Category Archives: par dzeivi i par cylvākim

kaidus cylvākus es redzieju. i kū padūmuoju par dzeivi.

Malnuo na byuteiba

Īsliedžu i izsliedžu. Navaru pasavērt tū “Černobiļu”.

Tys beja skaists saulains pavasara vokors, kai piec leita. Saule jau laidēs iz leju, i tikū saplaukušuo Buravina izavēre tik skaista i lela. Mežs, kū es vēļ bīži piec tam redzieju sapynūs, tikai sapynā tī vysod pa vydu beja sāta. Voi vasali sātu kvartali, kur nivīna nabeja.
Pīaugušī stuovēja pi Seņuka sātys vuortu i runuoja – kas niu byus. Ka ak jau byus juopījem tīnīnis buorini. Ka juodzer jods. Ka ak jau vysi miersim.
Tūvosor naļuove īt uorā leitā. Naļuove ēst namozguotys ūgys. Skrīt pa pļaņčkom.
Dūmuot, ka tūs radioaktivūs putekļus, kas īt puori iz Zvīdreju, leits nūsystu lejā. Dūmuot, ka iudiņs nūmozgoj vysu.
Es siedieju iz vacūs salīkamūs kūka trepu, kam beja izbaliejuši sorkoni pakuopīni nu dieleišu, kas īlaisti brusuos, i myzuota kūka atspaidi sasysti A burta veidā. Siedieju iz pakuopīņa, apleik miļzeigys i tymsi sorkonys ūgys, aplejušys leitā ar lelom lasem. Siedieju, iežu gotovūs kiršus i saprotu, ka smierts īīt manī ar kotru kimūsu, ka es agri voi vieli nūmieršu, ka nabyus nikuo. Bet ka navaru atsasaceit, partū ka jau seņ ir par vieli.
Tuos ūgys tik gordys. Vāsys leita lasis dasadur munom lyupom, baba ak jau guļ i naredz. I smierts ir kotrā ūgā. Jūceiga sajiuta, kod tev tikū ir palykuši 8 godi.
Es bīži atguodoju. Kai jemu tuos aplejušuos ūgys i apsazynoju, ka ādu smierti. Ka nu ituos šaļts ir īsasliedzs stuņdinīks.
Bet tū vokoru pi Seņuka sātys vuortu es ari bīži pīmiņu. Tik skaists pavasara vokors. Saule. Putyni. Svaiga zuoleite. Vysa vosora vēļ byus. Sābri satykti.
Tik lelī puorsabeiduši i ar taidu kai nūlemteibu runoj, ka vyss ir cauri. Nivīns nikuo nazyna. Tik vysi jau zyna, ka tī nazkur ir izspruodzs atomreaktors i ka syudi ir leli, ka jau vaļdeiba pasaceja.
Es dūmuoju par tim bārnim, kas atbrauks. Kur mes jūs liksim.

Es vierūs monitorā. Pyrmū reizi eistā slimneicā. Es vīna poša. Vīna poša ar myrušu bārnu. Osorys jau beja izrauduotys, atguoju bez emoceju. Kas juodora, juodora.
Uorstīne vēļ cereigi otkon i otkon brauceja munu vādaru ar aparatu. Želeja saļdeja mīsu, cikom sasyla i apryma. Jei spīde vīnā punktā i meklēja.
Malnā monitorā bolti pleči, nazkas kustīs. Jei verās, verās i soka, ka tys ir cīši nūpītni. Ka navar byut klaidu. Ka varbyut. Ka juosaver.
Tys, kam es jau beju davuse vuordu, pluovuoja nakusteigi. Sirds nasasyta. Jis it kai bāga nu aparatu. Kai varžu kurkuļu masa, kū raugi izceļt nu iudiņa, bet kas izsleid nu pierstu i otkon īkreit muorkā.
Leidz jei pīsacēle. Vērēs vēļ monitorā. Izdrukuoja tūs plečus. Mirs. Mīrs.
Jei saceja, ka nasaprūt, kas nūteik. Otkon i otkon. Tik daudz. Mīra nav i nabyus.
Naatguodoju juos izskota, naatguodoju juos vacuma, naatguodoju juos vuorda voi precizi juos saceitūs vuordu. Tikai nūgurumu bolsā, bezcereibu i boltū kiteli.
Kū var gribēt. Mums puori puorguoja tei Černobiļa. Mes vysys te bejom.

Maņ ir div bārni. Munam pyrmajam bārnam dreiž byutu vuorda dīna. I es navaru nūsavērt tuo seriala. Partū ka maņ nav ziņkuoreibys i nav interesis.
Mes tok vysi tepat bejom. Ar vysom tom emāleitajom kaneņom, dušlagim, miskastis spanim i žygulim.


Zīmyssvātki, Muorys dīna

Kod grybu īīt sovā dīnrokstā, kotru reizi nūmainu paroli. Niu to nasaguoja nūmaineit, partū ka dators beja tys pats (beidzūt asu nūsaceitai privatiziejuse vīnu nu veira datoru) i parole beja saglobuota.
Tys par tū, cik bīži es rokstu. Koč raksteit rokstu bīži – pruotā. Koč parosti ir gona ar tviteri – taišni tik apmāram zeimu ir gona eisai nūstuošonai.

Itū īrokstu par kompetom gribieju raksteit decembrī, a nikai nasaguoja. Atlyku, atlyku. Da i, ruodīs, vaira nabeja svareigai. Laiks īt i šmuki aizmiež vysu.

Šudiņ nūsvieru bārnu soldonumu kulis. Atlykumu. 1649 grami. Kai 1949. gods.
20. godu symta cylvāka bāda. Mes par daudzi dzeivojam 40. godūs. Nivīns cyts laiks nav īsasprīds pruotā. Varbyut 1993. gods, kod vaira suoču raksteit dīnysgruomotys. 1997. godā beidzēs bierneiba.
Nazkai saguojs beidzamā laikā skaiteit daudz par izsyuteišonom, pādejais beja Klīdzieja stuostu kruojums “Cilvēki uz tilta”, kur skaiteju stuostu “Seši kalni” i rauduoju. Na jau tik talanteigs teksts (dīzgon solkons i paradzams), bet tei dūma – beja tev pīci bārni, sasajuti nazcik bogots, a, hop, laiki mainuos, varys jem, palīc vīns zam vacuma.
Pīļaunu, ka 1949. gods kai vizuals tāls maņ izraisa vaira emoceju kai 1918. Verdzeiba pret breiveibu? Tok jau nā. Lobais ir pošsaprūtams i juoskandynoj šai voi tai, a trauma kai pyve izlein nu nazyn kurīnis.

Ni muna, ni, cik zynu, veira saime nabeja izsyuteita. Nivīns bodā nanūmyra. Tok tei kruošona, taupeišona, vuokšona, likšona, kraušona. Kai ceļūt sev nu monta kolnu aizsardzeibu pret nadīnu.
Es nazkai skaiteju, ka vīna paziņa dūmuoja, kū lai izvuorej ēst saimei vakareņom, naudys kaids vīns voi div eiro. Nā, jī nabeja nabogi, tik taida šaļts – mašyna saremoņteita, olga veiram nav samoksuota, bārnu naudys vēļ nav īguojušys. Voi nazkai tai. Nauda byus. A niu ir labi ka eiro, kas salaseits pa sumceņom i kārmynim.
Nu kai. Pajem buļbys, ozbora putruomus, tušonku, zierņus, pupys – tik tik juopajem nu skapa. Veikalā kriejumu. I gotovs.
Nā, jai nav nikuo. Tik puspaka auzu puorslu.
Kai.
Kai var byut sātā tikai puspaka auzu puorslu. Tys nav īspiejams. Būrkuoni? Buļbys? Mylti, gryudi, makaroni. Tok vysod ir.
Nā, nav.

Te es saprotu. Tei ir dzymtys viesture. Sātā vysod ir juobyut puortykai deļ vairuoku dīnu, deļ seve, deļ īnuocieja. Tī ir dzymtys viesturis nūspīdumi munā pruotā.
Es navaru nanūpierkt makaronus, ka zynu – ir palykušys tik div treis pacenis, tū vīnu bārni naād, ūtra ilgi juovuorej, trešuo garī makaroni. A mož i vysys četrys, vēļ tī zierņu makaroni, kuo nivīns naād. Kod lācys voi zierni cauri, juonūpierk nu jauna. Partū ka nikod nazyni, kod īsagribēs taišni lācu voi zierņu.
Voi, pareizuok sokūt, nikod nazyni, kas byus. Ka pa rūkai ir iedīņs, vys drūsuok.
Piec tam dūmoj, kai izlītuot ar pruotu, kai naizsvīst. Bet kasdīnys buferam ir juobyut. A ja nu. Lai ir.

Zynit, deļkuo munu babu i juos saimi naizsyuteja 1949. goda 25. martā?
Vīns, jī ar dzedu zynuoja, jau beja salykuši sumkys. Drēbis, sukari. Tuos sumkys tai i nūstuovēja – mienešim, varbyut godim. (Naz, kurā šaļtī jī sasajuta tik drūsi, ka var atlikt atpakaļ skapī drēbis, izkraut lizeikys, bļūdenis.) Ūtrs, jī kara laikā pajēme pi seve bežancus. Nivīns maņ nasaceja uzvuordus, bet krīvi nazkur nu tīnis. Dzeivuoja piertī. Trešs, jī vysod labi baruoja struodnīkus. Kod 30. godu beiguos cēle myura klāvu, staraveri myurinīki īraudzeja, ka mozuokais bārns īkreit seiva dūbē, skrēja, izruove. Mama izdzeivuoja. Bet jau i da tuo babai beja svareigai labi pabaruot i padzirdeit kotru, kas ir juos sātā. Jei poša taiseja samogonu, vuoreja i cepe.
Atguoja 1949. gods, jūs naizvede. Izaruodeja, ka pi sarokstu taiseišonys beja ni to tūs bežancu tāvs, ni to vīns nu tūs klāva myurinīku. Izstreipuoja Spiergys, īraksteja nazkurūs cytus.
Taida legenda. Kas zyna, kai tī beja. Nivīns tok naredzēja. Bet izdzeivuoja i muna mama, i juos vacuokuo muosa, i jaunuokuo, kas beja dzymuse viņ 1948. goda augustā.

Nu. I kai lai es niu izsvīžu tūs 1649 gramus jau apbeliejušūs kompetu? Bārnu Zīmyssvātku kulis, pavysam beja 3 kilogrami. Jī nasaraun ēst kompetu (pareizuok sokūt, ir izlasejuši pa sovam pruotam gorduokuos, i tei nav šokolade), es raugu naēst.
Pārņ Zīmyssvātku kompetys jau laiceigai atdevu lobdareibai. Niu jau par vieli, šokolade bolta.
Ir Muorys dīna. Ir izsyuteitūs dīna. A es sveru bārnu Zīmyssvātku kuleišu kompetys i dūmoju, cik dzeiveibu byutu izgluobts, ka ituos niu nivīnam navajadzeiguos kulis varātu aizsyuteit tī puori laikam, tī puori tyukstūšom kilometru. Tam bārnam, kas tī nūmyra nu nadaiesšonys, tai muotei, kas atdeve sovu kimūsu bārnim.

Prom

Es neesmu instamamma, un mana dzīve nav perfekta.
Brīžam liekas, ka mana dzīve ir nepanesams un nepavelkams vezums ar tik daudziem saskaitāmajiem, ka nezini, pie kura gala ķerties, jo, lai pie kura gala to darītu, nepabeigsi, jo atskanēs: “Mamma!” un tad uzstājīgāks: “Mamma!” Bet tad jau lavīna no kalna lejā. Staigā, pacel kaut ko, noliec, sakārto, nomazgā, bet no tā nekas nemainās, jo otrā galā jau atkal kaut kas gāžas, atskan brēciens, jāglābj.
Vienā brīdī visa par daudz, paķer kasti vai maisu un samet visu. Prom, no acīm prom, lai atkal var elpot. Bet maisi krājas. Izmest žēl, paturēt nevar.
Tāpat kā tos 20 gan jau par blatu dabūtos padomju ziepju gabalus no opja mājām.

Nez, kaut kad pienāks tāds laiks, kad es būšu nolietojusi visus vecāku savāktos krājumus. Dvieļus ar visām birkām, palagus ar iedzeltējušām locījuma vietām, ziepes, traukus.
Izmest žēl, paturēt nevar. Labdarībai ir atdoti maisu maisi, kalni. Bet dzīve tikai viena. Pat padaloties ar citiem, tā ir tikai viena dzīve.

Kad es biju maza, mani besīja mammas pacienti, jo viņai priekš viņiem vienmēr bija laiks. Atceros, ka sēdēju ātrās palīdzības mašīnā pa vidu. Uz tā karstā bleķa paaugstinājuma, kur apakšā bija laikam motors.
Ar šoferi bijām sagaidījuši mammu no izsaukuma, bet viņa atnāca ar svešu bērnu, ko turēja klēpī. Tam bērnam bija sarkanas drēbes, zem zoda sasieta flaneļa cepurīte, viņš elpoja krākdams, katra ieelpa un izelpa skanēja, mašīna rūca, es sēdēju blakus, bet ne klēpī.
Sapratu, ka tam bērnam ir bail, ka viņš ir mazs, slims, bez savas mammas. Bet nespēju aizmirst šo mirkli.

Vēlāk es sapratu, ka mamma ir laba ārste. Ne par velti sveši cilvēki pie viņas skrien no citiem rajoniem un arī ārpus darba laika.
Atviegloti sapratu – kad man būs bērni, ne par ko nebūs jāsatraucas, jo viņa visu zina un palīdzēs. Citus ārstus nevajadzēs. Bet, ja arī vajadzēs, viņa tikai pateiks, ka ir ārsts, un viss atrisināsies, visas durvis atvērsies.
Neko nejēdzu no medicīnas, neko nesapratu no sistēmas, jo pati tak neslimoju un slimnīcā biju gulējusi tikai ārsta kabinetā, mammas dežūras naktī klausoties, kā pagalmā iebrauc ātrie un skan balsis, gaismas uz griestiem, telefona zvans, mamma aiziet, es aizmiegu.

Ziniet, tas bija tāds trieciens, kad, gaidot meitu, mammai pēkšņi bija insults. Mana pasaule apgāzās, un uz kājām tā nostājusies nav joprojām.
Viņa ir, bet viņas vairs nav. Brīžam liekas, ka tas ir svešs cilvēks, ar ko vairs īsti nav par ko runāt. Viņa staigā, ravē dārzu, dzer kafiju, ignorē ārstu norādījumus, ir piedzīvojusi jau trīs insultus, bet pat smarža ir cita. Viņa vairs nekomandē. Laikam neko nezina par bērnu slimībām.
Tagad ar visu šā kā tā galā jātiek man pašai, cenšoties saprast, kā funkcionē medicīnas sistēma Latvijā, kā tikt pie ārsta, kā saglabāt veselību, lai nevajadzētu ārstus. Galu beigās – samaksāt, lai tikai miers un nav jāgaida mūžība.
Laiku pa laikam dzirdu par vienaudžu kaitēm un atviegloti nopūšos, ka līdz šim lielākā vajadzība meklēt kādu ir bijusi vāja redze, sastrutojis pirksts vai grūtniecība.

Gandrīz pirms nedēļas atbraucu no laukiem. Atviegloti atpakaļ savā dzīvē. Neko nekārtot, neko nemēzt, tikai savas lietas, sava kārtība. Gribēju ielikt burkā tomātus, vīrs ar bērniem beidzot izgāja ārā.
Paspēju noblanšēt, pilna izlietne peld ar karstiem un sasprēgājušiem tomātiem, krāsnī sterilizējas burkas. Vīrs ir atpakaļ, meitiņa raud. Neveiksmīgs kritiens, sāp roka, raudas nepāriet. Trīs gadus vecs bērns apstiprina, ka jābrauc uz slimnīcu. Pa ceļam nokomentē: “Kauli kaput, rokas nav.”
Mierinu, ka gan jau roka būs, ārsti darīs visu, lai būtu labi. Pat tad, ja sāpēs tai brīdī, pēc tam būs labāk. Viņi darīs visu, lai nākotnē būtu labāk. Kaut kas jau ir jārunā, un es tiešām tam ticu, jo kā citādi.

Vienības gatves Bērnu slimnīcā ir svētdienas vakars. Kāds ir vēmis, kādam sasists deguns, kādam uzpampusi piere.
Samērā ātri tiekam cauri ar formalitātēm, gaidām ārstu. Liekas, varbūt tiešām pupu mizas. Tikai roku meita nekustina, ta jau nebūs par velti brauciens.
Rentgens. Meita raud, tikko rentgenologe  kustina roku un cenšas nolikt fotografēšanai vajadzīgā stāvoklī.
Ārsts pēc brīža apliecina, ka ir problēma. Tā nav viltus trauksme. Izmežģījums.
Kas jādara, jādara. Ārste cenšas ielocīt elkoni vietā, mans pacietīgais bērns raud un komandē: “Beidz!” Ir skaļi. Liekas, ka man klēpis karsts. Tomēr slapjš nav.
Beidzot tiek atzīts, ka laikam vietā ir. Bet roka tāpat karājas.
Aizejam prom no visiem, meita it kā nomierinās, bet roku nekustina vispār un kategoriski aizliedz pieskarties, izvairās no tēmas. Neko neēd, izdzer tikai suliņu. Iet laiks, apskatāmies mašīnu modelīšu kolekciju, prasās mājās.
Izsauc ārsts, prasa, vai ir labāk. Atbildu, ka principā ir sliktāk. Ārste pavelkas uz bērna čīkstoņu un raudulīgumu, sāk komentēt, ka mājās netiks, kamēr nebūs skaidrs, vai var pakustināt roku. Bērns nav ēdis, nāk miegs, nesadarbojas, nekustina arī veselo roku. Māsiņa aiziet.
Sarunājam, ka braucam mājās. Jēgas nekādas, jo nav pat skaidrs, vai tā roka kustas. Ja rīt nekustas, brauciet pie tiešas pieejamības ķirurga. Ir pusnakts. Meita mašīnā aizmieg, ienesu iekšā un nolieku gulēt.

No rīta bērns kā bērns, tikai roka kā nopļauta. Nekustas.
Braukt atpakaļ? Bet kur likt otru? Rinda gan jau gara. Viens pa klēpi, otrs pa klēpi, nonesīs visu, nenoķeršu. Atkal divgadnieks ļims. Gaidīt tiešas pieejamības ķirurgu? Tas ir vakarā. Skriet kaut kur? Bet kur?
Ieminos meitai, sāk raudāt, sit ar kāju pie zemes. Tā parasti nemēdz būt, sarunāt neko nevar. Tēmu slēdzu. Lai nomierinās.
Sagaidu vīru no darba, un aizbraucam uz Gaiļezera novietni. Vairākkārt tiek pārprasīts, vai braucam pie CITA ārsta uz CITU slimnīcu.
Ķirurgs uzmet aci bērnam, atrod rentgenu (lai slava datorlaikmetam un vienotajām sistēmām) un paziņo, ka plīsis spieķkauls, plīsums augšējā daļā. Tas sakrīt ar bērna teikto par sāpju lokalizāciju.
Izmežģījuma tur nav, jo tad berns roku turētu citādi. Roku viņa tur tieši tapat kā visu laiku – ļengana lupatiņa.
Ģipsis. Divas nedēļas. Apvaicājos, vai tas nekas, ka plīsuma vietā tūska. Nekas. Uzliks tikai no vienas puses, no augšas saites.
Asaras gaužas, jo esot bail. Sarunājam, ka raudāt var, tikai lai rociņu tur mierīgi. Esot dikti bail.
Izejam no kabineta. Sāp? Jā, sāp, bet “man bija ļoti bail”. Baltie halāti atmiņā iegravēti labi.
Atpakaļceļā meita mašīnā dzied. Paldies Dievam. Miers.

Nākamajā dienā tūska ir sasniegusi plaukstu. Mēģinu sarunāt pakustināt pirkstus, ar grūtībām tiekam pie rezultāta – tas ir bērns un spītīgs bērns. Jā, kustas.
Pa ceļam no bibliotēkas ieejam pie ģimenes ārsta, māsiņa apliecina, ka viss kartībā, tikai pagriež vaļīgāk saiti pie plaukstas. Bērns kliedz kā kauts. Laižamies.

Pēc divam dienām man liekas, ka nu gan nav riktīgi. Plauksta ka pankūka, krāsa ar liekas cita. Kustināt it kā kustina, bet pēc garas pierunāšanas.
Aiztriecamies vēlreiz uz Gaiļezera novietni, šoreiz ar abiem. Gan jau nenonesīs slimnīcu.
Principa pēc nelieku auto maksas stāvvietā. Lai iesālās, bet tas nav normāli. Šauras vietas, bērnus izņemt nevar (nez, pie lielveikaliem ģimenes stāvvietas ir platākas, bet te, kur brauc tikai ar bērniem, šaurs kā pastala), mistiskie aparāti, negribu dot naudu “pisnesmenim”, kam ka tik peļņa.
Skaidrs, ka slimnīca apzināti tiek nolaista, lai to slēgtu. Rīgas dome nejēdz sakārtot auto stāvvietas. Nu kas traucē Juglas ielā pretī slimnīcai stihisko parkingu sakārtot – paralēli brauktuvei stāvvietas vecāku auto. Ja jau esošajās stāvvietas ir uz privātās zemes, kur pēkšņi kāds sadomājis grābt piķi. Nemaksāšu un viss.
Nu jau trešais ķirurgs uzmet aci tam pašam svētdienas rentgenam un konstatē, jā, ir plīsums. Aleluja. Diviem domas sakrīt.
Atgriež vaļā saites pie plaukstas, pie augšdelma, pārsien vēlreiz. Nu gan vajadzētu noiet tūskai. Tik nēsājiet kaklā.

Vakara meitas krusttēvs, Bērnu slimnīcas ārsts, brīnās, kāpēc roka karājas lakatiņā. Tak ta ir ierasta prakse, ka pakar marlē, kam kakla daļā sagatavots polsteris. Atnes parādīt dēla saiti. Pirmo reizi ko tādu redzu.

Ejiet jūs visi. Skaidrs, ka es esmu atbildīga par savu bērnu. Skaidrs, ka atkal Kļava varēs gudri …irst, ka tikai lohi vecāki nespēj nosargāt savus bērnus, ka tikai vecāku kļūdas vairo bērnu sāpes, ka tādiem atņemt bērnus. Vai varbūt pēdējo vairs ne Kļava, bet interneta komentētāji.

Bet man ir tik ļoti žēl, it kā kaut ko svarīgu būtu palaidusi garām.
Pirms braukšanas prom no laukiem uz Viļānu atkritumu šķirošanas punktu aizvedām makulatūru. Tur bija arī pediatrijas grāmatas.
Es neesmu ārsts. Ja mani bērni gribēs studēt, kam viņiem 60-80 gadus vecas smirdīgas grāmatas.
Bet likās, ka tā aiziet arī daļa manas bērnības. It kā pieeaugot, it kā atdaloties, it kā izloboties no sargājošās čaulas.

Varbūt tā bija jaunība

Gada beigas. Visi skrien. Nevienam nav laika. Kaut kur tur ārpus, kur manis nav un varbūt nekad nav bijis un nebūs.
Viss notiek bez manis. Tik jokaini to piefiksēt, jo tikpat labi es varētu būt tikai mākslīgais intelekts, kas kaut ko reflektē sociālajos tīklos, bet visi domā, ka es vēl te esmu. Bet ne velna. Tie ir tikai teksti, ko rada dators. Manis pašas sen vairs nav, jo es izvēlējos citu ceļu un savā vietā atstāju automātisko atbildētāju, kas kaut ko šārē, laiko, reizēm refrešo un atbild.

Atejā lasu vecus “Karogus”, jo man beidzot ir laiks. Smadzenes jādarbina, lai nesakalst.
Izlasīju pāris grāmatas. Neko daudz. Pāris romānu, pāris memuāru un vēl dažas. Piemēram, Starpnozaru mākslas grupas SERDE izdoto burtnīcu par mazdārziņiem. Vienā brīdī piefiksēju, ka prasās kaut ko pasvītrot. Laikam par kurmju iznīdēšanu vai sēklu apstrādāšanu pirms sēšanas, vairs neatceros. No sevis un zemes nekur nespruksi.
Ir diezgan jokaini lasīt labākajā gadījumā lappusi un nākamajā reizē mēģināt atcerēties, kur paliku.
Ir grāmatas, kas iesper pa sirdi. Klusībā atvainojies, ka lasi tādā vietā. No otras puses, citur un citā laikā varbūt nekad neizlasītu.
Sen atpakaļ uz šķūņaugšu, kad es vēl biju viena un man bija viss mans laiks, aiznesu Valentīnas Freimanes “Ardievu, Atlantīda!” – nu tik lasīšu. Kā tad. Aizgāju, atvēru, ar kabatas lukturīti lasīt slinkums un žēl acu, no rīta jau jauna un skaista diena, kā nu gulēsi un puskrēslā kaut ko lasīsi.
Kad Marta man sen atpakaļ sūtīja skaipā sulīgus fragmentus, likās, ka tā grāmata būs pavisam citāda, bet lasīju pa mazam gabaliņam, zināju, ka labo beigu nebūs, ja neskaita to, ka viņa paliks dzīva, jo viņa uzrakstīs šo grāmatu. Tāpat kā Melānija Vanaga “Veļupes krastā” vai citi autori un cita autobiogrāfiskā literatūra – lasi un zini, ka briesmīgi, bet zini arī, ka izdzīvos. Lasīju, bērni kādu brīdi nelauzās pa atejas durvīm un neraudāja, grāmata vēl smaržoja pēc siena un šķūņaugšas, un es sapratu, cik nesen tas ir bijis – kad mums vēl bija govs, kad man vēl neviena nebija un kad man arī laika lasīt nebija, jo bija viss cits.
Vēl es tagad decembra sākumā kaut kur internetā izlasīju rakstu, kā tika iznīcināti Rīgas ebreji. Nespēju ne šārēt, ne laikot, neko nespēju. Tik spilgtas detaļas: knupīši asiņainā sniegā, uz nāves bedrēm ejošas mazas kājeles zābaciņos. Līdz vēmienam un līdz mielēm nepatīkami. Bet kādam tā bija visa dzīve, jo visa dzīve tur un tā arī beidzās.
Ja pašam ir bērni, tas ir neizturami sāpīgi, jo zini, cik liela tādam mazulim ir uzticēšanās pieaugušo pasaulei un cik liela ir vecāku vēlēšanās to mazo nosargāt no visa ļauna. Laist šai pasaulē un lasīt par kārtējo terora aktu, šoreiz Ziemassvētku tirdziņā, un bombardēšanu Alepo, šoreiz tur tālu tālumā.
Neesmu, neesmu es robots un automātiskais atbildētājs. Sēžu pie monitora, teksts rit, es rakstu.

Mazgājot kakainus dibenus un netīras mutes, izdomāju, ka ir viena lieta, ko gribētos Jaunajā gadā – haļava. Visa šogad ir bijis daudz, bet veiksmes un viegluma gan nav. Iemest makšķeri un izvilkt zivi, nevis sēdēt visu gadu pie dīķa un piesūkties ar lūzerību kā izdēdējušai siekstai ūdens malā dūņās.
Ja var sapīties, sapīsies. Ja var nenotikt, nenotiks. Ja var apgāzties, gāzīsies. Ja varētu notikt, nenotiks. Ja varētu atnākt, ies prom.

Skumjas kā pelēka tūte uzvelkas visam pāri. Nu cik var. Kā pret kalnu, lai ko darītu.
Noskurinies, saņemies. Amarillis tūlīt ziedēs. Jāsagatavo eglītei vieta.
Izmazgā virtuvi, saliec gludināšanai mazuļu drēbes, izdomā, kā tiksi galā ar atsūtīto lauku gaili. Piepildīta ikdiena, var aizmirsties – ka kaut ko gribēji, kaut ko cerēji, kaut ko gaidīji. Jau atkal jāzīda. Vai arī beidzot jāsaņemas un jāizmazgā galva.

Tālākais teksts ir fikcija. Tā neesmu es.
Tas ir fragments no nekad neuzrakstītā un visticamāk arī neuzrakstāmā romāna, ko sāku kā spēli, kad man bija laikam 20-22 gadi.
Drīz tā būs puse mūža, un es ar bažām vēroju, kā viss tolaik rakstītais piepildās. Brīžam atceros, atveru failu, palasu un pabrīnos. Privātai lietošanai, egoistu literatūra.

IMG_0237

Kaut kas ir nožēlojami beidzies, bet nebeigsies nekad. Kur kādā veidā tos pavedienus esmu izlaidis no rokām – neba nu grožus (kučierim vienmēr esmu bijis par muļķu, jo neesmu uzdrošinājies), drīzāk visparastāko lāpāmo diegu. Ja varētu izlāpīties un aiziet pa kanti uz priekšu, uz to saulaino rītdienu. Ja kaut vai izdotos tai noticēt.

Kaut kas svešs ir manī, es vairs nespēju ticēt un iet pa ūdens virsu, es pat peldēt vairs neuzdrīkstos – rokas it kā kustas, bet kājas grimst dibenā, ķermenis nostājas vertikāli un velk uz leju. Nogurums – no dzīves vai dzīvošanas.

Varbūt arī agrāk nekam neesmu bijis derīgs, vienkārši gadījies pa ceļam, paķerts līdzi, parauts debesīs kā tukša celofāna kulīte pavasara vējā, kas siltām strūklām ceļ augšup meiteņu matus, svārkus un domas. Viss pārējais pēc tam ir haotiska lidošana te pretī zemei, te debesīm, bet no manis paša labi ja atkarīgs tik daudz kā čaukstēt.

Man pašam ir jāatbild, nemeklējot palīdzību nekur ārpus. Es pats esmu gājis uz to. Neapzināti vai ar visu prātu un no visas sirds. Pats esmu ļāvis notikt. Pats atvēzējies un kaut ko svarīgu iemetis dzelmē.

Mēs paši lemjam savas dzīves, tikai pa laikam to darām ļoti pavirši un varbūt vissvarīgākās lietas atstājam citu rokās. Vissvarīgākajās vietās mēs klusējam, kaut būtu vajadzējis ja ne kliegt, tad vismaz jāsaka balsī. Mums pašiem būtu jātur groži, bet mēs pat ļaujam izjūgt zirgus. Mums pašiem būtu jābūt sev drošinātājiem, karabīnēm, drošības siksnām un jostām, bet mēs savas virves nepiesienam ne pie kā un laižamies gar klints malu savā ikdienā kā nebūtībā.

Savējo nav. Nav priecīgā bara, kur tērgāt par nebūtiskiem niekiem. Nū, mēs vienkārši esam aizņemti, iebraukuši katrs savās sliedēs. Tas ir noticis. Darbs, mājas, ģimene. Izvēļu laiks ir beidzies. Varbūt tā bija jaunība.

Kaut kāda izvēļu summa ir radījusi to, kas ir mana dzīve un no kurienes ir arvien mazāk un mazāk izeju, un kurā pieejamo iespēju daudzums drīz būs izsmelts. Ne jau dzīve būs beigusies. Vienkārši viņa te tā būs un būs jānodzīvo līdz galam – tā, kā tā ir. Necenšoties neko ne mainīt, ne uzlēkt augstāk par sevi vai cerot uz kaut ko, ko gribētu pienākam, bet kas nepienāks nekad.

Jo ātrāk man izdosies pierast, jo skaistāka būs mana dzīve. Samierināties ar pārbāztu trolejbusu un braukt, jo mašīnas līzingam nepietiek uzņēmības rauties sazin cik darbos un arī lielas vajadzības nav. Uz kurieni tad es brauktu: darbs – mājas, mājas – darbs?

Samierināties ar darba ēdnīcu un izvēlēties: mājas kotlete, karbonāde, vistas šķiņķis, mednieku desiņas, gulašs, piedevās rīsi, griķi un kartupeļi. Saldajā maizes zupa vai ķīselis ar kremu.

Samierināties ar darba datoru, kas pa laikam mēdz uzkārties. Ar kolēģiem samierināties. Ar skatu pa logu. Ar smaku kāpņu telpā. Ar kaimiņu balsīm aiz sienas.

Ja arī ar sevi izdotos samierināties un dzīvot nost. Līdz rītdienai. Ja izdotos nedomāt. Bet es laikam meklēju to, kā nav, un meklēju nepareizajā vietā.

Par tām skaistajām nākotnes iespējām domāju. Par iespējām, kas skaisti iecerētas, jo tā piederas saldajā un skaistajā dzīvē, bet kas ir nokancelētas, jo kaut kādas izvēles tur atpakaļ pagātnē izdarītas nepareizi un ceļa nav vai arī tas ved citur.

Tev nebūs. Jo tev nav. Ja tev būtu, tev jau būtu.

Nakšuneica

Guoju šūvokor pa naseņ pīsnygušū snīgu, zam kuoju reizē kruokstēja i šļakstēja.
Beju laimeigi nūlykuse gulēt obejus bārnus, iznasuse miskasti (ka kaids maņ saceitu, ka aizīt da konteineru ir svātki), aizguojuse iz veikalu, nūpierkuse saldiejumu, pa teleponu beidzūt sazvaniejuse vysys pa dīnu atlyktuos sarunys.
Taisiejūs viļkt nu sumkys saldiejumu i apēst, bet telefonā īraudzeju ziņu “Ir augšā!” – bāc. Seikais pasamūds. Kai to. Par daudz vīgli i mudri aizmyga. Na jau iz nakts. Otkon vyss nu jauna.
Reizē dusme, žālums i miļzeigs nūgurums. Kai izkuopt krostā i saprast, ka iz solys.
Vysa dīna šudiņ kai pa teļa syudim – to vīns apsačuruojs, to ūtrs, to vīnam kaka, to ūtram, to atgryuds, to apsaliejs, to īsasprīds, to nūkrits, to navar, to nagrib. Vysu dīnu esi bejs div pasauļu gluobiejs.

Guoju pa apsnygušu prīžu mežu i iežu saldiejumu. Īpyut. Naskrīšu. Nivīnam gobols nanūkriss. Pasamūds. Kū ta vaira.
Varbyut šudiņ tys ir vīneigais laiks, kod es asu vīna.

ateja

Karteņu īraudzeju nazkur feisbukā. Vysu cīnu autoram. Precizi da mīļu.

Kod pyrms izsvīsšonys laizeju saldiejuma papeiru, tei beja kai rutina. Īrostom mēlis kusteibom. Soldons. Tok nikuo taida.
Aizadūmuoju – pyrms nazcik godu prīceigai raksteju, ka tik ilgi, cikom nūlaizi saldiejuma papeiru, bierneiba nasabeidz. I padūmuoju – a koč kuru šaļti tei vaira nav bierneiba, bet skūpums. Navar že izsvīst saldiejumu, kū var apēst.

Atguoju iz sātu, nūsavylku, nūlyku sumku, guoju midzēt par jaunu. Tikai pusūtra stuņde dorba, i bārns īgrymst mīgā tik dzili, ka vaira napasaceļ.
A pošai mīga ni acī. Tikai vyss kai vata, vyss vīnleidz svareigi i nasvareigi.
Pusūtra stuņde munys dzeivis. Kačam zam astis.

Vysu laiku fonā dūmoju par piecdzemdeibu depreseju. Napalaist garom, cikom vēļ vari runuot i pasaukt paleigā. Voi mozums dzierdāts.
Skumt it kai nav laika. Nav laika sātu kuortuot. Stuovi pi lūga i verīs, cik breineigai snīgs grīžās lampu gaismā. Prīdis apsnygušys kai puosokā.
Reizem saprūti, ka nav laika apsaviļkt voi izmozguot motus, partū ka svareiguok par ritualim ir nikuo nadareit. Lai piec šaļtenis ītu, skrītu i nūmozguotu kuknis skapeišus, kas nūteciejuši ar nazkaidom bryunom streipem. Lai saprostu – cik vīgli i labi, ka teiri skapeiši.
A korsts kakao ar cukru, cikom bārni guļ. Tei ir laime, pasaceļšona i nazkas nu dabasu. Vaira nikuo i navajag. Varbyut vīneigi izīt uorā vīnai bez bārnu. Koč voi iz miskasti. Voi da peiļu iz azaru.
Jī ir tik breineigi, bet bārni apād na tikai egoismu. Jī var apēst vysu. Tok tuos rūbežys, tī cītūkšni nazkai juonūtur, kab, bārnim aizejūt, napalyktu tuksness. Laiks paīt mudri.

Verūs, kai socialajūs teiklūs vīni līk Adventa vaiņukus i sadagtuos svecis, a cyti kai kotru godu pukst, ka teiklūs ir viņ svecis i vaiņuki. Sok, otkon tī svātki īt. Otkon tei jimšonuos, gaideišona, skrīšona, gataveišonuos. Cik var gaideit. Juodzeivoj niu.
Tikai tekstūs taids ryugtums, ka taida “niu” maņ nasagrib. Lobuok tuos kakys, čurys i lipeigi piersteni. Partū ka piec ituo “niu” byus vēļ symtim i tyukstūšom cytu “niu”, kas byus varbyut na vīgluoki, tok cytaiduoki. Tok jī byus. Svātki atīs, aizīs, otkon atīs. Īelpa, izelpa, īelpa.
Teireju kukni. Pa mazeņam. Svātki īt kluseņom, a es pa mozam gabaleņam eju jim pretim, pa kaidam teiruokam sātys fragmentam, partū ka teireit sātu reizem ir vaira teireit sevi, na skapeišus.

Pa vacam īrodumam īguoju draugiem.lv – jī vēļ ir dzeivi, serveri ryuc. Attaiseju sadaļu “Pirms 10 gadiem”.
Tik daudz mozu bārnu. Vysi tik jauni, šmuki, glupi i laimeigi. Nav ni škieršonūs, ni jaunu sasatikšonu.
Niu es saprūtu, parkū munim bārnim tikpat kai nav vīnaudžu draugu i draudziņu vydā. Munim teiklu kontaktim tī bārnu “niu” beja tod.
Paādušais naādušuo nasaprass. Tod maņ vēļ tik daudzi ceļu beja juonūīt. Tik daudzi naivuma i glupuma juonūtryn. Dzeive kai žvyrs, kas greidys dieļus, ruodīs, sazīž, a gols golā pataisa boltus.
Pyrms 10 godu beja tys gods, kod es 2 reizis brauču iz Sibiri, kod prīškā vēļ beja projektu atskaitis i spēleite “treis profesori, trešais līks”, 6 bronhiti piec kuortys, naivums bezgaleigs i gryutuo muoceiba “es dreikstu byut naloba”.
Lai voi kai, lai cik skaistai, ūtru reizi es ituo vysa nagrybātu. Es grybu niu.

Šaļtim ruodīs – a kur jī vysi pagaisuši. Nav nivīna. Zvoni, nazvoni. Komentej, laikoj, šārej, ignorej. Dzeivūs to nav. Koč kū redzi feisbukā voi tviterī, kaidu seiku šaļteņu nu svešūs i draugu dzeivu, a jūs pošu nav.
Koč varbyut mane pošys nav. Itei zīma nazkai juonūdzeivoj. Janvarī jau saule. Tod marts. Tod sulys. Tod jau mož byus vīgļuok. Ka ni vīgļuok, to cytaižuok.

Aicynoj gostūs vīnu, ūtru, trešu reizi. Cikom saprūti, ka taipat jau nabrauks. Da i voi es vaira grybu, kab atbrauktu. Varbyut paguotnei juoļaun aizīt, kai aizguojs symtim ļaužu, ideju i nanūtikšonu.
Ka nazkas nanūteik, ir īguļdeits par moz dorba voi ari tam vīnkuorši nav juonūteik. Aksioma. Der na tikai projektim.

Kod maņ beja kaidu 20 godu, nazkai vīseibuos, kur beja viņ radinīki, tāvs saceja, ka jam nav draugu. Jis saceja – jauneibā beja draugi, niu nav. Da i kam maņ draugi. Kas maņ nu jūs. Tai jī vysi pagaisa.
Tys skanēja tik ryugtai, bezcereigai. Kai sīna pļaušona, vesšona, meiceišona iz bluoča. Gryuts dorbs, svīdri, kab turātu gūvi, kab kai vuoveris ritinī moltūs iz vītys. Kai vysa pīaugušūs dzeive.  Gods nu goda – apart, īsēt, izravēt, nūpļaut, savest, sanest, izraut, izrakt, apart, salikt, saskuobēt, apēst. I nu suokuma.
Gūvi, mašynu, sātu. Pa kuru laiku lai draudzejās i dauzuos pa pasauli. Pa kuru to laiku nazkaidi draugi. Volkuotīs, satikt. Sovu laiku, jūs laiku.

Tūreiz nūdūmuoju, ka maņ tai nabyus. Taipat kai dūmuos rokstu, kū i kai nadareit vacumdīnuos.
Draugi tok ir vyss. Tys ir kai īsaļūbēt pasaulī i sajust, kai atskaņ. Draugi tok i ir tei pasaceļšona.

Bet tod jī pa vīnam pagaist. Sovā dzeivē i nazkur pasaulī.
Verīs tuos 10 godus vacuos kartenis draugiem.lv i nasaprūti – tod beja dzeive voi niu ir dzeive. Nazkaida nasaprūtama karteņu kolaža nu svešu dzeivu, kam nav nikaida sakara ar munom atmiņom.

Siedi i dūmoj. Voi tys, kū es niu dūmoju par sovu vacumu i sovom apsajimšonom iz vacumu, koč par 5 % byus taisneiba.
Laikam juoīt gulātu. Gona.

Nakts pīder maņ. Varbyut pavysam nalelā mārā ari tekstim.
Izastīpt vysā garumā gultā, atsluobt i nikuo nadūmuot. Kai ir, tai ir. Kai beja, tai nabyus. Off.

Kurjers zvana divreiz

Mnjā. Tikko kurjers atveda pasūtītās grāmatas, bet man jau ir fobija no pakām – ko atkal nokomentēs. Tas tipa asprātīgi vai kā, bet ar tādu kārtīgu latviešu nolemtību – bez smaida ēnas, bez labsirdības, bez prieka par darbu. Riebjas man tie klienti. Smagi. Jānes. Dzīve. Grūta.
Man varbūt arī riebjas mazgāt traukus un grīdas, dibenus, mutes, galdu un sienas, tulkot, rakstīt, taisīt ēst, barot, zīdīt, ģērbt, bet pukstēt par to – tā tak ir mana izvēle un mans darbs šobrīd. Neviens nelika izvēlēties, pati, pati.
Nekur ar bērniem netieku, tāpēc krietni vienkāršāk liekas apģērbu, grāmatas un tamlīdzīgas preces pasūtīt internetā. Ir patīkami kurjeri, kas ātri vien pazūd. Bet ir viens, kas jau vismaz no pavasara man ir kā suņanagla pakaļā. Un tak nepazūd! 😀 Gan jau arī nepazudīs, jo braukt māk, pirmspensijas gadi, jācieš – viņam, man.
Vienreiz vasarā pukstēja, ka esot par smagu, lai vīra kungs pats nesot augšā. Pateicu, ka vīra kungs darbā, ieliksim mašīnā. Zvana, eju lejā, puika ietūcīts slingā, meitene karājas pie rokas un dīc par smilškasti. Ierauga, kaut ko nopukst un plāta rokas. Viņam! Pašam! Jāieliek! Sajutos kā nelabvēlīgā ģimene, kas nespēj sakārtot dzīvi – bērnus pie vietas, vīru mājās, šopingu “Maximā”. 🙂
Šodien enerģiski zvana pie durvīm (par laimi, bērni nepamodās), iedod parakstīties, norūc, ka viņam pie manis jādeklarējas. Tipa joks laikam?
Saprastu, ja katru dienu brauktu, bet mēnesī 1-2 reizes? A ko man tagad darīt?
Nevajag jau samākslotos smaidus un “Drogu” pieklājību, bet man dažbrīd pietrūkst viegluma saskarsmē ar pārdevējiem, kurjeriem un citiem, kas tak it kā strādā ar cilvēkiem.
Kaut kas jau mainās, sevišķi mazveikaliņos, mazfirmiņās un citur, kur katrs klients un cents ir svarīgi. Bet pēc šitādas komunikācijas smagsvara bumbas manā dārziņā varu tikai ilgoties pēc Vācijas lielveikala kasieres, kas sasveicinās kā ar senu paziņu, pakoķetē ar bērnu, padomā un no galdapakšas izvelk piepūšamu “Nivea” bumbu, kaut ne tālu nav pirkts nekas no tās markas. Tāpat vien.
Papukstēju arī es. Bet tiešām sametās bēdīgi. Sēžu viena ar 2 slimiem bērniem. Tas kurjers, iespējams, bija vienīgais ne māju cilvēks, ko šodien satiku.

Sasajimt i lītuot

lizeikys

Kod suocēs Atmūda, mes montuojom sātu. Vyss byutu breineigi, bet tei sāta beja pylna ar montom. Nabadzeiguo dzeda muosa zam lupotu i vysaidu veikšu beja saglobuojuse Latvejis laika traukus, drēbis i vysaidus seikumus. Vyss breineigai, tik sovu vīneigū dzeivi jei beja nūdzeivuojuse ar lupotom, veikšim i plastmasa škeivim. Da i juos vacūs škeivu niu nivīnam navajag, partū ka kotrai paaudzei gribīs pošai izalaseit nu pīduovuojuma i nūpierkt sev jaunu kruškeņu i škeivi, na tū laika zūba apgrauztū antikvariatu.
Laikam niu nazkod izsvīžu, bet maņ beja dūma tūs nūskrombuotūs, ar nazi sagraizeitūs i zyli palākūs, bryuni plečainūs plastmasa škeivus īlikt ramā i apakšā pīraksteit “Dzeive ir niu”… partū ka tei dzeive, kod ēst nu lobūs škeivu, tai ari nadaguoja.
Koč es pīdaru paaudzei, kas pīdzeivuojuse i sovetskuos ryndys, blatus i preču “izsvīsšonu” mieneša beiguos, i talonus, nabadzeibu i tai sauktūs myrūņu zīpu kastis čulanā, šaļtim ruodīs, ka munys dzeivis byus par moz, kab izgulātu vysus antresolūs sovā laikā nūglobuotūs pologus, puorvolkus i naulečkys. Da i gribīs kuo jauna, 21. godu symtā ražuota, lynu dvīļa ar putinenim voi kačim, na myužeigūs pa pusei siņtetiskūs dvīļu auduma ruļļu, nu kuo nūgrīzt i apveilēt, ka sasajimtu. Tok nasasajam. Tai i lītoj tūs pošus. Partū ka ir dzeive “nazkod”, nuokūtnē, sapynūs. Tod, kod īs, dareis, byus, lītuos, dzeivuos.

Pyrms nedelis munai meitai palyka div godi. Verūs iz tuo ciļvieceņa i breinojūs. Jauns pasauļs maņ sūpluok. Vyss nu jauna, vyss svežnis, vyss nu jauna radeits, vyss nu jauna atkluojums.
Pasoka “zeče” i izgaršoj tū vuordu, pasoka div, pīcys, desmit reižu. Zeče, zeče, zeče! Voi “kači” – tok breineigai skaņ. Nikod nabyutu īsadūmuojuse, cik smīkleigai skaņ vuords “kači”. Kači, kači, kači!

Iz dzimšonys dīnys atbrauce baba i cyta storpā atvede munu duovonu. Zaļu kasteiti ar lizeikom.
Kod es pīdzymu paguojušuo goda septeņdasmytajūs godūs, raudzeibuos atguoja mamys muosa ar saimi, jī piečuok ar veiru beja muna krystamuote i krysttāvs, Laimūņs jau mirs, Irena brauc ekskursejuos. Tok na par tū stuosts.
Vysu bierneibu, kod cyluoju kasteitis aiz stykla, manī skanēja: “Nasajauc, nasasit, nūlīc, naaiztīc!”, tok es vysleidza cyluoju. Tī beja gaiši zaļa kasteite, sešys dzaltonys lizeikys, vieļuok mama dalyka div par blatu dabuotys pučainys emāleitys lizeicenis, vēļ vieļuok ak jau nu nazkuru seņču montuotu Berlinis suvenira lizeiceņu, a varbyut jei beja nūpierkta mamys vīneigajā ceļuojumā iz DDR, apsveikuma karteņa ar rūzem. Vysu dzeivi. Tai i stuovēja skapī.

Niu es pajiemu rūkā tū kasteiti. Vaira ni tuo skapa, ni bais. Moza, drupeit smirdeiga eisti nanūsokomys kruosys kasteite, vydā pīduniejs atlasa audums, sešys apsyubiejušys lizeikys, div ar pučeitem, vīna pavysam malna, viersā Brandenburgys vuorti, vaca mašyna i raksteits “Berlin”.
Īdzymtuo i īaudzynuotuo taupeiba – naaiztīc, najauc, lai stuov, tok duovona, kūpā ar tū karteņu ar rūzem, vyss kūpā kai munys atminis komuļs.

Tok es sasajiemu. Dzeive ir niu. Sešys dzaltonuos lizeikys i div tuos emāleituos īlyku pi cytu golda pīdarumu, kasteiti atdevu meitai spēlētīs, karteņu nūlyku sovā plauktā pi cytu pīminis līteņu. Vakar jau vysys sešys lizeikys beja nateirys, izmozguoju trauku mašynā.
Maņ ruodīs, juos smaida. Skaistys, cīši ārtys i maņ vierteigys lizeicenis. Pat tod, ka kaida nu jūs pagaiss, a tai agri voi vieli nūteik ar lītom, partū ka jom ir sovi celi, maņ paliks pīcys.
Pat tod, ka pagaiss div, treis, četrys voi pat vysys, maņ byus bejuse muna dzeive, kū atguoduot. Kai es lītoju krystamuotis i krysttāva duovonu, koč i drusceņ apsyubiejušu.

Nui, maņ ir dīnroksts. Muna naktineica.lv ir dzeiva i grīžās ari septembrī.
Paļdis cyxob – jau ūtrū reizi! Kai katuolim ir svātī i aizbyldynuotuoji pi Dīva, tai naktineicai jis ir aizbyldynuotuojs pi Leluo Škārsteikla. 🙂
Niu tik sasajimt i lītuot.

Šaļteņa

bernudarzs

Pa reizei īguodoju, ka maņ ir dīnroksts, tok sutkā ir viņ 24 stuņdis i, ka atjimt munu mīgu i iesšonu nu laika, kas palīk puori nu bārnu mīga i iesšonys, palīk tik moz, ka eisti nav tolka pat atguoduot paroli. A parole taida, ka mynādams naatmineisi.

Augustā beidzās hostings.
Varbyut atsagrīzt pi saprge.wordpress, kam jau seņ napīmiņu parolis. Varbyut suokt nu gola. Varbyut nimoz navajag. Ni virtualūs muzeju, ni izstuožu. Tī ir viņ teksti nu cytys dzeivis.

Es jau seņ asu cyta. Kod esi pīredziejs, kai nu tovys mīsys pīdzymst bārns, korsts i sleideigs, kai nobys saite kai glums stričs storp kuojom, kod saiuta kai piec pierts voi gryutuokuo eksamena, kod poša puorgrīz tū saiti, daudzim tekstim pagaist vierteiba, partū ka tī ir viņ teksti.
Atsataisa nazkaidys durovys. Ka vari dzemdēt, vari vysu.
Na veļti tik daudz jaunūs mamu suoc dareit koč kū jaunu – šyut skusteņus, vērt knupeišu krelleitis, gatavēt ēst. Tai gribīs dzeivuot i suleigu dzeivi.

Da i saprūti, ka nazkas ir paguojs. Sauc, sauc gostūs draugus, cikom saprūti, ka paguotnis to nasasauksi.
Nav jau jūs vaira. Ir cyti cylvāki ar sovom dzelom, īšonom, suopem, prīcom, a teve tī nabeja, partū ka beji aizguojuse maleņā, sovā olā. Atsagrīz, a laiks vysu puormejs. Kai izkuopt nu laika mašynys – i poša cytaida, i vyss cytaiž.

Cylvāki atīt i aizīt. Tei ir seika šaļteņa, cikom sūpluok.
Ari tys syltais bierneņš ir viņ pagaidom. Nu zūda da ceļgolu. Izaugs, aizīs. Nobys saiti juogrīž vysu myužu.

Vysleidza – tei ir tik jauna, tik cyta pīredze.
Voi es kod nabejs dzeivē varieju īsadūmuot, ka byušu mama, ka byušu mama divejim. Īsadūmuot, tok na cerēt.
Voi es varieju īsadūmuot, ka nikas nanūtiks kai žurnalūs. Veirs iz tū šaļteņu byus prūm, bierneņš pīdzims. I vacmuote padūs škēris – grīz. Ar pībiļdi, ka parosti tai nadora.

Nobys saite beja cīši seiksta, bārns elpuoja i vērēs nazkur dziļumā. Sylts, korsts, dzeivs. Tymā šaļtī beja viņ dūma – juogrīž. Juopalaiž.
Laiks sēdēt zam sirds, laiks sēdēt kliepī, laiks aizīt pasaulī.

Ticīs, ka es naasu nikaida instamama, kas instagramā līlejās ar sovu perfektū dzeivi, voi blogmama, kas aproksta vysys tuos perfektuos aktivitatis ar bārnim. Ni maņ laika, ni gribiešonys.
Tuos šaļtenis aizīt i pagaist kai rosys pērleitis zuolis golūs, a tei jau i ir vysa dzeivuošona, na jau pīraksteišona.

Vierbu svātdīnē

vierbys

Sasajiemu nūsavērt lītaunīku kinu “Ekskursante” da gola. Gryuts. Vairuok reižu taiseju cīši.
Niu, kod maņ pošai ir meita, es naasu vīnaļdzeiga pret pasauļa suopem, bārnu cīsšonom, smierti. Tam nav nikaida sakara ar hormonim. Muote ir nazkas vaira, pīredze, sirds jusšona.

Trokuokais tymā vysā – nav jau nikaidu boltūs baļtīšu voi malnūs krīvu, atpesteišonys i laimis solys, kur nūbēgt. Nu izsyuteitūs ešalona meitušku Mariju izlīk ar tekstu – ej iz rītumim, kur saule rīt, iz Lītuvu. Ceļš ir baileigs, a jei īt. Šaļtim pa naža asmini, šaļtim zam.
Tok nav jau tuos Lītuvys, nu kuruos jī aizbrauce smiertī. Tī poši nūdevieji, izvedieji viņ ir tepat – sābri, rodi. Mes poši asam malni i bolti, stypri i pakaļpeni, partū ka mes poši asam totalitarys sabīdreibys radeituoji, nūdevieji i nalītys. Tūreiz i niule.

Tūreiz i niule. Palmu ci vierbu svātdīnē tī nazkod Beibelis laikūs, kara i sovetskuos okupacejis laikā, šudiņ.
Nūdūt voi pasorguot. Paleidzēt voi īsist. Nūsist voi palaist.

Kai napalikt par ašņa suni – vaicuojums. Izvēle – par maitu voi par cylvāku.
Vierbu svātdīnis vaicuojums vysu pyrma sev.

Piec nedelis Jis miers. Nūdevieji varim byut kotrs nu myusu.
Vot, ka Tev byutu izvēle. Tu nanūsalīgtu? Tu naklusātu? Tu upereitu sevi ūtra cylvāka vītā?
I, ka niu soki – nui, es varu byut svāts, tod kū dareisi, ka tys ūtrs, kuo deļ īsi smiertī, izaruod maita.

Bet pasauļs na bez lobu cylvāku. Vysleidza jī ir.
A cylvāka spāks na jau iz ituos zemis, a nazkur tī tuoli augšā. Tāvs myusu, kas esi dabasūs. Atlaid mums kai mes atlaižam sovim poruodnīkim. I naīved myusu kārdynuošonā.

Par dzeiveibom, tekstim i muotem

Īprīkšejais īroksts maņ guoja gryuši. Jis vysu laiku beja manī, tok abortu tema ir sleideiga.
Es asu sīvīte, es sajiutu sabīdreibys spīdīni, es grybu dzeivuot sovu dzeivi, es cīneju dzeiveibu. Bet mani kaitynoj populistiska i politizāta jimšonuos ap itom jiuteigajom temom. Šaļtim vardarbeiga, šaļtim agresiva, šaļtim vīnkuorši okla.
Tys ir kai pa brist pa dvēselem ar zuobokim i cerēt, ka rosā napaliks pādi.

Sasacepu jau laikam nazkod pyrms goda, kod TV klausiejūs nazkaidu gudru ļaužu diskuseju par abortu temu. Maņ šaļtim gribiejuos klīgt nu tūs tukšūs frāžu i solkonys apsamīrynuošonys ar banalim tekstim. Nūlyku kai bādu zam akmiņa i guoju iz prīšku.
Rudinī suoču raksteit. Napublicieju. Par osu. Zynuoju, ka napatiks. Es beju tik laimeiga i tik klusa sovā mozajā pasaulī, ka nagribieju nikuo. Na jau nu vātrys. Na jau vysaidu sektantismu.
Cikom ituos dīnys īraudzeju cepšanūs par jau konkretu darbeibu, lykumprojekta vierzeišonu. Medeji i socialī teikli beja pylni ar puspatīseibom, a poša teksta nabeja. Viņ miļzeigs konteksts ar projekta vierzietuoju izsacejumim publiskā telpā.
Izkosu, apsavieru, nanūsaturieju. Koč jau kaidu laiku nabeju guliejuse vaira par 4-5 stuņdēm sutkā, nanūsaturieju, rakstieju. I šudiņ naguliešu. Bet tys tai. Kod teksts īt, puorejais atsakuop.

Pyrms publicēt, es ilgi dūmuoju. Tei ir tik sensitiva līta. Tys ir kai izīt plykai pasaulī i tikt puori nazkaidam tabu. Ir temys, par kurom publiski narunoj.
Publicieju. Naktī vēļ ilgi dūmuoju. Nu reita saprotu, ka izdzēst par vieli. Piec tam maņ vaira nabeja laika par tū dūmuot, kuortejuo garuo i skaistuo dīna.

Kū syudus kustynoj, tū jī smird. Izaver, ka itei tema ir labi īryuguse.
Bais īsadūmuot, kas pasanastu, ka suoktu kustynuot eitanazejis vaicuojumu. Koč medicinisku īmesļu piec aborts ir īspiejams leidz 24. nedeļai.
Paļdis Dīvam, nabeidzu atkuortuot pi seve i skali. Labi, ka tys maņ tyka aiztaupeits. 24. nedeļā bārns tok kustīs jau lobu laiku, jis ir dzeivs, jū var sajust ar vysu juo byuteibu, dīnnakts ritmu, parodumim. Vēļ drusku, i jis jau var dzeivuot pats.

Bet es nabeju muote, kai te kaids ir izdūmuojs. Ari tod, kod bārns pīdzyma, es nabeju muote.
Viņ niule es pamazeņam palīku par muoti. Tys ir kai izkuopt iz lelys solys i raudzeit saprast, kas nūtics. A vyss ir pasamainejs.
Niu tu esi Kristofers Robinsons, nu īprīkšejuos dzeivis nav palics nikuo, a mozais Pīktdīņs prosa ēst, samīļuot i es asu jam vyss. Pamazeņam bārns atsadola nu mane, a es vuicūs palaist. Partū ka muote – tys ir ari palaist pasaulī dzeivuot sovu dzeivi, koč grybātu vysu myužu nest iz rūku.
Muote nav nūsaukums lykumā. Muote ir izaugt i sevī atrast bezgaleigu mīlesteibu, kas ļaun piec nagulātu nakšu atsasaukt bezzūbainam smaidam i prīcuotīs nu sirds, ka kaids cyts ir paieds, prīceigs i izaguliejs.

Naasu augstuos dūmuos par deputatim, lai jī maņ pīdūd. Ak jau daļa nu jim ir spiejeigi struoduot ar juridiskim tekstim i runuot ar sabīdreibu, bet lela daļa vīnkuorši ir īsvīsti Saeimā i pošim viņ zynomu īmesļu piec pīkrytuši kandidēt, labi izskoluojuši ļaudim smadzinis i niu gluob pasauli pa sovai mūdei i skolojās iz prīšku. Es ceru, ka jī gluob pasauli i jim koč ir misejis apziņa sovys vaļsts i cylvāku lobuma deļ.
Bet tys lykumprojekts izaver cīši nagotovs. Narunuosim par ētikys, logikys i terminu vaicuojumim, bet nu drukys klaidom dokumentūs tok jau navajadzātu byut. Nav jau ar korstu sirdi raksteits dīnroksts. A mož ir. Ceļš iz eļni ir lobim dorbim bruģāts.

Kod muna mama aizguoja studēt medicinu, jei gribēja byut ginekologs. Jei nabeja ginekologs, partū ka 20. g. s. 70. godūs byut ginekologam nūzeimuoja taiseit abortus. Jei zynuoja, ka naspēs tū. Jei ari munā kluotbyutnē ceņtēs sīvītis atrunuot nu tuo. Es poša, piec tam radzūt tūs bārnus, asu dūmuojuse – cik daudz spiej laikā pasaceits vuords, ka jis ir ar sirdi saceits.
Par abortim mes runuojom jau bierneibā. Par dzimšonu, smierti. Dzeivi i dzeiveibu.
Jei beja pediatrs. Cylvāks, kas uorstej pīdzymušūs bārnus. Es cīneju i apbreinoju itū izvēli – saglobuot sovus sapynu, bet kolpuot cylvākam i naīt konfliktā ar sovu mugorkaulu.

Nūslādzūt temu, fragments nu munys gruomotys “Dzeiveiba”.
Ari jei guoja gryuši. Vasalu godu ilguok, kai beju dūmuojuse. Tok ar dzeiveibom nikod nav vīgli.

marija

Babce nūglaude pučainuos kleitys prīšku. Vādars, ciči. Kab jauna bejuse. A niu nikuo, vysa dzeive kai apnosuota kopka iz rasnuo vādara. Četri bārni iznosuoti, a cik zemei atdūts, cik slimineicā pamasts. Agruok jau tai navarēja — vyss sīvītei vīnai iz placu. To zam sirds, to iz sirds.
Dzeivoj da dzeivoj, a par cik laika otkon da uorsta. I otkon pa vokorim raudi — osorys pošys bierst, dūmuot, tī nazkuo vajadzātu voi kuo varātu. Kai gobols nu mīsys izrauts, kai vasalom čečem tuos dvēselis daleipst i naļaun sirdei pasaceļt dabasūs. Kai zama i pīlejuse laiva laidīs pa iudiņa viersu, kai pīsmedziejuse sīksta. Tik pasaceļ iz iudiņa, tik otkon osorys bierst.
A kas tī kuo vaicuoja voi beja. Poša sasadūmoj i dūmoj pi seve. Veirs jau seņ guļ izalaids kai nadzeiva mīsa, a tu trinīs i trinīs pa korstim dečim i spylvynim. Vydā vyss kai izrauts, tukšs i māms. A sirds pylna i lejās puori molai. Na rauduot, a dabasūs taišni kaukt.
Cikom jau reita gaisma, otkon iz fermu da gūvu, tod Bryunei runkuļus, slauktu, bārni iz školu, āstu, otkon plita juokur, fermā elektreiba raustuos, jau agri zam pušdīņu skrīn vārtūs, gūvs gramoj mīreigys, atsasiest iz cysu skaudzis tīpat klāva golā i dūmoj. Kai byutu, kai nabyutu. A tod jau elektriki kluot, smejās i jūkoj, otkon vys tū pošu i pošu. Sprauna meita. Ej. Nes. Dzeivoj.
A vokorā ej nu gūvu slaukšonys, zvaigznis augši dabasūs, apleik a ni dzeivys dvēselis. Dūmuot, vīneiguo skaņa tei zvaigžņu treisiešona dabasūs i snīgs zam pošys kuoju. A nūstuoj i klausīs, šolc tik ausīs kai vasals mežs. Sirds sytās, dzan asni.
Esi i dzeivoj. Da cytys reizis.