pasaciņa ar Helēnu un Induli

Lielais Burkšķis, iekārtojies uz terases, kustināja kāju īkšķus un braucīja ceļgalu. Muminu māmiņa, sākoties siltākām dienām, bija iznesusi izvēdināt segas un pat nemanīja, ka terases pītajā zvāļkrēslā iezvēlies Lielais Burkšķis un ar savām biezajām, spalvainajām lūpām strebj tēju no mazās, dzeltenās tasītes. To tēju viņa bija pagatavojusi pati sev, arī tasīti dāvanā bija saņēmusi viņa un tas bija Muminu māmiņas zvilnis, kurā nu zvāļojās kāds cits.

Muminu maaminjai kopaa ar segu veedinaashanu patika izveedinaat arii galvu,taapeec vinja nemaz ar nemaniija,ka Lielais Burkshtjis teeju jau izstreebis un meertjtieciigi virzaas uz Muminmaajas pieliekamo,itin kaa vienumeer turp buutu virziijies,itin kaa tas buutu vinja dziives virziens,itin kaa… Nu,bet,miiljais!​!izsaucaas Muminu maaminja ar visu savu izveedinaato galvu.

Tas būtu nieks, ka izdzerta viņas tēja. Viņas tēja no aizviņgada maijrozīšu ziedlapām. Bet kāpēc visiem Mumina draugiem ir jāiet taisni uz pieliekamo? Vai Muminu māmiņa nebija gana centusies, vai viņa allaž nepagatavoja gardākās zupas, virumus, strebumus un vārījumus? Vai viņas virtuvē netika ceptas gardākās kūkas? Vai tas viss par velti? Vai vienam Burkšķim ir jālien viņas pieliekamajā?

Lielais Burkshtjis nemaz ar nebij pamaniijis godaato kundzi.Taa vinjsh meedza uzrunaat Muminmaaminju savas saeeshanaas galapunktaa,bet shobriit vinjam zobi niezeeja,kaa gribeejaas tam ne nu saules leekta,bet ko kreptiigu,ko taadu,kas apklusinaatu saplakushaa veedera burkshtjus,nu tachu!

Vinjsh izmisiigi nosprauslojaas-E​s burkshtju!

Pēc tējas vēders bija sācis burkšķēt vēl briesmīgāk. Viņš apstājās pie durvīm, uz roktura uzlicis spalvaino roku un ar kāju piekārtodams paklājiņu, ko Muminu māmiņa bija pasegusi uz grīdas. Es burkšķu! – viņš vēlreiz nosprauslojās. Kas ir tēja Burkšķa vēderam – nekas tas nav! Viņš apņēmīgi vēra durvis.

Turklāt to niecīgo tasīti viņš bija nolicis vietā. Un neko nebija saplēsis.

-Nu,bet,miiljais​!Muminmaaminja mazliet krenjkjiiga tipinaaja uz muminmaajas pieliekamo,kur, aizdomiigi zhigli,iemetaas Lielais Burkshtjis.Sapro​tams,ka to nieciigo tasiiti vinjsh bija nolicis vietaa un neko nebija sapleesis,bet pieliekamajaa ir par daudz visakaa pleeshama un par maz vietas taadam centiigam sevi pabarot burkshtjim.-vaiv​ai vaivai vaivai vai…Muminu maaminja bubinaaja,ja pa gabalu dzirdot,ka…

atskan skaļš Krakš un vēlreiz Krakš, un Krakš. Un Krakš, krakš, krakš.

vaivaivai..un kas gan tur vareetu krakshtjeet-Maam​inja pasteidzinaaja savu tipinaashanu.-pl​iistoshas burkas taa nekrakshtj,hm..(​.tiptiptiptip…​.)kriitoshas desinjas taa neskan…nu,bet,​miiljais,ko tu tur krakshtji!-Mumin​maaminja jau staaveeja uz sliekshnja un veeraas sava pieliekamaa tumsinjaa.

– Man kaut kas nokrakšķēja.

Burkšķis stāvēja pie zaptsburku plaukta ar aizkostu pankūku rokās. Viņš bija mērcējis pankūku taisni labākajā aveņu zaptē, ko Muminu māmiņa bija vārījusi taisni tajā dienā, kad no Susūrijas atbrauca Susuriņa māsīca Suse. Jau nākdama pa durvīm, Suse toreiz priecīgi šņaukājās. Nu ja ka aveņu zapti! Pašu labāko zapti! Muminu māmiņa nebija skaudīga, nē, viņa nudien katram, kas ienāca viņas mājās, novēlēja visu vislabāko un gardāko. Bet taisni to zapti, ko viņa bija taupījusi…

Nu ja, un toreiz suse, sasējusi lakatiņu stingrāk zem zoda, ārā bija berzusi aveņu zaptes katlu. Viņa bija priecīgi svilpojusi un situsi ar kāju takti. Muminu māmiņa vēl tagad atcerējās, kā Suse nošņaukājās, ienākdama virtuvē, kur viņa vārīja to zapti. Suse toreiz priecīga teica, ka tādu zapti viņa nav ēdusi aizmūžu mūžiem. Un vispār. Aveņu zapte ir viņas mīļākā zapte, sevišķi tāda zapte, kas vārīta Suses atbraukšanas dienā. Un to zapti Muminu māmiņa bija tā taupījusi.

Un tagad Burkšķis stāv pie plaukta ar daudzajām zaptsburkām, viņš tikko ir vandījies pa aveņu zapti, viņš ir attaisījis pašu lielāko burku, to ar sārti rūtoto aizsējumu. Un viņš saka, viņš vienkārši saka: – Man kaut kas nokrakšķēja!

-Burkshtji!-un Maaminjai arii kaut kas nokrakshtjeeja.-man domaat,pakrakshtjeet mees vareetu iet virtuvee un liec,luudzams,to iekosto paplaati plauktaa,naac,es tevi pabaroshu ar iistaam pankuukaam,nav ko te meerceet Muminteeta meegjinaajumus galdnieciibaa,tas nav zoliidi.ejam un njem vien to zapcburku liidzi-Maaminja nudien uzreiz piedeva Burkshtjim sho ielaushanos pieliekamajaa,jo tas nu gan nav praata darbs eest koka veidojumus un veel ar zapti!-Miiljais Burkshtjiit,skrejam nu uz virtuvi aatri aatri,kameer tu neesi veel notureejis par eedamu kaadu no maajas balstiem.zhigli! un vinja iekjeeraaas Burkshtjim elkonii un…

vilka, bet Burkšķis atspērās pret stenderi. Burkšķ, – noburkšķēja viņa vēderā. Burkšķis sarāvās. Burkšķ, – atskanēja atkal. – Nu ko lai ar tevi dara, – Muminmāmiņa, bažīgi skatīdamās uz izgrauzto caurumu plauktā, skaļi domāja. – Nu ko lai tev tādu iedod? – Viņa stāvēja Burkšķim aiz muguras un rauca pieri. Pieres raukšana gan bija Mumintēta stiprā puse, taču arī Māmiņa bija laba pieres raucēja. – Vai esi ar mieru ēst pankūkas ar kļavu sīrupu? – viņa beidzot jautāja. – Ar kļavu sīrupu? – Burkšķis cerīgi atburkšķēja pretī. – Katrā laikā! Bet vai tur klāt būs arī gana daudz skaidu?

-jaa jaa!!-maaminja samelojaas,lai tik ceriigi atburkshtjeejush​ais dotos uz virtuvi pankuukaas,nevis pagrabaa krumshtjinaatu maajas balstus un Muminteeta galdnieciibas sastraadaajumus,​jo par izstraadaajumiem tos taa kaa nenosauksi.

– Būtu labi daudz skaidu, bez skaidām es neparakstos! – Burkšķis burkšķināja zem deguna, jau iziedams pa durvīm. Muminmāmiņa cerīgi aizcirta ciet pieliekamā durvis un padusē paķēra līdzi kādu no Mumintēta sastrādājumiem.

Maaminjai domas jau cepaas skaidinjaas sariiveetas kartupelju pankuukas.vinja steidza domaat,ko taadu skaidisku lai iedot jociigajam Burkshtjim liidz tam,kad pankuukas sacepsies ne tikai domaas.-kokosa skaidinjas-saaka burkshtjeet arii maaminja.-skaidi​njas skaidinjas-vinja turpinaaja burkshtjeet.Burk​shtjis tikmeer atduseejaas Muminmaaminjas elkonii iekaaries.Vinjsh bija pilns paljaaviibas,ka labi daudz skaidas vinjam garamteetas,ka uz labi daudz skaidaam vinja paraksts,taa sakot.Burkshtjis bija pierimis un vairs neburkshtjeeja ne burkshtja,tik bubinaaja klusinjaam.

Toties Muminmāmiņai bija piemeties brukšķamais. – Skaidiņas, skaidiņas, skaidiņas. Burkānu skaidiņas, ēveļskaidiņas, makaronu skaidiņas. Vārītas vai ceptas? Ar parasto mērci vai ar skaidiņu mērci?

Viņi iegāja virtuvē un Muminmāmiņa apsēdināja Burkšķi uz krēsla, bet pati sāka rosīties. Burkšķis nolika galvu uz virtuves galda un ar izmisušu skatienu raudzījās ārā pa mazo, apaļo lodziņu. Virtuves galds bija viens no Mumipapa labākajiem galdniecības sastrādājumiem. Viņš to bija pagatavojis pirms daudziem gadiem, kad viņi ar Muminmammu te iekārtoja mājiņu. Muminmmama bija ilgi viņu kauninājusi un lūgusies, lai viņš pagādājot taču kādu mēbeli, jo neesot taču kur zupu pat paēst. Galds protams nedaudz ļodzījās un bija pašķībs, bet Mumipaps ar galdu ļoti lepojās. No tā laika Mumipaps bieži vien mēģināja radīt kādu galdniecības sastrādājumu, bet nekas prātīgs vel līdz šim nebija sanācis.
Kamēr Burkšķis atpūtās Muminmāmiņa ar raižpilnu galvu rosījās pa virtuvi. Viņa cilāja kastroļus, podiņu vākus, toverus un kastītes….

, meklēdama, kur tad palikusi zupas karote. Tā bija īpaša zupas karote. Ar gravējumu, kur savijušies jocīgu puķu kāti izveidojot tādu kā tuneli, kā eju. Pa visu bija izbalojusi emalja, kur varēja redzēt seju ar lielām acīm. ja uzmnaīgi ieskatījās, varēja redzēt, ka tā ir

taa pati seja,kas uzmaniigi ieskataas.-Tetuesi!uzelpoja Mumimaaminja peec saspringtaas cilinaashanas,atradusi iipasho zupas karoti raatni buunot starp neiipashajaam dakshaam un karoteem.un ieskatiijaas karotee taa uzmaniigi.un ieraudziija seju ar lielaam aciim.vienbriid gan likaas..

ka seja, kas uzmanīgi ieskatās ir pazudusi, bet Mumimamma paberzēja karoti pret priekšauta malu un ieskatīdamās tajā iepleta acis un pasmaidīja. Viņa iesvieda karoti tukšā kastrolī, pielēja to ar ūdeni un uzlika uz nokūpējušās māla plīts. Attaisījusi sērkoku kārbu viņa dziļi nopūtās un paskatījas uz Burkšķi;
-Atkal visus nograuzis, viņa klusu noteica un nogrozīja galvu.Muminmamma izņēma no savas copes tur paslēpto sērkociņu un aizdedzināja plīti. Bet Burkšķis

patamaam skrubinaaja loga ruuti.-lai jau skrubina-nopuutaas Muminmamma,-ka tik negrauzh ar Joni.ar Joni Burkshtjis bij iepazinies Lietuvaa,kad piedaliijaas trako skrubinaataaju saciikstees.Jonis..

bija viens no labākajiem skrubinātājiem.
Uz sacīkstēm Jonis bija atminies no pašiem Grigiškiem ar tēva divriteni, kam bija dzelteni dubļusargi un bagažnieks. Uz bagažnieka Jonis bija uzlicis mazu ķeblīti, kam no vecuma kājas bija izļodzījušās un apaļais caurums pa vidu izurbināts kā margrietiņas zieds. Tas bija Joņa mīļākais ķeblītis, ko viņš ņēma līdzi uz katrām sacīkstēm. Nemaz nevajadzēja daudz – tikai zināt, ka ķeblītis ir turpat blakus. Līdz šim Jonis bija uzvarējis visās skrubinātāju sacīkstēs, jo patiešām bija Lietuvas labākais skrubinātājs.
Bet todien…

Kur sauleitei sāta

Pīters dzeivoj pi Juosmera azara. Juo dzedam ar babu tī ir sāta. Jim ir ustoba, klāvs, pyune i pierts. Vēļ sātā ir div pašelis. Pi klāva i pi pyunis. Tī vysaida monta gona. Kuo tik tī nav.

Pi pyunis dzedam stuov molka i lītyskūki. Pašelei ir caurys sīnys, i viejs skrīn vydā i uorā. Dzeds soka, ka tai i vajag – kab na vieja, vysa molka propultu. I lītyskūki tože. Zam jumta jis ir sasits kūka kārtenis i salics tī gruobekļu kuotus, egliskūka mītus i vēļ vysaidus kūka gobolus. Nikod nazyni, kur nūderēs šlivys, kur paeglis stymbyns. A ka gadīnī lizeikys juotaisa?

Dzeds to pats lizeiku nataisa, nav bejs okuots. Da i kam jam tuos baileiguos nūsajimšonys. Vysaida cyta dorba gona. Tok vysi štrumenti ir salykti ūtrā pašelē pi klāva. Tī jam ir skaps ar vysaidim dzeļžim, noglom, skryuvem, bankom i baņceņom.

Nazkod palejis sābrūs dzeivuojs taids Kvāpānu Ontons. Lobs meisters bejs. Kur jau tī godi. Vysu besu pats muociejs sastrojēt – skapam durovys īlikt voi teļvīzeram kuoju daskryuvēt, syvānam sili sasist voi jumtam dieleišus nūmaineit. Da i pats škūrstynu sapruoviejs, pats i sev grobu sataisiejs, piertei greidu īlics i, eku, spraunūs vuorteņus stulpūs īkuors. Nu juo dzedam i palykuši itī lizeiku štrumenti i vysa zynuošona.

A ūtrā pašelē pi klāva dzeds tur teiklus, makšeris i vysaidys saimisteibys lītys. Nikod nazyni, kur kuo aizavajadzēs. Ēst naprosa, lai stuov. Ka aizavajadzēs, nabyus pa dzerauni juoskrīn kai taidam durakam. Dzeds nikod i naskrīn. Jam vyss ir. Skrīn cyti – to ēvelis, to vasara. Tod tik dzonoj, cikom sadzeņ atpakaļ. Pruota jau tim ļaudim nav – kur līk, tī i pamat. Lai propulst ar propuļšonu!

Tī stuov i Pītera ritiņs. Baba soka, ka taidā bardakā nikuo navar atrast, a dzeds vys nūryuc, ka jam sova znaja i nav kuo leist svešā maņteibā. Tī gon stuov i babys puču pūdi, skalinis i spani, tok jei vys soka, ka dzeda montam nav nikaida parāda.

Kotru sastdīni iz vokora pusi baba rauš ustobu. Jei saceļ bruņčus, apsprauda aiz jūstys i tusdama ruopoj pa greidu. Rūkā slapņa lupota, baba mozgoj greidu. A da tuo jei saber iz greidys dieļu žvyru i rikteigi tryn ar slūtys stymbynu. Až mute sorkona sasamat. Skrapst vīņ! Nateireiba lāc pa gaisu. Piec tam tik saslauka ar slapņu lupotu, a greida bolta, bolta.

Piec žvyra iz azarmali vysod juoīt Pīteram. Kai babai aizavajag, tai par reizis i juoskrīn ar bļaka bļūdeņu. Napatruopsi laikā aizskrīt, jau baba aizasyrda – i kur taidi jemās, kur taidi līkās. Īsarokuši sovuos dzeluos, dagunu gruomotā ībuozuši. Ūtram a ni paleigā napaīs!

A paraugi otkon par ustobu puorguojs. Par reizis baba syrduos, ka vysu pasauli pīluočoj – pa slapņu greidu ar nateirom kuojom. Ej tī saprūti tūs sīvīšu. Nikod jom nav labi.

– Pi dorba juosavuica jau nu bārna kuojis, – baba vys skandynoj reitā i vokorā. – I namaneisi, kai bārns par puisi paliks. A bez dorba tī pyrdyns byus, na veirs. Meitom tik prūtu grūzeit, na pi dzelys. Eistam veirīšam vyss juozyna. Vysi dorbi juomuok i juozyna. Kai ta cytaiž lai dzeivi nūdzeivoj. Tik pasauļam par apsmīkli.

Dzeds taidā reizē nūtuš vīn, tok bolsā nikuo nasoka. Kab jis na rikteigs veirs, voi ta baba juo sātā pacīstu. Veirīšam vyss juopatruop laikā. Vajag laikā patruopt i žvyra atnest, i slūtys padūt, i sova monta nūbirēt, kab babai zam kuoju nasasvaideitu.

– Jimšu i sasvīsšu gunī! – Baba vys soka, ka iz greidys palykuši kaidi Pītera papeiri. Bruoļa vastī žurnali, kaidi modeli voi izgraizeituos avīzis. Pīters kruoj mašynu biļdeitis. Jam vasala klade jau pylna. Mozuoks beja, lepēja vysys piec kuortys. Niu jis gudruoks. Kotrai markai sova lopa. Tī Audi, tī Renault, tī otkon Mazda. Pīters juos pazeist jau piec lukturu viņ.

Bruoļs vad avīzis i žurnalus nu sova dorba, jim tī slimneicā pasyuta iz vasala goda i cytaiž svīstu eļnē. Tok bruoļs salosa vysu i vad iz sātu. Pakurim. Kur ta cytaiž tūs papeiru pīsajimtu, vyss naudu moksoj. Paraugi pīpliess tuošu i skolu. Ar avīzi vys vīgļuok aizkūrt.

Cytaiž to jī nikuo postā napasyuta, naudys žāl. Pīters zyna, ka līkys naudys jim nikod nav. Dzeds tik tai soka, ka žāl. Lai nivīns napadūmuotu, ka jī bednai dzeivoj. Gona i pošim, i bārnim. Vysa gona. Ka jau kara laikus puordzeivuoja i sovetskūs godus, to kas ta niule. Tik ka tuos valna veseleibys a ni. A kuo ta jim cytaiž daudz vajag – sova gūteņa, syvāns, cuoleits. Ka tī i līku gruovmali naapkausteisi – vys jau vaci. Pasauļa vaira naapjuosi!

Koč napļauts nikas vysleidza napalīk. Baba pa vokorim jem guņku i īt papļautu gūvei zuolis iz nakts. Tod tuš, ka sirds trypastoj kai dūrna.

– Kai jei tev natrypastuos, itaidu gobolu nostu nasuse. Izataisa kai jauna mārga! Dūmuot, godu divdesmit. Zuolis jei pļaus! – dzeds purp i nūlīk izkapti vītā.

Nu reita to jis pats pīsacieļs vēļ zam saulis lākta i izpļuovs vysu garū gruovi da poša leluo ceļa. Lai mīrs. Lai baba nasavolkoj pa pasauli. Lai lobuok sīnā kolst, na tuos nostu volkuošonys pa puspasauli.

– Kur čorts i dzonoj pa pasauli slaisteitūs. Ka jau taida pļuovieja, pļauņ auzaitē! Poša lobuo bareiba propulst, a itei skraida pa gruovmalim sakoltušūs smylgu kausteidama! – dzeds pi brūkašku dūd babai suta. A tei nikuo. Tik gordūs blīņu izcapuse. Ar skrouksteigū maleņu. Taidi laikam tik babai saīt. I dzeds ād nu sirds, Pīteram tože rūka stīpās i stīpās iz bļūdys pusi. Cikom jau aizamat i gona.

Par tū mašynu lepeišonu baba to syrduos. Dzelu byutu dariejs, na bakstiejīs. Tok daudz nikuo nasoka. Puikam puika znaja. Lobuok lai mašynu verās, na skraida kur bez dzelys. Vys kū vaira izavuicēs. Baba sasvīž puorskaiteituos avīzis pečorkā pi plitys, a pyrma tuo ļaun Pīteram izgraizēt tū, kuo jam vajag.

Bāda tik, ka ūtrā lopys pusē ir kaidi iedīņu recepti. Tūs to gon baba sorgoj kai nu guņs i līk skaudzē. Jei to nikod nikuo svežņa ēst nataisa – buļbys da buļbys, kaida cyukys voi kod teļa galeite, kuopusti, sieņs, bīzpīns. Baba vysakuo muok. Jei pat mozūs sīreņus taisa – satryn ar cukru i ūlys dzaltonumu. Lai jau bārnam teik. Tik nu tūs receptu to nikuo nataisa, līk tik sovā etažerkā. A nudi var nūderēt. Nikod nazyni, kuo dzeivē aizavajag. Aizavajadzēs kaidu peirāgu, a kur ta tod rausi?

Ustobā nikuo cīši interesna nav. Tī vīnā koktā ir skaps, pi skapa dzeda i babys gulta, Pītera guļteņa i vēļ vīna gulta, kur guļ bruoļs Jurs, ka atbrauc iz sātu. Aiz zaborkys stuov teļvīzers i babys adekli. Pi teļvīzera Kvāpānu Ontona, lai jam vīgla smiļts, taiseituo etažerka. Stuov jau cik godu, ni švuorbojās, ni kuo. Ka jau dzelu cylvāks muok, to jam i saīt. Varēja jau vēļ padzeivuot, a kū padareisi – Dīvam tože lobu cylvāku vajag.

Gruomotu etažerkā Pīteram ir sovs plaukts, tī jis tur sovys mašynu kladis, kruosojamuos i vysaidys puosoku gruomotys. Vēļ jam ir albums ar karteņom, kur jis i Jurs ir mozeni. Juram karteņu ir vaira, vacuokuo bruoļa karteņuos ir i paps, i mama. Tī jī dora vysakū interesnu, smejās i braukoj nazkur pa pasauli. Ir kartenis, kur mama stuov pi nazkaida lela akmiņa, a Jurs mozeņš jai kliepī. Paps bejs pi aparata. Pītera tī nav, tik jī treis. I tod Pīters mozeņš, a mamys nav. Paps ar buordu. Tod tikai dzeds i baba.

Baba karteņuos izaver pavysam cytaiž. Jei nav tik rasna i tik leika. Jai karteņuos nav briļļu, a dzedam nav buordys. Albumūs vēļ ir pylns vysaidu svešu ļaužu, Pīters jūs napazeist. Baba nikod nasoka, kas jī taidi ir. Glaunī rodi i cauri. Jei palīk sirdeiga, ka Pīters verās tūs karteņu, partū lobuok nimoz nataiseit vaļā albuma. Nikuo šmuka tok tī taipat nav.

Ustobai pa vydu ir ceplis. Jū kurynoj zīmā, a cytureiz i pa vosoru, ka ilgi lejs leits i ustobā palics mitrys gaiss. Kuknē otkon ir leluo kruosne, kur baba cap maizi i ratu reizi buļbu i galis dasys. Vēļ kuknē ir plita, iz kurys jei vuorej ēst.

Lelajā ustobā poša golvonuo ir babys i dzeda gulta ar augstū golvysgali. Jam obejuos moluos ir rasnys i drupeit cyrmuļu apāstys kūka bumbys i kūkā grīzta sauleite pa vydu. Sauleite ir izkruosuota ar dzaltonu kruosu, rīvēs sasakruojuši putekli i nazkaidi malnumi. Juos stori suocās pi pošu spylvynu i īt iz vysom pusem.

Koktā pi lūga ir Pītera guļteņa. Tī sēd luocs Pecka ar vysu sovu saimi – ružovū Peckīni i mozajim Peckalānim. Baba soka, ka puikam pošam tī dreiži nabyus vītys, a lelais bruoļs Jurs vys vad i vad montys. Jis ir cīši lobs, tik reši brauc iz sātu.

Pīteram ir tik dzeds ar babu i Jurs. Mamys i papa jis naatguodoj, varbyut jūs nimoz nav i bejs. Jurs stuosta, kai ogruok jī vysi guojuši iz Juosmeri mauduotūs, ka atbraukuši gostūs, a Pīteram nasatic. Jī tok vysod ir dzeivuojuši ite. Deļkuo jim byutu juobrauc gostūs?

Vīnu gon Pīters atguodoj. Jis guļ iz deča, valk taida kai vēsme, a cytaiž ir cīši sylts, partū ka vysapleik speid sauleite. Mama, tei laikam ir mama, nūsalīc pi juo i nazkū soka, a vaira nav nikuo. Tik tei sauleite pruotā.

Kletkā pi guļtenis dzeivoj Pītera žurka Piška. Piškai ir bolta spolva i ružovs daguns. Vēļ jai ir breineigi gara aste, kas žurceņai paleidz nūturēt leidzsvoru, ka jei kuopelej kur naviņ i raušās Pīteram pa pīdurkni iz placa. Piška nivīnam nagryb ļauna, jei ir loba žurka. Tū zyna i Murka, babys kačs. Jis Piškys naaiztīk, koč cytaiž žurkys klāvā grīž tai, ka nasamat. Baba poša gon soka, ka žurka sātā ir nateireiba, tok nu reita, cikom Pīters vēļ guļ, Piškys kletkā īlīk iedīņa.

Baba ir cīši loba. Jai ir krunkaina mute i daguns ar taidu kai kupri, a iz tuo kupra aug spolvaina kuorpa. Mugurā babai vysod ir vylnys brunči i adeita kopka. Pošā korstajā vosorys laikā jei valk pučainuos kleitys, a vokorūs vysleidza apmauc kopku. Kopkys kabatā jai ir šņukauts i kompetys. Na daudz, a ir. Ka Pīters nav izdariejs nikuo švaka, baba jam īdūd kompetu. Ka jai ir nauda, nav nimoz juorauga byut cīši lobam. Ka gadiejīs kas na tai, baba tik nūsapyuš i soka, ka Dīveņš redz vysu. Lobu i ļaunu. Na cylvākam tuo sprīst, kū Dīvs struopēs voi aizmoksuos.

Vysa jis naredz vys. Kai ta Dīvs reizē radzātu, kai baba klāvā slauc Zīdali i lomojās par juos syudainū asti, a dzeds pi Juosmera skoloj pārnejūs kuopustu bucu i sviļpoj tuos našmukuos dzīsmis, par kū baba cīši syrduos? Jam tok byutu juoredz i Jurs, kas piļsātā vuicuos par dokturi, i sābru Pedze, kas ak jau guļ pīsadziers voi otkon merkavoj kū nūzagt i puordūt. Juoredz, kai aiz meža Kapustu Mare pliešās ar sovu vadaklu. Juoredz, kai Murka rauga nūgiut bezdeleigu, kai Piška grauž sovu bļūdu. Nā, tai navar byut, ka Dīvs radzātu tuo vysa i vēļ īsavārtu, kū kurs dora na pa jam. Da i vēļ atrostu laika nūstruopēt vysus nakryškuonus i slaistus.

Dzeds soka, ka cylvākim nav tī kuo jauktīs vydā, vys jau Dīvs pats zyna, kū dora, nav tok mozais bārns. A par Pedzi, kod jis mežā beja salics cylpys i tī tyka vydā vacuo Kucjka, jis beja cīši sirdeigs. Dzeds sunīni aproka tīpat mežmalī, kur nabeja taidu kūku sakņu kai mežā, i pi vakareņu golda ryuce, ka vys nazkod Dīvs taidu Pedzi struopēs – agri voi vieli. Baba atsacēja, ka nav kuo dabasūs leist. Ka tī i iz bez dzeda runuošonys gona kuorteibys. Ka kotrys vecs gribēs Dīva školēt, kas tī beiguos vaira parāda pastateis.

Parāda nav nikaida. To Raibalis kēde svaiduos iz pogolma vyds, to Murkys bļūdā īskuobs pīns, to klāvam aiztaiseitys durovys i bezdeleigys nateik pi bārnāku. Piška juovad staiguotu zuolē i juosaver, kab jei naaizbāgtu. Pīteram ir kuo jimtīs, cikom padora vysus dorbus.

A kur vēļ azarmalī juosalosa malnī akmisteni, kū Jurs gribēja deļ jaunuos podmarovkys ustobys golā. Ka sātai taiseis verandu, tī liks pundamentu. Jurs sacēja, ka car molu vajadzātu malnūs azara akmisteņu, kab byutu dekoraceja. Vaira jis natyka nikuo saciejs, a lai tik aizrunoj vēļ. Pīters tod izviļks sovu kuli, i bruoļs tod byus cīši prīceigs. Kai ta nā! Paraugi itūs akmiņu pīlasiejs, a Pīteram jau pruova kule. Dreiži navarēs paceļt. Dzedam ar babu jis nikuo nasoka. Jī taipat nasaprass i akmiņus ak jau sabērs ceļa dūbēs, kur piec leita sasastuoj iudiņs. Voi ta pyrmuo reize, ka jī nikuo nasaprūt.

Tai jau nabyutu nikaida vaine. Dzeds muok cīši skali sviļpt – tai, ka aizkreit auss. Jis īvuicēja Pīteram sviļpuot vysaidys dzīsmis. Nimoz navajag dzīduot – pasviļp i gotovs. Vēļ jam ir nazs ar trejim asminim. Pavasarūs jis pītaisēja vysaidu sviļpu, rasnu i tīvu. Cyta skanēja tai rešni, až treisēja lyupys, ka jū pyute. Cyta otkon spīdze kai ūds i nikuo pruoteiga tī navarēja dzierdēt. Lobuokuos beja tuos parupuos, kas vaira guoja iz smolkūs pusi. Tik kuorklu sviļpis mudri sakolta, koč Pīters juos globuoja pakrieslī iz zemis, kai dzeds beja vuiciejs. Kai kūkim tyka lopys, kuorklym uodys nūmaukt vaira navarēja i ar sviļpem beja cauri – globoj voi nagloboj. Niu juogaida da cytagods, kod kūkim otkon īs sulys.

Itymā pavasarī beja daudzi dorba. Iz pogolma izataisēja pruova pļančka – ni apleik apīt, ni puori brist. Baba vys gaidēja, kod atsalaiss zeme i sasyuks iudini vydā, a dīnys guoja i nikuo. Pa nakti vys dasola, i iudiņs stuovēja iz vītys. Dzeds sacēja, ka varātu parakt gruoveiti voi kū, kab laika bejs. Baba tik nūryuce, ka tam nakryškuonam kab tik atsabaksteit cauru dīnu i dorba napadareit. Kai pi pruoteiga dorba, tai stateidams nadastateisi, a vysaidu peņcekļušku i uoveišonūs – pyrmais par vysu dzerauni! Vuškai statiņa sapruovēt nasagaideisi, a strodam skvarešnīku vysod īguoduos pastateit. Kab tik kas čudnuoks, tys jau pa jam!

Tai baba ūrce, ūrce, cikom dzeds nūsaspļuove par itū iudiņa i dubļu dzelu i aizguoja iz klāvu cierptu vušku. Ka nav buobai pruota, to sova i naīliksi – poša luopuos pa dublim reits, vokors, tok pruota i rūkys nadaliks. Cik ta tī dorba gruoveiša parakt, tok nā – jai klāvā nazkas dag. Ot, valna buobys!

Īraudziejs Pītera, dzeds apsaruove i suoce sviļpuot. Otkon tuos bezkauneiguos dzīsmis. Labi, ka baba nadzierd. Jei aizguoja iz klāvu dacierpt pādejūs vušku. Jī obeji jēmēs pa klāvu kaidys treis dīnys, cikom tyka ar vysom vuškom golā. Kur ta tī zam vacuma vaira spāka pīsajimsi – itūs antakrytsus pi zemis nūturēt. Sporduos kai trokys, īt kai zivs pa gaisu!

Pa azarmali lelajā duorzā vuškom lobu lobuo dzeive, tik ka iz zīmys juopīpļaun sīna. I vēļ tei cierpšona, a kab juos bess! Baba nūsašpļuove dubļūs, nasdama vylnys maisu iz čulanu. Tiks vosora, otkon juolīk baļvā i juomozgoj – i rudiņa, i pavasara cierpums. Taipat vys kaida dzejteņa tiks, vys tim puikim voi puordūt. Zeču navar viņ pīsajimt – plieš kai troki. Da i kū tī besu nu pensejis izdzeivuotu, kab nabejs tuos vušku naudys. Taipat jau nūsajimšona, a sova kapeika teik. Kab na tuos, i dūmoj, kai mieneša beigu sagaideit, kai bārna izaudzēt. Itys vysā mozs, da i ūtram kaida tī iztikšona – syuda aļdzeņa da stipendeja.

Kab na vušku i Raibalis, zam pensejis dīnys skrītu pa pasauli kai Kapustīne. I kas tai luovai maiseitu kaida kustūņa paturēt – aiz Juosmera taida poša zeme kai ite. Tī poši muoli iz kolna i palejā dzeiva smiļkts, tik ka jai tī līknē zeme tukluoka i buļba lobuok augtu. A kas tev, dīveni, deve. Tik tuos prācys i saprasšonys, ka iz mēlis louka. Pi dorba jau nadasagius a ni. Tik ka ar vadaklu izalomuot i pa pasauli puorskrīt ar spletnem. Izabaruojuse kai gūvs. Ni jei dorba zyna, ni dorbs juos. Da kū tī! Baba aizcierta kliets durovys i aizguoja pi dzeda iz klāvu. Dubli nūpļuokšēja viņ zam kuoju.

Cikom baba ar dzedu pi vušku, Pīters roka gruovi. Beja juorauga naizrakt ni par dzili, ni sekli. Cytaiž iudiņs sasastuoja taidūs kai ezereņūs i nikur iz prīšku naguoja. Tī, kur iudiņa ceļā sasataisēja aizsprūsti i sasakruoja dubļu pyki i solmi, Pīters paroka vēļ. Iudiņs skrēja prūm, tik līknē aiz statiņa sasakruoja i tuoļuok natyka, a tī jau tiuleņ i pļova. Kas tī vaira kuo bāduot.

Pļaņčkā iz pogolma vyds iudiņa palyka kai cuoļam da vādara. Tys jau vaira nikuo namaisēja. Tys var gaideit i syltuoka laika, taipat prūm naaiztecēs.

Dzeds ar babu nūsaprīcuoja vīn. Tod jau puiss eims pruota godūs, ka muoks ar melioraceju tikt golā. Dzeds tik nūsacēja luopstys nūlikt vītā. Juosaradynoj pi parāda – sovi instrumenti puišam vysod juotur vītā. Baba až podlēce. Parāds jam! Pīdziņs pašelis ar vysaidu hlamu, ni tī gola, ni molys. Verīs vīn, pošam nūgrauduos iz golvys. Atsarads parāda vuiceituojs! Pošam sāta kai baile. Vysi kokti ar hlamu pīgryusti! Byutu sovu bagadzeļņu sakuortuojs, a to bais i vydā īt.

– Bagadzeļne! – dzeds nasalyka mīrā. – Kaida tī valna bagadzeļne! Bezparāda tu dzeivē redziejuse naesi, ka te runoj. Poša sovu hlamu pībuozuse, niu gudra runuot. Varātu sovys skalinis i veikšus kur cytur likt, nā, buožās pi lītyskūku! Bagadzeļne! – dzeds navarēja apsamīrēt. – Vys to tuo, to ituo īsavajag. To gruobekļa kuota, to kaidys reicenis kur dasist. I nikod nazyni, kur nūderēs. Vei, viņugod Kapustīne izsvīde brangū velismašynu, motors saputiejs. A tī vydā tok tik peina muceņa. Saber gryudus, vuoku viersā – a nivīna zmirka kluot natiks! Lai žurkys slaistuos voi grauž, vydā natiks. Až kai bankā!

Pīters daudz nasaklausēja. Tai jī vysod bļaukoj, kai tik aizīt runa par parādu i bezparādu. A piec šaļts jau otkon obeji runoj vīnā bolsā. Līleigs jis paleidzēja nest sacierptū vylnu iz tymsū čulanu, kur lelā skaudzē jau beja sakrauti maisi mozguošonai. Viņā koktā beja mozguotuo dzejs spriesšonai i sauceišonai. Tik ka pa zīmu vysa nabeja veikta – to tei sirds, to otkon mīgs apjem. Nav jau vaira pi vacuma tuos struoduošonys kai nazkod. Kai napaguleisi iz dīnys vyds sovys šaļts, tok dūmuot kai izvuoreits. Nazyni vaira, kai i vokora sagaideit.

Kuknē jī ar babu satyna lupateņā dzirklis. Lai stuov da cytys reizis. Baba nikuo nasacēja par Pītera sabrystajom kuojom, tik lyka izkarsēt korstā iudinī i apviļkt vylnys zečis. Tai nimoz nabeja tik švaki, Pīters dabuoja pat pīnu ar madu. I jei nikuo nasacēja, ka iz bikšu golu dzeivi dubli. Ka cylvāks ir struoduojs, jam nikuo nasoka daža par savuoļuotom drēbem. Paraugi cytaiž nateirs atīt – uodu par acim nūmauks!

Pīters pavaicuoja, parkū dzirklis taidys taukainys. Voi ta pyrms nūst likšonys juos juosazīž ar taukim? Baba saceja, ka nā. Tai jau ir, tauki aiztur ryusi i naļaun dzirklem par vosoru da cytys cierpšonys aizīt pūstā, a tei monta nu pošu vuškeņu. Baba īnese vydā puļči vylnys i īdeve Pīteram rūkā. Rūka palyka vysā taukaina! Dūmuot, ka jei byutu taukūs pamārcāta.

– Tys kab vuškys leitā napīmierktu i kab jom nabyutu solts, – baba muocēja gudrai pastuosteit.

– I kab nikaida kustūne jūs naāstu, – dzeds sacēja, plitys prīškā tāsdams kūka meņti putrys apmaiseišonai. – Kab zmeji nu taidys tauku smokys pa gobolu bāgtu.

– Tu namaisi puikam golvu ar sovim zmejim! Pošam cikom kuojā īcierss! – baba vys saklīdze. – Kaidi tev zmeji voi tuorpi nu tauku nūsabeis. Ka viersā izmeisi, to i īkūss. Na jau tys zmejs vuškai voi cylvākam viersā lēks voi pakaļ skrīs!

– Puika pats gona gudrys, – dzeds pasasmēja pi seve. – Pats zyna taisneibu i pats muok atškiert pļurksteišonu nu skaidrys volūdys.

Pīters zyna vysakuo, cytu godu jis jau īs školā. Tei nabyus taida rikteiga škola, tikai sagataveišonys klase, a tys jau nav nu svora. Vuiceibys ir nūpītna dzela. Školā cylvāks teik pi gudreibys.

Vysi soka, ka Pīteram ir gudra golva. I dzeds ar babu, i pīna mašynys Guste, i sovkoza prīkšnīks, ka jis atbrauc iz itū Juosmera pusi ar sovu autolauku i atvad maizi i kompetys.

Pīters pats muok nūpierkt vysu. Baba tik stuov pi autobusa durovu i sauc, a Pīteram vyss juosalīk kulē i juopadūd nauda – baba bez briļļu ni besa naredz. Da i kaida tī redzeišona, ka steiga voi kas. Sātā pi teļvīzera to nikuo, a ļaudīs nikaidys lelys redzeišonys navajag. Kur vēļ tys puika taids aceigs pasadevs. Propultu, propultu ar vysu penseju, kab Pītereits nasaviers leidza!

Bruoļs Jurs to vys smejās, ka tei vysa byušona ar redzeišonu i naredzeišonu aiz motu davylkta. Kai Kapustīnis suknis apsavērt, tai i acs vītā, i redzeišona. Kai nauda juoskaita, tai vyss propuļs beigts. Baba puktoj viņ, tok nikuo nasoka. Sova taisneiba tī ir. Kai īsavērt, ka kas na tai, jei redz vysu. I Pītera nasukuotū golvu, i malnū muti, i dzeda saplāstuos biksis.

Jurs tik vys īguodoj pavuiceit, ka bez školu tei Pītera gudruo golva kai začam slidys. Braukt varātu, a voi vajag. Da i kas začam slidu dūs.

Pa sprostam dzeivi nūdzeivuot var i bez školu, dzeds vys dasoka. A jaunim vajag izasist iz augšu. Tod i večus īguoduos, i sova Juosmera naaizmierss. Kas ta nu tūs dzāruoju ir, kas palykuši dzeraunē pakšus stateit. Dzeds vys purp par sābru puišim, kas ni sīvys meklej, ni par dzeivi guodoj. Tāvuzemis ļūbeituoji. Par krutkys pudeli kotram pyrmajam atdūs.

Pīters klausuos i zyna vysaidu dzelu. Kai seņ atpakaļ nu Latgolys padzyna krīvus i nūdybynuoja Latvejis vaļsti, kai mīsta ļauds dzīduoja pakaļ sorkonajim agitatorim, a piečuok skrēja pakaļ čiulim. Kai Uļmana laikā guoja, kai beja juoaudzej cukrabītis. Kai dzeds ar bruolim i tāvu iz muola kolna plēsēs ar tom bītem – jom tok saknis na taidys kai runkulim, a īt zemē vydā. Paraugi izpliess! Da i vēļ ar mašynku lopys juoapcierš, kab cakuleņa nasamaituotu i bīte byutu dereiga nūdūšonai. Tei mašynka stuov pašelē i niule. Nikod nazyni, kod aizavajadzēs.

Par vysaidim karim tože Pīters zyna – krīvim, vuocīšim, žydim, krīvim i poļakim. Kai vīni guoja i ūtri. Kai vysim maizis i špeka vajadzēja. Kai vīni suove ūtrus, a ūtrī trešūs, a pa tū vydu latvīšam vajadzēja palikt dzeivam. Pīters zyna, ka ite ir sovi krīvi, kas audzej garys buordys i dzeivoj sovuos dzeraunēs jau symtim godu, i ka ir cyti krīvi, kas atbraukuši ite piec kara i braukoj glaunuos mašynuos. Kai jī vysi pliešās kai valni i gryb nazyn kuo. A latvīša natur nikimā. I kur ta vēļ tī čiuli, kas nasās iz lela. Kaidu besu nav.

Pīters zyna, kai baba runoj, ka ir sirdeiga, i kai jei jūkojās, ka lobs pruots. Jis zyna, kod dzedam var ticēt, a kod juosasmej leidza. Tei zynuošona naatguoja par reizis. Cik saguoja, ka lelī par jū tik apsasmēja. Kod jis skrēja pi lūga vārtūs, kai Jaunais gods atīt, voi trušu butkā meklēja Leldīņu ūlu.

Pīters zyna vieja i iudiņa bolsu, kod viejs krosta smiļktī dzan viļņus i ar jim sanas kūka gabaleņus i putys. Jis muok atškiert bezdeleigu sirdeigū bolsu, kod juos dzonoj Murku, nu bezdeleigu prīceiguo bolsa, kod juos ustobys prīškā sasāst vodūs i dzīd par tū muoti, kas voda gostus, i bārnim, kas cap gali i kam vysi tauki satak gunī – vidžu-vidžu-čurks!

Vīna gon Pīters nazyna. Kur sauleitei sāta, kur jei pa nakti guļ, cikom naspeid pi dabasu. Kur sauleite nūsagloboj leita laikā, kab naizmierktu. Jis vaicuoja dzedam, a gudrys natyka. Dzeds tik nūsmēja, ka dabasūs, a vaira nikuo nastuostēja. Baba nimoz nasaklausēja, a lyka attaisēt vystu klieveņa durovys, kab juos piec diešonys tyktu uorā i da vokora pīlaseitu pylnys māgys zuolis i slīku.

Kab Pīteram bejuse mama, jei gon pastuosteitu, kur sauleite dzeivoj. Jei zynuotu vysa, i jai vysod byut gona laika parunuot ar Pīteri. Na tai kai dzedam ar babu, kas vysu laiku skrīn dorbūs, vokorūs žālojās par sirdi i kuojom, kreit gultā i guļ kruokdami da reita.

Kod jī obeji ir aizmyguši i Piška apsamīriejuse sovā kletkā i vaira naknīb ar zūbim Pītera pastīptajā pierstā, jis dūmoj par vysakū. Kai sauleite dzeivoj tī augšā. Kai jei nu reita pīsaceļ, mozgoj muti i ād brūkašku. Kai piečuok, kod jau ir nūkaļtiejuse rosu i sasiļdiejuse gaisu, sāst pi golda i paād tai pa rikteigam, kab da vokora byutu gona.

Sauleitei ak jau ir šmuks golds. Na taids kai sātā – pīdzeits ar taukim i apkluots ar voskadruonu, kas mudri sasagrīž i tarčej taidom našmukom ausim – tai, ka cauri var redzēt bryunū, rūbainū kūku. I gulta jei ak jau tože ir. Ar taidu lelu zalta sauli golvysgalī i zalta bumbulim suonūs. Taids pats šmuks kūka krāslys i skaps, kur stuov juos zalta kleitys.

Mama zynuotu, kur sauleite dzeivoj. Jei tok ari ir dabasūs. Varbyut jei īt da sauleitis gostūs, gastiņčam nas peirāgus i tod kūpā dzer čaju. Redzēt to navar. Cik Pīters ir dabasūs vierīs, nikuo nav redziejs. Acs apžylbst tai, ka vēļ lobu šaļti redzīs tik malns, a nikuo pruoteiga radzāts to gon nav nikod.

Naz, kur mama niule dzeivoj, ka naīt gostūs i da Pītera. Baba soka, ka vadaklys sapynā nav redziejuse ni reizi. Jau godi pīci apleik, a vys nikuo. Vys radzātu, vys vīgļuok tyktu. Deds tik saryuc iz juos. Kuo kairynojūte seve. Ni tī kas vaira leidzams, ni gluobams. Kas guojs, aizguojs. Unuki iz kuoju juopastota. Tū vīnu car augstškolu juoizvalk, a mozū koč školā palaist, koč tuos devenis klasis lai pabeidz, cikom sovi vēļ iz pasauļa i nav vīns kai piersts. Cikom bruoļs spākā sasajem i teik pi vītys.

Vīns jis tev, baba vys atcierš. Kur ta tī glaunī rodi, ka mozu bārnu večim atdeve. Tik i beja kai kuozuos ar smolkom suknem izalīleit i mašynys iz pogolma vyds kai paradā pastateit. Pylnu azarmali pībrauce, div dīnys dzeivuoja iz vysa gotova, vieļuok i radzāts natyka. Tik ka iz bieru rūkys padeve, a kas jūs tī vysu vaira īsavērt varēja. Mozū vēļ sūlēja pi seve jimt, jau tai kai aizrunuoja, kai nazkū sepinēja, a Juri gryud koč eļnē.

I īgryuduši byutu, – dzeds vys ryuc. – Kaidā bārnunomā prūm nu ocu. Cik nūsajimt vajadzēja, kab sātā pamastu. To taidi papeiri nakuorteibā, to cytaidi. Par vacim jī asūši, par naspieceigim. Kur tok tūreiz vēļ vaļsts dorbā obeji skaitējēs. Cikom jau kombinats naaizguoja par burbuli da gola.

Baba vys tuš nazkū zam daguna, neidama svīkstu. Karūte īt car kukšyna molom kloudzādama. Dzeds klausuos, klausuos. Tryn nazi voi dzenej kaidus skolus. To ciervam kuots juoīlīk, to gūvs apaušus puorruovuse. To tys, to itys. Taidā lelā saimisteibā gona dorba. Varātu jau nadareit. A kai dzeivuosi. Ka ni pošim vaira, to unukim juoredz vīgluokys dīnys.

Pīteram cīši napateik taida runuošona, jis rauga nasaklauseit, a bolsi vys īt cauri. Tys nav tai kai ar azara bolsu, kū var nadzierdēt, ka klausuos vieja. Voi kai ar bezdeleigys bolsu, kū var nasaklauseit, ka skaņ motori nu ceļa. Azars naklīdz tik stypri kai baba, ka ir aizasirdiejuse. Babys i dzeds navar aizrunuot, koč rauga vysaiž. Jī obeji pliešās i pliešās, a tod otkon sasarunoj tai mīleigai. Jurs vys smejās, ka tei pliesšonuos asūte sportam, kab dzeive interesnuoka.

Jūceigi gon. Sātā nivīns tūs sportu pa teļvīzeri nasaver. Dzedam napateik, ka leli puiši spāka godūs pa teirumu dzonoj nazkaidu syuda bumbeņu. Guojuši sīna pļautu, na vysaidus futbolus spieliejuši. Kurs jau ir struoduotuojs, tam nikaidu sportu navajag, a kurs nu dobys slaists, tam i masīra, i uorsta vajag.

Taipat nu tūs latvīšu sportistu nikuo nav – nav tī tolka i vārtūs, i laika kavātu, jis soka. Kai jau ruodīs – niu jau byus kaida vīta voi kas, kai jau pa prīšku skrīn voi sliepoj, tai, spruodzini taidi, to kuoju sagryuž, to izastuoj. Pruoteigi cylvāki jau tī naītu vysa pasauļa prīškā pa teļvīzeri uoveitūs. Nav jau breinums, ka vysaidi lubraki iz laukuma teik i tik tierej vaļsts naudu sovim sportim. Byutu peņsionerim īdavuši voi mozim bārnim.

Pīteram taida runuošona pavysam napateik. Dūmuot, ka jim byutu nazkam iz kokla juodzeivoj. Baba tože vysod soka, ka nav kuo žāluotūs. Divejis rūkys ir, veseleiba, paļdis Dīvam, turīs. Kū tī vaira. Voi ta dzeivs dabasūs izskrīsi voi eļnē pi smutu tiksi. Taipat juodzeivoj. Sova gūvs, vuška, ciuceņa juopatur. Bārni juoizvuica. Tod jau varēs i slymuot, i nazyn kū. Koč grobā i leist.

Baba taisuos iz nazkaidu lelū slymuošonu, a vys rauga nasaslimt. Vosor jei īt iz azara pļovom laseit čaja. Pīters par sorgu leidza – skalini panest, stuņdinīkā pasavērt. Tik Piškys navar jimt leidza – ka naaizbāg. Kur vaira pļovā i zuolēs atrassi. Propuļs ar vysu kaklinīku.

Ot jau mūdis atroduši – žurkai apaušus iz mugurys likt. Nu suoku baba čortuojuos viņ par taidu kustūni, koč i Jura duovynuotu. Byutu koč kačalāna atness, i to vaira poļzis byutu. A tod sasamīrēja. Dzeiveiba viņ ir, koč i rībeiga. Rūkā jimt nagribēja ni parkū. To jau vardive iz pļovys lobuoka. A ēst to padeve. Dīvam vysaidu kustūņu vajag. Kam tik taidu bīdāklu kletkā juotur – atroduši breinuma. Klāvs pylns ar žurkom, navar veikt i travēt, a ite žurka kletkā ībuozta i vēļ ar vitaminim baroj.

Vylks ruovs tūs vitaminus – ogruok cylvāks izauga i nūmyra bez vysaidu vitaminu. I pats bess juo naruove. Niu jau vysim mūde pajimta – to zuolis, to vitamini. Kas ta ogruok beja – aizguoja iz pūru piec dzierviņu, peisā pīlauze avīšu. Pīvuorēja keiseļa i čaja i vysi dzeivi palyka. A kam jau beja mierstamais, tys i damyra. Niu izdūmuojuši i operacejis, i sazyn kaidu besu. Dokturu pylns pasauļs pīsaplidiejs, vysi nu ļaužu slimeibu dzeivoj.

Baba vys čortojās, ka da doktura baileigi gara braukšona. Vysa dīna propuluse, skaiti kai čūkstā ībuozta. Cikom aizbrauc, rynduos izasiedi, cikom jau atsakroti iz sātu. Šeilaiks slymuot var tik vasals cylvāks. Kuram kotram kriekļam nav kuo tī i merkavuot – esi vacs, tok i miersti zemē. Na pasauļam par apsmīkli pa slimneicom vuoļojīs.

Tok Jura jei podčavoj kai nazyn kuo – pa sovom školom i dorbim nūsaskriejs kūds kai nabogs. Ni taidam mīra, ni kuorteigys paiesšonys – kū tī nu sātys pīsajimsi leidza, a vys jaunam vysakuo vajag. Pošūs spāka godūs puiss īt, a caurom dīnom pi gruomotu juosēd. Kas tī saīs, kas nā. Tok jau zam vacuma mož īraudzeisi. Jei tai runoj i var dzierdēt, ka nu napacīteibys nazyna i, kur liktīs, kur byut. Byus Jurs dokturs, byus saimē sova byušona. Vysys sābru buobys tod redzēs – i izvylka, i izaudzēja, i iz kuoju pastatēja, i vēļ kai izškoluoja. Cyts bagaturu dāls pa sātu slaistuos, a Jurs pošā leluokajā školā vydā tics i dreiži jau veiks. Kas tī palics – eksameni da suņa aste!

Dzedam dasamat kuoss i jis tieš tai, ka buordys gols treis. – Nasaun zvierbuļa, kas vēļ nav izparāts. Cikom nav veics školys, pa pasauli nasaploti!

Baba aizacierš. – Es tev plotūs voi kū? Ka sātā kū pasoku, vysa i plateišonuos!

– Kū ta pa sātu. Ak jau i pi autolaukys pļurksti, i pi dokturu. Kurs bess teve nazyna! – dzeds burkš zam daguna.

– Apsaaudziejs kai sābru uozs – par staraveri taisuos voi kas, ka buordys naveižoj nūskiut. – Baba jau palykuse sirdeiga i runoj čārkdama. – Cikom jau vēļ dorbā guoja, koč seve pīpasēja, vys ar odekolonim lējēs i koč nedelī reizi nūsaskiva piec cylvāka. Niu kai vacs bīdāklys – apaudzs i slaistuos pa sātu.

– Da kū tu, buoba, zyni nu buordys. Zīmā syltuoks. Da i mozuok nūsajimšonys. Paraugi poša skivusēs dīn dīnā, tod valna radzātu!

– Es tev skivusēs! Sasaviers pa teļvīzeri iz jaunūs mārgu izskiutūs vuoveru, niu maņ te skiusīs. Es teve naaiztīku, tu munys skiušonuos mīrā līc! Valna tu redziejs naesi! Īraudzeitu i pats nūsabeitu. Da kuo tī beitīs. Pasaver spīgelī, da ni taidu čortu īraudzeisi! Apaudzs kai sābru uozs i slaistuos apleik!

Dzeds tik atmat ar rūku i dora sovu dorbu. Kū tī vysa pasauļa atsaviersi voi buobu runuošonys pīsaklauseisi. Taids jom i dorbs – tēst i tēst. Parunuos i aizmierss.

Tai jau saīt. Par šaļts baba jau runoj par cytu. Nej svīkstu i navar saprast, kas kust mudruok – lizeika kastrulī voi mēle pa muti

– Kapustīnis vadakla, dzie, laikam otkon stuovūklī. A ni iz teiruma naredz. Vyss aizaudzs, otkon rudiņ usnis viņ putēs, – baba jau sakiuluse svīkstu, lizeika vaira nakloudz pi pastruļa molu, ka šļakst viņ. – Pīdzemdēs bārna, puordzers naudu. Par laika i jauns jau kluot. I kur buobai spāka jemās. Bārnu, bārnu. Jau cik jūs vaļdeiba jai pajāmuse, a vys otkon. Pasauļs īt propuļšonā. Izkastrēt taidys, lai nazyna lobuma. To skrīn kai kucis.

Baba apsaraun pusbolsā i ar ļundurku dalej jaunajam svīkstam solta iudiņa. Juoizskoloj div treis reizis, tod lobuok stuov. Panejis jei jau saliejuse kruškuos i nūsmolsta ar svīsta nejamū kūka lizeiku dzaltanuos svīksta pickenis.

– Bārns otkon sasaklausēs vysaidu breinumu, otkon nazynuosi, kai mutis aizbuost. Kū dzierd, tys vyss iz mēlis. – Baba verās iz Pītera i soka, tok navar saprast – jam voi dzedam. Mož poša sev.

– Kū tī – bārnam bārna saprasšona. Tik taids izdzierss, tik jau piec šaļts naatguoduos! – dzeds vys rauga apmīrēt. Jis trīp iz maizis svīkstu, grīž škēli kubiceņūs i līk mutē. Protezi na prīca, kū ta sakūdēt var, tok nasajūdeisi to jau nikuo lela.

– Kab tik večim napalikt bārna pruotā, – baba nūpurp zam daguna, līdama cyuku spanī svīksta sulys. – Cikom jau itī obeji pi pruota īs. Jurs to, skait, jau dokturs, tik ka škola juoveic i lobuoka dorba juodaboj.

Jei salīk svīkstu bļūdā i sataisa ar lūka lizeikys molu viersā iz juo sauleiti. Iznas siņcēs, viersā izlykuse škīvi. Pīteram nuosīs īsasyt paneju smoka – drupeit skuoba, drupeit solkona. Panejuos juomozgoj mute, paliks boltuoka. Nikaidi raibumi viersā nasamess. A dzeds soka, ka lobuma navar maituot – juodzer vydā i cauri.

– A kas vēļ nu ituo saīs? – baba ir īguojuse kuknē. Dzeds verās iz juos i dzer sovu kopeju. – Golva to gudra, a vys iz kuoju vēļ juopastota. – Dzedam jau laikam aizamets. Pādejū maizis riceņu nūlīk naapāstu. Ar acim otkon vaira kai ar vādaru.

– Nui, elnis byušona. Vuicīs i vuicīs. Cik tūs školu juopuorīt, cik bikšu juonūplieš! – jis soka i pīsaceļ nu golda.

Baba aplej i sev kopeju i aplīk ar spotkeņu, kab lobuok īsavylktu. Reita dorbi apdareiti, īdzers kopejis i liksīs kaidu strēčeiti atstīpt kuoju.

– Da i otkon nūsadauziejs pa uorīni kai čapāslys. Otkon drēbis ar plemem. Cik merkavoj īstuostēt, tik jau otkon kur īlein. I kur tī dubli i nateireiba jemās. To nazkaida eļļa, to kvāpi.

– Da kū tī. Cikom jau mozs, cikom i bārna byušona. Vysa juoredz, vysur juoīlīn. Tiks leluok, i namaneisi, kai izaugs. Te puika, te jau puiss. – dzeds daīt da golda i pasaver sovā kopeja kruškā. Vaira nav ni lasis. Jis nūlīk krušku iz plitys molys i verās uorā pa lūgu. – Taisuos tai kai iz leita. Nikuo nasamierks?

– Vyss, dūmuot, sanasts ustobā. Nasaleis to jau. Kuo tī vaira pīskrīsi. Kuo tī besa pīgluobsi. Ka par varis īsi, vysa prāca propuļs!

Kod dzeds aizguojs iz gultu, baba vys maisa sovu kopeju, verās pa lūgu i nasoka nikuo. Juos mute vysa vīnuos grumbuos. Byudi meiksti i spolvaini, ar taidu kai seiku spaļveņu. Jei verās pa lūgu. Gaisma kreit iz juos byudu, iz daguna, iz skusta.

– Byus, byus leits. Vys iz mīga valk. – Jei runoj kai pi seve, a verās iz Pītera. – Paesi kaidu šaļteņu vīns. Ka gadīnī gulātu īsi, to damet durovys. Lai vysaidi dzāruoji i zagli naīpluovoj. Esi tok mets, dasnīgsi? – baba vaicoj, koč zyna, ka Pīters muok vysu. I durovys aizmest, i lūgu dataisēt, i cepļam zasauku aizsaut i duravenis dataisēt, ka guņs izakuriejuse i vaira nasagailej zyluos čada līsmis.

Vydā nav nikaidys siedeišonys. Juoredz, voi vyss sanasts zam jumta. Pīters losa pa pogolmu izsvaideituos reikys i dieļa golus – dzeds taisa vystom dātivis i pīnosuojs materiala. Ka saleis, nabyus labi. Dodzs ar acim verās jam pakaļ, atsasieds pi sovys butkys. Suņam korsts.

Cikom kas, jis jau pīlāc kuojuos i skrīn vysā kēdis garumā. Nu suokuma ryuc, sabūzs spolvu, tod aizarej. Tod jau rej aizavylkdams, kēdē kuordamīs. Pīters īt vārtūs, kas par byušonu, a nu klāva gola jau atsaslīn Pedze. Jis īt nadrūsai, kai tauksteidamīs. Otkon pīdziers. Baba lomuosīs, dzeds dzeis paceļu. Cikom jau cyta gola nabyus – dūs čarku, vērsīs, kai izdzer, nūsaklauseis juo glupuos runys i gaideis, cikom aizaslīs prūm. Lobuma tī nikaida. Tik kur tūs ļaužu pīsajimsi. Īs sīna laiks, vajadzēs i Pedzis paleigā. Puordzartom īkšom, steivs i nūkūdiejs. Tok vys jau puiša cylvāks – ar sokumim sīna padūt voi daturēt.

Pedze leigojās pīdziers i murmulej zam daguna. Dodzs rej vīnā rīšonā.

– Ak tu, kryumu bārns. Kur tovi veči, ka pasaulī palaiduši i nasaver. Ak tu, kryumu bārns. Pa pasauli pīlaseits.

Pīters klausuos saulē damīgtom acim. Juo moti juņa saulē jau paspiejuši izdegt. Mīsa vieja i saulis aprauta. Acs lelys. Puorīt vēsme par pogolmu, īsašveikst lopys i saule jau raunās aiz muokūņu. Mīsu puorjem kai šārpys. Solts. Eistyn byus leits.

Pedze verās i smejās sovu dūrnū dzāruma smīklu, – Kryumu bārns, kryumu bārns. Kur tovs tieteņš, kur tovs tieteņš. Pa pasauli pluovoj. Ni saimis zyna, ni bārna. Pasaulī tieteņš!

Pedze atsasieds iz ustobys gaņku i dzenej sova. Jis verās iz Pītera, i juo bolsā ir nazkas rībeigs. Pīters bāgtu, tok iz kurīni. Klāvā nav nikuo, vyss tukšs. Raibale gonūs aiz vacuo muorka, vuškys sadzeitys tuolejā duorzā. Syvāni saguojuši klāva golā zam šlivu i ūrc zam leita. Namīreigai trynās. Bezdeleigys nosojās iz prīšku i atpakaļ, pa šaļtei aizaklīdz. Nav ni Murkys, ni Piškys. Dodzs rej vysā bolsā. Pīters daītu da juo, a bais. Kas tī suņa zyna. Dodzs to lobs, Pītera nakūstu. A var kēdē īraut. Da i jis nasavārtu. Laksteitu i skrītu. Ka suņs rej, jis Pītera naredz.

Pedze pīsacieļs i rauga tikt ustobā. Gruobstuos ap kļamku i vys atsaver iz Pītera.

– Kryumu bārns, kryumu bārns. Kur tovs tieteņš, kur tovs tieteņš.

Pīteram žāl dzeda ar babu. Jī niu tik aizguojuši gulēt. Tok viersā izguojs nazkas taids, ka jis navar ni pakustēt. Navar aizīt Pedzem prīškā, aizcierst jam durovys zam daguna, aizmest kļamkys i tod lai jis dauozuos aiz aizmastūs durovu.

Kam Pīters uorā guoja. Byutu palics ustobā, aizmets durovys, kai baba lyka, nikaids Pedze natyktu kluot. Pīters stuov i verās. Niu jis navar nikuo. Niu vyss ir cauri. Kab kurs nu lelūs izītu paliegā. Jam žāl babys i dzeda, tok mīrā jau tys dzāruojs nasaliks, cikom byus kū salauzs.

– Kryumu bārns, kryumu bārns. Kur tovs tieteņš, kur tovs tieteņš? – Pedze ņūrd zam daguna. Jis tū na Pīteram soka. Jis nazkū runoj, jis runoj pats sev. Pats deļ seve soka. Murmulej pa dzārumam i nikuo cyta.

Baba, pasamūduse nu mīga, izīt pa durovom i nūsastuoj iz slīkšņa. Nu suoku nikuo, jei tik verās iz Pedzis.

– Kur volkojīs, susātive taids! Jau pīsaliejs pylns, vys nav gona! – baba lomoj Pedzi, salykuse rūkys suonūs. Pučainuo kleita saburzeita, jei atsalaiduse gultā taipat ar vysom suknem. – Nikuo nadūšu! Ni čarkys, ni pusčarkys. Ej iz sātu! – jei bolsā gamanej i dzan Pedzis prūm.

– Kryumu bārns, kryumu bārns, – Pedze tūrkš zam daguna. Kryumu bārns… – Jis navar viņ veikt atkuortuot.

– Naškeista dzāruojs, smyrdaklys taids! Voi īsi iz sātu! Bārnam te vysaidys glupeibys runuos. – baba niu ir aizasirdiejuse i jau bļaun bolsā. – Ej iz sātu, valna susātive!

Niu i dzeds ir izguojs uorā, tok Pedze vaira nasaver ni iz kuo. Īt prūm tīpat car klāva golu, kur pirmeņ atguojs. Nūnosuotī gumejnīki šliuc pa saulis izdadzynuotū zuoli, biksis izleidušys nu kaļovu.

Dodzs niu rej vēļ skaļuok. Pīteram ruodīs, ka suņs atsaraus nu kēdis. Kai dzeds pogolmā, suņs rej vīnā rīšonā. Jis Pedzis gotovs apēst, koč tys jau seņ aizguojs nu pogolma.

– Kas bejs, bejs. Kū tī ļaužu runuošonys zynuosi. – dzeds rauga apmīrēt babu. – Zam ocu Dīva cylvāki, a pa pasauli taidys spletnis nosoj, ka ni tu, ni es taidu myušam nazynuotu. Kas ir bejs i kuo nav bejs – vysa īguoduos! Koč ir i sova taisneiba jim. Taipat ir i acs, i auss. I redz, i dzierd. Taisneibys nanūglobuosi. Taipat gaismā tiks.

Dzeds nūsaver pakaļ Pedzei. Pi klāva saaugušys ņuotris, byus juoapkopoj ar izkapti. Ji daīt pi suņa. Juoparauga kaklinīks. Itai vīnu reizi jims i atsaraus. Tod zynuosi kai škodis moksuot.

– I kur taida dusme rūnās. Syuda suņs i tys zyna, kurs lobs cylvāks, kurs jau nalīta! – baba vys būrkš pi seve.

Pīters verās, kai Dodzs mīdzās pi dzeda kuoju, kai jis syt ar asti. Kai dzeds gluosta suni, kaidys jam vacys rūkys.

Baba stuov iz gaņku i brauka partukā rūkys. – Vys tī ļauds kuo zyna. Cik godu jau puorguojs, vys runoj, – baba soka dzedam i iz Pītera i nasaver. Bejs jis tī voi nabejs. Stuov iz pogolma vyds, a nivīns juo naredz.

– Da kū tī, malns, dzāruoja runys! Pīpļurkstēs vysa besa! Volkojās apleik i pliesnej. Pīsagruobsta pa pasauli nateireibys i bļuznej. Nateirs pats, nateira i volūda! – dzeds vysā sirdeigs. Plyukoj gūvs apaušus. – Tei, zmirka taida, ar vysu saraun. Kur taidys gūvs rūnās, tiņ koč ar druoti ap rogim!

– Paraugi tik aptiņs! Gūvs kai gūvs! Ka naveižoj apaušu sataiseit, ta kas tī vaineigs! Saregž nazkaidys pliutinis, tod breinojās, ka tryukst. Piņs nu lobūs striču, to i turēs, na ituos sovetskuos duraceibys. Puorpyvuši i puorbejuši tī šņūrki jau, a jam kab tik ībuozt!

– Da pa tevim vysu jaunu! Kur tuo jaunuo pīsajimsi! Itai iz lelceļa izvessi par vīnys vosorys!

– Lelceļa jam! Desmit reižu puorsaisteit to dzela. Ot jau gudreiba! Pīpyn nazkaidu pynaklu, ni jī tur, ni kuo! Gūvs, tik verīs viņ, otkon duorzā i duorzā. Nūēss vysu plyku, tod to byus. Taupeituosj atsarads!

– Da kuo tu, buoba, zyni! – dzeds jau vysā sirdeigs, meistej rūkā apaušus.

Niu Pīters vaira nasaklausa, skrīn iz azarmali. Smylgys cierš pa kuojom, nazkas īsadur kuojā. Pa besim vysu! Parkū jam nivīns nikuo nasoka.

Azarā atspeid saule, smiļktīs dag kuojis. Pīters stuov i verās. Parkū jam nikuo nasoka. Kur juo mama. Iudiņs ir solts i sytās pi saulē sakorsušūs kuoju.

Pīters nūtupst i cauri pierstim byrdynoj slapņuos smiļkts. Juos saleipst taidom kai plēksnem, byrzt rūkuos, saulē speid, sasalej kūpā. Pīters gruob slapņūs smiļkšu sauvi i svīž azarā. Lai teik!

Parkū nivīns nikod nikuo nasoka. Jis ir vīns pats iz pasauļa. Jis vaicoj viejam, iudiņam, saulei. Kur mama. Pīters ir nasaprasšonā, parkū vyss ir tai. Tai nazkai na tai. Ni tai i ni itai, a nazkai tai.

Bruoļs tuoli i atbrauc par daudz reši, jis struodoj Reigā par sanitaru slimneicā. Dzeds ar babu ir meili, a svareigūs lītu jī taipat nasaprūt. Jī vys runoj tik kotrys par sovu i ūtra nasaklausa a ni.

Jis sēd laipys golā i verās iudinī. Matās tymss, nu Juosmera vinis pusis atīt leita padebeši. Te saule, te vyss sasamets jau vysā malns. Pīters verās tymsajā azara iudinī, dybyna i naredz.

Pīters zyna, ka bruoļam ite dziļums da kryušu. Ka jis ir izamauoduojs da seita, atsaspīž iz laipys gola i ar spāku izlāc nu iudiņa, vyss slapnis. Bruoļam ir bolta uoda, iz uodys zūsuoda i laseitis. Piec mauduošonuos jis ir solts. Sēd iz laipys i kaļtej motus.

Iudinī skraida nazkaidi ziernūkli, taidi kai iudiņa miereituoji, tik mozuoki. Zib viņ. Kai jūs iudiņs naaprej. Ka itai mīreigi sēd, var īsavērt vysa kuo. Tī maudoj mozuos zivtenis, tī vardive izbuozuse golvu i aizkūrc. Jai smīkleigi byudi – tai gludi, a tai jau ar boltim pyušlim. Ka vardivi nūgiun, jai vaira nav tūs pyušļu.

Laivā škeļvinejās iudiņs. Apglumiejuši dieli, nazkaida zaļa žuļkts staipuos gar laivys molom. Iz beņča tuorpu banka, laikam palykuse nu nedelis suoku. Tuorpi ak jau saulē sakoltuši. Nav pasaulī nikuo šmuka.

Pīters verās azarā i dūmoj. Nu kam vysam vajadzēja tai saīt. Baba otkon lomojās ar dzedu, i nav nivīna cyta. Jī ak jau i naredz, ka Pītera nav sātā. Pliešās sovā storpā i cauri.

Voi mama tože tai plēsēs at tāvu. I kur jī niule, ka jūs nav.

Laipa nūsaleigoj, Pīters sasaraun i atsaver. Ak jau dzeds atguojs vastu iz sātu. Leis, ruodīs, aizīt suonim, ak jau nikuo nabyus. Tok voi ta lelūs nazyni – kab tik pa jūs pruotam. Pa sovam nikod nikuo navar byut.

Iz lapys ir Jurs! Puorsamaucs dzeraunis drēbēs, mugurā vacī šorti. Jau sātā nu Reigys! Bruoļs, juo bruoļs ir sātā!

Pīters kauneigai pīsaceļ. Kū niu. Pīktdīne. Kai jis tai aizmersa. Gaidēja jau cik nedeļu, a šudiņ aizmiersa.

Jis nazyna, kur liktīs, i stuov laipys golā. Grybātūs dasaglaust, a kai jis tai. Jurs padūmuos, ka mozais bārns. Da i kam vajadzeigs. Jurs padūmuos, ka kas nūtics. A nikuo tok nav bejs. Nikuo taida.

Jurs atsasāst tīpat sūplok. Jam kuojis snīdzās da poša iudiņa. Īmiercs kuojis azara iudinī, jis kustynoj kuoju pierkstus. Suoc kuļsteit iudini, drabazgys īt pa gaisu, laipa leigojās, Jurs smejās.

Itai Pīters tože muok. Jis stīpās i rauga dasnīgt ar pierstu golim iudiņa, a nikai nasaīt. Laikam iudiņs apsieds. Jau pats juņa vyds, mudri juoīt pi sīna.

Jurs sagiun mozū bruoli aiz placa, – Susurs tu, naīkreit! – jis soka i smejās. – Pakaļ jau naliekšu!

Jis smejās, a Pīters zyna – bruoļs lēks. Bruoļs var puormaut azaru, bruoļs var vysu. Jis muok pļaut zuoli, jis atnas gūvei zuolis nostu, ka nūleigoj vīn. Baba nas pamazeņam, dzeds vad ar tačku, a Jurs nūsasmej, sagruob i atnas par reizis. Baba tik nūsaklīdz – Puorsastīpsi, bārns! – A jis tik nūsasmej i pagiun spaņus, tačku voi kastis i nūlīk pi vītys. Cyta dzela, ka bruoļs sātā. Vysi dorbi atsavad. Kur dzeds ar pruotu i pamazeņam, tī bruoļs ar spāku i par reizis.

– Parkū Pedze tai sacēja? Par tū kryumu bārnu. – Pīters naiztur i vaicoj. Reiz par reizi juoteik pi skaidreibys.

Bruoļs klusej. Jis sēd sūpluok i nikuo nasoka, laikam dūmoj. Pīteram palīk bais, varbyut bruoļs nikuo nazyna. Varbyut Pīters nimoz nav juo bruoļs. Mož jū atroda kryumūs i atnese iz sātu.

– Pedze ir dzāruojs! – bruoļs davalk sev kluot mozū bruoli. Tys ļaunās i dasakļaun cīšuok kluot. – Pedze ir vacs dzāruojs, Pedze ir duraks. Pats guļa pa kryumim, viņugod beja slimneicā ar atsaļdeitom nīrem.

Pīters atguodoj gon. Dzeds nūsalomuoja i atvede Pedzis suni. Tys beja izagaladniejs da smierts i kryta reit vuoreituos buļbys. Reja kai gali, nazynuoja māra. Baba zīde jam ar zeļonku koklu, kur stričs beja nūtriņs uodu da jāluma. Suņs kauce, a aizbēgt navarēja – dzeds turēja aiz skausta. Kaklinīka tam suņam nabeja, tikai kaprona stričs, kas beja īsagrīzs uodā i īsavieļs spolvā.

Dzeds suni palaide vaļā, i jis, asti īruovs pakalē aizbāga aiz pakša. Tod otkon leida āstu. Kod Pedze atguoja nu slimneicys, suņs jū nu suoku aprēja, tod skrēja lyzguot muti. Pedze rauduoja.

Dzeds gribēja izlomuot tū dzāruoju, a nasacēja nikuo. Tik beja aplics suņam jaunu kaklinīku, nu uodys. Lai koč tik tuo lobuma. Vysa pasauļa naizgluobsi. Nabyus ituo, byus cyts suņs.

Kai tys suņs tyka vaļā nu saitys, vys skrēja gostūs. Dodzs vysod rēja, rēja, a suņs nikuo – tik paslaptiņ lein, kab tyktu pi kaida gorduma. Baba nasacēja nikuo, tik īlēja jam kaidys zupys voi putrys. Lai jau ād, cikom var.

– Myusu mama ir dabasūs, – Jurs otkon aizarunoj i rauga ar kuojis eiksi dasnīgt laivys gola. Jam nasaīt, koč nikuo daudz natryukst. – Jei beja loba, teve cīši ļūbēja.

Jurs vys tur Pīteri ap placim, i tys ļaunās. Ir tai syltai i labi, ka bruoļs tepat. Mama ļūbēja Juri tože. Jei vysus ļūbēja.

– Jī ar papu tyka avarejā. Paps beja vaineigs, naīsavēre rikteigi ceļa. Tyka zam smoguos mašynys. Niu jis pats seve komoj.

Jurs runoj kluseņom, i ruodīs, ka jam ir bais par tū vysu runuot. Ka jis naļūbej tuo stuosteit, a vajag. Pīters mīdzās jam kluot.

– Paps izguoja nu cītuma i aizbrauce iz uorzemem. Jis syuta naudu dzedam ar babu, a gostūs da myusu atīt beistās.

Jurs ir dasnīdzs laivys ar lobuos kuojis eiksi, pavalk sev cīšuok kluot, tod gryuž. Vyss až nūtreis, a laiva maun prūm. Nūžvadz kēde, tuoli jei natiks, tik azara viļni sytās pi juos suonu i aiz jūs palīk slapni zali pādi. Laiva tymā vītā speid kai ar ļaku.

– Jis atīs kod naviņ da mane i teve, da sova tāva ar muoti. Paps atīs. Da sova tāva i muotis. Da myusu dzeda ar babu.

Bruoļs sūlej, i Pīteram ruodīs, ka tai i byus. Vīnu dīnu pogolmā īīs paps i aizvess Pīteri sev leidza. Jurs varātu, a jam nav tik daudz laika, kab nūsajimtu ar bruoli – lekcejis, dorbs. Jam saītu vīnam četruos sīnuos sēdēt. Kū tī daudz nu piļsātys radzātu.

– A cyti rodi? – Pīters nasalīk mīrā. – Parkū nivīna poša nav?

Juram laikam tics solts, jis ir sacieļs kuojis iz laipys i saruovs sev kluot. Iz lytku matās zūsuoda. Iz izbaliejušuo kūka palīk tymsi iudiņa pādi. Dzeislys izdzeitys saulē, var redzēt, kai kūks audzs.

Baba taidā reizē soka, ka nu mauduošonuos dasamets zūsiņs i dzan apsamaukt syltuok. Dzeds soka, ka iudinī var tikai tik ilgi sēdēt, cikom uoda nanūsamat kai zūsynam. Jis izamauduojs sēd krostā i gaida, cikom Pīteram apniks broduot pa iudini, kuļt šļakatys i staiguot iz rūku pa azara dybynu.

Jurs slauka ar pierstu iudiņa lasis nu kuoju. Piersti gari. Jis byus kirurgs. Kod jis veiks itū školu, tod jam byus juoīt praksē. Tod jis struoduos vēļ vaira i izavuicēs da gola. Vēļ ilgi juosavuica. Kod bruoļs pabeigs vuiceitīs i dabuos loba dorba, jis Pīteri jims da seve. Vys jau kai naviņ izdzeivuos par obejim. Pīters jau muok skaiteit da symta iz prīšku i atpakaļ, jis muok drukuotūs burtus. Baba pa smīklam īvuicēja, pa zīmys vokorim. Jis nikuo nav aizamierss, koč dzeds smēja vīn par taida jaunskunga golvu. Da školys reižu desmit aizmiersškys. Nav vys. Muok smiļktīs izviļkt i Jura, i sovu burtu, muok pīraksteit, kai kuru sauc. Vaclavs. Jadviga. Jurs. Pīters.

Cyti rodi nasās iz lela. Tāva jī nikod nav ļūbiejuši. – Jurs nūsoka, samīdzs zūbus. Vuordi nu juo izatryn kai par spāku. – Tai goduos. Jī ir, a jūs nav. Myusim jim nav juodaruoda. Jūs taidu nimoz nav. Ir dzeds ar babu, ir ciocis Magda i Zina, jūs meitys. Onkuļs Jezups. Mes asam vīns deļ ūtra!

Bruoļs pīsaceļ kuojuos i īt pa laipu iz molu. Pīters pakaļ. Kū bruoļs, tū i jis. Nūkuops iz zemis, Jurs saglauž motus, nūskoloj iudinī kuojis – nazkas dalips. Verās, varās nazkuo iudinī, tod pagruob bruoli i izceļ kikuradzē.

Jī obeji skrīn kolnā iz sātu. Lobs gon bruoļs! Pīters ar rūkom apjem juo golvu. Eisi i sprūgaini moti, auss. Skrīnūt jis gryuši elpoj i reizē rauga runuot ar mozū bruoli.

– Vokorā brauksim viežuotu! Juomeklej syltuos drēbis! Skoli!

Pīters nikod nav viežuojs. Jis nazyna, kai tys byus. Kur jī paliks. Jurs vysod brauce tik ar dzedu. Sāda iz ritiņu i mikrieslī laide prūm. Cytureiz Pīters vēļ redzēja, cytureiz vaira nā. Baba beja aizdzynuse gulātu.

Jurs sprīž ar dzedu, kur niu lobuokuos vītys. Jim lelūs veiru runys. Baba taida kai prīceiga. Nasoka nikuo i zīž maizis, bārnam var īsagribēt. Da i pošim. Nakts soltys, iudiņs pavāss.

Pīters, daguojs pi Piškys kletkys, dadur jai ar pierstu. Žurka atsasāst iz pakalis kuoju, škurynoj ūsys i ūšņoj Pītera pierstu. Buys voi nabyus kas garšeigs?

– Dzierdzi, Piška! Mes brauksim viežūs! Mes ar dzedu i bruoli.

_________________________________________________________________________________

2005-08-12, 2005-08-13, 2005-08-14, 2007-06-13, 2007-11-16, 2007-11-27, 2008-10-02

Stuosts par suneiti

.
Iz kopu nikuo cīši jauna nabeja. Vātra naktī kai skrēja, tai puorskrēja. Tik ka zori vīt vītom sakrytuši, kūki palauzeiti. Vaira jau tuos zibsneišonys i pārkiuņa grudineišonys beja kai vieja.
Verīs vīn, Jonānu dūbēs vasals prīdis zors īsaguozs. Ot jī lomuosīs, ka atīs iz kopu, ot jī čortuosīs! Taišni dzaltonojuos lilejuos, pošā dūbis vydā. Vysys pučis izlauzeitys i gar zemi. Vysa prāca pagolam. Vysa syudu nesšona i laisteišona.
Nav kuo nestīs iz lela. Kopūs izdūmuojuši nazkaidys lilejis audzēt kai pa čiuļu mūdei, sazyn kaidūs duorza žurnalūs tuos mūdis nūsavāruši voi pa teļvīzeri. Pošim sāta apšmukuse kai baile, duorzeņā dodzi aug, a ļaudīs izataisa par nazyn kū. Duorznīki atsaroduši.
Seržanim tik drupeit tics. Zors pasakuors rūzeišu kryumā i kircinej. Nav jau šmuki taidi kryumi kopūs, kai mežā vysleidza, tok sovs aizsorgs nu jūs ir. Ka jau veļ zīd, to pavysam nikaidys vainis. Majā itī rūzeišu kryumi tik breineigi smuordej, ka taišni gaiss soldons. Kai garom īsi, až juonūstuoj. Piečuok, ka puorzīd, to palīkt tik taids rikteigs suseklis, nikaida šmukuma tī nav. Tik tuo lobuma, ka vys zaļš i zaļš stuov.
Babce klymbuoja pa kopu stidzeņu, davylkdama steivū kuoju i rūkā nasdama zylu emāleitu kaneņu. Korsts, maita. Pats juļa vyds, sīna laiks. Otkon juomeklej sīna vedieja. Kaudzēs to tolcuoni sasvīde, vešolys sakruove, a ar tū pošu i aizalaida pa ceļu. Kai brandiņa smoku saūde, tai i tolka pagolam. Kur niu pa pasauli plenderej, cikom jau nauda byus puormeizta i otkon byus juoīt da Babcis dorba i naudys praseitu. A kur jei lai šeilaiks struodnīku raun, ka vyss sīns zam dabasu. Vātra applyukuojuse vešolom viersyunis, vys koč tuos juosacyloj. Nastuovēs jau, nadalepeisi, kai mozuokais viejeņš, tai otkon byus nūst. Vyss sīns saguļs, poša škiunī vesšonys reize. Kurs gudrys cylvāks, tys sīna laikā pats raun, a itī pasauļa pluovi tai i blūdej apleik. Ka nav cylvāku tī, to nav!
Suska, korstumā izkuoruse garu mēli i astis gryndzynu nūlaiduse iz leju, vylkuos nu pakalis. Babce attaisēja okys vuoku, nūklaudzēja vīn, i īsavēre vydā. Suska atsagula iz zemis aizasmylkstādama i aplaide ar mēli sausū dagunu. Gryuts.
Oka kai nu Vosorys svātku izkoltuse pavysam sausa, tai i stuovēja. Kur tev itaidā smiļktī kaida iudiņa lase turēsīs. Spaņs kircinēja pi trešuo kubula, sasaškībs suonim, a lejā naredzēja ni lasis, tik malnu podu. Vys jau puiši zam kopusvātku beja runuojuši, ka oka juoparūk dziļuoka, tik kū tī bļuzneituoji – voi ta jī kū darēs, voi ta tī kaidi racieji. Otkon juomoksoj voi krutka juodūd. Dūmuot, ka pošim nivīna tivinīka te nagulātu, ka vosor poši iudiņa nanastu nu sātys. Vīnys dīnys saiminīki – ar mēli jau gudri pasakuļt. Sasūlēja nazyn kū, niu jau raks, niu jau byus, tok propula ar vysu rakšonu. Kab jūs suņs aplaistu ar škeistu syudu! Babce nūsašpļuove iz zemis i aizcierta vuoku, Suska až sasatryuka.
Piec ituos nakts vieja zori sakrytuši pa vysu zemi, Babcei tik pi laseišonys. Veļ aizvakar jei vysu beja spraunai nūgruobuse, vysys lapenis salasiejuse, pat zuoleitis izraviejuse. Piec ituos nakts vyss dorbs kačam zam astis. Rikteiga nalaime tī kūki. Koč zuodžej i nūst! Cytim kai cytim, cytim kai cylvākim, a Babcis saimei bārzs taišni pa vydu dūbeitem. Rasnys kai blučs, īaudzs kai par apsmīkli. Kai viejs papyuš, tai vysa zeme žogorūs. Da i rudiņ – cyti nūkaš i mīrs, a Babcei cauru rudini da pošu soltumu juoleikoj, cikom vysys lapenis salosa.
Ryžajai Ontūzei kūrmuļs iz grabneicys izdziņs lelu vogu, byus nu sātys juoatnas seiva i juopalej olā. Lai spruodziņs paūž lobuma, lai zyna kai raktīs svieteitā zemē! Dakosuse zemis taipat ar rūku, Babce nūsastuoja i vērēs. Dūbe malna kai nūspruoguse, ni tī puču, ni syunys. Byutu koč kaidu sprostu kopu puču ībakstiejuši, lai nastuov ļaudim par apsmīkli. Voi aplaiduši, lai kops mīreigi nūaug ar syunu. Nā, saboksta nazkaids importa lokstus, ni jī aug, ni kuo. Radinīki atsaroduši.
Ka Ontūze dzeiva beja, varēja koč nūspruogt kai suņs ceļa molā, nivīnam navajadzēja. Kai zam zemis, tai i maņtinīki atsaroda. Pīminekli baileigu pastatēja, taidu blyudzgu, ka Ontūzei pošai byutu da pusauguma. Jei jau i beja izkoltuse i sasaruovuse kai sokuorņs, tok vysleidza. Maņtinīki. Mežu izpuordeve, naudys sarause. Ni prast vaira nasalīk. Lai tī Ontūzis dūbi koč ar zemi nūleidzynoj. Niu stuov kai baile. Ni kūpta, ni nakūpta.
Ontūze poša lobuo. Varēja tok tū mežu Juoņam nūvēlēt – vys jau beja ceriejuse apsaženēt. Pa senim jau i šmuka beja, moti ryži, poša bolta kai drēbe. Tok voi ta pi kaida guoja. Vysaidi izastaiguoja, lyudzēs, prasēja. Zam Brežneva smierts nu nazyn kurīnis atblūdēja nazkaids agronoms, taidu pasiermu golvu, a vys veļ prišs i styprys. Vys braukalēja, braukalēja ar ritineiti da Ontūzis, nazkuo vys cerēja. Bīdākli taidi, zam vacuma īguoduojuši kuozys taiseit! Buobom tik dorba beja, koč spletnis labi panosuoja. Beja pat izprasiejs žyguli nu seļsaveta, vesšūt Ontūzi iz Reigu, iz teatri i nazkur iz Čiuleju muotei ruodēt. Nā, jei navajags. Tai i nūsēdēja kai baka. Vys tuo Juoņa cerēja, gaidēja, ka Babce kai jau vacuoka damiers voi Juoņs nu juos izaškiers. Niu zam zemis obeji, a Babce dzeivoj. I nikaida vaine. Gūvs veļ klāvā i vystu kaida biška. Lai jī īpyuš!
Varēja, varēja tei ryžuo Juoņam tuo meža nūraksteit. Naaizītu nazyn kam, kaidim pasauļa pluovim. Juoņam i bārni, i vyss. Par godu i pats damyra. Nā, šai radinīki. Izkosa nazkaidus muotis pusmuosys unukus i nūrakstēja vysu. Kai aptrokuse.
Kas ta jū kūpe. Na jau tī pa pasauli sagruobuotī unuki. Taipat Juoņs maizi nu piļsātys vede i nazuoli iz Ontūzis pogolma ar izkapti apkaustēja. Labi jau nabeja laist pi vacuos bryutis, tok voi tī vysod leidza izstuoveisi. Suoks veļ ļauds apsasmīt, ka Babcei veira žāl. Da lai jis propulst! Utiņs taids! Jei savylka cīšuok boltū kartona skustu, pajēme zylū kaneņu i guoja tuoļuok.
Sābru Jezupa pīminekļam bezdeleiga izlaiduse syudu, taišni puori vysai prīškai. Tai par reizis pi tuo syuda ar rūku giutīs nasagribēja. Kaida valna piec tūreiz lyka malnu pīminekli, bagaturi atsaroduši. Niu iz tuo malnuo akmiņa kotra smiļkteņa i puteklis radzams. Kur ta veļ putyna syuds.
Poša Jezupīne to naguoja iz kopu, vaidēja i braucēja leikū kuoju. Ni tī kuoja jei suopēja, ni kas. Myužam jei Jezupa ļūbiejuse nabeja. Apmuove puisi, apčaravuoja, dzeivuoja kai bagaturka. Niule pučeitis navar iz kopu nūnest. Babce nūsašpļuove. Apčaravuoja i vyss. Taids puiss beja, malnys ūsys, moti viļnim vin, viļnim vin. Kai balā kuoju dacierta, až muzykanti palēce i suoce skaļuok spēlēt. Lobu lobūs meitu izlasēt varēja, nā, pajēme nazkaidu pūra molys gūmeizu.
Suska, izalaiduse iz zemis zam beņča, eļsinēja vin. Kur pruota beja leidza viļktīs, sātys a ni nasorgoj, susātivs taids. Ni tī suņa, ni sorga, kuojis tikkū zemis dasnīdz. Bolss kai čāguonam.
Īraudziejuse, ka saimineica verās, kuce daglaude auss i luncynuoja asti. Zaraza taida, otkon apsabārnuojuse. Akmini koklā i upē. Lai naād lobuma. Cik puorīt laika, tik otkon rasnys vādars. Kur taida jāmusēs. Otkon byus juomeklej cylvāka, kas tū naškeisteibu palaiž zam iudiņa. Jau taišni pasauļam par apsmīkli. Cik tī tuo dorba, a vys nazkai pošai rūka nasaceļ. Cuoli nūkaut cyta dzela, tī koč gale teik, a kū nu ituos spruodziņa sugys.
Jezups vīnā balā beja ar jū tai doncuojs, tai doncuojs, mīdzs pi kryušu, daviļcs tai kluot, ka až elpa aizaruove. Bučuojs, oi, kai bučuojs. Par šmukū Buorbolu sauce, sūlēja, oi, kai sūlēja. Preceiškys, iz bazneicu vesškys. Šmuku sukni sasūlēja, treis bārni saguoduot i mocikletu nūpierkt.
Babce nūglaude pučainuos kleitys prīšku. Vylnonuo kopka otkon nūsatrīpuse, par div dīnys i drēbis nateirys – kū tī dzeraunē izasorguosi nateireibys. Vys kotla dybyns dasamīdz voi nateira lizeika. A kur veļ vysa īšona iz klāvu voi kur. Da i kaida dzeraunē bāda, kas te suņa redz. Tik ka iz kopu jau tai šmukuok vajadzēja. Tok voi ta jei ļaudim ruodeitīs īt voi da sovu nabašnīku. Tim tok pi vīnys vītys, kaida jei sukne mugurā, ka tik plyks čūksts nasarāgoj pret grobu.
Oi, šmuka jei nazkod beja. Šmuka kai puče. Cyskys ni par tīvu, ni rasnu. Vādars gluds, na tai kai niule – kai buca. Ciči tūlaik šmuki stuovēja, puiši kluotyn vīn glaudēs. Kas ta niule. Nūsakuoruši kai pļotkys. Paraugi seši bārni izbaruot!
Jezupa ūsys knībe byudūs, ūde jis tymā balā piec samagona, a nu puiss beja kai ūzuls, kai ūzuls. Bulku bufetā nūpierka. Ar ūgom. I šampānu. Cik taids namoksuoja. Byutu veds iz kryumim, a jei nā i nā. Nu, i kū sadzeivuoja? Juoņam ni naudys, ni saprasšonys. Pi pylna golda ar taidu propuļsi, na tik mežā iz calma. Da i beiguos veļ tyka zam tuo kombaina, pusgoda nūvuorguļuoja pa slimneicom, cikom jau damyra taišni zam Svātku, vysu Adventu izmaituoja.
Tai jau cylvāks moš i lobs, lai jam vīglys smiļkts, a saiminīka tī nabeja. Tepat jau i syut zam zemis, ni jam niule vaira juostruodoj, ni kaida bāda. Lai cyti raunās – ar gūvim i sīnu, sātu i saimisteibu. Tok, ka i dzeivs beja, nikaida lela lobuma tī nabeja. Kai sāda iz mopeda, tai jau verīs, golva nūkust car bārzim. To šahi juospielej, to veļ vysaidys glupuosts. Šahists atsarads. Kū saspēlēja, kū nā. Naudys nikod nabeja.
Jezups koč korstu asni, a nauda jam turējēs. Ir že ļaudim puiši – iz plyka calma bagateibys sarauss. Zam beigu to sasakryta, viezs voi kas jam tī beja. Gultā škeistu laide. Jezupīne staiguoja apblaugžtom acim i tusa vin. Kū tussi voi natussi, vysa sāta jei palyka, monta vaira kai saprasšonys. Na taids bobuļa kokts kai Juoņam – kolhoza laikā pats par saguodnīku struoduoja, tok voi ta veižuoja koč noglys iz sātu atnest. Opiciali jam, vysu opiciali. Tai i daspruoga ar sovu opiciali. Rikteiga groba nabeja naudys nūpierkt, daguoja jimt nazkaidu skaidu plašu, apstīptu ar bryunu drēbi. Da i lai teik. Opiciali. Bārnus jis audzēja? Nu juo olgys tī školys partukam i sorkonajam galstukam nasaguoja. Kab na Babcis vepru naudys, propuluši jī vysi byutu.
Laime taidai Jezupīnei. Īguoja bogotā sātā pi pylna monta kai spruoguse žurka, ni muļtiņa lokota nabeja. Kur jau kaidā bobuļu dzeraunē beja sagruobuota. Pa pusei staraverka voi taipat krīvīte, pa pusei poļačka voi kas tī. Kur taidys jemās. Izlein nu nazynkurīnis i pajem lobuokūs puišus. A Babcei tod jūs kopi juokūp. Da kū tī. Klāvā īīt taida bagaturka nazynuoja, Jezuops pats skrēja i struoduoja. Tik, ka jau beidzamūs gods savuorga, tod Jezupīne mudri vīn lūpus nūlikvidēja. Taida šmuka gūteņa beja. Speideigu spolvu, boltym radzenim. Galē nūdeve. Labi, ka Jezupa acs tuo naredzēja, pa slimneicom gulēja, cikom jau atvede iz sātu damiert.
Da kū jūs tī, nasagryb i dūmuot. Ni tei buoba beja zynuojuse kuo loba, ni redziejuse. Kai Jezups ak jau īruove kur kryumūs i bārna sataisēja, tai i nūprecēja tū spruodzini. Izkoltuse beja kai škeista, ni tī mīsys, ni opoluma. Kai iz gavieņa dzeivuojuse, ni galis, ni pīna redziejuse. Tyka vacuos Knabīnis maizē, tai vīnā zīmā apsavēle kai buca. Iz pavasari to i bārns pīdzyma.
Knabīne vys veļ tūzīm pi saļmu dzīduošonys buobom tusa i žāluojuos, ka Jezupeņa sīva teiruo uomreja, nu golda nasaceļ, cikom galis bļūda tukša. Pa vysu dzerauni skoluoja, ka vadakla nu peisa izvylkta, loba naredziejuse.
Kai jau unuki tyka, to i vece apsamīrēja i beja laimeiga. Ucynuojuos i bazneicā sēdēja kai tronīne – skustu apsiejuse, īsakrātuse pyrmajuos rynduos. Pi oltora pyrmuo skrēja, dūmuot, bazneickungam svieteibys datryuks.
Tyka i Knabīnei, i Jezupīnei, tyka i Babcei. Vīna meita dokturka Preiļūs. Jaunuokuos meitys īsaprecēja Reigā. Treis dāli kai nūlaseiti. Maklādams naatrassi. Vīns to nūsadzēre, ūtram sīva krīvīte. Za to jaunuokais krīva laikā izavuicēja par prīšknīku i sēdēja raikomā. Niule sorgs metala skladā, sātā ar sīvu audzej vuškys i vad iz Reigu kaidam tī kazaku restoranam deļ šašlyka. Tys napropuļs. Nu Juoņa ašņa tī nav ni smokys, Babcis parodā pasadevs. Pat avīzē beja tics.
Gostūs pi muotis gon nivīns naīt, unuku tože nalaiž. Ni dāli, ni tei dokturka, ni reidzuonītis. A lai jī īt dierstu. Iz bieru monta dalēt to atskrīs vysi, a Babce paruodēs. Mat jim tai! Sātu i zemi bazneicai, gūvi nūdūs kautuvē bieru naudai. Lai jī vysi sēd plykim čūkstim, lai sēd! Plyku pakšu naatstuos.
Babce paplēse smolkuos zuoleitis tīpat pi krysta, raudzēja nu zyluos kanenis palīt iudiņa, a tī vaira nabeja ni lasis. Vysu lobumu salēja Juoņam iz dūbis. Tī jau i saulē taišni, dag vyss uorā. Ka nalaisteisi, naklemssi kasdīnys, to da rudiņa boltuo smiļkts tik paliks, vysa plykuo smylga izdegs, kur ta veļ samtineitis. Kū ta ļauds runuos. Ka Buorbola pavysam apsalaiduse. Kuorteibai juobyut. Lai tys Juoņs kaids beja, ļaudim nav juoredz. Kai šmuki dzeivuoja, tai obeji šmuki i nūmiers.
Babce špļuove zuolēs i raudzēja nūtreit malnū Jezupa akmini. Valna bezdeleiga, skrīdama i pliuteidama. Voi cytur dierst navarēja, ka taišni iz akmiņa juolaiž! Da kū tī, valns, laiks tik korsts, saule sutynoj, da i slīku mutē nicik nabeja, vyss izkaļts. Pārkiuņs voi kas te byus, gryuts kai eļnē. Da zemis i mīdz.
Koja kai jau nūtryna, vys lobuok nakai beja. Atsakuopuse nūstyn i nūraususe svīdrus bīzuos vylnys kopkys pīdurknē, Babce redzēja, ka pīmineklis, korstajā juļa saulē mudri nūkolsdams, vys matās palāks i palāks. Syuds beja iztrīpts par vysu. Byus pret vokoru juosavalk iz kopim otkon šai kai tai. Juopagiun kaneņā iudiņs deļ tūs besa Juoņa puču i Jezupa pīminekļa. Vys jau ar lupotu i iudini tei naškeisteiba nūītu nūst. Syuds vīn tī beja, na jau greidys kruosa.
Vot Ļoļukam, tivejuo gatara večam, gon pavasar pīminekli nūlēja ar greidys kruosu. Vot tei beja dzela! Dzeivē jis beja lels spruodziņs, par bolkom naudys gatarī namoksuoja. Cik ļaudim mežu izzoga, veļ krutku voi kū jis tī nu Krīvejis vede i tierguoja, ļauds dzeršonā pavede, cik apmierdēja ar sovu dzāraklu. Buobys dzeivam kluot natyka, koč i luodēja kai piedejū suni, a pīmineklis vys vīnu reitu speidēja kai nūļakavuots. Vysa zeme smirdēja, pīsasyukuse ar kruosu. Sīva teirēja, teirēja, da beiguos pastatēja jaunu akmini. Kū tī valna izteireisi, ka kotrā dūbeitē kruosa īsasyukuse. Kai jau pīmineklis, naleidzons i grumbains akmiņs.
Jaunais pīmineklis cik cikom stuovēja naaiztykts, tok Ļoļuka obroza sīva jimā vaira nabeja koluse. Ak jau beja bais naudys zemē izsvīst. Naz, kur jī tū aplītū akmini lyka. Nateireibys skaudzē aiz vuorteņu naredzēja. Byus kur dziļuok īvāluši voi aizvaduši kur nakur, lai nav ļaudim zam ocu. Navar jau kopu monta pa pasauli vozuot, a īstuosti tu jim. Kas jau iz lela nasās, tī izdūmoj sovu lykumu.
Tok tū skotu, Babcei saguoja smīklys. Pīmineklis bryunā kruosā, nu reita až speidēja. Vysi kopi smirdēja piec ellis kruosys i remonta. I Ļoļuks car speideigū kruosu būlej sovys teļa acs, aplaists kai ar škeistu suņa syudu. Kura jau buoba pa nakti beja jāmusēs, vylks jū zyna, a pīminekli tik piec pušdīņu apstīpe ar plēvem, kab ļauds nasabūleitu. Tok vysi i tai zynuoja. Voi ta ļaudim mēlis nav, vysu izskoluos, vysys peļu ūlenis pa parapeju roznosuos. I naapsagiusi, kai vyss pasauļs runuos.
Grāks, ka gūvs tūreiz beja juoīt puorsītu i iz pušdīņu slauktu. Tai Babce byutu vysu dīnu kopūs nūsiediejuse i smolkai nūsavāruse, kū tei Ļoļuka sīva tī jemās. Kasēja pīminekli nu suoku ar nazkaidu bļaku, smyrdynuoja acetonu, lomuojuos i pa mabilku bļaustējēs. Nazkaidi puiši veļ tuos plēvis bobikā atvede, smējēs, nazkū tārgavuoja. Ļolicīne kai aizarēce, tai vysi aizlepestēja nu kopu kai zači. Nā, deļ tuo cyrka vīn beja tolka sēdēt. Kur taida breinuma veļ radzātu, ka na kopūs.
Babce sagruobuoja skalinī bārza zareņus, lopys, zuolis, vacuos pučis, dastompuoja. Puorvylkuse ar gruobekli par smiļktim, nūleidzynuojuse sovus pādus, nese prūm. Otkon tī nakryškuoni sasvīduši nateireibu kopūs. Cik roksta i lomojās, ka juosvīž kryumūs aiz kopu vuorteņu, a vys kaids luopurs vālej tepat kopūs. Vucyni taidi.
Gūvs ak jau byus izāduse zuoli, juopuorsīn iz duorzeņa pusi. Tī taida spraunuoka zuoleite paauguse. Juopaškyn runkuļu lopys, lai jau lūpam teik. Vys kaidu litri vaira īdūs. Pret vokoru, ka vāsuoks messīs, juonūīt da kopu ar tū iudiņa konu. Kaida mačalka voi kas juopajem. Kai cytaiž tuo pīminekļa nūteireisi.
Babce izklymbuoja car kopu vuortim, izkratēja skaudzē skalini, izmauce iz alkiunis i īlyka jimā vydā zylū iudiņa kaneņu. Aizgrīzuse ar druoti vuorteņus, jei puormete krystu. Kotram sova vīta – nabašnīkim i dzeivajim.
Nūsytuse nu kuoju kopu smiļkti, Babce sapruovēja kartona skustu, aizmete kopkys pūgys i aizguoja iz sātys pusi. Suska vylkuos pakaļ, rasnais vādars leiguojuos pi kotra sūļa. Ka ni reit, to pareit byus kucalāni. I kur taidā korstā vosorys laikā sadūmuojuse apsabārnuot, kuce taida.
Olūts: LaKuGa.lv

Paceļšona. Monitors

.

Varbyut dzeivei eistyn nav nikaida tolka. Nivīns nu juos nav aizguojs dzeivs, i nivīnam jei nav nasuse nikuo vaira kai smierti i aizmiersteibu.

Varbyut eistyn nav nikuo. Nikuo cyta kai kasdīnys dzeivuošona, dīga viļkšona i dīna nu dīnys tymā pošā īšonā i skrīšonā, raugūt dabuot vaira, sasnīgt i izdareit. Apdareit vysus dorbus, kab reizi byutu mīrs.
Tik mīra to nav nikod. Cikom jau smierts.
Kas par tū, ka kaida vuords ir īraksteits enciklopedejuos – juo poša to nivīns taipat naatguodoj. Kas par tū, ka par gūdu kaida mūkom ir izcalts pīmineklis voi aiz cīna par juo goreigū dzeivi voi piekšņū i nagaideitū smierti ir pastateits krysts. Juo poša to nivīns nazyna i napīmiņ. Kurs gon cyts tuo varātu, ka ni jis pats, a juo poša to nav. Palykuse tik juo gore, smierts i vuords. A cik ir taidu, nu kuru napalīk nikuo – ni plyka bolsa, ni atbaļsīņa, ni rokstu zeimis.
Tys, kas nūteik pa vydu storp dzimšonu i smierti, ir nabeidzamu najaušeibu vērtine, kam nav nikaida sakara ni ar seceibu, ni kaidim cālūnim voi sakareibom. Vyss ir paradzams, koč i mainuos. Vyss ir tys pats, kas jau ir bejs.
Nabyus nikuo jauna. Partū ka nikuo jauna nav bejs. Tikai vacais grīžās iz riņča i apžylbynoj kai opola spīgeļu bumba dzeraunis diskotekā. Ļauds to tī poši, tik cyta gaismys dzierksts atsasyt nu bumbys suonu i atspeid jūs sejuos. Bumba to tei poša, tik ļauds jau cyti – piec šaļts jau cyti. Jau piec šaļts jī ir redziejuši vaira i pīdzeivuojuši vaira.
Tik kas ir tys, kas šaļtim kai dasadur, kai dasamīdz – pajem aiz rūkys i vad, pajem aiz driebu i nūtur. Kas dzeivi pataisa dzeivu. Kas vysu sagrīž kuojom gaisā. Dasadur, paceļ i nas.
Dorbs, dorbs, dorbs, dorbs, dorbs.
Reita kopeja, dokumentu skaudze. Intervejis, analize, secynuojumi, atskaitis. Pušdīnis. Sekretare atnasuse vysu mane praseitū, iz golda dokumentu skaudze. Vokors, aiz lūga satimss, kūku zori atspeid pogolma lampuos i dzaltonzylajā snīga ānā vibrej kūku atspeidumi. Žaluzeju streipis iz muna lūga. Mašynu guņs iz īlys. Kolega atnasuse sovus papeirus. Apstruoduojuse. Paļdis. Iz kotra nu jūs vajadzeiga muna departamenta viza. Copy-paste. Dokumentu skaudze. Atļuove, zeimūgs, paroksts. Copy, paste.
Muns paroksts nazkod beja šmuks, niu palics tikai kuoss. Ka es parokstu dokumentus, kuoša golā ir punkts i streipe. Ka es īsapierku “Rimi”, punkta golā nalīku. Laiks ir nauda. Punkts kuoša golā ir laiks.
Laiks sasaruovs seikuos šaļteņuos: mūdynuotuojs, reita radeja, drēbis, trepis, tei īla, itei īla, pītura, trolejbuss atsaleigoj gryuts i pībuozts, tei īla, itei īla, dorba pogolms, dežuranta acs lūgā, atslāga, lobais reits, reita kopeja, reita avīze monitorā, dokumentu skaudze, eposti, viestulis, sarunys, pušdīnis, dokumentu skaudze, sarunys, piecpušdīnis kopeja, ziņu i izklaidis portali, klienti, čats, vokora kopeja, atslāga, dežurants, tei īla, itei īla, veikals, trolejbuss, tei īla, itei īla, trepis, sāta, vokora radeja, vokora kina datorā, mīgs kai muokiuņs, zūbu birste, ateja, gulta i vaira nikuo – soldona aizmiersteiba da reita.
A pa kuru laiku paīt dzeive. Kod tod es asu es. Voi tod, kod es dasaduru pi cytu, vot tod, kod dzeive dasadur maņ. Trolejbusā, iz īlys. Dorbā, čatā. Voi varbyut vokora kinā. A varbyut vīnu šaļti pyrms aizmigšonys, kod īguodoju tū, kuo nav bejs i nabyus – tū dzeivi, kū es asu izdūmuojuse, a kam nabyus nūtikt nikod, partū ka maņ tam nav ni laika, ni drūsmis.
Kasdīnys laika nūsisšona, kasdīnys sarunys i kasdīnys vīns i tys pats. Tikai es, kas atsaspīgeleju i atspeidu jūs vysu acīs, brillēs i monitorūs. Klienti, kolegys i vysi draugi onlainā datora teiklā.
Teiklys, virtualī ļauds, virtualī sveicīni, virtualuo es. Munā draugu profilā ir seši symti treisdesmit deveni draugi. Es pazeistu leluokū daļu nu jūs. Patīseibā es pazeistu vēļ daudz cytu cylvāku, tik na vysus jūs es asu satykuse teiklā. Maņ apleik ir tik daudz ļaužu, ka grybādama navaru atguoduot jūs vysu. Iz īlys es jūs nasveicynuotu, a teiklā mes asam draugi.
Rutina. Taida vīnaldzeiba, ka varātu vyss pasauļs pagaist i nikas nanūtyktu. Nu tuo nasamaineitu nikas.
Ka par pasauļa lītom naraksteitu ziņu portalūs, es tai ari nikod naīsaguoduotu, ka taids pasauļs ir. Tai ari nikod naizzynuotu, ka aiz tuos īlys, ituos īlys, pogolma, kvartala, veikala i dorba ir nazkas cyts. Voi ari – ka tī nivīna nav. Nikuo nav. Nikuo taida, kuo es jau nabyutu redziejuse.
Tikai naz nu kurīnis atīt virtualuos viestulis, pīna pakys veikalā i jogurts ar zemneicom i samazynuotu tauku saturu. A taida pasauļa varbyut nimoz nav – tikai iz muna pelis pakluojeņa izvylktys kontinentu konturys, kū maņ īvuicēja jau školā. A varbyut tī beja mali. Jī samaluoja par pasauli. Varbyut pasauļs eistyn beidzās tiuleņ aiz tuos vītys, kur es asu bejuse i redziejuse poša. A puorejū jī samaloj.
Nu kur ta ir tys pasauļs. Nav nikuo taida. Pasauļa nav jau niule. Ir tikai dorbs, dorbs, dorbs. Muns dators i es. Es iz biroja krāsla i vyss plašais Dīva pasauļs 17 collu monitorā.
Monitorā ir vysa muna dzeive. Es poša tī asu i laistūs tik i tik reižu sekuņdē. Verūs iz pasauļa caur stykla sīnu boltā plastmasa ramā. Kod munam dorba datoram daliks škeistūs kristalu monitoru, es mīreiga i gluda vieršūs pasaulī i pasauļs grīzsīs ap mani, šveiksteidams mp3 bolsā, myrdzādams jpg i flash obrozūs.
Es sev nūpierku jaunu ritini. 18 uotrumi. Prīkšys i pakalis bremzis. Amortizatori. Japaņu puornasumi. Mehanismi nu kaida tī metala. Myuža garanteja. Pasyutieju teikla veikalā i samoksuoju teikla bankā.
Tikai es nazynu, kod i iz kurīni es braukšu ar tū ritini. Munam biroja krāslam ir 5 ritini i šyupeļkrāsla režims. Munam sātys krāslam i 5 ritini i specialais mugurys bolsts ar 7 pozicejom. Kam maņ dzeļža ritiņs ar 18 uotrumim i puornasumim.
Kod atguoju nu dorba iz sātu, jū atvede. Precis pīguode beja īkļauta ritiņa cenā. Specialā lūdzeņā beja juoīroksta pīguodis datums i laiks. Pierkūt teiklā, ir juomoksoj mozuok, partū ka jim navajag realu veikalu. Jim ir tikai nūlyktova nazkur tuoli nu centra, kur mozuoka nūmys moksa. Tikpat labi kai veikalā preci var apsavērt i monitorā. Svareiga tikai ekrana izškirtspieja. Cik mudrys procesors. Operativuos atminis lelums. Teiklā ir vyss. Veikali, bankys i kazino, lotareja i spēlis, avīzis, radeja i muokslys galerejis.
Tik īlu te nav, pa kū braukt ar ritini. Tikai kod ta es braukšu ar tū ritini i iz kurīni. Tik iz kurīni lai es brauktu. Vyss, kuo maņ vajag, ir tepat.
Kod daīs tī laiki, kū es asu izdūmuojuse – tymā eisajā šaļteņā pyrms aizmigšonys. Kod ta es braukšu, ka nav laika pat paēst. Kod ta es dzeivuošu, ka nav laika pat sataiseit ēst.
Mes vysi esim teiklā. Jau seņ.
Es asu četru banku kliente. Maņ ir mašynys tīseibys. Maņ ir mobilais telefons ar pastuoveigū pīslāgumu. Jūs antenys zyna, kur es asu. Klaida ir nazcik metru. Es asu nūfiļmeita nazyn cik slāptajuos i radzamajuos kameruos, es globojūs nazyn cik nūvāruošonys kameru arhivūs. Munu ašņa i meizolu analizu dati ir jūs sistemā. Vysi muni dati ir datorā. Varbyut es vysa tī asu.
Muni dati ir nazyn cik kartotekuos. Es poša asu nazkur sadaleita i laikam nikod natikšu kūpā – ka vīneigi kaidā megaprocesorā, kur satak vysa informaceja.
Kab maņ nabejs telefona, maņ nabyutu dorba: dzeivūkļa kredita, veseleibys polisis, jaunūs mebeļu ar ergonomiskū atpyutys zonu, muzykys kolekcejis CD matricuos, pylna soltaunīka i syltuo iudiņa vannā. Kab maņ nabejs dorba, maņ nabyutu telefona ar videokameru i mp3 atskaņuotuoju, dzeivūkļa kredita, veseleibys polisis, jaunūs mebeļu ar ergonomiskū atpyutys zonu, muzykys kolekcejis CD matricuos, pylna soltaunīka i syltuo iudiņa vannā. Kab maņ nabejs dzeivūkļa kredita, maņ nabyutu telefona ar videokameru i mp3 atskaņuotuoju, veseleibys polisis, jaunūs mebeļu ar ergonomiskū atpyutys zonu, muzykys kolekcejis CD matricuos, pylna soltaunīka i syltuo iudiņa vannā.
Atguojuse iz sātu, īsliedžu datoru. Palaižu teikla radeju. Maņ pateik, ka skaņ radeja, cikom nūsavalku, apsamaucu sātys drēbēs i īeimu dušā. Var izzynuot kū ta jaunu, muzyka skaņ pa vysu sātu, īt maņ cauri i atsagrīž – pasauļa bolsi i atbolsi.
Kotru reizi es raugu palaist cytu radeju. Maņ gon ir puors mīluokūs teiklavītu. Vīna radeja nu Novosibirska nazkur Krīvejā, puors stacejis nu Amerikys. Jūka piec asu klausiejusēs i Balkanu radejis. Patīseibā tok vyss ir vīns. Muzyka vysā pasaulī skaņ vīnaiž – vīnys i tuos pošys grupys, zvaigznis, hiti i dzīduotuoji. Atsaškir tikai diktoru bolsi i volūdys. Tok ak jau i jī runoj vīnu i tū pošu.
Pasauļs ir tik mozs, i jis car teikla dzeislu satak munā procesorā i tumbuos. Es asu dalykuse ausi pi pasauļa sirds, a jei vysur pukst vīnaiž. Pulss vīnaids i kuojā, i golvā.
Monitorā myrgoj reklamys, burti i aicynuojumi. Jem, sajem, pajem. Giuņ, nūgiuņ, īgiusti. Epostā nivīns naroksta.
Pyrms stuņdis vēļ beju dorbā, kas gon taids varātu byut nūtics. Ka vīneigi kaids cyts kaidā cytā pasauļa styurī, atguojs nu dorba iz sātu, ir nūliems apsavaicuot, kai īt. Tok kuram tys varātu interesēt. Tikpat, cik maņ dalis par cytu dzeivem, tik kaida dale par munejū. Cik es kaidam asu vaicuojuse, kai īt, tik atvaicuos i maņ. Cik mani tys interesiejs, tik interesēs i kaidu cytu.
Vīnaldzeiba ir ituo pasauļa anestezeja, kab jis nasuoktu laksteit taidim pošim reklamu burtim, monitorā klīgdams – muna dzeive, muna dzeive, muna vīneiguo dzeive.
Iz ponnys salīku veikala pusfabrikatus. Vystys fileja, buļbu meicinis i nazkaidi korstī salati ar kuopustim i vēļ nazkū ružovu. Kab maņ bejuse mikroviļņu kruosns, es īlyktu ar vysu plastmasa trauku i āstu nu juo – tai, kai tys vyss ir salykts. Niu es jemu uorā i līku iz ponnys. Sorkonūs paļmu eļļā meicinis apsacap ar bryunu gorūzeņu, vysta izsyut i apdag nu apakšys bryuna, meicinis sasajauc ar kuopustim, vystys uoda atsadola i ījiukst meicinēs. Dagrīžu Spanejis tomatus i Pūlejis ogūrčus. Kropi ir nu Igaunejis syltumneicu. Nazkas nu realuos dzeivis dasadur – pavasara smuords, koč aiz lūga ir zīma. Bolts i bolts. Snīga kluojīņs pogolmā, apsnyguši zori. Da i vyss taidā gorā. Aizsnidzs, apsalaids i solts.
Es nimoz nasaveru uorā. Kaida atškireiba. Zīma ir i palīk zīma. Da i pogolmā ir tymss. Ari ladapučis garom i izspūrkšušom steigom iz ituo lūga naaug. Da i kam vajadzeigs. Plastmasys lūga rama breineigi izolej syltumu i mitrumu. Naizīt ni mitruma lasis, ni syltuma kapeikys. Tik zyla gaisma nu uorīnis, kas atsadur iz žaluzeju i nūkreit iz palūdzis. A kuknē vyss dzaltons i gaišs. Ite muns pasauļs, ite es. Ite navajag nikuo cyta.
Es salīku iedīni iz škīva i aizeimu iz ustobu. Atsasāstu pi datora. Izrubeju radeju. Diktors runoj nazkaidā slavu mēlē i apsaraun pusziļbē. Kas maņ gar jū. Pelei nazkaids gļuks. Laikam byus jounūpierk jauna. Īslādzu kinu. Nazkaida ni to itaļu, ni spāņu kina par ļūbisteibu. Piļsāta, dzeļžaceļa slīdis. Vīntuleiba. Reits metro voi kaidā tī stacejā. Svaiduos atkrytumi. Nazkaidi kruosaini syudi. Grafiti. Veirīts. Najaušs sekss. Munys vakarenis atdzīst, cikom ādu. Es otkon asu aizmiersuse par sovu dzeivi.
Ari sātā maņ ir dators. Bez juo navar. 17 collu LCD monitors, tumbu stereosistema iz golda i pi sīnys – breineigs kinozala efekts. Minimali leidzekli, a skaņ tai, ka prīca. Bezvodu tastatura – var pajimt kliepī, ka naktī gribīs čatuot. Var dalikt austenis i staiguot pa dzeivūkli – vyss skaņ i īt maņ leidza. Procesors īsakuortuojs golda nišā, juo navar i redzēt. Es asu redziejuse ari mozuokus, tok ite jis maņ šai kai tai namaisa. Lai stuov, cikom nūpierkšu jaunu. Jaudeiguoku. Vīnu šaļti dūmuoju puorīt iz portativū datoru, tod saprotu, ka maņ pateik muns monitors – ar sudobra maleņu i malnu asketisku ramu. Jimā ir nazkas taids. Pat nazynu pasaceit, kas eistyn – nazkas šmuks. Pi sova datora jau pīrosts. Kai pi cylvāka.
Nu vysa datora maņ patīseibā vysu vaira pateik monitors i procesora uotrums. Jis atsasauc kotrai munai kusteibai, jis zibineigi izpylda munys komandys i vīgli saņ nazkur zam golda. Jis nikod narunoj maņ pretim. Tik šaļtim izmat lūgus, kur pasoka, kū dūmoj par tū voi itū darbeibu. Sovā ziņā tei ir saruna, kū īprogrammiejs kaids cyts – kū saceit taidā voi itaidā situacejā.
Tok maņ ruodīs, ka muns dators ir dzeivs. Jis nikod nadora maņ puori. Jis nasakar, nasastuoj, nastreikoj, naaprej munus dorbus. Kai paklauseigs suņs voi zyrgs jis īt maņ pi rūkys i pīsadola vysā, kas es asu.
Pi sātys datora es struodoju, kod maņ nav juobyut dorbā. Voi ari izalīku, ka struodoju – siežu teiklā i gaidu, kod maņ kaids atraksteis. Es asu izsluopuse dzeivis, a storp mani i dzeivi vysod byus škeistūs kristalu sīna.
Maņ ir jauns monitors, nūpierku par tū dorbu, kū taisieju zam Juoņadīnys. Ar treis reizis leluoku izškirtspieju. Niu es varu vērtīs vysys kinys i spēlēt vysys spēlis. Vysus obrozus es varu vērtīs da beidzamuo pikseļa. Monitors ir puorkluots ar antistatisku kuortu. Jis atgryuž putekļus – putekli ir vysur, tik na iz monitora.
Kab munai dzeivei byutu taida kuorta.
Kab kaids dasadūrtu. Nikuo daudz – tik pīskuorīni. Vīnu šaļti dzeiveibys.
Kab kas daītu i nūgluosteitu. Īteitu skustā i nastu. Pacaltu iz rūku i nastu. Pacaltu i nūturātu. Kab koč šaļti vyss byutu pa eistam.
Es jau otkon asu vysu izdūmuojuse. Kai vysod.
Izsluopuse vierūs monitorā – kur jei ir, tei muna dzeive. Munu profilu šudiņ vārušīs septeni cylvāki. Mani nainteresej nivīns nu jūs. Kai guojuši, tai ari aizīs – svešinīki i teikla pluovi. Bankys kontā īguojuse nauda par papyldus projekta stuņdem. Interneta izsūlē digitalajai kamerai suokuma cena 5 lati. Papyldus atminis karte i sumceņa nu eistys uodys.
Niu es taisu vīnu dorbu par kanalizaceju. Tys ir nazkaids sadarbeibys projekts. Jim vajag iztulkuot skaudzi papeiru. Maņ ruodīs, es dreiži zynuošu vysu par biologiskajom atejom, divejaidu syudu atdaleišonu, jūs komposteišonu i izmontuošonu, par meizolu savuokšonu atseviški. Tys ir tikai dorbs.
Ka kas pacaltu iz rūku i nūturātu. Ka kas panastu koč gabaleņu iz prīšku. Ka kas dasadūrtu i pacaltu iz rūku. Nūgluosteitu. Dasadūrtu ar syltu i eistu rūku. Pi mane dasadūrtu.
Nav nikuo. Tikai vīntuleiba. Napuoreimūša vīntuleiba, seši symti treisdesmit deveni draugi i monitors.
Dzeivoj. Raugūt izalikt, ka vyss ir kuorteibā.
Ka tu es jauna, skaista i veiksmeiga. Ka tova dzeive ir lobuokais, kas iz ituo pasauļa ir bejs. Ka tu poša dzeivoj sovu dzeivi.
Tik ka kas dasadūrtu. Ar syltu i mīreigu rūku. Nikuo daudz – tikai sajust dzeivu cylvāku. Sevi sajust. I ka kas pajimtu iz syltu i stypru rūku. Pacaltu i nastu.
Īsadūmoj. Tu tiuleņ aizmigsi, pasamūssi i tod dzeivuosi pa eistam. Tu lieneņom aizmigsi, nadūmojūt nikuo, a dzeive poša atīs da teve. I tod vyss byus pa eistam. Vyss byus i byus, i byus, byus i byus.
.
Olūts: LaKuGa.lv

Sergejs Kozlovs SYLTĀ, KLUSĀ REITĀ IZ ZĪMYS VYDS. SYLTĀ, KLUSĀ REITĀ IZ ZĪMYS VYDS

Goduos tai – kurynoj cepli, verīs gunī i dūmoj: redz, kaida jei, leluo zīma!

I pieški naktī pasamūst nu nazkaida trūkšņa. Viejs tī, dūmoj, trokoj vātra, tok nā – skaņa ni taida, a kai nu tuolīnis, skaņ cīši zynomai. Kas ta tī?

I tu damīdz nu jauna. Nu reita izej iz slīkšņa – mežs vyss myglā i nikur nav radzams ni snīga salenis. Kur ta jei lykuos, zīma?

Nūkuop nu slīkšņa i īraugi… pļaņčku.

Rikteigu pļaņčku iz zīmys vyds. I nu vysu kūku ceļās pārs. Kas ta tys?

A tī naktī guojs leits. Lels styprys leits. I nūmozguojs snīgu. I padziņs soltumu. I mežā tics tik sylts, kai ir tik agri rudiņūs.

Tai dūmuoja Luoceits klusā syltā reitā iz zīmys vyds.

– Kū ta niu lai dora? – dūmuoja Luoceits. – Kurynuot cepli voi nā? Plēst deļ kurynuošonys skolus voi nā? I kai tys vyspuor ir – otkon vosora?

I Luoceits skrēja pi Ezeiša piec padūma.

Ezeits, dzili aizadūmuojs, staiguoja ap sovu sātu.

– Nasaprūtu, – bubynuoja Ezeits, – kai tys tai, leits iz zīmys vyds?

I te atskrēja Luoceits.

– Nu, kai? – jis klīdze jau nu tuolīnis.

– Kai, kai? Cepli izkurynuoji? – vaicuoja Ezeits.

– Nā, – saceja Luoceits.

– Skolu pīpliesi?

– Na-a! – saceja Luoceits.

– A kū to tu darieji?

– Dūmuoju, – saceja Luoceits.

– Es tože.

I jī stuoja obejūs staiguot apleik Ezeiša sātai i dūmuot reizē.

– Kai tu dūmoj, – saceja Ezeits. – Ka ir bejs leits i niu ir mygla, varbyut otkon byus soltumi?

– Nadūmoju, – saceja Luoceits.

– Saīt, ka soltumu vaira navar byut. Saīt, var byut tikai sylts.

– Tai saīt. – saceja Luoceits.

– A kab byutu sylts, juopasaruod saulei.

– Tai saīt. – saceja Luoceits.

– A ka ir sauleite, ir labi pi upis.

– Myužam nabyutu īsaguoduojs, – saceja Luoceits.

– Tod varbyut mes varim jimt i reitiškys ēst pi upis, – pīduovuoja Ezeits.

– Nui, – saceja Luoceits.

I jī īlyka skalinī sieņs, madu, čainiku, kruškenis i guoja iz upi.

– Iz kurīni jius ejit? – vaicuoja Vuovere.

– Iz upi, – saceja Ezeits. – Reitiškuos.

– Pajemit mani leidza!

– Eima!

I vuovere pajēme rīksteņus i krušku i steidzēs leidza.

– Eima, – saceja Luoceits.

Nu zuolis izleida Kāmeits.

– Beju jau damidzs, – jis saceja. – A te iudiņs! Iz kurīni jius?

– Reitiškuos, iz upi, – saceja Začs. – Īsim reizē!

– Maņ iedīņs vysod ir leidza, saceja Kāmeits i dasadyure vīnam nu sovu byudu, kas beja pīsapyuts kai maiss. Tik kruškenis nav, – i guoja leidza.

Nūguoja da upis, īkiure guņkuru, nūsasasāda ēst reitišku. Izleida saule.

Saule apspeidēje upi, viņu krostu i draugus, kas ēde reitiškys. Mygla izgaisa.

– Kab nabejs leita, – sasavībs saceja Kāmeits, – mes tok tai i nabyutu sasatykuši da pavasara.

– Kab nabejs leita, – saceja Vuovere, – tai i naatsavadeitu.

– Kab na Ezeiša, – saceja Luoceits, – nivīnam i pruotā nabyutu īguojs itymā atkusnī paēst reitiškys pi upis.

A Ezeits, dataisiejs acs, dzēre čaju, klausējēs klusumu, aiz upis pieški smolkai i skaidrai aizadzīduojušū putynu i dūmuoja – kab na jūs vysu, deļkuo ta itam zīmeigajam mežam byutu vajadzeigs syltums?

© Autors: Sergejs Kozlovs “Ezeits myglā” // Сергей Козлов “Ежик в тумане”

© Tulkuojums: saprge, 2006-2008 LaKuGa.lv

Olūts teiklā: Ежик в тумане

Papeira olūts: Козлов С. Г. Ежик в тумане: Сказки. – М.: Дет. лит., 1989. – 115 с.: ил.

Sergejs Kozlovs SYLTĀ, KLUSĀ REITĀ IZ ZĪMYS VYDS. GADĪNĪ, KA MANE VYSPUOR NAV

Vēļ pavysam nadaudz i aizadegs zvaigznis, izleiss mieness i maus, aizaleiguodams puori rudiņa teirumim. Piečuok mieness īsavērs mežā, šaļteņu pastuovēs, aizagivs aiz pošys garuokuos eglis viersyunis, i tod juo īsavērs Ezeits ar Luoceiti.

– Pasaver, – saceis Ezeits.

– Nui, – saceis Luoceits.

A mieness pasaceļs vēļ augšuok i pīlīs vysu pasauli ar soltu i naspūdru gaismu.

Itymā soltajā rudinī tai beja kasvokors. I kas vokors Ezeits ar Loceiti sasatyka to pi Ezeiša, to Luoceiša i runuoja par kū nabejs.

Tai i šudiņ Ezeits saceja Luoceišam:

– Kai vys tik labi, ka mes asam vīns ūtram!

Luoceits pamuove ar golvu.

– Tu tik īsadūmoj: mane nav, tu siedi vīns pats i nav ar kū apsarunuot.

– A kur tu esi?

– A mane nav.

– Tai navar byut, – saceja Luoceits.

– Maņ tože tai ruodīs, – saceja Ezeits. – A pieški mane vysā nav. Tu esi vīns. Kū tu dareisi?

– Īšu da teve.

– Iz kurīni?

– Kai – iz kurīni? Iz sātu. Atīšu i saceišu: “Kuo ta tu naatguoji, Ezeit?” A tu saceisi…

– Ak tu, glupais. Kū ta es saceišu, ka mane nav.

– Ka teve nav sātā, tok tu esi guojs da mane. Aizskrīšu iz sātu. A tu te! I suokšu…

– Kū ta?

– Lomuot.

– Parkū ta?

– Kai – parkū? Partū, ka tu naizdarieji, kai mes nūrunuojom.

– A kū nūrunuojom?

– Kai ta maņ zynuot? Tok tev ir juobyut pi mane voi pi seve sātā.

– Tok mane vysā nav. Saprūti?

– Tok redz kur tu siedi!

– Ite es niule siežu, a ka mane vysā nabyus, kur es byušu?

– Pi mane voi pi seve.

– Tys ir tod, ka es asu.

– Kai to, – saceja Luoceits.

– A ka mane vysā nav?

– Tod tu siedi pi upis i verīs iz mieneša.

– I pi upis naasu.

– Tod tu esi kur ta nūguojs i vēļ naesi atsagrīzs. Es aizskrīšu, puormekleišu vysu mežu i atrasšu teve!

– Tu jau vysu puormeklieji, – saceja Ezeits. – I naatrodi.

– Skrīšu iz cytu mežu.

– I tī nav.

– Apgrīzšu vysu ar kuojom gaisā, i tu atsarassi.

– Nav mane. Nikur nav.

– Tod, tod…. Tod es skrīšu iz teiruma, – saceja Luoceits. – I aizaklīgšu: “Eeee-zeeeeeeit!”, i tu izdzerssi i aizaklīgsi: “Luo-ceeeeeit!” Tai.

– Nā, – saceja Ezeits. – Mane nav ni par druponys. Saprūti?

– Kuo tu dasasieji maņ? – aizasirdēja Luoceits. – Ka teve nav, to i mane nav. Saproti?

– Nā, tu esi, a mane to nav.

Luoceits apklusa i sasavībe.

– Nu, Luoceit!

Luoceits nikuo nasaceja. Jis vērēs, kai mieness, pasacieļs augši viers meža, lej puori jim ar Ezeiti sovu soltū gaismu.

© Autors: Sergejs Kozlovs “Ezeits myglā” // Сергей Козлов “Ежик в тумане”

© Tulkuojums: saprge, 2006-2008 LaKuGa.lv

Olūts teiklā: Ежик в тумане

Papeira olūts: Козлов С. Г. Ежик в тумане: Сказки. – М.: Дет. лит., 1989. – 115 с.: ил.

Sergejs Kozlovs SYLTĀ, KLUSĀ REITĀ IZ ZĪMYS VYDS. KRAUKLIS

Pabyra smolks snīdzeņš i beidzēs, tik viejs vīgleņom leiguoja kūku viersyunis.

Zuole, nanūbyrušuos lopys, zori – vyss nu soltuma nūbuolēja, palyka gaišuoks.

Tok mežs vys stuovēja lels i skaists, tik tukšs i skumeigs.

Krauklis sēdēja iz zora i guoduoja sovu senejū dūmu.

„Otkon zīma,” dūmuoja Krauklis. – „Otkon vysu aizness ar snīgu, pīputynuos, eglis nūsormuos, bārzu zori nu soltuma paliks troski. Paspīss saule, tok na ilgai i gaišai, a agrajā zīmys mikrieslī liduosim tik mes, kraukli. Liduosim i krauksim.”

Atguoja mikrieslis.

“Liduošu,” padūmuoja Krauklis. I nagaideitai vīgli aizsleidēja nu īsiļdeituos vītys.

Jis liduojam, tolkam navycynuodams spuornu, ar tikkū radzamom placu kusteibom izalosūt ceļu storp kūkim.

“Nivīna,” – nūsapyute Krauklis. – “Kur ta jī vysi nūsaglobuojuši?”

I mežs eistyn beja tukšs i slapnis.

– Ser-r-r! – bolsā pasaceja Krauklis. Jis nūsalaide iz vaca calma pļovys vydā i lānom pagrīze golvu ar zylom acim.

– Vuorna, – Ezeišam saceja Luoceits.

– Kur?

– Eu kur, iz calma.

Jī sēdēja zam lelys eglis i vērēs, kai mežā pīsalej palākais mikrieslis.

– Īsim parunuotu ar jū, – saceja Ezeits.

– A kū tu jai saceisi?

– A nikuo. Pasaukšu čaja dzartu. Pasaceišu: “Dreiži byus tymss. Īsim, Vuorna, čaja dzartu.”

– Ejam, – saceja Luoceits. Jī izleida nu eglis zamyškys i daguoja pi Kraukļa.

– Dreiži paliks tymss, – saceja Ezeits. – Vuorna, ejam dzartu čaja.

– Es asu Krrrrrauklis, – aizsmacs lieneņom saceja Krauklis. – Es čaja nadzeru.

– A myusim ir avīšu zapts, – saceja Luoceits.

– I sieņtenis!

Krauklis pasavēre iz Ezeiša i Luoceiša ar senejom akmiņa acim i padūmuoja: “Eee-ek-k!…”

– Es čaja nadzeru., – jis saceja.

– Pacīnuošu ar madu, – saceja Luoceits.

– A myusim ir bryuklinis i dzērvinis, – saceja Ezeits.

Krauklis nikuo nasaceja. Jis smogai izplēte spuornus i aizmuove puori pļovai.Sabīziejušajā mikrieslī jis ruodējēs tik lels, ka Ezeits ar Luoceiti daža atsasāda.

– Ot ite i putyns! – saceja Luoceits. – Īs taids ar tevi čaja dzartu!

– Tys ir jis, Krauklis, – saceja Ezeits.

– Vysleidza putyns. “Pasauksim, pasauksim!” – jis drāznēja Ezeiti. – Pasaucem.

– Nu i kas? – saceja Ezeits. – Jis pīrass. Īsadūmoj, vys vīns i vīns. A cytu reizi – kai to, ka atīs…

Jau gondreiž tymsā Krauklis liduoja viers teiruma, redzēja nazkaidys tuolejis guņtenis i tikpat kai ni parkū nadūmuoja, tik plotai i styprai cēle i nūlaide sovus spuornus.

© Autors: Sergejs Kozlovs “Ezeits myglā” // Сергей Козлов “Ежик в тумане”

© Tulkuojums: saprge, 2006-2008 LaKuGa.lv

Olūts teiklā: Ежик в тумане

Papeira olūts: Козлов С. Г. Ежик в тумане: Сказки. – М.: Дет. лит., 1989. – 115 с.: ил.

Sergejs Kozlovs SYLTĀ, KLUSĀ REITĀ IZ ZĪMYS VYDS. KAI ZAČAM SAPYNĀ PASARUODĒJA EZEITS AR LUOCEITI

Pa pyrmū snīgu Začs atskrēja da Luoceiša.

– Luoceit, tu esi pats lobuokais nu vysu, kū es zynu, – saceja Začs.

– A Ezeits?

– Ezeits tože lobs, tok tu – pats lobuokais!

– Tok kas ar tevi, Zač? Dasasiest, apsamīrej. Kuo loksti?

– Es šudiņ pīsacieļu i saprotu, – saceja Začs, – ka par tevi lobuoka nav iz vysa pasauļa.

Īguoja Ezeits.

– Vasals, Luoceit! – jis saceja. – Vasals, Zač! Kuo ta jius siedit ustobā – uorā snīgs!

– Es taisiejūs īt da teve, – saceja Luoceits. – A te atskrīn jis i soka, ka es asu pats lobuokais.

– Tai ir, – saceja Ezeits. – Voi ta tu nazynuoji?

– Tai ir, jis ir pats lobuokais? – saceja Začs.

– I kai vēļ! – Ezeits pasmaidēja Luoceišam i aizasāda aiz golda. – Dzersim čaju!

Jī suoce dzert čaju.

– Niu pasaklausit, kuo es šudiņ nūsepinieju, – saceja Začs. – Dūmuot, es mežā byutu palics vysā vīns. Dūmuot, nivīna, nivīna nav – ni putynu, ni vuoveru, ni začu – nivīna. “Kū ta es niu dareišu?” – es padūmuoju mīgā. I guoju pa mežu. A mežs vyss snīgā – nivīna, nivīna. Es i tī, i tī – treis reizis apskrieju vysu mežu, tok ni dzeivys dvēselis, varit īsadūmuot?

– Baileigai, – saceja Ezeits.

– Nui, – saceja Luoceits.

– I daža nivīna pāda nav, – saceja Začs. – A dabasūs – vata.

– Kai – vata? – pavaicuoja Ezeits.

– A tai – dabasi bīzi, kai nu vata. I māmai. Kai zam deča.

– Nu kurīnis tu zyni, ka māmai? – pavaicuoja Luoceits.

– A es klīdžu. Aizaklīdzu i īsaklausu… Māmai.

– Nu, nu! – saceja Ezeits.

– I te… I te…

– Kas?

– I te… Varit īsadūmuot? Zam vacuo calma, kas ir mežmalī…

– Aiz kaļneņa?

– Nā, pi upis. Zam vacuo calma, kas ir mežmalī pi upis, izleida…

– Nu tok! – saceja Luoceits.

– Tu, – saceja Začs. – Luoceit!

– Kū ta es tī darieju, zam calma?

– A tu lobuok pavaicoj, kū tu darieji, ka izleidi!

– A kū es darieju?

– Tu izleidi i tai kluseņom, kluseņom sacieji: “Nabādoj, Zač, mes vysi asam vīni.” Daguoji da mane, apskuovi i dabuozi pīri pi munys pīris… I maņ palyka tik labi, kas es apsarauduoju…

– A es? – pavaicuoja Luoceits.

– I tu, – saceja Začs. – Stuovim i raudojam.

– A es? – pavaicuoja Ezeits.

– A teve nabeja, – saceja Začs. – Vysā vaira nivīna nabeja. Vari īsadūmuot? – Začs pasagrīze iz Luoceiti. – Pūsts mežs, vata dabasi, ni-vī-na, a mes stuovim i raudojam.

– Tai nikod nav, – saceja Ezeits. – Maņ vajadzēja pasajuovēt.

– Tok tys že sapynā, – saceja Luoceits.

– Vysleidza. Jius vīnkuorši rauduojot i naredzējet, kai es izleidu nu kryumu. Izguoju, stuovu, verūs – jius raudit; nu, padūmuoju – raud, ak jau ir īmeslis – i nasuoku maiseit.

– Nabeja teve, – saceja Začs.

– Nā, beju.

– Nabeja!

– A es soku – beju! – saceja Ezeits. – Es vīnkuorši nagribieju jiusim maiseit rauduot.

– Kai to, ka beja, – saceja Luoceits. – Es juo redzieju ar acs kakteņu.

– A kuo ta tu napasacieji maņ? – saceja Začs.

– Es redzieju, tu esi biedeigs. Nu suoku, dūmuoju, nūmīreišu, a piec tuo i pasaceišu. A piec tuo – kū ta tī saceit? Ezeits, jis tok vysod ir ar mani.

– A pa munam mes vys tok bejom vīni, – saceja Začs.

– Tev tai izavēre, – saceja Ezeits.

– Pasaruodēja, – saceja Luoceits.

– A ka tai, kas maņ beja leidza?

– A tev kas naviņ beja leidza?

– Nui.

– Maiseņš, – saceja Ezeits.

– Ar būrkuonim, – saceja Luoceits.

– Pareizi! – saceja Začs. – Jius zynit, kas jius deļ mane esit? Jius deļ mane esit poši, poši lobuokī nu vysu, kas ir iz pasauļa!

© Autors: Sergejs Kozlovs “Ezeits myglā” // Сергей Козлов “Ежик в тумане”

© Tulkuojums: saprge, 2006-2008 LaKuGa.lv

Olūts teiklā: Ежик в тумане

Papeira olūts: Козлов С. Г. Ежик в тумане: Сказки. – М.: Дет. лит., 1989. – 115 с.: ил.

Sergejs Kozlovs SYLTĀ, KLUSĀ REITĀ IZ ZĪMYS VYDS. NASAVER IZ MANE TAI, EZEIT

– Kai to, tu dzierdi? Kai to, ka es, – saceja Luoceits. Ezeits pamuove.

– Kai to, ka es atīšu da teve, lai kas i nūtyktu. Es pi teve byušu vysod.

Ezeits kluseņom vērēs iz Luoceiša i nasaceja nikuo.

– Kuo ta tu klusej?

– Es tycu, – saceja Ezeits.

Ezeits īkryta vylku dūbē i nūsēdēja tī nedeļu. Jū najauši atroda Vuovere: jei skrēja cauri i izdzierda Ezeiša bolsu.

Luoceits nedeļu meklēja Ezeiti, izasyta nu spāka i, ka pi juo atskrēja Vuovere, izvylka Ezeiti nu dūbis i atnese iz sātu.

Ezeits gulēja, da poša daguna sasagts ar dečim, i kluseņom vērēs iz Luoceiša.

– Nasaver iz mane tai, – saceja Luoceits. – Navaru, ka iz mane tai verās.

Ezeits aiztaisēja acs.

– Nu tai, niu tu kai nūmirs.

Ezeits attaisēja acs.

– Pasmaidi, – saceja Luoceits.

Ezeits paraudzēja, tok jam saguoja tai sluobai.

– Niu es tevi dzirdeišu ar buļjonu, – saceja Luoceits. – Vuovere atnese svežnis sieņs, es pīvuorieju buļjona.

Jis īlēja buļjonu kruškeņā i pacēle Ezeiša golvu.

– Nā, ni tai, – saceja Luoceits. – Tu atsasiest.

– Navaru.

– Es tev aizlikšu spylvynu. Nu tai.

– Maņ gryuts, – saceja Ezeits.

– Pacīt.

Luoceits atslēja Ezeiti ar muguru pret sīnu i sapruovēja spylvynu.

– Maņ solts, – saceja Ezeits.

– Tiuleņ, tiuleņ. – Luoceits izkuope iz čardaka i apsedze Ezeiti ar kažuku.

– Kai tu nanūsoli? Nakts to taidys soltys! – aizarunuoja Luoceits.

– Es lakstieju, – saceja Ezeits.

– Septenis dīnys?

– Es pa naktim lakstieju.

– Kū ta tu iedi?

– Nikuo, – saceja Ezeits. – Īdūsi maņ buļjona?

– Oi, nui! Dzer, – saceja Luoceits.

– Ezeits pajēme puors guļdzeišu i aiztaisēja acs.

– Dzer, dzer!

– Pīkusu, – saceja Ezeits.

– Nā, dzer! – I Luoceits stuoja dzirdeit Ezeiti nu lizeicenis.

– Navaru vaira.

– Par mani!

Ezeits nūreja.

– Par Vuoveri!

Ezeits izdzēre.

– Par Zači! Tu nazyni, kai jis paleidzēja!

– Pagaidi, – saceja Ezeits. – Atsapyusšu.

– Izdzer par Zači, jis ceņtēs.

Ezeits nūreja.

– Par Kāmeiti!

– A kū Kāmeits padarēja?

– Nikuo. Kasdīnys skrēja šur i vaicuoja par tevi.

– Lai pagaida. Spāka nav, – saceja Ezeits.

– Šaļtim atskrēja i nu reita, – saceja Luoceits. – Apēd lizeiceņu.

Ezeits nūreja.

– A niu – par Palādu!

– A kaids ite Palādai sakars?

– Kai? Nā, par Palādu tu izdzersi treis lizeikys.

– A parkū?

– Tok es iz juos treis nakts liduoju. Teve meklējem.

– Iz Palādys?

– Nu ka!

– Maloj!, – saceja Ezeits.

– Kab mani zmejs parautu!

– Kai ta tu iz juos tyki viersā?

– Tu zyni, cik jei stypra? Izasādu iz kokla i liduoju. Byutu tu redziejs, kai myusu nūsabeida Začs.

– Kai?

– Izdzersi, pasaceišu.

Ezeits izdzēre treis lizeikys piec kuortys i otkon aiztaisēja acs.

– Kai? – jis pavaicuoja.

– Kas?

– Kai Začs nūsabeida nu jiusu?

– Ā! Začs? Vari īsadūmuot? Es lidoju. A tī – jis. Pajem vēļ lizeiceņu. Jiuti, kaids smuords? O!

Ezeits izdzēre.

– Nu tai. Sēd, škurynoj auss. Te mes.

– Ar Palādu?

– Nui. Jis ka-ai podlāc, ka-ai skrīn! Palāda čut naīliduoja kūkā. Niu par Palādu.

– Nā. Vaira navaru a ni, – saceja Ezeits. – Lobuok atsaguļšu.

Luoceits nūguļdēja Ezeiti vacajā vītā i sasadze ar kažuku.

– Nu kai, – vaicuoja Luoceits, – sylts?

– Nui, – saceja Ezeits. – A par Palādu izdūmuoji? Soki.

– Da tu kū? Paliksi vasals, paliduosim reizē.

– Paliduosim, – tik tikū dzieržamai damygdams nūšveikstēja Ezeits.

© Autors: Sergejs Kozlovs “Ezeits myglā” // Сергей Козлов “Ежик в тумане”

© Tulkuojums: saprge, 2006-2008 LaKuGa.lv

Olūts teiklā: Ежик в тумане

Papeira olūts: Козлов С. Г. Ежик в тумане: Сказки. – М.: Дет. лит., 1989. – 115 с.: ил.

Sergejs Kozlovs SYLTĀ, KLUSĀ REITĀ IZ ZĪMYS VYDS. RUDMĪSEITE

Tei beja naradzāta rudiņa dīna! Beja tik daudz zyluma, tik daudz gunī dagūšu lopu, tik daudz saulis, ka pret vokoru Luoceits apsarauduoja.

– Parkū ta tu tai? – pavaicuoja Ezeits.

– Nazynu, – saceja Luoceits. – Rauduot gribīs.

– Tok tu pasaver…

– Es redzieju, – saceja Luoceits. – Partū i raužu.

– Kuo ta ite rauduot? Vajag prīcuotīs, – saceja Ezeits.

– Es nu prīcys i raužu. – saceja Luoceits.

– Voi ta nu prīcys raud?

– I kai vēļ! – I Luoceits apsarauduoja.

– Apsamīrej, kuo ta tu! – Ezeits nūgluostēja Luoceiti ar depi. – Nu reita otkon byus saule i otkon laissīs lopys, i putyni liduos prūm.

– Liduos prūm, – aizarauduoja Luoceits. I suoce rauduot vēļ vaira.

– Tok jī atliduos, – saceja Ezeits. – Jī atsagrīzs. Puorīs zīma, snīgs izkuss, i jī atsagrīzs.

– Zīma. – Luoceits ryugtai rauduoja i vyss treisēja.

– Nui, zīma. Tok jei puorīs i otkon vyss byus.

– Nagrybu! Nagrybu, dzierdi?

– Kuo tu nagrybi?

– Kab vyss beigtūs, aizliduotu! – aizaklīdze Luoceits.

– Tys tok na iz ilgu, – saceja Ezeits. – Tu tok pats zyni. A cik zīmā šmuki!

– Zīmā es tože rauduošu.

– Zīmā? Deļkuo ta?

– Maņ juos byus žāl. – I Luoceits niu tai aizarauduoja, ka Ezeits saprota: ar vuordim ite napaleidzeisi.

– Skrīnam! – jis īsasauce.

– Iz kurīni? – Luoceits pacēle sarauduotuos acs.

– Skrīnam, soku! – I Ezeits sajēme Luoceiti aiz depis i ruove iz mežu.

– Iz kurīni to tu mani veļc?

Jī paskrēja garom vacajam aizlyuzušajam bārzam, puorguoja puori ryuceišam pa sapyvušū tiļteņu, puoruope puori nūcierstajai apsei i, pynūtīs pa apdagušajim calmim, pasacēle kolnā.

– Verīs! – saceja Ezeits i paruodēja Luoceišam rudmīseiti.

– Mozuo zaltainuo sieņteņa, sasalīkuse celeišūs, mikrieslī sēdēja syunuos.

– Redzi? – saceja Ezeits. – jei nav ni papa, ni mamys, ni Ezeiša, ni Luoceiša, jei ir vysā vīna – i naraud.

© Autors: Sergejs Kozlovs “Ezeits myglā” // Сергей Козлов “Ежик в тумане”

© Tulkuojums: saprge, 2006-2008 LaKuGa.lv

Olūts teiklā: Ежик в тумане

Papeira olūts: Козлов С. Г. Ежик в тумане: Сказки. – М.: Дет. лит., 1989. – 115 с.: ил.