zyna cylvāku, ni cylvāki jūs. It kai nazkuo grybātu skaiteit, tok burti ni taidi i autors ni taids.
Itū sastdiņ tierguoju latgalīšu gruomotys kinuteatrī “Splendid Palace” Baļtinovys amaterteatra “Palādas” vīsizruodis “Ontans i rodne” laikā. (Vaira par itū ceļojūšū LgSC gruomotu stendu i pošu tierguošonys projektu skaiti ite.)

Vīna sīvīte speciali maņ atnese šokolada kompetu zylā folejā – ceiruļa ūleņu pavasarī. Jei saceja, ka kotru reizi klausuos “Kolnasātu”, ka jai cīši interesnai. Šudiņ Vaļuks stuosts par dzāsluonu.
– Ā, niu to jau ir pastuostejs, – jei saceja, pasavāruse iz pulkstini. Ruodeja jau godreiž septeni vokorā.
Jei pastuosteja, kai ari juos pusē dzāsluonu sauc dzāsluonu, a vēļ ir dzierdiejuse, kai jū sauc ari par zaslonu voi nazkū tamleidzeigu. Vaicuoja par vacajim vuordim – kai es tik daudz zynu i kur es jūs jemu.
Saceju, ka es vīnkuorši jūs atguodoju nu bierneibys, a vēļ pasaveru gruomotuos.

Veceits ar paplyku plešu i puori puorsukuotom kuplom motu lēkšem, kas piec capuris nūjimšonys stuovēja gaisā i kryta iz pīris. Taidi siermi i naleidzonai apgrīzti motu viļni.
Jis daguoja pi golda, mierķtīceigai pajēme zaļū gruomotu. Leonarda Latkovska atmūdys darbinīkus. Suoce škūrsteit, aizaruove. Piec šaļts jis jau stuovēja koridora ūtrā pusē. Raudzieju jū napagaisynuot nu skatīņa, koč naticieju, ka jis ir zaglis.
Piec minotu desmit veceits atnese gruomotu atpakaļ. Nūlyka iz golda precizi juos vītā i pasaceja:
– Itei ir loba gruomota. Tik burti mozi, navar izlaseit.

Daguoja sīvīte. Cyluoja vīnu gruomotu, ūtru. Es soku – tī dzeja, tī proza.
Jei pieški pasagrīze pret mani i saceja:
– Es dzeju vairs nelasu. Visi dzejnieki ir miruši.
Nazkū atbiļdieju, saruna turpynuojuos. Beja skaidrs, ka jei nikuo napierks, bet reizem ir tai, ka saprūti – es te stuovu na jau gruomotu, bet cylvāku deļ.
– Visi, ko es lasīju, ir miruši. Visi mani autori ir miruši.
Jei nanūsauce nivīna vuorda, bet tys skanēja tik apokaliptiski. Kai piec pasauļa gola.
Jei ari saceja, ka jaunū dzeju nasaprūt. Bet nasaprūt ari Imantu Auzeņu – it kai teksts ir, a skaņ tukšums. Nav nikaidys jāgys, tikai atskanis. Bet Imants Auzeņš jai to nikod tai i naass patics.
Jei nanūsauce nivīna dzejnīka, kas ir juos autors. Tok ari ar lelu toleraņci i sirsneibu atzyna, ka juos laiks ir cauri. Lai roksta kū raksteidami – tei nav juos literatura. Jei nanūlīdz, navīpsnoj, nasmuodej, naškolej.
Vīnkuorši vysi dzejnīki ir myruši

Div draudzinis, trīkdamys i smīdamuos vīna caur ūtru, trynuos pi golda. Beja skaidrys, ka nazkuo juos grib, bet eisti nagrib nikuo sprosta. Vīna pasaceja par unukim nazkū, bet es vierūs i nasaprotu – ruodīs, par jaunu, lai byutu unuki. Ūtruo tai kai grybātu kaidu gruomotu pierkt, a ej nu zyni, kuru i deļkuo. I voi pierkt. I voi jei.
Vuords pa vuordam, juos apsamete pi vuordineicu. Pasavēre iz Bārzkolna, pastuosteju eisai. Nā, tys eisti nader. Tod saceju – juojem Vaļuka vuordineicu.
Vīna nu jūs smiejuos i saceja tymsuokajai:
– Ka byus vydā “sipisnīks”, tev juojem!
Apcaltuo tai kai sasavībe, a atsauceigai vērēs, kai tei ūtra škir lopys.
Sipisnīks beja. Bet niu jau juos īsadaga azartā.
– Ir sipisnīks! A pasaver – kvašeline! Pi myusu studiņs, te kvašeline.
– Nui, nui, maņ studiņs, aizbraucom da vadaklys – jei soka “kvašeline”.
Gols golā juos nūpierka kotra pa vuordineicai. Sumkā lykdamys, saceja, ka taiseis krystvuordu meiklis.

Pyrms poša izruodis suokuma atguoja taids pavacuoks veirīts ar opolu muti. Nu kabatys jis izvylka salūceitu A4 lopu, iz juos daudz seika roksta i aizlūceitajā lopā:
Anna Rancā
Pylni kārm
– Man sieva teica nopirkt grāmatu, tūlīt paskatīšos…
Jis raudzeja atlūceit lopu, es jau jam devu gruomotu.
– Cik maksā?
Jis izvylka moku.
Samoksuoja.
Mudri aizguoja vērtīs izruodi.
Pasyutejums izpiļdeits.

Atguoja jūceiguo sīvīte ar palākū plašči. Trynuos, trynuos. Ar jū vysod saīt čudnys sarunys, deļtuo es raudzeju runuot ar cytim klientim, jū paturūt acīs ar nazkaidu sastū pruotu.
Jei vērēs, vērēs iz vuoku. Attaiseja “Katōļu Dzeivi”, nazkū puorskaiteja i aizaklīdze:
– Taisnība! Tā ir! Tik labi pateikts!
Jei praseja, voi mums ir papeirs – jai itys obligati ir juopīroksta. Papeiru navarieju atrast.
Jei, vysa puorjimta ar dziļū dūmu, nu kabatys izvylka “Ontona i Annis” programmeņu i prīceigi īsasauce:
– Man pašai ir!
Jei pajēme sorkonu pildspolvu i iz dzaltonuos programenis vylka opolus i svareigus burtus:

z
us

ļau
n
um
a
uz
va


js

Jei pasagrīze i aizguoja. A es stuovieju i dūmuoju – soki nu. Natierguotu gruomotu, myužam itūs vysu cylvāku nasatyktu.

Lela veikala laime

Īsadūmuoju. Nimoz navajag byut vacam i vīntuļam, varbyut pat ni vīntuļm, a koč reizi dzeivē sajutušam vīntuleibu.
I na tū vīntuleibu, kod esi vīns pats iz pasauļa, partū ka nav nivīna, kas saprostu i vysi saucīni dabasūs aizīt kai tukšumā – naatsadur ni pret sīnu, ni cytu cylvāku. A tū parostū vīntuleibu, kod vīnkuorši nav kam cept i vuoreit, partū ka nav, kas tū vysu apēss.

Īraudzeju nu reita itū lītaunīku kinu i aizadūmuoju. Kaida laime patīseibā ir taiseit ēst deļ cytu cylvāku. Na jau spēt nūpierkt nazyn kū i nazyn kur, na jau tymā sapynā par skaistū dzeivi nu reklamom – gaisma, muzyka, sulys gluoze nu reita i pīna gluoze nu reita (i breinojūs, kai jūs tī kinā naparaun pliuts), na jau sausuos brūkaškys i sazyn kaida zupa ar buļjona kubicenim.
Parostu svīksta maizeiti ar kopeju. Bet ūtram. Izcept blīņus i zynuot, ka nasakaļss. Ījaukt peirāgu i zynuot, ka nasapelēs. Iedīņs kai rituals, iedīņs kai dzeive.

Daleita bāda ir pusbāda, daleita bļūda – pylna bļūda. Pa vīnam mes asam pa vīnam.

On Wednesdays from Ieva Java on Vimeo.

A super short film shot over 2 nights by a team of young Lithuanian talents starring a celebrated Lithuanian writer, actor, director Galina Dauguvietytė. Even though just 3′ long this little film keeps bringing good experiences. Premiered at a major Lithuanian IFF Kino Pavasaris, it went on to be nominated as a Best Lithuanian Short at the National Film and TV Awards, and finally qualified for The Short Film Corner in the International Cannes Film Festival.

Par sienim i ceļu

Šudiņ cyta storpā īguoja pruotā dūma, ka vacs cylvāks palīk, kod jam ir bais izīt nu sovys komforta zonys.

Ka nikuo nav, nav i kuo pagaisynuot. Kū vaira ir, tū vaira kuo pagaisynuot, ka suoksi kū jaunu i nu nullis. Otkon kai pādejais duraks.

I īryusej, īryusej, beistīs. I, kod kas naviņ svareigs pagaist, navari vairs jaunam dasagiut. Tai i savecej.

Itymā vosorā es naasu stopiejuse. Naasu guliejuse teļtī. Nav bejs vajadzeibys. I patīseibā nasagryb. Es že saceju – komforta zona. Kū vaira dzeivoj, tū vaira kramaslu. I kū vaira kramaslu, tū gryušuok kū naviņ nūlikt zemē i pajimt kū ta cytu.

Deļtuo es apbreinoju vysus, kas var jimt i ar ritini apbraukt apleik zemis lūdei. Voi ar kuojom apīt apleik Latvejai. Koč kurā reitā to ir juopīsaceļ nu gultys, juopajem sumka i juosalaiž ceļā.

A maņ pat ītvu apmalis maisa, syt pa dybynu. I gribīs tai gludai, skaistai. Tai, ka mudri var tikt atpakaļ sovā komforta midzinī, kur vyss zynoms, sylts i ārts. Nasyt pa pierstim, žāloj.

Koč vīnu vokoru to nā. Brauču nu dorba tymsā ar ritini. Nikaida monta, tik moks i atslāgys sumceņā. Vyss tik vīglys, muna mīsa funkcionej perfektai. I tik jiutu, kai viejs sytās ausīs, byudūs, mugora palīk slapņa. I tod beja tys – kaidā 5 voi 6 kilometrā, pusceļā. Ka niu ir tys breids, kura deļ vyspuor ir vārts dzeivuot. Kū atguoduosi varbyut vysu myužu.

A itūgod myusu sātā loba sieņu raža. 2. septembrī saguoja treis lelī sīra vuorejamī kotli ar bārzlapem i čygonkom, vēļ burku batareja ar rudmīsem, vuškinem i gailinem, bakom i baravikim.

Ka kuram vajag, varu īmaineit pret kū cytu gordu. 🙂

Bolts ir bolts

Augejam ak jau nebaja ni mozuokuos idejis, kai tys ir – aizaudzēt sovu dīnrokstu ar vysaidim māslim, cytaiž jis Heraklam byutu lics na mēzt staļļus, a sakuortuot rokstus ar gondreiž 5 godu ražu. I ar nūrunu, ka izdzēst var tikai seņ naaktualus māslus, a na dīnroksta rakstietuoja paguotnis stulbumu.

Jūceigai, bet sova lopa teiklā maņ ir jau 5 godi. Myužeiba. Syuds.

Pa tū laiku dzeive symtim reižu apsvīduse kiulini i izsvīduse nu sadlu, symtim reižu rauduots izmysumā i symtim smīklu bejs da osoru, prīcys i laimis sajiutys. Kai skapī ar zapts i kompota, salatu, sieņu, ogūrču burkom sasakruoj kruojumi zīmai, tai dzeivē sasalosa atminis. Pasauļs tī vydā aug leluoks. Tok ni tys, ka izaplieš, a krunku vys vaira. Tī vydā ir tik daudz vītys, tik moz kuorteibys. Kai duorzā, mežā, kai nazkaidā mežūneigā i dobys spāka puorjimtā vītā, nu kurys var smeļt tik tod, ka pa laikam aplej i izrevej līkū.

Goreiguo fizkultura. Restart. Lai nadaaug zeme pi kuoju.

Nūjiemu lopai līkū. Lai ir bolts. Varbyut iz bolta ir laiks nazkam pīdzimt, a varbyut vīnkuorši mīrs – ar sevi i apleicejim. Kai svātdīnis reitā, kod ēd blīņus, a laiks ir pagaiss i vyss vēļ ir īspiejams, a aiz mugorys vasala gryuta dorba nedeļa.

Rudiņs ir kluot. Grīzīs, kai gribi, jis ir atguojs – ar pyrmajim bezdeleigu bārnim iz klāva lūgu ramu, ar kača atnastim kūrmulim i susurenim, ar autobusa pīturā buobu tierguotim kabačim, ar apklusušom vardivem muorkā i leita lasem iz mašynys stykla. Bet ir labi. Sieņu, arbuzu i jaunu dorbu laiks.

Ka Dīvs dūs i sasalaseis loba komanda apleik, itys byus reizē i troks, i bogots gods. Dūd, Dīveņ, kolnā kuopt, na nu kolna lejeņā. Dūd, Dīveņ, ūtram dūt, na nu ūtra meilai lyugt.

Ar pylnim spanim i skalinem rudiņa lobumu i pylnu dvēseli kai cārmyušku zori itūrudiņ – aizleikuši sorkonom čečem gaida solnu i putynu.

Balkanu PA-saule

Vileks nūvoda Škilbanu pogostā Balkanūs īsasuokuse latgalīšu rokstu volūdys vosorys škola “Roksti!”. Braucūt šudiņ iz teni, pa ceļam reizem ruodejuos – kaida Dīva i cylvāku pamasta zeme. Meži, kryumi, nakurīne.

A tod īsazib gaismys solys – sāta, klāvs, kopi, bazneica. Kaidam cylvākam nav bejs mīra, i jis izpļuovs gruovi. I par reizis sirds prīceiguoka – kai piec miera laika skaiteit sātys, kur dzīd gaiļs i rej suņs, kiup dyumi i skaņ cylvāka bolss, tai piec ituo NA-laika i ituos NA-gribiešonys, NA-variešonys īraudzeit apkūptu sātu Latvejis pīrūbežā.

Itī cylvāki, kas stota buļbys kuorklu plantaceju vydā. Kas tur gūvs, vuškys. Jī tok ari ir Latveja – eistuokys to i nav. Cik tuoli cylvāki, tik tuoli myusu zeme, na aizmierstys kryumu i ušņu palejis i latvaņu teirumi. PA-jem i PA-dora. PA-sauli PA-gluob.

Cikom Muora vadeja nūdarbeibu par latgalīšu raksteibys lykumim, izguoju uorā pastruoduot i sasagataveit vokoram. Sylta i mīreiga pavakare. Sakūpta sāta ar stidzeņom, dekorativim kūkim, muorkā iz mane verās zaļuo vardive, duorzā brīst seipuli, uobeļneicā karinej uobeli.

Šudiņ Annys dīna. Saimineicu dīna, kod jau var rakt jaunuos buļbys i būrkonus, ēst uobeļus i kaut pyrmū jāru. Tautys gudreiba soka – ka šudiņ byutu leits, to saītu slapnis rudiņs i daudz sieņu. A ni besa – sauleite i sylts, itūgod byus rīksti, na sieņs! Skaista dīna i skaista sīvīte – saimineica sovai dzeivei i sovai zemei.

Siedieju uorā pi vacuos Kangaru školys kuorma pogolmā iz sūleņa i skaiteju Emilejis Kalvānis dzeju nu juos sagataveituo jaunuo kruojuma “Atvosora”. Apleik šolc Balkanu prīdis, skrīn rasnuos meža skudris i bierst bārzu skarenis, mežs dzeivs elpoj Krīvejis pīrūbežā, sābri grīž molku, korsta vosora, muna mīsa jauna i vasala, vysa dzeive ruodīs cereibu pylna.

Bet puorskaiti i kai soltums apjem. Na nu ļauna voi bailis, a nu autora spiejis tai pasaceit, ka īsajiut ūtra tekstā, īej ūtra dzeivē i saprasšonā i da kaula sajiut sovys dzeivis eisumu i sovys laimis vuoreigumu. Ir tik daudz skaista, kuo es asu dabuojuse i kas maņ ir.

I Dūd Dīvs, ka tys ir iz ilgu – cikom es sevi atguodoju i asu. I tai gribīs pasaceit sovejim, cik cīši jūs mīļoju. Varbyut ari bez vuordu, sovā vyds jutūnē.