Category Archives: Ezeits myglā

Sergeja Kozlovska gruomotys “Ezeits myglā” tulkuojums.

Sergejs Kozlovs ZUOLIS RUDIŅA DZĪSME. EZEIŠA KOLNS

Ezeits jau seņ nabeja redziejs taidu dabasu. Jau seņ tai nabeja bejs, kab jis itai nūsastuotu i palyktu. I ka kurs jam i pavaicuoja, kuo jis tai nūsastuojs, kuo tai stuov. Ezeits vysleidza ni par kū navarēja atbiļdēt.

– Kur tu verīs, Ezeit? – pavaicuoja Vuovere.

– Ai, – saceja Ezeits. I pamete ar depi.

– Kuo tu tī īsavieri? – pavaicuoja Skudra.

– Klusej, – saceja Vuovere.

– Aizadūmuojs, – Skudra nūsacēja pi seve i aizskrēja sovuos dzeluos.

A Ezeišam pieški pasaruodēja, ka jis itū mežu īraudziejs pyrmū reizi, itū kolnu, itū pļovu.

Ka da šam jis nikuo taida nikod nav redziejs.

– Kai ta itai? – dūmuoja Ezeits. – Es tok tik reižu asu skriejs pa itū stidzeņu, stuoviejs iz ituo kolna.

I kūki beja taidi cytaidi – vīgli, kai caurspeideigi, kai pylni ar sovu klusumu i mīru, ka Ezeits napazyna nu bierneibys zynomūs vītu.

– Kas ta tys? – bubynuoja Ezeits. – Ogruok ituo vysa naasu redziejs?

I putyni, tī nadaudzī putyni, kas beja palykuši mežā, niu Ezeišam ruodējēs pavysam cytaidi.

– Ite na Vuorna, ite nazkaids Ierglis grīž iz meža, – dūmuoja Ezeits. – Nikod naasu redziejs cik lela putyna.

– Vys stuovi? – vaicuoja Skudra. – Es, dzie, kaidu solmu atstīpu, a jis vys stuov.

– Namaisi jam, – saceja Vuovere. – Jis dūmoj.

– Dūmoj, dūmoj, – ūrce Skudra. – Kas ta mežā nūtyktu, kab vysi dūmuojuši.

– Padūmuos i vyss, – saceja Vuovere. – Namaisi.

– Vysi jius slaisti, – saceja Skudra. – Vysi jius cyts aiz cyta turitēs. – I aizskrēja.

A Ezeits pi seve Vuoverei pasacēja paļdis, partū ka jis sarunu dzierdēja nazkai tuoli tuoli – dūmuot, juos runuotu dabasūs, a jis byutu jiurys dybynā.

– Kaida jei loba, – Ezeits padūmuoja par Vuoveri. – Parkū es juos da šam nikod naasu satics?

Atguoja Luoceits.

– Nu kū? – jis saceja. – Kū dareisim?

Ezeits vērēs iz meža, iz kolna, iz Vuornys, kas grīzēs aiz upis, i pieški saprota, ka jam tai nasagryb nikuo atsaceit, tai nasagryb nūsalaist nu sova kolna… I jis suoce dūmuot par tim, kuru lobuos sirds deļ jis beja tics itymā kolnā.

© Autors: Sergejs Kozlovs “Ezeits myglā” // Сергей Козлов “Ежик в тумане”

© Tulkuojums: saprge, 2006-2008 LaKuGa.lv

Olūts teiklā: Ежик в тумане

Papeira olūts: Козлов С. Г. Ежик в тумане: Сказки. – М.: Дет. лит., 1989. – 115 с.: ил.

Sergejs Kozlovs ZUOLIS RUDIŅA DZĪSME. VARAVEIKSNE

Luoceits dasaspīde ar muguru pi cepļa. Jam beja sylts sylts i ni nasagribēja kustēt.

Aiz lūga sviļpuoja viejs, skanēja kūki, styklā syta leits, a Luoceits sēdēja ar cīši acim i dūmuoja par vosoru.

Nu suoku Luoceits dūmuoja par vysu, i itys “par vysu” jam beja sauleite i syltums. A piečuok spylgtajā vosorys sauleitē, syltumā Luoceits īraudzēja Skudru.

Skudra sēdēja iz calma, izbūzuse malnuos acs, i nazkū vys runuoja, runuoja, tok Luoceits nikuo nadzierdēja.

– Tok dzierdi mani? – beidzūt da Luoceiša izalauze Skudrys bolss. – Struoduot vajag kasdīnys, kasdīnys, kasdīnys!

Luoceits pamuove ar golvu, tok Skudra napagaisa, a klīdze vys skaļuok.

– Slinkums, jis teve nūbeigs!

– Kū jei dasasēja maņ? – padūmuoja Luoceits. – Es tok taidys Skudrys vysā naatguodoju.

– Vysā apsalaiduši ar slinkumu! – klīdze Skudra. – Kū jius dorit nu dīnys iz dīnu? Atbiļdi!

– Atsapyušam, – bolsā atsacēja Luoceits pi cepļa. – Vosora tok.

– Vosora! – Skudra aizasirdēja. – A struoduos kas?

– Mes i struodojam.

– Kū ta jius izdarējet?

– Voi ta moz, – saceja Luoceits. I vēļ cīšuok dasaspīde pi cepļa suonu.

– Nā, tu pasoki – kū?

– Strodam būri.

– I vēļ?

– Beņčeiti salykom.

– Kur?

– Pi upis.

– Deļkuo?

– Sēdēt pa vokorim. Aizkur guni i siedi. – I Luoceišam ocu prīškā pasaruodēja, kai jī ar Ezeiti naktī sēd pi upis zam zvaigžņu, čajnīkā vuorej čaju, klausuos, kai iudinī loksta i sytās zivs, i čajnīks nu suoku seic, a piečuok burbulej, i zvaigznis kreit taišni zuolē i lelys, syltys kustīs pi kuoju.

I Luoceišam tai sasagribēja taidys vosorys nakts, tai sasagribēja atsaguļt meikstā zuoleitē, verūtīs dabasūs, ka Luoceits Skudrai saceja:

– Ej šur, siest pi cepļa, a es īšu iz tīni, iz vosoru.

– A tu panessi solmu munā vītā? – pavaicuoja Skudra.

– Es, – saceja Luoceits.

– A sešys prīdis skujis?

– Es, – saceja Luoceits.

– A div cykuržus i četrys putyna spolvys?

– Vysu nūnesšu, – saceja Luoceits. – Tik ej šur, siest pi cepļa, nui?

– Nā, pagaidi, – saceja Skudra. – Struoduot vajag kotram. – Jei pacēle kuojeņu. – Kasdīnys…

– Stuovi, – aizaklīdze Luoceits. – Klausīs munys komandys: skrīšus da cepļa, marš!

I Skudra izskrēja nu vosorys i nūsāda pi cepļa, a Luoceits tai tik īleida juos vītā.

Niu Luoceits sēdēja iz calma vosorā, a Skudra vālā rudinī pi cepļa Luoceiša sātā.

– Tu pasiedi, – Luoceits saceja Skudrai, – ka atīs Ezeits, padzyrdi jū ar čaju.

I Luoceits aizskrēja pa meikstū, syltū zuoli, īskrēja upē i suoce sist ar depem pa iudini, i, ka pasavērt damīgtom acim, kasreizis tī beja eista varaveiksne, i kasreizis Luoceits naticēja, i kasreizis Luoceits juos redzēja nu jauna.

– Ei, – Skudra aizaklīdze vosorā. – A kas sūlēja struoduot?

– Pagaidi! – saceja Luoceits. I sasavībdams otkon suoce laisteitīs ar iudini i damīgtajuos acīs giut varaveiksni.

– Kotram ir pīnuokums – struoduot, – runuoja Skudra, dasamīguse pi korstuo cepļa. – Kasdīnys.

– Apsarībuse, – padūmuoja Luoceits. – Nu kai jei nasaprūt, ka tei ir vosora, ka jei ir eisa, ka jei tiuleņ, tiuleņ beigsīs i kasreizis maņ depēs laistuos varaveiksne.

– Skudra! – Luoceits aizaklīdze nu sovys vosorys. – Nažvūrdz! Voi ta es nastruodoju? Voi ta itei atpyuta?

I jis otkon īsyta ar depi pa iudini, samīdze acs i īraudzēja varaveiksni.

© Autors: Sergejs Kozlovs “Ezeits myglā” // Сергей Козлов “Ежик в тумане”

© Tulkuojums: saprge, 2006-2008 LaKuGa.lv

Olūts teiklā: Ежик в тумане

Papeira olūts: Козлов С. Г. Ежик в тумане: Сказки. – М.: Дет. лит., 1989. – 115 с.: ил.

Sergejs Kozlovs ZUOLIS RUDIŅA DZĪSME. ZUOLIS RUDIŅA DZĪSME

Mežā palyka solts i kluss. Začs īsaklausēja – ni skanis. Tik viņā krostā apseitē treisēja pādejuo lopa.

Začs nūguoja da upis. Jei lieni laidēs leikumā ar gryutim i tymsim iudinim. Začs pīsaslēje iz pakalis kuoju i pakustynuoja auss.

– Solts? – pavaicuoja jam Zuoleite.

– Br-r-r! – saceja Začs.

– Maņ tože, – saceja Zuoleite.

– I maņ! I maņ!

– Kas tī runoj? – vaicuoja Začs.

– Ite mes – zuole.

Začs atsagula

– Oi, cik sylts! Cik sylts! Cik sylts!

– Pasyldi myusu! I myusu! I myusu!

Začs stuoja laksteit i guļtīs. Palāc i atsagulst iz zemis.

– Ei, Zači! – nu kaļneņa iz juo sauce Luoceits. – Kū tī dori?

– Syldu zuoli, – saceja Začs.

– Nadzieržu!

– Zuoli syldu! – aizaklīdze Začs. – Ej šur, siļdeisim kūpā!

Luoceits nūsalaide nu kaļneņa.

– Sasyldi myusu! Sasyldi! Sasyldi! – klīdze zuoleitis.

– Redzi? – saceja Začs. – Jom solts! – Otkon palēce i nūsagula.

– Pi myusu! Pi myusu!

– Ite! Ite! – klīdze nu vysu pušu.

– Kuo gaidi? – saceja Začs. – Guļstīs!

I Luoceits nūsagula.

– Cik sylts! Oi, cik sylts!

– I mani pasyldi, Luoceit!

– I myusu! I myusu!

Začs lēce i gula. A Luoceits kluseņom suoce veļtīs: nu mugurys iz suonu, nu suonu iz vādara.

– Sasyldi! Sasyldi! Myusim solts! – klīdze zuole. Luoceits vēlēs. Začs lakstēje, i mudri sasasiļdēja vysa pļova.

– Gribit, mes jiusim nūdzīduosim zuolis rudiņa dzīsmi? – paprasēja pymuo zuoleite.

– Dzīdit, – saceja Začs.

I zuole suoce dzīduot. Luoceits – veļtīs, a Začs – laksteit.

– Ei! Kū jius tī dorit? – Nu kaļneņa klīdze Ezeits.

– Syldam zuoli! – klīdze Začs.

– Kū?

– Syldam zuoli! – klīdze Luoceits.

– Sasaļsit! – aizaklīdze nu kaļneņa Ezeits. A zuoleitis izaslēja vysā augumā i aizdzīduoja skalim bolsim.

Dzīduoja vysa upismolys pļova.

I pādejuo lopa, kas treisēja viņā krostā, suoce viļkt leidza.

I prīžu adatenis, i egļu cykurži, i pat ziernūkļa aizmierstais teikls – vysi izaslēje, pasmaidēja i nu vysa spāka suoce viļkt zuolis pādejū rudiņa dzīsmi.

© Autors: Sergejs Kozlovs “Ezeits myglā” // Сергей Козлов “Ежик в тумане”

© Tulkuojums: saprge, 2006-2008 LaKuGa.lv

Olūts teiklā: Ежик в тумане

Papeira olūts: Козлов С. Г. Ежик в тумане: Сказки. – М.: Дет. лит., 1989. – 115 с.: ил.

Sergejs Kozlovs ZUOLIS RUDIŅA DZĪSME. PRĪDIS CYKURZS

Rudiņa mežā gaišs vokors. Aizapeikstēja i apklusa nazynoms putyns. Začs aizskrēja pi ryuča, nūsasāda i stuoja klauseitīs, kai ūrdz iudiņs.

– Iudiņ, iudiņ, iz kurīni tu skrīņ? – pavaicuoja Začs.

– Nu akmisteņa iz akmisteņu pa akmistenim skrīnu!

– Pa akmistenim. Labi jam! – padūmuoja Začs. – Kab maņ tai byutu.

Atguoja Skudra.

– Kuo staigoj apleik? – pavaicuoja Začs. – Mudri zīma, a tu volkojīs pa mežu?

– Vajag, – saceja Skudra. Īsmēle viedreitī iudiņa i guoja prūm.

– Stuovi! Parunuosim, – saceja Začs. Skudra nūstuoja.

– Par kū?

– Par kū gribi.

– Maņ nav laika runuot, – saceja Skudra. – Iudiņa juonas. – I aizguoja.

– Tod to dzeive! – nūsapyute Začs. – Skudrys suokušys nosuot iudini, nav ar kū i parunuot. Ogruok koč kaida nabejs sieņs atsarostu, varātu kū puorsprīst. A niu i sieņs nazkur nūsaglobuojušys.

– A tu parunoj ar mani, – saceja Prīdis Cykurzs. Jis gulēja sūpluok pi ryuča. – Es vacs, vysa kuo asu redziejs.

– Kū ta tu esi redziejs? – pavaicuoja Začs.

– Dabasus, – saceja Cykurzs.

– Kas ta jūs nav redziejs? Dzie, kur ir!

– Nā-a, es tī beju, augšā, – nūsapyute Cykurzs. – Mani ļūbēja Viejs. Gadējēs, atlidoj, – Vasals, Cykurz! – Vasals, es soku, kur beji pagaiss?

– Beju aizalaids da jiurys, stumdieju laivys. – Tai beja. A tu kuo taids biedeigs?

– Nazynu, – saceja Začs.

– Ek, dzeive beja! Nu reita pīsamūst, vyss mežs ānā, a pi myusu jau sauleite! Sauleite sasylda. Viejs atskrīn – šveikstim, prīcojamīs! A pa nakti zvaigznis. Tai i verās acīs. Maņ vīna patyka. Taida zaļa, mīleiga. Tik pasaruoda, jau i muns Viejeņš kluot. – Laissimēs, – soka, – da zvaigznis, Cykurz! – Tuoli tok! – Myusim tys nikuo! – Sajem i tik ness.

– Labi stuosti, dzedeņ, – nūsapyute Začs.

– Dzeivuojom labi, Zač. A kū tī runuot. Kuo ta pats taids kai apsamuocs, jauns tok?

– A kur ta jis niule, Viejs?

– Lidinej. Viejs, jis vysod jauns. A es, redzi, vacs, nūkrytu. Kam es vajadzeigs.

– Tev biedeigai, dzedeņ?

– Nā-a, Zači. Guļu, verūs dabasūs, klausūs iudineitī, īraugu zaļū zvaigzneiti – par Vieju īguodoju.

© Autors: Sergejs Kozlovs “Ezeits myglā” // Сергей Козлов “Ежик в тумане”

© Tulkuojums: saprge, 2006-2008 LaKuGa.lv

Olūts teiklā: Ежик в тумане

Papeira olūts: Козлов С. Г. Ежик в тумане: Сказки. – М.: Дет. лит., 1989. – 115 с.: ил.

Sergejs Kozlovs ZUOLIS RUDIŅA DZĪSME. DZYMTAJĀ MEŽĀ

Začs nu reita kai izguoja nu sātys, tai i pagaisa rudiņa meža naapgalejamā skaistumā.

– Jau seņ beja laiks krist snīgam, – dūmuoja Začs. – Tok mežs stuov sylts i dzeivs. – Začam ceļā gadējēs Meža Pele.

– Pasastaigoj? – saceja Začs.

– Elpoju, – saceja Peleite. – Navaru atsaelpuot.

– Varbyut zīma ir aizmiersuse par myusim? – pavaicuoja Začs. – Pi vysu atguoja, a mežā i naīsavēre.

– Ak jau, – saceja Peleite i nūškurynuoja ūsenis.

– A maņ tai ruodīs, saceja Začs. – Ka jau juos nav i da ituo, vaira i nabyus.

– Tu kuo! – saceja Peleite. – Tai navar byut! Tai vēļ nav bejs, kab zīma puorītu car suonim.

– A ka naatīs?

– Kū tī runuot, Zač? Skraidi, elpoj, loksti, cikom depis lāc, i nadūmoj ni par kū.

– Es tai namuoku, – saceja Začs. – Maņ vyss juozyna iz prīšku.

– Daudz gribeisi zynuot, mudri vacs paliksi.

– Zači napalīk vaci, – saceja Začs. – Zači mierst jauni.

– Parkū ta tai?

– Mes skrīnam, saprūti? A kusteiba – tei ir dzeive.

– Hi-hi! – saceja Peleite. – I kai vēļ byusi vacs.

Jī reizē guoja pa stidzeņu i navarēja atsaprīcuot par sovu mežu.

Jis vyss beja kai caurspeideigs, meiksts, sovs. I nu tuo, ka jimā beja cik labi, Začam i Peleitei ap sirdi apsamete biedeigi.

– Tu nabādoj, – saceja Začs

– Es nabādoju.

– Bādoj, es radzu.

– Da vysā nabādoju, tik nazkai skumeigai.

– Puorīs, – saceja Začs. – Pīsnigs snīga, byus juojauc pādi. Nu reita da vokora tik skraidi i jauc.

– A parkū?

– Glupuo tu. Apēss.

– A tu skrīņ ar pakali pa prīšku, – saceja Peleite. – Itai! – I suoce skrīt pa stidzeņu ar muguru pa prīšku, ar purneņu pret Zači.

– Breineigi! – aizaklīdze Začs. I aizskrēja taipat.

– Redzi? – saceja Peleite. – Niu nivīns naīsaguoduos, kas tu esi.

– A es… A es… Zyni, kū es tevi īvuiceišu? Es īvuiceišu tevi ēst myzys, grybi?

– Es myzys naādu, – saceja Peleite.

– Tod… Tod… Īvuiceišu tevi skraideit!

– Navajag, – saceja Peleite.

– A kai ta lai es tev atmoksoju?

– A nikai, – saceja Meža Pele. – Byutu cīši labi, kab tev paleidziejs muns padūms.

– Paļdis tev! – saceja Začs. I smaideigs, rausteidams ūsys, aizskrēja nu Peleitis ar pakali pa prīšku.

– Breineigi! – dūmuoja Začs. – Niu mane nivīns nanūgius. Vajag tik labi sasatrenēt, cikom nav pīsnidzs snīga.

Jis skrēja ar pakali pa prīšku pa sovu meilū mežu, laizdamīs līknēs i rausdamīs iz kaļneņu.

– Saīt! – Začs klīdze pi seve vysā bolsā i gondreiž apsarauduoja nu prīcys, ka niu dzymtajā mežā juo nivīns naatrass.

© Autors: Sergejs Kozlovs “Ezeits myglā” // Сергей Козлов “Ежик в тумане”

© Tulkuojums: saprge, 2006-2008 LaKuGa.lv

Olūts teiklā: Ежик в тумане

Papeira olūts: Козлов С. Г. Ежик в тумане: Сказки. – М.: Дет. лит., 1989. – 115 с.: ил.

Sergejs Kozlovs ZUOLIS RUDIŅA DZĪSME. KAI PARUODEIT KLUSUMU

– Maņ cīši pateik rudiņa apsalaidušuos dīnys, – saceja Ezeits. – Sauleite speid buola kai apmauta, ir vyss taids myglains, myglains…

– Mīreigai, – saceja Luoceits.

– Nui. Dūmuot, vyss byutu nūsastuojs i stuovātu.

– Kur? – vaicuoja Luoceits.

– Nā, vyspuor. Stuov i nasakust.

– Kas?

– Nu, kai tu nasaprūti? Nikas.

– Nikas stuov i nasakust?

– Nui. Nikas nasakust.

– A ūdi? Verīs, kai lidoj! Ī-īīī! Ī-īīī! – I Luoceits suoce maut ar depem, ruodeidams, kai lidoj ūds.

– Ūdi vēļ vaira, – te Ezeits apklusa, maklādams eistū vuordu, – paruoda nakusteigumu, – beiguos jis pasaceja.

Luoceits atsasāda:

– Kai tys ir?

Jī obeji gulēja zuoleitē upismolā i siļdējēs buolajā rudiņa sauleitē. Aiz upis, treisādams ar apsem, gulēja malns mežs.

– Nu, redzi kur, verīs! – Ezeits pīsacēle i aizskrēja. – Redzi?

– Kū?

– Cik mežs ir nakusteigs?

– Nā, – saceja Luoceits. – Es radzu, kai tu skrīņ.

– Tu nasaver iz mane, a iz meža! – I Ezeits skrēja vēļ reizi. – Nu?

– Saīt, ka maņ iz teve nav juosaver?

– Nasaver.

– Labi, – saceja Luoceits i aizagrīze prūm.

– Da parkū tu vyspuor nasaver?

– Tu tok pats saceji, kab es nasavārtu iz teve.

– Nā, tu verīs, tik iz mani i iz mežu reizē, saproti? Es skrīšu, a jis paliks stuovēt. Es ruodeišu juo nakusteigumu.

– Labi, – saceja Luoceits. – Paraudzeisim. – I izplēte acs, vārdamīs iz Ezeiša. – Skrīņ!

Ezeits skrēja.

– Mudruok! – saceja Luoceits.

Ezeits skrēja mudruok.

– Stuovi! – aizaklīdze Luoceits. – Suoksim nu suokuma.

– Parkū?

– Da es nikai navaru par reizis pasavērt i iz teve, i iz meža: tu tai smīkleigi skrīņ, Ezeit!

– A tu verīs i iz mane, i iz meža, saprūti? Es skrīnu, mežs stuov. Es paruodu juo nakusteigumu.

– A tu navari skrīt lelim paliecīnim?

– Parkū?

– Paraugi.

– Kas es, kaids kengurs?

– Nu tok nā, a tu tai – ar kuojeņom, kuojeņom, i es nikai navaru ocu atraut.

– Tys nav svareigi, kai es skrīnu, saproti? Svareigi ir tys, ka es skrīnu, a jis stuov.

– Labi, – saceja Luoceits. – Skrīņ!

Ezeits otkon skrēja.

– Nu?

– Ar taidim mozim sūleišim naparuodeisi, – saceja Luoceits. – Ite vajag lākuot itai!

I jis aizlēce kai eists kengurs.

– Stuovi! – klīdze Ezeits. – Klausīs!

Luoceits sastynga.

– Dzierdi, cik kluss?

– Dzieržu.

– A ka es aizaklīgšu, to ar klīdzīni paruodeišu klusumu.

– Āāāāā! – aizaklīdze Luoceits.

– Niu saproti?

– Nui! Vajag klīgt i mest kiuliņus! Āāāāā! – Luoceits aizaklīdze par jaunu i puormete kiulīni par golvu.

– Nā! – klīdze Ezeits. – Vajag skrīt i pasalēkt. Verīs! – I suoce laksteit pa pļovu.

– Nā! – klīdze Luoceits. – Vajag skrīt, krist, pīlēkt kuojuos i liduot.

– Kai tys ir? – Ezeits apsastuoja.

– A tai! – i Luoceits laidēs lejā nu stuovuo upis krosta.

– I es! – aizaklīdze Ezeits iz vēlēs nu krosta pakaļ Luoceišam.

– La-la-lā! – aizaklīdze Luoceits, ruopuodams atpakaļ augšā.

– Tra-la-lā! – Ezeits nūtrallynuoja kai putyns.

– Ai-jai-jai! – vysā reiklē aizaklīdze Luoceits i otkon nūlēce nu stuovuo krosta.

I tai da poša vokora jī skraidēja, lakstēja, vēlēs nu krosta i klīdze pylnā bolsā, ruodūt meža nakusteigumu i klusumu.

© Autors: Sergejs Kozlovs “Ezeits myglā” // Сергей Козлов “Ежик в тумане”

© Tulkuojums: saprge, 2006-2008 LaKuGa.lv

Olūts teiklā: Ежик в тумане

Papeira olūts: Козлов С. Г. Ежик в тумане: Сказки. – М.: Дет. лит., 1989. – 115 с.: ил.

Sergejs Kozlovs ZUOLIS RUDIŅA DZĪSME. ATĻAUNIT PAVAKARĒT REIZĒ AR JIUSIM

– Začs prosuos vakarēt.

– Lai vakarej, – saceja Ezeits i iznese iz gaņku vēļ vīnu peitū krāslu.

– Var īīt? – vaicuoja Začs. Jis stuovēja pi gaņku, cikom Luoceits runuoja ar Ezeiti.

– Ej! – saceja Ezeits.

Začs izkuope pa trepem i cīteigai iztryna depis iz palavika.

– Triņ, triņ! – saceja Luoceits. – Ezeišam pateik, ka ir teirs.

– Dreikst atsasēst? – vaicuoja Začs.

– Siest, – saceja Luoceits. I Ezeits ar Luoceiti tože atsasāda.

– A kai mes vakarēsim?

Ezeits nasaceja nikuo.

– Siedi timseņā i klusej, – saceja Luoceits.

– A runuot dreikst? – vaicuoja Začs. Ezeits otkon nūklusēja.

– Runoj, – saceja Luoceits.

– Es vakareju pyrmū reizi, – saceja Začs, – partū nazynu nūsacejumu. Nasasyrdit iz mane, labi?

– Mes nasasyrdam, – saceja Ezeits.

– Kai izzynuoju, ka jius taisitēs vakarēt, par reizi skrieju da tovys sātys, Ezeit, i tik vērtīs nu tūs tī kryumu. Redz, dūmuoju, cik šmuki jī vakarej! I kab maņ tai byutu! Nūskrieju da sātys, nūcieļu nu čardaka vacu krāslu, atsasādu i siedieju…

– Nu i kai? – pavaicuoja Luoceits.

– Da nikai. Palyka tymss, – saceja Začs. – Nā, dūmuoju, tys nav tai prostai – siedi i gaidi. Tī nazkas cyts. Pasapraseišu, dūmuoju, vakarēt ar Ezeiti i Luoceiti. A ka gadīnī pajem?

– Ak tai, – saceja Luoceits.

– A mes jau vakarejam? – pavaicuoja Začs. Ezeits vērēs, kai lieneņom apsalaiž tymsa, kai palejuos sasastuoj mygla, i tikpat kai nasaklausēja Zača.

– A vakarejūt var dzīduot? – vaicuoja Začs. Ezeits nasaceja nikuo.

– Dzīdi, – saceja Luoceits.

– A kū?

Nivīns jam nikuo naatsaceja.

– A var ļusteigu? Varbyut es ļusteigu nūdzīduošu, a to nazkai na sevī?

– Dzīdi! – saceja Luoceits.

– La-la-lā! La-la-lā! – Začs aizadzīduoja pylnā bolsā. I Ezeišam palyka pavysam biedeigai. Luoceišam beja kauns Ezeiša prīškā, ka jis, redz, atviļcs leidza Zači i Začs niu pļurkst – nasaprassi kū – i niu vēļ bļaun vysā bolsā. Tok Luoceits nazynuoja, kū dareit, partū suoce dzīduot leidza ar Zači.

– La-la-lā! Tra-la-lā! – klīdze Luoceits.

– La-la-lā! La-la-lā! – dzīduoja Začs. A tymsa palyka vys bīzuoka i bīzuoka, i Ezeišam beja vīnkuorši suopeigai dzierdēt tū vysu.

– Varbyut paklusēsim, – saceja Ezeits. – Pasaklausit, cik kluss!

Začs ar Luoceiti nūklusa i īsaklauseja. Puori pļovai i mežam muove rudiņa klusums.

– A kū, – šveiksteidams prasēja Začs, – niu darēt?

– Kuš! – saceja Luoceits.

– Mes itai vakarejam? – nūšveikstēja Začs. Luoceits pamuove.

– Klusēt… da tymsa?

Palyka vysā tymss, i viers pošu egļu viersyuņu pasaruodēja zeļteita mienesneicys škēle.

Nu tuo Ezeišam i Luoceišam par reizis palyka syltuoks. Jī pasavēre vīns iz ūtra, i kotrys nu jūs tymsā juta, kai jī smaida vīns ūtram.

© Autors: Sergejs Kozlovs “Ezeits myglā” // Сергей Козлов “Ежик в тумане”

© Tulkuojums: saprge, 2006-2008 LaKuGa.lv

Olūts teiklā: Ежик в тумане

Papeira olūts: Козлов С. Г. Ежик в тумане: Сказки. – М.: Дет. лит., 1989. – 115 с.: ил.

Sergejs Kozlovs ZUOLIS RUDIŅA DZĪSME. KA TU NŪGLOBOJ SAULI, MAŅ PALĪK BIEDEIGAI

Viers kolna ir mygla i ružovi oranži atspeidumi. Cauru dīnu leja leits, tod nūstuoja, izleida saule, aizguoja aiz kolna, i niu kolns palyka taids.

Beja cīši šmukai, tai šmukai, ka Ezeits ar Luoceiti tik vērēs i vīns ūtram nikuo nasaceja.

A kolns vysu laiku mainējēs: oranžais aizguoja pa kreisi, ružovais – pa labi, a gaiši zylais tyka tymsi zyls i palyka augšā.

Ezeišam i Luoceišam jau seņ patyka itei spēle: aiztaisi acs, a kod atpliessi, vyss jau cytaižuok.

– Taisi mudruok vaļā, – šveikstēja Ezeits. – Cīši breineigai!

Niu oranžais beja izteciejs šaurā dzeislā puori vysam kolnam, a ružovais i gaiši zylais vysā pagaiss.

Mygla beja tī augšuok, a pats kolns beja kai apteits ar oranžu baņti.

Jī otkon dataisēja acs, i, kod piec vīnys šaļtenis attaisēja, vyss otkon beja puorsamainiejs.

Oranžais myrguoja vītvītom nu kreisuos i lobuos pusis, ružovais pieški pasaruodēja pa labi, ružovi zylais beja pagaiss, a kolns vyss beja palics taids tymss, svineigs, i nu juo vīnkuorši navarēja nūlaist ocu, Ezeits i Luoceits otkon dataisēja i attaisēja acs: kolns beja mīreigs, taids kai myglā, ar vīglu ružovu atbluozmi nu lobuos pusis, tok jī napaspēja ni ocu aiztaiseit, kai itei bluozme jau beja pagaisuse.

Iz Ezeiša i Luoceiša vērēs kolns – īsatiņs myglā i cīši šmuks.

I pieški, varbyut tys Ezeišam i Luoceišam tik tai pasaruodēja, nazkas aizarunuoja:

– Jiusim pateik vērtīs iz mane?

– Nui, – saceja Ezeits.

– A kas? Kas runoj? – kluseņom vaicuoja Luoceits.

– Es asu šmuks?

– Nui, – saceja Ezeits.

– A kod es jiusim pateiku lobuok – nu reita voi vokorā?

Niu i Luoceits saprota, ka runoj kolns.

– Maņ nu reita, – saceja Luoceits.

– A parkū?

– Tod prīškā ir vasala dīna i…

– A tev, Ezeit?

– Ka tu nūgloboj sauli, maņ palīk biedeigi, – saceja Ezeits. – Tok maņ vaira pateik vērtīs iz teve pa vokorim.

– A parkū?

– Ka verīs pa vokorim, dūmuot, stuovi tī viersyunē, i var redzēt tuoli, tuoli.

– Kū ta tu redzieji šudiņ, Ezeit? – vaicuoja kolns.

– Šudiņ saule vys gribēja nūsaglobuot, tok nazkas juos nalaide, a es nadūmuoju ni par kū, es tik vierūs.

– A es… Mes… Te attaisom acs, te dataisom. Mes tai spielejam, – saceja Luoceits.

Vokora bluozme mudri pagaisa.

I, kod beja jau pavysam satimss, zyli zalī dabasi pieški atsaruove nu kolna, i jis vyss tyka skaidri radzams – malns iz buoli zyluos streipis, kas jū atdaleja nu tymsūs dabasu.

© Autors: Sergejs Kozlovs “Ezeits myglā” // Сергей Козлов “Ежик в тумане”

© Tulkuojums: saprge, 2006-2008 LaKuGa.lv

Olūts teiklā: Ежик в тумане

Papeira olūts: Козлов С. Г. Ежик в тумане: Сказки. – М.: Дет. лит., 1989. – 115 с.: ил.

Sergejs Kozlovs ZUOLIS RUDIŅA DZĪSME. SKANIS I BOLSI

– Pa pusmīgam, Luoceit, var īsadūmuot vysakuo, kuo tik gribi, i vyss, kū tu īsadūmuosi, byus kai dzeivs. I tod ta…

– Nu!

– Tod ta…

– Nu runoj že!

– I tod ta… dzieržamys skanis i bolsi. – Ezeits vērēs iz Luoceiša ar lelom opolom acim, dūmuot, ka itamā šaļtī, vot taišni niule, byutu īsadūmuojs par kū ta taidu, par pošu svareiguokū.

– I kū tu dzierdieji? – kluseņom nūšveikstēja Luoceits.

– Šudiņ?

– Aha.

– Sīnuozeiti, – saceja Ezeits.

– A vakar?

– Vardivi.

– A kū jei saceja?

– Jei dzīduoja. – I Ezeits aiztaisēja acs.

– Tu jū dzierdi i niu?

– Dzieržu, – saceja Ezeits ar aiztaiseitom acim.

– Es ari aiztaiseišu acs. – Luoceits aiztaiseja acs i nūsastuoja tiuļuok Ezeišam, kab lobuok dzierdeitu.

– Dzierdi? – vaicuoja Ezeits.

– Nā, – saceja Luoceits

– Laidīs mīgā.

– Tod vajag atsaguļt zemē, – saceja Luoceits. I nūsagula.

– A es pi teve. – Ezeits atsasāda sūpluok. – Tu tik īsadūmoj: jei sēd i dzīd.

– Īsadūmuoju.

– A niu… Dzierdi? – I Ezeits kai dirigeidams suoce maut ar depi. – Aizdzīduoja!

– Nadzieržu, – saceja Luoceits. – Sēd, acs izbūzuse, i klusej.

– Parunoj ar jū, – saceja Ezeits. – Dagrīz viereibys.

– Kai?

– Soki: “Mes ar Ezeiti atguojom nu tuolejuo meža iz jiusu koncertu”.

Luoceits kustynuoja lyupys.

– Pasaceju.

– Nu?

– Klusej.

– Pagaidi, – saceja Ezeits. – Lobuok tu siest, a es nūsaguļšu. Taaai. – I jis, bubynuodams nazkū, īsakuortuoja sūpluok Luoceišam zuolē.

A dīna īsyla, i gars, slaids rudiņs muove prīdēs i grīzēs kreitūšuos lopuos.

Luoceits jau seņ beja attaisiejs acs i niu vērēs iz dzaltonbryunūs kūku, iz vieja, kas saruove grumbuos pļančku, a Ezeits vys ņūrdēja i kluseņom runuoja, gulādams sūpluok zuolē.

– Dzierdi, Ezeit, – saceja Luoceits, – deļkuo myusim itei vardive, kuo? Īsim, salaseisim sieņu, izcepsim! A maņ deļ teve ir nūglobuots uobeleits.

– Nā, – ocu naattaisiejs vaļā, saceja Ezeits. – Jei aizdzīduos.

– Nu i, aizdzīduos. Tolks to kaids?

– Ek tu! – saceja Ezeits. – Sieņtenis! Uobeleiši!.. Kab tu zynuojs, kai tys ir – ituos skanis i bolsi!

© Autors: Sergejs Kozlovs “Ezeits myglā” // Сергей Козлов “Ежик в тумане”

© Tulkuojums: saprge, 2006-2008 – LaKuGa.lv

Olūts teiklā: Ежик в тумане

Papeira olūts: Козлов С. Г. Ежик в тумане: Сказки. – М.: Дет. лит., 1989. – 115 с.: ил.

Sergejs Kozlovs EZEITS MYGLĀ

Treisdesmit ūdeņu izskrēja pļovā i suoce spēlēt iz sovu smolkūs, spīdzūšūs vijūleišu.

Mieness izleida nu padebešu i smaideidams aizmuove pa dabasim.

– Mmmū!… – aiz upis nūsapyute gūvs. Aizarēja suņs, i pa stidzeņu aizskrēja četrudesmit mienesneicys začeišu.

Iz upis pasacēle mygla, i biedeigs bolts zyrgs īsleiga jimā da kryušu, i niule ruodējēs – lela bolta raudive maun pa myglu i sprausluodama vys nūlīc jimā golvu.

Ezeits sēdēja iz kaļneņa zam prīdis i vērēs iz mienesneicys gaismys apspeidātuos līknis, kas sleika myglā.

Beja tik breineigai, ka jis pa šaļtei nūtreisēja: voi tys vyss jam gadīnī nasaruoda sapynā?

A ūdeni napīkuse spēlēt iz sovu vijūleišu, mienesneicys začeiši doncuoja, a suņs gauduoja.

– Pastuosteišu, naticēs! – padūmuoja Ezeits i suoce vērtīs vēļ viereiguok, kab atguoduotu ituo vysa skaistuma, da pādejuos zuoleitis.

– Redz, i zvaigzne nūkryta, – jis īsavēre, – zuole nūsalīce pa kreisi, nu egleitis palykuse vīna viersyune, i niu jei maun sūpluok zyrgam… A interesnai, – dūmuoja Ezeits, – ka zyrgs liksīs gulēt, jis nanūsleiks myglā?

Jis pamazeņam suoce laistīs nu kolna, kab tyktu myglā i pasavārtu, kai ir tī vydā.

– Redz, – saceja Ezeits. – Nikuo navar redzēt. I depis navar redzēt. Zyrgs! – jis pasauce. Tok zyrgs nikuo nasaceja.

– Kur že palyka zyrgs? – padūmuoja Ezeits. I bryda taišni. Vysapleik beja kluss, tymss i slapnis, tik augšā nu viersa sluobai laistējēs vokora bluozme.

Bryda jis ilgi ilgi i pieški sajuta, ka zemis zam juo nav i jis nazkur kreit. – Plunkš!…

– Asu upē, – saprota Ezeits, až nūsaļs nu bailis. I suoce sistīs ar depem iz vysom pusem.

Kod jis izmuove iz iudiņa, beja tikpat tymss kai da tuo i Ezeits pat nazynuoja, kur ir krosts.

– Lai upe poša mani nas! – jis nūsprīde.

Nūsapyute tik dzili, cik varēja, i jū suoce nest iz leju pa straumei.

Upe šveikstēja ap akmistenim, burbulēja vierputēs, i Ezeits sajuta, ka ir vysā puormiercs i dreiži nūsleiks.

Pieški nazkas dasadyure pi juo pakalejuos depis.

– Atlaidit, – nazkas īsarunuoja bez bolsa, – kas jius esit i kai tykot ite?

– Es asu Ezeits, – taipat bez skanis atsaceja Ezeits. – Es īkrytu upē.

– Tod siestit maņ iz mugurys, – bez bolsa nūsaceja nazkas. – Es nūvesšu jiusu da krosta.

Ezeits izasāda iz nazkuo šauruos mugurys i par minotu jau beja krostā.

– Paļdis! – jis pasaceja bolsā.

– Nav par kū! – bez skanis nūsaceja nazkas, kuo Ezeits daža naredzēja, i pagaisa viļņūs.

– Ot tev i stuosts… – nūsapurynuodams dūmuoja pi seve Ezeits. – Voi ta kaids nūticēs?!

I aizakiuluoja myglā.

© Autors: Sergejs Kozlovs “Ezeits myglā” // Сергей Козлов “Ежик в тумане”

© Tulkuojums: saprge, 2006-2008 – LaKuGa.lv

Olūts teiklā: Ежик в тумане

Papeira olūts: Козлов С. Г. Ежик в тумане: Сказки. – М.: Дет. лит., 1989. – 115 с.: ил.