krāmu dzīve


vienkārši nogurums no visa un visiem. jau pusstundu domāju, ka neko nedomāju. truli blenžu monitorā. pēdējais laiks izgulēties. tikai tas un šitas, šitas un tas. un tad atkal kaut kas.

nogurums tāds, ka nevienam piezvanīt nevar. kur nu vēl ko citu.

kārtējā nedēļas nogale, pēc kuras vajag maķenīt atpūsties. bet pat ceļa un ļaužu bildes nevaru palūrēt, jo nomira aķis un lādētājs mājās. bet mājās nav datora. un rīt jau jauna diena un jauni ugunsgrēki, kuru degšanā noskatīties vai skriet dzēst.

mājās ir tikai mans 8 gadus vecais kompis, kas īsti nesaprotas ar fotoaparātu – dažādas valodas, dažādi dzimumi, dažādi vecumi. jauks un strādīgs krāms, ar ko kaut ko var uzrakstīt, bet kas arvien mazāk saprot, ko par viņu saka citi un kam arvien mazāk interesē citas ierīces – modemi, printeri, skaneri. ja ar veciem ļaudīm tā notiek, kāpēc lai tā nenotiktu ar veciem datoriem.

es esmu pārāk atkarīga no tehnikas un ērtībām. lai nav jādomā par datoru un tas vienkārši ir.

darīt foršas lietas sev neļauju es pati. un pa to laiku paiet laiks. krāmējoties ap to, ap ko vienkārši nebūtu jākrāmējas. papīri, tāmes un atskaites. un kas no tā visa. kas no tā visa pēc gada vai piecpadsmit. un kas no tā visa krāmu kalna būs svarīgi, kad man būs 86 un sēdēšu uz gultas malas.

un vai tad Tev tā nav?

blociņa ķēmi


pamēģināju citu skenēšanas (skanēšanas? man nav saprašanas par šitiem vārdiem un blogpiezīmes vai meimurmemuāremuār pierakstu dēļ arī netaisos iedziļināties, jo gan jau ir kārtējais jutīgums vai Islande) režīmu un iedabūju datorā kādas sanāksmes rezultātus. laikam jau bijusi laba sanāksme, kas rosina domāt. jo garlaicīgi pasākumi dzen izmisumā un nevar neko. bet tādi mēreni saistoši un mēreni izklaidējoši jau atraisa spēju kaut ko izvilināt no pildspalvas un tinti izķēpāt kaut kā citādi. savukārt visādi semināri, kur smadzenes kust – nu tad ķēmi vienkārši paši izlien un ātri vien. vienīgi tad te būtu arī teksts. tāpēc, pēc visa spriežot, esmu bijusi labi pamodusies un vēl neesmu aizmigusi, tātad tas nav nekāds darba seminārs priekšpusdienā un arī nekāda vakara lekcija.

īsi sakot, nav ne jausmas, kad tos ķēmus esmu zīmējusi, bet ielikt te kaut ko vajadzēja, lai uzturētu vispārējo modrību. tā kā nebija sīkas vaļas rakstīt ar roku, iztieku ar veciem krājumiem.

lai ražens nedēļgals! drīz startēšu uz Ventspili. kā smejies, jūŗa jau gaida, moli jau uzspodrināti.

dzijas lietas. dāvana

ja Tev mājās ir dzija, kas īsti nepas nevienā rakstā un adīklī, līdz trešdienai atnes uz biedrības “Latgolys Studentu centrs” Rīgas biroju Antonijas ielā.
briest dāvana Bērnu slimnīcai Vienības gatvē, vēl vari maisā ielikt arī savu kamolu!

kab bārnim, kas cytureiz slimneicā dzeivoj ilgi, nabyutu skučnai, kūpā ar pedagogim jī dora vysaidys interesnys lītys.
tai kai LgSC jau beja suocs laseit kūpā dzejs komuļus vīnai lobdareibys lītai, tok adresats pa tū laiku pagaisa, atrodom jaunu – slimneica ar prīcu pajims dzeji i izlītuos vysaidim rodūšim dorbim.

tai ka pasaver sovā rūkdorbu skalinē. mož kurs komuļs nūderēs kam cytam.

Kurzemes ceļojums


augstāk redzamā bilde ir fikcija. gandrīz visās tajās vietās esmu bijusi, bet nekad neesmu taisījusi šitādus mērķtiecīgos pārjājienus.

piektdien ieniršu Kurzemē, svētdien izniršu. man darbā stāv gumijnieki un vilnas zeķes. nemaz nezinu, ko vēl varētu vajadzēt. varbūt sniega kurpes, varbūt kļavu lapu krāsas velteņus. lietussarga man nav. bet varbūt nemaz nevajadzēs.

lai gan grūti iedomāties, kādi tie kurzemnieki ir. saka jau, ka lepni, bet lepni tak visi ir. nez, ēst arī dod, kad pie viņiem atnāk svešinieks ar diktofonu? Latgalē un Sibīrijā dotu, te es nezinu. esmu pieradusi neko daudz no latviešiem negaidīt. pirmās pāris reizes, tiekot ārpus Latgales bija kultūršoks, tagad jau pierodu pie tā vieglā nīgruma, naktsmāju un ēst nedošanas. galu beigās. kas var visu pasauli piebarot vai izguldināt. katrs pats savas laimes kalējs.

braukt uz Kurzemi ir tāds jocīgais ceļš, jo tas nav braukt uz mājām. tas ir ienirt svešajā un skatīties, mēģinot saprast, kas no tā, ko es redzu, ir Latvija, ko es pazīstu. laikam Kurzemē labāk var saprast, kas ir Latgale – no otra gala paskatīties un mēģināt iedomāties.

tad jau manīs, kā būs. satraukums bišku ir.

analogā dzīve

bez digitalizēšanas jau vairs nekā. cilvēki dzīvo internetā, jo ikdienā jau nevienam vairs nedosi lasīt to, kas ar roku rakstīts uz papīra. kaut kas droši vien ir mainījies mūsu attiecībās.

kaut kas man nedod miera, par ko domāju, kad esmu ārpus interneta. internetā jau domāt nav laika.

rīts vai vakars

man nosprāga mopsis. mopsis nav suns, bet dators. jau pavasarī bija skaidrs, ka tas reiz notiks, jo cietais disks bišku vibrēja. bet nu tas nešķīstenis nogaidīja brīdi, kad viss svilst baltām liesmām. āmen. melns logs, balti burti. mopsis nevar sarieties un sakaukties ar savu cieto disku. grab vien. tagad man mājās nav datora. laikam jādzīvo citādi.

izrādās, puse dzīves ir datorā. pat grāmatas, ko svētdien gribēju izlasīt, izrādās, ir faili. mūzika, filmas, bildes jau tādi nieki vien ir. manuskripti nedeg, jo to kopijas man ir visur.

mācos dzīvot bez datora.

pārkrāmēju visus virtuves skapīšus. izmēzu veselu maisu drazu, ko ar baudu izstiepu ārā un iemetu pilnīgi tukšā konteinerā, pie kura dibena bija pielipušas atkritumu sulā izmērcētas reklāmu lapiņas – analogais spams no pastkastītēm. vēl palika pāris telpu, ko mēzt. izrādās, vakari ir tik gari, ja nedara neko monitorā. šorīt uzklāju virtuves galdam kaut kādu vecvecmāšu pūra galdautu (gana ekstrēmu – linu galdauts ar sarkanām un zilām strīpām), sataisīju kafiju, ielēju jogurtu un lasīju 1993. gada “Rīgas Laiku” – smieklīgi.

kaut kad mēs bijām citi un dzīvojām citādi. tas ir, mācījāmies dzīvot citādi. intervija ar Gunti Ulmani bija koša. pāris citātu jocīgi sasaucas ar šodienu. neko nezinu par PLL un viņu centieniem, bet kaut kāds stulbs traģisms tajā visā ir – postpadomju laiki un centieni dzīvot pareizo dzīvi.

Vilhelma Muntera dienasgrāmatas fragmenti man gan dikti patika. Kārlis Ulmanis ceļo pa Latgali. Vietām runā latgaliski, vietām izklāj tepiķi “Napaleons”, vietām dod šmakovku.

saki, ko gribi. visdrošākais datu nesējs ir papīrs. ja paveicas, pārdzīvo gadsimtus un var lasīt saules un sveču gaismā – elektrību nevajag, vienmēr pareizajā formātā.

tikai rakstīt uz papīra es nemāku.