Category Archives: vysi muni memuari

kū es redzieju, dzierdieju i izdūmuoju.

Vosorlaiks

pucis

Nav jau tai, ka nav kuo saceit. Tok nikuo taida, kuo grybātūs saceit publiski, ari nav. Deļtuo i klusums.

Tai kai labi zynu, cik apsāsti literaturys pietnīki ir ar vysaidim syudim, šūnedeļ papeira grīziejā sagrīžu gruomotys manuskriptu. Palyka tikai faili, nikaidu izdruku, lobuojumu, malnrokstu, rūkrokstu. Eisti pat nav žāļ, partū ka eistais teksts šai kai tai ir manī – kod suocu raksteit, tod i pīrokstu. Ka narokstu, taitod nav svareigi.

Bet nu jā. Ite narakstieju, partū ka sleipieju gruomotys manuskriptu. Tam dorbam gola nav nikod, bet nu gona. Finišs.

A ite vīnkuorši pučis. Pārnejuos. Izzīdēja par jaunu itūvosor.

 

Par Rūteņu

Emileja.Kipsola

Emileja Kalvāne gruomotys “Atvosora” prezentacejā Kīpsolys gruomotu izstuodē 2013. goda 2. martā.

Tikkū atbrauču nu Emilejis Kalvānis bieru. Daudzi puču, daudzi cylvāku, daudzi vuordu.

Tik gribieju pasaceit – kod aizīt gaišs cylvāks, napalīk tymss. Daļa juo gaismys palīk apleicejūs cylvākūs i speid jūs pruotā, atmiņuos i ari jūs acīs.

Bet tys, kū es vēļ gribieju saceit. Juos ūtrajā dzejūļu kruojumā “Atvosora” ir dzejūļs, kas veļteits Rūteņai. Kod skaiteju jū pyrmū reizi, nazkai daguoja da sirds.

I zynit – es tū Rūteņu šudiņ satyku. Moza, gaiša meitineite. Īt kai ikstyns, acs zib, bize pa gaisu. Vysa vajag zynuot, vysa vajag redzēt i saprast.

A pats golvonais – tam bārnam ir breineiga latgalīšu volūda, kur stidzeņa ir stidzeņa, pasavērt ir pasavērt. I vēļ daudz vysaidu styprūs latgalīšu vuordu.

Daudzi jau navajag. Kab taidu Rūteņu byutu daudzi. Kab ituos mozuos Rūtenis izaugtu laimeigys i styprys – Latgolai i Latvejai par prīcu. Kab krystobu i kuozu byutu vaira nakai bieru.

A ite pats dzejūleits.

Jaundzymušai latgalītei Rūteņai

Vēļ bolti snīgi zemi sadz,
Bet gaisā pavasara smuords –
Dīvs divuos sirdīs prīcu dadz,
I prīcai mīlesteibys vuords.

Vēļ vīna zvaigzne īsamirdz,
I vēļ vīns myužs ir pīsaceits.
I moza, moza bārna sirds
Kai pumpurs zīdam atraiseits.

Lai tev, bierneņ, saulis daudzi,
Lai tev mīlesteibys daudz!
Lai tev nūlicīņs ir saudzeigs,
Audzi Latgolai, bārns, audz!

Izelpa

laivas

Karteņa nu vosorys beigu blūdeišonys pi nazkaidim pījiurys azarim. Vuords “Kaņieris” gon maņ vaira saistuos ar jaunīšu centru Reigā, navys azaru natuoli nu Reigys. Bet nu lai byutu. Nav svareigai.

Nav jau tai, ka nav, kuo saceit. Bet nav nikuo taida, parkū grybātūs publiski ceptīs. Vyss nūmyzuots i pamasts paguotnē. Jaunam laikam jaunys dūmys i teicīni, tikai sirds to tei poša.

Piec diskusejis par etniskajom identitatem Latvejā laikam nazkas beja juopīroksta, bet saprotu, ka nav nikuo taida, kuo es jau nabyutu sacejuse. Ka jauni cylvāki atrūn vacuos problemys, problemys nu tuo napalīk jaunuokys.

Muna intravertuo dzeive turpynojās. Telepona skanis signalu atsliedžu jau nazkod vosorā. Nivīns jau eisti ari nazvona. Puorsvorā es dzieržu.

Paguotni īpakoju jaunā formatā. Nazkod dreiži izīs muna prozys gruomota. Dreiži – saleidzynojūt ar tekstu dzimšonys dīnom. Ir jūceigi, bet daļa nu tekstu ir pat nu 2003., 2005. goda. Bet mož i daguojs jūs laiks. Kod paguotne nūsalupynoj, aizpluovoj i sasastuoj vīnā azara molā. Nūlic, dasīņ.

Malni muni kumeleni

Vilanu.tiergs

Nav tādas Latgales. Katrs cilvēks un katrs uzņēmums ir Latgale – vizītkarte, vēstnieks, darbinieks – sauc kā gribi.

Riebiņu zirgaudzētava savu misiju izgāza. Tagad daļa manu viesu par visu Latgali domā kā par Riebiņu zirgaudzētavu. Un es varu runāt vai nerunāt – tie ir tikai mani vārdi, bet konkrēti darbi ir konkrēta uzņēmēja daļa un tas, ko redz, iegaumē un stāsta tālāk.Tā rodas stāsti, tā veidojas stereotipi par Latgali kā slaistu un putlūriņu zemi.

Piedodiet, visi tie latgalieši, kas no sirds strādā un dara visu laikā un precīzi, bet man jau sen ir termins “latgalīšu bizness”. Vēroju un katru reizi ar rūgtumu saprotu – ir. Tiešām ir. Jo nekādi ilgtermiņa plāni neeksistē – ir mirkļa notikumi, kontakti, saiešanās, vajadzības, kas tiek apmierinātas, nedomājot par pieņemto lēmumu ietekmi uz nākotni. Vēsi var apsolīt, bet nepadarīt. Tā sanāca, lēmumu pieņemt ir grūti, vieglāk apsolīt kaut ko kaut kā kaut kad. Neteikt ne jā, ne nē, bet īsti austrumnieciskā manierē norakt kaut kur kaktā un aizmirst, sak, varbūt klientam nemaz nav svarīgi un viņš liksies mierā. Padarīt darbu, bet nepalaist tautā – nolikt dzīvoklī kaut kur skapī vai noliktavā. Sākt labi, bet izņergāt labi sāktu darbu un foršu ideju ar kaķa vilkšanu aiz astes, solījumu neturēšanu un termiņu nograušanu.

Brīžam līdz izmisumam – nu kāpēc tā jādara. Kāpēc vajag visu sapurgot. Kāpēc nevar vienkārši lietišķi, normāli, korekti padarīt savu darbu.

Savējo būšana, protams, ir jauki, bet tas neveido augsni normālām klienta-pārdevēja, pakalpojuma devēja-ņēmēja, tirgotāja-pārdevēja-pircēja attiecībām. Viss ir plūdums – šai mirklī tā, bet tālāk jau – kā redzēs.

Viena cena šodien, cita rīt. Viena cena vienam, otra citam – jo būt labam ir labi, bet peļņa ir sekundāra. Plānotāja vietā katru reizi jauna balta A4 lapa.

Nepieķeries sīkumiem. Laiks ir pāri esošs. Viss saliksies pats pareizi, īstie cilvēki nāks īstajā laikā. Naudu nepelna, nauda rodas. Naudai nav nozīmes, jo man tā gribas un tagad tā liekas.

Tāda subjektīva pasaule, kur, protams, ir gana vietas nejaušībai, notikumam, vēlmēm, pēkšņumam. Bet kur svešajam ir jāatkāpjas, jo viņš neiederas sistēmā – nemāk spēlēt līdzi nejaušību spēli, nemāk pielāgoties, mainīties.

Veidojas divu dažādu pasauļu sadure – viens ir cerējis un plānojis, otram nav sanācis. Neviens jau nav vainīgs – divi pasaules.

Līdz šim man likās, ka “latgalīšu bizness” gadās tikai plānā galdiņa urbējiem – rakstniekiem, dzejniekiem, grāmatu un disku izdevējiem, jo viņiem ir iedvesma un viņiem nav iedvesmas, viņiem ir idejas, bet nav grāmatvedības, viņiem ir cerības, bet nav plāna. Bet ja tā notiek ar uzņēmējiem (un īsā laikā jau ar vairākiem), tad rodas jautājums – vai mana lojalitāte Latgalei nav kaut kāds debesszils neaizmirstuļu vainadziņš.

Rezumējot mācība ir īsa: mazs solis cilvēkam, liels cilvēcei – maza kļūda uzņēmējam, liela kļūda novadam.

Dzīsme “Malni muni kumeleni” nu grupys “Boltī luoči”.

 

P. S. Ja plāno kaut kad dzīvē sadarboties ar Riebiņu zirgaudzētavu un esi šo ierakstu atradis ar internetmeklētāju palīdzību, tad ieplāno zvanīt 5-6 reizes, 2 reizes braukt klātienē, vēlreiz zvanīt. Un zvanīt. Bet labāk uzreiz ieplāno kaut ko citu, jo pēdējā brīdī tiks izmocīts lēmums – nē, darījums nenotiek. Jo pēc vairāk kā mēnesi ilgas ņemšanās top zināms – tai pašā laikā pasākums ir arī vietējam policistam, bet gan jau droška ir tikai viena. 😀 Bet laukos policistam vienmēr ir priekšroka. Gan jau arī vetārstam, skolotājam, feldšerim, mežsargam. Tā vienkārši ir.

Priežu galotnēs, mākoņos

abend.mittag

Pāris dienu daru to, ko vēl nekad mūžā neesmu darījusi. Guļu slimnīcā. Aiz loga mežs un debesis.

Viena diena Varakļānu slimnīcā ar brūno naktspodu skapi un atejas podu ar aptrusušo striķi ūdens noraujamā vietā neskaitās – no tās es aizlaidos pēc pirmās nakts un braukāju tikai uz sistēmām, pie viena vadājot uz un no darba slimnīcas medmāsas. Kas nu tā par gulēšanu, ja vienīgās košās atmiņas ir dārzeņu sautējums, kur retas kāpostu lapas dzenā burkānu ripeles, bet masu veido kartupeļi un tāla krējuma atblāzma, jo “uz visu slimnīcu viena buņdžiņa krējuma, lai būtu taukvielas”.

Te es esmu pa īstam. Tas nozīmē – parasts pacients un godīgs gulētājs. Bez īpašiem VIP statusiem vazāties apkārt vai dabūt kādu tarkšķošu sanitāri, kas blakus gultā pūtina kājas un nāk aprunāties ar “to Spergas meitu, ko pēdējo reizi redzējusi pirms 33 gadiem”.

Lai gan ārsts Sperga, protams, ir arī šite un arī šite man pavaicāja, vai tas Sperga ir arī mans Sperga. Izrādās, arī šitajā slimnīcā ir savs Sperga – tas urologs, kuram adresēts spams pienāk manā e-pastā ar apskaužamu regularitāti. Nudien mēģināšu – varbūt pirmdien izdosies viņu satikt, lai vismaz iepazītos. Jo cirkam būs būt!

Slimnīcu var uztvert arī kā kūrostu (nejauši pārrakstījos, bet kūrosta tomēr skan labāk nekā vāciskais kūrorts), kur izlekt no ikdienas rāmja un iegūt jaunu pieredzi. 17 dažādās putras vien ir ko vērts.

Man gan laikam nu reiz nekad nav trūcis spēju saskatīt labo. Māsiņas un sanitāres ir ļoti laipnas un pieklājīgas, smaida pretī un jokojas. Laikam jau taisnība – kā pasaulē iesi, tā pasaule nāks pretim. Skats uz mākoņiem ir dievīgs, un laiks vēl lutina ar ļoti dinamisku negaisa un balto gubu mākoņu maiņu, kas saulē izskatās vienkārši fantastiski. Arī tās izslavētās slimnīcu putras man liekas tīri garšīgas un savā ziņā tādi interesanti eksperimenti. Piemēram, man nebija ienācis prātā, ka šķeltos zirņus var vārīt kopā ar grūbām – ļoti sātīgs un interesants veģetārais ēdiens. Savukārt griķu putra ar maltās gaļas mērci pēc divām dienām bez ēšanas – dievu ēdiens.

Tikai vienu es sapratu – mani optimisma krājumi var būt nezin cik bezgalīgi, līdz tie saskaras ar palātas biedreņu izmisuma  jūrām. Tādā brīdī saproti – katram pašam sava laiva ir jātur sausa.

Kas attiecas uz pārējo – ar mani viss ir kārtībā. Liekam jaunu bildi iekšā.

Ontans i gruomotu karma

Ontans

Baļtinovys amaterteatra “Palādas” aktīrs Imants Slišāns i ābečnīks Jurs Cybuļs
pi LgSC gruomotu golda ituo goda 20. aprelī izruožu storplaikā.

Nazynu, kai ir tierguot latvīšu, krīvu, angļu gruomotys parostā veikalā. Bet kotru reizi, kod asu tierguojuse latgalīšu gruomotys, maņ ir sajiuta, ka kolekcioneju ārmus i jī speciali mane meklej. Voi varbyut es par daudz verūs apleik i par daudz runoju – tuo vītā, lai ļaudim vīnkuorši raudzeitu puordūt preci.
Bet maņ pateik atrast i īdūt pareizū gruomotu ari tod, ka cylvāks nazyna, kuo jis grib. Koč ar latgalīšu gruomotom vysbīžuok tai ari ir – juos ir kai nazynomī karaveiri, kas bruoļu kopūs guļ sūpluok vīna ūtrai. Ni juos zyna cylvāku, ni cylvāki jūs. It kai nazkuo grybātu skaiteit, tok burti ni taidi i autors ni taids.
Itū sastdiņ tierguoju latgalīšu gruomotys kinuteatrī “Splendid Palace” Baļtinovys amaterteatra “Palādas” vīsizruodis “Ontans i rodne” laikā. (Vaira par itū ceļojūšū LgSC gruomotu stendu i pošu tierguošonys projektu skaiti ite.)

Vīna sīvīte speciali maņ atnese šokolada kompetu zylā folejā – ceiruļa ūleņu pavasarī. Jei saceja, ka kotru reizi klausuos “Kolnasātu”, ka jai cīši interesnai. Šudiņ Vaļuks stuosts par dzāsluonu.
– Ā, niu to jau ir pastuostejs, – jei saceja, pasavāruse iz pulkstini. Ruodeja jau godreiž septeni vokorā.
Jei pastuosteja, kai ari juos pusē dzāsluonu sauc dzāsluonu, a vēļ ir dzierdiejuse, kai jū sauc ari par zaslonu voi nazkū tamleidzeigu. Vaicuoja par vacajim vuordim – kai es tik daudz zynu i kur es jūs jemu.
Saceju, ka es vīnkuorši jūs atguodoju nu bierneibys, a vēļ pasaveru gruomotuos.

Veceits ar paplyku plešu i puori puorsukuotom kuplom motu lēkšem, kas piec capuris nūjimšonys stuovēja gaisā i kryta iz pīris. Taidi siermi i naleidzonai apgrīzti motu viļni.
Jis daguoja pi golda, mierķtīceigai pajēme zaļū gruomotu. Leonarda Latkovska atmūdys darbinīkus. Suoce škūrsteit, aizaruove. Piec šaļts jis jau stuovēja koridora ūtrā pusē. Raudzieju jū napagaisynuot nu skatīņa, koč naticieju, ka jis ir zaglis.
Piec minotu desmit veceits atnese gruomotu atpakaļ. Nūlyka iz golda precizi juos vītā i pasaceja:
– Itei ir loba gruomota. Tik burti mozi, navar izlaseit.

Daguoja sīvīte. Cyluoja vīnu gruomotu, ūtru. Es soku – tī dzeja, tī proza.
Jei pieški pasagrīze pret mani i saceja:
– Es dzeju vairs nelasu. Visi dzejnieki ir miruši.
Nazkū atbiļdieju, saruna turpynuojuos. Beja skaidrs, ka jei nikuo napierks, bet reizem ir tai, ka saprūti – es te stuovu na jau gruomotu, bet cylvāku deļ.
– Visi, ko es lasīju, ir miruši. Visi mani autori ir miruši.
Jei nanūsauce nivīna vuorda, bet tys skanēja tik apokaliptiski. Kai piec pasauļa gola.
Jei ari saceja, ka jaunū dzeju nasaprūt. Bet nasaprūt ari Imantu Auzeņu – it kai teksts ir, a skaņ tukšums. Nav nikaidys jāgys, tikai atskanis. Bet Imants Auzeņš jai to nikod tai i naass patics.
Jei nanūsauce nivīna dzejnīka, kas ir juos autors. Tok ari ar lelu toleraņci i sirsneibu atzyna, ka juos laiks ir cauri. Lai roksta kū raksteidami – tei nav juos literatura. Jei nanūlīdz, navīpsnoj, nasmuodej, naškolej.
Vīnkuorši vysi dzejnīki ir myruši

Div draudzinis, trīkdamys i smīdamuos vīna caur ūtru, trynuos pi golda. Beja skaidrys, ka nazkuo juos grib, bet eisti nagrib nikuo sprosta. Vīna pasaceja par unukim nazkū, bet es vierūs i nasaprotu – ruodīs, par jaunu, lai byutu unuki. Ūtruo tai kai grybātu kaidu gruomotu pierkt, a ej nu zyni, kuru i deļkuo. I voi pierkt. I voi jei.
Vuords pa vuordam, juos apsamete pi vuordineicu. Pasavēre iz Bārzkolna, pastuosteju eisai. Nā, tys eisti nader. Tod saceju – juojem Vaļuka vuordineicu.
Vīna nu jūs smiejuos i saceja tymsuokajai:
– Ka byus vydā “sipisnīks”, tev juojem!
Apcaltuo tai kai sasavībe, a atsauceigai vērēs, kai tei ūtra škir lopys.
Sipisnīks beja. Bet niu jau juos īsadaga azartā.
– Ir sipisnīks! A pasaver – kvašeline! Pi myusu studiņs, te kvašeline.
– Nui, nui, maņ studiņs, aizbraucom da vadaklys – jei soka “kvašeline”.
Gols golā juos nūpierka kotra pa vuordineicai. Sumkā lykdamys, saceja, ka taiseis krystvuordu meiklis.

Pyrms poša izruodis suokuma atguoja taids pavacuoks veirīts ar opolu muti. Nu kabatys jis izvylka salūceitu A4 lopu, iz juos daudz seika roksta i aizlūceitajā lopā:
Anna Rancā
Pylni kārm
– Man sieva teica nopirkt grāmatu, tūlīt paskatīšos…
Jis raudzeja atlūceit lopu, es jau jam devu gruomotu.
– Cik maksā?
Jis izvylka moku.
Samoksuoja.
Mudri aizguoja vērtīs izruodi.
Pasyutejums izpiļdeits.

Atguoja jūceiguo sīvīte ar palākū plašči. Trynuos, trynuos. Ar jū vysod saīt čudnys sarunys, deļtuo es raudzeju runuot ar cytim klientim, jū paturūt acīs ar nazkaidu sastū pruotu.
Jei vērēs, vērēs iz vuoku. Attaiseja “Katōļu Dzeivi”, nazkū puorskaiteja i aizaklīdze:
– Taisnība! Tā ir! Tik labi pateikts!
Jei praseja, voi mums ir papeirs – jai itys obligati ir juopīroksta. Papeiru navarieju atrast.
Jei, vysa puorjimta ar dziļū dūmu, nu kabatys izvylka “Ontona i Annis” programmeņu i prīceigi īsasauce:
– Man pašai ir!
Jei pajēme sorkonu pildspolvu i iz dzaltonuos programenis vylka opolus i svareigus burtus:

z
us

ļau
n
um
a
uz
va


js

Jei pasagrīze i aizguoja. A es stuovieju i dūmuoju – soki nu. Natierguotu gruomotu, myužam itūs vysu cylvāku nasatyktu.

Kolnā kuopt

Laiks īt iz riņči, tik pasamaina portreti. 2013. godā der 1963. goda kalenders.

Paguojušais gods saguoja tik gryuts, ka tai i naasu sasajāmuse saviļkt golus kūpā i suokt jaunu godu. Gryuts, bet ari cīši, cīši skaists. Kolnā kuopt nikod nav vīglai, bet ari skaistai.

Koč gods jau nasasuoc i nasabeidz vīnā datumā, taipat kai nikod nasabeidz dorbi. Ka tai nūtyktu, pruotā varātu sajukt – vaira nikas nav juodora, nikas nav atlykts. Vyss tikai juosuoc.

Cylvāks jau nav juo dorbi, a laikam juo prīca – i par dzeivi, i cytim cylvākim, i padareitū.

Tei lobuo sajiuta, ka izkuopts vēļ vīnā kolnā – vys augšuok i tuoļuok. Pacīteigai nūadeita vēļ vīna treis pierstu plota aile adeklī.

Kab koč vysur dzeivē varātu nūturēt tū laimis sajiutu – Juoņadīna vēļ nav atguojuse, a duorzs izravāts. Meiksta i malna zeme, nazuole kolst saulē. Buļbys rasnim i zalim lokstim iz malnys zemis. Padareits. Paļdis, Sisif! Kuop tuoļuok.

Eistineibā ituo laika prīca ir gods ar div asteitem. Nav ari svareigi, kab itū teikumu kaids saprostu. Ir teikumi, kas atsatīc tikai iz mani.

Īīšona sevī i pi sovejūs ari ir vysu myužu ejams dorbs. Byut mozuok atkareigai nu apleicejūs saceituo, nasavērt pakaļ cytim. Nasaklauseit, nadzierdēt, aizīt i padareit sovu. Kotram pošam sovi kolni. Kū vaira klauseisīs, kaidūs vēļ kolnūs juokuop, tū mozuok varbyuteibys, ka sasajimsi sovam kuopīņam. A cyta vītā to naizkuopsi, taipat kai iz ateju ūtra vītā naaizīsi, čūksta nanūslaiceisi i zūbu naizteireisi.

Veinūgys ir skuobys. Lai kū dareitu, vysod ruodēsīs, ka cytim saīt lobuok. Deļtuo lobuok dareit pošai i tikai par sevi. I nasaklauseit, kai apleik rej suni, šakali i lopsys – tys kai duorgumus rūkūt: pasaviersi apleik, zalta skreine nūgrims. I ni sunim byus, ni pošai.

Kū augšuok izkuopsi i kū vaira šakalim pasaruodeis, ka navar dasnīgt, tū skaļuok jī rīs. Cereibā, ka izdzierssi tī augšā. I ka krissi, jī paceļs kuoju i apmeizs. Te tev i vīta.

Nagaidi žieleisteibys nu tuo, kas naļūbej pats seve. Kas pats seve nacīnej i natic sev. Ka tai nabyutu, jis tok pats kuoptu, na iz teve vārtūs.

Ūtru kuopieju saprūt tikai tys, kas pats kuop. Kolnu storpā ir mozuoki attuolumi nakai nu kolna iz zemīni. Horizontalis ir eisuokys par vertikalem.

Sev puori puorkuopt ir pats gryutuokais. Suokt.

Laime, ka atsarūn atbaļsteituoji apleik. Tys ir kai svīst bumbu, a jei na nūkreit zuolē, īrypoj muorkā voi jū kaids nūzūg, a jū nazkas nūgiun i svīž atpakaļ. Izaruod, apleik nav bezgaleiba, a cylvāki. Pretim spālātuoji. Tī, kas pītur drūšeibys viervis i dasaver, kod kuop.

Nu ituo īroksta nav nikaidys jāgys. Es tikai gribieju beidzūt koč kū pīraksteit publiski. I pasadaleit ar 2012. goda muoceibom, kas sasaskruojušys malnrokstūs.

Ambiciozi mērķi un vājas spējas – lietas, no kuru kombinācijas der piesargāties. Tāpēc audzēt savas un komandas spējas. Tām piemērot lielus mērķus.

Izvēlēties prioritātes un nedomāt par lieko. Visiem citiem var likties citādi, bet ir tikai viens laiks, kad dzīvot un padarīt degošo – tagad.

Pabeigt vienu darbu. Pilnīgi pabeigt. Vai vismaz darbu sadalīt posmos, kur tā pārtraukšana neapdraud rezultātu. Pabeigt tādu posmu, paslavēt sevi – ķerties pie jauna tā paša vai cita darba posma un pabeigt. Neķerties glābt citus darbus, kamēr nav pabeigts kaut kas viens. Kapāt pa pakāpienam.

Strādāt tikai darbā. Mājās tikai atpūsties.

Nesolīt vairāk, nekā pašai gribas darīt.

Uzņemties un darīt, kad ir iespēja.

Nebaidīties domāt, neapstāties pie iedomātas robežas, domāt tālāk un dziļāk aiz robežas.

Nedarīt, ja nedeg sirds un nav azarta. Kādam citam tas varbūt ir sapņu darbs. Nezodz. Dari savu.

Lela veikala laime

Īsadūmuoju. Nimoz navajag byut vacam i vīntuļam, varbyut pat ni vīntuļm, a koč reizi dzeivē sajutušam vīntuleibu.
I na tū vīntuleibu, kod esi vīns pats iz pasauļa, partū ka nav nivīna, kas saprostu i vysi saucīni dabasūs aizīt kai tukšumā – naatsadur ni pret sīnu, ni cytu cylvāku. A tū parostū vīntuleibu, kod vīnkuorši nav kam cept i vuoreit, partū ka nav, kas tū vysu apēss.

Īraudzeju nu reita itū lītaunīku kinu i aizadūmuoju. Kaida laime patīseibā ir taiseit ēst deļ cytu cylvāku. Na jau spēt nūpierkt nazyn kū i nazyn kur, na jau tymā sapynā par skaistū dzeivi nu reklamom – gaisma, muzyka, sulys gluoze nu reita i pīna gluoze nu reita (i breinojūs, kai jūs tī kinā naparaun pliuts), na jau sausuos brūkaškys i sazyn kaida zupa ar buļjona kubicenim.
Parostu svīksta maizeiti ar kopeju. Bet ūtram. Izcept blīņus i zynuot, ka nasakaļss. Ījaukt peirāgu i zynuot, ka nasapelēs. Iedīņs kai rituals, iedīņs kai dzeive.

Daleita bāda ir pusbāda, daleita bļūda – pylna bļūda. Pa vīnam mes asam pa vīnam.

On Wednesdays from Ieva Java on Vimeo.

A super short film shot over 2 nights by a team of young Lithuanian talents starring a celebrated Lithuanian writer, actor, director Galina Dauguvietytė. Even though just 3′ long this little film keeps bringing good experiences. Premiered at a major Lithuanian IFF Kino Pavasaris, it went on to be nominated as a Best Lithuanian Short at the National Film and TV Awards, and finally qualified for The Short Film Corner in the International Cannes Film Festival.

Par tālumā noskatītiem svešiem tekstiem

Atceries vārdus, ko laikam vakar kā pa miglu lasīji feisbukā – likās tik prātīgi, tik līdz mielēm precīzi. Bet nebija laika izlasīt līdz galam, izlasīt vēlreiz, jo bija jāapgriež pannā gaļa uz otru pusi. Garšvielas, sīpoli. Un tad jau jāēd. “Panorāma” no blakus istabas. Laika ziņas. Miegs kā mākonis. Datorā vēl kaut kas steidzams. Jāienes puķes no balkona, jo ārā auksti. Dušā atceries, domā par to. Vēl pusmiegā, mēģinot atrast segu, jo nosalušas kājas, aizdomājies par tiem vārdiem. No rīta ar velo uz darbu, apmales, apmales, apmales  – visas iekšas sāp, cik Rīgā uz ietvēm daudz apmaļu, bet pa ielu braukt bail, jo domā par daudz. Kaut kādi e-pasti, iešanas, runāšanas. Atceries. Izdomā citēt savā tekstā, meklē.

Izrādās, autors sen izdzēsis tekstu no feisbuka – par personīgu vai par nesvarīgu bijis. Un tagad domā – kas tas bija. Sapnis vai teksts. Un kā var citēt to, ko nekad neesi izlasījusi līdz galam, neesi izlasījusi vēlreiz.

Par sienim i ceļu

Šudiņ cyta storpā īguoja pruotā dūma, ka vacs cylvāks palīk, kod jam ir bais izīt nu sovys komforta zonys.

Ka nikuo nav, nav i kuo pagaisynuot. Kū vaira ir, tū vaira kuo pagaisynuot, ka suoksi kū jaunu i nu nullis. Otkon kai pādejais duraks.

I īryusej, īryusej, beistīs. I, kod kas naviņ svareigs pagaist, navari vairs jaunam dasagiut. Tai i savecej.

Itymā vosorā es naasu stopiejuse. Naasu guliejuse teļtī. Nav bejs vajadzeibys. I patīseibā nasagryb. Es že saceju – komforta zona. Kū vaira dzeivoj, tū vaira kramaslu. I kū vaira kramaslu, tū gryušuok kū naviņ nūlikt zemē i pajimt kū ta cytu.

Deļtuo es apbreinoju vysus, kas var jimt i ar ritini apbraukt apleik zemis lūdei. Voi ar kuojom apīt apleik Latvejai. Koč kurā reitā to ir juopīsaceļ nu gultys, juopajem sumka i juosalaiž ceļā.

A maņ pat ītvu apmalis maisa, syt pa dybynu. I gribīs tai gludai, skaistai. Tai, ka mudri var tikt atpakaļ sovā komforta midzinī, kur vyss zynoms, sylts i ārts. Nasyt pa pierstim, žāloj.

Koč vīnu vokoru to nā. Brauču nu dorba tymsā ar ritini. Nikaida monta, tik moks i atslāgys sumceņā. Vyss tik vīglys, muna mīsa funkcionej perfektai. I tik jiutu, kai viejs sytās ausīs, byudūs, mugora palīk slapņa. I tod beja tys – kaidā 5 voi 6 kilometrā, pusceļā. Ka niu ir tys breids, kura deļ vyspuor ir vārts dzeivuot. Kū atguoduosi varbyut vysu myužu.

A itūgod myusu sātā loba sieņu raža. 2. septembrī saguoja treis lelī sīra vuorejamī kotli ar bārzlapem i čygonkom, vēļ burku batareja ar rudmīsem, vuškinem i gailinem, bakom i baravikim.

Ka kuram vajag, varu īmaineit pret kū cytu gordu. 🙂