Priežu galotnēs, mākoņos

abend.mittag

Pāris dienu daru to, ko vēl nekad mūžā neesmu darījusi. Guļu slimnīcā. Aiz loga mežs un debesis.

Viena diena Varakļānu slimnīcā ar brūno naktspodu skapi un atejas podu ar aptrusušo striķi ūdens noraujamā vietā neskaitās – no tās es aizlaidos pēc pirmās nakts un braukāju tikai uz sistēmām, pie viena vadājot uz un no darba slimnīcas medmāsas. Kas nu tā par gulēšanu, ja vienīgās košās atmiņas ir dārzeņu sautējums, kur retas kāpostu lapas dzenā burkānu ripeles, bet masu veido kartupeļi un tāla krējuma atblāzma, jo “uz visu slimnīcu viena buņdžiņa krējuma, lai būtu taukvielas”.

Te es esmu pa īstam. Tas nozīmē – parasts pacients un godīgs gulētājs. Bez īpašiem VIP statusiem vazāties apkārt vai dabūt kādu tarkšķošu sanitāri, kas blakus gultā pūtina kājas un nāk aprunāties ar “to Spergas meitu, ko pēdējo reizi redzējusi pirms 33 gadiem”.

Lai gan ārsts Sperga, protams, ir arī šite un arī šite man pavaicāja, vai tas Sperga ir arī mans Sperga. Izrādās, arī šitajā slimnīcā ir savs Sperga – tas urologs, kuram adresēts spams pienāk manā e-pastā ar apskaužamu regularitāti. Nudien mēģināšu – varbūt pirmdien izdosies viņu satikt, lai vismaz iepazītos. Jo cirkam būs būt!

Slimnīcu var uztvert arī kā kūrostu (nejauši pārrakstījos, bet kūrosta tomēr skan labāk nekā vāciskais kūrorts), kur izlekt no ikdienas rāmja un iegūt jaunu pieredzi. 17 dažādās putras vien ir ko vērts.

Man gan laikam nu reiz nekad nav trūcis spēju saskatīt labo. Māsiņas un sanitāres ir ļoti laipnas un pieklājīgas, smaida pretī un jokojas. Laikam jau taisnība – kā pasaulē iesi, tā pasaule nāks pretim. Skats uz mākoņiem ir dievīgs, un laiks vēl lutina ar ļoti dinamisku negaisa un balto gubu mākoņu maiņu, kas saulē izskatās vienkārši fantastiski. Arī tās izslavētās slimnīcu putras man liekas tīri garšīgas un savā ziņā tādi interesanti eksperimenti. Piemēram, man nebija ienācis prātā, ka šķeltos zirņus var vārīt kopā ar grūbām – ļoti sātīgs un interesants veģetārais ēdiens. Savukārt griķu putra ar maltās gaļas mērci pēc divām dienām bez ēšanas – dievu ēdiens.

Tikai vienu es sapratu – mani optimisma krājumi var būt nezin cik bezgalīgi, līdz tie saskaras ar palātas biedreņu izmisuma  jūrām. Tādā brīdī saproti – katram pašam sava laiva ir jātur sausa.

Kas attiecas uz pārējo – ar mani viss ir kārtībā. Liekam jaunu bildi iekšā.

Ontans i gruomotu karma

Ontans

Baļtinovys amaterteatra “Palādas” aktīrs Imants Slišāns i ābečnīks Jurs Cybuļs
pi LgSC gruomotu golda ituo goda 20. aprelī izruožu storplaikā.

Nazynu, kai ir tierguot latvīšu, krīvu, angļu gruomotys parostā veikalā. Bet kotru reizi, kod asu tierguojuse latgalīšu gruomotys, maņ ir sajiuta, ka kolekcioneju ārmus i jī speciali mane meklej. Voi varbyut es par daudz verūs apleik i par daudz runoju – tuo vītā, lai ļaudim vīnkuorši raudzeitu puordūt preci.
Bet maņ pateik atrast i īdūt pareizū gruomotu ari tod, ka cylvāks nazyna, kuo jis grib. Koč ar latgalīšu gruomotom vysbīžuok tai ari ir – juos ir kai nazynomī karaveiri, kas bruoļu kopūs guļ sūpluok vīna ūtrai. Ni juos zyna cylvāku, ni cylvāki jūs. It kai nazkuo grybātu skaiteit, tok burti ni taidi i autors ni taids.
Itū sastdiņ tierguoju latgalīšu gruomotys kinuteatrī “Splendid Palace” Baļtinovys amaterteatra “Palādas” vīsizruodis “Ontans i rodne” laikā. (Vaira par itū ceļojūšū LgSC gruomotu stendu i pošu tierguošonys projektu skaiti ite.)

Vīna sīvīte speciali maņ atnese šokolada kompetu zylā folejā – ceiruļa ūleņu pavasarī. Jei saceja, ka kotru reizi klausuos “Kolnasātu”, ka jai cīši interesnai. Šudiņ Vaļuks stuosts par dzāsluonu.
– Ā, niu to jau ir pastuostejs, – jei saceja, pasavāruse iz pulkstini. Ruodeja jau godreiž septeni vokorā.
Jei pastuosteja, kai ari juos pusē dzāsluonu sauc dzāsluonu, a vēļ ir dzierdiejuse, kai jū sauc ari par zaslonu voi nazkū tamleidzeigu. Vaicuoja par vacajim vuordim – kai es tik daudz zynu i kur es jūs jemu.
Saceju, ka es vīnkuorši jūs atguodoju nu bierneibys, a vēļ pasaveru gruomotuos.

Veceits ar paplyku plešu i puori puorsukuotom kuplom motu lēkšem, kas piec capuris nūjimšonys stuovēja gaisā i kryta iz pīris. Taidi siermi i naleidzonai apgrīzti motu viļni.
Jis daguoja pi golda, mierķtīceigai pajēme zaļū gruomotu. Leonarda Latkovska atmūdys darbinīkus. Suoce škūrsteit, aizaruove. Piec šaļts jis jau stuovēja koridora ūtrā pusē. Raudzieju jū napagaisynuot nu skatīņa, koč naticieju, ka jis ir zaglis.
Piec minotu desmit veceits atnese gruomotu atpakaļ. Nūlyka iz golda precizi juos vītā i pasaceja:
– Itei ir loba gruomota. Tik burti mozi, navar izlaseit.

Daguoja sīvīte. Cyluoja vīnu gruomotu, ūtru. Es soku – tī dzeja, tī proza.
Jei pieški pasagrīze pret mani i saceja:
– Es dzeju vairs nelasu. Visi dzejnieki ir miruši.
Nazkū atbiļdieju, saruna turpynuojuos. Beja skaidrs, ka jei nikuo napierks, bet reizem ir tai, ka saprūti – es te stuovu na jau gruomotu, bet cylvāku deļ.
– Visi, ko es lasīju, ir miruši. Visi mani autori ir miruši.
Jei nanūsauce nivīna vuorda, bet tys skanēja tik apokaliptiski. Kai piec pasauļa gola.
Jei ari saceja, ka jaunū dzeju nasaprūt. Bet nasaprūt ari Imantu Auzeņu – it kai teksts ir, a skaņ tukšums. Nav nikaidys jāgys, tikai atskanis. Bet Imants Auzeņš jai to nikod tai i naass patics.
Jei nanūsauce nivīna dzejnīka, kas ir juos autors. Tok ari ar lelu toleraņci i sirsneibu atzyna, ka juos laiks ir cauri. Lai roksta kū raksteidami – tei nav juos literatura. Jei nanūlīdz, navīpsnoj, nasmuodej, naškolej.
Vīnkuorši vysi dzejnīki ir myruši

Div draudzinis, trīkdamys i smīdamuos vīna caur ūtru, trynuos pi golda. Beja skaidrys, ka nazkuo juos grib, bet eisti nagrib nikuo sprosta. Vīna pasaceja par unukim nazkū, bet es vierūs i nasaprotu – ruodīs, par jaunu, lai byutu unuki. Ūtruo tai kai grybātu kaidu gruomotu pierkt, a ej nu zyni, kuru i deļkuo. I voi pierkt. I voi jei.
Vuords pa vuordam, juos apsamete pi vuordineicu. Pasavēre iz Bārzkolna, pastuosteju eisai. Nā, tys eisti nader. Tod saceju – juojem Vaļuka vuordineicu.
Vīna nu jūs smiejuos i saceja tymsuokajai:
– Ka byus vydā “sipisnīks”, tev juojem!
Apcaltuo tai kai sasavībe, a atsauceigai vērēs, kai tei ūtra škir lopys.
Sipisnīks beja. Bet niu jau juos īsadaga azartā.
– Ir sipisnīks! A pasaver – kvašeline! Pi myusu studiņs, te kvašeline.
– Nui, nui, maņ studiņs, aizbraucom da vadaklys – jei soka “kvašeline”.
Gols golā juos nūpierka kotra pa vuordineicai. Sumkā lykdamys, saceja, ka taiseis krystvuordu meiklis.

Pyrms poša izruodis suokuma atguoja taids pavacuoks veirīts ar opolu muti. Nu kabatys jis izvylka salūceitu A4 lopu, iz juos daudz seika roksta i aizlūceitajā lopā:
Anna Rancā
Pylni kārm
– Man sieva teica nopirkt grāmatu, tūlīt paskatīšos…
Jis raudzeja atlūceit lopu, es jau jam devu gruomotu.
– Cik maksā?
Jis izvylka moku.
Samoksuoja.
Mudri aizguoja vērtīs izruodi.
Pasyutejums izpiļdeits.

Atguoja jūceiguo sīvīte ar palākū plašči. Trynuos, trynuos. Ar jū vysod saīt čudnys sarunys, deļtuo es raudzeju runuot ar cytim klientim, jū paturūt acīs ar nazkaidu sastū pruotu.
Jei vērēs, vērēs iz vuoku. Attaiseja “Katōļu Dzeivi”, nazkū puorskaiteja i aizaklīdze:
– Taisnība! Tā ir! Tik labi pateikts!
Jei praseja, voi mums ir papeirs – jai itys obligati ir juopīroksta. Papeiru navarieju atrast.
Jei, vysa puorjimta ar dziļū dūmu, nu kabatys izvylka “Ontona i Annis” programmeņu i prīceigi īsasauce:
– Man pašai ir!
Jei pajēme sorkonu pildspolvu i iz dzaltonuos programenis vylka opolus i svareigus burtus:

z
us

ļau
n
um
a
uz
va


js

Jei pasagrīze i aizguoja. A es stuovieju i dūmuoju – soki nu. Natierguotu gruomotu, myužam itūs vysu cylvāku nasatyktu.

Lela veikala laime

Īsadūmuoju. Nimoz navajag byut vacam i vīntuļam, varbyut pat ni vīntuļm, a koč reizi dzeivē sajutušam vīntuleibu.
I na tū vīntuleibu, kod esi vīns pats iz pasauļa, partū ka nav nivīna, kas saprostu i vysi saucīni dabasūs aizīt kai tukšumā – naatsadur ni pret sīnu, ni cytu cylvāku. A tū parostū vīntuleibu, kod vīnkuorši nav kam cept i vuoreit, partū ka nav, kas tū vysu apēss.

Īraudzeju nu reita itū lītaunīku kinu i aizadūmuoju. Kaida laime patīseibā ir taiseit ēst deļ cytu cylvāku. Na jau spēt nūpierkt nazyn kū i nazyn kur, na jau tymā sapynā par skaistū dzeivi nu reklamom – gaisma, muzyka, sulys gluoze nu reita i pīna gluoze nu reita (i breinojūs, kai jūs tī kinā naparaun pliuts), na jau sausuos brūkaškys i sazyn kaida zupa ar buļjona kubicenim.
Parostu svīksta maizeiti ar kopeju. Bet ūtram. Izcept blīņus i zynuot, ka nasakaļss. Ījaukt peirāgu i zynuot, ka nasapelēs. Iedīņs kai rituals, iedīņs kai dzeive.

Daleita bāda ir pusbāda, daleita bļūda – pylna bļūda. Pa vīnam mes asam pa vīnam.

On Wednesdays from Ieva Java on Vimeo.

A super short film shot over 2 nights by a team of young Lithuanian talents starring a celebrated Lithuanian writer, actor, director Galina Dauguvietytė. Even though just 3′ long this little film keeps bringing good experiences. Premiered at a major Lithuanian IFF Kino Pavasaris, it went on to be nominated as a Best Lithuanian Short at the National Film and TV Awards, and finally qualified for The Short Film Corner in the International Cannes Film Festival.

Par sienim i ceļu

Šudiņ cyta storpā īguoja pruotā dūma, ka vacs cylvāks palīk, kod jam ir bais izīt nu sovys komforta zonys.

Ka nikuo nav, nav i kuo pagaisynuot. Kū vaira ir, tū vaira kuo pagaisynuot, ka suoksi kū jaunu i nu nullis. Otkon kai pādejais duraks.

I īryusej, īryusej, beistīs. I, kod kas naviņ svareigs pagaist, navari vairs jaunam dasagiut. Tai i savecej.

Itymā vosorā es naasu stopiejuse. Naasu guliejuse teļtī. Nav bejs vajadzeibys. I patīseibā nasagryb. Es že saceju – komforta zona. Kū vaira dzeivoj, tū vaira kramaslu. I kū vaira kramaslu, tū gryušuok kū naviņ nūlikt zemē i pajimt kū ta cytu.

Deļtuo es apbreinoju vysus, kas var jimt i ar ritini apbraukt apleik zemis lūdei. Voi ar kuojom apīt apleik Latvejai. Koč kurā reitā to ir juopīsaceļ nu gultys, juopajem sumka i juosalaiž ceļā.

A maņ pat ītvu apmalis maisa, syt pa dybynu. I gribīs tai gludai, skaistai. Tai, ka mudri var tikt atpakaļ sovā komforta midzinī, kur vyss zynoms, sylts i ārts. Nasyt pa pierstim, žāloj.

Koč vīnu vokoru to nā. Brauču nu dorba tymsā ar ritini. Nikaida monta, tik moks i atslāgys sumceņā. Vyss tik vīglys, muna mīsa funkcionej perfektai. I tik jiutu, kai viejs sytās ausīs, byudūs, mugora palīk slapņa. I tod beja tys – kaidā 5 voi 6 kilometrā, pusceļā. Ka niu ir tys breids, kura deļ vyspuor ir vārts dzeivuot. Kū atguoduosi varbyut vysu myužu.

A itūgod myusu sātā loba sieņu raža. 2. septembrī saguoja treis lelī sīra vuorejamī kotli ar bārzlapem i čygonkom, vēļ burku batareja ar rudmīsem, vuškinem i gailinem, bakom i baravikim.

Ka kuram vajag, varu īmaineit pret kū cytu gordu. 🙂

Bolts ir bolts

Augejam ak jau nebaja ni mozuokuos idejis, kai tys ir – aizaudzēt sovu dīnrokstu ar vysaidim māslim, cytaiž jis Heraklam byutu lics na mēzt staļļus, a sakuortuot rokstus ar gondreiž 5 godu ražu. I ar nūrunu, ka izdzēst var tikai seņ naaktualus māslus, a na dīnroksta rakstietuoja paguotnis stulbumu.

Jūceigai, bet sova lopa teiklā maņ ir jau 5 godi. Myužeiba. Syuds.

Pa tū laiku dzeive symtim reižu apsvīduse kiulini i izsvīduse nu sadlu, symtim reižu rauduots izmysumā i symtim smīklu bejs da osoru, prīcys i laimis sajiutys. Kai skapī ar zapts i kompota, salatu, sieņu, ogūrču burkom sasakruoj kruojumi zīmai, tai dzeivē sasalosa atminis. Pasauļs tī vydā aug leluoks. Tok ni tys, ka izaplieš, a krunku vys vaira. Tī vydā ir tik daudz vītys, tik moz kuorteibys. Kai duorzā, mežā, kai nazkaidā mežūneigā i dobys spāka puorjimtā vītā, nu kurys var smeļt tik tod, ka pa laikam aplej i izrevej līkū.

Goreiguo fizkultura. Restart. Lai nadaaug zeme pi kuoju.

Nūjiemu lopai līkū. Lai ir bolts. Varbyut iz bolta ir laiks nazkam pīdzimt, a varbyut vīnkuorši mīrs – ar sevi i apleicejim. Kai svātdīnis reitā, kod ēd blīņus, a laiks ir pagaiss i vyss vēļ ir īspiejams, a aiz mugorys vasala gryuta dorba nedeļa.

Rudiņs ir kluot. Grīzīs, kai gribi, jis ir atguojs – ar pyrmajim bezdeleigu bārnim iz klāva lūgu ramu, ar kača atnastim kūrmulim i susurenim, ar autobusa pīturā buobu tierguotim kabačim, ar apklusušom vardivem muorkā i leita lasem iz mašynys stykla. Bet ir labi. Sieņu, arbuzu i jaunu dorbu laiks.

Ka Dīvs dūs i sasalaseis loba komanda apleik, itys byus reizē i troks, i bogots gods. Dūd, Dīveņ, kolnā kuopt, na nu kolna lejeņā. Dūd, Dīveņ, ūtram dūt, na nu ūtra meilai lyugt.

Ar pylnim spanim i skalinem rudiņa lobumu i pylnu dvēseli kai cārmyušku zori itūrudiņ – aizleikuši sorkonom čečem gaida solnu i putynu.

Balkanu PA-saule

Vileks nūvoda Škilbanu pogostā Balkanūs īsasuokuse latgalīšu rokstu volūdys vosorys škola “Roksti!”. Braucūt šudiņ iz teni, pa ceļam reizem ruodejuos – kaida Dīva i cylvāku pamasta zeme. Meži, kryumi, nakurīne.

A tod īsazib gaismys solys – sāta, klāvs, kopi, bazneica. Kaidam cylvākam nav bejs mīra, i jis izpļuovs gruovi. I par reizis sirds prīceiguoka – kai piec miera laika skaiteit sātys, kur dzīd gaiļs i rej suņs, kiup dyumi i skaņ cylvāka bolss, tai piec ituo NA-laika i ituos NA-gribiešonys, NA-variešonys īraudzeit apkūptu sātu Latvejis pīrūbežā.

Itī cylvāki, kas stota buļbys kuorklu plantaceju vydā. Kas tur gūvs, vuškys. Jī tok ari ir Latveja – eistuokys to i nav. Cik tuoli cylvāki, tik tuoli myusu zeme, na aizmierstys kryumu i ušņu palejis i latvaņu teirumi. PA-jem i PA-dora. PA-sauli PA-gluob.

Cikom Muora vadeja nūdarbeibu par latgalīšu raksteibys lykumim, izguoju uorā pastruoduot i sasagataveit vokoram. Sylta i mīreiga pavakare. Sakūpta sāta ar stidzeņom, dekorativim kūkim, muorkā iz mane verās zaļuo vardive, duorzā brīst seipuli, uobeļneicā karinej uobeli.

Šudiņ Annys dīna. Saimineicu dīna, kod jau var rakt jaunuos buļbys i būrkonus, ēst uobeļus i kaut pyrmū jāru. Tautys gudreiba soka – ka šudiņ byutu leits, to saītu slapnis rudiņs i daudz sieņu. A ni besa – sauleite i sylts, itūgod byus rīksti, na sieņs! Skaista dīna i skaista sīvīte – saimineica sovai dzeivei i sovai zemei.

Siedieju uorā pi vacuos Kangaru školys kuorma pogolmā iz sūleņa i skaiteju Emilejis Kalvānis dzeju nu juos sagataveituo jaunuo kruojuma “Atvosora”. Apleik šolc Balkanu prīdis, skrīn rasnuos meža skudris i bierst bārzu skarenis, mežs dzeivs elpoj Krīvejis pīrūbežā, sābri grīž molku, korsta vosora, muna mīsa jauna i vasala, vysa dzeive ruodīs cereibu pylna.

Bet puorskaiti i kai soltums apjem. Na nu ļauna voi bailis, a nu autora spiejis tai pasaceit, ka īsajiut ūtra tekstā, īej ūtra dzeivē i saprasšonā i da kaula sajiut sovys dzeivis eisumu i sovys laimis vuoreigumu. Ir tik daudz skaista, kuo es asu dabuojuse i kas maņ ir.

I Dūd Dīvs, ka tys ir iz ilgu – cikom es sevi atguodoju i asu. I tai gribīs pasaceit sovejim, cik cīši jūs mīļoju. Varbyut ari bez vuordu, sovā vyds jutūnē.

Muorka efekts

Ruodīs, jau kaidus desmit divpadsmit godus, sateikūt latgalīšu gruomotu izdevieju Juoni Eļksni, dzieržu – cik švaki, ka latgalīšim nav literaturkritikys, kai ari – autorus vajag audzynuot.
Itymā godā apjiemeibys pylna puorskaiteju jaunū “Olūtu” nu vuoka da vuoka i pīraksteju par tū recenzeju Lakugai. Par literaturu, kurys šaltim literarajā almanahā nabeja. Par tekstim, kas breižam izavēre kai puorprotums. Ari par potenciali lobim tekstim, kam byutu vajadziejs viereigys i gudrys acs nu molys ci redaktora. Recenzeju skaiti ITE.

Tikkū puorskaiteju Rēzeknis rajona avīzis “Rēzeknes Vēstis” redaktoris Muorys Nizinskys maņ veļteitu sleju. Juosoka, cīši lela puorsteiguma tī nabeja – šaurai videi sovi lykumi, mozā muorkā peile ap peili trynās. Taids muorka efekts – vīni klusej, deļtuo ka bais gūdeigi pasaceit acīs, vēļ cytim bais nu konkureņcis. Pasaceit gūdeigi – kai īsvīst muorkā akmini. Nivīns tok tai nadora! Nav šmuki! Peilem, vardivem i kurkulim napateik.

Tai ir i latvīšu literaturkritikā, kur roksta pasyutejuma recenzejis. Tai i latvīšu teatra i kinu kritikā, kur tys tam draugs, rods voi pazeistams i atkluoti pasaceit beistās. Pasyuta recenzeju, palīlej cyts cytu, a aiz mugorys aprunoj. Ir lobs latgalīšu teicīņs – acīs eņgeļs, aiz ocu čorts.

Izaruod, eistineibā es asu gribiejuse atsarībt i maņ žāļ “Olūtam” īdūtuos naudys. Sok, navar byut, ka kaids roksta par tekstu taipat viņ – teksta deļ.
Ak jau jei atsarīb. Ak jau jei izariekinoj. I ak jau jai ir kaids cyts īmeslis – cyta ortografeja, cyta dzeivis vīta, cyta vacuma grupa i t. t.
Partū ka par latgalīšu literaturu nivīns narunoj – juos tok nivīns naskaita, tik īlīk plauktā i cīnej. Par latgalīšu literaturu soka tikai lobu voi puorsvorā nikū – kai par nabašnīku.

I smīklys, i žāļ – voi eistyn myusu kultura i literatura jau ir tik tuoli myruse, ka dasadūrt navar – sakreit palnūs i smird.
Gribīs tok ticēt, ka ir īspiejama ari nuokūtne – ar jaunim i kvalitativim tekstim, kuru vīneiguo vierteiba nav latgalīšu volūda, bet ari pats teksta viestejums i prasme stuosteit, raksteit.

Tai kai pi M. Nizinskys roksta navarieju dalikt pylnu komentaru, a, puorkopejūt pa daļom, jam nūsamaineja formatiejums i pagaisa atstarpis, ite apakšā īkopeits pylns komentara teksts.

….

Komentars zam roksta

🙂 Prīca, ka skaitit Lakugu!
Ite roksta adrese – ka kuram gribīs atrast ituo M. Nizinskys roksta īdvasmys olūtu.

Par reizis saceišu, ka “Olūta” nauda mani nainteresej i maņ nav nikaida patologiska naida pret Stroda ortografeju (jei tok daļa nu myusu raksteibys viesturis) voi siermom golvom (vysi taidi byusim, ka tik ilgi nūdzeivuosim). Nav ari nikas pret “Olūta” autorim – muns roksts ir par almanahā publicātajim tekstim, na cylvākim.
Ir taids žanrs kai literaturkritika – latgalīšim laikam tok mirs, ka jau izsaucs taidu reakceju.

Pats golvonais – lai dūd Dīvs, ka Eļkšņam izadūd jū (naudu – vāluoka pīzeime. I. S.) dabuot vysim sovim izdavumim, tys tikai boguotynoj latgaliskūs tekstu bagateibu i kaidam raksteituojam dūd īspieju trenētīs, trenētīs, raksteit i raksteit. Ka veiksīs, nu tuo izaškeļs ari pa talantam, īspieja publicēt tekstu ir autora maize.
Ka ituo roksta autore skaiteitu munu rokstu viereigai, varbyut pamaneitu, ka izsoku sovu cīnu Eļkšņa naatlaideibai izdūt literaru almanahu apstuokļūs, kod Latvejis kulturys vidē pagaist vīns literars i kulturys izdavums aiz ūtra. I tys eistyn ir Latvejis, na Latgolys mārūga fenomens!
I LKC izdevnīceibys vadeituoju nacīneju vys deļtuo, ka jam sierma golva, bet deļtuo, ka jis ir seiksts kai eļksnis i styprys kai ūzuls. Lai kotram latgalīšam byutu taida speiteiba dareit sovu i ticeiba napasadūt ari gryutūs apstuokļūs!

A cyta līta – tekstu literaruo kvalitate.
Ka dzeja grab, voi jei juoslavej tik deļtuo, ka latgaliski?
Ka prozā nav centraluos fabulys i par daudz seiku detaļu, voi navar aizruodeit – tik deļtuo, ka latgalīšu proza?
Nikū voi tikai lobu soka tikai par myrūnim ci nabašnīkim. Ticīs, ka Olūta autori i cyti latgaliski rokstūšī var vaira. I kaidam ir ari juopasoka, ka karaļs ir plyks, kab jis apmauktu drēbis.
Voi ari švakūs ziņu nesiejus pi myusu nūšaun i iz prīšku dzeivoj tuoļuok sovuos iluzejuos?

Ari ar pošu apguoda vadeituoju Eļksni na reizi asu runuojuse, ka latgalīšu literaturā ir vīna bāda – literaturkritikys tryukums. Roksta i roksta, glauda cyts cytu, a napasoka, kas tai voi na tai.
A kas raksteis par tekstim, ka ni literaturzynuotnīki?

Munā rokstā runa to par literaturu i tekstim, kam nav nikaida sakara ar siermumu voi cīnu pret siermumu.
Tymā skaitā – Blaževičam ak jau nav ni vainis kai cylvākam i kai latgalīšu kulturys atbaļsteituojs jis juocīnej, tok almanahā jis pīsacejs sevi kai autors. I muna atsauksme beja par tekstu, na cylvāku.

Taipat kai na vysi sentimentalī dzejūli par nalaimeigu mīlesteibu i švakū vaļdeibu ir peļniejuši viereibys, ari jaunūs autoru dzejuojumi par m…om i m…eibom bīži viņ ir tikai spams, kas pagaiss i aizamierss.

Bet voi eistyn vyss, kas izaver kai literatura, ari ir literatura? I voi vysi latgaliski raksteitī i vuojī teksti ir publiciešonys vārti?
Voi ari latgaliski raksteits teksts ir svātuo gūvs, par kū sovejī latgalīši navar saceit nivīna ļauna vuorda – ak jau jim skauž i ak jau koč kas tī nav teirs.

Lai loba veseleiba siermajom golvom!
I lai latgalīšim daudz tekstu, kū Eļkšņam i “Rēzeknis Viestim” drukuot. 🙂

Par pionieriem un Makdonaldu

Man likās, ka tos Latvijas pionieru zilos kaklautus esmu izdomājusi.
Bet nē – tas patiešām eksistēja. Atnāca, uzsēja, aizmirsām.

Rīts, Rīga. Zāles pļāvējs aiz loga pļerkšķina. Siena laiks nāk, zāle aug un nopļauta smaržo.
Tēja, plāni, cerības – ko šodien darīšu. Vakarā jāiet uz dzimšanas dienas ballīti Makdonaldā.

Nezinu, vai es ietu uz Makdonaldu, ja man paliktu 12 gadu. Man šķiet, ka vairs ne. Bet grūti jau saprast.
Kad man palika 12 gadu, salūza visa valsts un sistēma. Vienā brīdī pioniera nozīmīte iesprausta kabatā, vēl pēc brīža sarkanā kaklauta vietā bija zils kaklauts, tad bija prievīte, beigās auseklīši.
Un tad nebija nekā – tikai mammas mājās cepta maize no tēva lopbarības dzirnavās maltiem graudiem, jo naudas nebija nekam.Pat maizes īsti nebija. Kad likvidējās Viļānu maizes kombināts, tur ierīkoja metāllūžņu pieņemšanas punktu. Maizi jau mums vairs nevajadzēs, tikai tikt galā ar vecā laika lūžņiem. Alumīnija piena kannām, bronzas svečturiem.
Nekurinātā skola – sēdi klasē ziemas jakā ar cimdiem un mēģini tikt galā ar Raini, Ļermontovu, teorēmām un latvisko dzīvesziņu. Bardaks visapkārt un prātā. Puzuri un ierindas skaite, latviskums klases noformējumā un krievu popsa Viļānu TV apsveikumu koncertā. Lamāšanās ar krieviem uz ielas un pilnīga ignorance skolā – kā aiz stikla sienas dalīt koridorus, klases, ēdnīcu. Kreisā puse latviešiem, labā krieviem. Krievu matemātikas kabinets un latviešu matemātikas kabinets. Kādi viņi gan ir skaļi. Un daži no viņiem ir gudri. Galvenais, neskatīties virsū – tad neiespers pa kājām, kad iesi garām.

Kopš tā brīža viss ir gājis uz augšu. Es vairs neēdu skābētu gurķi ar pašceptu maizi, kam vietām piedegusi rupjos miltos kaisītā garoza, es varu nopirkt burgeru.
Bet kaut kur iekšā jau ir tas bērns, kas tā arī nesaprata, kur palika Latvijas PSR vēsture – vienā brīdī vēstures grāmatu skolā vairs nebija, bet skolotāja runāja no galvas kaut ko par to, kas no šī brīža būs taisnība.
Un tad tā taisnība mainījās ik pa laikam. Trimdinieku, kolhoznieku taisnība. Krievu, latviešu taisnība. Lībiešu, latgaliešu taisnība. Geju, katoļu taisnība. Mana, pasaules taisnība.

Brīžam tas viss liekas tik tālu. It kā būtu izdomāts. Ne manā dzīvē.
Bet lasu 80.-90. gadu Latgales avīzes un saprotu, cik baisi patiesībā tas bija – Jaunava Marija, Ļeņins, horoskopi, adatu terapija, NLO, Dievs, latviskums, ekstrasensi, deficīts, bardaks, darba tikums.

Patiesībā es nezinu, vai gribētu, lai man vēlreiz ir 12 gadu. Noteikti nē. Ne 1990. gadā.

Lāču medības tviterī

Nu re. Nokaitināja. Sociālajos tīklos, portālos un komentāros šodien nav lielākas bēdas par nošauto no būra jau otru reizi izmukušo lāceni Madi, jo: a) viņai ir cilvēka vārds un mēs visi viņu pazīstam un sekojam līdzi medijos un tviterī, b) mēs visi bērnībā esam lasījuši grāmatu “Dzimusi brīvībai” par lauveni Elsu, ko centās palaist brīvībā un radināja pie savvaļas, c) mums katram mājās ir kaķis vai vismaz datorpele, d) mēs gan neko nesaķīselētu un izbēgušu lāci mierīgi atvestu mājās un ieliktu būrītī kā nieku, e) mēs zinām, kāda ir stāsta ar laimīgām beigām kompozīcija.

Bet stāstam ir divas puses – reālā un virtuālā. Reālajā dzīvē pat kanārijputniņa noķeršana dzīvoklī ir traumatisks pasākums un var beigties ar saplēstām vāzēm, norautām aizkaru stangām un nospiestu putniņu (cik no jums ir mēģinājuši noķert nobiedētu kaimiņa kaķi uz ielas?). Virtuālajā dzīvē lāčus easy iemidzina un pārvieto, ārstē un mīl, ieliek būrītī un izņem no būrīša. Hop, viss nokārtojas. National Geographic tak rādīja – viņi var visu: bučot krokodilus un peldēties ar baltajiem lāčiem dīķī, anakondas likt ap kaklu, gulēt vienā gultā ar lauvu. Izdomātajā pasaulē neviens nemirst – tikai sliktie, jo viņiem nav latvisku vārdu un viņu bērnības bildes neliek draugiem.lv albumos un nespiež podziņu like.

Stāstam ir vēl divas puses: laucinieku un pilsētnieku puse. Vieni kopš bērnības skatās, kā kāvēji cūkas bērēs ar nazi griež kūpošu gaļu un sniegā sasūcas koši sarkanas asinis, kā bļodā ar pārgrieztām acīm skatās cūkas, teļi, aitas, un piesargās, ja govs buļļu dienā ir satrakojusies un iet virsū pārgrieztām acīm (tas ir tad, kad govij vajag bulli un viņa lec virsū citām govīm un cilvēkiem, bēg no mājām un neklausa – ja kas, tā rodas piens un teļa gaļa). Otri nopērk veikalā puskilogramu kotlešu masas un, ieraudzījuši Youtube klipu ar govs kaušanu, pēkšņi kļūst par zvērinātiem veģetāriešiem.

Cik no jums ir mēģinājuši savaldīt tak jau mīļu un pieradinātu mājas govi, kas pie cilvēka pieradusi ikdienā, paklausīgi staigā saitītē un klausa uz vārda, laiza rokas un pacietīgi stāv slaucama, bet, norāvusies no ķēdes un sastresojusies, dragā pa puķu dobēm, pa cāļiem, bērniem, izmīda dārzu, salauž siltumnīcu, lec pāri žogiem, saplēš tesmenim pupus, skrien mežā un sapinas ķēdē, nēsājas uz šosejas?

Govij nav ne zobu, ne asu nagu – tikai ragi un ķēde, kurā var sapīties pati un sapīt citus. Govs ir mīļa. Govs klausa saimnieku. Govi īsā pakulu saitītē var aizvest no kūts uz ganībām, pastumt ar plecu, ja neklausa. Var sarāt, ja nestāv mierīgi. Ja labo kāju tur nepareizi slaukšanas laikā, var likt nostāties pareizi, tikai pieskaroties ar roku kājai – govs klausa. Kad govs saimniece uz pāris dienām aizbrauc prom, govs norauj pienu, nedod svešam cilvēkam un raud tā, ka asaras kā pupas birst pāri spalvainajiem vaigiem.

Diemžēl esmu bijusi arī ļoti skumjās bērēs – tādas no ķēdes pasprukušas govs dēļ. Saimniecei, ķerot norāvušos un sastresojušos mājas gotiņu, ķēde aptinās ap kāju un pēc nezcik dienām sieviete nomira ar tromba nosprostojumu, palika pieci bērni bez mātes.

Un te gudrinieki drošībā pie datora filozofē, kā izlauzušos un sastresojušos lāčus ķert mežā… tiem citiem. Jo es esmu pie monitora, Made arī ir monitorā, ziņa par viņas dzīvi, bēgšanu un nāvi ir monitorā. Ja Made monitorā mirst, es monitorā rakstu, ka visi mednieki un kopēji ir lohi, jo es monitorā gan mācētu visu izdarīt pareizi – a) uzceltu drošu būri, b) lāci iemidzinātu un pārvestu, kā to rādīja TV, c) palaistu brīvībā mežā (jo tajā virtuālajā mežā es nekad nelasīšu reālās sēnes). Pareizāk sakot, es rakstu komentāru un manā komentārā viss ir pareizi, jo es zinu, kā stāsta stāstus un kā ir labi pabeigt stāstu.

Visi virtuālie stāsti ir pasakas. Ja reālie stāsti, kas tiek atspoguļoti virtuālā vidē, neatbilst pareizā stāsta modelim, lasītājam rodas sašutums. Un viņš raksta savu stāstu – 140 zīmes tviterī, kurā izsaka viedokli, kā vajadzēja būt.

Cik no jums ir ķēruši sastresojušos dzīvnieku klajā laukā, ja neskaita izmazgātu slapju kaķi istabā? Cik no jums ir padevušies un palaiduši vaļā, jo “kaķītim ir asi nagi” un “gan jau pats izlīdīs no gultas apakšas, kad gribēs ēst un mīļoties”?

Vai esi mēģinājis noķert pārbijušos sivēnu āboliņa laukā (ja nenoķersi, pazudīs un nomirs)? No kūts izmukušu teļu (bailēs aizskries uz mežu un neatradīs mājas)? Sašautu suni, kas vairs neklausa nevienai komandai un nesas uz priekšu (sāpēs ielīdīs kaut kur un noasiņos)?

Nevienu govi neesmu nošāvusi un arī neviena mašīna ar pasažieriem uz šosejas nav cietusi, kad šoruden izmisumā ķēru kaimiņu govis, jo man bija normāla sirds un spēju ātri iet kilometriem, kā nebija govs saimniecei, kas raudādama ar maizes gabalu vilkās tālu pakaļ, bet govis tik dragāja tik uz priekšu un neklausījās. Laimīgā kārtā izdevās apgriezt un lēnītēm aizvirzīt pāri dārziem un mežam uz saimnieces pusi, kur viņa nomierināja un pieskrējušie kaimiņu māju ļaudis savāca – jo no sveša cilvēka pat rāmi mājdzīvnieki baidās un nelaiž klāt.

Pieļauju, ka ar lāci bija tas pats – sveša vieta, sveši cilvēki, sveša situācija. Ja kopēji nevarēja savākt un iesaistījās svešie, iznākums loģisks – tas nav zālēdājs un saplosīti cilvēki šo virtuālo stāstu pagrieztu pavisam citā plāksnē.

Starp citu, turpinot par govīm. Ja govs dzemdē un kūtī ienāk svešs cilvēks, dzemdības beidzas – govs pārstāj dzīties. Ja dzemdības notiek uz lauka, govs sāpēs var aizbēgt uz mežu. Mājdzīvnieks tak. Pieradināts. Saitītē staigā. Un govs, kas reiz iemācījusies norauties no ķēdes, rausies atkal – tad, kad apniks stāvēt vienā vietā un sakārosies runkuļus.

Stāstam ir divi sākumi – reālais ar lāča pieradināšanu un tūristu prieku par lācīti, pirmo izbēgšanu un laimīgo atgriešanos un virtuālais: dabas taku PR un mediju ņemšanās ap lāča pieradināšanu, uzturēšanu, apskatīšanos, izmukšanu. Stāstam ir turpinājums – dabas taku apsaimniekotāju nespēja laikus uzbūvēt drošu būri un lāča atkārtotie klejojumi, mediju ņemšanās, izveidojot pat atsevišķas portāla sadaļas un būtībā šajās dienās radot realitātes šovu “Made brīvsolī”. Klikšķi uz rakstiem ir svarīgi reitingam un reklāmām – kas klikšķina, pasūta mūziku un jaunus rakstus.

Realitātē cilvēkiem jāpieņem lēmums – palaist vai nošaut potenciāli bīstamu lāci, kas ir nokļuvis svešā vietā, kam apkārt ir svešinieki un kas neklausa kopēju, tāpēc var apdraudēt cilvēkus. Virtualitātē – tviterotāju, feisbukotāju histērija, interneta ziņu birums un Mades ādiņa draugiem.lv.

Kad realitāte pārtop virtuālā šovā, ir grūti pieņemt, ka galveno varoni nošauj un nav laimīgo beigu. Realitātē mēs visi mirsim, virtualitātē vēl ilgi pēc nāves paliksim tekstos un meklētāja rezultātos.

Mēs tur nebijām un nepieņēmām lēmumu realitātē. Viss, ko mēs redzam, ir virtuāls – preses relīzes un sociālo tīklu histērija par sabrukušu labo stāstu par nacionālo mediju varoni lāci.

Pirms apēd savus “Rimi” pirktos broilera stilbiņus, atceries par cālīti, kas inkubatorā izšķīlās no olas. Par daudziem neredzamiem stāstiem, kas nevairo klikšķus, bet sāta sajūtu vēderā.

Skuobi kai zača kuopusti Latvejis pavasari

Kaut kad man likās, ka es rakstīšu daudz un dikti. Kaut kad es arī rakstu daudz un dikti. Bet reizēm es nerakstu neko. Un nemaz nejūtos slikti, jo vārdi ir kā peles – jo vairāk gaidīsi, jo mazāk līdīs no alas. Bet pienāk laiks un viņa izlien, sīkām kājelēm bez trokšņa aizskrien, paskatās melnām acīm, paņem uz grīdas atrastu krikumu ķepās, pieslienas uz pakaļkājām un skrubina. Pakustēsies, aizbēgs.

Bērnībā man patika vērot peles – istabā guļot gultā, kūtī sastingstot pie kartupeļu kastes. Reiz biju slima, istabā jau krēsloja. Bet es uz krēsla liku maizes kripatas, pēc brīža pele bija klāt. Apēda, izšņakarēja visu krēslu un aizmuka. Un atkal no jauna. Bet reiz es kūtī vēroju, kā mazās peles lien no visurienes un ēd runkuļu gabaliņus, maizes druskas, viņām vien saredzamus un sajūtamus kārumus. Mazi ķermenīši kā ēnas – te bija, te nav.

Tāpēc nebrīnos, ka cilvēka dvēseli pielīdzina pelei. Vai mušai. Un bērēs neļauj nosist mušu, kas lido ap svecēm. Viegli, dzīvi, brīvi. Tāpēc brīnos, kur cilvēku dvēseles paliek, kad viņi guļ lidmašīnās – skrien pa zemi pakaļ vai nemaz nelien ārā. Un varbūt tāpēc pēc pārlidojumiem ir tā jocīgā sajūta, it kā kaut kas būtu pazudis.

Tā sanācis, ka pēdējā laika visi lielākie notikumi ir latgaliski. No domas, ka par to vajadzētu kaut ko uzrakstīt, sāku rakstīt latviski. Tā gadās. Valoda reizēm ir zīmes, aiz kā noslēpt būtisko, jo neviens vārds nav patiess – tie ir tikai iemācīti citāti, kam nav nekāda sakara ar mums. Jo mēģināt pateikt ir kā uzzīmēt dzīvi.

Bet valoda runā mūsu dzīves – pagātnes citātus vislabāk var saprast, nodzīvojot tik ilgi, kamēr tie īstenojas. Man ir bail rakstīt, jo viss, ko es uzrakstu, agri vai vēlu īstenojas. Es satieku visus tos cilvēkus, jo laikam fantāzijas nav – viņi visi kaut kur dzīvo vai arī kļūst par tiem, ko es izdomāju. Vai arī es izdomāju un pēc tam atpazīstu dzīvē. Vai arī man tas ir svarīgi, tāpēc redzu.

Pēdējā laikā dzejoļus rakstu tikai telefona piezīmēs. Vēl viens veids, kā distancēties no tā, kas ir diezgan neizbēgami, bet ko es nevēlos darīt. Nepierakstīt ir iespēja. Bet, ja nepieraksta, tas skan prātā. Kā apnicīgi meldiņi, kas piesienas un tirinās smadzenēs. Pieraksti, aizmirsti, atrodi.

///
Skuobi kai zača kuopusti Latvejis pavasari.
Boltim zīdenim zvona pārnejuos mātruos tymsi zaļuos kai myužeiguos dzeiveibys bolss.

///
stacejis tuneļūs
dzeivis pabārni
dzeivoj pazemē
nazkaidu padzeivi

klusej suni zam deča
iz kartona gobola
izbuoztys mumejis

stacejis tuneļūs
blusaini nabogu suni
sorgoj nabogu laimi

zam pasauļa kuoju
skaņ pasauļa laiks
ļaužu kuojis ir ruodeituoji
tik tak tak i tak

stacejis sunim vysleidza
vysa pasauļa laiks jim acīs
ļaužu upe ceļās i kreit

laimi pametem tunelī
stacejis suni nūsažuovuos
atīs piec teve i mane
kod laiks

///
skrīsim piec dzeivis
kruosainā reklamā
bārni i kustūni smaida

dīva apsūlejums
sorkonim byudim bierneiba
atsagrīž bankys bukletā

veikalā nūpierc
skaistu uobeli
īsakārdynoj, Īva

myusu maiseini
puordzeivuos vysus
myusu pīminekli pluovuos pa jiuru

piec smierts tovi sapyni
stuovēs reklamys katalogā
sātyslopā nivīns nadaliks ziņu – jei ite beja