zaļuo bļūdeņa

Maņ sātā ir taida muola bļūdeņa, nikas sevišks, ryupneicys ražuojums. Myusu saimei jei vysod ir bejuse “tei zaļuo bļūdeņa”. Maņ beja miļzeigs puorsteigums, kod, atguojuse iz Reigu i tū trauku pajāmuse iz kojom, es dzierdieju, ka itei bļūdeņa asūte zyla. Es vierūs iz juos i breinuojūs – zaļa i zaļa.

Es raudzieju tī īsavērt zyluos kruosys. Es nūlyku sūpluok koč kū zylu, a bļūdeņa nu tuo izavēre veļ zaļuoka. Nūlyku sūpluok kū zaļu, taipat jei maņ nasaruodēja zyluoka ni par mota tīsu. Tik drusku cytā zaļuo tūnī nakai vīnkuorši zaļa.
I tod es īsadūmuoju, ka varbyut maņ sātā ir īstuosteits, ka bļūdeņa ir zaļa. Ka mes saimē asam nūsavīnuojuši, kaida izaver zaļuo kruosa, i maņ tys ir īvuiceits, es asu pījāmuse tū. Ka muni zaļuos kruosys rūbeži ir leluoki, jī plešās tī, kur cytam jau ir suokusēs zyluo kruosa.

Tod saīt, ka mes, poši tū nazynuodami, pīdaram vysaidom ļaužu grupom, ticim vysaidim īvuiceitim prīkšstotim. Ka puorīt nu vīnys grupys iz ūtru nimoz nav vareibys. Kaids esi pīdzims, taidam juodzeivoj, kas tev īvuiceits, tuo naaizmierssi nikod, kū esi izdūmuojs, tys nūsoka tuoļuokuos dūmys. Kab puorītu i aizamierstu, nūsamaineitu ar cytu ideju, koč kam juosamaina tik spieceigai, kab maineitūs i cylvāks pats.
Varbyut tei ir ticeiba. Es tycu, ka bļūdeņa ir zaļa, i naradzu, ka jei ir ari zyla, taitod – es natycu, ka jei nav zaļa. Koč kam ir juotic, es tok navaru svaideitīs i vīnu šaļti redzēt zaļu, cytu otkon zylu kruosu. Lai tī ir cytu maņ īvuiceitī prīškstoti voi mane pošys izdūmuotais, muna zaļuos kruosys pīredze i saprasšona, bet ir juobyut idejai, kam es tycu.

Kab vyss mainiejīs tik mudri kai reklamys teļvīzerī, aktualī nūtykumi ziņu portalūs i apleicejūs ļaužu motu kruosa, es byutu sajukuse pruotā. Bez stabilitatis pasauļs sabruktu i pagaistu kai nabejs. Bez koč kuo namaineiga – lai tei byutu ticeiba bļūdenis zaļajai kruosai voi Dīva eksisteņcei i vysu apleicejūs ļaužu lobajim nūdūmim.

Varbyut vīnu reizi par mani īs atkluosme i es sevī atrasšu tū zylū bļūdenis kruosu. Tod zaļuos bļūdenis tī nabyus vaira ni par motu. Tei byus tei poša bļūdeņa, bet tei byus cyta bļūdeņa. Vysmozuok tys byus atkareigs nu pošys bļūdenis. Nazkas byus mainiejīs manī pošā.

I veļ es īsadūmuoju, ka varbyut leidzeigi ir ar Dīvu. Sātā, saimē, školā īvuica, ka jis ir, voi otkon taišni ūtraiž īdzenej, ka juo nav. Cylvāks izaug ar konkretu prīškstotu par Dīvu – ka jis ir, ka jis ir lobs, ka jis var paleidzēt, ka juo nav, ka jis ir ļauns, ka jis napaleidzēs nikod.
Laikam tik atškireibā nu bļūdenis Dīvs var pasaruodeit, atsakluot i pagrīzt tū skryuvi, ap kuru rotej cylvāka ticeiba voi naticeiba. Tok tai es dūmoju tik deļtam, ka tycu juo byušonai. Kab bejs ūtraiž, Dīvs deļ mane byutu muola bļūdeņa, kū var nūlikt i pajimt nu plaukta, kod juopataisa kas ādams.
Nu, maņ vysmoz ruodīs, ka maineit dūmys par Dīvu (iz vīnu voi ūtru pusi) ļaudim saīt bīžuok nakai par bļūdenis kruosu. Deļ tuo vīn, ka tys varbyut vīnkuorši ir svareiguok par zaļū kruosu i vacu muola bļūdeņu.
Par Dīva ideju mes dūmojam pulka vaira nakai zaļuos kruosys ideju. Ari tī, kas soka, ka natic. Lai natycātu, ir juotic, ka ideja, kam natic, patīšom eksistej.
Varbyut tai.

obejis kartenis – 2006. goda vosora, kumeleišu ofiss.

zūbuorsts

Juoīt pi zūbuorsta. Pasamūžu bez zvona ap 7 nu reita sovā gultā i dūmuoju. Kur es otkon asu, kas itei par ustobu, pi kuo es asu palykuse par nakti. Tod es dūmuoju – interesna, cikūs ir zūbuorsts. Es navarieju izdūmuot, bet navarieju ari atguoduot, kaids ir telepons i kur tys varātu byut pīraksteits.
I tod es saprotu, ka es naatguodoju, kai sauc munu zūbuorstu.