Sergejs Kozlovs ZUOLIS RUDIŅA DZĪSME. EZEIŠA KOLNS

Ezeits jau seņ nabeja redziejs taidu dabasu. Jau seņ tai nabeja bejs, kab jis itai nūsastuotu i palyktu. I ka kurs jam i pavaicuoja, kuo jis tai nūsastuojs, kuo tai stuov. Ezeits vysleidza ni par kū navarēja atbiļdēt.

– Kur tu verīs, Ezeit? – pavaicuoja Vuovere.

– Ai, – saceja Ezeits. I pamete ar depi.

– Kuo tu tī īsavieri? – pavaicuoja Skudra.

– Klusej, – saceja Vuovere.

– Aizadūmuojs, – Skudra nūsacēja pi seve i aizskrēja sovuos dzeluos.

A Ezeišam pieški pasaruodēja, ka jis itū mežu īraudziejs pyrmū reizi, itū kolnu, itū pļovu.

Ka da šam jis nikuo taida nikod nav redziejs.

– Kai ta itai? – dūmuoja Ezeits. – Es tok tik reižu asu skriejs pa itū stidzeņu, stuoviejs iz ituo kolna.

I kūki beja taidi cytaidi – vīgli, kai caurspeideigi, kai pylni ar sovu klusumu i mīru, ka Ezeits napazyna nu bierneibys zynomūs vītu.

– Kas ta tys? – bubynuoja Ezeits. – Ogruok ituo vysa naasu redziejs?

I putyni, tī nadaudzī putyni, kas beja palykuši mežā, niu Ezeišam ruodējēs pavysam cytaidi.

– Ite na Vuorna, ite nazkaids Ierglis grīž iz meža, – dūmuoja Ezeits. – Nikod naasu redziejs cik lela putyna.

– Vys stuovi? – vaicuoja Skudra. – Es, dzie, kaidu solmu atstīpu, a jis vys stuov.

– Namaisi jam, – saceja Vuovere. – Jis dūmoj.

– Dūmoj, dūmoj, – ūrce Skudra. – Kas ta mežā nūtyktu, kab vysi dūmuojuši.

– Padūmuos i vyss, – saceja Vuovere. – Namaisi.

– Vysi jius slaisti, – saceja Skudra. – Vysi jius cyts aiz cyta turitēs. – I aizskrēja.

A Ezeits pi seve Vuoverei pasacēja paļdis, partū ka jis sarunu dzierdēja nazkai tuoli tuoli – dūmuot, juos runuotu dabasūs, a jis byutu jiurys dybynā.

– Kaida jei loba, – Ezeits padūmuoja par Vuoveri. – Parkū es juos da šam nikod naasu satics?

Atguoja Luoceits.

– Nu kū? – jis saceja. – Kū dareisim?

Ezeits vērēs iz meža, iz kolna, iz Vuornys, kas grīzēs aiz upis, i pieški saprota, ka jam tai nasagryb nikuo atsaceit, tai nasagryb nūsalaist nu sova kolna… I jis suoce dūmuot par tim, kuru lobuos sirds deļ jis beja tics itymā kolnā.

© Autors: Sergejs Kozlovs “Ezeits myglā” // Сергей Козлов “Ежик в тумане”

© Tulkuojums: saprge, 2006-2008 LaKuGa.lv

Olūts teiklā: Ежик в тумане

Papeira olūts: Козлов С. Г. Ежик в тумане: Сказки. – М.: Дет. лит., 1989. – 115 с.: ил.

Sergejs Kozlovs ZUOLIS RUDIŅA DZĪSME. VARAVEIKSNE

Luoceits dasaspīde ar muguru pi cepļa. Jam beja sylts sylts i ni nasagribēja kustēt.

Aiz lūga sviļpuoja viejs, skanēja kūki, styklā syta leits, a Luoceits sēdēja ar cīši acim i dūmuoja par vosoru.

Nu suoku Luoceits dūmuoja par vysu, i itys “par vysu” jam beja sauleite i syltums. A piečuok spylgtajā vosorys sauleitē, syltumā Luoceits īraudzēja Skudru.

Skudra sēdēja iz calma, izbūzuse malnuos acs, i nazkū vys runuoja, runuoja, tok Luoceits nikuo nadzierdēja.

– Tok dzierdi mani? – beidzūt da Luoceiša izalauze Skudrys bolss. – Struoduot vajag kasdīnys, kasdīnys, kasdīnys!

Luoceits pamuove ar golvu, tok Skudra napagaisa, a klīdze vys skaļuok.

– Slinkums, jis teve nūbeigs!

– Kū jei dasasēja maņ? – padūmuoja Luoceits. – Es tok taidys Skudrys vysā naatguodoju.

– Vysā apsalaiduši ar slinkumu! – klīdze Skudra. – Kū jius dorit nu dīnys iz dīnu? Atbiļdi!

– Atsapyušam, – bolsā atsacēja Luoceits pi cepļa. – Vosora tok.

– Vosora! – Skudra aizasirdēja. – A struoduos kas?

– Mes i struodojam.

– Kū ta jius izdarējet?

– Voi ta moz, – saceja Luoceits. I vēļ cīšuok dasaspīde pi cepļa suonu.

– Nā, tu pasoki – kū?

– Strodam būri.

– I vēļ?

– Beņčeiti salykom.

– Kur?

– Pi upis.

– Deļkuo?

– Sēdēt pa vokorim. Aizkur guni i siedi. – I Luoceišam ocu prīškā pasaruodēja, kai jī ar Ezeiti naktī sēd pi upis zam zvaigžņu, čajnīkā vuorej čaju, klausuos, kai iudinī loksta i sytās zivs, i čajnīks nu suoku seic, a piečuok burbulej, i zvaigznis kreit taišni zuolē i lelys, syltys kustīs pi kuoju.

I Luoceišam tai sasagribēja taidys vosorys nakts, tai sasagribēja atsaguļt meikstā zuoleitē, verūtīs dabasūs, ka Luoceits Skudrai saceja:

– Ej šur, siest pi cepļa, a es īšu iz tīni, iz vosoru.

– A tu panessi solmu munā vītā? – pavaicuoja Skudra.

– Es, – saceja Luoceits.

– A sešys prīdis skujis?

– Es, – saceja Luoceits.

– A div cykuržus i četrys putyna spolvys?

– Vysu nūnesšu, – saceja Luoceits. – Tik ej šur, siest pi cepļa, nui?

– Nā, pagaidi, – saceja Skudra. – Struoduot vajag kotram. – Jei pacēle kuojeņu. – Kasdīnys…

– Stuovi, – aizaklīdze Luoceits. – Klausīs munys komandys: skrīšus da cepļa, marš!

I Skudra izskrēja nu vosorys i nūsāda pi cepļa, a Luoceits tai tik īleida juos vītā.

Niu Luoceits sēdēja iz calma vosorā, a Skudra vālā rudinī pi cepļa Luoceiša sātā.

– Tu pasiedi, – Luoceits saceja Skudrai, – ka atīs Ezeits, padzyrdi jū ar čaju.

I Luoceits aizskrēja pa meikstū, syltū zuoli, īskrēja upē i suoce sist ar depem pa iudini, i, ka pasavērt damīgtom acim, kasreizis tī beja eista varaveiksne, i kasreizis Luoceits naticēja, i kasreizis Luoceits juos redzēja nu jauna.

– Ei, – Skudra aizaklīdze vosorā. – A kas sūlēja struoduot?

– Pagaidi! – saceja Luoceits. I sasavībdams otkon suoce laisteitīs ar iudini i damīgtajuos acīs giut varaveiksni.

– Kotram ir pīnuokums – struoduot, – runuoja Skudra, dasamīguse pi korstuo cepļa. – Kasdīnys.

– Apsarībuse, – padūmuoja Luoceits. – Nu kai jei nasaprūt, ka tei ir vosora, ka jei ir eisa, ka jei tiuleņ, tiuleņ beigsīs i kasreizis maņ depēs laistuos varaveiksne.

– Skudra! – Luoceits aizaklīdze nu sovys vosorys. – Nažvūrdz! Voi ta es nastruodoju? Voi ta itei atpyuta?

I jis otkon īsyta ar depi pa iudini, samīdze acs i īraudzēja varaveiksni.

© Autors: Sergejs Kozlovs “Ezeits myglā” // Сергей Козлов “Ежик в тумане”

© Tulkuojums: saprge, 2006-2008 LaKuGa.lv

Olūts teiklā: Ежик в тумане

Papeira olūts: Козлов С. Г. Ежик в тумане: Сказки. – М.: Дет. лит., 1989. – 115 с.: ил.

Sergejs Kozlovs ZUOLIS RUDIŅA DZĪSME. ZUOLIS RUDIŅA DZĪSME

Mežā palyka solts i kluss. Začs īsaklausēja – ni skanis. Tik viņā krostā apseitē treisēja pādejuo lopa.

Začs nūguoja da upis. Jei lieni laidēs leikumā ar gryutim i tymsim iudinim. Začs pīsaslēje iz pakalis kuoju i pakustynuoja auss.

– Solts? – pavaicuoja jam Zuoleite.

– Br-r-r! – saceja Začs.

– Maņ tože, – saceja Zuoleite.

– I maņ! I maņ!

– Kas tī runoj? – vaicuoja Začs.

– Ite mes – zuole.

Začs atsagula

– Oi, cik sylts! Cik sylts! Cik sylts!

– Pasyldi myusu! I myusu! I myusu!

Začs stuoja laksteit i guļtīs. Palāc i atsagulst iz zemis.

– Ei, Zači! – nu kaļneņa iz juo sauce Luoceits. – Kū tī dori?

– Syldu zuoli, – saceja Začs.

– Nadzieržu!

– Zuoli syldu! – aizaklīdze Začs. – Ej šur, siļdeisim kūpā!

Luoceits nūsalaide nu kaļneņa.

– Sasyldi myusu! Sasyldi! Sasyldi! – klīdze zuoleitis.

– Redzi? – saceja Začs. – Jom solts! – Otkon palēce i nūsagula.

– Pi myusu! Pi myusu!

– Ite! Ite! – klīdze nu vysu pušu.

– Kuo gaidi? – saceja Začs. – Guļstīs!

I Luoceits nūsagula.

– Cik sylts! Oi, cik sylts!

– I mani pasyldi, Luoceit!

– I myusu! I myusu!

Začs lēce i gula. A Luoceits kluseņom suoce veļtīs: nu mugurys iz suonu, nu suonu iz vādara.

– Sasyldi! Sasyldi! Myusim solts! – klīdze zuole. Luoceits vēlēs. Začs lakstēje, i mudri sasasiļdēja vysa pļova.

– Gribit, mes jiusim nūdzīduosim zuolis rudiņa dzīsmi? – paprasēja pymuo zuoleite.

– Dzīdit, – saceja Začs.

I zuole suoce dzīduot. Luoceits – veļtīs, a Začs – laksteit.

– Ei! Kū jius tī dorit? – Nu kaļneņa klīdze Ezeits.

– Syldam zuoli! – klīdze Začs.

– Kū?

– Syldam zuoli! – klīdze Luoceits.

– Sasaļsit! – aizaklīdze nu kaļneņa Ezeits. A zuoleitis izaslēja vysā augumā i aizdzīduoja skalim bolsim.

Dzīduoja vysa upismolys pļova.

I pādejuo lopa, kas treisēja viņā krostā, suoce viļkt leidza.

I prīžu adatenis, i egļu cykurži, i pat ziernūkļa aizmierstais teikls – vysi izaslēje, pasmaidēja i nu vysa spāka suoce viļkt zuolis pādejū rudiņa dzīsmi.

© Autors: Sergejs Kozlovs “Ezeits myglā” // Сергей Козлов “Ежик в тумане”

© Tulkuojums: saprge, 2006-2008 LaKuGa.lv

Olūts teiklā: Ежик в тумане

Papeira olūts: Козлов С. Г. Ежик в тумане: Сказки. – М.: Дет. лит., 1989. – 115 с.: ил.

Sergejs Kozlovs ZUOLIS RUDIŅA DZĪSME. PRĪDIS CYKURZS

Rudiņa mežā gaišs vokors. Aizapeikstēja i apklusa nazynoms putyns. Začs aizskrēja pi ryuča, nūsasāda i stuoja klauseitīs, kai ūrdz iudiņs.

– Iudiņ, iudiņ, iz kurīni tu skrīņ? – pavaicuoja Začs.

– Nu akmisteņa iz akmisteņu pa akmistenim skrīnu!

– Pa akmistenim. Labi jam! – padūmuoja Začs. – Kab maņ tai byutu.

Atguoja Skudra.

– Kuo staigoj apleik? – pavaicuoja Začs. – Mudri zīma, a tu volkojīs pa mežu?

– Vajag, – saceja Skudra. Īsmēle viedreitī iudiņa i guoja prūm.

– Stuovi! Parunuosim, – saceja Začs. Skudra nūstuoja.

– Par kū?

– Par kū gribi.

– Maņ nav laika runuot, – saceja Skudra. – Iudiņa juonas. – I aizguoja.

– Tod to dzeive! – nūsapyute Začs. – Skudrys suokušys nosuot iudini, nav ar kū i parunuot. Ogruok koč kaida nabejs sieņs atsarostu, varātu kū puorsprīst. A niu i sieņs nazkur nūsaglobuojušys.

– A tu parunoj ar mani, – saceja Prīdis Cykurzs. Jis gulēja sūpluok pi ryuča. – Es vacs, vysa kuo asu redziejs.

– Kū ta tu esi redziejs? – pavaicuoja Začs.

– Dabasus, – saceja Cykurzs.

– Kas ta jūs nav redziejs? Dzie, kur ir!

– Nā-a, es tī beju, augšā, – nūsapyute Cykurzs. – Mani ļūbēja Viejs. Gadējēs, atlidoj, – Vasals, Cykurz! – Vasals, es soku, kur beji pagaiss?

– Beju aizalaids da jiurys, stumdieju laivys. – Tai beja. A tu kuo taids biedeigs?

– Nazynu, – saceja Začs.

– Ek, dzeive beja! Nu reita pīsamūst, vyss mežs ānā, a pi myusu jau sauleite! Sauleite sasylda. Viejs atskrīn – šveikstim, prīcojamīs! A pa nakti zvaigznis. Tai i verās acīs. Maņ vīna patyka. Taida zaļa, mīleiga. Tik pasaruoda, jau i muns Viejeņš kluot. – Laissimēs, – soka, – da zvaigznis, Cykurz! – Tuoli tok! – Myusim tys nikuo! – Sajem i tik ness.

– Labi stuosti, dzedeņ, – nūsapyute Začs.

– Dzeivuojom labi, Zač. A kū tī runuot. Kuo ta pats taids kai apsamuocs, jauns tok?

– A kur ta jis niule, Viejs?

– Lidinej. Viejs, jis vysod jauns. A es, redzi, vacs, nūkrytu. Kam es vajadzeigs.

– Tev biedeigai, dzedeņ?

– Nā-a, Zači. Guļu, verūs dabasūs, klausūs iudineitī, īraugu zaļū zvaigzneiti – par Vieju īguodoju.

© Autors: Sergejs Kozlovs “Ezeits myglā” // Сергей Козлов “Ежик в тумане”

© Tulkuojums: saprge, 2006-2008 LaKuGa.lv

Olūts teiklā: Ежик в тумане

Papeira olūts: Козлов С. Г. Ежик в тумане: Сказки. – М.: Дет. лит., 1989. – 115 с.: ил.

Sergejs Kozlovs ZUOLIS RUDIŅA DZĪSME. DZYMTAJĀ MEŽĀ

Začs nu reita kai izguoja nu sātys, tai i pagaisa rudiņa meža naapgalejamā skaistumā.

– Jau seņ beja laiks krist snīgam, – dūmuoja Začs. – Tok mežs stuov sylts i dzeivs. – Začam ceļā gadējēs Meža Pele.

– Pasastaigoj? – saceja Začs.

– Elpoju, – saceja Peleite. – Navaru atsaelpuot.

– Varbyut zīma ir aizmiersuse par myusim? – pavaicuoja Začs. – Pi vysu atguoja, a mežā i naīsavēre.

– Ak jau, – saceja Peleite i nūškurynuoja ūsenis.

– A maņ tai ruodīs, saceja Začs. – Ka jau juos nav i da ituo, vaira i nabyus.

– Tu kuo! – saceja Peleite. – Tai navar byut! Tai vēļ nav bejs, kab zīma puorītu car suonim.

– A ka naatīs?

– Kū tī runuot, Zač? Skraidi, elpoj, loksti, cikom depis lāc, i nadūmoj ni par kū.

– Es tai namuoku, – saceja Začs. – Maņ vyss juozyna iz prīšku.

– Daudz gribeisi zynuot, mudri vacs paliksi.

– Zači napalīk vaci, – saceja Začs. – Zači mierst jauni.

– Parkū ta tai?

– Mes skrīnam, saprūti? A kusteiba – tei ir dzeive.

– Hi-hi! – saceja Peleite. – I kai vēļ byusi vacs.

Jī reizē guoja pa stidzeņu i navarēja atsaprīcuot par sovu mežu.

Jis vyss beja kai caurspeideigs, meiksts, sovs. I nu tuo, ka jimā beja cik labi, Začam i Peleitei ap sirdi apsamete biedeigi.

– Tu nabādoj, – saceja Začs

– Es nabādoju.

– Bādoj, es radzu.

– Da vysā nabādoju, tik nazkai skumeigai.

– Puorīs, – saceja Začs. – Pīsnigs snīga, byus juojauc pādi. Nu reita da vokora tik skraidi i jauc.

– A parkū?

– Glupuo tu. Apēss.

– A tu skrīņ ar pakali pa prīšku, – saceja Peleite. – Itai! – I suoce skrīt pa stidzeņu ar muguru pa prīšku, ar purneņu pret Zači.

– Breineigi! – aizaklīdze Začs. I aizskrēja taipat.

– Redzi? – saceja Peleite. – Niu nivīns naīsaguoduos, kas tu esi.

– A es… A es… Zyni, kū es tevi īvuiceišu? Es īvuiceišu tevi ēst myzys, grybi?

– Es myzys naādu, – saceja Peleite.

– Tod… Tod… Īvuiceišu tevi skraideit!

– Navajag, – saceja Peleite.

– A kai ta lai es tev atmoksoju?

– A nikai, – saceja Meža Pele. – Byutu cīši labi, kab tev paleidziejs muns padūms.

– Paļdis tev! – saceja Začs. I smaideigs, rausteidams ūsys, aizskrēja nu Peleitis ar pakali pa prīšku.

– Breineigi! – dūmuoja Začs. – Niu mane nivīns nanūgius. Vajag tik labi sasatrenēt, cikom nav pīsnidzs snīga.

Jis skrēja ar pakali pa prīšku pa sovu meilū mežu, laizdamīs līknēs i rausdamīs iz kaļneņu.

– Saīt! – Začs klīdze pi seve vysā bolsā i gondreiž apsarauduoja nu prīcys, ka niu dzymtajā mežā juo nivīns naatrass.

© Autors: Sergejs Kozlovs “Ezeits myglā” // Сергей Козлов “Ежик в тумане”

© Tulkuojums: saprge, 2006-2008 LaKuGa.lv

Olūts teiklā: Ежик в тумане

Papeira olūts: Козлов С. Г. Ежик в тумане: Сказки. – М.: Дет. лит., 1989. – 115 с.: ил.

Sergejs Kozlovs ZUOLIS RUDIŅA DZĪSME. KAI PARUODEIT KLUSUMU

– Maņ cīši pateik rudiņa apsalaidušuos dīnys, – saceja Ezeits. – Sauleite speid buola kai apmauta, ir vyss taids myglains, myglains…

– Mīreigai, – saceja Luoceits.

– Nui. Dūmuot, vyss byutu nūsastuojs i stuovātu.

– Kur? – vaicuoja Luoceits.

– Nā, vyspuor. Stuov i nasakust.

– Kas?

– Nu, kai tu nasaprūti? Nikas.

– Nikas stuov i nasakust?

– Nui. Nikas nasakust.

– A ūdi? Verīs, kai lidoj! Ī-īīī! Ī-īīī! – I Luoceits suoce maut ar depem, ruodeidams, kai lidoj ūds.

– Ūdi vēļ vaira, – te Ezeits apklusa, maklādams eistū vuordu, – paruoda nakusteigumu, – beiguos jis pasaceja.

Luoceits atsasāda:

– Kai tys ir?

Jī obeji gulēja zuoleitē upismolā i siļdējēs buolajā rudiņa sauleitē. Aiz upis, treisādams ar apsem, gulēja malns mežs.

– Nu, redzi kur, verīs! – Ezeits pīsacēle i aizskrēja. – Redzi?

– Kū?

– Cik mežs ir nakusteigs?

– Nā, – saceja Luoceits. – Es radzu, kai tu skrīņ.

– Tu nasaver iz mane, a iz meža! – I Ezeits skrēja vēļ reizi. – Nu?

– Saīt, ka maņ iz teve nav juosaver?

– Nasaver.

– Labi, – saceja Luoceits i aizagrīze prūm.

– Da parkū tu vyspuor nasaver?

– Tu tok pats saceji, kab es nasavārtu iz teve.

– Nā, tu verīs, tik iz mani i iz mežu reizē, saproti? Es skrīšu, a jis paliks stuovēt. Es ruodeišu juo nakusteigumu.

– Labi, – saceja Luoceits. – Paraudzeisim. – I izplēte acs, vārdamīs iz Ezeiša. – Skrīņ!

Ezeits skrēja.

– Mudruok! – saceja Luoceits.

Ezeits skrēja mudruok.

– Stuovi! – aizaklīdze Luoceits. – Suoksim nu suokuma.

– Parkū?

– Da es nikai navaru par reizis pasavērt i iz teve, i iz meža: tu tai smīkleigi skrīņ, Ezeit!

– A tu verīs i iz mane, i iz meža, saprūti? Es skrīnu, mežs stuov. Es paruodu juo nakusteigumu.

– A tu navari skrīt lelim paliecīnim?

– Parkū?

– Paraugi.

– Kas es, kaids kengurs?

– Nu tok nā, a tu tai – ar kuojeņom, kuojeņom, i es nikai navaru ocu atraut.

– Tys nav svareigi, kai es skrīnu, saproti? Svareigi ir tys, ka es skrīnu, a jis stuov.

– Labi, – saceja Luoceits. – Skrīņ!

Ezeits otkon skrēja.

– Nu?

– Ar taidim mozim sūleišim naparuodeisi, – saceja Luoceits. – Ite vajag lākuot itai!

I jis aizlēce kai eists kengurs.

– Stuovi! – klīdze Ezeits. – Klausīs!

Luoceits sastynga.

– Dzierdi, cik kluss?

– Dzieržu.

– A ka es aizaklīgšu, to ar klīdzīni paruodeišu klusumu.

– Āāāāā! – aizaklīdze Luoceits.

– Niu saproti?

– Nui! Vajag klīgt i mest kiuliņus! Āāāāā! – Luoceits aizaklīdze par jaunu i puormete kiulīni par golvu.

– Nā! – klīdze Ezeits. – Vajag skrīt i pasalēkt. Verīs! – I suoce laksteit pa pļovu.

– Nā! – klīdze Luoceits. – Vajag skrīt, krist, pīlēkt kuojuos i liduot.

– Kai tys ir? – Ezeits apsastuoja.

– A tai! – i Luoceits laidēs lejā nu stuovuo upis krosta.

– I es! – aizaklīdze Ezeits iz vēlēs nu krosta pakaļ Luoceišam.

– La-la-lā! – aizaklīdze Luoceits, ruopuodams atpakaļ augšā.

– Tra-la-lā! – Ezeits nūtrallynuoja kai putyns.

– Ai-jai-jai! – vysā reiklē aizaklīdze Luoceits i otkon nūlēce nu stuovuo krosta.

I tai da poša vokora jī skraidēja, lakstēja, vēlēs nu krosta i klīdze pylnā bolsā, ruodūt meža nakusteigumu i klusumu.

© Autors: Sergejs Kozlovs “Ezeits myglā” // Сергей Козлов “Ежик в тумане”

© Tulkuojums: saprge, 2006-2008 LaKuGa.lv

Olūts teiklā: Ежик в тумане

Papeira olūts: Козлов С. Г. Ежик в тумане: Сказки. – М.: Дет. лит., 1989. – 115 с.: ил.

Sergejs Kozlovs ZUOLIS RUDIŅA DZĪSME. ATĻAUNIT PAVAKARĒT REIZĒ AR JIUSIM

– Začs prosuos vakarēt.

– Lai vakarej, – saceja Ezeits i iznese iz gaņku vēļ vīnu peitū krāslu.

– Var īīt? – vaicuoja Začs. Jis stuovēja pi gaņku, cikom Luoceits runuoja ar Ezeiti.

– Ej! – saceja Ezeits.

Začs izkuope pa trepem i cīteigai iztryna depis iz palavika.

– Triņ, triņ! – saceja Luoceits. – Ezeišam pateik, ka ir teirs.

– Dreikst atsasēst? – vaicuoja Začs.

– Siest, – saceja Luoceits. I Ezeits ar Luoceiti tože atsasāda.

– A kai mes vakarēsim?

Ezeits nasaceja nikuo.

– Siedi timseņā i klusej, – saceja Luoceits.

– A runuot dreikst? – vaicuoja Začs. Ezeits otkon nūklusēja.

– Runoj, – saceja Luoceits.

– Es vakareju pyrmū reizi, – saceja Začs, – partū nazynu nūsacejumu. Nasasyrdit iz mane, labi?

– Mes nasasyrdam, – saceja Ezeits.

– Kai izzynuoju, ka jius taisitēs vakarēt, par reizi skrieju da tovys sātys, Ezeit, i tik vērtīs nu tūs tī kryumu. Redz, dūmuoju, cik šmuki jī vakarej! I kab maņ tai byutu! Nūskrieju da sātys, nūcieļu nu čardaka vacu krāslu, atsasādu i siedieju…

– Nu i kai? – pavaicuoja Luoceits.

– Da nikai. Palyka tymss, – saceja Začs. – Nā, dūmuoju, tys nav tai prostai – siedi i gaidi. Tī nazkas cyts. Pasapraseišu, dūmuoju, vakarēt ar Ezeiti i Luoceiti. A ka gadīnī pajem?

– Ak tai, – saceja Luoceits.

– A mes jau vakarejam? – pavaicuoja Začs. Ezeits vērēs, kai lieneņom apsalaiž tymsa, kai palejuos sasastuoj mygla, i tikpat kai nasaklausēja Zača.

– A vakarejūt var dzīduot? – vaicuoja Začs. Ezeits nasaceja nikuo.

– Dzīdi, – saceja Luoceits.

– A kū?

Nivīns jam nikuo naatsaceja.

– A var ļusteigu? Varbyut es ļusteigu nūdzīduošu, a to nazkai na sevī?

– Dzīdi! – saceja Luoceits.

– La-la-lā! La-la-lā! – Začs aizadzīduoja pylnā bolsā. I Ezeišam palyka pavysam biedeigai. Luoceišam beja kauns Ezeiša prīškā, ka jis, redz, atviļcs leidza Zači i Začs niu pļurkst – nasaprassi kū – i niu vēļ bļaun vysā bolsā. Tok Luoceits nazynuoja, kū dareit, partū suoce dzīduot leidza ar Zači.

– La-la-lā! Tra-la-lā! – klīdze Luoceits.

– La-la-lā! La-la-lā! – dzīduoja Začs. A tymsa palyka vys bīzuoka i bīzuoka, i Ezeišam beja vīnkuorši suopeigai dzierdēt tū vysu.

– Varbyut paklusēsim, – saceja Ezeits. – Pasaklausit, cik kluss!

Začs ar Luoceiti nūklusa i īsaklauseja. Puori pļovai i mežam muove rudiņa klusums.

– A kū, – šveiksteidams prasēja Začs, – niu darēt?

– Kuš! – saceja Luoceits.

– Mes itai vakarejam? – nūšveikstēja Začs. Luoceits pamuove.

– Klusēt… da tymsa?

Palyka vysā tymss, i viers pošu egļu viersyuņu pasaruodēja zeļteita mienesneicys škēle.

Nu tuo Ezeišam i Luoceišam par reizis palyka syltuoks. Jī pasavēre vīns iz ūtra, i kotrys nu jūs tymsā juta, kai jī smaida vīns ūtram.

© Autors: Sergejs Kozlovs “Ezeits myglā” // Сергей Козлов “Ежик в тумане”

© Tulkuojums: saprge, 2006-2008 LaKuGa.lv

Olūts teiklā: Ежик в тумане

Papeira olūts: Козлов С. Г. Ежик в тумане: Сказки. – М.: Дет. лит., 1989. – 115 с.: ил.

Sergejs Kozlovs ZUOLIS RUDIŅA DZĪSME. KA TU NŪGLOBOJ SAULI, MAŅ PALĪK BIEDEIGAI

Viers kolna ir mygla i ružovi oranži atspeidumi. Cauru dīnu leja leits, tod nūstuoja, izleida saule, aizguoja aiz kolna, i niu kolns palyka taids.

Beja cīši šmukai, tai šmukai, ka Ezeits ar Luoceiti tik vērēs i vīns ūtram nikuo nasaceja.

A kolns vysu laiku mainējēs: oranžais aizguoja pa kreisi, ružovais – pa labi, a gaiši zylais tyka tymsi zyls i palyka augšā.

Ezeišam i Luoceišam jau seņ patyka itei spēle: aiztaisi acs, a kod atpliessi, vyss jau cytaižuok.

– Taisi mudruok vaļā, – šveikstēja Ezeits. – Cīši breineigai!

Niu oranžais beja izteciejs šaurā dzeislā puori vysam kolnam, a ružovais i gaiši zylais vysā pagaiss.

Mygla beja tī augšuok, a pats kolns beja kai apteits ar oranžu baņti.

Jī otkon dataisēja acs, i, kod piec vīnys šaļtenis attaisēja, vyss otkon beja puorsamainiejs.

Oranžais myrguoja vītvītom nu kreisuos i lobuos pusis, ružovais pieški pasaruodēja pa labi, ružovi zylais beja pagaiss, a kolns vyss beja palics taids tymss, svineigs, i nu juo vīnkuorši navarēja nūlaist ocu, Ezeits i Luoceits otkon dataisēja i attaisēja acs: kolns beja mīreigs, taids kai myglā, ar vīglu ružovu atbluozmi nu lobuos pusis, tok jī napaspēja ni ocu aiztaiseit, kai itei bluozme jau beja pagaisuse.

Iz Ezeiša i Luoceiša vērēs kolns – īsatiņs myglā i cīši šmuks.

I pieški, varbyut tys Ezeišam i Luoceišam tik tai pasaruodēja, nazkas aizarunuoja:

– Jiusim pateik vērtīs iz mane?

– Nui, – saceja Ezeits.

– A kas? Kas runoj? – kluseņom vaicuoja Luoceits.

– Es asu šmuks?

– Nui, – saceja Ezeits.

– A kod es jiusim pateiku lobuok – nu reita voi vokorā?

Niu i Luoceits saprota, ka runoj kolns.

– Maņ nu reita, – saceja Luoceits.

– A parkū?

– Tod prīškā ir vasala dīna i…

– A tev, Ezeit?

– Ka tu nūgloboj sauli, maņ palīk biedeigi, – saceja Ezeits. – Tok maņ vaira pateik vērtīs iz teve pa vokorim.

– A parkū?

– Ka verīs pa vokorim, dūmuot, stuovi tī viersyunē, i var redzēt tuoli, tuoli.

– Kū ta tu redzieji šudiņ, Ezeit? – vaicuoja kolns.

– Šudiņ saule vys gribēja nūsaglobuot, tok nazkas juos nalaide, a es nadūmuoju ni par kū, es tik vierūs.

– A es… Mes… Te attaisom acs, te dataisom. Mes tai spielejam, – saceja Luoceits.

Vokora bluozme mudri pagaisa.

I, kod beja jau pavysam satimss, zyli zalī dabasi pieški atsaruove nu kolna, i jis vyss tyka skaidri radzams – malns iz buoli zyluos streipis, kas jū atdaleja nu tymsūs dabasu.

© Autors: Sergejs Kozlovs “Ezeits myglā” // Сергей Козлов “Ежик в тумане”

© Tulkuojums: saprge, 2006-2008 LaKuGa.lv

Olūts teiklā: Ежик в тумане

Papeira olūts: Козлов С. Г. Ежик в тумане: Сказки. – М.: Дет. лит., 1989. – 115 с.: ил.

Sergejs Kozlovs ZUOLIS RUDIŅA DZĪSME. SKANIS I BOLSI

– Pa pusmīgam, Luoceit, var īsadūmuot vysakuo, kuo tik gribi, i vyss, kū tu īsadūmuosi, byus kai dzeivs. I tod ta…

– Nu!

– Tod ta…

– Nu runoj že!

– I tod ta… dzieržamys skanis i bolsi. – Ezeits vērēs iz Luoceiša ar lelom opolom acim, dūmuot, ka itamā šaļtī, vot taišni niule, byutu īsadūmuojs par kū ta taidu, par pošu svareiguokū.

– I kū tu dzierdieji? – kluseņom nūšveikstēja Luoceits.

– Šudiņ?

– Aha.

– Sīnuozeiti, – saceja Ezeits.

– A vakar?

– Vardivi.

– A kū jei saceja?

– Jei dzīduoja. – I Ezeits aiztaisēja acs.

– Tu jū dzierdi i niu?

– Dzieržu, – saceja Ezeits ar aiztaiseitom acim.

– Es ari aiztaiseišu acs. – Luoceits aiztaiseja acs i nūsastuoja tiuļuok Ezeišam, kab lobuok dzierdeitu.

– Dzierdi? – vaicuoja Ezeits.

– Nā, – saceja Luoceits

– Laidīs mīgā.

– Tod vajag atsaguļt zemē, – saceja Luoceits. I nūsagula.

– A es pi teve. – Ezeits atsasāda sūpluok. – Tu tik īsadūmoj: jei sēd i dzīd.

– Īsadūmuoju.

– A niu… Dzierdi? – I Ezeits kai dirigeidams suoce maut ar depi. – Aizdzīduoja!

– Nadzieržu, – saceja Luoceits. – Sēd, acs izbūzuse, i klusej.

– Parunoj ar jū, – saceja Ezeits. – Dagrīz viereibys.

– Kai?

– Soki: “Mes ar Ezeiti atguojom nu tuolejuo meža iz jiusu koncertu”.

Luoceits kustynuoja lyupys.

– Pasaceju.

– Nu?

– Klusej.

– Pagaidi, – saceja Ezeits. – Lobuok tu siest, a es nūsaguļšu. Taaai. – I jis, bubynuodams nazkū, īsakuortuoja sūpluok Luoceišam zuolē.

A dīna īsyla, i gars, slaids rudiņs muove prīdēs i grīzēs kreitūšuos lopuos.

Luoceits jau seņ beja attaisiejs acs i niu vērēs iz dzaltonbryunūs kūku, iz vieja, kas saruove grumbuos pļančku, a Ezeits vys ņūrdēja i kluseņom runuoja, gulādams sūpluok zuolē.

– Dzierdi, Ezeit, – saceja Luoceits, – deļkuo myusim itei vardive, kuo? Īsim, salaseisim sieņu, izcepsim! A maņ deļ teve ir nūglobuots uobeleits.

– Nā, – ocu naattaisiejs vaļā, saceja Ezeits. – Jei aizdzīduos.

– Nu i, aizdzīduos. Tolks to kaids?

– Ek tu! – saceja Ezeits. – Sieņtenis! Uobeleiši!.. Kab tu zynuojs, kai tys ir – ituos skanis i bolsi!

© Autors: Sergejs Kozlovs “Ezeits myglā” // Сергей Козлов “Ежик в тумане”

© Tulkuojums: saprge, 2006-2008 – LaKuGa.lv

Olūts teiklā: Ежик в тумане

Papeira olūts: Козлов С. Г. Ежик в тумане: Сказки. – М.: Дет. лит., 1989. – 115 с.: ил.

Sergejs Kozlovs EZEITS MYGLĀ

Treisdesmit ūdeņu izskrēja pļovā i suoce spēlēt iz sovu smolkūs, spīdzūšūs vijūleišu.

Mieness izleida nu padebešu i smaideidams aizmuove pa dabasim.

– Mmmū!… – aiz upis nūsapyute gūvs. Aizarēja suņs, i pa stidzeņu aizskrēja četrudesmit mienesneicys začeišu.

Iz upis pasacēle mygla, i biedeigs bolts zyrgs īsleiga jimā da kryušu, i niule ruodējēs – lela bolta raudive maun pa myglu i sprausluodama vys nūlīc jimā golvu.

Ezeits sēdēja iz kaļneņa zam prīdis i vērēs iz mienesneicys gaismys apspeidātuos līknis, kas sleika myglā.

Beja tik breineigai, ka jis pa šaļtei nūtreisēja: voi tys vyss jam gadīnī nasaruoda sapynā?

A ūdeni napīkuse spēlēt iz sovu vijūleišu, mienesneicys začeiši doncuoja, a suņs gauduoja.

– Pastuosteišu, naticēs! – padūmuoja Ezeits i suoce vērtīs vēļ viereiguok, kab atguoduotu ituo vysa skaistuma, da pādejuos zuoleitis.

– Redz, i zvaigzne nūkryta, – jis īsavēre, – zuole nūsalīce pa kreisi, nu egleitis palykuse vīna viersyune, i niu jei maun sūpluok zyrgam… A interesnai, – dūmuoja Ezeits, – ka zyrgs liksīs gulēt, jis nanūsleiks myglā?

Jis pamazeņam suoce laistīs nu kolna, kab tyktu myglā i pasavārtu, kai ir tī vydā.

– Redz, – saceja Ezeits. – Nikuo navar redzēt. I depis navar redzēt. Zyrgs! – jis pasauce. Tok zyrgs nikuo nasaceja.

– Kur že palyka zyrgs? – padūmuoja Ezeits. I bryda taišni. Vysapleik beja kluss, tymss i slapnis, tik augšā nu viersa sluobai laistējēs vokora bluozme.

Bryda jis ilgi ilgi i pieški sajuta, ka zemis zam juo nav i jis nazkur kreit. – Plunkš!…

– Asu upē, – saprota Ezeits, až nūsaļs nu bailis. I suoce sistīs ar depem iz vysom pusem.

Kod jis izmuove iz iudiņa, beja tikpat tymss kai da tuo i Ezeits pat nazynuoja, kur ir krosts.

– Lai upe poša mani nas! – jis nūsprīde.

Nūsapyute tik dzili, cik varēja, i jū suoce nest iz leju pa straumei.

Upe šveikstēja ap akmistenim, burbulēja vierputēs, i Ezeits sajuta, ka ir vysā puormiercs i dreiži nūsleiks.

Pieški nazkas dasadyure pi juo pakalejuos depis.

– Atlaidit, – nazkas īsarunuoja bez bolsa, – kas jius esit i kai tykot ite?

– Es asu Ezeits, – taipat bez skanis atsaceja Ezeits. – Es īkrytu upē.

– Tod siestit maņ iz mugurys, – bez bolsa nūsaceja nazkas. – Es nūvesšu jiusu da krosta.

Ezeits izasāda iz nazkuo šauruos mugurys i par minotu jau beja krostā.

– Paļdis! – jis pasaceja bolsā.

– Nav par kū! – bez skanis nūsaceja nazkas, kuo Ezeits daža naredzēja, i pagaisa viļņūs.

– Ot tev i stuosts… – nūsapurynuodams dūmuoja pi seve Ezeits. – Voi ta kaids nūticēs?!

I aizakiuluoja myglā.

© Autors: Sergejs Kozlovs “Ezeits myglā” // Сергей Козлов “Ежик в тумане”

© Tulkuojums: saprge, 2006-2008 – LaKuGa.lv

Olūts teiklā: Ежик в тумане

Papeira olūts: Козлов С. Г. Ежик в тумане: Сказки. – М.: Дет. лит., 1989. – 115 с.: ил.