Category Archives: Uncategorized

Sagatavoti un nosūtīti iesniegumi Veselības inspekcijai un Latvijas Ārstu biedrībai

Septembris, daudzās skolās tas gan jau sāksies ar sacerējumu rakstīšanu “Kā es pavadīju vasaru.” Te būs manējais sacerējums.
Raksta noslēgumā pievienots manis sagatavotā un šodien nosūtītā iesnieguma teksts. Tas iesniegts LR Veselības ministrijas Veselības inspekcijai un Latvijas Ārstu biedrības Ētikas komisijai un Aroda tiesai.

Vasarai īpašu plānu nebija.
Bija doma paceļot, jūnijā aizbraucām uz Somiju, ar visiem bērniem aiz Polārā loka, bija labi. Bija doma padzīvot laukos – jūlijā aizbraucām pie mammas uz Mukulēm uz pāris nedēļām, bija labi.
Tikai tas viss pārtrūka vienā vakarā, kad mamma nokrita. Insults.
Tālākā vasara bija murgs. Nedēļas pārvērtās mēnešos. Trūkstošās drēbes bērniem nopirku Viļānu humpalās, jo kaut kā dzīvot vajadzēja un tas bija pēdējais, par ko domāt.
Šis mammas insults ir mainījis pilnīgi visu – no sevi apkopt spējoša un runājoša cilvēka, kas var viens darboties mājās atbilstoši vecumam un fiziskajam stāvoklim, viņa ir kļuvusi par bezpalīdzīgu un kopjamu cilvēku, kas kaut ko dara pats, bet nekad nav zināms, ko dara un ar ko tas beigsies.
Diemžēl mammas nokrišanai, NMPD izsaukšanai un profesionālajai palīdzībai uz vietas sekoja totāla vienaldzība un pat cinisms Rēzeknes slimnīcā, kur atrodas tuvākā Insulta vienība, bet kuras Insulta vienībā mamma nemaz nenonāca. Par spīti neapšaubāmām insulta pazīmēm, dežūrārsts Georgijs Tihonovs neizsauca dežurējošo neirologu un pacienti izrakstīja no slimnīcas – ģimenes ārsta uzraudzībā.
Tonakt mammu pati aizvedu uz Daugavpils slimnīcu. Tur apstiprinājās diagnoze insults. Darīt gan vairs neko nevarēja, jo tik svarīgās pirmās stundas jau bija zaudētas Rēzeknes slimnīcā.
Paldies man nezināmai Rēzeknes slimnīcas medmāsai, kas ieteica šo soli. Paldies tvitera atbalstam – rakstot, zvanot un vēlreiz rakstot man tai naktī, kad biju tik apmulsusi.

Tās nakts piedzīvojumus visērtāk izlasīt šeit: “Ārsts nemaz neapskatīja mammu, tikai papīrus!” Insulta pacientes meitas atmiņas par šausminošo nakti Rēzeknes slimnīcā – tas ir tas pats no naktineica.lv ņemtais teksts, iepriekšējais ieraksts, bet mazliet skaistāk noformēts.

Šodien pabeidzu sagatavot un aizsūtīju sagatavotos iesniegumus LR Veselības ministrijas Veselības inspekcijai, Latvijas Ārstu biedrības Ētikas komisijai un Aroda tiesai, kur lūdzu izskatīt lietu par Rēzeknes slimnīcas dežūrārsta Georgija Tihonova rīcību manas mātes Emeritas Spergas ārstēšanas laikā un pieļauto paviršību.
Cerībā, ka Valsts Veselības inspekcija un Latvijas Ārstu biedrība, lemjot par šo gadījumu un nākotni reģiona pacientiem, vadīsies pēc labākās sirdsapziņas un objektīviem kritērijiem.
Cerībā, ka sistemātiskais terors pret senioriem (citādi to nenosauktu, ņemot vērā daudzās saņemtās atsauksmes – mūsu ģimenē ar tā bija) mazināsies.

Latvijas Ārstu biedrības prezidente Ilze Aizsilniece vakar jau pasteidzās paust viedokli “Latvijas Avīzē“. Vairāki izteikumi šai rakstā manī izsauca lielu nesapratni un arī, atzīšos, dusmas. Vēlos tos komentēt.
“Ārste skaidroja, ka medicīnā bieži ir nestandarta situācijas, kurās kļūdīties var ikviens ārsts.” Protams, vārna vārnai acī neknābs. Bet. Tā nebija kļūda, jo kļūdās tas, kurš dara. Tā bija sistēma. Par to liecina daudzas citu cilvēku liecības par Rēzeknes slimnīcā un tostarp Tihonova novārtā pamestiem smagiem slimniekiem. Par to liecina mūsu ģimenes pieredze, kad ārsts tā īsti pat necentās iedziļināties, drīzāk atbrīvoties laikam tak no problemātiska un norakstāma (veca, neārstējama) slimnieka. Ja ārsts pats neveic pacienta primāro apskati? Ja uzticas tikai datortomogrāfijas rādījumam, kur vēl nav redzams svaigais insults? Ja šaubu gadījumā neizsauc dežurējošo neirologu? Ja kolēģei, kas gadījusies telpā, un rosina to darīt, atbild noliedzoši? Ja nav intereses palīdzēt cilvēkam, bet atbrīvoties no bezcerīga slimnieka?
“Pēc pētījumiem medicīniskās kļūdas varbūtību vislabāk novērš laba ārsta un pacienta, kā arī viņa tuvinieku saskarsme, piebilda Aizsilniece. ” Par labu saskarsmi nenosauksi tādu, kur manus izmisīgos mēģinājumus rast palīdzību mammai, kam ir insults ar acīmredzamām pazīmēm (nerunā, labās puses pārejoša paralīze, nesmaida, nekomunicē), sagaidīja ironisks un cinisks ārsta pretspars, ka es tak neesmu ārsts un nevaru noteikt diagnozi. Līdz tam, ka savu balto ārsta halātu centās atdot man, cilvēkam no ielas. Varbūt vajadzēja ņemt to halātu?
“Vai ārsts Tihonovs, konsultējot pacienti, saņēma visu nepieciešamo informāciju?” Vai ārsts šādu informāciju prasīja? Vai ārsts vispār konsultēja pacienti?
“Vai paciente pirms tam bija pietiekami sekojusi savai veselībai? ” Vai Latvijā nav noteikts, ka medicīniskā palīdzība pienākas ikvienam? Jo tad jau arī pašnāvniekus būtu jāatstāj nomirt, jo paši to vēlējušies un noziegušies pret sabiedrību, izvēloties nāvi. Jo nesekošana savai veselībai ir pasīvā pašnāvība, ja jau tā. Tad būtu jāatsakās no dzērāju, narkomānu, pīpmaņu, toksikomānu un bezpajumtnieku ārstēšanas, jo viņi nav sekojuši savai veselībai un izvēlējušies veselībai kaitīgu dzīvesveidu. Tad nebūtu un jāglābj un jāārstē arī šoferi, kas braukuši ar neatbilstošu ātrumu! Jo arī tas ir pasīvā pašnāvība, ja kas.
Šobrīd izskatās, ka LĀB prezidente Aizsilniece jau bruģē ceļu biedrības un ārstu sabiedrības atbildei – paciente pati ir vainīga.
Līdzīgu scenāriju jau ir pieredzējusi arī kāda cita ģimene, kas pēc identiska notikuma, saskaroties ar Tihonova vienaldzību un ģimenes locekles nāvi (citēšu, saglabājot pareizrakstību un stilu: “Tihonovs pat diagnozi ne nolika,pateica veca te nav viesnica neirologa ne bija,pańemam mamma nakti májas.péc laika slikti atkal palíka insults un tad pa slimnìcam 3 menešus un viss.”), ir vērsusies Veselības inspekcijā. Sekas? Citēju: “Pirmà vestule bija ja halatnost Tihonova a tagad raksta ká vińai buket slímibas bija.Nezinam jau ko darit talak vai lai viss paliek.”

Kāpēc tik ilgi vilku gumiju ar šo iesniegumu?
Pirmkārt, gribēju iesniegt pilnu dokumentu paku, ieskaitot arī rehabilitācijas iestāžu atzinumus. Diemžēl mammas diagnoze šobrīd ir arī afāzija – runas traucējums, kura gadījumā raksturīga pilnīgi vai daļēji zudusi spēja saprast cita runu vai iztrūkst savas domas ar vārdiem vai frāzēm; galvas smadzeņu bojājuma izpausme.

Kāpēc tomēr iesniedzu?
Kā jau minēju, šķiet, tviterī, primāri rūpējos par bērniem un mammu – steigties ar iesniegumu neredzēju jēgu, diemžēl. Tomēr iesniedzu – tas bija pienākums pret sabiedrību un citiem potenciālajiem slimniekiem. Patiešām ceru, ka ir iespējams pielikt punktu tam gadiem ilgušajam murgam un vairs necietīs pacienti un viņu ģimenes.
Man nav naida pret šo ārstu. Viņam vēl mūžs jānodzīvo, vecumdienas ar visām slimību izklaidēm vēl priekšā, man ar.
Man ir dusmas pret veselības aizsardzības sistēmu, kas to ir pieļāvusi – gadiem.

Te lai seko iesnieguma teksts.
Neesmu jurists. Neesmu ārsts. Esmu tikai cilvēks.
Tiešām un naivi ceru, jo mani audzināja mamma, kas tagad pati ir cietusi. No viņas esmu uzzinājusi, kas ir labs ārsts un kā jāattiecas pret pacientu (un, paldies Dievam, šovasar satikusi vairākus šādus Ārstus), kā arī – pret netaisnību ir jācīnās pat tad, ja tas ir naivi, ir jātic labajam, jo labais vienmēr uzvarēs.

Latvijas Republikas Veselības ministrijas Veselības inspekcijai

Latvijas Ārstu biedrības Aroda tiesai

Latvijas Ārstu biedrības Ētikas komisijai

Ilzes … (pers. k. …)

iesniegums.

Lūdzu izskatīt lietu par Rēzeknes slimnīcas dežūrārsta Georgija Tihonova rīcību manas mātes bijušās Viļānu slimnīcas un poliklīnikas pediatres Emeritas Spergas (pers. k. …) ārstēšanas laikā 18.07.2019. un pieļauto paviršību, pacienti izrakstot no Rēzeknes slimnīcas par spīti neapšaubāmām insulta pazīmēm, vadoties tikai pēc datortomogrāfijas izmeklējumu rezultātiem un neņemot vērā objektīvo pacienta stāvokli un notikušās veselības stāvokļa izmaiņas, kā dēļ viņa tika nogādāta slimnīcā ar NMVD, kā arī neprofesionālo komunikāciju ar pacientes tuviniekiem.

Lemjot par šo gadījumu, aicinu vadīties pēc labākās sirdsapziņas un objektīviem kritērijiem, lai nākotnē novērstu šādus gadījumus un vājas medicīniskās aprūpes un tai izrietošu dramatisku seku veselībai iespējamību potenciālajiem Rēzeknes slimnīcas pacientiem, tai skaitā – tās Insulta vienības apkalpojamā reģiona iedzīvotājiem un jebkuram cilvēkam, kas šajā reģionā atrastos. Ja ceļojat pa Latviju, tas var būt arī jebkurš no jums.

Diemžēl, kā liecina man adresētie privātie ziņojumi sociālajos tīklos, saņemtie zvani un vairāku Rēzeknes slimnīcas pacientu tuvinieku liecības klātienē, tad slimnīcā un tostarp šim ārstam tā ir ierasta prakse, sava veida sistēma, kā atbrīvoties no “liekajiem” pacientiem, pamatā senioriem.

Lūdzu, izskatot lietu, ņemt vērā šo fonu un pazīmes, kas liecina par šādas rīcības sistēmiskumu un regularitāti, lai arī droši vien ne visi rakstītāji un runātāji ir atsaukušies manam mudinājumam par šiem gadījumiem rakstīt iesniegumu Veselības inspekcijai. Atsevišķas vēstules skatīt pielikumā, visas neapkopoju.

Tāpat lūdzu vērtēt situāciju, ka paciente, kam 18.07.2019. plkst. 21.00 ir noticis un vēlāk arī diagnosticēts insults, Insulta vienībā nonāk tikai 19.07.2019. aptuveni starp plkst. 11.03 un 12.15 – teju 15 stundas pēc notikušā insulta.

Ja gan Rēzeknes slimnīcā, gan Daugavpils Reģionālajā slimnīcā ir Insulta vienības, tad kāpēc tās nenodrošina neirologa dežūras klātienē 24 stundas un 7 dienas nedēļā, lai lēmums par šādiem sarežģītiem pacientiem, kam, piemēram, ir neskaidra datortomogrāfijas aina, bet nepārprotamas insulta pazīmes, nepaliktu uz dežūrārsta pleciem un atbildības.

Ja tas nav iespējams finansējuma vai medicīniskā personāla trūkuma dēļ, tad kāda jēga no šīm Insulta vienībām, uz kurām, kā to vairākkārt norādījusi arī NMVD vadītāja Liene Cipule un kas ir redzams arī Veselības ministrijas izplatītajos informatīvajos materiālos, piemēram, plakātos uz slimnīcas sienām, ir jānogādā pacienti atbilstoši to teritoriālajai piederībai un piesaistei noteiktas Insulta vienības apkalpojamai teritorijai.

Situācija, ka, atrodoties noteiktā Latvijas reģionā, cilvēkam ir mazāka iespēja saņemt laicīgu un kvalitatīvu medicīnisko palīdzību, piemēram, insulta gadījumā, jo reģionālās Insulta vienības ir vājāk aprīkotas, zemāk finansētas, bez klātienē dežurējoša ārsta, ir pretrunā ar Latvijas valsts Satversmē noteikto, ka Valsts aizsargā cilvēku veselību, dzīvību un Latvijā cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas.

Vienlaikus aicinu vērtēt situāciju, kāpēc Rēzeknes slimnīcas dežūrārsts Georgijs Tihonovs, pirmkārt, pats neveica pacientes apskati un stāvokļa novērtējumu, tostarp nenotika komunikācija starp ārstu un pacienti (kas, kā liecina pieredze Daugavpils Reģionālās slimnīcas uzņemšanā, bija iespējama par spīti verbālās komunikācijas trūkumam, pacientes stresam un aftāzijai), bet to uzticēja visticamāk medmāsai vai ārsta palīgam, kura identitāte nav zināma, otrkārt, kāpēc šaubu gadījumā veselības stāvokļa novērtēšanai netika pieaicināts dežūrējošais neirologs, kas tobrīd atradās mājas dežūrā, treškārt, kāpēc paciente ar insulta pazīmēm: pazudusi runa, noslīdējusi labā sejas puse, traucētas kustības ķermeņa labajā pusē (ierodoties NMVD, labā puse bija nekustīga, kustības daļēji atjaunojās, atrodoties vairākas stundas Rēzeknes slimnīcā), apgrūtināta vai pat neiespējama komunikācija tika izrakstīta tālākai novērošanai pie ģimenes ārsta.

Iesniegumam pievienoju pielikumus:
(seko 9 pielikumi).
Pielikumi pieejami tikai iesnieguma adresātiem, jo satur sensitīvus datus.

Ar cieņu –

Ilze …

Telefons: …

E-pasts: …

reti gadās

ļoti reti gadās, bet man laikam pat īsti nav, ko teikt.

ļoti atvainojos visiem, kas nospieda šo saiti un nokļuva Nekurienē, jo te nekā nav.

turklāt pat nevaru solīt, ka turpmāk būs vairāk.

ja ir, tad ir – arī tad, kad nav.

ja nav, tad jau nezin, vai būs.

Sīzifa darbi Āgenskalnā. Lapinators ar slotu

reizēm, kad nokavēju tramvaju, es eju uz autobusu. reizēm man līdzi ir fotoaparāts un gadās pa ceļam ieraudzīt kādus niekus.

reiz, 2009. gada oktobrī, es arī tā gāju un ieraudzīju tanti, kas liela laukuma vidū cīnījās ar lapām. tas likās kaut kā pārlaicīgi. viņa viena un tas lapu lauks visapkārt.


vakar es arī gāju. man kabatā bija zibatmiņa un modems, somā 2 āboli un rokās fotoaparāts. pa ceļam atkal ieraudzīju tanti. viņa atkal cīnījās ar lapām.


it kā nebūtu bijis ne drausmīgās ziemas, ko negribas atcerēties. it kā nebūtu bijis trakā pavasara. it kā nebūtu bijis vasaras sutoņas.

viņa atkal ar slotu slauka lapas. šķiet, pat mētelis un lakats tas pats. un kas gan ir laiks pret visu šo mūžību. atkal un atkal krīt lapas un atkal un atkal jāslauka prom.

digitāluo dzeive i smierts

būtu man normālāks blogs, varbūt uzrakstītu kaut ko par to izrādi “Latgola.lv” – tomēr tak latgaliski un Rīgā. bet man nav bloga, man nav interneta, nekā man nav. tā arī dzīvoju kā bomzis.

kaut kādā ziņā es par to izrādi kaut ko gribu uzrakstīt, kaut kādā ziņā vajag. bet kaut kādā ziņā arī vienalga. izrāde kā izrāde, biju domājusi, ka būs daudz baisāk. brīžiem smējos, brīžiem šņācu.

vakar staigāju pa Pārdaugavu un meklēju internetu. kaut kādā ziņā jau tas bija romantiski. vismaz tik ilgi, kamēr nesākās lietus. kaut kādā ziņā, jā, jā.

tviteris ir ērta lieta. nav jābakstās telefonā un jāsūta sms veselam baram cilvēku, bet var uzrakstīt un pamest ziņu – atsaucas tie, kas to vēlas.

internets man bija kabatā – mobilais modems. dators man bija mājās – vecs ērms. tehnoloģijas attīstās pārāk strauji, bet bez viņām tu esi pīslis.

manis vienkārši nebija. un neko nelīdzēja, ka zibatmiņā bija vajadzīgie faili un internets mētājās visās malās. gan jau izgāju cauri sazin cik wifi zonām.

agregātu, agregātu vajag. bez datora nav dzīves. tas ir, dzīve ir, bet tāda akmens laikmeta eksistence.

neviena kaimiņa nebija mājās. tā arī netiku pie e-pasta. braucu printēt uz Maskačku un aizdomājos par digitālā laikmeta vientulību.

ja beidzas elektrība, nav ne naudas bankomātā, ne draugu.



Digitaluo gūteņa Bez PVN

Digitala maņ gūteņa, digitalu pīnu deve,digitalu pīnu deve...Virtualā pļovā gonuos, digitalys pučis ēde,digitala maņ gūteņa...Digitala saule lēce svešu ļaužu videņā isvešu ļaužu videņā i...Virtualim storim peita, svešim vuordim izraksteita,Digitala saule lēce...Pīdzīduojums   Atver acs i pazaverīs - digitala mygla reitā.   Voi, Dīveņ, i tu redzieji - taida vysa pasauleite!           Digitala maņ gūteņa, digitalu pīnu deve,digitala maņ gūteņa...Daīs itū pīnu dzert maņ - bodā digitali nūspruogt,bodā digitali nūspruogt...

pagātne pieskaras

tā ir kaķene Smilla, kas reizēm mīl aizstaigāt pie jūras un sargāt jūrā gājēju mantas. sevišķi no suņiem. reizēm viņa ēd saldējumu, reizēm pat iekāpj ūdenī. saritinās smiltīs.

par jūras kaķi Smillu es droši vien neuzzinātu, ja nebūtu manas pagātnes un ja nebūtu sociālo tīklu, kur savācas visi reiz satiktie, pazaudētie un atkal pazaudētie ļaudis. tā viņi tur dzīvo. paralēli. tie, kas kaut kad bija, bet tagad vairs nav, jo vienkārši vairs nav nekāda iemesla būt – cita dzīve un citi cilvēki.

patiesībā nekad neesmu satikusi jūras kaķi Smillu. tikai zinu, ka viņa ir. internets ļauj uzzināt par pasaulēm, ko nekad nesatiktu. redzēt ikdienā cilvēkus, kam varbūt kaut kad nejauši uzskrietu uz ielas un viss. internets ir labo cilvēku konservi, ko salasu, lai justos labi.

tāpēc iedomājos. vai ir jēga paturēt interneta konservu burkā cilvēku, ar ko kopā kaut kad ir bijis labi, bet tagad vairs nav nekā. ne jau tā, ka nav nekā, bet nekā arī nav, tikai kaut kas bakstās un liek atcerēties to, kā nebija.

dzīve ir nemitīga atvadīšanās no dzīves. jo vairāk satiec, jo vairāk jāatvadās. un tā uz priekšu, uz priekšu vien. vieni diegi izbeidzas, citi atritinās. tikai saņemies nu – tā pēkšņi nogriezt. kaut kā tomēr ir žēl.



nacionālisms, laiks un putekļi

šorīt atkal sēdēju virtuvē un lasīju. ja cilvēks jau tā ir drusku traks, dzīve bez datora nav nekas pārāk ļauns.

man gan ir dators mājās. veca večiņa, kas, kad iekustas, žiperīgi skrien sīkiem solīšiem un drusku čāpstina muti, jo ventilators rūc pārāk skaļi. viņai vajag laiku, lai ieskrietos – slēdzas iekšā apmēram 5 minūtes, pārcilādama visus savus failus kā dzijas kamolus groziņā.

kaut kas jau paliek pāri, kad monitors ir melns. iespējams, tas ir laiks darīt kaut ko citu. kaut vai palasīt kaut ko tādu, ko nekad nelasītu.

Avots: http://rigaslaiks.lv/Read.aspx?year=1994&month=1&page=62

par šo man šodien jādomā. kāds laikam sakars ar mūsdienu latviešiem? kāds zemei sakars ar mūsdienu nacionālismu? un kāds tam sakars ar tviteri, domājošiem latviešiem un skrienošiem latviešiem Latvijā un ārzemēs.

1993. gadā viss bija citādi. iespējams, mēs bijām citi. daudz naivāki.

par sevi nerunāšu, tai laikā mācījos 10. klasē un tikko biju nākusi pie samaņas, ja tā var nosaukt saprātīgā vecuma sākumu, kad cilvēks iznirst no nekurienes un apzinās sevi un savu vientulību, ierobežotību un savas spējas tikt pāri šiem bezdibeņiem un satikt citus. kaut uz brīdi un pēc tam tikai atmiņās.

bērnībā visvairāk samulsu no domas, ka es esmu savā ķermenī un domāju, bet to neviens neredz. es redzu savas rokas, es sajūtu savu ķermeni, bet es esmu arī kaut kas cits, arī bez tā visa. vislielākais šoks bija saprast – bet tad jau arī citi domā, bet es neko nezinu par viņiem un to, kas viņi patiesībā ir. skatījos uz mammu un domāju, ka viņu nemaz nepazīstu. no tāda svešuma un nezināmā ir bail.

16 gadu vecumā es vairs par to nedomāju. vienkārši dragāju. toreiz 1993. gadā, kad kaut kas notika un mainījās, bet man nebija laika vērot, jo visvairāk mainījos es pati.

bet kaut kas tajā visā ir. austrumos, rietumos un domāšanā par to visu. jo vai tad citādi es kavētu savu laiku ar šo ierakstu, atkāptos no svilstošo darbu saraksta blociņā un darītu pilnīgi neracionālas lietas.

dubultā identitāte

esmu Speerx tūkstošveidis. bez šīs vietas, kas, es ceru, pārāk ilgi nebūs mana vienīgā bāze, vēl ir arī daži citi blogi, kas lēnām veģetē vai arī ir miruši. tāpēc tas ir normāli, ka mani sauc visādi.

bet reizēm gadās, ka dažādi vārdi cilvēku apziņā saistās ar dažādiem cilvēkiem. viņa, viņa un viņa.

reiz disertācijas recenzente mani sajauca ar kādu citu. tas ir, cienījamā zinātniece padomāja, ka Ilze Sperga ir Ilze Sperga, kaut kāda tur LU doktorante, no kā viņai neko nevajag, bet ar kuras disertācijas vadītāju kārtojami seni rēķini. un kāpēc gan ne uz doktorantes kaulu un lauru rēķina?

bet recenzente steigā neiedomājās, ka es esmu ne tikai doktorante Ilze Sperga, bet arī kāds pseidonīms, ar ko viņa jau vairākus mēnešus sarakstās draugiem.lv un no kā viņai vajag romānu.

pārpratuma sekas: recenzente aizmuka no disertācijas aizstāvēšanas un izdzēsās no draugiem.lv, bet romānu tas pseidonīms gan tā arī nepabeidza. kaut, kā smejies, izdevēji jau stāvēja rindā. 😀

bet ko nu par romāniem. dzīves anekdote un balagāns!

taču, šķiet, esmu iedzīvojusies vēl vienā pārpratumā. kas es esmu? Ilze Sperga vai saprge? un kura no viņām ir dabūjusi ielūgumu uz teātri? tā, kas ir feisbukā? vai tā, kas ir tviterī? vai tā, kas šobrīd dara kaut ko citu, kamēr posterous pats publicē viņas blogu viņas noliktā laikā.