reti gadās

ļoti reti gadās, bet man laikam pat īsti nav, ko teikt.

ļoti atvainojos visiem, kas nospieda šo saiti un nokļuva Nekurienē, jo te nekā nav.

turklāt pat nevaru solīt, ka turpmāk būs vairāk.

ja ir, tad ir – arī tad, kad nav.

ja nav, tad jau nezin, vai būs.

grafomana pīzeimis


2009

Sīzifa darbi Āgenskalnā. Lapinators ar slotu

reizēm, kad nokavēju tramvaju, es eju uz autobusu. reizēm man līdzi ir fotoaparāts un gadās pa ceļam ieraudzīt kādus niekus.

reiz, 2009. gada oktobrī, es arī tā gāju un ieraudzīju tanti, kas liela laukuma vidū cīnījās ar lapām. tas likās kaut kā pārlaicīgi. viņa viena un tas lapu lauks visapkārt.


vakar es arī gāju. man kabatā bija zibatmiņa un modems, somā 2 āboli un rokās fotoaparāts. pa ceļam atkal ieraudzīju tanti. viņa atkal cīnījās ar lapām.


it kā nebūtu bijis ne drausmīgās ziemas, ko negribas atcerēties. it kā nebūtu bijis trakā pavasara. it kā nebūtu bijis vasaras sutoņas.

viņa atkal ar slotu slauka lapas. šķiet, pat mētelis un lakats tas pats. un kas gan ir laiks pret visu šo mūžību. atkal un atkal krīt lapas un atkal un atkal jāslauka prom.

digitāluo dzeive i smierts

būtu man normālāks blogs, varbūt uzrakstītu kaut ko par to izrādi “Latgola.lv” – tomēr tak latgaliski un Rīgā. bet man nav bloga, man nav interneta, nekā man nav. tā arī dzīvoju kā bomzis.

kaut kādā ziņā es par to izrādi kaut ko gribu uzrakstīt, kaut kādā ziņā vajag. bet kaut kādā ziņā arī vienalga. izrāde kā izrāde, biju domājusi, ka būs daudz baisāk. brīžiem smējos, brīžiem šņācu.

vakar staigāju pa Pārdaugavu un meklēju internetu. kaut kādā ziņā jau tas bija romantiski. vismaz tik ilgi, kamēr nesākās lietus. kaut kādā ziņā, jā, jā.

tviteris ir ērta lieta. nav jābakstās telefonā un jāsūta sms veselam baram cilvēku, bet var uzrakstīt un pamest ziņu – atsaucas tie, kas to vēlas.

internets man bija kabatā – mobilais modems. dators man bija mājās – vecs ērms. tehnoloģijas attīstās pārāk strauji, bet bez viņām tu esi pīslis.

manis vienkārši nebija. un neko nelīdzēja, ka zibatmiņā bija vajadzīgie faili un internets mētājās visās malās. gan jau izgāju cauri sazin cik wifi zonām.

agregātu, agregātu vajag. bez datora nav dzīves. tas ir, dzīve ir, bet tāda akmens laikmeta eksistence.

neviena kaimiņa nebija mājās. tā arī netiku pie e-pasta. braucu printēt uz Maskačku un aizdomājos par digitālā laikmeta vientulību.

ja beidzas elektrība, nav ne naudas bankomātā, ne draugu.



Digitaluo gūteņa Bez PVN

Digitala maņ gūteņa, digitalu pīnu deve,digitalu pīnu deve...Virtualā pļovā gonuos, digitalys pučis ēde,digitala maņ gūteņa...Digitala saule lēce svešu ļaužu videņā isvešu ļaužu videņā i...Virtualim storim peita, svešim vuordim izraksteita,Digitala saule lēce...Pīdzīduojums   Atver acs i pazaverīs - digitala mygla reitā.   Voi, Dīveņ, i tu redzieji - taida vysa pasauleite!           Digitala maņ gūteņa, digitalu pīnu deve,digitala maņ gūteņa...Daīs itū pīnu dzert maņ - bodā digitali nūspruogt,bodā digitali nūspruogt...

ērms

laika un naudas jau nebūs nekad. 🙂

kāpēc nedarīt to, kas dara prieku?

šitas @smurrrenaars dzimenē, par ko uzzināju tikai šodien. kūciņa un zirgs


atsauce.

pagātne pieskaras

tā ir kaķene Smilla, kas reizēm mīl aizstaigāt pie jūras un sargāt jūrā gājēju mantas. sevišķi no suņiem. reizēm viņa ēd saldējumu, reizēm pat iekāpj ūdenī. saritinās smiltīs.

par jūras kaķi Smillu es droši vien neuzzinātu, ja nebūtu manas pagātnes un ja nebūtu sociālo tīklu, kur savācas visi reiz satiktie, pazaudētie un atkal pazaudētie ļaudis. tā viņi tur dzīvo. paralēli. tie, kas kaut kad bija, bet tagad vairs nav, jo vienkārši vairs nav nekāda iemesla būt – cita dzīve un citi cilvēki.

patiesībā nekad neesmu satikusi jūras kaķi Smillu. tikai zinu, ka viņa ir. internets ļauj uzzināt par pasaulēm, ko nekad nesatiktu. redzēt ikdienā cilvēkus, kam varbūt kaut kad nejauši uzskrietu uz ielas un viss. internets ir labo cilvēku konservi, ko salasu, lai justos labi.

tāpēc iedomājos. vai ir jēga paturēt interneta konservu burkā cilvēku, ar ko kopā kaut kad ir bijis labi, bet tagad vairs nav nekā. ne jau tā, ka nav nekā, bet nekā arī nav, tikai kaut kas bakstās un liek atcerēties to, kā nebija.

dzīve ir nemitīga atvadīšanās no dzīves. jo vairāk satiec, jo vairāk jāatvadās. un tā uz priekšu, uz priekšu vien. vieni diegi izbeidzas, citi atritinās. tikai saņemies nu – tā pēkšņi nogriezt. kaut kā tomēr ir žēl.



nacionālisms, laiks un putekļi

šorīt atkal sēdēju virtuvē un lasīju. ja cilvēks jau tā ir drusku traks, dzīve bez datora nav nekas pārāk ļauns.

man gan ir dators mājās. veca večiņa, kas, kad iekustas, žiperīgi skrien sīkiem solīšiem un drusku čāpstina muti, jo ventilators rūc pārāk skaļi. viņai vajag laiku, lai ieskrietos – slēdzas iekšā apmēram 5 minūtes, pārcilādama visus savus failus kā dzijas kamolus groziņā.

kaut kas jau paliek pāri, kad monitors ir melns. iespējams, tas ir laiks darīt kaut ko citu. kaut vai palasīt kaut ko tādu, ko nekad nelasītu.

Avots: http://rigaslaiks.lv/Read.aspx?year=1994&month=1&page=62

par šo man šodien jādomā. kāds laikam sakars ar mūsdienu latviešiem? kāds zemei sakars ar mūsdienu nacionālismu? un kāds tam sakars ar tviteri, domājošiem latviešiem un skrienošiem latviešiem Latvijā un ārzemēs.

1993. gadā viss bija citādi. iespējams, mēs bijām citi. daudz naivāki.

par sevi nerunāšu, tai laikā mācījos 10. klasē un tikko biju nākusi pie samaņas, ja tā var nosaukt saprātīgā vecuma sākumu, kad cilvēks iznirst no nekurienes un apzinās sevi un savu vientulību, ierobežotību un savas spējas tikt pāri šiem bezdibeņiem un satikt citus. kaut uz brīdi un pēc tam tikai atmiņās.

bērnībā visvairāk samulsu no domas, ka es esmu savā ķermenī un domāju, bet to neviens neredz. es redzu savas rokas, es sajūtu savu ķermeni, bet es esmu arī kaut kas cits, arī bez tā visa. vislielākais šoks bija saprast – bet tad jau arī citi domā, bet es neko nezinu par viņiem un to, kas viņi patiesībā ir. skatījos uz mammu un domāju, ka viņu nemaz nepazīstu. no tāda svešuma un nezināmā ir bail.

16 gadu vecumā es vairs par to nedomāju. vienkārši dragāju. toreiz 1993. gadā, kad kaut kas notika un mainījās, bet man nebija laika vērot, jo visvairāk mainījos es pati.

bet kaut kas tajā visā ir. austrumos, rietumos un domāšanā par to visu. jo vai tad citādi es kavētu savu laiku ar šo ierakstu, atkāptos no svilstošo darbu saraksta blociņā un darītu pilnīgi neracionālas lietas.

dubultā identitāte

esmu Speerx tūkstošveidis. bez šīs vietas, kas, es ceru, pārāk ilgi nebūs mana vienīgā bāze, vēl ir arī daži citi blogi, kas lēnām veģetē vai arī ir miruši. tāpēc tas ir normāli, ka mani sauc visādi.

bet reizēm gadās, ka dažādi vārdi cilvēku apziņā saistās ar dažādiem cilvēkiem. viņa, viņa un viņa.

reiz disertācijas recenzente mani sajauca ar kādu citu. tas ir, cienījamā zinātniece padomāja, ka Ilze Sperga ir Ilze Sperga, kaut kāda tur LU doktorante, no kā viņai neko nevajag, bet ar kuras disertācijas vadītāju kārtojami seni rēķini. un kāpēc gan ne uz doktorantes kaulu un lauru rēķina?

bet recenzente steigā neiedomājās, ka es esmu ne tikai doktorante Ilze Sperga, bet arī kāds pseidonīms, ar ko viņa jau vairākus mēnešus sarakstās draugiem.lv un no kā viņai vajag romānu.

pārpratuma sekas: recenzente aizmuka no disertācijas aizstāvēšanas un izdzēsās no draugiem.lv, bet romānu tas pseidonīms gan tā arī nepabeidza. kaut, kā smejies, izdevēji jau stāvēja rindā. 😀

bet ko nu par romāniem. dzīves anekdote un balagāns!

taču, šķiet, esmu iedzīvojusies vēl vienā pārpratumā. kas es esmu? Ilze Sperga vai saprge? un kura no viņām ir dabūjusi ielūgumu uz teātri? tā, kas ir feisbukā? vai tā, kas ir tviterī? vai tā, kas šobrīd dara kaut ko citu, kamēr posterous pats publicē viņas blogu viņas noliktā laikā.

rudens Kurzemē





pēkšņās idejas ir tās labākās. šai nedēļas nogalē dauzījos pa Kurzemi. izliju līdz kaulam, pārsalu kā suns, garšīgi pieēdos un lieliski atpūtos. Kurzemes rudens – uh. pat iesnas nedabūju, cik uh bija.

ak jā. autobusa biļetes turp un atpakaļ nopirku par honorāru. “Katoļu kalendārā 2010” publicēja vienu no maniem rakstiem, ko redakcija izvēlējās un paņēma no bloga – Par draugim i laiku.

tāpēc jo skumīgāk kaut kā palika. radinieki kalendārā ieraudzīja, NEizlasīja un komentārs: Vysi kai cylvāki latvyski roksta, a itei vīna – latgaliski.

droši vien mēs nepiedzimstam tāpat vien. un kaut kā mēs izaugam, paliekam par cilvēkiem. sev, radiem vai pasaulei par prieku vai mūžīgo naglu pakaļā.

Back to top