Category Archives: Uncategorized

rudens Kurzemē





pēkšņās idejas ir tās labākās. šai nedēļas nogalē dauzījos pa Kurzemi. izliju līdz kaulam, pārsalu kā suns, garšīgi pieēdos un lieliski atpūtos. Kurzemes rudens – uh. pat iesnas nedabūju, cik uh bija.

ak jā. autobusa biļetes turp un atpakaļ nopirku par honorāru. “Katoļu kalendārā 2010” publicēja vienu no maniem rakstiem, ko redakcija izvēlējās un paņēma no bloga – Par draugim i laiku.

tāpēc jo skumīgāk kaut kā palika. radinieki kalendārā ieraudzīja, NEizlasīja un komentārs: Vysi kai cylvāki latvyski roksta, a itei vīna – latgaliski.

droši vien mēs nepiedzimstam tāpat vien. un kaut kā mēs izaugam, paliekam par cilvēkiem. sev, radiem vai pasaulei par prieku vai mūžīgo naglu pakaļā.

krāmu dzīve


vienkārši nogurums no visa un visiem. jau pusstundu domāju, ka neko nedomāju. truli blenžu monitorā. pēdējais laiks izgulēties. tikai tas un šitas, šitas un tas. un tad atkal kaut kas.

nogurums tāds, ka nevienam piezvanīt nevar. kur nu vēl ko citu.

kārtējā nedēļas nogale, pēc kuras vajag maķenīt atpūsties. bet pat ceļa un ļaužu bildes nevaru palūrēt, jo nomira aķis un lādētājs mājās. bet mājās nav datora. un rīt jau jauna diena un jauni ugunsgrēki, kuru degšanā noskatīties vai skriet dzēst.

mājās ir tikai mans 8 gadus vecais kompis, kas īsti nesaprotas ar fotoaparātu – dažādas valodas, dažādi dzimumi, dažādi vecumi. jauks un strādīgs krāms, ar ko kaut ko var uzrakstīt, bet kas arvien mazāk saprot, ko par viņu saka citi un kam arvien mazāk interesē citas ierīces – modemi, printeri, skaneri. ja ar veciem ļaudīm tā notiek, kāpēc lai tā nenotiktu ar veciem datoriem.

es esmu pārāk atkarīga no tehnikas un ērtībām. lai nav jādomā par datoru un tas vienkārši ir.

darīt foršas lietas sev neļauju es pati. un pa to laiku paiet laiks. krāmējoties ap to, ap ko vienkārši nebūtu jākrāmējas. papīri, tāmes un atskaites. un kas no tā visa. kas no tā visa pēc gada vai piecpadsmit. un kas no tā visa krāmu kalna būs svarīgi, kad man būs 86 un sēdēšu uz gultas malas.

un vai tad Tev tā nav?

blociņa ķēmi


pamēģināju citu skenēšanas (skanēšanas? man nav saprašanas par šitiem vārdiem un blogpiezīmes vai meimurmemuāremuār pierakstu dēļ arī netaisos iedziļināties, jo gan jau ir kārtējais jutīgums vai Islande) režīmu un iedabūju datorā kādas sanāksmes rezultātus. laikam jau bijusi laba sanāksme, kas rosina domāt. jo garlaicīgi pasākumi dzen izmisumā un nevar neko. bet tādi mēreni saistoši un mēreni izklaidējoši jau atraisa spēju kaut ko izvilināt no pildspalvas un tinti izķēpāt kaut kā citādi. savukārt visādi semināri, kur smadzenes kust – nu tad ķēmi vienkārši paši izlien un ātri vien. vienīgi tad te būtu arī teksts. tāpēc, pēc visa spriežot, esmu bijusi labi pamodusies un vēl neesmu aizmigusi, tātad tas nav nekāds darba seminārs priekšpusdienā un arī nekāda vakara lekcija.

īsi sakot, nav ne jausmas, kad tos ķēmus esmu zīmējusi, bet ielikt te kaut ko vajadzēja, lai uzturētu vispārējo modrību. tā kā nebija sīkas vaļas rakstīt ar roku, iztieku ar veciem krājumiem.

lai ražens nedēļgals! drīz startēšu uz Ventspili. kā smejies, jūŗa jau gaida, moli jau uzspodrināti.

dzijas lietas. dāvana

ja Tev mājās ir dzija, kas īsti nepas nevienā rakstā un adīklī, līdz trešdienai atnes uz biedrības “Latgolys Studentu centrs” Rīgas biroju Antonijas ielā.
briest dāvana Bērnu slimnīcai Vienības gatvē, vēl vari maisā ielikt arī savu kamolu!

kab bārnim, kas cytureiz slimneicā dzeivoj ilgi, nabyutu skučnai, kūpā ar pedagogim jī dora vysaidys interesnys lītys.
tai kai LgSC jau beja suocs laseit kūpā dzejs komuļus vīnai lobdareibys lītai, tok adresats pa tū laiku pagaisa, atrodom jaunu – slimneica ar prīcu pajims dzeji i izlītuos vysaidim rodūšim dorbim.

tai ka pasaver sovā rūkdorbu skalinē. mož kurs komuļs nūderēs kam cytam.

Kurzemes ceļojums


augstāk redzamā bilde ir fikcija. gandrīz visās tajās vietās esmu bijusi, bet nekad neesmu taisījusi šitādus mērķtiecīgos pārjājienus.

piektdien ieniršu Kurzemē, svētdien izniršu. man darbā stāv gumijnieki un vilnas zeķes. nemaz nezinu, ko vēl varētu vajadzēt. varbūt sniega kurpes, varbūt kļavu lapu krāsas velteņus. lietussarga man nav. bet varbūt nemaz nevajadzēs.

lai gan grūti iedomāties, kādi tie kurzemnieki ir. saka jau, ka lepni, bet lepni tak visi ir. nez, ēst arī dod, kad pie viņiem atnāk svešinieks ar diktofonu? Latgalē un Sibīrijā dotu, te es nezinu. esmu pieradusi neko daudz no latviešiem negaidīt. pirmās pāris reizes, tiekot ārpus Latgales bija kultūršoks, tagad jau pierodu pie tā vieglā nīgruma, naktsmāju un ēst nedošanas. galu beigās. kas var visu pasauli piebarot vai izguldināt. katrs pats savas laimes kalējs.

braukt uz Kurzemi ir tāds jocīgais ceļš, jo tas nav braukt uz mājām. tas ir ienirt svešajā un skatīties, mēģinot saprast, kas no tā, ko es redzu, ir Latvija, ko es pazīstu. laikam Kurzemē labāk var saprast, kas ir Latgale – no otra gala paskatīties un mēģināt iedomāties.

tad jau manīs, kā būs. satraukums bišku ir.

analogā dzīve

bez digitalizēšanas jau vairs nekā. cilvēki dzīvo internetā, jo ikdienā jau nevienam vairs nedosi lasīt to, kas ar roku rakstīts uz papīra. kaut kas droši vien ir mainījies mūsu attiecībās.

kaut kas man nedod miera, par ko domāju, kad esmu ārpus interneta. internetā jau domāt nav laika.