Marabeju kolns

Tai tys beja. Tai tam byus byut.
Kurs pīdzims, tam juomierst. Kurs var paēst, tam juoād. Kura navar apēst, tuo i naād.
Kurs jau meičaule bejs, tys par meičauli i paliks. Ka gribi dzeivuot, juodzeivoj – juosyt pretim i juosatur. Nikaida žāluošonuos ite napaleidzēs. Juodzeivoj!

Kab na ituos zynuošonys, Dekters byutu propuļs ar vysu sovu klybū kuoju.
A kas jam tei kuoja? Ka cylvākam ir pruots i saprasšona, kam jam kuoja vajadzeiga. Iz balim skrīt? A voi ta jis natyka izadoncuojs sovā laikā? Sīvys dabuot? A voi ta jam juos juomeklej? Pošys atskrēja, kluot dasalyka. Tik tuo dorba beja kai izalaseit pošu šmukū i iz zagsu nūvest.
A kuozys, kuozys… Taidu kuozu nivīnam nabeja bejs i nabyus. Kolhoza komjaunīšu kuozys – kartenis i roksts tyka vysuos rajona i republikys avīzēs, korespondenti stuovēja pi zagsa i raudzēja nūgiut, kai Arvīds Dekters izīt ar sovu jaunū sīvu Snežanu Dekteri. Kas tī vaira atguoduoja, kur tī korespondenti piec palyka, kur kamerys – dzēre i doncuoja leidza vysim. Taids nūtykums – jaunajam kolhoza prīkšnīkam kuozys. Atguojs nu dīnasts, jis par reizis tyka omotā. Ar vysu kuoju. Kab na tuos valna kuojis, varbyut vēļ natycātu – kur slaistiejīs, kur bejs. A tai – nūpītnys delys, nūpītna dariešona.
Kuozys beja kai nivīnam. Ļauds, izacītuši pieckara nabadzeibys, beidzūt beja iz zaļa zora. Par dorbu kolhozā suoce moksuot vaira ni tuos kapeikys kai agruok. Vaira ni maiseņu gryudu par izstruodis dīnom, a tūs gryudu pītyka i vaļstei, i kolhozam, i kolhoznīku cyukom i telim.
Cik bucu ola izdzēre, cik nakšu atdoncuoja. Taišni rudzi jau beja lykti zam jumta, a buļbys vēļ nabeja kustynuotys. Nu kuozu golda vysi lykuos lelajā kolhoza buļbaitē, dzīduodami i spālādami. Garmoška rūkā, papirosa zūbūs – sēd muzykants iz buļbu vazuma i spielej, a jaunuos meitys palākdamys traktoram pakaļ ar vysim spanim i skalinem. Oi, ļusteigi laiki beja!
I buļbys nūroka, i konusūs saroka, i iz bazu nūvede. Skaiti, valsts planu izpiļdēja i puori palyka. Cyuku medeibuos pa rudiņam vēļ cik vepru nūguoze. Dekters zynuoja, kū medeibuos pasaukt – vysi glavnī rajona veči ar vysim sovim čynim i medalim puorbraukuoja. Vysa jaunuokuo tehnika tyka jaunajam prīšksādātuojam – jis muocēja i ar mēli pagrīzt, i rūku dalikt.
Cyts put ar puteišonu uorā i nu apsleikuša teiruma volkoj buļbys ar sokumim i piļsātys kantoru buobu rūkom vēļ pa oktobra. Dekteram to nā – buļbu laiks ir buļbu laiks. Līkās ar vysim traktorim i trapakim teirumā, cikom laiks turīs, a tod i bals – ļauds guoja dorbā kai smārāti. Bez bala, skaiti, nav ni kulturys, ni saimisteibys – ka nabyus tev jaunūs ļaužu, propuļsi ar vysu tehniku. Deļtuo balu Dekters stypri dasavēre. Bez balu izput vyss. Cikom vēļ tei kuoja kai kuoja beja, i pats laide pa zalu tai, ka putēja vīn. A piec jau tai pamazeņam, pamazeņam. Doncuot Dekters ļūbēja – par reizis cyta dzela, sirds podlāc i pruots cylojās.
Nu suoku kulturys nomā naguoja a nikai. Beja nūsalasiejušys nazkaidys dzejūļu skaiteituojis. Kai rudiņs, tai jom jau, verīs, dzejis dīnys. Pošā buļbu i lynu laikā volkojās ar nazkaidim dzejnīkim – ni taids dzejnīks buļbu zyna, ni buļbys juo. Kurs pruoteigs cylvāks pošā rudiņā laikā var jimtīs ar dzejūlim? Zīmā lai koč ludzenis skaita i vuicuos nu golvys, a pa rudiņam dorbs dag. Kaida tī dzeja, pa besim! Cikom jau Dekters parāda pastatēja – bez bala nikaidu dzejnīku. Nabyus bala, dzejūļu tu ite naskaiteisi!
Atjēme kai ar rūku. Par reizis ļauds aizainteresēja par kulturu. Par reizis i izslaukums fermuos cēlēs – kura slaucieja pacīss, ka jai bareibys laikā napīvad i da seļsaveta iz balu nateik. Gūvs pabaruotys, sāst traktorā i brauc piec kulturys. Daža jauktū kūreiti sataiseja, divdesmit buobu i treis veči. Da i kaidi tī veči – vīns jau nu dobys narikteigs, pasysts iz augšu i kolekcionej markys, vacūs prasus i patapona platis, ūtram sīva nūmyruse i niu meklej jaunys, trešam bais, kab sīva vīna nasavolkuotu pa pasauli.
A puišu vajag. Bez puiša bolsa i buobys naskrīs pi kulturys. Dekters tai dzelai pīguoja zynuotniski. Jis beja vuiciejīs par lauksaimnīceibys specialistu, jis zynuoja, kuo cylvākam vajag. A nikuo daudz navajag – kab jumts byutu iz golvys, pylna bļūda prīškā i kab meitom byutu puiši i puišim meitys. Nabyus ituo pādejuo, ļauds puorsakaus i pi pylnys bļūdys kai vepri pi silis. Nabyus ni tolka, ni sajāga. Vajag kulturali: meitys i puišus salaist tai par gabaleņu kūpā – lai gors pasaceļ i buobys mozuok pliešās, a puiši nadzer tik daudz šņopsta. Skaiti, kulturys nomā to iz skatuvis nadzers. Da i ka dzers, kluseņom, kuļturnai. I ka byus sova meita pi suona voi cerejama bryute, nadzers i tī. A kam Dekteram dzāruoji vajadzeigi? Symtu godu jam jūs navajag. Partū Dekters pasyuteja sadzeivis pakolpuojumu kombinatā streipainūs bruņčus i biņdziukus deju kolektivam. Divdesmit puoru. Jam jau saceja – troks i byudams. Kur iz leidzonys vītys divdesmit puišu dabuosi? Kurs pruoteigs cylvāks īs laksteitu ļaužu prīškā nazkaiduos lyna stabulēs.
Tai dzelai vajadzēja daīt i ar spāku i viļteibu. Kuo navar pajimt ar spāku, tam var īstuosteit, cik vajadzeiga kulturala atpyuta. Kurs nadoncoj i slaistuos pi dorba, tam nadūd ni kolkoza kombaina sīna pļaušonai deļ sovys gūvs, ni uordeituoja syudu vesšonai i traktora aparšonai. Ilgi to tu, makans taids, pasaslaisteisi! Mudri viņ vysi kombaineri i fermu operatori mīdzēs pi doncuošonys. Kurs navarēja Dekteram patruopt, mudri viņ aizalasēja iz gorodu voi iz tim neikuļu kolkozim. I lai losuos pa besim. Tī jam i vīta. Ka namuok dzeivuot kai cylvāks, to tī ni aršonys, ni eceišonys.
Partū otkon jau piec kaida goda voi div upismolys estaradē pastatēja jaunus beņčus i sareikuoja zonys dzīšmu i daņču svātkus. Vysi kryumi beja butylku pylni. Tok kas kuozu piec tam spruka! Jaunim ļaudim dūd tik valis sasaūstēt. Jau par laika, verīs, otkon juoguodoj dzeivojamuo plateiba kolkoza specialistim i bārnuduorzā vīta. Cytim pa pasauli juoskraida i pi dorba guculi juomeklej, a Dekters iz zaļa zora.
Ka jam itai labi lūbēs ar kulturu, Dekters gribēja pi vīna pastateit i simfoniskū orkestri, tok rajonā suoce apsasmīt – muzykys šam aizavajadziejs. Gūvim zam astis tova opera i balets!
A kuo ta nā? Gūvim vajag slauciejis i syudu miezieja. A slauciejai vajag miezieja i mieziejam slauciejis. Kur jī vīns ūtra dabuos? Tok na jau klāvā pi gūvs astis. Taidys dzelys nūteik balā, a balam vajag muzykys. Vēļ vaira – balam vajag pošam sovyys muzykys, lai nav juoskraida pa pasauli i juomeklej vysaidi plenderi muzykanti. Bess to jūs zyna – pajimsi taidu muzykantu, a jis da reita i nadakiukuos. Apsamaus kai teļš – ni tī muzykys, ni mīlesteibys. Vajag kuļturnai – gluozi, divejis, a muzykantam juospielej da reita gaismys. Cikom reita slaukšona i pādejī puori īt paceli.
Ka ni vasalu orkestri, to taidu spraunu pošdarbnīku ansambli Dekters dabuoja gotovu. Skripka, garmoška, nazkaids pyušamais ar lelu trubu, bess juo taida zyna. Beja klubā i klavīris. Paulam labi dapas, par reizis cytaiž skaņ. I pošam gribīs leidze viļkt, eku, kai sābru takšam, kas kauc leidza teļvīzeram i radejai, ka tī kaidu simfonisku gobolu palaiž. Ka kurs muok klavīris paspēlēt, par reizis cyta skaniešona. Až lūgi uorā juoceļ.
Taidi bali beja. Ļauds ļusteigi dzeivuoja. Kurs jau nūsadzēre, to nūsadzēre. Duraka i blise naizvuiceis. A ka kurs gribēja dzeivuot, tys i dzeivuoja. Eku, Sileņu puors lai. Deveni bārni, poša kantorī papeirus cyloj, jis iz smoguo par šoperi. I voi ta švaki dzeivuoja. Īdeve pošu pyrmū līvānīti sātu, pasauce orkestreiti, korespondentus, laikam sastais voi septeitais dāls puorgrīze baņti, dzeivuoja kai Dīva ausī. Sovs klieveņš, sova ciuceņa, pusūtrys sotkys zemis, jei dzīd kūrī, jis pyuš trubu. Ni dzeršonys beja, ni bārni appleisuši staiguoja.
Ni tai kai šudiņ. Dekters ryuc viņ. Itūs valna slaistu pīsaplidiejs kai nalaimis. Kolkoza laikā cyta dzela beja. Kurs slaistējēs, tam par reizi izsyuteja viersā komiseju. Pošu iz atskurbtuvi, bārnus pa bārnunomim. Izauga cylvāki koč. Nasaslaistēja pa pasauli, suņus sizdami. Ka jau ar kuru natyka golā, vys varēja kai izagrūzeit. Ka nikai cytaiž, komsamoļcūs palaide iz Sibiri struoduotu voi prūm iz armeju. Tī vysus smutus puorkristeja.
Niu vyss pasauļs ar kryumim aizaudzs. Voi ta agruok itai beja? Ka kurs turēja gūvi, vysys gruovu molys apkaustēja. Vys sīna pīpļuove. A niu izalaiduši kai smyrdakli, sēd iz zemis, audzej usni i vuolyudni i vēļ jim vaļdeiba švaka. Kas ta, atīs tei vaļdeiba i tev nu pakalis šērvi nūšaravuos? Ka pats naveižoj čūksta nūslauceit, to tī ni vaļdeiba gluobs, ni dabasu vara. Taidam peikstuļam pa taisnu grobā. I to jam švaki byus – vaira navar dzert i peipēt.
A pasoki, par kaidu naudu itī nabarāgi peipej? Kuram besam sātā pensioners, to tys jau bagaturs. A cyts volkojās pa dzerauni i kļaņčoj – dai lat, dai lat. Pi Dektera nalein. Zyna, ka dabuos tū “dailat” reiklē.
Bejuse Dekteram vara, jis pajimtu blisi i itūs vysus ištukanus dalyktu kryumu cierst. Pa vīnam zareņam. Lai laiza koč ar mēli.
Izalaiduši kai teli – ni dorbs jūs zyna, ni jī dorba! Voi ta agruok zeme cytaida beja, ka vysi dzeivuot varēja?

Kū tī. Dekters ituo laika nasaprūt. Kas itī ir par ļaudim, kas par cylvākim. Kas tī par laikim niu, ka nav nikuo iz pasauļa i nikam nav nikaidys vierteibys. Trynās cyts caur cytu, a pi nikaida loba gola nateik. Kai apmauti.
Jis verās iz pasauļa – ni to rauduot, ni lomuotīs. A ka nivīna rikteiga cylvāka. Kotram sova vuts. Kurs vēļ grybātu struoduot, tam otkon naudys nav. Kuram nauda teik, tys pīpierk mašynu i juodelej pa pasauli, zivs giudams i meža zvierus saudeidams. Pasoki tu taidam, ka juostruodoj, jis i tevi nūsaus. Ka nav parāda, to itī napastateis. Itaidi tik izvess iz lelceļa.
Kod Dekters jauns beja, vyss beja nazkai cytaiž. Lai juo klauseja voi naklauseja, a spāks i taisneiba beja juo pusē. Lai kai ņaudēja pretim, a jau, verīs, piec laika pyuš juo stabulē. Partū ka Dekters zynuoja, kū dora. Na par veļti jis beja lauksaimnīceibys specialists – treis godi sovhoztehnikumā, gods augstškolā i cik žurnalu i gruomotu. Kab tei dīnasts napamaisiejuse, jis byutu izavuiciejs par agronomu i byutu ministrs. Jam jau vysi saceja – kuop iz augšu, kuop iz augšu. Da kaidu tī augšu. Kai īraudzeja “napabeigta augstuokuo”, tai vysys augšys pagaisa.
A kam Dekteram augša i ministreja, ka jam beja juo kolkozs. Dori, kai pošam pateik. Ka tik plani i saisteibys izpiļdeitys, īsmierej eistajā caurumā, pakvālej tūs pyut i palaid pasauļa skriejiejus partejnūs i dzela dareita. Vyss īt kai smārāts.
Rajonā jau runuoja, ka Dekteram nav vysi sātā – cyts pierk slaucamūs aparatus, a cyts garmoškys. A bez garmoškys nivīns aparats naslauks, ka nabyus cylvāka, kas jū dalīk zam ciču. A cylvākam vajag ļusteišonuos. Bez muzykys izput vyss.
Tai Dekters saceja i rajonā, i korespondentim. A tūs beja kai sisiņu – to taida gūdolga, to itaida. To sugys telis, to izslaukumi, to dzeivsvora pīaugums. Naticēja, smējēs. A lai smejās. Kurs pasasmīs, a kurs i pa nūpītnam. A jam sova znaja. Pasasmēja pi seve i dareja sovu. Īpyut tu taidam!
Lai jau cylvākim teik. Kū ta jī besi raksteitu sovuos avīzēs, ka nabyutu Dektera?

Kai rudiņs, tai otkon medeibys. Cyukys atsabaruojušys nu vosorys, pīsaplidiejs da besa – jem tik blisi i sauņ. Dzeiva gale lein nu meža uorā. Īkur sūmu pierti mežmalī pi azara, aizvad večus iz masta. Cik jī tī pasasauda, jau iz pierti. Kur ta tuos cyukys liksīs? Pošys leida zam blisis.
Kai reize pats bīzais Drabāku mežs pi pošys buļbaitis – siedi i piļņavoj, kur jau kaida cyuka smeceri pabuozs. Pastoti prīkšnīku taišni pi egleišu jaunaudzis i gaidi. Napuorīt i ilgi laika, jau cyukys kai krelllis vērtinē šaun nu meža uorā. Vēļ pagaidi, pagaidi – lai vysa parapeja izlein uorā. I tod kai mauc nu blisis, tai cyuka aizarākdama podlāc i apkreit gar zemi. Kuojis viņ nūspirinej!
A kur tūreiz divi pārnejī vepri nūsastuoja placs pi placa i ministrejis vecs, tī tūreiz struoduoja taids Augusts Kursīts, kai pestēja viersā, tai obeji gotovi iz vītys. Ministrejā vēļ ilgi zynuoja Dektera kolkoza. Tyka i putjovkys iz sanatorejom, i uorzemu delegacejis brauce. Tai i dabuoja pyrmūs buļbu kombainus i materialus jaunajai upismolys fermai.
Kū tī i runuot. Kurs jau puiss kai ūzuls, tam nikaida klyba kuoja navuodēs. Ka kuram golva ir i rūkys eistajā vītā. A vītā Dekters beja vysod. I kolhozā, i seļsavetā, i niu pogostā. Tik ka niu tei veseleiba na dīzkū.
Iz taidu cylvāku pasauļs turīs. I taidi cylvāki pi pasauļa turīs.
Tai tys beja, tai tys byus. Nikai cytaiž tī navarēja.

Rozpliets kuojis, Dekters stuovēja iz ustobys slīkšņa. Biksis grumbuodamuos kryta puori zuoboku kaļovom, gumejnīki nūbrysti ar dublim. Jau kur pavasars, a vys navar i navar rimtīs – tik jau podkaļss, tik jau otkon leits sukoj, tik otkon vīni dubli grīžās.
I kas šeilaiks taidi par laikim! Zīmu, vosoru vīni dubli. Agruok tok zīmys beja, tok koč solts turējēs. Niu sypnej snīga iz nojabra svātku, pasaļdej, pasaļdej, a jau zam Jaunuo goda vyss otkon plyks. Ka, dzie, mož febralī kaidu šaļti pasaļdej, tik tuos i prīcys. Ni tī Zīmyssvātku, ni Lelys dīnis.
Da i kaida tī Leldīne. Agruok koč puiši veižuoja leigačys pastateit. Sadzyna stulpus kolna golā, īsēja stričūs dieli – kai laidi, tok, dūmuot, puori puspasauļam puorjuosi. Meitys čērce viņ i givuos puišim ozutī, vot, i dzimsteiba beja, i vyss. Niu ni te vaira puišu, ni byušonys. Stabarāgi taidi, pakar kūku storpā stričeitī i kirinejās. Ni tī spāka, ni dorba veikšonys!
A vosor? Vīni leiti. Miercej i miercej kai iz pyudeišonu. Agruok kai guoja, to i atguoja tyucs, nūleja, nūgrudinēja, izaspardeja, nūsukuoja i aizguoja. Kas saleja, tys to i saleja. Saleja i izkolta. Niu atīt taids valna susliņs i miercej nedeļom. Ni tī sīna pīpļaut, ni pyunē savest. Atīt taids mierkačs i myrgoj sutkom i nedeļom – ni tī leita, ni naleita. Tik vysu prācu izmaitoj, sapyudej i vaira nikuo.
Niu pat. Pats pavasars īt viersā, a vyss pogolms pīdzeits ar dublim. Iz teiruma jau zuoleite lein, a ite nazkaida kiula staipuos. Sīvīši vys rauga sakast i sagruobuot, tok kas deve. Da i kū tī besa nūkassi, gruobeklis pīsadzan pylns ar dublim. Cikom jau zeme napakaļss, naeimi i kluot.
Jau īvys zīdēt taisuos, jau unučkai kuozys piec napylna mieneša, a ite pa sātu vīns vīneigs naparāds. Da ka nav puišu, to itī to pasauļa napaceļs! Buobys brunčūs īsagivuši, gaida nazyn kuo. Pajāmuši, koč graņts atvaduši, vys sausuoks tyktu. Nā, Magda pasacēja – žvyrs ustobā nessīs, a tī i sēd, i buobys klausa. Ar buobys gudreibu tu tuoli tiksi! Taipat niu dubli nasās! Pakluojuši byutu egļu zoru pi slīkšņa, besa tī žvyra voi kuo radzātu. Koč kuojis sausys. A niu stupojīs kai pa mīlem.
Da i agruok greidu taišni ar žvyru i tryna, koč bolta i stuovēja. Niu pīsajāmuši nazkaidys pasauļa gudreibys, muozoj ar nazkaidom eļnis kruosom. Taipat tei greidys kruosa nūīt vysa zemē i iz pavasari plyki dieli viņ speid! Agruok nūtryna nedeļā reizi voi divejuos ar žvyru, koč bolts stuovēja. Niu sadūmuojuši nazkaidys uoveišonuos, maļavoj. Kaids tī valna šmukums voi kas. Tik tei smirdeišona.
Žvyrs ustobā nessīs! Dekters nūsašpļuove pi slīkšņa, tod iztryna ar gumejnīku – ka sīvīši naredz. Kū tī. Buobu gudreiba i cauri. Voi ta vysta putyns, voi buoba cylvāks.
Sacieļs biksis i sapruoviejs siksnu, Dekters guoja da klāva.

Otkon durovys izašīpušys. Kas tī par meisterim. Pītaisa nu zaļa egliskūka, tod breinojās, ka durovys cylojās i napas. Godi div, treis, ka ni vysi pīci voi seši tam dieļam juonūsastuov. Tāvam pošam lītyskūku pylna pašele pīdzeita beja, tik ka pats taiseit namuocēja. Niu īdūd sovu materialu, tok jis, nabarāgs taids, sausū kūku pajims sev, a durovu pītaisēs nu hlama. Tod i nazyni, kai golā tikt.
Vacuos durovys stuovēja kai prīca, tik jau ka nu eņdžu izkryta i lejisgols latakuos pyudams izdrupa. A ituos nu nikudyšnuos – staigoj iz vysom pusem. Ot meisteri! Ot puiši! Zagli i susātivis! Pītaisa nazyn kuo i nasās iz lela, a gols golā nikuo tī nav – dieļu porceišona i cauri. Ni tūs durovu attaiseit, ni aiztaiseit, vyss trynās, giunās i čeikst. Až škode.
Da i aizgoldai jau seņ beja juonūmaina dieli. To cyukys dreiži uorā izkriss – jau tai i smeceris cyloj, puori raušās. Uš, rogonys! Pi teļu ar nikaida parāda. Itaidus lūpus jau ar striči juosīn, na pa aizgoldom juoboksta. Liksīs taids uorā, paraugi nūgivs! Puspasauļa apjuos, cikom kur mežā īsasprīss. Labi, ka koč tū vīnu Oļgerts nūgrīze zam kuozu. A to kai fermā. Zeišļoj vīns ūtram auss, nikaida parāda. Varātu i pats, cik tuo dorba. Nav jau cyuka, a jauns talāns. Tik vys piec tuos slymuošonys rūkuos spāka tryukst. Da i paraugi pi grīstu izruovs, kab uodu nūmauktu. Kača svors jau tī viņ ir, tok vysleidza – spāka vajag.
Nā, vajag tev, cylvākam, tik saslimt. Tiksi slimneicā, i sātys napazeisi. Kū tuos buobys voi tī znūti nu saimisteibys zyna. Pīsavāruši teļvīzera, pogolmu pīvāluši pylnu ar akminim. Ni tī rotu apgrīzt, ni pošam apsagrīzt. Akmiņa duorzi jim… Kurs cylvāks agruok akmini sātā vēle? Da ka pi pierts mož. I to nabeja loba primeta. Zyni, bess, kas tymā akminī īlykts. Cyts mož iz tuo akmiņa golu dariejs, a itī duraki durovu prīškā pastota.
Pīsalosa vysaidu čiuļu gazetu i žurnalu, niu jau cīši gramotnī skaituos. Pošim saprasšonys a ni! Kura dzagiuze papyuss, tū jau i skrīs dareitu. Akmiņam akmiņa vīta. Pi ceļa, iz kupicys voi pi lynu muorka. Na jau iz pogolma vyds!

Leits beja nūsukuojs čut ni nedeļu. Tok i beidzūt pādejais lads i snīgs beja prūm. Taids vāls pavasars kai nalaime – cytugod jau seņ apsasāts byutu, niu vēļ iudiņs vīt vītom iz teirumu stuov. Zuolis to vēļ daudz namanēja, a kūkim pypuri pītyukšuši labai i lozdys jau puorzīdejušys. Tai i verīs, majs īsataiseis sylts i sauss. Ar steigu juotaisa zeme, kab vysu paspātu da maja svātku.
Sābru Oļgerts sovu beja padariejs. Teļa golva beja nūlykta iz klāva slīkšņa, asnis jau suoce apsaviļkt ar taidu kai recekli i timsnēja. Vītom gailēja gaiši sorkonom steigom. Acs vērēs nazkur, ružovs purns, mēle izbuozta.
Varēja koč bļūdā īlikt, na pa zemi vuoļuot. Vys jau taipat tei golva juošmucynoj i juoskrabej, ka studiņa gribēja, tok zemē na dzela. Pīlaista ašņa, tod poši meicuos kai pārnejī vepri pa grezi.
Nikaida lītyskūka jau nu tuo teļa nabeja. Taipat nabyutu dzeivei pamatams. Tai jau beja pasadavuse šmuka teleite, kab tik nadasamatuse tei vādara vaine. Kai aiznyka, tai i stuovēja iz vītys – ni auga, ni opola tyka. Škeists rikteigs, na teļš. Breinums, ka nanūspruoga.
Unučka vede dokturi, lečēja. Cik naudys sagryude tymā syuda teļā. Jai žāl. A kū besa pīžāluos, ka tī ni teļa, ni gūvs – neikst ar neikšonu. Taids tok nav dzeivei turams.
Mudruok jau ari nabyutu kaunams – kurs ta tī āstu tūs zuoļu. Cik reižu gryude reiklē i spricēja. Dokturs nadeve nikaidys cereibys, tik nūsaceja, ka poši ēst navar, labi ka sunim var dūt. Antibiotikys i kas tī vēļ. Tok nu i pliutēja kai prokvuosts, trīpe taidu dzaltonu i smirdeigu, vysa pakale beja apkoltuse. Beiguos jau gulēja viņ. Tok, redz, pasacēle. Kai zynuodams, ka saimineicai byus kuozys.
Unučka vysu zīmu i pavasari sabraukalēja. Vys kai pīktdīne, tai kluotu. Šei vajags svaiga gaisa i zemis, piļsātys myurūs goru rauns cīš. Vot i īsavēre tuo teļa – taišni zam gūvs dzeišonuos īguoja klāvā, paleidzēja pi viļkšonys. Tai symtu godu jai ni tuo teļa, ni gūvs vajadzātu.
A kai ta tī naraus tuo gora cīš, jau kurā mienesī. Kab na tuo vādara, voi ta tys zmejs byutu juos preciejs. Taidi tik zyna bārnu sataiseit i tod skrīt pa pasauli. Ka nadasīsi astis, aizjuos pa pasauli – lai meita vīna ar bārnu sēd.
Tai nabeja dzela. Dekteram beja juorunoj. Vīgli nabeja, kū jis valnu zyna nu tūs mīškuonu saprasšonys, jim taids dzeraunis vecs pi vīnys vītys. Tok beiguos Miška beja ar mīru, jis jau vysu laiku Laimenis ļūbejs, tik varbyut piec dzemdeibu kuozys, ka varēs boltū kleitu i vysu tai šmuki. Kur niule soltā pavasarī. Vysu lobuok iz Zīmyssvātku. I bārns apsavieļs, i poši sasagataviejuši.
Dekters beja ilgi runuojs, cikom jau nūlyka iz sešpadsmytū maju. Kur ta agruok beja, ka šmukuos kleitys vajadzēja?
Kas tei par dzelu byus – meituos dzemdēt. Iz juo Laimenis nivīns nasavērs ar švaku aci. Lai kai , a mužiks pi suonu ir. I ka mužiks ir, vajag kuozu. A to volkuosīs pa dzemdeibu nomu kai Dīva napījimti. Kū taids zyna nu dzeivis. Sīvītei vajag rikteiga veirīša, na itaida gūmeizys – bārna sataisa, a piec lykuma nūkuortuot najādz. Ni jis dareituojs, ni klāva mieziejs. Tik tei leluo izanesšona.
Tai jau soka, ka Miška zyrgā. Iriednis. Zam juo cik tī departamentu i agenturu. Skraida vīnūs Eiropys komandiejumūs. Vot kai jims, tai i aizskrīs. Voi ta Dekters dzeivē moz itūs brillaiņu redziejs ar portupelim – te jis ir, te jau par pusaulis. Nabyus taidam komota viersā, myužam nasaganeisi. Cikom bārna nav, mož cytaiž ruodīs. Tiks bārns, propuļs vysys agenturys i projekti. Itaidi tik skrīt zyna. Itī na dorba dareituoji.
Dekters rudiņ beja nūsaviers syudu tolkā. Jis dzelu pazyna. Cytam treis sokumu viezīni, itam labi ka vīns saīt. I to vēļ tulznu verās. A kai jom nabyut. Kuram dorba dareituojam tulznu nav, cikom pi dorba dajiukst.

Ka kuozys, tok kuozys. Kuo tī Zīmyssvātku gaideit – pošā zīmys soltumā ni uorā izīt, ni rikteigu kuozu sareikuot. Kas tei par dzelu, meituos bārnu dzemdēt. Nav Laimeņa ni našmuka, ni naboga, kab ar bārnu pi suonu bazneicā ītu. Dekters var, Dekteram ir nauda. Lai kuram, a jam nauda vysod ir turiejusēs – navajag par vysaidim syudim svaideit, tod vysa byus gona.
Jis sataiseis taidys kuozys kai pa vacim godim, vysa parapeja runuos. A lai jī parunoj, lai īpyuš pakalē, lai pasaver. Bobuli taidi. Galadranci!
Laimenai bryugons taids nu skota na cīš kū. Zama auguma, rūkys kai dalepeitys. Moti jau kuop nūst nu golvys viersa, brilleitis i vādars, par cik godu jau vecs byus. Godu divpadsmit vacuoks. Kod Laimeņa bārnuduorzā guoja, jis jau školu veice. Tok otkon baileigi bogots, koč i vaļsts dorbā. Vys jau kū īraun nuosī. A kai narausi – ka nu vaļdeibys nazagsi, jei zags nu teve. A zags jei vysod. Deļtuo tei vaļdeiba taida īstateita, kab nu cylvāka zogtu.
Kas ir, tys ir. Miškam nauda turīs, taidā ziņā jis ir nu zemis cylvāku sorta i napropuļs. Cik Dekters taidu partejnūs gaisa gruobekļu beja atsaviers – skrīn pa gaisu, tolka nikaida. Ideja taida i ideja itaida. Kab pa jim, nu kukuruzys viņ pasauļs dzeivuotu. A kur ta itymā zīmeļu zemē kukuruza. Voi ta dzedu prodzedi duraki beja, ka rudzus sēja?
Gastiņci Miška vysod atvad spraunu, pats dzer i dzīd. Cylvāks nav švaks, apsvīdeigs – vys unučkai sova iztikšona byus. Ar taidu i mežā iz calma napropuļsi, atrass dorba i naudys. Cyts pi vysa gotova nūsalaiž dybynā, a itys beja muociejs dzeivē kuopt tik iz augšu. Piertī atsazyna, ka muote jū pamatuse mozu, audziejušys ciocis. Nu sešpadsmit godu vacuma struodojs. Jis zyns, kaida bodam garša, jis zyns, kai nauda ūž. Jam daguns ir tai īstateits – jis saūž dzelu tī, kur cytam nikas nasaruod. Nu suoku dziņs mašynys nu Vuocejis, atdevs cytim. Iz ritiņu viņ dzeivuojs. Tik nu ceļa sātā tics, tai jau otkon juobrauc. Kai nauda tykuse, pats suocs šiverēt tepat pa Latveju i veics školu – bez papeira tik cytim par syudu laseituoju vari byut. Registriejs firmu iz sova vuorda, a mašynys dzynuši cyti. Sataisejs darbneicu, pījiems meisteru. Niu to gon puorrakstiejs iz bruoļa – par daudz gari puotori atsaskaiteit vaļdeibai, niu to vaļsts dorbā tics. Nav jau vainis i tī. Koč pasauļa redz i sova apsagrīzšona. Tei sova firma jam acs attaisiejuse, kai pasauļs grīžās, kai nauda īt. Niu nūder i sakari, i saprasšona.
Kū bruoļs? Prīceigs. Vys peļņa. Da i Miška tuos dzelys dasaver. Sataisa tūs hlamus i gryuž iz Krīveju. Tī krīvi že nikuo nasaver – ka tik kust. Kas jam bādys, kas tī piec mieneša voi goda. Krīvam ka tik speideigs vierss i labi ryuc.

Agruok Marabeju kolnā cauru vosoru, ar maja mienesi suocūt i Marejis dīnu seņtebrī beidzūt, kotru sastdīni nūtyka bali. Dekters sovim ļaudim nalīdze nikuo. Ka dorbs padareits, to i ļustēt var. Dorbs gon na vysod beja padareits, cytu svātdīni kaids kombains i palyka pusvuolā, kod brauciejam švakuok ap dūšu beja palics voi jis paienī damyga. Tok kurs tī var vysa īsavērt voi padareit. Lai voi kai, “Sorkonais Komunars” pakalē cytim napalyka. Ka kurs labeibys teirums i aizleja voi kurā buļbu teirumā nu rudiņa leitu īsataiseja taida dyuksts, ka ni ībraukt, par vysim kūpā zynuoja, kai izaluopēt. Piec kara jau beja gryušuok – kurs varēja, izbāgalēja pa piļsātom, a piečuok, jau Dektera laikā, kas nakaitēja. Par goda premejom viņ saguoja pusžiguļa.
Iz kolna gola beja pastateita estarade, īvylkta elektreiba. Dūmuoja drusku nūstumt kolna capuri, kab leidzonuoks doncuot, a vys nazkai palyka i palyka, nivīns nasajēme.
Runoj, ka tymā kolnā guņs pluovojūškys – izlein nu Blūzdys azara i gailej pa kolna viersu, cikom ļaužu nav. Kai ļauds kluot, i guņtenis pagaist. Tuos asūškys ļaužu dvēselis, kas nazyna mīra.
Azars pa pusei aizaudzs, tī kūrc tik vardivis i zīd laičinis. Nav zynoms, voi tī kaids moz ir mauduojīs, da i krostam tik vīgli nadaīsi. Ka verās nu kolna pusis, ezereņš speid kai Dīva acs, opols i dziļš. Ka īt nu krosta pusis, kokla var atlauzt. Nīdris i kuorkli, dyuksts i dyunis zuobokus zemē raun. Da i īt nivīns naguoja. Kaidam besam nalaimis meklēt. Zyni nu, kas tom blūda dvēselem pruotā – paraus zam iudiņa i namaneisi.
Nazkod sensenejūs laikūs iz kolna asūt bejuse piļs, nu azara jāmuši iudini i deļ lūpu, i deļ pošu, i drēbis mozguojuši – cīši meiksts iudiņs jimā ass. Tik reiz tai dzeivei daguojs gols, atguojuši poļaki, krīvi voi vuocīši, izkuovuši vysus i nūdadzynuojuši sātys, pamatuši tik mozūs bārnus i jaunūs, kas vēļ navariejuši karā īt. Zeidamūs bārnus izdaliejuši pa apleicīni, a jaunūs dalykuši pi dorba. Jim vajadziejs sovu ļaužu ašņainuos mīsys sasvīst azarā. Cyts ness sovu tāvu, cyts muoti. Iudiņs azarā nūsakruosuojs sorkons, i nu dybyna ilgi cālušīs gaisa burbuli. Treis vosorys tī cylvāku mīsys i kauli muovuši, tod pagaiss vyss. Tok ar tū pošu azaru īsauce par Blūzdu – kur cylvāku dvēselis aizblūduojušys. Nu tuo laika nivīns tī nav mauduojīs, jau symtim godu. Reiz gon vīns duraks ass saderiejs ar draugim, ka puormaus puori, tok iz azara vyds pagaiss kai nabejs. Voi tī smuts jū īruove, voi kaidi olūti – kas jū zyna.
Tai tymā azarā atspeid tik dabasi, muokūni i eņgeli, a kolna viersā, ka vītom paloksta, skaņ kai bucā. Tī asūt nūdadzynuotuos piļs pogrobi, kur siežūte piļs vaļdinīka jaunuo sīva i reiz par symtu godu izeimūte uorā. Cik izeimūte, par tik kolns zamuoks palīks. Kod jei byus guojuse jau symtu reizi, itamā vītā nūsalaiss azars i sasalīs kūpā ar Blūzdu – vaira nivīns nameis kuojom piļs vacūs ļaužu ašņa.
Partū i navarēja atrast nivīna traktorista, kas leidzynuotu kolna viersu. Dekters sūlēja izguoduot vītu mašynu ryndā, dalikt premeju, a moz kuo leidzēja. Buobys pa kaktim kai pašeptuoja, tai vysi leluokī dzāruoji palyka siežam sātā. Tai i palyka kolna vierss ar vysom dūbem i līkni iz vyds. Pa vydu tī asūte bejuse oka, ļauds vēļ atguoduoja, ka jūs dedi, pradedu pradedi tymā caurumā variejuši ībuozt kārteni.

Dekters cytaiž napasadeve buobu volūdom, jis taidu glupeibu naturēja nikimā. Na par veļti beja veirs kai buca – cik prīškā, tik pakalē, apsaviels ar špeka kuortu kai pārnejais vepris. Nivīna lūde tī cauri naītu. Kuojis zamys i styprys kai danogluotys pi zemis, golva kur suocās, tī mugura beidzēs – vierss kas vierss. Voi na tuo īmesļa deļ jis republikā beja golvonais sorta vieršu turātuojs. Pi juo piec sudzinīku brauce na viņ nu Vidzemis voi Kūrzemis, atjuoja i pa kaidam specialistam nu Lītovys, pat Ukrainys. Ļusts tod guoja kai vēļ nikod, cyts gosts aizmiersa i da fermys daīt. Ka vaļdeiba deve komandiejuma naudu, to kū tī bāduot. Dzēre i dzīduoja pa glaunū pierti pi azara kai ūdi, džinkstēja viņ.
Dekters nazkur Krīvejā beja sagruobuojs i tiuleņ piec dīnasts atveds sīvu. Sīva nu dobys breineiga, kotram taidu, tok nu skota kai čygonka. Uoda meļniška, lyupys zylgonys, moti kai ūgle. Da i ūgle tik malna nabyus. Rogona kas rogona.
Tai jau cylvāks lobs beja, tik zam beigu, kuo tī aizalīgt, cīši dzēre. Navarēja puordzeivuot dāla smierts, koč palyka pīcys meitys – cyta par cytu garuoka i šmukuoka. Dāls nūsasyta ar mocikletu, da bryutis braukdams. Izlaists jau beja piec valna, veču pošu nikimā naturēja, pretim rējēs. Dekteri i pošu pi vītys nūlyka. A sīva tik – dieleņ, dieleņ, munu dieleņ, synoček tu muns.
Sīva piec dāla bieru sanyka ar sirdi i vaira nasacēle. Kū tī īsi ļaudim taisneibys stuosteit – bez šņaba ni cēlēs, ni giulēs. Tik ka tū sirds vaini varēja pasauļam pasaceit, kauna mozuok. Vys jau buobys zynuoja i pa koktim jēmēs, a kur tu buobai pakaļ izskrīsi – besam rogus nu pīris izēss, na cylvākam dvēseli.
Tei asūte Dīva struope, zynuoja ļauds runuot. Na par veļti nalaime ar dālu nūtyka iz Skarbinīku ceļa, kur vacī krystceli i nu krysta tik vīta palykuse – sasačauluojušu kryumu pudurs, lels akmiņs i iz akmiņa krysta vīta īciersta i syunom aizauguse. Tī jau agruok vysaidu nalaimu bejs – taida vīta. To zyrgs sasatrokoj, to roti apsaguož. Deļtuo i krystu ļauds pastateja. Par dvēselem i par dzeivajim.
Dekters ilgi dūmuoja, nazcik reižu pa tū ceļu nūbraukalēja. Nūstuoja pi krysta, nūjēme capuri. Daguoja kluot – sieteņa vītom apauguse syunom, sakoltušys pārnejuos rūzeitis pi krysta, skuju vaiņuceņš zam kuoju. Pesteituojam zylys acs kai naaizmierstulis upislejā, kur cauru vosoru slapņums turīs. Zylys kai pavasara dabasi i verās – kas tu esi i kur īsi.
Tok, ka nu augšys soka, ka juonūvuoc, to juovuoc zemē. Ar traktori nūguoze betona stulpus, salauze sieteņu, tīpat sakiure guni i Dīva mūku īsvīde jimā. Ass kiupiejs, ni dedzs. Nu reita palykuši tik nūdaguli i Jezus noglys, a pats jis kai propuļs. Tik ceiruli iz dabasu vyds i kamanis lidoj ap krysta vītu, vosorai perekļa maklādamys.
Niule jau tī vaira sātu nav, nabyutu vaira i ļaužu, kas nu guņs rautu kūka Jezu i globuotu sātā. Tik pa kaidam ūzulam iz teiruma vyds palics, vysi celi izorti, akmiņa iz akmiņa nav palics. A nazkod beja taidys sātys, ka nanūsavērt. Cyta aiz cytys pastateitys, jaunī dzīduojuši doncuojuši, lūpu vasals bors. I tī beja breineigais krysts ar Dīva mūku nu ūzula kūka. Kas zyna, kurā pašelē tei mūka satrupēja. Kai guoja melioraceja, vysys sātys iz cīmatu aizdancynuoja. Palyka tik akmiņu skaudzis i īvu zīdi pa pavasaram.
Tys ūzuls aug iz poša teiruma vyds i vēļ šudiņ, rasnys kai baile i zori pa puspasauļa izaplātuši. Pusnūkaļts i taids pavysam na sevī, a veļ dzeivs. Kai pavasars, tai stuov plyks i kai nūspruodzs, a vysleidza izdzan zalis lapenis. Koč jam i škidrys tys vaiņuks, zemē nakreit vys. Tik vīna golūtne nagaisa laikā nūlyuzuse, zibsnis īspiers taišni ūzulā. I nu tuos golūtnis jau pyrms loba laika izgrabta Jezus mūka. Seņ jau tys bejs, niule pi ūzula vairs i redzēt navar, ka tī kas lyuzs voi krits. Stuov vyss kai apsalaids iz mieršonu, a vys dzeivuoks par dzeivu.
Ka ar dālu tai nūtyka, Dekters meitu sorguoja vaira par vysu pasaulē. Iz balu guoja vysys kūpā, kai pīcys līpenis riņdeņā. Vacuokuos dasavēre jaunuokūs, jaunuokuos merkavuoja nūsavērt, kū dora vacuokuos. Meitinēs palyka da pošu kuozu, par kryumu bārnim nivīnai nabeja dzierdams, da i rikteigī pīdzyma čut ni godu piec izīšonys pi veira.
Meitys gon Dekteram beja izadavušys, cyta par cytu šmauguoka. Puišim ka nanūsavērt. Nu muotis tys meļniškums, a cytaiž latvītis kas latvītis. Kū tī, Dektera saime beja izslavāta pa vysu parapeju. Cyta piec cytys aizguoja pa pasauli, bārnu pībyra kai zierņu. Pats vacs sēd aptrupiejs kai sakuorņs, a unuki bļaudami skrīn apleik. Bārnu vacais žāluoja, jī i lypa apleik kai myusys mada bucai.

Kuozys vacuokajai Dektera unučkai byus iz kolna. Lai ļauds pasaver, ka dzeivē loba nav redziejuši – Dekters var i Dekters sataiseis. Ar vacū viezīni i sakarim. Paruodeis, kai agruok cylvāki dzeivuoja – i svātki beja, i vyss beja: koč pi maizis i suoļa, tok ļusteigai.
Sarunuoja ar večim i ar kārteņu nu elektreibys linejis puorsvīde vodus, pa vacajim stulpim aizvylka elektreibu iz kolna. Lampys to gon vajadzēja dataiseit jaunys. Vacuos saryusejušys – cytā vieja pīpyusts nateireibys i pīaudzs seņ nūkoltušys zuolis, cytā putyna pereklis.
Speidēs gaisma vysu nakti, spēlēs muzykanti i pa laikam laiss magniteponā lentys. Bufets byus par breivu. Tai tys byus. Tai tam beja juobyut.

Pi prīžu sasysta dieļu ustabeņa jaunajim. Guldynuošonai. Taipat tok skaidrys, ka nagulēs. Tok sovys vītys vajag. Jaunajim juobyut vītai, kas ir tik deļ jūs. Jūs gultai, kur atsalaist. Jūs vītai, kur nav nivīna cyta, nivīnys svešys acs. Cik nav dzierdāts, kai apčaravoj voi nūsaver ar narikteigu aci. Cyta buoba i nagrybādama nūskauss jaunivis laimi, iz sovys nalaimis vārdamuos. Tuos vītys nivīnam nav juoredz, tī ļaudim nav juosameicej – lai Laimeņa jau stuovūklī voi kai. Sovs ir sovs. Nav kuo.
Greidu doncuošonai sasyta, kur bejuse estarade – pakaļnī iz azara pusi, aiz līknis. Vacuos estaradis vītā palykuse cymanta greida. Kūka dieli seņ satrupiejuši i nūvuokti – kab nivīns golvys naatlauztu i iz leitā i zīmā izdiediejušūs dieļu i saryusiejušūs noglu napuordūrtu kuoju. Līknis ūtrā pusē pastateita bolta armejis brezenta teļts. Saulē izbaliejuse, puorstaiguojuse jau cik kuozu, saluopeita, lela. Iz vacūs betona mītu sasysti beņči.
Dekters klymbuoja caur līkni. Leita laikā te tai i skrēja iudiņs, lobs pacālums – dūmuot, tai i vajag. Lai cyts cytam namaisa, vysi vysu redz.
Dali vacūs betona mītu daguoja izrakt, kab naatsystu kuoju. A kai beja, kod vydā roka – kolna vīnā molā atvede cymanta maisus, syta nu dieļu formys, jauce i lēje. Vajadzēja to metala dzeisluojuma, to nazkas na tai saguoja. Veči vēļ lomuojuos, kas vīgļuok byutu bejs dabuot gotovūs benčus i sasist tik kūpā. A kur tūs gotovūs byutu pīsajiems. Ka atvastu, to zīmā. Ka vyspuor dabuotu. Ka nasmierieji, to i naguoja.
Saguodnīks to taids prahodnais vecs beja – čortam čūkstā īleiss i dabuos. Tok voi tuo viņ vajadzēja. Te labi, ka vēļ tū cymantu beja izguoduojs pa vacim blatim. Daguoja nūrsaksteit iz teļu fermys i fermā otkon likt vacūs blokus i ceglus. A voi nasataiseja i voi nabeja. Pa butylkai tī, butylkai te. Tam teļš, tam vepruks. I verīs – ferma stuov i šeilaiks, Sileņu dālim klāvs ītaiseits, nu pošys Lītovys speideiga pīna mašyna brauc puordīņs. A beņčim tik dieli juopamaina. Agruok to muocēja struoduot. Atvede nu kolhoza fermys pušdīnis, ols buceņu nu vacuo Kroiča, veči kai ruove, tai breikstēja viņ.
Da i šudiņ struodoj. Dekters nūsavēre iz kolna. Cyts taids vysā nadzeigs puiss. Tik ka tuo dorba nav i atjiukst nu struoduošonys. Slaistuos tik apleik ki susātivi i gaida nazyn kuo.
Dūmuot, agruok vyss mutē kryta. Krist jau kryta, vīgļuok beja, tok deļ tuo vīgluma, oi, cik prācys i pruota beja juodalīk.

Kuozys saguoja ļusteigys. Dzēre i dzīduoja vysu nakti, kai troni dyuce pi ols. Ļusteišonuos saguoja lela. Tik bogotī rodi vys šaipejuos – trokī, trokī latgalīši. Kuozys sadūmuojuši iz kolna. Sprosti ļauds. Dvēsele jau sirsneiga, a pruota tī moz. Tok i poši dzēre i dzīduoja čiuļu mēlē. Cikom jau kryta gar zemi.
Nivīna vaira nabeja augšā. Saule jau taisējēs iz liekšonu. Dekters sēdēja pi golda i grīze iz riņči aizāstu studiņa bļūdu. Strupī piersti, steivs biņdziuks. Kuozys beja saguojušys gūdam. Dreiži jau muzykanti ceļsīs i raus reita maršu. A niu nu teļšu pusis guoja tik taida kai sviļpuošona, kai cyuku ryukšona. Pīāduši i pīdzāruši loba, gulēja kai systi. I vīnys nakts navar nūdoncuot. Kū tī. Kas tī par ļaudim, kas par cylvākim.
Dekters pīsacēle nu golda i paguoja kolna golā. Pa kreisai rūkai cauri prīdem plaiksnēja reita bluozme, pa lobai vyss tymss i azara bļūda zemīnē kai tymsa i speideiga acs kryumūs.
Seņ jau guoja runa, ka tū kolnu vajag nūrakt smiļktim i graņtei, atsyuteja nazkaidus geologus, tok vys palyka i palyka. Tai i vaļdeiba nūsamainēja, laiki puorguoja. Niu ak jau ka roktu, to leidz ar zemi, azars apsalaistu par izroktū dūbi. Tymūs laikūs cikom papeiri puorstaiguoja, jau i par kolnu aizmiersa. Voi varbyut nikas i nastaiguoja – Dekters nikuo nabeja dzierdiejs, tai i propula vyss. Varbyut te i nabeja ni tuos graņts, ni kuo.

Dekters paguoja meiztu aiz kolna gola iz azara pusi. Saule lāc myglā. Solts. Vyss kluss. Tik ka putyni jemās kai troki, peikst i čeikst vysi kryumi. Tuolīnē suņs rej. Nivīna cylvāka bolsa, tik kryumi, kryumi apleik i azars zamīnē.
Svātdīne aust. Zyli i augsti dabasi ceļās puori vysam kolnam kai bļūda. Prīdis stuov dzaltonim stymbynim i apleik seika cārmyušku gaismeņa – saulē dzirkstej seikom lapeņom kai caurspeideigom.

Pi azara stuov nazkaida sveša sīvīte, verās iz juo. Pasaceļ i īt pretim pa stygu caur prīdem. Malnys bizis sapeitys, skusteņš, leigons augums ar opolim gūrnim. Jauna sīvīte īt i aicynoj da seve. Korstums īsasyt gūrnūs. Nudi, kab vēļ koč vīnu reizi myužā taidu sīvīti rūkā turēt.
Sīva, nudi taida kai juo šmukuo sīva. Verās iz juo, kuop augšā kolnā nu azara i nasoka nikuo.
Kaida tei dzeive beja, lai i beja. Vysa kuo beja. Tok nazkuo nabeja i nabeja – skrīņ koč mēli izkuors, sitīs nu uodys uorā, a nazkuo nav. Nazkuo taida. Nazkuo varbyut poša svareiguokuo.
Kab koč vīnu šaļti kuo taida radzātu. Nūsastuot iz kolna viersa i vysu pasauli sajust sevī – tik zyli dabasi viersā i azars apakšā. I cylvāks iz kolna. Jauns, styprys. Īs i dareis, a niu stuov.

Nu reita kuozinīki vacū Dekteri atroda myrušu. Sēdēja pi prīdis, atsaspīds ar muguru pret stymbynu i sastruoduotuos rūkys salics kliepī. Vacs, vacs, dzeivis pīkuss.
Juo smierts aizmygluotajuos acīs vēļ speidēja bluozme. Taida kai nu dabasu. Kai nu azara, kai nu vīgli zylys dabasu atbluozmis azarā, kur pagaiss tik daudz dvieseļu.
A iudiņs azarā stuovēja mīreigs i kluss i jimā atspeidēja bolti padebeši i Marabeju kolna prīdis. Tik iudiņa miereituoji staiguoja pa juo viersu. Cikom īt, tikom pa viersu.
Kod iudiņa miereituojs nūstuoj īt, jis nūgrymst dybynā.

2006., 2011.

puosokys par invaliditati

skaitu daudz vysaidu latgalīšu puosoku. loboju klaidys i dūmoju, kas lobuok izavērs gruomotā. poša vairs nikuo nasaprūtu. tai ka jius nasabreinojit, ka runoju citatim voi kurs nu jiusu deļ mane izaruod jau nazkur radzāts – na sapynā, a puosokā. ka labi īsaver, pasauļs pylns ar pyukulim (pyučim, zmejim), rogonom, buorineitem i brašim tāvadālim.

dzeivē vyss tok až ni kai puosokā. laiks ari to izastīp, to sasaraun. 3 nakts naguli, 4. nūmiersti, apsalej dušā ar dzeivū i nadzeivū iudini i dzeivoj tuoļuok. 🙂

latgalīšu puosokys ir seviški asiņainys – laikam kam ni bārnim dūmuotys i nav līki literarizeitys. vacī bīdynuošonys stuosti ar vysu asni i nateireibu. ka cylvāks ruopoj, to nūtryn kuojis da bedna kaula i ašņa. ka dur kaidu nūst, to asnis ar straumi. ka zyrgs naklausa, nūkaun. muosa napateik, nūdur. ka puosokai tuos muosys vēļ aizavajaga deļ sižeta i laimeigu beigu, atdzeivynoj – elementari. eisi sokūt, iz ituo fona terminators nūbuolēja kai rudiņa zuole.

ite divejis puosokys par tai sauktim cylvākim ar īpašom vajadzeibom. pošai maņ lels breinums, ka taidys ir. izaruod ir. i obejis beidzās laimeigi – var leidza just, tok juodzeivoj tuoļuok. i nu cylvāka poša atkareigs, kaida dzeive jam byus

Putyns par paleigu

Vīnam kieneņam beja dāls, i tys dāls beja krūplis. Tāvs nazynuoja, kai nu dāla tikt vaļā, i sadūmuoja jū izprecēt. Tok dāls par tū nikuo nazynuoja. Jis, byudams krūplis, nimoz nadūmuoja par taidom lītom, a kotru dīnu guoja iz bazneicu lyugt Dīvu i taipat sātā tikai Dīvu lyudze. Tāvs gon zynuoja, kaids ir juo dāls, tok kai sadūmuoja, tai i padareja.

Vīnā dīnā saguoja daudz meitu, nu kurom dālam vajadzēju izmeklēt sev sīvu. Juos vysas, sādādamys ustobā, runuoja.

– Es atguoju juo naudys dieļ, — soka vīna nu meitom.

– A ka jis mani izmeklēs, es tiuleņ pajimšu juo montu i aptruciešu tū krūpli, — saceja ūtra.

Tai kotra meita ar smīklim runuoja par kieneņa dālu. Blakus ustobai beja ari kieneņa dāla ustoba i jis, vysu tū dzierdādams, suoce rauduot i nazynuoja, kū jam dareit. Jam beja dusmis iz tāva i iz seve, tūmār jis nūdūmuoja izbēgt caur lūgu i koč kur aizbēgt nu taida kauna. Kai sadūmuoja, tai i padareja.

Kod jis beja duorzā i nazynuoja, kur īt, īraudzeja iz sova placa mozu putineņu, kurs jam pasaceja:

– Ej pa lelū ceļu, tī sev laimis dabuosi i nu valna aizbiegsi!

Dāls paklauseja i aizguoja meklēt laimis. Tai guoja jis dīnu, guoja nakti, beidzūt daguoja pi ustabenis i dūmoj, voi īt īškā voi nā. Ēst gribējēs, vajadzēja i atsapyust. Te pīskrēja tys pats putineņš i saceja:

– Ej i puorguli nakti, te dzeivoj lobi ļaudis!

Jis otkon paklauseja putineņam i īguoja ustobā. Tī dzeivuoja veceits ar sovu meitu. Meita beja cīši smuka. Kieneņa dāls, tū radzūt, nimoz nadūmuoja, ka jei īs dzeivuot pi taida krūpļa, i, puorguliejs nakti, jis otkon sasataiseja īt. Tok kas par breinumu beja, kod itei meita suoce lyugt, lai jis vēļ palīk padzeivuot ar jim. Dūmuoja sevī krūplis, voi palikt voi nā, i otkon caur lūgu atskrēja tys mozais putineņš i saceja:

– Palīc!

Jis vēļ palyka. Meita beja cīši jautra, krūpļam ari beja labi iz sirds i jis pavaicuoja tāvam:

– Deļkuo jiusu bārns tik prīceigs? Es sovā myužā nikod nabeju tik jautrs i nivīna cylvāka naradzieju tik prīceiga kai jiusu meita!

– Deļtuo, — atbiļdēja tāvs, — ka boguotam cylvākam nauda i monts nadūd mīra i jam baist, kab kas jū naatjimtu; a kas biedeigs, tys var prīceigs byut – jam nava nikaidys bailis i juo prīcys nivīns navar atjimt kai tik vīneigais Dīvs!

Krūplis suoce tai rauduot, ka tāvam palyka juo žāl i jis saceja:

– Ka tu, dāls, gribi dzeivuot tai, kai mes dzeivojam, jem munu meitu sev par sīvu i dzeivuosim te leidz pošai nuovei!

Kieneņa dāls nūkryta ceļūs i, bučuodams rūkys vacam tāvam, atbiļdēja:

– Nui, es grybu palikt te, partū ka radzu, ka te ir muns eistais tāvs, kurs gryb tikai lobu sovam dālam!

Tai kieneņa dāls palyka dzeivuot leidz tam laikam, cikom sataiseja kuozys. Kod jis ar meitu aizbrauce iz bazneicu lauluotūs, kieneņš dabuoja zynuot tū, sasadusmuoja i aizsyuteja sovus sulaiņus aizdadzynuot ustobu, kur dzeivuoja juo dāls. Kod dāls ar sovim brauce iz sātu, atskrēja otkon mozs putineņš i saceja jam:

– Tova ustoba aizdadzynuota, braucit tagad pa itū ceļu, tī byus lela piļs! Ejte tī i dzeivuojit laimeigi, partū ka Dīvs jums tū izdareja!

Tāvs ar meitu vēļ nagribēja ticēt, tok kieneņa dāls saceja:

– Nui, tys iz cytys zemis putineņš, brauksim tī, kur jis mums saceja!

I jis aizbrauce. Cik tī vajadzēja braukt, beidzūt dabrauce pi lelys smukys piļs i palyka tī dzeivuot laimeigi i sadareigi.

Gudruo meita

Vīnam zemnīkam beja jauna i cīši smuka meita. Jai jau beja ostoņpadsmit godu. Jei nu sovys dzimšonys navarēja staiguot i sēdēja iz vītas, tok beja cīši gudra, gudruokys nabeja iz ituo pasauļa. Iz jū braukuoja ļauds piec vysaidys gudreibys.

Vīnu reizi vīns kungs atsyuteja itai meitai divpadsmit vuoreitu ūlu i pīsaceja, kab leidz reitam jei izsādātu cuoļus. Ka jei ituo napadareis, tūlaik jai byus iz reizis nuove.

Itei meita pajem ituos ūlys, pasaver, ka juos vuoreitys, i runoj sovam vacajam tāvam:

– Tieteit, pajem treis garči zierņu i izvuorej!

– Labi! – pasaceja tāvs, izvuoreja treis garči zierņu i atnese sovoi meitai.

Meita runoj tāvam:

– Tieteit, aizjiudz zyrgu i ved mani pi kunga.

Tāvs paklauseja meitys, aizjiudze zyrgu, sāduos ar sovu meitu i nūbrauce pi kunga. Atbrauc pi kunga i padūd jam treis garči vuoreitu zierņu. Kungs jam vaicoj:

– Kū vajag dareit ar itim ziernim?

– Itūs zierņus vajag īsēt, kab izaugtu vairuok i byutu, ar kū baruot cuoļus.

– Itī zierni vuoreoti, jī augt navar.

– Es tiuleņ atnesšu sovu meitu, kura sēd uorā rotūs, lai jei kū gryb, tū dora.

– Labi! – pasaceja kungs.

Atnese tāvs sovu sādātuoju meitu, i kungs jai vaicoj:

– Jius atneset maņ vuoreitus zierņus i grybit, kab es jūs īsātu i izaugtu vairuok. Jī vuoreiti i izaugt navar.

– Labi! – pasaceja meita, – zierni vuoreiti, izaugt navar, a ūlys ari vuoreitys, izsēdēt navar.

Kungs verās, ka itei meita cīši gudra, i pajēme jū sev par sīvu. Sataiseja lelys i boguotys kuozys. Tai dzeivoj kungs ar sovu sīvu. Juo draugi daudz reižu jam smējēs, ka jis dzeivoj ar taidu sīvu, kura navar staiguot. Kungs paklauseja sovu draugu i soka sovai sīvai:

– Es navaru ar tevi dzeivuot, es grybu ar tevi izaškiert. Jem nu mane, cik gribi, sudobra i zalta, a es ar tevi nadzeivuošu!

Sīva juo pasaceja:

– Es nagrybu nikuo, ni sudobra, ni zalta. Es pajimšu, kuo es grybu.

Kungs, kai jau boguots cylvāks, beja ar itū mīrā i deve sovu parokstu: kū sīva gryb, tū lai jem.

Naktī sīva pasaceja aizjiugt zyrgus i iznest guļūšū kungu iz rotim. Iznese kungu i lyka rotūs. Sīva nūvede jū iz sova tāva mozū ustabeņu.

Reitā, kod kungs pasamūda nu mīga, verās, ka jis ir mozā ustabeņā, i vaicoj:

– Kai es te patyku?

Sīva jam atbiļdēja:

– Es napajiemu ni zalta, ni sudobra, a pajiemu tū, kuo es gribieju. Es teve mīļuoju i teve pajiemu.

Tūlaik kungs verās, ka nu sīvys navar atsaškiert, lyka mīru i dzeivuoja ar jū vysu myužu.

rīta atradumi

http://www.youtube.com/watch?v=qziFyo3LPmI

šorīt aizgulējos. uzzināju, ka viss nokavēts.
saņēmos uzlikt Ziemassvētku disku. drīz jau būs, var sākt.
par laimi, skanēja vienkārši laba mūzika.

Bet varbūt viņa palika krastā. Noskatījās, kā tu ielec ūdenī, bet nesekoja.
Varbūt nobijās. Varbūt ūdens likās par aukstu, varbūt viņai nemaz nebija peldkostīma. Vai varbūt topavasar viņa vēl nemaz nebija sākusi peldēties.
Varbūt viņa tikai nebija gatava tā pēkšņi sekot. Lekt.

Viņa vēroja, kā ūdens ieskāva tavu augumu, kā tas sitās pret akmens krastiem, kā tas šūpojās gar klintīm. Viņa vēl domāja – zem ūdens taču visam jābūt glumam. Viņa domāja, kā ir izkāpt ārā uz tāda akmens krasta. Vai tas maz vairs jebkad būs iespējams.
Tam būtu jābūt bīstami. Slīd taču.

Somijā viņa līdz tam nebija bijusi nekad un pēc tam vairs ne reizi. Viņa brīnījās par smilgām, skujām, niedrēm un visiem tiem sīkumiem, kas šķietami ir tādi paši kā mājās, tomēr citi.
Somijā viņa pirmo reizi saprata ziemeļu dabas trauslumu. Kā tas viss izaug, steigā nozied un mirst. Somijā viņa saprata Latviju – katras sīkākās smilgas vērtību, izdzīvošanas un dzīvošanas skaistumu.
Vasara ziemeļos ir tik īsa.

Viņa vēroja ūdeni, kas saulē metālisks sitās pret akmens krastiem. Kā tava galva attālinājās. Kā tā pārvērtās par mazu punktiņu. Kā tu sekoji kaut kam, bet nevarēja īsti saskatīt, kam īsti.
Viņa ar šausmām vēroja, kā viļņi sitās, kā tas punktiņš kļuva arvien niecīgāks, brīžam pazuda, kā nesās visi tie ūdensmotocikli, slēpes, laivas un sazin kas. Kā tie leca pāri viļņiem, kā šķēla ūdeni. Kā saslējās, krita un atkal pacēlās virs ūdens.
Viņai bija bail par to mazo punktiņu. Ja varētu pasargāt. Bet no krasta viņai atlika tikai vērot.

Un tā viņa joprojām stāv turpat krastā. Redzējusi kā dzīvību, tā nāvi. Noraugās, kā tu nosalis izlien no ūdens. Kā tu slaukies dvielī. Zosāda, slapji mati. Saspringuši muskuļi. Pieskartos, ja nebūtu bail, ka cits.
Viņa stāv turpat krastā, vēro un domā – pazīs vai nepazīs. Tas pats vai tomēr vairs ne. Jo no pagātnes brīžam nemaz nav iespējams aiziet. Tikai reizēm pagātnes ir stipri par daudz.

ko tikai nevar atrast savā datorā. iepriekšējo gadsimtu putekļi mapītē “teksti”.
tāds atradumu rīts – tā dziesma un šitas gabaliņš.

Pīna ceļš

Pīna goldi ir dzerauņu viestnīceibys, kur pīna pījimšonys reitūs sasateik kotrys sātys diplomatiskais korpuss i sprīž par laika apstuoklim, gūvim, vaļdeibu, dzeivi i sīna laiku.

Pīna golds ir kotrys sātys viestnīceiba pasaulī. Tī suocās pīna ceļš iz pasauli, tī pasauļs ītak sātā – tei ir pyrmuo nūstuošona ceļa molā, pyrmuo cylvāka taiseituo vīta, taids kai pyrmais kuorms.

Tei ir viestnīceiba. Pīna pījiemieja Tekle atbrauc ar pīna mašynu. Pajem analizis, pīroksta litrus pīna gruomateņā, pasasmej ar večim, apsarunoj ar vecinem. Iz dzimšonys dīnys izduovynoj pyupolus voi astru puški – dīna suokusēs ar pučem.

Pīna Tekle zyna vysu. Ir tikai puors cylvāku, kas par dzeraunem zyna vysu. Vēļ ir gūvu apsākluotuojs Jurs – dīnu nu dīnys jis braukoj apleik, runoj ar vysim. Nivīns pogosta voi vaļdeibys vecs nazyna tik daudz kai gūvu sākluotuojs i pīna pījiemieja.

Vīns izdola pa dzerauni sāklu, ūtrys salosa pīnu. A pa vydu ir vysa dzeive – teļa dzimšona, zeideišona, atškieršona nu muotis, nūkaušona voi izvesšona uorā sauleitē.

Lai ād zuoli i aug jauna pīna gūvs – tik šmuka pasadavuse, zīd ar zīdenim, raibaleite. Kaidi na laiki, pīna gūvs vys nūder. Ka ni pošim, to cylvākim.

I tod daīt laiks, kod gūvu sākluotuojs i pīna pījiemieja nas pa pasauli ziņu – izauguse jauna i loba tele. Mož kuram vajag. Atbrauc cylvāki. Verās, verās. Aizvad.

I vyss suocās nu gola – sākluošona, gryutums, atsanesšona, zeideišona. Pīna ceļš.

Cikom stuov pīna golds, tei sāta ir dzeiva. Cikom pi sātu stuov pīna goldi, tei zeme ir dzeiva. Cikom zeme ir dzeiva, ir cylvāki, teli, gūvs i vaļsts.

3 puosokys par laimi

Šudiņ asu puorskaitiejuse nanormalu skaudzi ar latgalīšu puosokom. Pošys lobuokuos beidzās cīši švaki.

Muna meiluokuo puosoka ir par veceiti i vecineiti. Vecs īsēja zierni, vecineite pupu, zierņs sakolta, a pa pupu jī obeji izkuope dabasūs. Vyss labi, cikom dabasūs jēme i sasastreidēja sovā storpā. Deļtuo Dīvs jūs nūsvīde nu dabasu, jī nūkryta, nūsasyta i nūmyra. 🙂

Tok taida troka puosoku skaiteišona navar palikt bez seku. Ite inspiracejis auglis. 🙂 Vasalys treis puosokys.

1. puosoka

Par meitu, kas par daudz zynuoja

Reizi dzeivuoja kieneņš i kienenīne, jim beja piļs augsta kolna golā i meita, kas muocēja vysys zvieru i putynu volūdys, varēja sariekinuot vysus pasauļa ruopuļus i peikstuļus, zynuoja vysys myusys i vabalis. Tei meita beja cīši loba i nanūsyta nivīnys myusys i nasamyna nivīnys vabalis, partū ka zynuoja jūs volūdu.
Kod kieneņš i kienenīne palyka vaci, meitai beja laiks īt pi veira, tok nivīns juos navarēja pajimt – par daudzi gudra, par daudzi loba. Atjuoja vysaidi precinīki, saguoja vysaidi ļauds. Izaruodēja ar taidim breinumim i itaidim – lēce, skrēja i kuovēs. Tok gols golā vysi aizbrauce tikpat bogoti kai braukuši, aizjuoja tik stypri cik juojuši. Meita jim redzēja cauri, vysys vabalis runuoja desmit bolsūs i pastuostēja – tys zyrga nažāloj, tys suņa syt, tam kačs ar vīnu aci.
Reizi atguoja vīns ubogs. Ni jam naudys, ni bagateibys, ni spāka. Vysu bagateibu pagaisynuojs, vysu naudu puorlaids par kuli, vysu veseleibu sabeidzs progareibā. Nu monta jam beja tik kasteite, a tymā kasteitē sviļpuoja div sorkoni putineni.
Niu gon meita redzēja – jis žāloj putyna, žāluos i juos. Atsalaide treis syudu vabalis i šveikstēja par laimi, atsalaide treis syla taureni i plivinēja par laimi, atsalaide treis rasnys myusys i ryuce par laimi.
Tok ubogs pasavēre iz kieneņa meitys. Pasavēre iz sovu nūnosuotūs lupotu, iz sovu vacūs kadaku. Sajēme putynu būreiti cīšuok padusē i aizguoja. Jis tok nabeja peļniejs taidys laimis.
A meita nūsašpļuove par taidu duraku i dzeivuoja tuoļuok. Ka nav dzeivē laimis, tok koč myusu i vabaļu volūdu zyna.

2. puosoka

Par vacu naudu i lisapedu

Reizi iz kolna stuovēja lela piļs. Tymā pilī dzeivuoja kieneņš, kienenīne i septeni dāli. Kod vysi dāli jau beja apsaženiejuši, kieneņam i kienenīnei pidzyma meita. Auga kai puče, zīdēja kai rūze.
Guoja laiks, kieneņš i kienenīne nūmyra, a piļs nūgryma zemē i iz kolna napalyka ni plyka cegla.
Meita sēdēja iz kolna vyds plyka i naboga, a nivīnam juos navajadzēja. Bruoli pasaulī kur kurais, a precinīkim krīze i benzinam nabeja naudys – kai ta brauksi preceibuos ar vacu opeli.
Vīnu vokoru jei guoja pastaiguot i satyka puisi. Puiss brauce iz lisapeda nu medeibu i verās – iz ceļa vyds jauna, šmuka meita, labi izaver. Tik ka cīši bedna.
Meita prosa puišam – brauksim iz sātu. Puiss puorsabeida da smierts i tik mudruok myn pedaļus.
Meita prosa puišam – pajem mani iz bagažnīka. Puiss vysā buols, tok vēļ sirdeiguok mynās prūm.
Meita pādejū reizi prosa puišam – dasadur maņ. Puišam nu bailis rūkys steivys i kuojis kai atjimtys.
Tai jis laimeigs aizbrauce iz sātu, a meita sakryta par Eijafjallajekulla palnu skaudzi iz ceļa vyds. Byutu jis jai dasadūrs, dzeivuotu obeji bogotai.
Tei meita to beja tuos piļs vacuo nauda. Kurs dasadur, tys laimeigs.

3. puosoka

Par vacu kačini, buobu i sīvīti

Reizi dzeivuoja nabogs zemnīks i jam beja vaca kačine i glups dāls. Kod zemnīkam vysā myrys guoja viersā, jis padzyna nu sātys glupū dālu ar vysu kačini – lai īt pasaulī laimis maklātu. Kuo volkuosīs ite ap pakšim, ka cylvākam juomierst.
Guoja glupais dāls ar vysu kačini, jau ēst gribīs. Jau gryb kačini ēst, a tei prosuos – palaid mani mežā, es tev putineņu atnesšu. Dāls laiž ar, piec laika steivuo kačine atīt ar putineņu. Dāls jau kaut i ēst, putineņš prosuos – palaid mani vaļā, dabuosi zalta spaļveņu. Dāls kai jau glupuoks palaiž ar i spaļveņu ībuož kuldā. Īt tuoļuok.
Daīt da upis, nu tai ēst gribīs. Dāls aizkur guni, ēss kačini. Kačine otkon prosuos – palaid mani vaļā, es tev zivteņu atnesšu. Dāls palaiž, kačine nūgiun zivteņu. Tik dāls mauks iz zora captu, zivteņa prosuos – palaid mani vaļā, es tev zalta zveineiti īdūšu. Dāls laiž ar, kū tu glupam padareisi.
Īt tuoļuok, nūīt da nazkaidys budonkys, tī ceplis kurīs. Dāls svīss kačini ceplī i ceps, kačine prosuos – palaid mani ustobā, es tev taidu peli nūgiušu. Dāls sirdeigs – kas ta jam niu peli byus juoād? Tok laiž ar, glups kas glups. Kačine nūgiun peli, atnas. Jau dāls uodu mauks zemē, pele prosuos – palaid mani vaļā… Dāls sirdeigs – zalta asti īdūsi? Pele puorsabeiduse soka, ka zalta gryudeņu īdūs. Nu ka taida dzela, dāls laiž ar. Glupam i glupi dorbi.
Te nu paceplis izlein strāšna buoba leikom kuojom, aizaugušom acim i daguna vītā pīpe. Buoba soka dālam – atnes maņ nu klāva gaili. Ka nā, apiesšu tevi.
Dāls īt iz klāvu, a tī gaiļs pats taids kai klāvs – pīši kai odotys, kņuobs kai lelgobols, a aste kai zyrga lūks. Nu nikuo, izvylka nu kuldys zalta spaļveņu, par reizi gaiļs sasaruove mozeņš kai tys meža putineņš. Dāls pajem rūkā i atnas.
Buobai až mute vaļā, a tī zūba nivīna, tik dzaltonys i bryunys saknis. Seņ pi zūbuorsta nav bejuse. Tok buoba namat mīra i soka – atnes maņ nu veikala pangasejis fileju. Tok taidu fileju, kab nivīna kaula nabyutu i nivīnys zveinis. Kab vaira kai kilograma nasvārtu, tok kab lai byutu koč kilograms. A to es tevi apiesšu!
Dāls īt iz veikalu i nazyna, kas tys kilograms i kas tei pangaseja. A veikalā puordevieja – nu tik šmuka, tik jauna, tik laipna. Vysaiž muonej, vysaiž izaruod. Cikom jau dāls nu kuldys izvalk zalta zveiņu, a puordevieja nu tuo palīk par saļdeitu pangaseju – taišni kilograms, ni vaira, ni mozuok.. Jem i nas iz sātu.
Buobai nu šoka vysā žūklis atsakar. I dāls skaidri redz –  na tikai zūbu nav, a pat sakūdīņs napareizs. Tok buoba nasalīk mīrā. Soka dālam – aizej iz tuolejū zemi i atved maņ zyrgu. Taidu zyrgu, kas var cauri vysom olom i caurumim izleist, kas nikod napīkiust i myglā nav radzams.
Dāls īt ar. Kū jis nu zyrgkūpeibys zyna, tok juoīt ir. A to buoba jims i apēss.
Nūīt da tuolejuos zemis, a tī zyrgu kai myusu – a koč ar sauvem i gruob. I šmuki, i leli, i izrīztim koklim. Skrīn tai, ka zeme reib. Vysi golvys kuorsta, lic kuram kotram apaušus golvā. Bubinej, auzu prosa, leidza prosuos.
Nā, ite ni dzela. Dāls izvalk nu kuldys zalta gryudeņu, par reizis vysi zyrgi aizbāg iz ūtru ganeibys molu. Tik vīns taids palāks, mozeņš i nūneics ar sasavālušu spolvu palīk. Ni tī kriepu, ni kuoju, ni paskota. Tys pajem tū zalta gryudeņu i apād. Tam pošam dāls i līk sadlus mugurā i juoj atpakaļ da buobys. Tai jau zirdzeņš mozeņš, tok pacīteigs. Mudeigi, mudeigi pa pazarem, pa aleņom, pa stidzeņom i atvad.
Buoba kanešna piļneigā šokā. Kai īrauga taidu zyrgu, infarkts par reizis. Gotova iz vītys, mute vaļā. Dāls jem buobu, līk ceplī. Koč kod tok ir juoād beidzūt.
Par reizis ceplis sakreit gobolūs, nu tuos sātys izaceļ augsta piļs ar divpadsmit tūrnim, a iz kotra tūrņa putineņš dzīdoj. Zyrgs izataisa par nazyn kaidu rysaku, kaš zemi ar kuoju. A glupuo dāla vacuo kačine palīk par šmuku meitu. Tok pats golvonais – iz ustobys vyds taids golds, taids golds. Studiņs, batvini i dzierviņu keiseļs. Captys leidakys i eļļā vuoreitys rūzeitis i žagareni. Putruomu dasys i banani, cepets taids i rulets itaids.
Tai jī niu dzeivoj tymā pilī laimeigi. I vyss deļtuo, ka tys glupais dāls naizalyka par nazkaidu profesoru, a darēja, kū jam sīvīte soka – cikom jei vēļ vaca kačine beja.

Puosoka par smierti

Smierts puosoka by saprge

Vīnu nakti, kod puosoka jau beja pabeigta i vaira naguoja mīgs, pajiemu nu atviļknis diktofonu i īrakstieju itū gobolu. Šaļtim bez bolsa – nav vīglai bez treneņa nūrunuot gondreiž 40 minotu vīnā laidā gondreiž bez paužu.

A rakstieju itū puosoku pīcys dīnys. Pīcys dasasiesšonys i pīcys puosokys, cikom jau saguoja itei.

A rakstieju itam puosoku kruojumam.

Emileja

Emileja

Reiz man likās, ka es saprotu Jāzepu. Viņa alkas pēc taisnības, viņa vēlmi taisnīgi atriebties saviem brāļiem, kas bija nodarījuši pāri, iemetot viņu bedrē un vēlāk pārdodot kā lopu. Es sajutu viņu līdz kaulam, un man likās, ka viņš esmu es pati.
Tagad es zinu, ka Jāzepu nesapratīšu nekad. Viņš ir vīrietis, un tas ir kaut kas cits. Tas ir pavisam citādi un pavisam ne tā, kā es esmu.

– Alf! – viņa ierunājās. – Kur ir tavas čības? Kur tu atkal liki savas čības? – Viņa sauca mani no virtuves.
– Čības, čībiņas… Kur ir Alfa čībiņas? – Viņa atkal runāja savā tizlajā bērnu balsī. It kā es saprastu labāk, kad viņa runā dudinādama. Kā ar mazu bērnu.
– Kur Alfam čībiņas? Kur čībiņas? – mamma jautāja jau skaļākā balsī.
Viņa neliksies mierā. Ja mamma kaut ko ir ieņēmusi galvā, mierā neliksies. Kamēr man nebūs to viņas stulbo čību.

Mamma taisīja ēst. Viņa mizoja kartupeļus, skaloja ūdenī, grieza uz pusēm un lika katlā. Mamma steidzās. Ūdens, izšļakstījies uz plīts, nočurkstēja. Augšā pacēlās sīki garaiņi, uz spožās virsmas palika kaļķainas, nelīdzenas rievas. Plīts ripa bija nokaitēta pavisam sarkana. Ja piedurtos, sāpētu.
Mamma stāvēja pie plīts un mizoja kartupeļus. Viņai mugurā bija mājas drēbes. Bikses un pelēkais džemperis. Kad ienācu virtuvē, ūdens katlā jau vārījās un garaiņi cēlās uz augšu. Tvaika nosūcējs skaļi rūca un rāva sevī tvaiku. Virtuvē vienalga bija mitrs un smaržoja pēc zaļiem kartupeļiem, pēc mizām un pēc mizošanas.
Riebjas mizot kartupeļus. Uz slapjās mizas vietām dubļi. Asnu dobītes. Jāizgriež. Auksts ūdens.
Mamma ļoti steidzās. Viņai nokrita kartupelis. Aizripoja pa grīdu. Uz linoleja palika slapja svītra. Ūdens svītra, kas pa laikam pārtrūka. Kartupelis tur bija palecies. Tikai sīkas ūdens pērlītes uz dzeltenbrūna linoleja. Šļakatas. Man gribējās ēst.
– Alf? – mamma atkal sauca mani. – Kur ir tavas čības? Kur ir tavas čībiņas?
Es paskatījos uz kājām. Dzeltenas zeķes, labajam purngalam atiris diedziņš. Velkas pa zemi. Spurojas kaut kādi diegu gali. Vajadzēs lāpīt. Atkal vajadzēs lāpīt.
– Uzmanīgi, nebradā! Neredzi, ūdens! – tagad viņa atkal bija normāla. Kad mamma ir dusmīga, viņa nekad nedudina savā stulbajā bērnu balsī.
Ja mamma runā par čībām, tām ir jābūt virtuvē. Viņa taču jau pirmīt zināja, ka man kājās nav čību. Viņa bija virtuvē, viņa neredzēja manas kājas.
Čības bija zem galda. No rīta ēdu brokastis ar Edu, mūsu jauno auklīti.

Mums ir jauna aukle. Viņu sauc Eda. Eda ir smuka. Edai ir īsi mati.
Eda nāk Majas vietā. Maja ir mana vecā aukle. Tagad nāk tikai Eda.
Mēs ar Edu bijām bērnu laukumā. Viņai ir bail no suņiem.
Edai ir smuks telefons ar gaismiņām un zils mētelis.
Majai ir pelēka jaka. Maja mani ņem klēpī.
Maja ir laba. Viņa vienmēr zina, ko vajag.
Eda ir dumja. Maja vairs nenāk pie mums.

Tas tā vienmēr notiek. Auklītes mainās pārāk bieži.
Eda ir baigā kaza. Viņai ir astoņpadsmit gadu un baigie mati. Uz galvas viņai ir suseklis, tā mamma teica. Bet štrunts ar tiem matiem, mamma noburkšķēja zem deguna. Vai tik vien tās vainas.
Tētis sacīja, ka labāku aukli nemaz nevarot dabūt. Ja jau pie normāliem bērniem visas neiet, tad ko te var gaidīt. Kad te visi tie pigori.
Par pigoriem viņi nekad neko nepaskaidro. Nosmejas un viss. Bet es zinu. Es neesmu normāls. Visi bērni ir normāli, bet es tāds neesmu. Visi bērni ir kā bērni. Smejas, rotaļājas, raud, spītējas, niķojas, smaida, ēd saldējumu. Es it kā daru tāpat, bet man nekad nesanāk.
Es esmu mēģinājis iedomāties, kā tas ir. Es aizveru acis. Laizu saldējumu, saulē kūst ledus kristāli, un vaniļa pieskaras manai mēlei, slapjš un mīksts saldējuma klucis. Saule silda manu vaigus, es zinu – tā ir laime. Es baidos pat paelpot. Bet es nevaru nedomāt. Kad es domāju, es vairs neesmu bērns.
Viņi nekad neko nesaka. Mamma nekad neko nesaka par tādām lietām. Reizēm viņi ar tēti kaut ko ierunājas un apklust, kad ierauga nākam mani. Viņi domā, ka es kaut ko sapratīšu. Kaut ko nojautīšu no viņu sarunām. Kaut ko, kas man nebūtu jāzina.
Es taču esmu tikai bērns. Man nav jāzin, ko zina un runā lielie.

Kas tas ir. Ko viņi man nepasaka. Klusē un baidās, apraujas pusvārdā, apklust.
Man ir tik interesanti viņus vērot. Kā viņi runā, runā un tad apraujas. Saskatās un atkal atsāk. Paskatās uz mani un sāk runāt pavisam kaut ko citu. Par ēšanu. Par televizoru. Par filmām.
Teikt es nekad neko nesaku. Es vispār nerunāju. Ja nu viņi paši kaut ko pavaicā.
Ka gribu ēst. Ka nāk miegs. Ka jau paēdu.
Neko vairāk jau arī nevajag. Viņi ir mierā ar to pašu.
Es māku pateikt, ka gribu čurāt. Ka man sāp vēders. Niez auss. Ir bail. Ka man gribas saldējumu.
Viņi aizved mani uz tualeti. Es varu negribēt iet uz podiņa. Viņi dudina bērnu balsīs un cenšas pielauzt palikt uz poda, kamēr kaka.
Viņi uztraucas un dod man ēst ogli. Zvana ārstam un jautā, vai stipri sāp. Es varu nezināt, kur man sāp. Viņi mēra temperatūru, vāra ķimeņu tēju un jautā, vai negribu kaut ko garšīgu. Es varu izvēlēties visu. Es varu negribēt neko, tad viņi uztraucas un staigā man apkārt, piedāvā to un šito.
Viņi iztīra man ausis, mierina, paņem klēpī. Tas uz laika maiņu, viņi saka. Uz laika maiņu ausis niez. Viņi jūtas tik gudri un zinoši, kad to saka. It kā būtu pieredzējuši visas laika maiņas unn viņiem būtu manas ausis. Es varu čīkstēt. Viņi paņem mani klēpī un iet pie loga skatīties putniņus un mašīnas. Ir tik labi būt mazam un pieglausties mammai vai tētim.
Viņi paņem mani klēpī, un ir tik labi. Kad viņi paņem mani klēpī, man vairs negribas pat saldējumu.

Dzīve ir tik vienkārša. Ja par to nedomā pārāk daudz. Ja nerunā lieku.
Ja esmu izsalcis, man iedod ēst. Es ēdu gandrīz visu. Man riebjas tikai spināti un tie zaļie ar pumpainajām bārkstīm galos. Neesmu redzējis, kā viņi izskatās dārzā. Tikai veikalā. Laikam brokoļi. Varbūt arī nē. Mammai garšo. Tētim ne.

Ja man nāk miegs, mani noliek gulēt. Palīdz novilkt džemperi un zeķubikses. Apsedz. Un gaida, kad beidzot aizmigšu. Dzied klusā balsī un kaut ko runājas, kaut ko lasa, līdz es ieslīdu nemaņā. Viņi sēž pie gultiņas un gaida. Reizēm liekas, ka viņiem viss apriebies, ka viņi mestu pie malas un ietu prom. Bet viņi sēd un gaida, skatās uz mani.
Ja man gribas skatīties televizoru, viņi uzliek tās debilās kasetes ar teletūbijiem. Bet es vienalga skatos. Kāda atšķirība – ziņas vai teletūbiji. Ir tik interesanti vērot, kā tas viss tiek konstruēts. Ko viņi grib pateikt. Kā viņi saka. Nekad jau filmās nerāda to, kas ir. Rāda to, kas ir jāredz.
Teletūbiji nemaz nav slikti. Vietām ir pat diezgan interesanti, kamēr nesāk atkārtoties. Viņi atkārtojas visu laiku. Maziem bērniem patīk, ja atkārtojas.

Es esmu un es neesmu.
Reizēm sevī sajūtu kaut ko pilnīgi svešu. Kaut ko iepriekš nesajustu un neapzinātu, ko nekad mūžā neesmu atzinusi esam savu. Pēc mirkļa gan es to atpazīstu, ielieku pieredzes rāmjos, iešķiroju kādā no atvilktnēm. Tad es atkal esmu es pati. Esmu es – vienā gabalā un nedalāma.
Lai gan sajūta nav patīkama. Apjaust, ka manī ir kaut kas, ko es nepazīstu, nekontrolēju un nevaru prognozēt. Ka par spīti visam es nezinu, ko darīšu pēc mirkļa, ko domāšu vai runāšu. Ka jebkurā momentā var atdzīvoties kaut kas tāds, kas mani dara svešu sev pašai un liek pieņemt lēmumus, ko pēc tam nožēlošu vai arī tieši otrādi – atzīšu esam labus. Bet vienalga – tie lēmumi nav manis pašas apzināti pieņemti. Tie ir bīstami. Vismaz man pašai šķiet, ka tie ir bīstami.
Lieta ar nākotni nekad nav droša. Nekad nevar zināt, kā beigsies tas, kas ir sācies. Kā apstāsies un sastings lietas, ko esmu palaidusi notikt, iekustinot kādu likumsakarību ķēdi. Kādās nezināmās kombinācijās sakritīs kaleidoskopa sen zināmie stikli. Kādas būs manu izvēļu sekas un kas atkal būs jāizvēlas.
Manī ir daudz visa kā, ko es labi pazīstu un jau esmu sevī atklājusi. Taču sen pazīstamais mēdz sakrist vēl nezināmās kombinācijās. Atkal visu no jauna. Drošais sašūpojas, un es atkal eju. Neredzot ne soli uz priekšu.
Jauna ieelpa.

No sākuma viss bija vienkārši. X un Y. Zeme un debesis. Kā Dievs to bija radījis vai vienkārši kā tie bija nogulsnējušies – ūdens pa virsu, smiltis trauka dibenā. Vai varbūt mannas putra katlā un ievārījums burciņā. Vai varbūt labība tīrumā un ogas starp lapām. Vai varbūt izsētie graudi, kas tomēr sadīga, un ziedi, kas tomēr nesa ogas.
Tad viss sajaucās, kļuva par XY un YX. Pēc tam tas vairs nebija pārskatāms. Tad tas bija palaists dzīvot. Tad tas dalījās, dalījās, kopojās, vienojās, saplūda un šķīrās, lai apvienotos un atkal atgrūstos, nogulsnētos.
Tas ir tāpat kā mannas putru sajaukt ar zemeņu ievārījumu. Var nojaust, kur ir mīksti izvārījušies mannas graudiņi, kur ir ievārījuma stīdziņas un zemeņogas, bet tas vairs nekad nekļūs par labību un par ogām. Kas apvienots, to nebūs šķirt. Tur vairs nekad nebūs ne labības vārpu, ne ogu, ne ziedu.
XYXYXXYYXXXYYYXYYYYYXYYYYXXYXYYXXYXXXYXYYYXXYYXYY.
Ja nu vienīgi sapūs. Un no zemes izaugs kaut kas pilnīgi cits. Banānkoks.
Bet kur paliks zemeņogas. Mūžīgie sapņi par mūžīgo dzīvi.

Ar Edu mēs mūžīgi ejam tikai uz speciālo bērnu laukumu. Viņa nejēdz neko citu. Stāv malā un spaida mobilā pogas, kamēr es spēlējos. Viņai ir vienalga, ko es daru. Kamēr nenokrītu uz zemes, nesasmērējos un neraudu.
Reizēm ir tik sasodīti labi. Nedomāt neko. Tikai kāpt uz slīdkalniņa un braukt lejā, kāpt un braukt, kāpt un braukt. Augšā, lejā. Augšā, lejā, augšā, lejā. Pa vienu un to pašu sānu apiet slīdkalniņu, kāpt un braukt. Kāpt un braukt, kāpt un braukt.
Reizēm es skaitu apļus, reizēm nē. Ja sāk skaitīt, ir ļoti grūti apstāties. Tad visu laiku jāskaita. Nemaz nevar izbeigt un domāt kaut ko citu. Domāt jau var, bet vienalga smadzenes skaita.
Kamēr piegriežas. Un vēl drusku pēc tam, kad jau ir piegriezies.
Ja neskaita, kādu laiku ir labi. Taču  pietiek iedomāties par skaitīšanu, lai es jau sāktu to darīt. Smadzenes pašas paralēli saskaita, un to nevar atslēgt. Es eju, braucu, krītu, bet smadzenes tikšķ un es domāju par to visu.

Ar Maju gan mēs gājām visur. Pat uz veikalu un tirgu. Reizēm vienkārši tāpat. Vienkārši gājām.
Ziemā mēs pēc pastaigas gājām uz kalnu. Viņa vilka augšā ragavas un tad smiedamās skrēja lejā, kamēr es braucu no kalna. Dažreiz mēs uz ragaviņām sasēdāmies divatā. Tad gan manas kājas bija pie paša ragavu gala, bet viņai karājās gaisā un ķērās aiz visa kā. Viņai ir briesmīgi garas kājas. Melnos šņorzābakos.
Majai jau sen būtu vajadzējis nopirkt jaunus zābakus. Tikai viņai nekad nav liekas naudas. Viņai laikam nemaksā neko daudz. Vai arī viņa nemāk sakrāt un nopirkt. Varbūt tas nav svarīgi.
Auklēm jau nekad neko lielu nemaksā. Tas ir zemu atalgots darbs. Bez prestiža.
Sievietēm vispar maksā maz, sevišķi šitādos darbos. Aukle taču neko nedara, tikai pieskata bērnu. Tur neko daudz nevajag. Tikai būt blakus un laikus novākt prom bīstamas lietas. Pa to laiku bērns izaug.
Lai gan Majai varētu maksāt tikai par to, ka viņa ir labs cilvēks. Viņai ir talants būt par cilvēku. Pat kā aukle Maja ir vairāk nekā tikai aukle.
Bet man jau nav naudas. Man ir nepilni četri gadi. Par manu aukli maksā tētis un mamma.

Sniegs saulē kusa. Majai pēc tam bija slapjas kājas. Kad atnācām no kalna, viņa zābakos sabāza avīzes – lai kaut drusku izžūst pirms promiešanas. Zeķes viņai bija slapjas, un koridorā palika slapjas pēdas. Maja novilka strīpainās zeķes un uzlika uz radiatora. Viņas kājas bija nosalušas sarkanas.
Kāds tomēr viņa bija bērns. Ja jau kājas tik ļoti sala, kāpēc mēs ālējāmies uz kalna tik ilgi, kāpēc mēs negājām uz mājām. Vai varbūt viņai nemaz nesala. Bija taču tik labi.
Viņa sēdēja uz krēsla virtuvē, plikās kājas pierāvusi pie ķermeņa. Krūzē uz galda kūpēja karsta tēja. Viņa pa laikam pasniedzās pēc krūzes, strēba un piekoda cepumus.
Maja lasīja man priekšā pasakas no biezās grāmatas. Tētis nopirka. Kaut kādus tizlus pasaku pārstāstus.
Ir vesela kaudze ar tādām ārzemju grāmatām, ko viņi tulko un izdod par lētām naudām kaut kur Ķīnā. Bildes krāsainas un košas, viss zib un ņirb, bet citādi lielas jēgas tur nav. Uz vāka zelta burti. Visiem tādas mākslīgas sejas.
Nebrīnos, ka šitā viņi reiz izdos no amerikāņiem paņemtu Lāčplēša saīsināto variantu. Pat nepamanīs, ka tas ir Lāčplēsis. Jocīgs vīrs ar iedzimtu anomāliju – spalvainām ausīm. Nevarēja izdomāt, ko viņam vajag – kuru sievieti ņemt par sievu un kuru vīrieti par draugu. Viņš vispār neiebrauca, ko darīt. Beigās iegāzās upē. Pilnīgs idiots.

Kamēr Maja dzēra tēju un sildījās, man bija jāapēd pusdienas, lai var likties diendusā. Viņa bija nopirkusi šokolādes cepumus. Parastie cepumi, bet mērcēti šokolādē. Nenormāli garšīgi.
Izdīcu vienu. Tad vēl vienu. Maja iedeva divus un pārējos noslēpa somā. Nesīs uz mājām. Lai nekārdina. Viņai pašai ļoti kārojās, bet viena viņa neēstu un man nedrīkst. Drīkstēt jau drīkst, nekas jau no tā nav. Tikai mamma ir ieņēmusi galvā – veselīga pārtika, veselīga pārtika. It kā šokolāde būtu kaut kas drausmīgs.
Var redzēt, ka Maja neko nejēdz no bērniem. Es taču mierīgi varētu pateikt mammai, ka Maja man dod ēst saldumus. Vai vismaz sākt prasīt mammai šokolādi. Vai vēl kaut ko. Manā vecumā jau nav noslēpumu. Kas ir, tas ir. Ja pats neslēpsi, neko nenoslēpsi – bērns izstāstīs.
Ja es stāstītu, Maja norautos. Es vairs nekad nedabūtu cepumus. Viņai būtu mācība, un turpmāk viņa piesargātos. Tāpēc es klusēju. To dažu cepumu dēļ, ko var dabūt.

Maja sildīja kājas, sarkanos īkšķus saņēmusi saujās. Pa laikam viņa sniedzās pēc krūzes, turpinādama lasīt grāmatu. Man nāca smiekli, kā viņa taustīdamās meklēja krūzi.
Maja pamanīja un sāka smieties pati. Savieba seju un ākstījās. Nekādas nopietnības. Forši.
Viņa lasīja par slinko meitu, ko vīrs nolēmis pārmācīt. Laikam Grimmu vai kā tur gabals par princesi, kas nevarēja vien izvēlēties vīru, bet beigās dabūja ubagu. Ubags, protams, bija princis. Nenormāli romantiski. Laikam tāpēc Brigadere pavilkās un uzcepa kaut kādu lugu, neatceros nosaukumu. Gan jau sabāza iekšā visus darba tikumus, viela ļoti pateicīga. Slinkā meita, kas kļūst čakla un dabū vīru. Ārkārtīgi audzinoši. Sevišķi meitenēm.
Majai pašai piegriezās pārstāstītās pasakas sausums. Bet bija jau arī diezgan tizli uzrakstīts. Vienkāršiem teikumiem, tulkotā valodā. Pa laikam viņa pārteicās, lasīja pienākuma pēc. Kā automāts. Rindu pa rindai, ātri šķirot lapas. Cik daudz vēl.
Man patīk, kā Maja lasa. Varu klausīties jebko. Reizi no reizes. Gaidot, kad viņai apriebsies lasīt un viņa sāks stāstīt pati.

Es atkal sajutu  nemieru. Es esmu šeit, un es esmu es. Bet kas esmu es.
Es esmu es un es domāju, taču tā neesmu es, kas es esmu.

Maja ir laba. Majai ir cepumi. Maja lasa man pasakas.
Vilks gāja pa ceļu un satika Sarkangalvīti. Sarkangalvīte teica – vilks, ej prom. Tu esi ļauns vilks. Vilks neklausīja un apēda vecmāmiņu. Vecmāmiņa dzīvo mežā.
Mamma pēc darba nāks uz mājām.

Varēja palasīt kaut kādu Skalbi, tur pa laikam ir kaut kāda jēga. Vismaz smuki uzrakstīts. Bet bērniem jau laikam neko tādu nelasa priekšā. Par sarežģītu. Par drūmu. Nav audzinoši.
Kad es biju maziņa, mamma lasīja. Pusi es nesapratu, puse riebās. Sevišķi tās bēdīgās pasakas. Man palika bail, ka mamma pazudīs un nomirs. Ka viņas nebūs. Ka es palikšu viena. Pavisam viena. Nekā nebūs.
Toreiz mēs runājām par nāvi. Mamma teica, ka nevajag baidīties. Viņa nomirs, viņas mamma ir mirusi, es nomiršu, manas meitas nomirs, manas meitu meitas nomirs. Bet vai tad nav labi dzīvot? Šeit un tagad. Šo pašu brīdi. Viņa smaidīja.
Toreiz es skatījos apkārt. Istaba, lampa, mamma seja. Viņas naktskrekls. Es redzēju to visu un pati nesapratu, kas notiek. Es to redzēju. Tā biju es, kas to redzēju. Es pati. Dzīva un šeit.
Joprojām atceros to visu. Mammas naktskrekla šņorītes, viņas smaidu. Dzelteno lampu. Vēso segu, kas man piekļāvās. Mammas seju. Viņas smaidu. Tik labi.
Laikam tā rodas bērnības atmiņas. Pieaugušie no bērnības atceras tikai būtisko. To, kāpēc viņi ir viņi. Vai varbūt viņi bērnībā meklē sevi. To sevi, kas viņi ir kļuvuši.
Bērnībā ir tik daudz iespēju.

Es esmu viss. Es šeit esmu viss, kas es  būšu. Tas viss, kas reiz būs, jau ir šeit.
Es ieraugu sevi spogulī un neticu, ka tas esmu es, kas to redzu.
Kā tas, ko es redzu, – manas acis – var redzēt sevi. Kā es varu kustēties un sajust sevi kustamies. Kā es runāju un dzirdu sevi.

Princese nokļuva meža būdiņā. Tur nebija ne plauktu, ne skapju, ne gultu. Tikai melna plīts, uz kuras bija piededzis putras katls. Putra bija iztriepusies pa malām, dibenā piedegusi melna un smirdēja. Kaste, uz kuras bija salikti šādi tādi trauki. Melna apdegusi panna, daži ieplaisājuši šķīvji, apglumējušas karotes. Stūrī uz salmiem samestas segas un lupatas – viņu gulta. No putekļiem aizaugušā loga nāca tumša gaisma, un ēnas ieskāva it visu.
Princese izskrēja ārā. Ne jau tā tam bija jābūt. Pagalmā bija ceplis, kur ubags dedzināja māla traukus. Viņas vīrs bija nabadzīgs podnieks. Viņai tagad te bija jādzīvo, jo tā bija lēmis viņas tēvs. Zemju zemju, kalnu un upju valdnieks.

Maja skatījās kaut kur un stāstīja. Viņai sanāca gandrīz tā pati pasaka, tikai jēdzīgāk.
Ieklausījos. Nebija vairs jādomā pašam.

Viņi iedomājas, ka pietiek uzrakstīt dažus teikumus. Ubags nesa uz tuvāko ciemu tirgot savus traukus. Tagad viņš tālajā ceļā sūtīja princesi.
Nekas nav pateikts par to, kas viņai gadījās pa ceļam. Ko viņa satika, ar ko runāja. Ko viņa domāja, juta, redzēja.
Es jau saprotu, tās ir liekas sižeta līnijas. Bērniem tā neraksta.
Bērni lasa lēnām. Kamēr viņi izlasa vienu teikumu, viņi jau ir paspējuši iedomāties gan ceļu, gan mežu, gan zemenes ceļmalā un putekļus. Kā tas viss izskatās, kā tas viss notiek.
Varbūt tāpēc bērni lasa lēnām. Nevis to, kas ir uzrakstīts, bet to, kā tur nav.

Pieaugušie lasa citādi. Ja viņiem nepateiksi, viņi neredzēs.
Pieaugušajiem tekstā vajag pastāstīt, kā ēnas rotaļājās mežmalā, kā smaržoja tumši zaļās egļu skujas. Vajag pateikt, ka eglēm bija izauguši jaunie dzinumi – mīkstas un gaiši zaļas skuju ķepas, kas jūnija saulē bija gandrīz caurspīdīgas. Ka zem eglēm bija mitrs gaiss, ka mežā smaržoja pēc sūnām, sēnēm un zemes.
Pieaugušajiem jāpastāsta, cik mīksta bija sūna, kurā apsēdās jaunā sieviete, kas uz tirgu nesa lielu saini ar rupji darinātiem un saimniecībā vajadzīgiem traukiem. Kā viņai sāpēja kājas, kā viņa dzēra no pudeles ūdeni. Kā saule atmirdzēja viņas pudeles stiklā un kā ūdenī atspīdēja debesis. Jāpasaka, kas viņai bija mugurā, ko viņa domāja. Kā ceļa putekļi klāja viņas kājas, kā viņa ēda meža zemenes un atcerējās visas tās reizes, kad bērnībā ir ēdusi zemenes. Kā atcerējās savu bērnību un raudāja. Kā skuma par savu likteni un nolēma kaut ko mainīt vai arī nolēma turpināt. Kā paņēma savu saini un gāja, ceļa putekļos likdama nogurušās kājas.

Bērnam to nevajag. Neko lieku.
Kamēr bērns lasa vienu teikumu, smaržo mežs un spīd saule, grāvmalā ir nogatavojušās zemenes, viņam pašam ir nogurums un mazliet slāpst. Kad viņš lasa nākošo teikumu, princese jau ir aizgājusi uz pili, kur skan ļaužu valodas un klaudz soļi. Viņa tirgo traukus, balsī kliegdama, cik tie labi. Bērns tai brīdī pats ir princese un visu redz. Viņam nevajag, lai pastāsta.
Maja pati bija tur tirgū un stāstīja man, ko ir ieraudzījusi.
Kā vecis tirgo koka ķemmes un pannas lāpstiņas – taisni tādas pašas kā manai mammai. Tepat virtuvē karājas.
Kā kliba vecene ir atnesusi uz tirgu spaini ar olām, kā viņa krauj tās uz šķībā koka galda un skaita sasistās. Kā viņa piesargās, lai olas neaizripotu. Kā viņas spalvainās lūpas ir savilktas taurītē un kustas līdzi. Kā viņa spaiņa dibenā pārskaita sasistās olas.
Maja pati bija tur klāt. Šorreiz viņa bija paņēmusi līdzi arī Alfu.

Dažreiz es domāju, kāpēc es esmu. Tāds stulbs ieradums – domāt.
Varbūt tā ir tikai sagadīšanās un nenozīmīga kļūda, ka neesmu nonākusi citā laikā un vietā. Vai ka es neesmu kaut kas cits, piemēram, zemeņoga.
Varbūt šejiene ir tikai pārpratums. Varbūt tā ir likumsakarība. Tā es, kas es būtu citur, būtu cita es. Un viss būtu pavisam citādi.
Ja stikliņi būtu sakrituši citā kombinācijā.

Neatceros neko no tā. Neko no bijušā.
Tikai pa laikam kaut kas atzibsnī, un es atkal sajūtos kā kīno. It kā viss, ko es redzu, nenotiek ar mani, bet ar kādu citu mani. It kā viss vienalga notiek ar mani, bet es skatos un reizēm redzu arī lietas, kas jau reiz ir bijušas. Vai vismaz es tās jau esmu redzējusi.
Patiesībā tā ir jocīga sajūta – zināt, kas būs. Zināt par daudz.

Varbūt es pateicu ne tā – nevis zināt un paredzēt, bet redzēt notiekam. Es redzu un saprotu, ka tas jau ir bijis. Ka es to zinu, atceros un pazīstu tā esam un notiekam. Kad jau sen ir par vēlu kaut ko labot vai mainīt.
Lietas notiek, un es saprotu, kas notiek.

Ir jocīgi redzēt lietas notiekam tādā secībā, kāda jau reiz ir bijusi, jo es to tā atceros. Redzēt notiekam lietas un zināt, kas sekos – kaut kas, ko es tagad nezinu, bet atpazīšu pēc tam, kad tas jau būs noticis. Jo es laikam zinu, kā viss notiek, kas kam seko un ar ko tas viss beidzas.
Es jau esmu te bijusi. Šajā spēles līmenī.
Maldīgi būtu domāt par nāvi. Nāve ir nenozīmīga pieturvieta garā ceļā vai varbūt tikai garām skrienoša parādība, kas nozibsnī aiz loga. Vai varbūt vienas dzīvības zaudēšana.
Ja spēlē sakrāšu 100 punktus, dabūšu jaunu dzīvību. Ja spēlēšu veiksmīgi, dzīvošu mūžam.
Lai gan patiesībā vienalga. Mana pagātne man ir vienaldzīga. Ja tā vispār ir pagātne. Un man pie kājas par nākotni un to, kas vēl būs, ja būs.
Nu un, ja dzīvošu. Dzīvošu.
Varbūt tas, ko sajūtu esam bijušu, patiesībā notiek tagad un šeit. Varbūt tas viss vienalga notiek manī – visas tās lietas vienlaicīgi.

Mēs ar Maju bijām uz kalna. Bez ragavām.
Uz ietvēm vispār vairs nebija nekāda sniega. Pelēks asfalts, vietām peļķes no kūstošām ledus čupām. Visādas drazas viscaur. Pavasara netīrība.
Viņa bija paņēmusi līdzi lielos veikala maisus un smaidīga izvilka ārā no kabatas. Mēs brauksim!
Maja maisus bija pārplēsusi vienā sānā uz pusēm. Sanāca diezgan liels plēves gabals. Nebūtu licies, ka vienā maisā ir tik daudz plēves.
Vienā kalna pusē vēl bija smuks sniegs, bet vietām jau kusa. Vietām jau bija redzama zeme. It kā cieta, bet pa virsu putra, kas sajaukusies ar ledus vižņiem un kusdama saulē spīd.
Es nosmērēju ar zemi kombinezona ceļgalus un laikam arī muguru. Nevar nobraukt tā, lai netrāpītu dubļos. Maja neko neteica, viņai pašai bija netīras bikses. Maja vispār nekad neko nesaka par drēbēm.
Mamma gan bija dusmīga. Cimdi arī bija netīri. Visi vienās zemēs un netīrumos. It kā ārā nemaz nebūtu ziemas. Patiesībā taču viss vēl bija vienā sniegā, pa naktīm pat sala un no rīta zilgani sasalušais sniegs ēnā skraukstēja zem soļiem, salūzdams drupatās. Tikai tas kalns kā par nelaimi – saulē izkusušām nogāzēm. Taisni pašā stāvākajā malā, kur varēja tik labi laisties un slīdēt.

Es jau zināju, ka nevajag iet. Bet Maja tā gribēja. Viņa domāja, ka man patiks.
Patiesībā taču viņai pašai gribējās to kalnu. Maja pati ir bērns. Vairāk nekā es jebkad savā dzīvē esmu bijis. Maja vēl nav pazaudējusi bērnību.
Man patīk viņu vērot. Kā viņa skrien, kā viņa pieliecas. Kā, braucot no kalna, viņas sarkanā bumbuļšalle velkas pa sniegu. Kā viņa dauza sniegu no cimdiem.
Ledus drupsnas pie viņas cimdiem – karājas vienā diegā, bet nekrīt nost. Viņa smaida, sakārto šalli, pēc mirkļa tā atkal atraisās un pinas pa kājām. Viņas piesarkušie vaigi.
Man briesmīgi pietrūkst Majas. Pats nebūtu ticējis, cik ļoti.
Tā var pietrūkt tikai drauga vai bērna.

Es saprotu visu. Mamma un tētis nemaz nezina, cik daudz es saprotu.
Tas reizēm apstulbina mani pašu, un es brīnos. Sēžu, ēdu savu mannas putru ar zemeņu zapti, man ir apsiets priekšautiņš. Aizmugurē mazliet spiež mezgls.
Eda nekad nedomā. Viņa nekad nedomā par otru. Apsien un aiziet.
Jo man ir jāēd, man ir jāēd ar priekšautiņu, man ir jāēd ar priekšautiņu, lai nenotraipītu drēbes. Man ir jāēd ar stingri apsietu priekšautiņu.

Alfs ir labs puika.
Alfs ir labs. Mamma ir laba. Tētis ir labs.
Maja ir laba. Eda nav laba.

Tur neko nevar padarīt. Domāt ir tāpat kā elpot. No tā nevar atslēgties. Saprātu nevar tā vienkārši izslēgt. Ir un ir. Kā lai nebūtu.
Brīžiem tas ir sasodīti mokoši. Atkal un atkal domāt par to, kas ir. Kā tas ir.

Es pati apmulstu. Es pati redzu visu notiekam, visu saprotu un zinu. Es pati domāju. Es dzirdu, redzu, jūtu. Es pamanu to, kas jau ir noticis, un saprotu – es zinu, kas ir noticis. Tā vai līdzīgi jau kādreiz ir bijis. Es to atceros. Bet vēl vairāk ir tik daudz visa kā, ko es neatceros, bet zinu un atpazīstu notiekam.
Tādās reizēs es saprotu, ka tas ir neizbēgami – kamēr es esmu, tikmēr man ir jāredz, jāsaprot un jādomā. Tur nav izejas.
Nejust, nesaprast un nedomāt būtu nebūt.

Es dzīvoju kādā no nezināmajiem laikiem, kas var būt jebkad, un kādā no nezināmajām zemēm, kas var atrasties jebkur. Es sev esmu nezināmais nekas, jo par sevi es nezinu neko.
Kad es domāju, man nav ne vārda, ne dzimtes. Es esmu būtne bez pagātnes un bez nākotnes. Kad es domāju, es nezinu, kas ir bijis līdz šim un kam ir jābūt nākotnē.
Man nav ne jausmas, kas notiks pēc brīža. Tad es to vienkārši izdomātu. Tad viss notiktu tā, kā es to būtu izdomājusi. Kā pēc pamošanās turpinot domāt līdz galam nenosapņoto sapni. Virzot notikumu gaitu, nevis ļaujoties tā neloģiskajām nejaušībām.
Kad es domāju, es neceru ne uz ko un negaidu nekā. Ja es izdomātu savu dzīvi, būtu vieglāk. Es dzīvotu fantāzijās par savu nākotni. Es zinātu, kas būs.
Savā ziņā tas tomēr būtu muļķīgi. Izdomāt to, kas būs, un ne reizi nekļūdīties. Ne reizi neļauties nejauši sakritušo lietu secībai.
Aklās vistiņas taču ir tik jautri. Likt soli aiz soļa pa izvēļu tīklu, atkal un atkal kaut ko izvēlēties. Un minēt – priekšā bezdibenis vai laipa.
Kad es domāju, es neeksistēju. Manis nav. Ir tikai mirklis, kad manās smadzenēs kaut kas savienojas un kaut kas atlec vaļā – atkal kaut kādi jauni vārti.
Es pati nespētu iziet caur tiem. Cauri vārtiem tiek tikai manas domas. Kaut kas, kas es esmu un kas es neesmu. Es savā lielākajā būtībā, kur patiesībā manis pašas nemaz nav, jo domas ir sterilas. Kā jau teicu – bez dzimuma un bez realitātes.

Es pat nezinu, kāpēc es esmu piedzimis. Kāda velna pēc es šeit esmu.
Man šķiet, patiesībā es nemaz neeksistēju. Ir tikai doma par mani, ko es pati izdomāju, domādama par to, ka es domāju. Un es esmu tikai to īso mirkli, kamēr domāju par sevi. Tikko es novēršos, manis pašas vairs nav. Paliek tikai tas, ko es redzu un sajūtu – realitāte. Tas, ko tajā mirklī domāju esam reālu.
Kad es domāju par aukstumu, es esmu sals. Kad es domāju par ūdens viļņošanos un vēju, es esmu ezers. Kad es domāju par siltumu, kas iesūcas dziļi zemē un sasilda saknes, sliekas un katru sīkāko smilšu graudu un mēslu piciņu, es esmu saule. Kad iedomājos par vēsumu, kas nāk no zemes un mitruma, es esmu ūdens.
Nu, un tā bezgalīgi. Ko es iedomājos, tas notiek. Es iedomājos to, kas jau ir noticis.
Tāda ir tā sasodītā mūžība. Vienas vienīgas iedomas.

Cik tad ilgi vairs! Tūlīt jau pavasaris, – mamma iemeta manas netīrās drēbes veļasmašīnā.
Par laimi netīro kombinezonu mamma atrada pēc tam, kad Maja jau bija atvadījusies un izgājusi pa durvīm. Tas gan nebija prātīgi darīts. Ja jau drēbes bija netīras, auklei pašai bija jāizdomā, kas jādara. Jāiztīra pašai vai jāpasaka vecākiem.
Mamma saniknojās, paķēra drēbes un metās pie loga. Bet Maja jau bija pagalma viņā galā, viņa gāja lieliem soļiem, soma sitās pret kājām, un sarkanā šalle šūpojās iešanas ritmā. Rīt Maja atnāks atkal. Mamma viņai nolasīs morāli. Tad mēs paliksim divatā. Spēlēsimies, tad iesim ārā. Tad man būs jāpaēd pusdienas un jāiet gulēt.
Mamma paskatījās pa logu, kaut ko noteica pie sevis un, drēbes nolikusi uz krēsla, atvēra skapīti un izņēma kartupeļus. Pusdienās būs kartupeļi ar biezpienu un desu.
Uz kalnu gan mēs ar Maju laikam vairs neiesim. Ja nu vienīgi atkal paliks aukstāks un sāks snigt.
Majai būs mācība, viņa baidīsies sasmērēt manas drēbes.

Vārījās kartupeļi. Mamma atkal nebija noņēmusi vāku. Atkal uz plīts suloja kartupeļu ūdens, pilēja pāri malām, suta sitās pret vāku un burbuļiem, tecēja gar spožajiem sāniem. Palika baltas, miltainas sliedes. Vakarā viņa atkal mazgās traukus. Pannā būs eļļa ar sasalušām baltām tauku ripām. Viņa ielies pannā trauku mazgājumo līdzekli, un tauki izkusīs un saies tādā kā želejā, ko var viegli nomazgāt. Kas notiek, ja to līdzekli izdzer? Kas notiek tālāk, kad tas līdzeklis pa trubām aizpeld uz jūru?
Stāvēju vannas istabas durvīs, un mani kaitināja, cik viņa ir mierīga. It kā tas ar tām drēbēm būtu bijis jau sagaidāms vai arī nemaz neattiektos uz viņu. It kā viņa bārtos pienākuma pēc, jo mātēm taču jārāj bērni un jālamā aukles. It kā viņai būtu vienalga un tas tikai piederētos pie lietas.
Viņa nekad nedusmojas. Tas nav kaut kā pa īstam. Viņa arī nekad nav laba. Viņa tikai izliekas esam laba, es taču to labi saprotu. Mana mamma izliekas pārāk daudz.
Tūlīt pavasaris. Biezās drēbes vairs nevajadzētu. Tagad mazgā nu! Pa gaisu! Pa gaisu tas skuķis! – viņa purināja no drēbēm kaut kādus putekļus un skatījās pret gaismu, vai ceļgalos netaisās caurumi. – Pa gaisu!
Mamma bija dusmīga uz Maju. Ne jau par dubļiem. Viņa bija nikna, ka Maja nav tāda kā visi pieaugušie. Viņai nevar uzticēties, viņa gāž podus. Maja nav paredzama.
Man viņa neko daudz neteica, tikai nebija mīļa. Es taču biju tikai bērns. Ko es varēju jēgt no netīrām drēbēm.
Varbūt viņa bija nikna arī uz mani, bet to pat nevarēja nojaust. Viņa nebija nikna pa īstam. Viņa tikai nesmaidīja. Un runāja, ka Majai nevar uzticēt bērnu.
Kad viņa tā runā, man nemaz negribas iet klāt. Tad viņa nav mana mamma. Viņa nav laba.

– Visu ziemu izstaigāja kā normāls bērns. Tagad pavasarī kā sivēns, – mamma vakarā teica tētim.
Tētis kaut ko norūca. Man patīk, kā smaržo tētis. Es varētu viņā iemīlēties.
– Tā aukle… Nevar uzticēt neko, – mamma centās turpināt sarunu. – Pa gaisu. Tas skuķis pats pa gaisu, ko tāds vēl novaktēs bērnu, – mamma žēlojās tētim.
Viņš sēdēja mīkstajā krēslā un skatījās televizoru. It kā klausījās, it kā neklausījās.
– Pa gaisu. Pati vācama, – mamma noteica pie sevis, šķirstīdama kaut kādu katalogu.
Tētis neteica ne vārda. TV rādīja kaut kādu šovu. Viņi izbalsoja kaut kādus neveiksminiekus. Tos, kas nepatika šova vadītājiem. Es taču zinu, kā to taisa. Visi reitingi ir pupu mizas. Tur nav nejaušību. Tur nav ne kareivīgo, ne kautrīgo. Tās ir lomas.
Tētis pārdzīvoja par to rudo. Viņš bija cerējis, ka tā sieviete dabūs balvu.
Patiesībā tētis pats bija tā rudā sieviete, kad skatījās TV. Viņš bija tur iekšā. Viņš to visu redzēja un juta, būdams tur iekšā un klāt.

Piedzimstot esmu ieguvusi vientulību, jo vairs nekad es nebūšu kopā ar kādu tik cieši kā dzemdē. Māte mani izgrūda, kad es biju kļuvusi gatava būt pati par sevi.
Ceļš no dzimšanas līdz nāvei ir ceļš pretī visdziļākajai vientulībai. No mātes siltuma pretī sastingušu miesu vēsumam.
Bet es negribu ļauties. Un tas nenotiek. Tas, kas nav tagad, nav nekad. Nāves nav, jo tās nav.

Nāve tikai būs. Ja par to domā pārāk daudz, dzīve kļūst bezgalīga.
Mēs taču nekad nesaņemam to, ko gaidām. Kaut kas notiek tikai tad, kad mēs zaudējam modrību un novēršam skatienu. Kaut vai tikai samirkšķinot acis.
Gaidot nesagaidāmo, es esmu iemācījusies garlaikoties. Laiks nekad nevelkas tik ļoti kā gaidot.
Varbūt tas ir veids, kā paildzināt dzīvi – gaidīt tās beigas. Skaitīt katru nodzīvoto sekundi un apjukt no simt tūkstošiem tūkstošu, kas paveras pretī vēl dzīvojamas.
Varbūt tāpēc vecie cilvēki runā par nāvi. Viņi zina, kā to atbīdīt pēc iespējas tālākā nākotnē. Nosaukta vārdā, nāve atkāpjas. Tas ir pretēji loģikai, bet tā ir. Varbūt jaunie to neapjēdz, kad apsauc vecos – beidziet runāt par nāvi, apklustiet. Vecie taču zina, ko dara. Viņi zina par tām atvadām, kas tuvojas, bet ko neapjēdz jaunie.
Ka tas ir neizbēgami un to nevar mainīt. Ka to var tikai atlikt – vēl un vēl mirkli pēc.

Gaidot nesagaidāmo, dzīve velkas.
Es taču nemaz nezinu, ko šeit meklēju un kāpēc esmu šeit ieradusies. Noteikti bija jābūt kādam iemeslam, tikai es to vēl neesmu sapratusi. Noteikti bija jābūt kaut kam.
Ja izrādītos, ka nekāda mērķa nav, tas taču būtu diezgan bezjēdzīgi. Dzīvot visu šo dzīvi tikai tāpat. Bez kāda īpaša nolūka. Dienu no dienas. No pamošanās līdz gulētiešanai.
Nāves gaidās un bezgalīgā nāves atlikšanā – no dienas uz dienu, no stundas uz stundu. Uz nākošo mirkli, nākošo. Un vēl nākošo.
Es nedzīvoju. Mans mērķis nav nāve. Man tas nav īstais mērķis. Bet es zinu, ka tas vienalga beigsies tā.
Tam tā būtu jābeidzas – kā izslēdzot gaismu tumšā istabā un aizverot durvis.
Pat atgriežoties taču viss būtu citādi – cita es citā istabā, kaut arī telpa būtu tā pati.

Nav iespējams palikt nemainīgai.
Jau gaismas izslēgšanas mirklī es mainos, manī ienāk jauna pieredze un laiks. Laiks ir tur pa vidu, un es esmu jau cita. Ne tā, kas aizvēra durvis, bet tā, kas durvis atver.
Tas tā gadās. Tā tas notiek.
Ikreiz samulstu, kad vēroju apkārtējo ļaužu rosību – kā viņi iegrimst ikdienā, ik rītus ceļas, lai darbā pavadītu dienu, un vakarā iet gulēt, lai no rīta varētu piecelties. Kā viņi it kā ir tie paši, bet pamazām noveco. Vakarā viņi aiziet gulēt jaunāki nekā pieceļas no rīta, bet to sīko pāreju nemaz nav pamanījuši.
Pa nakti viņus ir skāris laiks, bet viņi to nemaz nav manījuši. No rīta viņi atver durvis, domājot, ka ieiet tajā pašā istabā.

Man nav ne mazākās vēlēšanās iziet no istabas, jo citur jau nebūs labāk. Es taču vienalga palikšu viena, jo vientulību es esmu jau iemācījusies. Tas ir uz visiem laikiem. Sevi es neaizmirsīšu nekad.
Skumjas nav iespējams aizmirst. Tas ir vienīgais, kas atgādina, ka es patiešām esmu es. Ka patiesībā manis nemaz nav. Ka es gan esmu šeit, bet neesmu es. Ka es būdama neesmu.

Nekas nemainījās.
Mamma jau bija nomierinājusies. Tētis viņai tā arī neatbildēja.

Tikai Majas pēc tam vairs nekad nebija. No rīta viņa neatnāca.
Viņi jau sen taisījās atlaist Maju. Viņai no kabatas izkrita cigaretes, un tētis tās pacēla. Maja toreiz teica, ka pīpējot tikai ārpus darba laika. Tētis ilgi ar viņu runāja, Maja bija raudājusi. Tas viņai bija pirmais brīdinājums.
Maja bija neveiksminiece. No tādiem ātri tiek vaļā.
Viņa mūžīgi kaut ko sajauca. Viņa mūžīgi aizmirsa telefonu. Aizmirsa vai nedzirdēja.
Mēs bijām uz kalna, kad tētis bija zvanījis. Viņš bija zvanījis sešas reizes. Atnākusi mājās, Maja to ieraudzīja un nobālēja. Viņa stāvēja priekšnamā un nezināja, ko darīt
– Kas tagad būs, kas tagad būs, – viņa klusām čukstēja pie sevis. Viņa bija lauzusi noteikumus. Viņa nedrīkstēja būt ārpus zonas, kad bija kopā ar mani.
Viņa nolika telefonu uz galda un aizgāja uz tualeti. Es izslēdzu skaņu un iebāzu aparātu savā gultā zem drēbēm. Maja meklēja visu pēcpusdienu un raudāja. Aukles nedrīkst būt paviršas un aizmāršīgas. Aukles atbild par svešiem bērniem.
Vakarā, klādama manu gultu, mamma atrada telefonu un pasauca tēti. Viņi nosprieda, ka Alfs jau no rīta paņēmis aukles telefonu un iejaucis savās mantās, ka tas palicis bērna gultā. Ka tā meiča neredz, ko bērns dara. Varbūt nav nemaz tik dumja un pavirša, bet reizēm netiek galā.
Viņi taisījās atvainoties. Tas kaut kā palika. Viņi Majai neko neteica, tikai nedēļas beigās iedeva lieku naudu. Mierinājumam.
Bet Maja tāpat nebūtu noturējusies ilgi. Viņa nederēja par aukli.

Man vienalga liekas, ka tas nenotika tā netīrā kombinezona dēļ. Vai to cigarešu. Vai neatbildēto zvanu dēļ. Viņi vienkārši visu salika kopā – to pašu, ko es. Ka Maja vienkārši neder par aukli.
Maja palika otrpus durvīm, viņa pagaisa. Viņa man vairs nesekoja. Vienu rītu viņas vienkārši vairs nebija. Nekur. Vairs nevienu pašu mirkli. Pat vecāku sarunās ne. It kā viņas nekad nebūtu bijis.
Sākās jauna diena, es sāku visu no sākuma, es atvēru istabas durvis, bet Majas tur vairs nebija. Maja bija palikusi tikai manās atmiņās. Maja bija pagātnē.
Es nezinu, kas viņa ir. Vai viņa patiešām ir bijusi. Es taču viņu tikai atceros. Man nav palicis nekā no viņas.
Tikpat labi es Maju varētu būt tikai izdomājis.

Dažreiz es šaubos, vai esmu. Dažreiz es pieskaros sev un mēģinu saprast, ka tas, kam es pieskaros, esmu es pati. Ka pieskarties sev ir citādi kā pieskarties akmenim. Ka, pieduroties sev, es vienlaicīgi sajūtu gan virsmu, kam pieskaros, gan savu roku pieskaramies. Tas patiešām ir pilnīgi citādi.
Tomēr pa laikam es vienalga šaubos, vai patiešām esmu. Vai tā nav kāda ilūzija un manas iedomas par savu eksistenci. Ka patiesībā es esmu kāds cits, kas ir iedomājies, ka ir Emīlija.
Ir taču tik daudz iespēju, kā tas viss varētu būt sagadījies. Kāds iedomājās, ka domā, un izdomāja to, kas domā. Savukārt tas kaut kas, kas domā, ka domā, izdomāja to, kas notiks tad, kad tas kaut kas, kas izdomāja viņu, izdomās to, kas notiks. Vai arī kaut kas ir domājis, ka izdomās kaut ko. Un arī izdomāja visu ko – visus, kas domā, ka domā, un kas nedomā, ka nedomā.

Tovakar mamma bija izvārījusi dārzeņu zupu. Uz balkona žuva drēbes – palagi, mammas darba blūzes, tēta jaka, manas bikses un zeķes. Vesels zeķu bataljons karājās uz virvēm. Kā mazi, sakaltuši kāju mironīši.
Mēs ēdām istabā pie galda. Viņi neko neteica, bet es jau zināju, ka Majas vairs nebūs. Tētis pirms vakariņām iegāja savā istabā un salika aploksnē Majas iekrāto drošības naudu.
Tas ir tāds kā atlaišanas pabalsts. Auklēm katru mēnesi ietur kaut kādu summu no algas, lai beigās nebūtu sāpīgi. It kā sāpes būtu naudas trūkums. Vai arī ar naudu varētu salāpīt saduzušu dzīvi.
Viņa nebija normāla. Vai varbūt Maja bija pārāk normāla, lai būtu aukle.
Viņi pat neiedomājās, ka mums vajadzētu atvadīties. Tētis gan jau viņai piezvanīja. Viņi satikās kaut kur pilsētā, viņš atdeva atlaišanas pabalstu. Maja paņēma, ielika savā somā. Varbūt taisnojās, varbūt nē.
Viņa nemaz nav stulba. Gan jau saprata, ka mainīt vairs neko nevar. Maja nudien nebija stulba. Lai nu kas, bet viņa gan ne.

Man negaršoja, atkal ar tiem puraviem. Mamma saka, ka veselīgi. Viņa dusmojās, katram ķēmam jau nevar izdarīt pa labam. Viņa pateica par to ķēmu un aprāvās. Viņa sāka pati sevi cenzēt.
Tas atšķīrās – par puraviem viņa ir dusmīga pa īstam, bet tad apvaldīja dusmas. Ne tā kā ar tām netīrajām drēbēm. Tad viņai bija vienalga, viņa lamāja Maju. To atšķirību taču var viegli sajust. Balsī.
Netīras drēbes ir kaut kā citādi. Drēbes ir drēbes, Maja ir Maja, bet puravus taisa viņa pati. Varbūt puravi attiecas uz viņu pašu, tā ir viņas daļa. Viņa pati ir vārījusi to zupu. Varbūt tā ir viņas mammas recepte, ko mamma kaut kad iemācījās. Tāpēc puravi ir daļa no manas mammas.
Tas ir kaut kas, kas attiecas tieši uz viņu. Kaut kas personisks. Neaizskaramā zona, par ko es neko nezinu. Tāpēc mamma aizsvilās pa īstam un, pati nobijusies no tā, aprāvās.
Viņa tos puravus ēstu katru dienu un visos ēdienos, ja kāds ļautu. Tikai kāpēc viņa uzbāžas citiem. Tētis gan ne, viņš lasa ārā un liek uz šķīvja malas. Viņam riebjas.
Mamma zina, ka mēs neēdīsim, bet vienalga vāra un tad dusmojas. Ja jau tēvs tā ākstās, vai kāds brīnums, ka bērns nekā neēd.
Bet viņa aprāvās, kad nosauca mani par ķēmu. It kā es būtu mazāk vērts nekā puravi. Viņa bija nikna, ka es neēdu viņas puravus. Ka man nepatīk tas pats, kas viņai. Ka es esmu cits.
Man negaršo puravi. Puravi izskatās pretīgi. Mamma vāra puravus.
Man garšo saldējums, kartupeļi ar mērci un vista.

Tas bērns esmu es.
Man drīz būs četri gadi. Es ēdu visu.
Man tikai negaršo puravi, kabači un trekna gaļa. Vēl es neciešu zefīrus un tās pretīgās kotletes, ko taisa no zivīm. Man garšo arī šokolāde, kečups un sardeles.

Man ir žēl Majas.
Vēl vairāk man ir žēl, ka tas ir cauri. Bija un vairs nav.
Ar Maju bija kaut kā viegli, viņa mani ņēma visur līdzi. Mēs gājām uz tirgu, uz zivju paviljonu skatīties karpas. Viņa paņēma mani klēpī, lai es redzu, kas ir uz galdiem. Visus tos peldošos ērmus, kas ir izvilkti sausumā, varbūt kustas vai jau ir miruši. Sami ar lielām ūsām un zuši kā čūskas ar caurumiņiem sānos. Kā viņi lokās un tinas murskulī.
Reizēm viņa mani paņēma līdzi uz savu skolu. Kad gāja skaidroties ar pasniedzējiem vai pakaļ kaut kādiem papīriem. Reizēm viņa nesa nodot iekavētos darbus. Taisnojās, ka nekādi nav varējusi. Nu nekādi! Un visi viņai ticēja. Jo sevišķi tāpēc, ka tur biju es. Viņas pasniedzējas izkusa laimē un deva man šokolādi. Viņām visām bija bijuši mazi bērni, viņas mācēja apieties ar bērniem.
Tur beidzot es biju bērns. Es drīkstēju kāpt ar ceļiem uz krēsla un šķirstīt grāmatas, ar pirkstu pieskarties monitoram un sajaukt papīrus. Viņas tikai smaidīja.
Tas bija tā patīkami. Mēs visur gājām kopā, un cilvēki uzvedās pavisam citādi. Viņi smējās, jokoja, rādīja man visu ko. Kaut kāda veca pasniedzēja skaitīja smieklīgu dzejoli. Viņai to iemācījusi aukle – kaut kad bērnībā. Kad viņa skaitīja, pati kļuva bērns. Mēs visi smējāmies. Viņa man uzdāvināja koka bumbu. Kad tā ripoja pa grīdu, baigi grabēja. Kaut kas traks.
Ar mammu tā nekad nav. Viņa ir pārāk nopietna, tāpēc arī cilvēki kļūst nopietni. Viņi vaicā, cik man gadu un kā mani sauc. Nekad neatbildu. Tad mamma metas klāt – pasaki tantei, pasaki tantei. Ienīstu tādas reizes.
Mamma ir laba, bet labāk ir ar Maju. Ar viņu es nesajūtos tik vientuļš. Ar viņu vienmēr ir jautri. Ar viņu vienmēr kaut kas notiek. Te labs, te slikts. Bet viņa tikai smejas.
Majas vairs nav. Varbūt nav arī manas bērnības.

Par to, ka es esmu, man atkal un atkal atgādina mana vientulība. Nedzimis cilvēks nekad nevarētu būt tik vientuļš, jo būt vientuļam var iemācīties tikai dzīvojot – kaut ko iegūstot un neizbēgami zaudējot.
Viss, kas man pieder, reiz zudīs. Viss.
Jo vairāk es iegūšu, jo vairāk būs jāzaudē.
Jo vairāk cilvēku es satikšu, jo vairāk būs to, kā es nesatikšu nekad.
Jo vairāk vietās es paspēšu būt, jo vairāk būs vietu, kurās es nebūšu vairs nekad.

Viss, kas man pieder, ir gaistošs. Man tā īsti nepieder nekas.
Visu, kas man pieder, es zaudēšu neizbēgami un uz visiem laikiem. Nepaliks nekā.
Taču tikai pazaudējusi es atkal varēšu iegūt, jo būšu atbrīvojusi rokas jaunam satvērienam. Bet beigās es vienalga pazaudēšu visu.

Tāda ir tā dzīve. Nemitīga šķiršanās un atvadīšanās no pagātnes. Katrs nākošais mirklis ir tikai atvadas no iepriekšējā mirkļa, cenšoties nedomāt par to.
Ja visu laiku domātu par aizejošo mirkli, neatliktu laika dzīvot. Tad varētu tikai atcerēties, ieciklējoties vienā mirklī, kas nebeidzas nekad. Tad dzīve tiešām būtu tikai mirklis – tas viens vienīgais, no kura nav iespējams atvadīties, lai sāktu no jauna.
Lai spaini piesmeltu, tas jāizlej.
Lai ieelpotu, ir jāizelpo.
Un tā bezgalīgi.

No sākuma nāca aģentūras aukles. Tā ar daudzajiem zodiem, kas ejot trīcēja, tā ar rūgtajām smaržām, tā blondā, tā psihopāte un tā miegainā ar aukstajām rokām.
Tas bija tad, kad vēl nebija ne Majas, ne Edas.

Viņas visas bija vienādas, beigušas kaut kādus maznodarbināto kursus. Ēdiena gatavošana, pirmā palīdzība nelaimes gadījumos, attīstošās rotaļas un spēles. Daļa bija tik nelaimīgas.
Atceros vienu. Viņai bija pelēki taisni mati, kas bija kaut kā tizli nogriezti. Krita uz pieres neveiklām šķipsnām, viņa vienmēr tos centās atglauzt ar roku. Viņai bija kaulainas rokas, pavisam sausa pirkstu āda. Viņai viss ķērās un gāzās. Un viņa vaidēja, kad bija jānes augšā manus ratus.
Vienreiz viņa nokrita un kratījās. Kaimiņiene ieraudzīja un izsauca ātros. Es sēdēju viņas dzīvoklī pie virtuves galda un palīdzēju griezt cidonijas. Es ne reizi neiegriezu pirkstā. Viņa bija izsaukusi ātros, salikusi visas aukles mantas somā un iedevusi līdzi. Viņa aizslēdza mūsu dzīvokļa durvis un teica:
– Ko tad mēs te. Iesim pie manis.

Mamma atskrēja pēc dažām stundām pārbijusies. Kas noticis ar bērnu.
Kaimiņiene neko neteica ne par cidonijām, ne bērnu. Viņa vispār nerunāja. Tikai grieza cietos auglīšus, sprikstēja sēklas uz visām pusēm, viņa izvārīja man kakao un iedeva ābolmaizi. Tādu ābolmaizi nebiju ēdusi gadiem.
Viņa atvēra mammai durvis. Viņas ienāca virtuvē, mamma paņēma mani klēpī, un mēs aizgājām.

Toreiz man likās, ka mamma vienmēr paliks ar mani, ka viņa vairs nemeklēs nekādas svešas sievietes, kas nāk uz mūsu māju un paliek tur vienas pašas. Man bija bail, ka kāda no viņām nomirs un es nezināšu, ko darīt. Viņi aģentūrā laikam vāca kopā visas sievietes, kam dzīvē kaut kas nebija sanācis tā, kā vajag.
Varbūt par auklēm strādā tikai neveiksminieces. Kam pašām nav bērnu, bet nav arī normāla darba. Tā vietā viņas nosit laiku, pieskatot svešus bērnus.
Beigās tētim apnika aģentūras aukles, viņš aizveda mani uz dārziņu. Tas bija netālu no tēta un mammas darba.

Bērnudārzā es pamanīju, ka lietas notiek pēc kaut kāda plāna. Ka kaut ko var paredzēt uz priekšu. Bērnudārzā es pamanīju, ka ir divas nākotnes – tā, ko var paredzēt, un tā, kas notiek tāpat.
Zivju kotletes tur deva reizi nedēļā, piektdienās. To vienmēr varēja zināt iepriekš – ka piektdien būs zivis. Un reizēm tās pretīgās zivju kotletes. Viņi baidījās, ka citādi mēs aizrīsimies ar asakām, tāpēc zivis samala un tikai tad cepa. Pretīgi.
Tāpat bija skaidrs, ka pirmdienās vienmēr būs vista. Tā gan man patika. Sevišķi, ja trāpījās ar visu ādu. Pirmdienās vista. Piektdienās zivis. Reizēm zivju kotletes.
Varēja paredzēt, ka piektdienās būs zivis, jo zivis bija katru reizi. Zivju kotletes nevarēja paredzēt, jo tur nebija sistēmas. Reizēm bija, reizēm nebija. Tas laikam nebija atkarīgs no viņiem vai arī tur bija kāds cits iemesls. Varbūt reizēm uz virtuvi atveda tādas zivis, kas bija cepamas tikai kotletēs. Vai arī pavārēm bija tāds noskaņojums.

Mani vairs nelaiž dārziņā. Man dārziņā nepatika. Tur bija daudz bērnu un audzinātājas. Viņas lika iet gulēt un zīmēt. Dārziņā deva ēst zivi. Man negaršo zivs. Ja neapēda visu visu, tad pašam bija jānes šķīvis. Tantes aiz letes bija dusmīgas. Labi, ka es vairs neeju dārziņā.
Bērnudārzā mani vairs nelaiž. Es neesmu normāls. Es visu laiku sēdēju malā, jo citi bērni ir stulbi. Es nekad nesapratu, kas man būtu jādara, tāpēc nedarīju neko. Viņu puzles es varētu salikt piecās minūtēs, bet speciāli sēdēju pie galdiņa un nogaidīju. Audzinātāja pateica, ka man ir attīstības traucējumi. Es nespējot veidot kādu tur vizuālo tēlu. Izrādās, tās puzles man jau bija jāspēj salikt. Kā to visu var zināt. Citi bērni nemaz nelika nekādas puzles, bet ar viņiem viss bija kārtībā. Viņi ārdījās, raudāja, gulēja un ēda. Viņi bija normāli. Bet man bija bail kādam iesist par stipru.
Viņi ilgi runāja un tad izdomāja, ka man jādzīvo mājās. Viņi pat atrada jaunu aukli. Ne no vecās aģentūras, bet interneta. Viņi ielika sludinājumu arī avīzēs un gaidīja zvanus. Nāca visādas. Man viņas neviens nerādīja, bet ik pēc laika zvanīja pie durvīm, priekšnamā skanēja balsis, tēta kabinetā pieaugušie sarunājās par pareizu uzturu un izsitumiem. Principā man nav nekādu izsitumu, tikai alerģija no kaķa. Viņi droši vien zondēja tās aukles. Ko viņas jēdz no bērnu kopšanas.
Patiesībā tas bija rēcīgi. Man nebija jādara nekas. Aukļu dēļ viņi pat aizmirsa kontrolēt, ko es daru vai nedaru. Sēdēju istabā un klausījos, kas notiek aiz sienas.
Visrēcīgāk bija skatīties, kā tās sievietes uz ielas gatavojas intervijai: krāsojas vai tieši otrādi noņem lūpukrāsu, sakārto matus. Bija viena tāda tieva un gara. Tā pat sacēla zeķubikses. Viņa noteikti domāja, ka neviens neredz. Gan jau neredzēja arī. Kam tad būtu kāda interese blenzt pa logu.

Bērnudārzā man nekas nesanāca. Es neko nevarēju.
Viņi veda mani pie ārsta, runāja ar visādiem svešiem ļaudīm. Mēs gājām uz mammas darbu. Toreiz viņi nolēma mani tomēr atstāt mani mājās. Tad es pirmo reizi biju institūtā.
Man esot kaut kāds deficīts un kaut kā esot par daudz. Tas veicinājis pārmērīga kā tur rašanos, kas savukārt sekmējis kādas tur uzvedības veidošanos. Viņi runāja angliski, un tik daudz es vēl nesaprotu.
Jocīgi. Man līdz šim likās, ka es zinu visu.

Mamma salika kartupeļus katlā. Viņa noskaloja nazi. Viņa uzlika katlam vāku. Tagad var vārīties. Viņa cep gaļu un griež salātus. Tētis atnāks no darba.
Tētim ir daudz jāstrādā, viņš pelna maizīti. Tētis ir labs. Mamma arī pelna maizīti, viņa strādā  mazāk. Viņa no darba atnāk agri. Tētis nāk vēlāk.
Mamma ar tēti ies uz balli. Vakarā atkal nāks auklīte. Vakaros auklēm maksā vairāk. Manas aukles ir jaukas. Man patīk Maja. Viņa ir jauka. Maja vairs nenāk. Tagad nāk Eda.

Mamma piezvanīja tētim. Viņiem ir starptautiska konference, vakarā ies uz kaut kādu izstādes atklāšanas vakaru. Mamma noslaucīja rokas un iegāja istabā.
Izskatās, ka tas būs kaut kas smalks, viņa izvilka no skapja zilo kleitu un nolika uz gultas. Tad jau viņi būs prom visu vakaru. Edai būs jānāk pieskatīt.
Parasti aukles neko nesaka. Vakaros viņām maksā vairāk, jo tās skaitās kaut kādas virsstundas. Tad gan ir izčakarēta visa diena, bet lieka nauda jau netraucē. Vismaz Maja nāca ar prieku. Viņai jau nekad nebija naudas.
Es gan nezinu, ko par to domā Eda. Kā viņai patiks sēdēt ar mani līdz pašam vakaram. Viņai taču būs mani jānoliek gulēt. Cirks. Gribu redzēt, kā viņa to darīs. Pateiks, ka tagad jāguļ, un spaidīs mobilā pogas? Vai mēģinās dziedāt? Nez, viņa vispār māk dziedāt?
Man šķiet, ka viņai ir džeks. Eda to nevienam nav teikusi, bet es redzu. Viņa sazvanās ar kādu, runā jocīgā balsī un sarkst. Un vēl viņai tad svīst rokas.
Man šķiet, ka es būšu laimīgs ticis vaļā no Edas. Viņā ir kaut kas tāds, kas man riebjas. Es viņu vēl pārāk labi nepazīstu, bet man riebjas.

Muna mama mani nadzemdēja.
Kaut kas ieskanējās. Kaut kāda balss ierunājās.
Es sastingu, bet bija klusums. Klaudzēja mammas nazis. Viņa uz dēlīša grieza lokus un dilles. Smaržoja briesmīgi labi. Un vēl gurķi! Bļodiņā jau bija sagriezti svaigie gurķi un smaržoja pa visu virtuvi.
Mamma piegāja pie plīts, nogrieza uguni mazāku, noslaucīja rokas un ar visu dvieli nocēla katla vāku. Burbulēdamies tur vārījās kartupeļi. Slapji smaržoja pēc kartupeļūdens.
Viņa izvilka no ledusskapja biezpienu un krējumu.

Es atcerējos.
Pie tā ārsta viņi runāja, ka es nekad neliekot roku pie uguns. Un baidoties no karstas tējkannas. Ka viņi speciāli esot skatījušies. Pirms ņemt tējkannu no elektriskās plīts, es esot paņēmis rokās dvieli. Kā liels cilvēks.
Viņi no istabas redzējuši, ka es eju pie plīts. Viņi vēl baidījušies, ka es applaucēšos. Mamma skrējusi pēc bērna, bet tad es to dvieli.

Agrāk viņi neko tādu neteica. Tas sākās, kad es nevarēju iet bērnudārzā un viņi aizveda mani uz mammas darbu. Tur bija daudz svešu cilvēku. Viņi visi kaut kur gāja, kaut ko meklēja. Mamma mani atstāja uz dīvāna koridorā, bet pati aizgāja kaut kur tālāk. Tas bija sarkans dīvāns ar tievām kājiņām. Piecēlos, lai paskatītos pa logu, bet tur nekā nebija. Pagalms, atkritumu kastes. Nekā interesanta. Es sēdēju uz dīvāna un skatījos, kā viņi visi iet man garām. Tas bija daudz interesantāk. Vērot visus tos vīriešus un sievietes, kas bija tik svarīgi. Viņi visi steidzās kaut kur. Daži apstājās pie manis, pavaicāja, ko es te daru. Atbildēju, ka gaidu mammu. Viņi aizgāja. Viņiem taču bija pie kājas. Jo es jau neraudāju.
Es biju mammas darbā un kaut ko izdarīju ne tā. Es atkal kaut ko sajaucu. Man vajadzēja činkstēt kā mazam bērnam un skraidīt apkārt, bet es biju sēdējis gandrīz nekustīgi vairāk nekā pusstundu.
Bet ko es varēju darīt. Man bija bail kaut kur iet. Patiesībā man nekur negribējās iet. Un viņi man iedeva kaut kādu bilžu grāmatu, kur labais cieš un beigās uzvar ļauno. Man pat nebija jāvēro ļaudis, es varēju vērot bildes un lasīt pasaku.

No tā laika viņi visu laiku skatās uz mani. Man ir bail. Viņi visu laiku skatās uz mani.
Es noteikti atkal kaut ko sajaukšu.
Mamma un tētis skatās uz mani un meklē manas kļūdas. Kaut kam taču ir jābūt, jo es neesmu normāls. Es nevaru iet dārziņā, auklēm es riebjos. Vienīgi Majai bija vienalga, viņai es biju normāls puika. Mēs spēlējāmies. Bet Maju viņi paši padzina, jo viņa nebija normāla. Es nezinu, ko viņi grib. Lai visi būtu tādi kā viņi paši?

Tēte mudri atīs nu dorba, mēs paēdīsim vakariņas, un tad man būs jāiet uz savu istabu spēlēties, kamēr atnāks aukle. Jī aizīs iz izstuodi i tod iz koncertu, mamma jau izvilka no skapja zilo kleitu ar spīdumiem. Izstāde būs kaut kur centrā modernās mākslas galerijā. Pēc tam viņi ies uz koncertu turpat naktsklubā, kaut kāda ļoti slavena ārzemju dziedātāju grupa, ko es nepazīstu. Tādu nosaukumu es neesmu dzirdējis. Varbūt, ja skanētu tās grupas mūzika, es atcerētos. Man tikai vienmēr sajūk tie nosaukumi. Nūsaukumu tik daudz.
Atkal ieskanējās. Es satrūkos, bet nekā nebija.

Tētis drīz atnāks no darba, mēs paēdīsim vakariņas, un tad man būs jāiet uz savu istabu gaidīt Edu. Tētis paņems mani uz pleciem, mēs iesim uz lielo istabu, tad uz virtuvi, uz istabu un atkal atpakaļ. Kamēr viņam apniks vai arī mamma pasauks ēst.
Vai varbūt viņš uzreiz nomazgās rokas un sēdīsies pie galda. Ja ēdiens jau būs gatavs.
Citreiz tā gadās – vakariņas jau gatavas, bet tētis atnāk mājās tikai pēc tam. Reizēm nākotne ir viegli paredzama. Reizēm ir paredzamas arī atkāpes no paredzamās nākotnes.
Tēta vēl nav, bet kartupeļi vārās jau labu laiku. Drīz būs gatavi. Mamma nokāsīs, uzliks uz riņķa un nocels vāku. Uz vāka būs ūdenī izšķīdušas kartupeļu drupatas. Suta virpuļiem vien skries uz augšu, un tvaiku nosūcējs to ieraus iekšā kā nebijušu. Kamēr kartupeļi apsusēs un tik traki netvaikos. A tod par reizi jī juoād. Cikom korsti.
Pieški saprotu, cik cīši gribīs ēst.

Skan. Tas tiešām tā skan. Kaut kas cits.
Piec vakareņu atīs Eda i skaiteis maņ prīškā tū gruomotu par laupeituojim. Viņa apsolīja pēc pusdienām. Jei saceja, ka tai byus. Jei runuoja par vokoru. Viņa runāja nākotnes formā.
Murgs.

Eda runāja par vakaru. Viņa apsolīja atnākt. Eda piesauca nākotnes formas. Eda vispār daudz runā par nākotni – ēdīsim, iesim, staigāsim. Viņa pavēl un liek darīt.
Majai viss bija tagadnē – ejam, skrienam, ēdam. Reizēm viņa man jautāja par pagātni – kā bija, kā patika, kā garšoja, ko redzēji, kas notika.
Majai vajadzēja manas domas. Viņai bija svarīgi salīdzināt mūsu pieredzes.
Eda gan runā tikai par nākotni. Viņa informē. Eda domā citādi. Viņa diktē to, kam būs būt. Edai nav laika dzīvot, viņa iet tikai uz priekšu. Eda ir vienvirziena satiksmes iela. Eda ir vilciens, kas iet tikai pa sliedēm.

Dīnā gruomotai nabeja laika. Beja juopaguļ dīnysvyds, kab paspātu iz leļu teatri. Beja juoād putra. Beja juoapvalk syltuos drēbis. Man riebjas leļļu teātris un tās lelles.
Maņ rībās leļu teatris i tuos lelis, a kū padareisi. Ka pīaugušī ir izdūmuojuši vest iz tū teatri, tod juoīt. Es asu bārns. Es navaru gribēt nikuo sova.
Ludzeņuos nav nikuo jiedzeiga. Stulbi paņteni, muzyka skaņ kai nu bucys. Byutu vysmoz lobu skaņu īkuortu pastatiejuši. Bārnim jau var vysaidu.
Bērniem var visādus sūdus, – teica Maja, kad veikalos skatījāmies rotaļlietas. Tur bija plastmasas grabažas. Vai kaut kas, kas saplīstu pirmajā mirklī. Bet tās arī bija tikai nopērkamas, nevis lietojamas mantas. To pērk tie, kas iet ciemos pie bērniem, jo viņiem ir svarīgi tikai uzdāvināt. Vēl to pērk vecāki lētuma dēļ, lai ar godu un bez trača tiktu ārā no veikala. Tās mantas ir domātas pirkšanai, nevis lai spēlētos.
Maja gan mani nekad  neveda uz leļļu teātri. Viņai pašai riebās, bērnības trauma. Maja pati mācēja runāt visādās balsīs, reizēm mēs kaut ko spēlējām. Bet tas nebija kā teātrī. Vismaz ne tā kā šodienas izrādē. Vienu brīdi likās, ka es nomiršu. Citi bērni trinās un čīkstēja, es prasījos klēpī, tad ārā. Kaut kas taču bija jādara. Viņi kaut ko runāja uz skatuves, bet tas bija tā distancēti.
Maja runājās ar savu puķaino ādas somu, ar puķupodiem un pusdienu šķīvi, kas esot tik glīts, tik glīts. Jābraucot ātrāk uz kāzām! Ar skaisto bļodu no trauku skapja. Tikai tās pusdienas… Ja kāds ātrāk apēstu tās pusdienas…
Es smējos. Kad Maja tā runāja, viņa bija tik smieklīga!
Cilvēki vispār reizēm mēdz uzvesties diezgan jocīgi.

Es sajutu, ka es dūmoju. Es asu tei, kas dūmoju. Tei asu es, kas dūmoju. Nazkas īsaskanēja, i es saprotu, ka nikuo naasu aizmiersuse. Es asu es. Es asu Emileja.
Es asu ar vysu sevi. Es asu tei, kas es asu bejuse – dūmom, idejom, paguotni i sovu volūdu. Kab na volūdys, es laikam nasaprostu. Alfs narunoj latgaliski. Kod es dūmoju latgaliski, tei asu es.
Es dūmoju, i paguotne atsasadz. Es, ruodīs, nikuo nazynu, a piec šaļts jau zynu vysu – kod nazkas ir puorsakluojs, sakrits maņ pošai vīn zynomuos kombinacejuos.

Man šķiet, es jau tāpat domāju par daudz. Es definēju par daudz.
Kaut kas nevar beigties un turpinās vienalga. Lai kā es atvadītos vai kā noliktu malā.
Tas, ko es dzīvodama atceros notiekam un kas pa laikam uzzibsnī. Mana reiz bijusī un mūžam esošā tagadne. Mūžīgā pagātne, kas atkārtojas atkal un atkal. It kā vienreiz nebūtu gana.
Visas tās pupu mizas, par ko kādreiz esmu bijusi sajūsmā, tāpēc atkārtoju bezgalīgi un mūžīgi mūžam. Atkal un atkal tas pats. Jo tā ir labi.
Sajūsmā spiest laimes pedāli, lai smadzenēs ievietotie elektrodi kairinātu laimes centrus. No laimes raudāt un spiest. Jo tā ir tik labi.

Es esmu mazs puika, bet tā, kas to saka, esmu es, pieaugusi sieviete. Es runāju vīriešu dzimtē, bet runāju sievišķīgi – jo tā ir mana būtība. Vīriešu dzimte ir čaula, kurā es noslēpjos no ārpasaules un pakļaujos noteikumiem.
Es esmu veca un viltīga, es esmu mūžīga, manai pieredzei nav ne sākuma, ne gala, es esmu bijusi vienmēr, jo neatceros, kad gan es būtu beigusies.
Beigu nebija, tātad nebija arī sākuma. Es atceros savu bērnību, bet noteikti ir laiks, ko es neatceros. Tāpat kā neatceros beigas – kā tas viss beidzās. Nāvi es neatceros. Bez nāves es nebūtu pazudusi, bet neatceros neko no tā. Bija, bija un nav. Nebija, nebija un ir.
Kā vīrietis es esmu bērns. Kā sieviete es reizē esmu viltīga vecene un reizē naiva meitene – visa pieredze ir manī. Es esmu visvecākā. Pašlaik es esmu visvecākā. To mani, kas būs vecāka par šo brīdi, es nepazīstu.
Man ir tik jocīgi ar to bērnu. Man laikam vajadzētu atteikties no savas pieredzes, lai būtu normāla. Lai viņš būtu normāls.

Runādama es meloju. Es maloju svešys volūdys zeimu sistēmā, partū ka muna volūda vaira naeksistej. Juos nav. Juos nav Alfā. Jei te nadreikst byut.
Runādama par sauli, es domāju par heliocentrisko pasaules uzskatu, par Galileju, orbītām un par mitrumu un gaismu, kas nepieciešams augiem. Runādama par sauli, es nopūšos par saules trūkumu, par saulaino dienu īpatsvaru mūsu platuma grādos. Runādama par sauli, es atceros par blendes platumu un filmas jūtību, par pārgaismotajām bildēm, par teleskopiem, saules aptumsumu un par sauļošanās krēma koeficientu jutīgai ādai. Runādama par saulīti, es runāju par deminutīvu no vārda saule, kas bieži tiek izmantots latviešu folklorā un bērnu dzejā.
Runuodama par sauli, es runoju par sauleiti. Es sajiutu sauleiti i syltumu. Es atguodoju syltu par pavasara gaisu, kod nazkas lobs īsaskanēja, lopys saulis gaismā spiedēja kai caurspeideigys – gaiši zalis, pluonys i drupeit lipeigys. Runuodama par sauli, es īguodoju Juoņadīnys reitu i rosu. Kai kotra pērleite kotrys seikuokuos zuoleitis golā ir nūsakuoruse nu sova smoguma i saulē spaitej vysuos kruosuos, dzirkst i izagaismoj. Kai saule lāc, gunkura ūglis ir sorkonys i korstys, a reita vāsumā īsaspeid sauleite. I otkon teik tik sylts. I kai es verūs iz juos, a jei sorkona i lela ceļās gaisā, a piec šaļts jei jau ir bolta i naradzama. Es damīdzu acs, a jei vysleidza ir par spylgtu. Saule, sauleite.

Muna mama mani nedzemdēja.
Vienmēr esmu domājis, kā tas notiek.
Bērnudārzā mums rādīja bildes. Bērniņš ir mammas vēderā. Mēs visi bijām mammītes vēderā. Tur bija silti un labi. Tur mēs visi izaugām tik lieli, lai dzīvotu vieni paši.
Es to visu zinu jau sen. Pats nezinu, cik sen.
Mamma samulsa, kad vaicāju, no kurienes esmu. Viņa pārstāja sukāt Mikija spalvu, un ķemme palika viņas rokās, viņa grozīja to un īsti nezināja, ko iesākt. Man pašam bija tik jocīgi, ka tas viņu tā pārsteidza. Tas taču ir tik nevainīgs jautājums, ko uzdod visi bērni.
Man laikam nevajadzēja tā jautāt. Vismaz tajā vecumā ne. Es atkal biju kļūdījies.
Viņa nogrūda Mikiju no saviem ceļgaliem un pastiepa rokas, es ierāpos viņas klēpī. Ir tik labi būt mazam bērnam, sevišķi tad, ja jūties ļoti, ļoti apmulsis. Es pieglaudos viņai, viņas vēderam, krūtīm, gūžām. Sajutu jauno “Head & Nature” smaržu. Šampūns stāv vannas istabā uz plauktiņa. Mana mamma smaržo vislabāk.
Tā nevajadzēja darīt. Man ir alerģija pret kaķa spalvām. Bet mamma to laikam bija aizmirsusi. Es gan dzeru zāles, bet vienalga. Parasti viņa pēc Mikija sukāšanas uzreiz novelk savu halātu un ieliek veļas mašīnā mazgāties. Iedarbina putekļu sūcēju, izsūc visas malas un ar vienreiz lietojamo lupatu rūpīgi slauka grīdu. Un vispār mums nemaz nevajadzēja nekādu kaķi.
Mums bija kaķis ar pliku ādu. Man viņš riebās. Viņš bija stulbs. Mūžīgi līda sildīties un nedarīja neko kā citi kaķi. Viņš nespēlējās.
Man šķiet, viņam pie  mums bija auksti. Vismaz tagad es tā domāju.
Bet toreiz Alfs viņu izlaida ārā. Attaisīja durvis, un plikais kaķis pazuda.
Man viņa bija žēl, bet Alfs biju laimīgs, ticis vaļā.
Alfs stāvēja priekšnamā, un man palika ļoti žēl gan kaķa, gan Alfa.

To pliko kaķi viņi atnesa todien, kad atklājās, ka man ir alerģija no kaķa spalvām. Tajā dienā pazuda mana Sipa. Ja viņi nebūtu atdevuši prom Sipu, varbūt es spētu paciest arī to pliko briesmoni.
Mamma raudāja. Viņai bija žēl pazudušā kaķa. Tētis mierināja – kaķi aiziet un atnāk paši. Viņi paši atrod ceļu. Tētis pats tam neticēja, bet runāja.
Plikais kaķis tomēr atgriezās. Kad mamma nāca no darba, kaķis viņu sagaidīja pagalmā. Mamma viņu savāca, pabaroja, tad kaut kur piezvanīja un atdeva prom. Lai Alfs kaķim neizdarītu kaut ko ļaunu.
Viņi bija labi sapratuši, ka kaķis neaizgāja pats. Ka man viņš riebjas. Viņiem pat pieleca, ka tas ir spalvas pēc. Lai gan tas nebija nekādas spalvas pēc. Tas kaķis vienkārši nebija mana Sipa. Viņš nemācēja ripināt bumbiņu, ielekt pie manis gultā, kost rokā un murrāt.
Tad es dabūju Mikiju. Īstu kaķi ar spalvu un visu pārējo. Mikijs ir smieklīgs, viņš lec un spēlējas. Man viņš patīk, tomēr tā nav Sipa. Sipa bija tikai viena uz visas pasaules, un vecāki man viņu atņēma. Tāpat kā manu aukli Maju.
Drusku žēl tā plikā kaķa. Viņš taču ne pie kā nebija vainīgs. Viņš pat atnāca atpakaļ uz mājām. Varbūt es viņu pat drusku mīlēju. Tikai vecāki man pašam neko nejautāja. Viņi atkal izlēma manā vietā.
Ir diezgan grūti būt četrus gadus vecam bērnam, kam neviens nejautā neko būtisku.

Prieks varētu būt mākslīgi radīts. Tāpat arī laime ir pārejoša un neīsta. Ar laiku laimes cetri smadzenēs apdeg un notrulinās.
Patiešām nezūdošas ir tikai skumjas. Man šķiet, tikai skumjās es saprotu sevi vispatiesāk. Smejoties es esmu cita. Smejoties es eju pa vieglāko ceļu. Smejoties es brīnos par lietu ačgārnumu un absurdu.
Kas nav sapratis skumju skaistumu un nav izjutis vientulību, patiesībā nekad nav bijis. Viņš neko tā arī nav sapratis. Viņš ir bēdzis no garlaicības, iegrimstot sīkās iešanās un darīšanās, sarunās, e-pastos, čatā. Noslēpies ikdienas sīkumos – cerībā, ka laiks paies garām un tā tiks iegūta nemirstība. Vai arī aizmirsis par savu nāvi, ikdienu saskaldot sīkos iešanas un skriešanas klucīšos: laiks līdz brokastīm, brokastis, rīta cēliens, pusdienas, pēcpusdienas gurdenais darbs, vakara gaidas, ceļš uz mājām, vakariņas, TV ziņas, pusmiegs, gultas klāšana, iemigšana, lai atkal pamostos.
Taču tā slēpšanās un bailes no nāves ir velti. Tā skriešana uz mērķi ir bezjēdzīga. Viss taču tāpat sāksies no gala. Nāve ir bezjēdzīga, jo tā nemaina neko. Nekas nebeidzas. Viss turpinās, un nekas nekur nepazūd – dzīvība glabājas citā formātā.
To sapratusi, es kļuvu nemirstīga. Vai varbūt es tāda biju jau iepriekš, tāpēc arī sapratu savu pārākumu par nāvi.
Ka es varbūt beigšos, bet nebeigsies nekas no tā, kas ir bijis. Citi ies pa tām pašām ielām, ēdīs tādus pašus ēdienus un varbūt arī izdomās to pašu. Es pati būšu bijusi – manu pagātni neviens neizmainīs, tātad tā pastāvēs mūžam.

Es nealkstu nāves, lai arī dzīvot ar šādu apziņu ir nepanesami. Ir garlaicīgi būt nemitīgi noskumušai.
Ja es sāktu priecāties, mans laiks beigtos vienā mirklī. Tas paietu vienā rāvienā, un es atkal neko nebūtu redzējusi no dzīves.
Es nevēlos ne dzīvot, ne mirt. Tāpēc arī dzīvoju mūžīgi.
Es nealkstu mūžības, tāpēc esmu mūžīga.
Es gaidu, tāpēc man nepienāks.

Emīlija nenomira. Mašīna. Viņu notrieca mašīna.
Es sajutu sāpes vēderā, kaut kas saplīsa. Es pietupos un apķēru ar rokām ceļgalus. Mamma mani sagrāba aiz pleca, aiz piedurknes, rāva aiz rokas. Ejam, ejam, ejam. Cilvēki skatās. Neviens jau neskatījās, bet viņai bija bail atkal pievērst uzmanību.
Mēs iegājām drēbju veikalā. Viņa staigāja gar pakaramajiem, meklēja bikses. Mani besīja ārā. Nevaru ciest iepirkties. Emīlija nevar ciest iepirkties.
Maņ rībās veikali. Es varātu stuņdem darēt koč kū cytu, tikai nalīcit maņ volkuotīs pa veikalim.
Emīlija. Vienā brīdī es sajutos pārāks. Es sapratu, ka ir lietas, ko zinu tikai es.
Es skatījos uz mammu, un man bija viņas žēl. Mana mamma.

Kad mamma atnāk mājās no institūta, man nez kāpēc vienmēr ir bail un gribas nolīst kaut kur prom. Viņa smaržo pēc sāpēm un bezcerības. Es tur neesmu bijis pārāk bieži, bet zinu. Viņi parasti neved mani iekšā darbā. Mamma reizēm ir atstājusi mani lejā pie sarga. Tur staigā daudz cilvēku, bet mani viņa iekšā neved. Tikai reizēm, kad jāiet uz pārbaudēm.
Vienreiz viņa mani ieveda pie vienas tantes, viņas skatījās uz mani. Es atkal izdarīju nepareizi. Man nevajadzēja sēdēt tik rāmi. Es tikai zīmēju kaut ko.
Patiesībā man nav ne jausmas, ko man vajadzētu spēt uzzīmēt. Tur noteikti ir kāda robeža, kam es netieku pāri. Bērni aug un attīstās, bet es nezinu, cik daudz es jau drīkstu prast.

Kad mamma atnāk no darba, viņa priekšnamā pakar drēbes, noauj kurpes un uzliek vārīties kafiju. Tad viņa samaksā auklītei, vaicā, ko es esmu darījis, ko ēdis. Auklīte tad iet prom. Viņa paņem savu naudiņu, ieliek somā vai makā.
Citas ieber kabatā. Citas iziet pa durvīm tāpat, naudiņu nesdamas saujā. Man bieži mainās auklītes. Viņas nesaka, kāpēc aiziet. Katrai no viņām ir savs iemesls, bet es zinu, ka tas ir manis dēļ.
Maja naudu vienmēr iebēra tāpat somā. Smiedamās, ka tāpat jau nevarēšot atrast. Majai nekad nebija naudas. Veikalā viņa krāmējās pa somu, sarka un uztraucās. Majai vienmēr bija nauda, jo vienmēr kaut kur somas stūrī aizķērās kāda monēta. Viņa neuztraucās ne par ko un vienmēr atrada kādu naudiņu. Mēs ēdām saldējumu un reizēm eļļā vārītus kartupeļu pīrāgus. Maja diez ko neuztraucās, ko par to teiks mani vecāki. Bet viņi jau neko neuzzināja. Kāpēc tas lai es viņiem teiktu.
Maja ir vienīgā auklīte, kas tika atlaista un neaizgāja pati. Maja smēķēja pa klusam, viņas somā vienmēr bija cigaretes. Bet es nedomāju, ka vecāki būtu to pamanījuši, ja cigaretes nebūtu nejauši izkritušas uz grīdas. Viņa nekad to nedarīja, kad mēs bijām kopā. Un mani vecāki neredz daudz būtiskākas lietas.
Maja gribēja kļūt par režisoru. Viņa mācījās tādā skolā. Un reizēm uz visu skatījās kā piemiegtām acīm un varēja apstāties ielas vidū, lai no asfalta paceltu kaut kādu stikliņu vai saplacinātu monētu. Vienreiz viņa tā uz ielas nejauši atrada saliektu zelta auskaru ar sarkanu aci. Par to auskaru Maja sapirkās daudz foto filmiņu un nopirka jaunu šalli. Ar baltiem diedziņiem.
Mēs gājām fotografēt parkā. Viņa rādīja, kā jāfotografē. Kā jāstāv, kā jātur rokas. Kur jāskatās, viņa zīmēja ar papēdi smiltīs kokus. Tā esot kompozīcija. Pēc dažām dienām viņa rādīja bildes. Dažas man esot sanākušas tiešām tīri neko, viņa priecājās. Viņas skolā esot teikuši, ka labas bildes. Ja es labi pacenstos, varētu pat sataisīt izstādi. Tikai tam vajag sakarus. Un kurš ticēs, ka fotografējis bērns.
Viņa vēl teica, ka tas esot smuki – tas, kas tagad notiekot. Te un tagad. Tas viss.
Parasti jau nenotika nekas būtisks, bet Maja visu redzēja. Viņai bija tādas dzīvas acis. Tirgū viņa parasti ar visiem izrunājās, tantes viņu pazina un sveicināja. Viņas nerunāja neko lielu, bet lielu jau arī nevajag. Majai tirgū tika sarkanākie āboli un lielākie apelsīni. Tas vien bija ko vērts. Kad es izaugšu liels, es būšu Maja.
Maja saprastu par Sipu. Viņa bija vienīgā, kas vispār bija spējīga kaut ko saprast.

Mamma veda mani pie ārsta, bet tas uzvedās kā tāds bērns. Lika zīmēt man māju, cilvēkus un suni. Lika stāstīt, ko es zīmēju. Man bija bail. Viņš man lika vilkt smiltīs apļus, likt tur kaut kādus akmentiņus, kociņus, papīra driskas. Es neko nejēdzu salikt pareizi. Vēl viņš blenza uz mani. Un kaut ko runāja.
Viņš ilgi runāja ar manu mammu, kamēr es sēdēju pie tā idiotiskā bērnu galda. Man gribējās pieiet pie mammas, bet bija bail. Tas noteikti nebija tā paredzēts.
Man esot nosliece uz depresiju. Netipiski manam vecumam. Kaut kādi citi simptomi. Tā nevajadzētu būt. Un vēl kaut kāds sajukums. Iezīmes no citiem vecuma posmiem.
Viņš nebija mani atkodis. Ja jau es pats sevi nesapratu.
Viņi domāja, ka es neklausos. Es jau arī neklausījos, bet viņi runāja manā klātbūtnē. Man nevajadzēja to saprast, bet es sapratu. Un no tā nobijos vēl vairāk.

Tētis vakarā ilgi sēdēja pie manas gultiņas un lasīja Pūku. Viņš centās būt priecīgs un izlaida tās vietas, kur runāja Pūce un I-ā. Bet bez tā visa sanāca neloģiski. Viņš manīja to arī pats un drusku uztraucās. Viņš nebija sagatavojies tā pēkšņi nelasīt kaut kādas vietas. Grāmatas jau parasti neraksta tādiem gabaliem, ko varētu izlaist un lasīt citā secībā.
Es to grāmatu zinu. Tie abi nav no lielākajiem smējējiem. Tētis tā centās manas depresijas dēļ. It kā ar to būtu kas līdzēts. Depresija tomēr ir skaisti. Maja stāvēja parkā, viņa turēja mani aiz rokas. Krita kļavas lapas. Vēja nebija. Tikai lapas torīt krita pašas no sevis. Lēnām laidās un ar klusu tikšķi iegūla nedaudz apsarmojušajā un saules pusē atsilt sākušajā rudens zālē. Tā varētu visu dzīvi stāvēt, tik labi tas bija.
Patiesībā Pūks ir infantils idiots. Tikai I-ā var mazliet ticēt, kad viņš neieciklējas savā nevarēšanā un cinismā. Viņš vismaz nesaceras par daudz. Pūce ir uzspēlēta intelektuāle, kas sēž uz veciem lauriem. Mani tracina tās vietas par Mazulīti Rū un tiem nebeidzamajiem trušiem. Ko var ņemties.
Kaut vispār tā ir kvalitatīva bērnu literatūra. Man ļoti patīk tēta balss, kad es iemiegu.

Es nezinu, ko viņi izdarīja. Kā viņi to dabūja gatavu.
Zinu tikai to, ka es neesmu īsts. Man ir ļoti jāpiepūlas, lai tas nelektu acīs.
Viņiem pašiem ir ļoti bail no tā, ka es esmu citāds. Es taču redzu mammas acis, kad viņa runā pa telefonu. Viņa smaida, un balss ir tāda priecīga, ka gribētos smieties līdzi un pieķerties viņai pie rokas, bet mammas acis vēro, kā es pārslēdzu TV kanālus.
Manā vecumā būtu jāskatās multenes un sajūsmā jāblenž uz stulbām reklāmām, kur jogurts izglābj bērnus no ļaunās burves vai palīdz uzvarēt skolas sacensībās. Es taču esmu to reklāmu mērķauditorija. Man būtu jābūt starā  no tiem kodiem un trikiem, ko pieaugušie tur piedāvā. Bet es tam esmu par vecu.
Reizēm es aizraujos un skatos televizoru par ilgu. Bērni nevar nosēdēt tik ilgi.
To es sapratu tikai pie tā stulbā bērnu psihologa. Viņš vaicāja, ko es atceros no “Titānika”. Es nezināju, ko drīkstu atcerēties, tāpēc klusēju.
Ārsts vēlāk teica, ka tas esot normāli. Viss esot kārtībā. Jāuztraucas būtu, ja es spētu sekot filmas sižetam un vēlāk to tekoši atstāstīt. Mamma māja ar galvu. Viņa piekrītoši šūpoja galvu un palīdzēja man apģērbties.
Labi, ka es sajaucu jakas pogas. Ārsts uzmanīgi skatījās, kā es pogājos, kā jakas lejasgalā pāri paliek poga bez pogcauruma, un kaut ko ātri pierakstīja. Mamma metās man palīgā, un es ļāvos. Ierāpos viņai klēpī un apķēros ap kaklu.
Ir tik jocīgi kad pieaugušie paņem klēpī un pieceļas. Pēkšņi esi vienā līmenī ar viņiem. Pasaule pēkšņi kļūst saprotamāka.

Bet es taču tam ārstam nevarēju sacīt, ka tā filma ir pārāk salda. Kārtējā komerciālā kūka, kur ir saskaitītas visas sekundes un kulminācijai seko atslābums. Viņi iedzīvojas no mirušo naudas.
Tā filma ir tikai viena no versijām, bet patiesību par to katastrofu nezina neviens. Katrs grib domāt sazin ko, meklējot kaut kādas sazvērestības. Un mīlas stāsts pāri visam ir tikai lēts triks. Un vispār man riebjas Leonardo de Kaprio. Man labāk patīk Džonijs Deps. Džārmušam gan tādas jokainas filmas. Man ļoti patika tā, kas bija par tiem taksistiem visās pasaules malās. Maja skatījās, kamēr es miegojos viņai klēpī. Viņa negribēja ļaut man palikt, pusdienlaikā man bija jāguļ savā istabā. Bet es raudāju. Tas parasti nostrādā. Viņa paņēma no gultas segu, ietina mani un ļāva sēdēt klēpī. Kamēr es aizmigu.
Ja es tagad pateiktu par to Depu, Kaprio vai Džārmušu, viņi mani ieslodzītu psihenē vai sāktu pētīt. Mana dzīve būtu cauri.

Es esmu, kamēr domāju. Kamēr es domāju, es esmu Emīlija. Emileja ir te. Tei ir Emileja.
Kamēr es domāju, es nenovecoju, jo domāju par to, kā nenovecoju tāpēc, ka domāju. Pieķērusi lietas notiekam, es tās apstādinu.
Līdz mirklim, kad novērsīšos no tām. Kaut vai tikai samirkšķināšu acis. Kad es aizvēršu durvis.
Jo, atvērusi tās no jauna, es jau būšu cita. Un arī istaba jau būs cita.

Man labāk patīk fatālisms. Es tikai dzīvoju.
Viss, kas varētu notikt ar mani, vai nu notiek, vai nenotiek. Tāpat kā Emīlijai trāpīja tikai viena mašīna – tā kas bija notēmējusi tieši uz viņu.
Emīlija taču pāri tai ielai gāja vismaz divdesmit gadu.

Man gribas ēst. Maņ otkon gribīs ēst.
Mamma vēl ir darbā, viņa būs pēc stundas, bet Eda atkal ir tualetē. Viņa ieslēdzas tur un sūta ziņas savam draugam. Viņa paņem savu telefonu, ieiet tualetē un tad sēž tīklā.
Man gribas ēst. Mes ēdem jau pyrms nazcik stuņžu, a Edys grafikā vēļ nav daguojs laiks.
Edas grafikā vēl nav pienācis laiks. Viņai mobilajā ir kaudze ar atgādinājumiem – kad ēst, kad gulēt, cik ilgi staigāt. Eda ir kā pareizi nostādīts automāts, kas nezina nekādu izņēmumu un vienmēr dara tā, kā vajag. Kā viņai ir likts. Ja tas neattiecas uz viņu pašu. Par sevi viņa māk parūpēties.
Tualete ir vienīgā telpa, kur viņa jūtas droši, jo tur nav manis. Man šķiet, viņa baidās.
Kopš pateicu tētim, ka Eda iet internetā, kamēr mēs divatā esam pa māju, viņa to dara tikai no sava telefona. Tētis, ejot uz darbu, izslēdz visu datorsistēmu. Visā mājā. Tur ir uzlikta parole.
Zināju, ka nevajag teikt. Eda varbūt nav tas trakākais gadījums. Bet man palika žēl manu vecāku naudas. Viņi Edai nemaksā par sēdēšanu tīklā. Bet to es viņiem neteicu, to gan ne.
Vakariņās pavaicāju, vai varu spēlēt spēles, kamēr Eda čato pie datora. Vecāki saskatījās.
Spēles nedrīkst. To viņi ir aizlieguši, bet es reizēm vienalga spēlēju. Nekas nav aizdomīgāks par pārāk paklausīgiem bērniem.
No rīta Eda dabūja pa kaklu un visu dienu nebija savā ādā. Riktīgais besis.

Es nezinu, kādā valodā es domāju. Šo jautājumu es sev uzdevu latviski.
Varbyut mane nav. Voi varbyut es asu vysu laiku. Ari tod, kod dūmoju latvyski.

Ja nu Alfs patiešām ir. Ja nu viņš domā.
Vai viņš domā latviski? Vai viņš domā tikai latviski?
Es radzu, kai es eimu. Es līku sev pasakustēt, i muskuli paklausa.
Kur tajā brīdī ir Alfs?

Māte un tēvs ar Alfu runā latviski. Te nav neviena latgalieša. Jocīgi.
Es asu, kod es dūmoju latgaliski. Es esmu arī tad, kad domāju latviski. Kaidā volūdā tod es asu es poša? Kod es asu Emileja? Voi varbyut tī nav nikaidys lelys atškireibys un problēmas izdomāju tikai es pati?
Emileja ir Alfs, kas ir mozs bārns i runoj latvyski. Jei ir nūsaglobuojuse seve radeitā bārnā i dzeivoj laimeigi. Emīlijas nav. Emīlija ir Alfs.
Emilejis nav. Alfs jū ir izdūmuojs.
Kur ir Alfs, kod es pi seve dūmoju itū dūmu par Alfu, kura nav? I kur ir Emileja, kod es latgaliski passoku, ka juos nav?

Varbūt Alfu es esmu izdomājusi. Tāpat kā es izdomāju lietas, kas nemaz nav iespējamas, bet ko man ļoti gribas. Es tikai iedomājos, un viss ir. Tas ir, man nav nekā, bet iedomājoties es visu radu.
Bet varbūt Alfs ir izdomājis mani. Manis nemaz nav. Tikai Alfa ideja par mani.

Man bail iedomāties par varbūtību, ka esam mēs abi. Ka mēs esam vienlaicīgi – divas dvēseles vienā ķermenī. Ja tās, protams, ir dvēseles.
Bet ja nu es esmu. Ja nu es esmu Emīlija. Ja nu es joprojām esmu.
Tad kur ir Alfs, kamēr es esmu es? Vai Alfs vispār eksistē? Vai tāds Alfs vispār ir?
Vai es kādreiz satikšu sevī kaut ko, kas neesmu es pati, bet kāds cits?
Voi maņ vyspuor ir dvēsele? Varbyut es asu ite palykuse klaidys piec i tei ir tikai nūvierze nu normys. Navar byut, ka Dīvs maņ byutu devs ūtru dzeivi. Ka jis mani byutu aizmierss iz zemis.
Muna mīsa ir pagaisuse. Es asu Alfs.
Voi es asu Alfs ari tod, ka es asu Emileja? Voi kai Emileja es dreikstu byut ari Alfs?

Varbūt no manis ir palicis tikai prāts, kas aizķēries kaut kur, kur tam nemaz nevajadzētu atrasties. Vai prāts tādā gadījumā nav smadzenēs? Vai es esmu bijusi visur savā ķermenī? Katrā šūnā?
Vai dažas Emīlijas šūnas spēja atkal kļūt par Emīliju?
Vai tā ir atgriešanās vai jauns ceļš.

Varbyut tei patīšom ir klaida. Nazkas sajuka.
Jī gribēja radēt vīnu, a saguoja obeji. Tei es, kas es nazkod beju, nikur napagaisa. Es palyku dzeivuot, koč jī nu munu šyunu radēja cytu cylvāku.

Navar byut, ka jī radēja tikai Alfu. Varbyut jis beja tikai pyrmais nu tūs vysu, kas tyka radeiti, kas apsaaugļuoja i auga. Varbyut Alfs pīdzyma vīneigais nu vysu jūs radeitūs augļu. Jis ir pyrmais.
Voi es asu ari Betā, Gammā, Deltā? Voi ir ari taidi bārni?
Voi varbyut es kai Emileja izalasieju vīneigū iznosuotū bārnu. Es izvēlējos bērnu, kurā palikt uz dzīvi.
Voi varbyut tei beja laimeiga sasagadeišona. Es pīdzymu vēļreiz, partū ka Alfs izdzeivuoja – bārns, kuram mane beja tics vysvairuok.
Saīt, ka Alfs dzeivoj mane deļ. Jis pīdzyma mane deļ.
Ka jis patīšom ir puika. Varbyut jis ir Emileja.

Emileja pīdzyma tikai vīnu reizi. Juos muote jū dzemdēja vīnu reizi. Jei dzeivuoja sovu vīneigū dzeivi. Jei nūmyra vīnu reizi.
I tod beja eksperiments. Nazkas izadeve.
Nu tūs šyunu, kas tyka daleitys, apaugļuotys i audzeitys jau godim ilgi, beidzūt nazkas pīdzyma. Kod Emileja beja gotova atsagrīzt. Voi kod jū daspīde atsagrīzt i suokt nu gola.
Varbyut es naasu tīseiga klusēt. Varbyut Dīva plans beja cyts. Jis ļuove Emilejai atsagrīzt, kab jei pasaceitu nā itam vysam vuojpruotam i aptureitu eksperimentu.
Jis ļuove jai atsagrīzt. Kab jei byutu Alfa bolss i jei runuotu. Kab jei byutu Alfa pruots i jei saprostu. Kab jei byutu mīsa, kas varātu pastuosteit patīseibu.
Kas ir patiesība?

Alfs sēdēja pie galda un spēlējās ar pogām. Viņš lika tās vienu pie otras, kārtoja pa krāsām. Sajauca visas un atkal meklēja vienādās. Tā bija interesanta spēle – bez zaudētājiem. Ja arī kaut ko pazaudēja, tad vienīgi savu laiku.
Alfs izskatījās pēc pieaugušā, kas pie sevis domā kaut ko smagu un nieku spēlēs nosit savu laiku. Viņam ir jāizšķiras par kaut ko svarīgu, varbūt par pašu svarīgāko, bet viņš savu laiku nosit sīkā dzīvošanā, pogu stumdīšanā, nekā nedarīšanā.
Patiesībā laiks bija te. Tas sēdēja pie pelēkbrūnā, apskrambātā galda un vēroja, kā mazi, neveikli, nervozi pirksti pa galda virsmu stumda pogas. It kā gribēdami atsaukt pagātni, it kā kavēdami nākotni. It kā no nekā nedarīšanas laiks pastieptos garāks.

Maņ vēļ juoiztur kaidi divdesmit godi, tod es otkon dreiksteišu byut es poša. Tok varbyut tod maņ byus jau četrudesmit četri. I es par veļti raudzeišu tusēt ar sovejim, kas vysleidza byus tikai bārni.

Maņ ir bais palikt lelai. Ar Alfu vyss ir skaidrys. Es tikai nadreikstu jauktīs par daudz jam pa vydu. Emilejai ir juosēd klusu. Cikom jis dzeivoj, aug, vuicuos, īsaļūbej, apsaženej, struodoj.
Naz, kai sīvītei ir izdruozt sīvīti? Voi varbyut Alfs byus gejs. Kai sīvītei ir īt pi pisuara?

Īsadūmuoju. Pieški golvā īskrēja dūma i palyka.
Kai byutu, ka es aizītu da sovys muotis. Es tok vysu atguodoju. Es niu dzeivoju cytā rajonā, tok ceļu es zynu.
Es nikuo nasaceitu. Tik pasavārtu.
Kū tod es jei varātu saceit. Kū tod Alfs jai varātu pasaceit.
Tik maņ ir bais. Mozajai meitinei Emi ir bais, ka juos mama izaruodēs lobuoka nakai Alfa muote. Ka juos mama ir meiluoka. Ka Emilejai beja daudz lobuoka dzeive kai Alfam.

Kū jī saceitu, ka Alfs pieški suoktu runuot latgaliski? Ka jis daītu tiergā pi puordeviejis i īsapierktu krīvyski. Kū vyspuor saceitu puordevieja, ka pi juos daītu tik mozs puika i praseitu īsvērt kilogramu būrkuonu voi buļbu.
Kū saceitu tēte, ka es pavaicuotu, voi juo datorprogrammys ir licenzeitys. Es zynu, ka sātys datorsistema ir eista, a sovā poša datorā jis lītoj vysaidys zogtys lītys. Tū datoru jis nimoz najem iz dorbu.
Vēļ es pavaicuotu, parkū jis maņ vuica najimt svešu montu, a fonā skaņ muzyka nu diska, kū jis puorrakstiejs nu cyta diska, kas ak jau ir puorraksteits nu vēļ cyta diska. Voi nūkāčuots nu torentu.
A kas byutu, ka es suoktu runuot par grupom, kuru diski beja Emilejai, i par dzīsmem, kurys itamā sātā nivīns nasaklausa?

Lai gan reizēm par to šaubos, es tomēr eksistēju. Es esmu. Lai cik jocīgi tas arī dažbrīd neliktos. Lai cik ļoti gribētos iesmieties. Lai kā man gribētos nebūt šeit un tagad, bet kādā citā vietā. Lai kā man gribētos pievērsties pasaules ačgārnumam un smieties par to, mulstot no visa tā absurda, kas nosaucas dzīve.
Laikam tikai dzīvei ir tāda humora sajūta. Nolikt dīvainas un nesamērojamas lietas blakus un gaidīt, kad kāds ieraudzīs to neatbilsmi un sajūsmā pazaudēs neitralitāti, iegrims dzīvošanas priekā un šķirsies no vēl viena dzīves posma.
Jo pēc brīža viss jau būs citādi – viņš būs cits, lietu kombinācija būs cita. Cita es. Cita dzīve.
Un atkal no sākuma.

Dzīvesprieks ir mānīgs.
Atņem taču tikai to, kas dara laimīgu. Nepatīkamais pāriet pats no sevis.

Domāt ir smagi. Domāt par sevi ir dubulti smagi.
Vissmagāk ir domāt par savu eksistenci. Par to, kas tu esi.
Par visām tām lietām, kas notiek ar tevi. Par visām tām sajūtām. Par idejām, kas ienāk tavā galvā, ja tu patiešām esi tu.
Ja tu esi tu.

Kamēr Eda sēdēja tualetē un čatoja ar savu veci, es iegāju tēta istabā. Tur ir daudz visādu mantu. Viņu dokumenti stāv rakstāmgalda atviltnē. Trešajā no augšas.
Durvis bija ciet. Rakstāmgalda durtiņas bija aizslēgtas. Pameklēju uz galda un atslēgu atradu pildspalvu turētājā blakus peles paliktnim. Pieaugušie ir diezgan paredzami. Tas gan.
Tur bija viņu pases. Kaut kādas vecas apliecības. Viņi abi strādā vienā firmā. Mamma ir jauno zinātnieku biedrības locekle. Bildē viņa izskatījās nobijusies. Steigā uzņemta fotogrāfija. Viņai ir zemes gabals kaut kur Daugavpils rajonā. Medumu pagasts laikam. Nezinu, kur tas ir.
Par mani tur nebija nekā. Es pat nezinu, ko cerēju atrast. Varbyut es dūmuoju tī īraudzeit sevi.
Kaut kādi tēva līgumi, bet man nebija tik daudz laika, lai visu skatītos cauri. Visādi papīri. Vecāku laulības apliecība. Bildes.
Mana māte bija ar citu puisi. Viņi apkampušies smaidīja objektīvā. Un skūpstījās. Tas bija kaut kur zaļumos, viņi ar draugiem bija piknikā. Es nepazinu nevienu no tiem cilvēkiem. Uz visām bildēm bija uzdrukāti datumi. Vasara. Viņi bija izbraukuši kaut kur pie dabas. Mana mamma smaidīja, viņai bija gari mati, bītlene un šauras džinsenes. Citā bildē viņi kurināja ugunskuru, bija redzami tikai viņu augumi, izplūdušas sejas un tumsā skrienošu dzirksteļu sarkanās svītras.
Tas bija gadu pēc manas dzimšanas.

Tajos papīros atradu arī kaut kādu apliecību. Personas numurs: 237–12–957. Vārds: Alfs. Izsniegšanas datums sakrita ar manu dzimšanas dienu.
Apliecība izkrita no plēves vākiem, projekta kods: 237/12–DFG. Laminēts zaļš gabaliņš ar čipu. Caurlaide vai kaut kāda nolasāmā karte. Šai personai pat bija sava caurlaide.
Es nekad neesmu redzējis savu dzimšanas apliecību. Varbūt tādas nemaz nav. Varbūt man nemaz nav personas koda. Tikai institūta dotais numurs.
Bet kā viņi domā iztikt bez dokumentiem? Vai mani nekad nevedīs pāri robežai uz ārzemēm? Nekad nekur nelaidīs vienu pašu?

Es esmu kļūda. Es esmu novirze no normas. Es izgāzu viņu plānus. Kaut kas sajuka, un es esmu cits. Man vajadzēja būt mazam puikam, bet es paliku sieviete. Es paliku tā sieviete, kuras šūnas viņi paņēma.
Emileja palyka dzeiva. Jai vajadzēja nūmiert, tok juos bolss ir īraksteits juos pruotā. Juos volūda, juos atminis, juos dzeive ir sasaglobuojuse.
Tas bija vēl vecajā ēkā. Viņi meklēja brīvprātīgos. Stāstīja studentiem par nākotnes projektiem. Viņi veica atlasi. Par atlasi un to konkursu viņi pateica tikai izredzētajiem. Emīlija bija viena no tiem. Tiem, kuru šūnas paņēma eksperimentam, gadu nebija jāmaksā par prakses materiāliem. Emīlijai nekad nebija naudas. Viņa nemācēja dzīvot.
Es beju gona gudra, stypra i genetiski vasala. Viņi meklēja spēcīgu jaunu ķermeni, no kura paņemt šūnas. Viņu eksperiments bija pietiekoši aktuāls pasaules mērogā, viņiem bija iedota nauda.
Viņi gāja iekšā nezināmajā, viņi pietuvojās kaut kādām robežām. Ar suņiem tas bija izdevies. Tas bija sanācis ar aitām, cūkām un pērtiķiem. Tas sanāca ar cilvēkiem.

Tikai es neesmu Alfs. Tas ir, es esmu Alfs, bet es neesmu puika. Man ir bērna ķermenis, bet es atceros daudz vairāk.
Es nekad neesmu lasījis, bet zinu to, kas ir bijis rakstīts.
Es atceros savu iepriekšējo dzīvi. Vēl vairāk. Es atceros visu. Pat to, ka Emīlijai negaršoja puravi un zefīrs. Ka viņa mācījās spēlēt flautu. Kā izgāzās bioķīmijas eksāmenā, jo iepriekšējā vakarā bija aizgājusi uz naktsklubu.
Es to visu atceros. Bet es tak neesmu Emīlija.

Es nazynu, cik Alfs par tū vysu zyna.
Es par jū nazynu nikuo. Voi Alfs ari dūmoj? Cik daudz jis zyna?
Šaļtim jis ir puika. Šaļtim jis ir nazkas cyts.

Es verūs iz Edys – jei napateik Alfs, jei beistās nu juo. Tai nasabeist nu mozu bārnu. Nu mozu bārnu nasagloboj atejā, nu mozu bārnu nasliep daudz kuo. Jei nikod narunoj pa telefonu, ka Alfs klausuos. Jei napuorsavalk cytuos drēbēs, ka jis redz. Jei beistās, ka bārns redzēs juos plykū muguru.
Kai sīvītei maņ ir interesnai. Kū es dareišu, ka Alfs nazkod satiks sīvīti i īsaļūbēs jimā?

Maņ navajadzēja pīkrist. Kod bejom trešajā kursā, myusim stuostēja par jaunū projektu. Par myusu institutu. Par eksperimentim. Par projekta naudom, kū var izlītuo myusu praksem. Ka mes pīkrissim pīsadaleit projektā, jī pajims myusus oficiali dorbā i moksuos par vysim reagentim i vysu cytu, kas vajadzeigs obligatajai studeju praksei. Ka mes byusim lobi, piec tam jī pajims myusus dorbā. Maņ patyka muns dorbs. Jim beja projekta nauda, jī meklēja cylvākus.
Piec veseleibys puorbaudem jī atzyna mani par dereigu. Jī nikuo nasūlēja, tok pajēme nu mane šyunys. Tys nikuo daudz nasuopēja.
Maņ īdeve breivu vasalu nedeli. Gribieju nūbraukt iz Sūmeju da draudzinis, tok naizataisieju ceļā. Tū nedeli es tai ari nūsiedieju bibliotekā pi vuiceibu, beja sasakruojuši vysaidi poruodi. Seseja guoja viersā. Dreiž piec tam es satyku Arni i palyku stuovūklī.

Es byutu pavysam aizmiersuse par tom šyunom. Dorbā beja tik daudz dorba, školā beja daudz juosavuica, viersā guoja eksameni. Nabeja da tuo. Es byutu aizmiersuse, kab na gola eksameni. Profesors daguoje pi mane, apsveice ar sekmeigu augstškolys veikšonu. Mes dzērem konjaku, jis stuostēja vysa kū. Kai pats studiejs, kai nazkod suocs struoduot institutā. Kai jam pasaveics ar karjeru. Es asūte nu taida poša kaula. Es dzeivē tuoli tikšu. Es asūte juo lobukuo studeņte.
Piec tam mes reizē guojom iz institutu. Kolegys apsveice mani, mes otkon dzērem. Jī smējēs, ka niu es dreikstu. Šyunys jau asūt apaugļuotys.
Es sasatryuku i nūlyku gluozi. Manī tok beja bārns. Mes ar Arni bejom saguojuši kūpā, mes gaidējem bārnu.
Par tom cytom šyunom vysā beju aizmiersuse.

Mēs sēdējāmm profesora kabinetā un dzērām. Dzēra viņš, es tikai pieliku glāzi pie lūpām un noliku. Manī bija kādas dzīvības sākums, bērns. Tā ir dīvaina sajūta, bet es vēl mazliet gribēju par to padomāt. Man negribējās nevienam teikt, ka manī ir sākums.
Profesors bija pārlaimīgs. Viņa studente Emīlija bija dabūjusi rektora balvu, viņa vārds bija izskanējis aulā, viņa laboratoriju un zinātniskā darba nopelni.
Es redzēju viņa datorā arī to otru, projekta laboratoriju. Visādas bildes. Profesors bija iesilis, viņš runāja ar sevi un rādīja man bildes. Viņš vairs neredzēja neko.
Jī beja safotografiejuši vysu. Jim beja lela fotogalereja – oficialuo i tuseņu. Kai jī struoduodami fotografejās voi ari fotografejās struoduodami.
Es redzieju mikroskopā sovus i cytu munu kursabīdru bārnus. Kaidus tī bārnus. Kasteitēs skapī salyktys taidys kai stykla pipeteitis. Nikuo tī nabeja.
Mes nūsasmējem, ka jim vēļ ilgi da diploma. Myusu kopejom augt i augt. Smējemēs i nazynuojom, ka vyss ir pa eistam.
Myusim beja pasaceits, ka tys ir tikai eksperiments. Jī ļaušūt deiglim augt kaidu šaļti, a tod puortraukšūt vysu. Jī saceja, ka piec puors dīnu tūs klonus nūgalynoj, izsvīž miskastē kai nabejušus. Nūlauž kai buļbu osnus.
Jim nav cytu aizdavumu, jim ir svareigi, ka tys vyspuor nūteik. Ka šyunys doluos.
Tūreiz mes tam ticējem i vēremēs iz seve mikroskopā. Vēremes i breinuojomēs, kai myusu šyunys doluos bez myusu. Tys beja tai jūceigai. Kab na puorlīceibys, ka tys ir tikai eksperiments, varātu sasadūmuot nazyn kuo.

Drupeit jūceigi jau beja. Vērtīs, ka dale nu teve turpynoj dzeivuot cytur. Kai šyunys navys sakolst i pagaist, a turpynoj daleitīs.
Ka nogriezta āda nesažūst, ka asinis nesakalst, ka miesa nesapūst, bet turpina dzīvot bez manis.

Es tūreiz nūticieju, ka tū deigli naīliks nivīnā sīvītē. Myusim saceja, ka itys nav nūpītni. Itūs deigļus  iznycynuos. Instituts vēļ nabeja gotovs īt tuoļuok. Jī tik raudzēja, voi tys ir īspiejams. Jūs eksperiments beja tikai daļa nu lela projekta. Jim nikas vaira nabeja juodora. Jī tai saceja.
Es nazynuoju, ka tys beigsīs tai. Ka es byušu kotrā nu itūs bārnu voi vysmoz es byušu vīnā nu jūs. Es nazynuoju, ka taišni myusu nabadzeigajā institutā, kam nu uorspusis beja aplupušys sīnys, vestibilā auga apputiejušys palmys i vyss ūde piec paguojušūs laiku gūdeibys, nūtiks eistais eksperiments. Ka bārnu jī radeis taišni itymā mozajā vaļsteņā.
Varbyut Alfam pasaveice, i jis pīdzyma. Jam tyku es vysa.

Dažreiz bail no savām neapjaustajam iespējām un spējām. No sevis kā intelekta, no sevis kā talanta, no sevis kā domāt spējīga, bet pa laikam savā mazspējā iznīkstoša indivīda, kas labāk izvēlas nedarīt neko nekā darīt kaut ko obligātu.
Dažreiz bail to visu izniekot izdzīvošanas rituālos – ēdot, guļot. Dažreiz bail, ka pa datorspēlīšu un čatošanas laiku paiet dzīve. Ka dzīve ir tas, kas notiek uzgaidāmajās telpās, vilcienos, lidmašīnās, autobusos. Ka skaitās arī tas laiks, kad stāvi rindā vai gaidi darba laika beigas.
Laiks iznīkst.

Reizēm sevī par šauru. Lai gan izlīšana no sevis neko nedotu, jo savu miesu tu nes sev līdzi. Tu esi tu, lai arī atbalsojies tekstā, monitorā sev priekšā, uz piezīmju papīra lapām, citu atmiņās, citu citētos tekstos.
Tu sadalies tūkstoš daļās, bet domā, ka katru reizi esi cita. Tu domā, ka katra no tām tūkstoš daļām esi tu, bet tās daļas katra ir cita – citādi redzētas un citu cilvēku apaugļotas, iegrāmatotas viņu pieredzē, apaugušas viņu priekšstatiem. Nesavāksi. Tā vairs nebūsi tu. Tu vairs nekad nebūsi labība, jo jau esi pienā izvārīta mannas putra ar zemeņu zapti. Sajaukta ar karoti un jau pa pusei izēsta.
Katrā no tām daļām esi tu. Katrā no tām jau ir kaut kas vairāk. Katra no tām daļām jau ir apaugusi ar citu pieredzi, kas nebija tev pašai. Katra no tām daļām turpina tevi.
Tā ir tikai acumirklīga iziešana ārpus sevis. Nees radīšana. Lai atkal ierautos atpakaļ gliemežvākā. Lai gan tur tu nevari būt nemitīgi. Tu esi radīta kustībai, aiz sevis atstājot glumu atmiņu sliedi.
Tu tikai izej ārā no sevis un atklāj citu sevi, ko redz citi.

Varbūt viņi paši tevi rada ikdienas – savos priekšstatos, fotogrāfijās, filmās, presē, TV, internetā. Visi tavi interneta profili sociālajos tīklos, visas tavas piebildes, komentāri, teikumi, teksti esi tu pati. Visas tās simttūkstošs zīmes, kas karājas kaut kur globālajā tīmeklī.
Viņi redz kaut ko, kaut kādu mazu daļu no visa un iedomājas tur esam visu tevi. Viņi redz kaut ko un izdomā savu tevi.
Tu sašķīsti tūkstoš daļās, tu sajaucies ar viņu zemeņu zapti, tu vairs neesi tu, lai gan tevis jau te nekad nav bijis. Ne jau nu te. Ne tagad.
Tu esi tikai tad, kad domā par sevi. Pārējā laikā tu esi darbs, ko tu dari, lietas, ko tu redzi, domas, ko tu domā, cilvēki, ko tu satiec, sarunas, ko tu runā. Tu esi autobuss, un tu esi dusmas par aizkavējušos autobusu. Tu esi sniegs, un tu esi ilgas pēc saules. Tu esi viss, ko tu domā.
Viņi redz Alfu, bet tu esi Emīlija.

Varbūt es biju paredzēts kā kaut kādu nelaimīgu vecāku mirušā dēla kopija. Varbūt mani sataisīja viņa vietā. Es redzēju TV, kā tādus taisa. Tā bija slēptā reklāma. Institūts samaksāja cilvēkiem, kas runā ar  medijiem un izsūta preses materiālus. Tas bija no tā projekta reklāmas līdzekļiem. Žurnālisti uzķērās.
Viņi samaksāja saviem reklāmas cilvēkiem, lai TV stāsta, lai TV dod solījumu par labāku dzīvi nākotnē, lai mirstošo bērnu vecākiem būtu cerība. Lai kaut kad nākotnē mirstošo un nomirušo bērnu vecāki nāktu un maksātu par savu pazaudēto bērnu kopijām. Lai nauda nāktu atpakaļ.
Lai viņi jau tagad zinātu, ka kaut kad būs tāda iespēja.

Viņi nav vīrs un sieva. Viņi strādā par vecākiem.
Tētis un mamma ir pieņemti darbā par tēvu un māti vienam no tiem izdzimteņiem. Varbūt viņiem papildus maksā par izpēti. Ka viņi dokumentē katru manu soli.
Varbūt tas ir viņu dzīves lielais notikums. Dalība starptautiskā projektā ar lielu nākotnes potenciālu. Nenovērtējams ieraksts CV.

Tādus kā mani sataisa. Tikai kāpēc viņi ir taisījuši mani. Ja jau mani vecāki strādā par vecākiem un es neesmu viņu reiz bijušā bērna klons. Ja jau es esmu tikai neizdevusies Emīlijas kopija un novērošanas objekts.
Varbūt viņi nākotnē cerēja kādus vecākus aplaimot ar dēlu meitas vietā un es esmu tikai izmēģinājuma versija. Varbūt man viņus tagad vajadzētu brīdināt, ka viss ir izgāzies. Lai liekas mierā. Ir lietas, ko viņi ir palaiduši garām.
Varbūt vajag kaut ko ar hormoniem – varbūt dīgļa šķidrumā kaut kas jāpamaina, lai apaugļošanās laikā kaut kas nenoiet greizi. Varbūt vīrišķos hormonus, lai sieviete iet bojā līdz galam. Lai iznīkst.

Ko gan es par to zinu. Es taču biju tikai studente.
Man nav ne jausmas, kā viņi tika galā ar visām tām hromosomām un visu pārējo. Man tikai ir skaidrs, ka viņi paši nezina, ko ir ievārījuši. Kaut kas ir nogājis greizi. Es taču atceros pārāk daudz. Ka Emīlijai bija sarkanas kurpes, ka viņa pati bija nikna par savu pirkumu. Ka tās kurpes viņa uzvilka laikam vienu reizi.
Kaids Alfam sakars ar Emilejis tupelem.

Nepieķeries sev. Tevis nemaz nav. Tu esi tikai ideja. Tu esi tikai tad, kad domā par sevi vai atceries sen pagājušos laikus, kad biji tu pati. Viss pārējais notiek ar Alfu.
Tu nezini, ko tas nozīmē. Tu ceri, ka tas pāries. Ka vienu dienu tev būs metrs sešdemit astoņi, tu svērsi sešdesmit trīs. Tev būs krūtis. Tu piecelsies no gultas, aiziesi uz tualeti un čurāsi podā nevis kā bērns, bet kā sieviete. Tu uzliksi vārīties kafiju, tu drīkstēsi dzert kafiju. Tu ieiesi dušā, novilksi kreklu un spogulī skatīsies uz savām krūtīm. Un dušā tu dziedāsi. Dziedāsi, berzdama savu īsto ķermeni, kas patiesībā jau sen ir zem zemes.
Tu esi dažas šūnas. Varbūt tu esi tikai viena simttūkstoš miljardiem reižu sašķēlusies Emīlijas šūna.
Tu esi no Emīlijas sēklas izaudzis stāds, kas atceras visu, bet ir jau cits.

Tev šķiet, ka labāk vajadzētu būt kā citādi. Citur. Citam. Citai.
Tu labprāt gribētu būt Emīlija.
Nu un.

Emīlija ir mirusi, ar viņu ir cauri. Viņas nav. Tad jau arī tev nevajadzētu būt, bet tu esi. Atceries un dzīvo. Dzīve tak ir tik skaista. Klusumā krītošas kļavas lapas. Majas sarkanā šalle. Sipas acis, viņas ķepas. Tu tak dabūji Sipu. Tas bija īss mirklis, viņu tev atņēma, bet Sipa bija ar tevi. Viņa bija Alfa kaķis. Sniega smarža. Mīksts sniegs, kas krītot saķep pikās un krizdams skan. Ja tikai ieklausās, var dzirdēt, kā sniegs krizdams skan. Tu tak to gribi, tev patīk. Kāpēc tu gribi Emīliju. Kā Emīlija tu jau būtu beigts un neredzētu neko no tā visa. Emilejai nikod nabeja bejs sova kača. Ar Emileju ir cauri. Nikod nivīns vaira ar jū narunuos juos volūdā.

Lai grauds uzdīgtu, augtu un nestu ražu, tam jānomirst. Lai būtu turpinājums, sākumam ir jābeidzas. Beidzoties kādam posmam, nevar cerēt, ka nemainīsies nekas un nesāksies nekas jauns, nepārtraucot jau esošo.
Dīglis vairs  nekad nebūs grauds. Sēkla mirst, kad tā kļuvusi par dīgstu. Tā vairs nav viņa. Viņa vairs nav nemainīga un sastingusi, viņā ir iekustējušies dzīvošanas procesi, tie iekustina visu. Un tad jau atpakaļceļa vairs nav. No drošās ilgstamības sācies ceļš pretī nāvei. Cikls ir izkustējies.
Graudā esošās nešķīstošās barības rezerves izšķīst un pārveidojas dīglim izmantojamās vielās. Vielas sašķeļas, sastingusī enerģija atbrīvojas, atspere iztaisnojas.
Pat nokalstot un pārtraucot dīgt, dīglis vairs nekad nekļūtu par sēklu, jo jau ir izmantojis savu iespēju. Sēkla mirst, kad zaudē dīgšanas potenciālu – uzdīgstot vai nespējot uzdīgt.
Emīlija būtu mirusi, ja viņa būtu tikai kapā. Emīlija ir mirusi, jo tā vairs nav Emīlija.
Alfs dzīvo pats par sevi, viņam ir sava dzīve.
Paliek tikai informācija.
Alfs zina par daudz. Tā ir vienīgā atšķirība.

Vai es kādreiz nomiršu?
Voi es kod nabejs vyspuor nūmieršu?
I kai tys byus, ka mane vaira nabyus? Voi, nūmierdama kai Alfs, es beidzūt nūmieršu ari kai Emileja? Voi varbyut es jau niule kur nabejs dzeivoju paralelu dzeivi i asu ari Beta, Gamma, Delta? Voi varbyut jī pajims ari Alfa šyunys i, nūmyruse kai Alfs, es palikšu par Omikronu i atguoduošu kai Emileju, tai Alfu?
Voi varbyut es jau asu desmit i tyukstūšuos Emilejis verseju i kotra nu jūs dūmoj, ka ir unikala. Kotra nu jūs atguodoj vysu munu paguotni. Kai Emileja veikalā zoga ķiršus. Kai Emileja aiz ziņkuoreibys i lapnuma, ka ir atzeita gona loba, nūdeve sovys šyunys eksperimentam. Kai jei guoja iz raņdeņu ar Arni i saplēse zeči. Kai jei restoranā aizareja ar zivs osoku i ilgi reistējēs, kab nivīns tuo napamaneitu. Kai Arņs jei izduovynuoja lelu luoci, a jei nazynuoja, kas niu juodora. Kai Emilejai beja slinkums vuiceitīs i jei pa klusū leida internetā i sasarakstēja ar draugim. Kai Emileja internetā atroda sovys kartenis nazkaidā svešā lopā nu sveša fotoaparata, kai jei izzynuoja, ka tys ir Arņs. Kai jei atkūde juo profilu vīnā socialajā teiklā, tok cytā. Kai jī sasarakstēja, sasatyka i dzeivuoja laimeigi – teksts pret tekstu, dzeive pret dzeivi.

Kai tys byus, ka mane vaira nabyus? Kod beigsīs vysys munys rezervis dzeivis. Ka mane nivīns vaira naatguoduos.
Voi varbyut es namieršu vaira nikod, partū ka vysleidza kur nabejs atsarass kaida nu munu šyunu, a piec tam tuos jau byus Omegys voi Kapys šyunys, kas kleiss pa pasauli.
Spogulis ir sasists. Katrā no tā tūkstoš lauskām esmu es.

Ja es zinātu, uz cik ilgu laiku ir noslēgts līgums ar maniem vecākiem. Cik ilgs būs eksperiments. Varbūt viņi to beigs tad, kad izrādīsies, ka es nenomirstu ne gada, ne divu, ne desmit gadu vecumā un tādus kā es var taisīt vēl. Jo desmit gadi ir garantijas laiks.
Un kur viņi tad liks mani? Atdos bērnunamā? Audžuvecākiem? Paturēs uzmanības lokā visu mūžu? Cik ilgi viņi maniem vecākiem maksās algu?
Varbūt es dzīvošu tik ilgi, cik pastāvēs institūts. Vai kamēr turpināsies manu vecāku darbs, izpētot manu attīstību. Kamēr projekts beigsies, slēgs projekta kontu un pārtrauks finansējumu.
Projektā viņi piedalās naudas dēļ. Kas notiks, kad projekta nauda beigsies. Kur viņi liks projekta rezultātus? Vai šajā valstī jebkas var pastāvēt cilvēka mūža garumā?

Tikai nevar būt, ka viņi neko nav pamanījuši. Varbūt viņi patiešām domā, ka es esmu normāls.
Bet es taču atceros Emīlijas bērnību. Viņai bija citādi. Viņa bija bērns.
Muna mama beja loba. Jei lomuojuos, sirdējēs, tok jei mani ļūbēja nu vysys sirds. Jei ar sirds treiseišonu guoja ar mani da uorsta, kod sasytu rūku. Jei puordzeivuoja par vysom munom bādom i slimeibom.
Alfa muote ir tikai cylvāks, kas jiut leidza ūtra suopem i bādom. Jei nav muote, kas lobuok poša cīss, na ļaus dareit ļaunu sovam bārnam.

Cik laika man vēl ir dots?
Varbūt man ir atvēlēti vēl daži gadi, kamēr viņi būs droši un tiem pārējiem bērniem varēs dot garantiju. Varbūt jau sen ir sakopēti dīgļi, salikti dzemdēs un ir sataisīti mazi cilvēciņi, kas drīz dzims un sāks visu no gala.
Kas nūtiks, ka jī nūkopēs ari Alfu? Kur paliks Emileja? Voi tod paliks i Emileja, i Alfs, i vēļ tys cyts?
Kas byus, ka es nūmieršu? Ka es nūmieršu otkon i jī mani otkon sataiseis nu jauna.
Voi es atguoduošu vysu: Emilejis i Alfa dzeivi? Voi es byušu Emileja voi Alfs? I kaids tod maņ byus dzymums?

Interesanti. Kā būtu piedzimt vēlreiz – par meiteni.
Vai meitenēm ir vieglāk? Viņai nevajadzētu mocīties ar Emīliju, ar to veco pieredzi. Viņa būtu laba meita. Viņa patiktu visām auklītēm, jo būtu īsta. Tikai veca.
Emileja tod varātu dzeivuot. Tikai Alfam byutu juopaīt molā. Varbyut tei byutu ideala sīvīte – jei pazeitu ari veirīšus. Vysmoz jei zynuotu, kaidi jī ir bejuši bierneibā. Koč i nā. Emileja vysleidza ir puorjimta tikai ar sevi. Par Alfu jei nazyna nikuo.
Jei varātu dzeivuot mīreigi, ka naatguoduotu par daudz. Ka moza meitine nazynuotu, kai ir ījimt bārnu. Ka jei nazynuotu, kai ir dzemdēt. Ka bārns nazynuotu, kai ir byut lelam cylvākam.

Pīaugt nav tikai fiziologeja.
Pieaugot mēs iegūstam tik daudz lietu, kas atnāk pamazītēm. Nav runa par bankas kontu, tiesībām vadīt automašīnu vai diplomiem. Runa ir par apziņu – ka tu pats esi atbildīgs par savu dzīvi, ka tev ir jābūt atbildīgam arī par citiem. Ka tev pašam ir jākuļas uz priekšu.
Ka Alfs paliks lels. Ka jam ļaus palikt lelam.
Kai tod byus.
Voi Emilejai tī vēļ byus kaida daļa? Voi tī vaira byus Emileja?

Es tā domāju. Nez, kā tas ir. Viņi taču drīkst mani nogalināt, jo viņi mani ir arī radījuši.
Emīliju radīja Dievs, viņas māte viņu tikai dzemdēja. Kad Emīliju nogalināja satiksmes negadījumā, tās mašīnas šoferi gan jau atrada un gan jau ielika cietumā. To šoferi, kas sabrauca Emīliju, taču sodīja. Emīliju nedrīkstēja nogalināt, jo viņa bija Dieva meita. Viņa bija Dieva radīts bērns un drīkstēja mirt tikai pati – kad Dievs bija licis. Bet tad gadījās tā mašīna.
Mani uztaisīja cilvēki. Viņi visu izdomāja, un es rados no viņu kopā saliktiem izejmateriāliem. Tad jau viņi drīkst mani arī nobeigt. Nekas taču par to nebūs. Dievam tur taču nav nekādas daļas.
Vai varbūt tur ir kaut kas cits? Varbūt viņi neko nespētu, ja Emīlijas šūnās jau nebūtu dzīvības. Ja Dievs jau nebūtu ielicis tajās spēju vairoties. Viņi taču mani neuztaisīja no Mendeļejeva tabulas. Viņi ņēma dzīvu miesu un ļāva tai augt mazliet citādā veidā.
Varbūt katrā cilvēka šūnā ir nezin cik sākumu, par kuriem neviens neko nenojauš. Tie jau tur ir ielikti. Tāpat kā visur ir vielas, tās kustas, mainās, dalās un vairojas.  Radioakivitāte ir visur, bet cilvēks, izmantojot zināšanas par vielās ielikto spēku, radīja atombumbu.

Ja Emīlijas slepkavu atrada, viņu taču sodīja.
Varbūt viņas slepkavu sodīja tāpēc, ka Emīlija bija pilsone. Viņu aizstāvēja valsts, kas zaudēja nodokļu maksātāju. Viņa bija daļa no sabiedrības, kas bija apvienojusies kaut kādā kopībā, un tā kopība atriebās par viņas nāvi.
Vai arī  Alfs pieder kādai valstij? Vai viņš var brīvi izvēlēties valsti un šķērsot tās robežas, ja viņam ir četri gadi, viņam nav nekādu dokumentu. Vai varbūt valsts viņu ir radījusi savam labumam?
Vai šī valsts vispār zina, ka viņai ir Alfs?

Voi jī dreikst mani nūgalynuot, kab taiseitu nu jauna?
Jī poši tok ir radiejuši Alfu, deļkam lai jī poši jū nanūgalynuotu. Eksperiments tok navar gaideit, cikom Alfs nūmiers pats. Cikom jis izaug i palīk vacs.
Stop. Jī tok nazyna, ka asu ari es – Emileja. Jī dūmoj, ka vyss beidzās ar Alfu.
Gadīnī, ka jis ir vīneigais auglis, kas pīdzyma. Gadīnī, ka jis ir izdzeivuojs tikai deļtuo, ka ir dabuojs mani – dabuojs vysu mani.
Jī varbyut dūmoj, ka izdzeivoj tikai mozs procents nu vysu radeitūs augļu. Jī tok navar zynuot, ka Alfam tyku vysa es. Ka jis dabuoja na tikai Emilejis mīsu, a ari juos goru. Juos sapruotu, pīredzi, dūmys, juos dzeivi golu golā.
Varbyutt it tai – ka Emileja byutu dzeiva, Alfa nabyutu. Juo šyunys nasavairuotu, i jis beigtūs vēļ nasasuocs.
Stop. Varbyut ir daudz taidu Alfu. Varbyut tei ir tikai informaceja, kas palīk šyunuos. Emileja seņ ir dabasūs i zam zemis, a ite ir palics tys, kū jei ir dariejuse, redziejuse, dzierdiejuse, dūmuojuse, jutuse.
Bet es tok te asu! Es asu Emileja!
Šyunys tok nūvacoj i atsajaunoj. Nivīna nu šyunu navar zynuot, kas ar Emileju beja pyrms pīcpadsmit godu. Juos tok navar pastuosteit vīna ūtrai, kai Emileja treju godu vacumā iz mamys kleitys izguoze zeļonkys pudeli! Juos tok tuo naredzēja!

Maņ nikod nabyus mīra, ka jī atrass Emileju. Ka Alfs mane nanūsorguos.
Ka jī kai nabejs saprass, ka Alfs zyna par daudz i tī ir nazkas vaira kai mozs bārns.
Ja viņi uzzinās, ka es neesmu es, viņi mani iebāzīs krātiņā un novēros 24 stundas 7 dienas nedēļā. Mainīsies zinātnieki, es palikšu. Viņi ierakstīs un analizēs visu.
Ja nu man visu mūžu būs tā jānodzīvo – gandrīz būrī, ar saviem pieskatītājiem un uzraugiem. Ja nu finansējums ir paredzēts ilgtermiņa projektam.

Varbūt viņi būs tik humāni un ļaus man novecot.
Tikai diez vai viņi ļaus man būt normālam un pašam pieņemt savus lēmumus. Brīvi ceļot, izglītoties, apprecēties.
Ja nu Alfs seko Emīlijai un studē bioloģiju. Ja nu viņš izvēlas gēnu inženieriju. Ja nu Alfs sāk meklēt savas saknes.
Bet ja nu mēs esam tikai gaļasmašīnas. Ja nu ir saražots daudz cilvēku, kam paredzēts būt donoriem. Ja nu mēs esam nieres, aknas, sirds, kaulu smadzenes, āda un asinis.
Varbūt es nemaz neeksistēju. Varbūt man tiešām nav personas koda. Varbūt valsts par mani neko nezina. Varbūt man ir tikai tas institūta dotais numurs.
Ja jau es esmu Alfs. Ja man pat nav nomāla vārda.

Tod es īguoduoju. Alfs nikod nav bejs poliklinikā. Jis nikod nav bejs pi normala uorsta. Jis nav guojs normalā bārnuduorzā.
Vyss nūteik institutā. Vyss pasauļs grīžās ap institutu. Alfs tī dabuoja pat mosolu pūti.
Alfs vīns pats nav bejs iz īlys. Jū atvad i aizvad.

Es esmu audzināšanā nodots neradījums. Mani vecāki ir zinātnieki, kas konstruē pēc iespējas dabisku vidi, kurā varētu novērot un dokumentēt šādi radīta bērna uzvedību. Viņi par to saņem algu.
Kamēr Eda taisīja ēst, es atkal ielīdu tētes istabā. Man bija bail, bet es nevarēju likties mierā. Man atkal bija jāredz. Domāt ir pārākk smagi.
Es atradu viņu CV un kaut kādas atskaites lapas. Projektu numuri sakrīt. Viņi strādā pie viena un tā paša projekta. Numuri patiešām sakrīt. Tas ir Alfa projekts. Manējais. Tur nebija doti gala termiņi. Tas priecē. Reizēm ir jocīgi sajusties bezgalīgam. Ka ir doti pieci vai varbūt piecdesmit gadi.
Tur bija rakstīts, ka vajadzības gadījumā projekta izpildes termiņš var tikt pagarināts, piesaistot jaunus darbiniekus, kuru kvalifikācija atbilstu projeta aprakstā ietverto mērķu īstenošanai. Varbūt Alfs drīkstēs iet skolā.
Es atradu viņu darba līgumus. Viņi ir pieņemti darbā gandrīz gadu pēc manas dzimšanas. Tas bija apmēram tas laiks, kas tajās bildēs. Kur mana mamma bučojās ar savu džeku. Varbūt tā bija atvadu ballīte, jo to puisi es nekad neesmu redzējis.
Viņi ir noslēguši līgumu uz pieciem gadiem. Es nezinu, kas būs pēc tam. Droši vien skola.

Es varbyut nabyutu suokuse meklēt tūs papeiru. Es tok beju izdūmuojuse nasajaukt nikur i ļaut Alfam dzeivuot normalu dzeivi. Tok nazkas maņ pasaruodēja cīši jūceigai. Nazkas na tai. Alfa tāvs ar muoti palīk vys jūceiguoki.
Es atguodoju sovejūs. Muns tāvs ar muoti nabeja taidi. Jī dzeivuoja, jī varbyut jau drusku beja apnykuši vīns ūtram i kūpā turējēs tikai par tū, ka beju es. Jī tai ari nasasajēme izaškiert. Jī ni plēsēs, ni saloba. Jī pacīte vīns ūtru i reizem navarēja vīns bez ūtra.
Alfa tāvs ir suocs nest iz sātu pučis. Alfa mama smejās. Sorkst i smejās.
Ka maņ byutu četri godi, es padūmuotu, ka tai vajag. Tok maņ ir divdesmit seši, i es natycu, ka tys ir taipat vīņ. Jī ir īsaļūbiejuši. Treis godi ir gona ilgs laiks, kab kolegys palyktu par kū na vaira. Jim ir bejušys vysys vareibys. Jim tok beja juospielej veiru i sīvu.
Vot i dasaspēlēja.

Es dzirdēju. Kamēr vannas istabā tīrīju zobus, tētis ar mammu virtuvē kaut ko darīja. Mamma mazgāja traukus, lika kaut ko ledusskapī. Viņa vakariņās bija izvārījusi zupu un tagad atlikumu pārlēja no katla bļodā. Tētis laikam maisījās kaut kur pa vidu. Varbūt slaucīja traukus vai asināja nažus. Viņi reizēm tā vakaros dara – sēž virtuvē un kopā dara kaut ko, ko vajadzētu darīt saimniecībā. Īsta paraugģimene.
Tētis vaicāja, vai gadījumā nav par stingru. Vai viņam nevajadzētu kaut kā citādi. Puika izvairoties. Palicis kaut kāds jocīgs. Mamma kaut ko atbildēja, bet neko īpašu.
Viņš aizsmakušā balsī vaicāja, vai mamma viņu precētu. Bija klusums. Es sastingu. Viņi bija atzinušies. Viņi nebija vīrs un sieva. Laulības apliecība bija viltojums. Varbūt vajadzēja, lai papīri kārtībā un visi liekas mierā.
Viņa kasīja zupas katlu. Skanēja tikai metāls. Viņa brīdi klusēja. Tad atjautāja tētim – vai pusfabrikāti kādreiz var kļūt par ģimenes vakariņām, vai viņa ir tik laba pavāre, lai no zupas koncentrāta izvārītu īstu dārzeņu zupu. Tas taču ir pavisam citādi. Dzīvot kopā pa īstam.
Tētis klusēja. Viņi vispār vairs neko nerunāja un aizgāja uz lielo istabu. Tad gāju arī es, izlikdamies, ka neko nesaprotu. Viņi abi bija pilnīgi sveši.
Viņi nebija padomājuši, ka es varētu kaut ko dzirdēt vai saprast. Viņiem es tiešām esmu tikai bērns. Tas būtiski atvieglo dzīvi.
Viņi bija ieslēguši televizoru. Kaut kas nebija tā. Parasti viņi sēdēja kopā uz dīvāna, tagad tur bija tikai tētis. Mamma sēdēja pie galda. Viņa lasīja kaut kādu žurnālu. Gaisā bija kaut kas stīvs.
Es ielīdu pie tēta. Viņš palīdzēja man iekārtoties, aplika man apkārt segu. Kādu stundiņu varēšot. Viņš pievilka mani sev klāt un apskāva.

Koč kas troks. Tys puiss ir īsaļūbiejs. Jam vajag tuo puikys. Jis deļ tuo ir gotovs pat apprecēt svešu sīvīti. Voi varbyut ūtraiž. Jam pateik teis sīvīte, i puikā jis redz ceļu da juos. Jis vysu dora sarežgeituoku. Jis ījauc eksperimentā par daudz seve, tys byus suopeiguok. Dorbs ir dorbs.
Jis ir teiri jemams veirīts. Nu bāc. Tiuleņ Emileja īsaļūbēs sovā tāvā. Labi, ka Alfs par tū nikuo nazyna.
Es breinojūs. Jis ir teiri šmuks i gudrys. Kaida valna piec jis ir pīkrits taidam vuojpruotam. Pīci godi nu dzeivis. Divdesmit septeņu godu vacumā jis ir pīkrits tāluot tāvu. Kod leigums beigsīs, jam byus jau treisdesmit diveji godi. Ar kuru golu jis dūmoj?
A jei? Jai beja divdesmit treis. Pabeigta augstuokuo izgleiteiba. Daleiba vairuokūs storptautiskūs projektūs i konferencēs. Taids CV, kaida Emilejai myužam nav bejs, koč mes struoduojom vīnā īstuodē. Voi divdesmit ostoņu godu vacumā jei cer apjimt par veiru sovu eistū puisi i beidzūt dzeivuot pa eistam?
Tys nav nūpītni. Parkū jī itai iznīkoj sovys dzeivis? Zynuotnis vuordā?
Voi varbyut jūs saimis ir cytur. Jī dzeivoj sovu dzeivi nazkur cytur, a ite tikai struodoj. Sovu dzeivi jī dzeivoj, cikom skaituos ejam iz dorbu. Tys ir jūs breivais laiks. Pa dīnu jī dzeivoj sovu dzeivi, a Alfa dasaver aukleitis.
Tys izskaidroj, parkū ni Alfa muotei, ni tāvam institutā nav sovu kabinetu voi pat dorba vītu. Parkū jim nav nikaidu dorba bīdru, parkū ite naīt draugi. Jūs dorbs ir ite. Ar Alfu.

Taids nūgurums. Kai maņ vyss ir apnics. Itei dzeive, kur mane nimoz nav. Ka varātu izslēgt. Hop, i mane nav. Vyss. cauri.
Nu, ka varātu tai – Alfs palīk, a mane nav. Jis dzeivoj sovu dzeivi. Suoc īt školā, dora blienis, īsaļūbej, mūkuos ar pubertati, izavuica par kū nabejs, struodoj, apjem sīvu, nūmierst piec sazyn cik godu.
A mane nav. Nav i vyss.

Ir jau tai breineigai vērtīs iz tuo vysa. Ļautīs spēlei. Spēlēt bārnu i cīši nasajaukt Alfa dzeivei pa vydu. Tok tys ar laiku apneikst. Myužeiguo bezdarbeiba, verūtīs, kai dzeivoj cyti.
Ka es koč šaļti varātu pabyut vīna. Es poša.
Es tok asu par vacu deļ ituo bārna. Maņ ir par daudz pīredzis. Es asu taids vacs nūjuots zyrgu dečs, a jī ar tū deči gryb apkluot moza bārna guļteņu.

Nazkod dūmuoju, kai ir byut Siamys dveinim. Ka iz vīnim placim divejis golvys.
Maņ ruodīs, niu es zynu. Siamys dveinim ir lobuok. Nivīnam koč nav šaubu, ka jī ir diveji cylvāki.
Jī navar aizbēgt vīns nu ūtra, iz jūs vyss pasauļs verās kai iz pasauļa breinuma. Tok jim vysmoz nav juosagloboj. Jī zyna vīns par ūtru. Jī var sarunuot sovā storpā – niu es tambureišu, a tu paskaiti gruomotu. Voi – niu es pakaseišu muguru i tod paiesšu ar myusu rūkom, a tu verīs. I tod tu dreiksteisi dzert čaju.
Maņ ir bais. Manī ir par daudz pīredzis i par daudz ironejis. Alfam juos navajag. Ari maņ taida Alfa navajag. Kas maņ nu juo. Kū es par jū zynu.

Ha! Es iedomājos, ka mani vecāki taču tagad ir sprukās! Viņu līgums joprojām ir spēkā. Es palasīju. Lai atkāptos, tur ir baigās problēmas. Tipa jāatmaksā no projekta līdzekļiem saņemtā alga, tajā skaitā sociālās iemakas. Beigās gan viņi dabūs smuku piķi, bet tas jau tikai būs.
Tagad viņi saņem algu, kurā ierēķināts inflācijas koeficients. Tas aprēķins gan bija baiss. Tur bija izrēķināts, ka viņiem mēnesī par savu algu jāspēj nopirkt tik un tik ruļļus atejas papīra, tik un tik bērnu pārtikas, dārzeņu, medikamentu, drēbju un citu lietu. Līdz pēdējai blusas ādai.
Par mammas žurnāliem un kosmētiku gan tur nebija ne runas. Neredzēju, ka būtu jāpērk tēta aliņi, zupas koncentrāti, zivju konservi. Viņi šmaucas.
Kāds idiots ir izdomājis, kā viņiem jādzīvo, kā jāaudzina mani, bet šie mēģina izlocīties. Nez, vai pastāv arī kaut kāda kontrole? Vai arī tās ir ģimenes iekšējās problēmas? Varbūt atkāpes no normas ir dzīve.
Vai man tur nav nekādas daļas?

Pusdienās bija mannas putra. Eda var nošauties, pakārties un augšāmcelties, bet viņai tā putra nekad nesanāks. Viņa cenšas par daudz. Vāra tik minūtes, cik vajadzīgs. Speciāli uzņem laiku. Pienu mēra ar glāzi. Sver mannu. Trīs karotes ievārījuma. Tik un tik kaloriju. Man patīk mammas nekontrolējamās zupas, kur viņa saliek visu. Es mīlu tēva alu, kas nav paredzēts plānā.
Idiote. Es verūs iz ituos auklis i dūmoju – naboga Alfs. Jam tys vyss ir pa nūpītnam. Jam juosasāst iz pūda pa stuņdem i juorauga kū ta dabuot nu seve uorā. Jam juoād obligati i tik, cik tei dura ir izvuoriejuse.
Monstrs. Eda nav normāla. Es tādu savam bērnam nelaistu klāt.
Tajā brīdī es atcerējos par savu bērnu. Jocīgi, ka nevarēju atcerēties ne viņa seju, ne augumu. Tikai smaržu. Viņa saldo smaržu, siltumu, viņa kustības manā klēpī. Viņa sīkās, bet spēcīgās rokas. Es neatceros viņa seju.

Īsadūmuoju. Es tok pat nazynu, kas es Alfam asu.
Pīdzeivuotuoja? Apakšīrneica? Siebrineica?

Maņ ruodīs, tī nazkas brīst. Alfa tāvs otkon atguoja ar pučem. Jis beja na sevī. Var redzēt, ka jam pateik Alfa mama. Kai sīvīte es saceitu, ka jis ir aprejs kuosi. Nasoku ni pīci, ka jis ir piļneigi i ar golim īsaļūbiejs. Ari jei nav vīnaldzeiga. Es pat saceitu, ka jei nabāg nu juo.
Breineigai.
Dīnasta romana modifikaceja – tikai dorba vīta cyta i omoti cyti. Jis nav prīšknīks, i jei nav sekretare. Jis nav šopers, i jei nav dispičere.
Jis ir veirs, i jei ir sīva. Gribieju sacēt – jis ir tāvs, i jei ir muote. Vīnam i tam pošam bārnam.
Beidzūt jī ir sasatykuši. Jei ir jaunova, jei ir ījāmuse nu svātuo gora. Tys ir, tys nimoz nav juos bārns. Jis ir apjiems jū par sīvu i guodoj par juos bārnu, partū ka instituts jam tai saceja.
Es asu instituta bārns. Muna saime sasatyka, kab mani izaudzynuotu. Instituts radēja munu saimi.
Mūsu dievs ir zinātne un institūts. Mēs esam dievs. Mēs radām. Mēs nezinām, ko mēs radām, bet mēs tomēr esam dievs.

Kur palika Jāzeps, kad Jēzus bija pieaudzis? Varbūt viņam beidzās darba līgums.
Kāpēc pie krusta bija atnākusi tikai Marija? Kāpēc Jēzus viņu tā arī nenosauca par māti?
Sieva. Marija bija tikai viena no sievām. Apzinīga darbiniece.
Kāpēc viņa vispār gāja pie krusta? Līgums taču jau sen bija cauri. Viņa vairs nebija māte.
Vai varbūt viņa bija pārāk pieķērusies savam darbam un vairs nevarēja iztikt bez Dieva projekta?

Viņi laikam mīlējas pa kluso.
Es gan neko neesmu ne dzirdējis, ne arī redzējis. Bet kaut kas nav tā. Viņi vakaros pazūd drīz pēc tam, kad ir nolikuši mani gulēt. Televizors gan skan, bet viņu abu tur nav. Es redzēju, biju aizgājis paskatīties. Un no rītiem viņi tagad ceļas reizē – pēdējā brīdī.
Parasti tētis bija augšā jau sazin cikos un ņēmās kaut ko pa virtuvi. Pēc tam strādāja pie datora. Nu ja, tas viņam varbūt bija vienīgais brīvais laiks. Un mamma piecēlās pašās beigās, kad jau bija jāskrien prom.
Tagad viņi abi no rītiem nav runājami. Kaut ko ēd, dzer, skrien. Eda parasti tad jau ir atnākusi un bolās. Man nepatīk.
Man šķiet, ka es beidzot mīlu savus vecākus – tādus, kādi viņi ir. Neizgulējušies, kašķīgi, aizpampuši, steigā pieskaras viens otram, satrūkstas.
Sasodīts. Kā es gribētu Maju! Maja vienīgā te būtu vietā. Eda ir kā sintētiska sojas šokolāde. Viņa nekūst, nenosmērē rokas, bet arī negaršo ne pēc kā.

Cik stypram ir juobyut jūs dorba leigumam, lai jī paturātu Alfu i tod, ka gadīnī pīdzims jūs eistais bārns. I kū jī tod dareis?
Izaliks, ka tai vajag? Audzēs obejus, kab vacuokū pazaudeitu piec puors godu, kod leigums beigsīs? Voi varbyut lauzs leigumu jau niu, zaudēs sovu montu, olgu i karjeru?
Cik viss ir interesanti. Žēl, ka tā ir mana vienīgā dzīve.

Ja viņi pazudīs līdz līguma beigu termiņam, es būšu nikns. Es neticēšu, ja viņi pēkšņi nomirs un es neredzēšu viņu līķus. Ja viņi vienkārši pazudīs – būs, būs un tad nebūs.
Bet vispār man ir zināmas aizdomas. Kad būs beidzies manu vecāku līgums, viņi nomirs – kā seriāla varoņi. Kāds cits atnāks un pateiks, ka ar viņiem ir cauri. Šaubos, ka viņi nopūlēsies ar bēru rīkošanu. Sešgadīga bērna dēļ nav vērts. Tas būs jau pēc nepilniem diviem gadiem. Pēc gada, astoņiem mēnešiem un divdesmit astoņām dienām.
Viņi nomirs, bet es palikšu dzīvot. Vai arī mani iemidzinās kā suni, kad es būšu izpētīts. Nu, kad tai institūtā izdomās, ka ar Alfu ir gana. Ka no manis vairs nebūs iespējams iegūt nekādu informāciju vai arī projekta turpināšana neatmaksāsies, tā potenciāls būs izsmelts – iegūtās informācijas apjoms, kvalitāte un potenciālā lietderība vairs neatsvērs ieguldīto līdzekļu apjomu.
Diez vai viņiem vajadzēs vecu Alfu. Kamēr es augu, tikmēr varbūt ir interesanti.
Varbūt mani nobāzīs kaut kādā pansionātā, lai vērotu, kādas slimības man attīstās, kā es novecoju. Varbūt viņiem ir vajadzīgs arī beigu cipars – cik lielu vecumu es esmu spējīgs sasniegt.
Stulbi, ka Emīlija jau ir pagalam. Viņiem nav, ar ko salīdzināt. Ja nu vienīgi ar pārējām kopijām. Brāļiem un māsām. Ha.
Stulbākais, ka es laikam esmu pieķēries. Mammai un tētim. Ka es laikam spēju mīlēt.

Neuzticies, neej klāt, nepielaid, neielaid, nepieskaries.
Vienaldzība kā glābiņš, kas paslēpj sevī un tur tādā kā cietoksnī, kurā nav ne logu, ne durvju. Ne iespējas atkāpties, ne piekāpties. Ne nolaist virvju kāpnes, ne uzlikt pontonu tiltu, ne padot roku.

Suop. Tikai var izalikt, ka suop tam ūtram.
Suop Emilejai, suop Alfam, nasuop nivīnam nu jūs.
Nazkaidys stulbys emocejis – ni to baile, ni to izmysums. Kaida besa piec.
Emileja izalīk, ka Alfam ir bais i jam gribīs mamys. Alfs izalīk, ka Emilejai ir žāl pazaudeituos dzeivis, kas vaira nanūtiks nikod, i smierts, kas da juos naatīs nikod. Nikod naapsegs ar malnu aizmiersteibys, klusuma i mīra deči.
Emileja mierdama nanūmiers. Pasaulī ir par daudz juos šyunu. Emileja ir sarauta gobol gobolūs, jei ir izkaiseita, saplāsta i izdrupynuota.
Emileja ir namiersteiga.

Viņi mani ir pārdevuši.
Viņi zināja, kam vajadzīgas manas šūnas, viņi jau tad zināja. Viņiem bija nolūks. Viņiem vajadzēja. Viņi atrada muļķi Emīliju – jaunu asistenti, kas gribēja būt piederīga institūtam. Viņi sapūta pīlītes. Emīlija noticēja. Viņa gribēja kalpot zinātnei, viņa gribēja tikai labu.
Bija vajadzīgas tikai dažas šūnas. Tās šūnas bija tikai nieks, viena maza mazītiņa Emīlijas daļa. Daudz vairāk viņa zaudēja, mazgājoties dušā un beržot savu miesu ar sūkli.
Vai viņa iedomājās, ka tās ir dzīvas šūnas. Ka tā ir viņa pati, kas tiek nodota eksperimentam.

Katra šūna bija Emīlija. Emīlija bija katrā šūnā. Izrādās, viņa nekur nepazuda.
Emīlija gāja pāri ielai. Viņa bija tā gājusi simtiem vai tūkstošiem reižu. Viņa redzēja mašīnas purnu sev blakus, viņa redzēja asfaltu – sīkāko asfalta grambu un negludumu. Tā uz asfaltu nekad neskatās, asfalts nekad nav tik tuvu. Mašīna viņu sabrauca, viņai bija bail, viņai sāpēja, pēc tam vairs nebija nekā, viņa bija mirusi.
Viņa palika dzīva, daļa viņas bija noglabāta kaut kur citur.
Viņa mirdama nenomira. Viņa vienkārši pārcēlās uz citu ķermeni.
Vai varbūt viņa tur būtu bijusi vienalga, jo viņa tur jau bija.

Viņi paņēma Emīliju un ielika mēģenē. Viņi ielika viņu mēģenē un gaidīja izdevīgu mirkli – kad viņa sāks vairoties un dalīties.
Tā noteikti nebija viņu ideja. Tam viņi bija par nabadzīgu. Institūtam nebūtu tik daudz naudas. Viņi nespētu pabeigt eksperimentu. Viņiem nebūtu naudas, ko maksāt maniem vecākiem.
Viņi pārdevās kaut kādai ārzemju firmai. Es redzēju zīmogu. Uz līguma veidlapas bija sveši zīmogi un emblēmas.
Viņi tikai pārdeva savu darbu. Emīlija taču bija mirusi.
Vai viņiem ienāca prātā, ka Emīlija ir dzīva – no sākuma mēģenē, tad svešā dzemdē, bet dzīva. Dzīvāka par dzīvu.

Tēti ielika slimnīcā. Es viņu vairs neredzēju. Viņš esot ļoti slims.
Prasīju mammai, ka gribu piezvanīt. Ka gribu pie tēta. Tajā brīdī sapratu, cik ļoti man viņa trūkst. Tētis ir daļa no Alfa. Ja tēta nav blakus, nav arī Alfa. Vai drīzāk, viņš ir Alfā, bet tā vieta sāp. Kā amputēts loceklis, kas tomēr turpina smelgt, jo atmiņās tas ir dzīvs.
Mamma mulsa un taisnojās. Tētim tagad ir ļoti slikti, viņš nevar runāt. Bet būs labāk. Tētis atkal paliks vesels, un mēs noteikti brauksim uz zoodārzu pie pērtiķīšiem.
Man riebjas mērkaķi.
Man riebjas rūķi.
Man riebjas visi tie it kā cilvēki, kas nav cilvēki.

Nepavaicāju, vai būs arī bēres. Bērni tā nevaicā. Alfs taču nekad nav bijis nevienās bērēs. Viņš nezina, kas ir nāve. Kā lai viņš zinātu, ja viņam ir tikai mamma, tētis  un aukles, kas nāk un iet. Varbūt nāve arī tā – nāk un iet. Te viena dzīve, te atkal cita.
Viņa bija raudājusi. Viņai laikam tomēr patika tas puisis.
Viņi ir lauzuši mana tēva darba līgumu. Viņš ir kaut ko sajaucis. Viņš pārkāpa noteikumus. Viņš seksuāli uzmācās savai kolēģei. Viņam sajuka privātās un darba attiecības. Viņu pieķēra. Es ceru, ka pieķēra. Ceru, ka viņa viņu nenosūdzēja darba devējam. Vai ka tā vismaz bija Eda, nevis mana mamma. Tas būtu pārāk briesmīgi. Bildēs taču viņa bija tik skaista. Pie tā ugunskura tajā vakarā pirms dažiem gadiem. Viņa ir jauka.
Tam puišam napasaveice. Jam niule byus problemys ar naudu.
Voi jam byus žāl Alfa. Voi jam kod nabejs pītryuks sovys viltuotuos saimis: sova narikteiguo bārna i sovys meiluos sīvenis.

Pieški saprotu – nikas vaira nabyus tai.
Vysu vaira es grybātu, kab byutu pa vacam. Maja, mama i tēte. Lai jis mani pajem kliepī. Lai es jam asu mozais puiseits. Lai jis maņ skaita par luoceiti Pūku i izlaiž švakuos vītys.
Jam tok es beju bārns.

Mēs ar mammu pagājām garām sargam. Viņai somiņā bija mana apliecība. Mēs uzbraucām ar liftu augšā un atvērām stikla durvis. Durvis mazliet sīca, kad mamma tur ielika apliecību. Viņa satvēra rokturi, nospieda, mēs iegājām. Es pazinu zaļo apliecības krāsu un formātu.
Mes aizguojom iz atpyutys ustobu. Kopeja automatu jī beja nūmainiejuši. Ari mebelis pa daļai beja jaunys. Meiksts divans. Es īsasādu divanā. Beja nazkai jūceigi sēdēt iz sorkonuo divana, es jutu meikstu audumu, tī beja porolons. Tys ak jau beja pierkts par Emilejis eksperimenta naudu.
Munys kuojis nasasnīdze da zemis. Alfs vēļ ir tik mozeņš. Divans vēļ ir tik jauns.

Es pazinu savu profesoru. Viņš stāvēja pie loga, viņš bija ar muguru, tad pagriezās. Man šķiet, ka mazo puiku sev aiz muguras viņš nemaz nepamanīja. Pagriezās, runādams kaut ko, un aizgāja.
Jis ir palics tukluoks, jam ir lobys drēbis. Profesoram dzeive ir izadavuse.
Par Emīliju laikam samaksāja labi. Par to, ko viņi izdarīja ar savu māsu.

Mēs tonedēļ pēc izlaiduma tā arī neaizgājām pusdienās. Profesoram bija daudz darba, viņš ēda turpat darbā. Un tad jau bija par vēlu. Emīlija bija beigta.
Es vierūs i dūmuoju. Profesors zynuoja par projektu, par uorzemu naudu. Zynuoja, ka jī nu Emilejis iztaiseis nazkū cytu. Jis jau tod zynuoja, ka tys nasabeigs tik vīnkuorši. Ka embreji natiks iznycynuoti puors dīnu piec aizamesšonys, kai tyka sūleits glupai meitinei. Ka jī tiks īlykti dzemdēs.

Jis tūreiz runuoja ar mani, smaidēja, vērēs acīs. Jis beja lobs draugs i kolega. Jis beja kai vysod. Juo studenti guoja iz munim seminarim.
Es beju juo jaunuokuo kolega. Es beju naiva meitine, maņ beja pyrmais zynuotnisks grāds, maņ beja studenti. Maņ beja sova dorba vīta. Maņ beja nuokūtne.
Viņam ir plika galva. Pašā augšā reti mati, cauri spīd āda. Jam iz golvys viersa matās plyks plešs.
Alfs to nevar ieraudzīt, viņš ir par īsu. Tū zynu es, Emileja.

Es nūkuopu nu divana, daguoju da kabineta stykla durovu i vierūs iz profesora, cikom jis sēdēja aiz sova golda i cyluoja nazkaidus papeirus. Jis beja vaineigs pi vysa. Jis aizsuoce apli, jis pajēme Emileju, jis sadalēja juos mīsu, jis jū izaudzēja, jis ļuove jai augt.
Jis nazynuoja, kū jis dora. Jis breineigi zynuoja, kū jis dora.
Jis tik nazynuoja, ar kū tys beigsīs.

Es vierūs i dūmuoju. Es varātu daīt jam kluot i sovā bārna bolsā latgaliski pasaceit, ka Emileja jam ir pīdavuse.
I vēļ es jam grybātu pasaceit, ka jai nu juo nikuo navajag. Jei tikai gryb nūmiert. Jei gryb atrast myužeigū mīru. Jei gryb tikt breiva nu myužeiguos dzeivis kaida sveša cylvāka mīsā. Jei gryb, kab eksperimentu atzeitu par izaguozušu. Kab anuleitu rezultatus, kab izlyktu jam tabu.
Dūdit maņ svātu mīru. Atlaidit maņ munus poruodus, kai es atlaišu sovim poruodnīkim. Pasorgojit mani nu eļnis guņs.

Viņi tad nogalinātu arī Alfu. Viņš ir daļa no eksperimenta.
Cikom jis ir dzeivs, nikas nabyus beidzīs. Jis ir radeits dzeivuošonai, a es grybu juo nuovi. Es grybu sovu atpesteišonu par kaida cyta asni.
Jam ir juoizpierk muni grāki. Jam ir juomierst Emilejis vītā, kab es tyktu breiva nu seve i nu sova grāka.

Es beju tū suokuse, es beju pīkrytuse īdūt jim sovys šyunys – vīnkuorši jūka piec. Es tok dūmuoju par sovu nuokūtni. Es gribieju struoduot institutā, maņ vajadzēja profesora atbolsta. Varbyut bez juo atbolsta Emilejai nikod nabyutu saguojs pabeigt školu tik labi i tikt pi tik loba dorba. Jei tok nikuo najādz nu dzeivis.
Man pat nevajadzēja pārgulēt ar profesoru. Man nebija jākļūst par zinātnes mauku. Viņi radīja jaunu dzīvību no manis, bezvainīgas jaunavas. Mēģenē es ieņēmu no svētā gara. Tur nebija neviena vīrieša.
Stop. Es neesmu Alfs. Alfs nav Emīlija. Viņam nav Y hromosomas, ja viņš ir viņa. Ja viņa ir viņa, viņa nav viņš.
Vai viņš ir konstruēts. Vai viņš ir.

Niu es grybātu tū pabeigt. Varbyut maņ ir taidys tīseibys.
Man ir tiesības mirt, tāpēc man ir jānogalina Alfs.  Ja Alfa šeit patiesībā nav. Ja tā ir tikai viņu izdomāta doma, ka tas ir Alfs, man ir tiesības. Te esmu tikai es.

Es attaisieju durovys, pīsacāluse iz pierstu golu, i īguoju kabinetā. Zam kuoju linolejs, maņ ir zylys uodys kūrpis ar boltu gumejis zūli. Čeikst.
Profesors pacēle golvu nu sovu papeiru, nūsavēre. Taipat jis byutu nūsaviers iz sevkura bārna, kas byutu īguojs juo kabinetā. Ka jis kuo naapguož. Nasasyt. Nasaplieš. Jam ir nūgurušys acs, jis daudz struodoj.
Es daguoju pi juo golda. Jis vērēs iz mane. Jis laikom ir muns tāvs. Voi varbyut Dīvs. Jis mani sataisēja.
Veirīts nūlyka molā papeirus i ar vysu krāslu atbrauce nūst nu golda. Es redzieju, ka jam ir apnics tys vyss. Papeiru kolni, projekti, atskaitis. Es redzieju tikai cylvāku, kas beja nūgurs nu garys dorba nedelis. Jis vērēs iz Alfa, smaidēja jam, deve sovu pildspolvu. Es redzieju pavacu veirīti, kas smaida bārnam.
Te es beju. Dzeivs bārns. Rezultats.

Es īaudzieju sovu krušku. Jis pat beja pamets skapī munu krušku. Ar dzaltonom biteitem i pučem. Atguoduoju, kai es jū pierku. Piec dorba.
Glupuo Emileja. Suocūt dorbu institutā, jei beja veikalā nūpierkuse krušku.
Es atguoduoju, kai es tī stuovieju, uorā snyga slapnis snīgs, beju beigusēs pyrmuo dorba nedeļa, beja pīktdīnis vokors, es stuovieju veikalā i vierūs iz kruškys. Es nazynu, parkū pajiemu taišni itū. Laikam deļtuo, ka snyga tys snīgs, ka veikalā pi durovu beja pakluota lupota, kurā syucēs vydā guojieju sanastuo snīga iudiņs.
Es atguodoju, kai ūde tys mitrais i kiustūšais snīgs. Es tok tī beju.

Veirīšam pasaruodēja, ka maņ gribīs dzert. Jis vaicuoja, voi grybu pasadzert.
Ka mozs bārns verās iz kruškys, jis gryb dzert. Tai tam byutu juobyut. Lelī tai dūmoj. Es muovu ar golvu. Lai tai byutu.
Jis izguoja pa durovom, jis ak jau guoja iz iudiņa automatu.
Maņ beja laiks. Es juo kabinetā beju vīna. Tik tys jau nikuo namaina.

Es gribu pie mammas. Mammas nav. Viņa ir kaut kur prom.
Onkulis aizgāja pēc ūdens. Viņam ir krūze.
Es gribu mammu. Kur ir mamma?

Es izguoju pa durovom i guoju pa koridoru.
Tys ir normalai. Mozi bārni var aizkleist. Jī meklej mamys. Byutu jūceiguok, ka es byutu palics pi tuo svešuo veča. Mozs bārns tik ilgi nasēd iz vītys. Mozs bārns, kam naseņ atjēme tēti.
Es zynuoju, kur vad itī koridori, kas byus aiz styura. Es zynuoju, kas ir aiz durovu. Es te beju staiguojuse godim ilgi.

Atlaid mums myusu porodus, kai mes atlaižam sovim porodnīkim. Atlaid maņ, kai es atlaižu profesoram. Jis nazynuoja, kū jis dora. Jis nazynuoja, ka Emileja paliks dzeiva. Jis cerēja dabuot bārnu. Jis nazynuoja, ka dabuos vacu sīvīti moza bārna mīsā. Jis gribēja sataiseit puiku nu sīvīšu genu. Jam nazkas sajuka. Jis pīdzyma i palyka dzeivs, tikai tys nabeja puika.
Es asu tik vaca. Tik vaca, cik Emileja nikod nabeja bejuse. Vaca kai pasauļs. Pīkususe da smierts. Dūdit maņ mīru. Dūdit maņ sovu mīru.

Atlaid munus grākus, partū ka es nazynuoju, kū es doru.
Atlaid munys struopis, partū ka es nagribieju nikuo ļauna.
Es nazynuoju, ka tys tai beigsīs. Es dūmuoju, ka jī tikai pasaspēlēs. Es dūmuoju, ka jī pajims daļu nu mane, ka jī ļaus daleitīs šyunom i ļaus jom miert.
Es nazynuoju, ka tys aizīs tik tuoli.

Vilcienā viņi skatījās uz mani. Man likās, ka tūlīt kāds no pieaugušajiem saņems mani aiz rokas un vedīs uz policiju.
Es biju par mazu, lai kaut kur brauktu viena pati. Viens pats – es taču esmu puika. Izlikos, ka daru to neskaitāmas reizes. Skatījos pa logu, nošņaucos. Piecēlos īstajā pieturā un izkāpu. Neviens pat neatskatījās.
Ja varētu, es aizietu pie tēta. Pieķertos viņam pie rokas un visu izstāstīttu. Tētis ir liels un stiprs, viņš pats lemj savu dzīvi, viņš ir prom. Viņš zinātu, kā mani pasargāt.
Kur tad lai es meklētu savu tēti. Es zinu tikai viņa vārdu.

Starp kokiem es ieraudzīju sievieti.
Tei beja muna mama. Jei nazkū kušņuoja pa zemi, lasēja, gruobe ar gruobekli, kuortuoja. Es jū pazynu par reizis. Piec auguma. Piec gaitys. Piec vysa.
Cik vaca jei beja!
Es vierūs iz juos i naticieju. Kur ir palics laiks? Kur es asu bejuse? Kas pa tū laiku ir nūtics ar munu mamu?
Kas pa tū laiku ir nūtics ar munu dālu? Kaids jis ir?
Jis stuovēja ar pučem rūkuos. Piec šaļts jis sagruobe snīgu sauvē, svīde nazkur. Ar zuoboku syta prīdis sakni, lasēja nazkaidus akmisteņus.
Jis nastuovēja mīrā a ni. Jis beja jis. Jis beja bārns.

Jei beja atguojuse iz kopim i nazkū darēja. Jei pajēme nu puikys pučis i īlyka vāzē. Ar gruobekli nūgruobe smiļkti, nūsavēre iz vysa i aizguoja. Jūceigi.
Tam beja juobyut munam kopam.
Tāva deļ jei tai nasajimtu. Nu papa smierts ir puorguojuši jau vaira kai desmit godu. Pa tū laiku cylvāks aizamierst. Juo kopu īguodoj iz kopusvātku, iz Dvieseļdīnys, juo dzimšonys i smierts dīnā. Nu labi, varbyut i kuozu dīnā.
Mama nūsavēre iz sakūptuo kopa i guoja paceļu. Puika jai beja pi rūkys. Es suoču īt mudruok, tok nadadzynu. Es i nagribieju dadzeit. Jis guoja jai pi rūkys, muns dāls, jis nazkū stuostēja i vys vērēs iz juos. Jam beja pagari gaiši moti, taidi palāki. Kai Arņam. Leida nu capuris uorā. Jis smējēs.vJis ir normals. Es jū dzemdieju, kod maņ beja divdesmit godu. Divdesmit godu, pīci mieneši i divpadsmit dīnu. Arņs pagaisa dreiž piec tam. Jis beja paleidziejs sagaideit bārna i tod pagaisa nu munys dzeivis. Jam palyka bais nu atbiļdeibys. Voi pošam nu sovys dzeivis.
Muns dāls ir par kaidu godu vacuoks nakai es.

Es vierūs, kai jī obeji aizīt nu kopu. Snīgā palyka pādi. Tymsi pādi tikkū izsnygušajā meikstajā i jau kust suokušajā snīgā. Snīga druponys nasasagulušys, meikstys stuov. Puorsla iz puorslys, mitrumā sasalej, gulstās kūpā. Tī apakšā ir meiksta zeme.
Muna mama ar lelom kūrpu zūlem. Muns dāls ar mozim zuobacenim.
Juo pāds ir taids pats kai muns. Es dalyku sovu kuoju pi juo pāda. Myusim ir gondreiž vīns izmārs. Mes asam gondreiž vīns i tys pats. Jis ir eists.

Stuovieju pi sova kopa i vierūs.
Emīlija.
Muna mama iz kopa beja pīrakstiejuse latvyski, koč tai nikod mane nasauce. Mes nikod nabejom runuojušys latvyski. Taipat kai krīvyski voi angliski. Deļkuo maņ ar sovu muoti byutu juorunoj cytā volūdā.
Iz muna kopa jei munu vuordu beja pīrakstiejuse taipat kai vysūs dokumentūs. Emīlija.
Ka beju moza, mama mani sauce par Emi. Sēdēja iz guļtenis molys i runuoja ar sovu mozū Emi. Pogolmā es jai beju Emileja. Jei nūsastuoja iz gaņku i skaļā bolsā sauce par vysu pogolmu: Emilej! Vysim cytim es ari beju Emileja. Ar laiku ari sovai muotei. Ar laiku mes nūglobuojom eistū vuordu dzili sevī. Emi myužam palyka manī, a mani sauce par Emileju. Papeirūs i školā es beju Emīlija. Tik daudz cylvāku, vīns myužs.
Tik mama pa šaļtei atguodynuoja, kai mani bierneibā saukuse par Emi. Tys beja myusu nūslāpums.

Jei aizguoja, i es nūsavieru pakaļ. Alfam nabeja nikaidys dalis par tū svešū sīvīti.
Jis ir mozs puika, kura niu vysur meklej. Varbyut pat policeja. Jam naļaus pagaist. Jis ir beistams. Jis nav seve piec, jis ir dale nu cytu cylvāku plana. Jis ir eksperiments. Jis napīder sev.

Es nemaz neeksistēju. Tas ienāca man prātā pēkšņi, skatoties, kā aiziet sieviete ar bērnu, un es sapratu savu bezizeju. Es nekad tā nekur nevarēšu aiziet.
Es esmu daļa no viņu projekta. Katrs mans solis tiek pētīts un analizēts.
Manis nav. Par mani nevienam nav ne jausmas. Te, uz ielas un svešajos kapos, esmu tikai tāpēc, ka viņi līdz šam nav spējuši iedomāties mani aizejam. Viņi nezināja, ka esmu spējīgs bēgt.
Es te eju. Es pieņemu lēmumu, kur iet un kur nogriezties. Pieaugušie mani ir izlaiduši no savām rokām un uz mirkli pazaudējuši savu varu. Es pats dzīvoju savu dzīvi. Es varu iet pa kreisi vai pa labi. Noliekties. Saņemt rokās mīksto sniegu, saspiest, mest.

Sveša sieviete. Viņa tikko ir apkopusi kapus. Viņa noslauka grābekli un sakarsusi noskatās uz visu. Viņa ir centusies sagrābt kaut kādus zarus, lapas. Ap grābekli apķepis sniegs. Par spīti svaigajam sniegam, viņa ar grābekli ir mēģinājusi piegludināt smiltis. Sniegs tūlīt nokusīs. Zeme nav sasalusi. Tomēr viņai ir bijis svarīgi sagrābt jau tagad.
Puika noskatās. Kaut kāds svešs puika zaļā neilona jakā. Viņš mīdās no kājas uz kāju, paņem kaut kādus zarus. Viņš rokās tur puķes un dīdās. Viņš liek sniegā pēdas, ar purnu biksta zemi. Kad sieviete visu ir sagrābusi, viņa no tā puikas  paņem  puķes un ieliek vāzē.
Viņi aiziet. Puika pie tās sievietes rokas ir drusku vecāks par mani.
Emīlija. Kaut kāda Emīlija. Viņa ir mirusi neilgi pirms manas dzimšanas.

Kai Emileja es varātu nūsaglobuot nu jūs. Varbyut es izdūmuotu, kai izsprukt nu jūs teiklu. Piļsātā ir daudz vysaidu caurumu, kur mani nivīns namaklātu. Ir tik daudz cytu piļsātu. Pasauļs ir lels. Jimā gona vītys vysaidim.
Kai Alfam maņ nav izejis. Jis ir mozs bārns, kurs nikod nav dzeivuojs iz īlys. Jis nikod nav dzeivuojs sovu dzeivi.

Es stuovu pi sova kopa. Maņ ir četri godi, i mane vysur meklej.
Mani visur meklē. Es neesmu labs zēns. Emīlijas manī ir pārāk daudz.
Emilejis Alfā ir vaira nakai tī zam zemis.

Sāk piesalt. Sniegs palicis sauss. Pirmīt tas krita lielām salipušām lēkšķēm, Alfa jakai ir samirkuši pleci, viņš stāv, sabāzis kabatās rokas.
Aizdun vilciens. Pamazām sāk krēslot, aukstums pieņemas. Sniegā var redzēt atspīdam sarkanas gaismas. Uz mīkstās rudens zemes sniegs turas balts, uz asfalta izkūst un tek sīkām strūkliņām. Ar laiku sasals arī tas.
Lēnām krītot, sniegpārslas apsedz zemi. Pa vienai vien. Mazas mazītiņas. Mazi sniegpārslu krustiņi. Tik viegli, ka, krītot pret zemi, nesalūzt.
Kopi krystu krystim. Tys pi tuo. Malni krysti boltā zemē. Ite beidzīs jūs ceļš, ite jī īvylka krystu. Ite ir beigys. Ite nikas nasabeidz. Nuove ir tikai pītura. Viļcīņs īt ari tuoļuok.
Kopi izšyuti malnā krystdyurīnī. Dekorativi. Izaver šmuki. Regulari salykti kristeni – ite ir jis i jis, i jis. Jis i jei, jis i Emileja.

Tas ir kaut kā jocīgi – tās atvadas. It kā dzīvi varētu nogriezt kā kādu striķi. Aizguojuse nu sova kopa, es tok puorstuotu byut es poša.
Emileja ir myruse. Emileja ir myužam dzeiva. Jei ir dzeiva tik ilgi, cikom dzeivoj koč vīna nu juos kopeju vai kopejis kopeju, vīna nu juos tyukstūšom daļu.
Emileja ir nūkopeita. Jei paliks myužam dzeiva kaidā nu arhiva dokumentu mapem – kai A4 formata lopa storp cytim dokumentim. Kai myužeiga līceiba par nūtykumim, kū atguodoj tikai jei poša. Kū vaira kopeju, tū Emilejai gryušuok miert. Tū Emilejai garuoks laiks.
Kai vacu vacuos nazyn kura godu symta vuordineicys eksemplars bibliotekā, kai internetā īlykta pyrmuo gramatika, kai senejuos gruomotys faksimilizdavums – kopeja nūkopeita nazcik reižu i palaista pasaulī. Niule jau vaira naiznycynuot – vysod kur nabejs atsarass kaida nūdrukavuota lopa.

Stulbākais, ka es tur neko nevaru darīt. Es esmu pakļauta. Es esmu tur iekšā.
Man ir tikai viena iespēja: es varu izlikties, ka es esmu Alfs. Tas dzīvi dara daudz vienkāršāku. Tas paver bezgalības robežas, tas atļauj dzīvot. Tas paver iespēju eksistēt vēl daudzas un daudzas reizes.
Ja nu viņi sadala arī Alfu. Ja nu viņi sadala arī to, kas sanācis no Alfa.
Ja jau viņi nokopēja mani, ja nu viņi kopēs Alfu, ja nu viņi nokopēs arī Alfa kopijas.
Ja nu mēs beigās būsim vesels lērums, kas dzīvos vienā miesā. Ja nu dvēselēm nekad nebūs miera, jo tās ir piesietas kārtējai dzīvošanai kārtējā miesā, kas atkal un atkal sāk dzīvības riņķi, radusies ne sevis, bet viņu iedomas dēļ.
Jo viņiem tā gribējās. Jo viņiem bija interesanti. Jo būt Dievam ir tik aizraujoši.

Netālu ir iela. Mašīnu dūkoņa, riepas, motori.
Krēslo. Uz nakti sāk piesalt, un Alfam ir auksti. Sniegs skrapst zem viņa kājām. Viņam ir slapjas kājas. Viņš kāpj pa trepēm. Viņš skatās uz pilsētu no augšas, no gaisa tilta, kas ved pāri mašīnu pilnai pilsētas ielai.

Es redzu debesu malu, kur sastājušies tumši sniega mākoņi. Saulrietā spīd sarkanām malām. Es redzu katedrāles torņus. Milzīgas velves, krēsla, vīraks. Zem kājām skan flīzes. Koka soli. Pustumsā iegrimis altāris, kur spīd mūžīgā Dieva acs. Maza lampiņa, kam kāds pa laikam pielej eļļu, lai tā neizdzistu.
Vai tad, ja nebūtu eļļas, beigtos arī ticība? Vai varbūt tad tā degtu tikai no Dieva gaismas?
Kurā mirklī Dievs pārstāja būt viņš pats un kurā mirklī cilvēki sāka spēlēt Dievu.

Es eju. Svaigi snigušajā sniegā paliek pēdas. Tumšas mitruma piesūkušās bērna pēdas, kas šonakt sasals. Pudeles, maisiņi, kaut kādas lupatas. Plastmasa, stikli, papīrs. Te ir bijis tik daudz cilvēku, šī zeme nav neskarta.
Pa dzelzceļa uzbērumu garām triecas vilcieni. Zelta tārpi tumsā. Svešo ļaužu dzīves triecas man garām veseliem zeltītiem murskuļiem, veselām strīpām. Viņi mani nemaz neredz tumsā. Viņiem es neeksistēju, un man vienalga par viņiem.
Notiekošais ir tikai mirkļu kakafonija smadzenēs, raibu sajūtu virtenes. Kaut kas paliks pāri. Tās būs atmiņas.

Vientulība ir bezgalīga. Tikai vientulība ir bezgalīga.
Laikam nav varas pār mani, kad es domāju. Es esmu ārpus ķermeņa, laika un telpas. Es esmu doma pati par sevi.
Es nebeigšos nekad, jo vienmēr sākšos atkal no gala – atkal jaunā domā, idejā. Es atkal sevi izdomāšu.
Vientulība ir izmisums. Vientulība ir dzīve.
Mūžīgi mūžos. Atkal no gala. No gala. No gala.

Nobeiguma nav. Ir tikai bezgalīgi daudz sākumu, kas paveras priekšā kā dzīslojuma tīkls – ej pa kuru ceļu iedams, visur paveras jauni ceļi.
Dzelzceļa sliedes sadalās un apvienojas. Tā ir kaut kāda sistēma, par kuru man nav daļas.
Es asu dzeiva, es asu sylta. Maņ ir kuojis, es eimu. Maņ nav nikaidys dalis par slīdem, maņ nav dzeļža ritiņu.
Es varu izvēlēties jebko. Es esmu brīva. Es varu izvēlēties jebkuru no šiem ceļiem. Iet pa gulšņiem un cerēt, ka no aizmugures neiet vilciens.
Gulšņi ir pārāk tālu, lai pieaudzis cilvēks varētu spert soli uz katra otrā no tiem. Tie ir pārāk tuvu, lai pieaudzis cilvēks uzkāptu uz katra.
Es eju, kājas liekot iz katra gulšņa.
Alfs ir tik mozs.

Sarežģītas lietas ir jāvienkāršo, tās anulējot.
Nespēja izvēlēties ir izvēles beigas.
Lai tiktu uz priekšu, ir jāizvēlas ceļš.

Es nekad nebūšu Emīlija. Es nikod nabyušu tikai Alfs.
Maņ ir juoatsagrīž pi jūs i juorauga spēlēt leidza. Jī nadreikst atrast mani natuoli nu Emilejis kopa, jī saprostu par daudz. Jī atjimtu Alfam pādejū druponu nu juo bierneibys.
Izlikšanās ir glābiņš. Tei ir vīneiguo vareiba dzeivuot.

Nekas jau nenotiks. Faktiski viss jau ir beidzies.

Kai sīvīte es Alfu iznycynuošu.
Kā bērns es gribu dzīvot.

1994.-2009.

naktineica.lv

Sergeja Kozlova "Ezeits myglā"

Sergeja Kozlova “Ezeits myglā”

muns tulkuojums latgaliski nu krīvu volūdys.

dzismis_aile

Ezeits myglā

Treisdesmit ūdeņu izskrēja pļovā i suoce spēlēt iz sovu smolkūs, spīdzūšūs vijūleišu.
Mieness izleida nu padebešu i smaideidams aizmuove pa dabasim.
– Mmmū!… – aiz upis nūsapyute gūvs. Aizarēja suņs, i pa stidzeņu aizskrēja četrudesmit mienesneicys začeišu.
Iz upis pasacēle mygla, i biedeigs bolts zyrgs īsleiga jimā da kryušu, i niule ruodējēs – lela bolta raudive maun pa myglu i sprausluodama vys nūlīc jimā golvu.
Ezeits sēdēja iz kaļneņa zam prīdis i vērēs iz mienesneicys gaismys apspeidātuos līknis, kas sleika myglā.
Beja tik breineigai, ka jis pa šaļtei nūtreisēja: voi tys vyss jam gadīnī nasaruoda sapynā?
A ūdeni napīkuse spēlēt iz sovu vijūleišu, mienesneicys začeiši doncuoja, a suņs gauduoja.
– Pastuosteišu, naticēs! – padūmuoja Ezeits i suoce vērtīs vēļ viereiguok, kab atguoduotu ituo vysa skaistuma, da pādejuos zuoleitis.
– Redz, i zvaigzne nūkryta, – jis īsavēre, – zuole nūsalīce pa kreisi, nu egleitis palykuse vīna viersyune, i niu jei maun sūpluok zyrgam… A interesnai, – dūmuoja Ezeits, – ka zyrgs liksīs gulēt, jis nanūsleiks myglā?
Jis pamazeņam suoce laistīs nu kolna, kab tyktu myglā i pasavārtu, kai ir tī vydā.
– Redz, – saceja Ezeits. – Nikuo navar redzēt. I depis navar redzēt. Zyrgs! – jis pasauce. Tok zyrgs nikuo nasaceja.
– Kur že palyka zyrgs? – padūmuoja Ezeits. I bryda taišni. Vysapleik beja kluss, tymss i slapnis, tik augšā nu viersa sluobai laistējēs vokora bluozme.
Bryda jis ilgi ilgi i pieški sajuta, ka zemis zam juo nav i jis nazkur kreit. – Plunkš!…
– Asu upē, – saprota Ezeits, až nūsaļs nu bailis. I suoce sistīs ar depem iz vysom pusem.
Kod jis izmuove iz iudiņa, beja tikpat tymss kai da tuo i Ezeits pat nazynuoja, kur ir krosts.
– Lai upe poša mani nas! – jis nūsprīde.
Nūsapyute tik dzili, cik varēja, i jū suoce nest iz leju pa straumei.
Upe šveikstēja ap akmistenim, burbulēja vierputēs, i Ezeits sajuta, ka ir vysā puormiercs i dreiži nūsleiks.
Pieški nazkas dasadyure pi juo pakalejuos depis.
– Atlaidit, – nazkas īsarunuoja bez bolsa, – kas jius esit i kai tykot ite?
– Es asu Ezeits, – taipat bez skanis atsaceja Ezeits. – Es īkrytu upē.
– Tod siestit maņ iz mugurys, – bez bolsa nūsaceja nazkas. – Es nūvesšu jiusu da krosta.
Ezeits izasāda iz nazkuo šauruos mugurys i par minotu jau beja krostā.
– Paļdis! – jis pasaceja bolsā.
– Nav par kū! – bez skanis nūsaceja nazkas, kuo Ezeits daža naredzēja, i pagaisa viļņūs.
– Ot tev i stuosts… – nūsapurynuodams dūmuoja pi seve Ezeits. – Voi ta kaids nūticēs?!
I aizakiuluoja myglā.

dzismis_aile

Zuolis rudiņa dzīsme

Skanis i bolsi

– Pa pusmīgam, Luoceit, var īsadūmuot vysakuo, kuo tik gribi, i vyss, kū tu īsadūmuosi, byus kai dzeivs. I tod ta…
– Nu!
– Tod ta…
– Nu runoj že!
– I tod ta… dzieržamys skanis i bolsi. – Ezeits vērēs iz Luoceiša ar lelom opolom acim, dūmuot, ka itamā šaļtī, vot taišni niule, byutu īsadūmuojs par kū ta taidu, par pošu svareiguokū.
– I kū tu dzierdieji? – kluseņom nūšveikstēja Luoceits.
– Šudiņ?
– Aha.
– Žubeiti, – saceja Ezeits.
– A vakar?
– Vardivi.
– A kū jei saceja?
– Jei dzīduoja. – I Ezeits aiztaisēja acs.
– Tu jū dzierdi i niu?
– Dzieržu, – saceja Ezeits ar aiztaiseitom acim.
– Es ari aiztaiseišu acs. – Luoceits aiztaiseja acs i nūsastuoja tiuļuok Ezeišam, kab lobuok dzierdeitu.
– Dzierdi? – vaicuoja Ezeits.
– Nā, – saceja Luoceits
– Laidīs mīgā.
– Tod vajag atsaguļt zemē, – saceja Luoceits. I nūsagula.
– A es pi teve. – Ezeits atsasāda sūpluok. – Tu tik īsadūmoj: jei sēd i dzīd.
– Īsadūmuoju.
– A niu… Dzierdi? – I Ezeits kai dirigeidams suoce maut ar depi. – Aizdzīduoja!
– Nadzieržu, – saceja Luoceits. – Sēd, acs izbūzuse, i klusej.
– Parunoj ar jū, – saceja Ezeits. – Dagrīz viereibys.
– Kai?
– Soki: “Mes ar Ezeiti atguojom nu tuolejuo meža iz jiusu koncertu”.
Luoceits kustynuoja lyupys.
– Pasaceju.
– Nu?
– Klusej.
– Pagaidi, – saceja Ezeits. – Lobuok tu siest, a es nūsaguļšu. Taaai. – I jis, bubynuodams nazkū, īsakuortuoja sūpluok Luoceišam zuolē.
A dīna īsyla, i gars, slaids rudiņs muove prīdēs i grīzēs kreitūšuos lopuos.
Luoceits jau seņ beja attaisiejs acs i niu vērēs iz dzaltonbryunūs kūku, iz vieja, kas saruove grumbuos pļančku, a Ezeits vys ņūrdēja i kluseņom runuoja, gulādams sūpluok zuolē.
– Dzierdi, Ezeit, – saceja Luoceits, – deļkuo myusim itei vardive, kuo? Īsim, salaseisim sieņu, izcepsim! A maņ deļ teve ir nūglobuots uobeleits.
– Nā, – ocu naattaisiejs vaļā, saceja Ezeits. – Jei aizdzīduos.
– Nu i, aizdzīduos. Tolks to kaids?
– Ek tu! – saceja Ezeits. – Sieņtenis! Uobeleiši!.. Kab tu zynuojs, kai tys ir – ituos skanis i bolsi!

Ka tu nūgloboj sauli, maņ palīk biedeigai

Viers kolna ir mygla i ružovi oranži atspeidumi. Cauru dīnu leja leits, tod nūstuoja, izleida saule, aizguoja aiz kolna, i niu kolns palyka taids.
Beja cīši šmukai, tai šmukai, ka Ezeits ar Luoceiti tik vērēs i vīns ūtram nikuo nasaceja.
A kolns vysu laiku mainējēs: oranžais aizguoja pa kreisi, ružovais – pa labi, a gaiši zylais tyka tymsi zyls i palyka augšā.
Ezeišam i Luoceišam jau seņ patyka itei spēle: aiztaisi acs, a kod atpliessi, vyss jau cytaižuok.
– Taisi mudruok vaļā, – šveikstēja Ezeits. – Cīši breineigai!
Niu oranžais beja izteciejs šaurā dzeislā puori vysam kolnam, a ružovais i gaiši zylais vysā pagaiss.
Mygla beja tī augšuok, a pats kolns beja kai apteits ar oranžu baņti.
Jī otkon dataisēja acs, i, kod piec vīnys šaļtenis attaisēja, vyss otkon beja puorsamainiejs.
Oranžais myrguoja vītvītom nu kreisuos i lobuos pusis, ružovais pieški pasaruodēja pa labi, ružovi zylais beja pagaiss, a kolns vyss beja palics taids tymss, svineigs, i nu juo vīnkuorši navarēja nūlaist ocu, Ezeits i Luoceits otkon dataisēja i attaisēja acs: kolns beja mīreigs, taids kai myglā, ar vīglu ružovu atbluozmi nu lobuos pusis, tok jī napaspēja ni ocu aiztaiseit, kai itei bluozme jau beja pagaisuse.
Iz Ezeiša i Luoceiša vērēs kolns – īsatiņs myglā i cīši šmuks.
I pieški, varbyut tys Ezeišam i Luoceišam tik tai pasaruodēja, nazkas aizarunuoja:
– Jiusim pateik vērtīs iz mane?
– Nui, – saceja Ezeits.
– A kas? Kas runoj? – kluseņom vaicuoja Luoceits.
– Es asu šmuks?
– Nui, – saceja Ezeits.
– A kod es jiusim pateiku lobuok – nu reita voi vokorā?
Niu i Luoceits saprota, ka runoj kolns.
– Maņ nu reita, – saceja Luoceits.
– A parkū?
– Tod prīškā ir vasala dīna i…
– A tev, Ezeit?
– Ka tu nūgloboj sauli, maņ palīk biedeigai, – saceja Ezeits. – Tok maņ vaira pateik vērtīs iz teve pa vokorim.
– A parkū?
– Ka verīs pa vokorim, dūmuot, stuovi tī viersyunē, i var redzēt tuoli, tuoli.
– Kū ta tu redzieji šudiņ, Ezeit? – vaicuoja kolns.
– Šudiņ saule vys gribēja nūsaglobuot, tok nazkas juos nalaide, a es nadūmuoju ni par kū, es tik vierūs.
– A es… Mes… Te attaisom acs, te dataisom. Mes tai spielejam, – saceja Luoceits.
Vokora bluozme mudri pagaisa.
I, kod beja jau pavysam satimss, zyli zalī dabasi pieški atsaruove nu kolna, i jis vyss tyka skaidri radzams – malns iz buoli zyluos streipis, kas jū atdaleja nu tymsūs dabasu.

Atļaunit pavakarēt reizē ar jiusim

– Začs prosuos vakarēt.
– Lai vakarej, – saceja Ezeits i iznese iz gaņku vēļ vīnu peitū krāslu.
– Var īīt? – vaicuoja Začs. Jis stuovēja pi gaņku, cikom Luoceits runuoja ar Ezeiti.
– Ej! – saceja Ezeits.
Začs izkuope pa trepem i cīteigai iztryna depis iz palavika.
– Triņ, triņ! – saceja Luoceits. – Ezeišam pateik, ka ir teirs.
– Dreikst atsasēst? – vaicuoja Začs.
– Siest, – saceja Luoceits. I Ezeits ar Luoceiti tože atsasāda.
– A kai mes vakarēsim?
Ezeits nasaceja nikuo.
– Siedi timseņā i klusej, – saceja Luoceits.
– A runuot dreikst? – vaicuoja Začs. Ezeits otkon nūklusēja.
– Runoj, – saceja Luoceits.
– Es vakareju pyrmū reizi, – saceja Začs, – partū nazynu nūsacejumu. Nasasyrdit iz mane, labi?
– Mes nasasyrdam, – saceja Ezeits.
– Kai izzynuoju, ka jius taisitēs vakarēt, par reizi skrieju da tovys sātys, Ezeit, i tik vērtīs nu tūs tī kryumu. Redz, dūmuoju, cik šmuki jī vakarej! I kab maņ tai byutu! Nūskrieju da sātys, nūcieļu nu čardaka vacu krāslu, atsasādu i siedieju…
– Nu i kai? – pavaicuoja Luoceits.
– Da nikai. Palyka tymss, – saceja Začs. – Nā, dūmuoju, tys nav tai prostai – siedi i gaidi. Tī nazkas cyts. Pasapraseišu, dūmuoju, vakarēt ar Ezeiti i Luoceiti. A ka gadīnī pajem?
– Ak tai, – saceja Luoceits.
– A mes jau vakarejam? – pavaicuoja Začs. Ezeits vērēs, kai lieneņom apsalaiž tymsa, kai palejuos sasastuoj mygla, i tikpat kai nasaklausēja Zača.
– A vakarejūt var dzīduot? – vaicuoja Začs. Ezeits nasaceja nikuo.
– Dzīdi, – saceja Luoceits.
– A kū?
Nivīns jam nikuo naatsaceja.
– A var ļusteigu? Varbyut es ļusteigu nūdzīduošu, a to nazkai na sevī?
– Dzīdi! – saceja Luoceits.
– La-la-lā! La-la-lā! – Začs aizadzīduoja pylnā bolsā. I Ezeišam palyka pavysam biedeigai. Luoceišam beja kauns Ezeiša prīškā, ka jis, redz, atviļcs leidza Zači i Začs niu pļurkst – nasaprassi kū – i niu vēļ bļaun vysā bolsā. Tok Luoceits nazynuoja, kū dareit, partū suoce dzīduot leidza ar Zači.
– La-la-lā! Tra-la-lā! – klīdze Luoceits.
– La-la-lā! La-la-lā! – dzīduoja Začs. A tymsa palyka vys bīzuoka i bīzuoka, i Ezeišam beja vīnkuorši suopeigai dzierdēt tū vysu.
– Varbyut paklusēsim, – saceja Ezeits. – Pasaklausit, cik kluss!
Začs ar Luoceiti nūklusa i īsaklauseja. Puori pļovai i mežam muove rudiņa klusums.
– A kū, – šveiksteidams prasēja Začs, – niu darēt?
– Kuš! – saceja Luoceits.
– Mes itai vakarejam? – nūšveikstēja Začs. Luoceits pamuove.
– Klusēt… da tymsa?
Palyka vysā tymss, i viers pošu egļu viersyuņu pasaruodēja zeļteita mienesneicys škēle.
Nu tuo Ezeišam i Luoceišam par reizis palyka syltuoks. Jī pasavēre vīns iz ūtra, i kotrys nu jūs tymsā juta, kai jī smaida vīns ūtram.

Kai paruodeit klusumu

– Maņ cīši pateik rudiņa apsalaidušuos dīnys, – saceja Ezeits. – Sauleite speid buola kai apmauta, ir vyss taids myglains, myglains…
– Mīreigai, – saceja Luoceits.
– Nui. Dūmuot, vyss byutu nūsastuojs i stuovātu.
– Kur? – vaicuoja Luoceits.
– Nā, vyspuor. Stuov i nasakust.
– Kas?
– Nu, kai tu nasaprūti? Nikas.
– Nikas stuov i nasakust?
– Nui. Nikas nasakust.
– A ūdi? Verīs, kai lidoj! Ī-īīī! Ī-īīī! – I Luoceits suoce maut ar depem, ruodeidams, kai lidoj ūds.
– Ūdi vēļ vaira, – te Ezeits apklusa, maklādams eistū vuordu, – paruoda nakusteigumu, – beiguos jis pasaceja.
Luoceits atsasāda:
– Kai tys ir?
Jī obeji gulēja zuoleitē upismolā i siļdējēs buolajā rudiņa sauleitē. Aiz upis, treisādams ar apsem, gulēja malns mežs.
– Nu, redzi kur, verīs! – Ezeits pīsacēle i aizskrēja. – Redzi?
– Kū?
– Cik mežs ir nakusteigs?
– Nā, – saceja Luoceits. – Es radzu, kai tu skrīņ.
– Tu nasaver iz mane, a iz meža! – I Ezeits skrēja vēļ reizi. – Nu?
– Saīt, ka maņ iz teve nav juosaver?
– Nasaver.
– Labi, – saceja Luoceits i aizagrīze prūm.
– Da parkū tu vyspuor nasaver?
– Tu tok pats saceji, kab es nasavārtu iz teve.
– Nā, tu verīs, tik iz mani i iz mežu reizē, saproti? Es skrīšu, a jis paliks stuovēt. Es ruodeišu juo nakusteigumu.
– Labi, – saceja Luoceits. – Paraudzeisim. – I izplēte acs, vārdamīs iz Ezeiša. – Skrīņ!
Ezeits skrēja.
– Mudruok! – saceja Luoceits.
Ezeits skrēja mudruok.
– Stuovi! – aizaklīdze Luoceits. – Suoksim nu suokuma.
– Parkū?
– Da es nikai navaru par reizis pasavērt i iz teve, i iz meža: tu tai smīkleigi skrīņ, Ezeit!
– A tu verīs i iz mane, i iz meža, saprūti? Es skrīnu, mežs stuov. Es paruodu juo nakusteigumu.
– A tu navari skrīt lelim paliecīnim?
– Parkū?
– Paraugi.
– Kas es, kaids kengurs?
– Nu tok nā, a tu tai – ar kuojeņom, kuojeņom, i es nikai navaru ocu atraut.
– Tys nav svareigi, kai es skrīnu, saproti? Svareigi ir tys, ka es skrīnu, a jis stuov.
– Labi, – saceja Luoceits. – Skrīņ!
Ezeits otkon skrēja.
– Nu?
– Ar taidim mozim sūleišim naparuodeisi, – saceja Luoceits. – Ite vajag lākuot itai!
I jis aizlēce kai eists kengurs.
– Stuovi! – klīdze Ezeits. – Klausīs!
Luoceits sastynga.
– Dzierdi, cik kluss?
– Dzieržu.
– A ka es aizaklīgšu, to ar klīdzīni paruodeišu klusumu.
– Āāāāā! – aizaklīdze Luoceits.
– Niu saproti?
– Nui! Vajag klīgt i mest kiuliņus! Āāāāā! – Luoceits aizaklīdze par jaunu i puormete kiulīni par golvu.
– Nā! – klīdze Ezeits. – Vajag skrīt i pasalēkt. Verīs! – I suoce laksteit pa pļovu.
– Nā! – klīdze Luoceits. – Vajag skrīt, krist, pīlēkt kuojuos i liduot.
– Kai tys ir? – Ezeits apsastuoja.
– A tai! – i Luoceits laidēs lejā nu stuovuo upis krosta.
– I es! – aizaklīdze Ezeits iz vēlēs nu krosta pakaļ Luoceišam.
– La-la-lā! – aizaklīdze Luoceits, ruopuodams atpakaļ augšā.
– Tra-la-lā! – Ezeits nūtrallynuoja kai putyns.
– Ai-jai-jai! – vysā reiklē aizaklīdze Luoceits i otkon nūlēce nu stuovuo krosta.
I tai da poša vokora jī skraidēja, lakstēja, vēlēs nu krosta i klīdze pylnā bolsā, ruodūt meža nakusteigumu i klusumu.

Dzymtajā mežā

Začs nu reita kai izguoja nu sātys, tai i pagaisa rudiņa meža naapgalejamā skaistumā.
– Jau seņ beja laiks krist snīgam, – dūmuoja Začs. – Tok mežs stuov sylts i dzeivs. – Začam ceļā gadējēs Meža Pele.
– Pasastaigoj? – saceja Začs.
– Elpoju, – saceja Peleite. – Navaru atsaelpuot.
– Varbyut zīma ir aizmiersuse par myusim? – pavaicuoja Začs. – Pi vysu atguoja, a mežā i naīsavēre.
– Ak jau, – saceja Peleite i nūškurynuoja ūsenis.
– A maņ tai ruodīs, saceja Začs. – Ka jau juos nav i da ituo, vaira i nabyus.
– Tu kuo! – saceja Peleite. – Tai navar byut! Tai vēļ nav bejs, kab zīma puorītu car suonim.
– A ka naatīs?
– Kū tī runuot, Zač? Skraidi, elpoj, loksti, cikom depis lāc, i nadūmoj ni par kū.
– Es tai namuoku, – saceja Začs. – Maņ vyss juozyna iz prīšku.
– Daudz gribeisi zynuot, mudri vacs paliksi.
– Zači napalīk vaci, – saceja Začs. – Zači mierst jauni.
– Parkū ta tai?
– Mes skrīnam, saprūti? A kusteiba – tei ir dzeive.
– Hi-hi! – saceja Peleite. – I kai vēļ byusi vacs.
Jī reizē guoja pa stidzeņu i navarēja atsaprīcuot par sovu mežu.
Jis vyss beja kai caurspeideigs, meiksts, sovs. I nu tuo, ka jimā beja cik labi, Začam i Peleitei ap sirdi apsamete biedeigi.
– Tu nabādoj, – saceja Začs
– Es nabādoju.
– Bādoj, es radzu.
– Da vysā nabādoju, tik nazkai skumeigai.
– Puorīs, – saceja Začs. – Pīsnigs snīga, byus juojauc pādi. Nu reita da vokora tik skraidi i jauc.
– A parkū?
– Glupuo tu. Apēss.
– A tu skrīņ ar pakali pa prīšku, – saceja Peleite. – Itai! – I suoce skrīt pa stidzeņu ar muguru pa prīšku, ar purneņu pret Zači.
– Breineigi! – aizaklīdze Začs. I aizskrēja taipat.
– Redzi? – saceja Peleite. – Niu nivīns naīsaguoduos, kas tu esi.
– A es… A es… Zyni, kū es tevi īvuiceišu? Es īvuiceišu tevi ēst myzys, grybi?
– Es myzys naādu, – saceja Peleite.
– Tod… Tod… Īvuiceišu tevi skraideit!
– Navajag, – saceja Peleite.
– A kai ta lai es tev atmoksoju?
– A nikai, – saceja Meža Pele. – Byutu cīši labi, kab tev paleidziejs muns padūms.
– Paļdis tev! – saceja Začs. I smaideigs, rausteidams ūsys, aizskrēja nu Peleitis ar pakali pa prīšku.
– Breineigi! – dūmuoja Začs. – Niu mane nivīns nanūgius. Vajag tik labi sasatrenēt, cikom nav pīsnidzs snīga.
Jis skrēja ar pakali pa prīšku pa sovu meilū mežu, laizdamīs līknēs i rausdamīs iz kaļneņu.
– Saīt! – Začs klīdze pi seve vysā bolsā i gondreiž apsarauduoja nu prīcys, ka niu dzymtajā mežā juo nivīns naatrass.

Prīdis cykurzs

Rudiņa mežā gaišs vokors. Aizapeikstēja i apklusa nazynoms putyns. Začs aizskrēja pi ryuča, nūsasāda i stuoja klauseitīs, kai ūrdz iudiņs.
– Iudiņ, iudiņ, iz kurīni tu skrīņ? – pavaicuoja Začs.
– Nu akmisteņa iz akmisteņu pa akmistenim skrīnu!
– Pa akmistenim. Labi jam! – padūmuoja Začs. – Kab maņ tai byutu.
Atguoja Skudra.
– Kuo staigoj apleik? – pavaicuoja Začs. – Mudri zīma, a tu volkojīs pa mežu?
– Vajag, – saceja Skudra. Īsmēle viedreitī iudiņa i guoja prūm.
– Stuovi! Parunuosim, – saceja Začs. Skudra nūstuoja.
– Par kū?
– Par kū gribi.
– Maņ nav laika runuot, – saceja Skudra. – Iudiņa juonas. – I aizguoja.
– Tod to dzeive! – nūsapyute Začs. – Skudrys suokušys nosuot iudini, nav ar kū i parunuot. Ogruok koč kaida nabejs sieņs atsarostu, varātu kū puorsprīst. A niu i sieņs nazkur nūsaglobuojušys.
– A tu parunoj ar mani, – saceja Prīdis Cykurzs. Jis gulēja sūpluok pi ryuča. – Es vacs, vysa kuo asu redziejs.
– Kū ta tu esi redziejs? – pavaicuoja Začs.
– Dabasus, – saceja Cykurzs.
– Kas ta jūs nav redziejs? Dzie, kur ir!
– Nā-a, es tī beju, augšā, – nūsapyute Cykurzs. – Mani ļūbēja Viejs. Gadējēs, atlidoj, – Vasals, Cykurz! – Vasals, es soku, kur beji pagaiss?
– Beju aizalaids da jiurys, stumdieju laivys. – Tai beja. A tu kuo taids biedeigs?
– Nazynu, – saceja Začs.
– Ek, dzeive beja! Nu reita pīsamūst, vyss mežs ānā, a pi myusu jau sauleite! Sauleite sasylda. Viejs atskrīn – šveikstim, prīcojamīs! A pa nakti zvaigznis. Tai i verās acīs. Maņ vīna patyka. Taida zaļa, mīleiga. Tik pasaruoda, jau i muns Viejeņš kluot. – Laissimēs, – soka, – da zvaigznis, Cykurz! – Tuoli tok! – Myusim tys nikuo! – Sajem i tik ness.
– Labi stuosti, dzedeņ, – nūsapyute Začs.
– Dzeivuojom labi, Zač. A kū tī runuot. Kuo ta pats taids kai apsamuocs, jauns tok?
– A kur ta jis niule, Viejs?
– Lidinej. Viejs, jis vysod jauns. A es, redzi, vacs, nūkrytu. Kam es vajadzeigs.
– Tev biedeigai, dzedeņ?
– Nā-a, Zači. Guļu, verūs dabasūs, klausūs iudineitī, īraugu zaļū zvaigzneiti – par Vieju īguodoju.

Zuolis rudiņa dzīsme

Mežā palyka solts i kluss. Začs īsaklausēja – ni skanis. Tik viņā krostā apseitē treisēja pādejuo lopa.
Začs nūguoja da upis. Jei lieni laidēs leikumā ar gryutim i tymsim iudinim. Začs pīsaslēje iz pakalis kuoju i pakustynuoja auss.
– Solts? – pavaicuoja jam Zuoleite.
– Br-r-r! – saceja Začs.
– Maņ tože, – saceja Zuoleite.
– I maņ! I maņ!
– Kas tī runoj? – vaicuoja Začs.
– Ite mes – zuole.
Začs atsagula
– Oi, cik sylts! Cik sylts! Cik sylts!
– Pasyldi myusu! I myusu! I myusu!
Začs stuoja laksteit i guļtīs. Palāc i atsagulst iz zemis.
– Ei, Zači! – nu kaļneņa iz juo sauce Luoceits. – Kū tī dori?
– Syldu zuoli, – saceja Začs.
– Nadzieržu!
– Zuoli syldu! – aizaklīdze Začs. – Ej šur, siļdeisim kūpā!
Luoceits nūsalaide nu kaļneņa.
– Sasyldi myusu! Sasyldi! Sasyldi! – klīdze zuoleitis.
– Redzi? – saceja Začs. – Jom solts! – Otkon palēce i nūsagula.
– Pi myusu! Pi myusu!
– Ite! Ite! – klīdze nu vysu pušu.
– Kuo gaidi? – saceja Začs. – Guļstīs!
I Luoceits nūsagula.
– Cik sylts! Oi, cik sylts!
– I mani pasyldi, Luoceit!
– I myusu! I myusu!
Začs lēce i gula. A Luoceits kluseņom suoce veļtīs: nu mugurys iz suonu, nu suonu iz vādara.
– Sasyldi! Sasyldi! Myusim solts! – klīdze zuole. Luoceits vēlēs. Začs lakstēje, i mudri sasasiļdēja vysa pļova.
– Gribit, mes jiusim nūdzīduosim zuolis rudiņa dzīsmi? – paprasēja pymuo zuoleite.
– Dzīdit, – saceja Začs.
I zuole suoce dzīduot. Luoceits – veļtīs, a Začs – laksteit.
– Ei! Kū jius tī dorit? – Nu kaļneņa klīdze Ezeits.
– Syldam zuoli! – klīdze Začs.
– Kū?
– Syldam zuoli! – klīdze Luoceits.
– Sasaļsit! – aizaklīdze nu kaļneņa Ezeits. A zuoleitis izaslēja vysā augumā i aizdzīduoja skalim bolsim.
Dzīduoja vysa upismolys pļova.
I pādejuo lopa, kas treisēja viņā krostā, suoce viļkt leidza.
I prīžu adatenis, i egļu cykurži, i pat ziernūkļa aizmierstais teikls – vysi izaslēje, pasmaidēja i nu vysa spāka suoce viļkt zuolis pādejū rudiņa dzīsmi.

Varaveiksne

Luoceits dasaspīde ar muguru pi cepļa. Jam beja sylts sylts i ni nasagribēja kustēt.
Aiz lūga sviļpuoja viejs, skanēja kūki, styklā syta leits, a Luoceits sēdēja ar cīši acim i dūmuoja par vosoru.
Nu suoku Luoceits dūmuoja par vysu, i itys “par vysu” jam beja sauleite i syltums. A piečuok spylgtajā vosorys sauleitē, syltumā Luoceits īraudzēja Skudru.
Skudra sēdēja iz calma, izbūzuse malnuos acs, i nazkū vys runuoja, runuoja, tok Luoceits nikuo nadzierdēja.
– Tok dzierdi mani? – beidzūt da Luoceiša izalauze Skudrys bolss. – Struoduot vajag kasdīnys, kasdīnys, kasdīnys!
Luoceits pamuove ar golvu, tok Skudra napagaisa, a klīdze vys skaļuok.
– Slinkums, jis teve nūbeigs!
– Kū jei dasasēja maņ? – padūmuoja Luoceits. – Es tok taidys Skudrys vysā naatguodoju.
– Vysā apsalaiduši ar slinkumu! – klīdze Skudra. – Kū jius dorit nu dīnys iz dīnu? Atbiļdi!
– Atsapyušam, – bolsā atsacēja Luoceits pi cepļa. – Vosora tok.
– Vosora! – Skudra aizasirdēja. – A struoduos kas?
– Mes i struodojam.
– Kū ta jius izdarējet?
– Voi ta moz, – saceja Luoceits. I vēļ cīšuok dasaspīde pi cepļa suonu.
– Nā, tu pasoki – kū?
– Strodam būri.
– I vēļ?
– Beņčeiti salykom.
– Kur?
– Pi upis.
– Deļkuo?
– Sēdēt pa vokorim. Aizkur guni i siedi. – I Luoceišam ocu prīškā pasaruodēja, kai jī ar Ezeiti naktī sēd pi upis zam zvaigžņu, čajnīkā vuorej čaju, klausuos, kai iudinī loksta i sytās zivs, i čajnīks nu suoku seic, a piečuok burbulej, i zvaigznis kreit taišni zuolē i lelys, syltys kustīs pi kuoju.
I Luoceišam tai sasagribēja taidys vosorys nakts, tai sasagribēja atsaguļt meikstā zuoleitē, verūtīs dabasūs, ka Luoceits Skudrai saceja:
– Ej šur, siest pi cepļa, a es īšu iz tīni, iz vosoru.
– A tu panessi solmu munā vītā? – pavaicuoja Skudra.
– Es, – saceja Luoceits.
– A sešys prīdis skujis?
– Es, – saceja Luoceits.
– A div cykuržus i četrys putyna spolvys?
– Vysu nūnesšu, – saceja Luoceits. – Tik ej šur, siest pi cepļa, nui?
– Nā, pagaidi, – saceja Skudra. – Struoduot vajag kotram. – Jei pacēle kuojeņu. – Kasdīnys…
– Stuovi, – aizaklīdze Luoceits. – Klausīs munys komandys: skrīšus da cepļa, marš!
I Skudra izskrēja nu vosorys i nūsāda pi cepļa, a Luoceits tai tik īleida juos vītā.
Niu Luoceits sēdēja iz calma vosorā, a Skudra vālā rudinī pi cepļa Luoceiša sātā.
– Tu pasiedi, – Luoceits saceja Skudrai, – ka atīs Ezeits, padzyrdi jū ar čaju.
I Luoceits aizskrēja pa meikstū, syltū zuoli, īskrēja upē i suoce sist ar depem pa iudini, i, ka pasavērt damīgtom acim, kasreizis tī beja eista varaveiksne, i kasreizis Luoceits naticēja, i kasreizis Luoceits juos redzēja nu jauna.
– Ei, – Skudra aizaklīdze vosorā. – A kas sūlēja struoduot?
– Pagaidi! – saceja Luoceits. I sasavībdams otkon suoce laisteitīs ar iudini i damīgtajuos acīs giut varaveiksni.
– Kotram ir pīnuokums – struoduot, – runuoja Skudra, dasamīguse pi korstuo cepļa. – Kasdīnys.
– Apsarībuse, – padūmuoja Luoceits. – Nu kai jei nasaprūt, ka tei ir vosora, ka jei ir eisa, ka jei tiuleņ, tiuleņ beigsīs i kasreizis maņ depēs laistuos varaveiksne.
– Skudra! – Luoceits aizaklīdze nu sovys vosorys. – Nažvūrdz! Voi ta es nastruodoju? Voi ta itei atpyuta?
I jis otkon īsyta ar depi pa iudini, samīdze acs i īraudzēja varaveiksni.

Ezeiša kolns

Ezeits jau seņ nabeja redziejs taidu dabasu. Jau seņ tai nabeja bejs, kab jis itai nūsastuotu i palyktu. I ka kurs jam i pavaicuoja, kuo jis tai nūsastuojs, kuo tai stuov. Ezeits vysleidza ni par kū navarēja atbiļdēt.
– Kur tu verīs, Ezeit? – pavaicuoja Vuovere.
– Ai, – saceja Ezeits. I pamete ar depi.
– Kuo tu tī īsavieri? – pavaicuoja Skudra.
– Klusej, – saceja Vuovere.
– Aizadūmuojs, – Skudra nūsacēja pi seve i aizskrēja sovuos dzeluos.
A Ezeišam pieški pasaruodēja, ka jis itū mežu īraudziejs pyrmū reizi, itū kolnu, itū pļovu.
Ka da šam jis nikuo taida nikod nav redziejs.
– Kai ta itai? – dūmuoja Ezeits. – Es tok tik reižu asu skriejs pa itū stidzeņu, stuoviejs iz ituo kolna.
I kūki beja taidi cytaidi – vīgli, kai caurspeideigi, kai pylni ar sovu klusumu i mīru, ka Ezeits napazyna nu bierneibys zynomūs vītu.
– Kas ta tys? – bubynuoja Ezeits. – Ogruok ituo vysa naasu redziejs?
I putyni, tī nadaudzī putyni, kas beja palykuši mežā, niu Ezeišam ruodējēs pavysam cytaidi.
– Ite na Vuorna, ite nazkaids Ierglis grīž iz meža, – dūmuoja Ezeits. – Nikod naasu redziejs cik lela putyna.
– Vys stuovi? – vaicuoja Skudra. – Es, dzie, kaidu solmu atstīpu, a jis vys stuov.
– Namaisi jam, – saceja Vuovere. – Jis dūmoj.
– Dūmoj, dūmoj, – ūrce Skudra. – Kas ta mežā nūtyktu, kab vysi dūmuojuši.
– Padūmuos i vyss, – saceja Vuovere. – Namaisi.
– Vysi jius slaisti, – saceja Skudra. – Vysi jius cyts aiz cyta turitēs. – I aizskrēja.
A Ezeits pi seve Vuoverei pasacēja paļdis, partū ka jis sarunu dzierdēja nazkai tuoli tuoli – dūmuot, juos runuotu dabasūs, a jis byutu jiurys dybynā.
– Kaida jei loba, – Ezeits padūmuoja par Vuoveri. – Parkū es juos da šam nikod naasu satics?
Atguoja Luoceits.
– Nu kū? – jis saceja. – Kū dareisim?
Ezeits vērēs iz meža, iz kolna, iz Vuornys, kas grīzēs aiz upis, i pieški saprota, ka jam tai nasagryb nikuo atsaceit, tai nasagryb nūsalaist nu sova kolna… I jis suoce dūmuot par tim, kuru lobuos sirds deļ jis beja tics itymā kolnā.

Putyns

Vysu vosoru Začs veja viervi, i pret rudini jei tyka tik gara kai da dabasu.
– Dataiseišu kuosi, – dūmuoja Začs, – aizsvīsšu da zvaigznis i…
Atskrēja Vuovere:
– Kū tī dori, Zač?
– Viervi nūveju, – saceja Začs.
– A deļkuo?
– Izleisšu dabasūs, – saceja Začs. – Gribi, pajimšu teve leidza?
– Pajem, – saceja Vuovere.
Naktī izbyra zvaigznis. Začs aizsvīde kuosi da pošys leluokuos zvaigznis, i vierve kai smolks ziernūkļa teiklys nūsastīpe nu zemis da dabasu.
– Leiņ, – saceja Začs.
– A tu?
– Es aiz teve.
Začs leida jei pakaļ, tok jis namuocēja leist pa viervi, partū stypri atpalyka.
– Kur tu? Leiņ mudruok, – nu tymsa klīdze Vuovere. A Začs leida i leida, i jau suoce atpalikt.
– Kur tu tī esi? – nu tymsa vaicuoja Vuovere. Jei jau seņ beja izleiduse iz zvaigznis i gaidēja Zača. A Začs leiguojuos pa vydu, storp dabasim iz zemi, i jam vaira nabeja spāka ni leist iz augšu, ni laistīs iz zemi.
– Nu kū tu tī? – nu tymsa pavaicuoja Vuovere.
– Spāka nav. Navaru, – saceja Začs.
– Tu kai pa zareņam, kai pa zareņam, – saceja Vuovere.
Začs leiguojuos tymsā, juo auss kustynuoja naksneigs viejeņš, tuoli zam seve jis redzēja dzymtū mežu, a augšā – lelu zvaigzni i saprota, ka tiuleņ palaiss vaļā depis i nūkriss.
– Vysu vosoru pynu viervi, – biedeigs dūmuoja Začs, – i redz kai…
– Ei! – pieški jis nu zemis izdzierda zynomu bolsu. – Kas tī kircinej?
I cyts zynoms bolss atsacēja:
– Tuoli, navar redzēt.
– Kai tu dūmoj, Ezeit, kas tī varātu byut?
– Putyns, – saceja Ezeits.
– Kaids ta putyns iz dabasu vyds?
– Rats, – gribeja saceit Začs. Tok nūklusēja.
– Tys ir Začs, – nu zvaigznis klīdze Vuovere. – Leida dabasūs i redz kur aizasprīde.
– Luoceit, juo vajag gluobt!
– Izgluobit mane, – kluseņom saceja Začs.
– Nu kura laika Zači suokuši leist dabasūs, – nūbubinēja Luoceits i paruove aiz viervis.
– Oi, – klusom saceja Začs.
– Kai gluobsim? – vaicuoja Ezeits.
– Tiuleņ, – saceja Luoceits. I aizskrēja.
– Zači! – aizaklīdze Ezeits. – Tu tī?
– Es, – klusom saceja Začs.
– Nadzieržu!
– Es, – Začs saceja skaļuok. Kab jis klīgtu pavysam skali, jis nūkrystu.
– Tī jis, jis! – Vuovere bļuove nu zvaigznis.
– Turīs, Zači! – klīdze Ezeits. – Luoceits nazkū ir izdūmuojs.
Luoceits atsagrīze ar pologu.
– Turi, – jis saceja. I divejus golus īdeve Ezeišam.
– Zači! – Luoceits klīdze tymsā. – Taišni zam teve mes izstīpem pologu, dzierdi? Lēc!
– Maņ bais, – saceja Začs.
– Jam bais, – klīdze Vuovere. Jei iz zvaigznis beja lobuok dzieržams.
– Lēc, ite kam soka! – Luoceits aizaklīdze vēļ skaļuok i, atsalīkuši atpakaļ, jī ar Ezeiti izstīpe pologu, kai na varēja.
– Nu!
– Lēc! – sauce Vuovere.
Začs atlaide depis i liduoja, liduoja, liduoja, tik malnais naksneigais viejs sviļpuoja storp ausim.
– Kur ta pologs? Kur ta zeme? – dūmuoja Začs i nazynuoja, ka jis kai lels putyns ar lelim spuornim lidoj viers zemis i vaira nikai navar nūkrist.

dzismis_aile

Syltā, klusā reitā iz zīmys vyds

Lelais rudiņa viejs

Kur radīs, kur nā da Ezeiša i Luoceiša atskrēja Začs.
– Ei! – jis aizaklīdze. – Eje-jei! Eje-je-jeeei!
– Nu, kas ir? Runoj, – saceja Luoceits.
– Eje-je-jeei! – bļuove Začs.
– Nu tok runoj! – Ezeits aizasirdēja.
– Eje-je-jei! Je-jei! Je-jeeei! – I Začs aizbāga.
– Kas ta jam?
– Nazynu, – saceja Luoceits. A Začs kai putyns laidēs pa mežu i bļaustējēs spolgā zača bolsā.
– Kas ir ar jū? – vaicuoja Vuovere.
– Nikuo nasaprūtu, – saceja Skudra. A Začs apleide pylnu riņči i otkon izskrēja iz Luoceiša pļavenis.
– Saceisi kū voi nā? – klīdze Luoceits. Začs pieški nūstuoja, kai sastynga, pasacēle iz pakalis depu i…
– Nu tok! – sauce Ezeits.
– Ha-ha-ha-ha-haa! – Začs sasasmēja pats i laidēs nu vysa spāka paceļu.
– Varbyut jis nu pruota nūguojs, nu pruota nūguojs, nu pruota nūguojs? – kladzinēja Žogota.
– Da nā, jis pi pruota, jis pi pruota, jis pi pruota! – kloudzinēja Dzeņs.
I vīns pats Začs nivīnam nikuo navaicuoja, nivīnam nikuo nasaceja i breivs kai viejs lidout liduoja pa mežu.
– Zyni, – saceja Luoceits. – Maņ ruodīs, jis sevi ir īsadūmuojs par… vieju. Jis maņ nazkai to saceja:
“Īsadūmoj, Luoceit, ka es palyktu par vieju?”
– Tys breineigai, – saceja Ezeits. – Tik Začs jau nikod da nikuo taida nadasadūmuos.
A jam nabeja taisneiba. Partū ka Začs itymā vīgli saulainuos dīnys reitā eistyn beja sasajuts kai breivs rudiņa viejs, kas lidoj puori teirumim i mežim.

Mes atīsim i elpuosim

Jau nazcik dīnu nabeja saulis. Mežs stuovēja tukšs, kluss. Daža vuornys naliduoja – tik tukšs beja mežs.
– Cauri ir, taisīs iz zīmu, – saceja Luoceits.
– A kur putyni? – vaicuoja Ezeits.
– Taisuos. Syltynoj lygzdys.
– A Vuovere kur?
– Izlīk sovu caurumu ar sausu vylnu.
– A Začs?
– Sēd sovā olā, elpoj. Gryb pīelpuot iz vysys zīmys.
– Vot duraks, – pasmaidēja Ezeits.
– Es jam saceju: pyrms zīmys napīelpuosi.
– A jis?
– Pīelpuošu, soka. Elpuošu i elpuošu.
– Laižam pi juo, varbyut kai paleidzēsim. – I jī atsapruovēja pi Zača.
Zača ola beja kolna trešajā pusē. Nu vīnys pusis Ezeiša sāta, nu cytys – Luoceiša sāta, a nu trešuos – Zača ola.
– Redz, – saceja Luoceits. – Ite. Ei, Zač! – jis aizaklīdze.
– Nu, – nu olys atguoja apsluops bolss.
– Kū tī dori? – vaicuoja Ezeits.
– Elpoju.
– Daudz pīelpuoji?
– Vēļ nā. Puseiti.
– Gribi, mes paelpuosim nu viersa? – vaicuoja Luoceits.
– Nasaīs, – beja dzieržams nu olys. – Maņ durovys.
– A tu pataisi škierbeņu, – saceja Ezeits.
– Attaisi vaļā par drupaneņu, a mes elpuosim, – saceja Luoceits.
– Bu-bu-bu, – atskanēja nu olys.
– Kū?
– Tiuleņ, – saceja Začs. – Nu, elpojit!
Ezeits ar Luoceiti atsagula placu pu placa i suoce elpuot.
– Fu!.. Fu!.. – elpuoja Ezeits.
– Fu-u!.. Fu-u!.. – elpuoja Luoceits.
– Nu, kai? – aizaklīdze Ezeits.
– Palīk syltuoks, – saceja Začs. – Elpojit.
– A niu? – par minotu vaicuoja Luoceits.
– Nav kuo elpuot, – saceja Začs.
– Ej šī da myusu! – klīdze Ezeits.
– Dataisi durovys i leiņ uorā!
Začs dacierta durovys i izleida uorā.
– Nu, kai?
– Kai piertī, – saceja Začs.
– Verīs vīn, trejatā to lobuok, – saceja Luoceits.
– Mes niu vysu zīmu īsim da teve i elpuosim, – saceja Ezeits.
– A ka saļsi zemē, ej da mane, – saceja Luoceits.
– Voi pi mane, – saceja Ezeits.
– Paļdis, – saceja Začs. – Kai to, ka aizīšu. Tik jius da mane naejit, labi?
– A parkū?..
– Pādi, – saceja Začs. – Pīluočuosit, i tod mani kas nabejs jims i apēss.

Rudmīseite

Tei beja naradzāta rudiņa dīna! Beja tik daudz zyluma, tik daudz gunī dagūšu lopu, tik daudz saulis, ka pret vokoru Luoceits apsarauduoja.
– Parkū ta tu tai? – pavaicuoja Ezeits.
– Nazynu, – saceja Luoceits. – Rauduot gribīs.
– Tok tu pasaver…
– Es redzieju, – saceja Luoceits. – Partū i raužu.
– Kuo ta ite rauduot? Vajag prīcuotīs, – saceja Ezeits.
– Es nu prīcys i raužu. – saceja Luoceits.
– Voi ta nu prīcys raud?
– I kai vēļ! – I Luoceits apsarauduoja.
– Apsamīrej, kuo ta tu! – Ezeits nūgluostēja Luoceiti ar depi. – Nu reita otkon byus saule i otkon laissīs lopys, i putyni liduos prūm.
– Liduos prūm, – aizarauduoja Luoceits. I suoce rauduot vēļ vaira.
– Tok jī atliduos, – saceja Ezeits. – Jī atsagrīzs. Puorīs zīma, snīgs izkuss, i jī atsagrīzs.
– Zīma. – Luoceits ryugtai rauduoja i vyss treisēja.
– Nui, zīma. Tok jei puorīs i otkon vyss byus.
– Nagrybu! Nagrybu, dzierdi?
– Kuo tu nagrybi?
– Kab vyss beigtūs, aizliduotu! – aizaklīdze Luoceits.
– Tys tok na iz ilgu, – saceja Ezeits. – Tu tok pats zyni. A cik zīmā šmuki!
– Zīmā es tože rauduošu.
– Zīmā? Deļkuo ta?
– Maņ juos byus žāl. – I Luoceits niu tai aizarauduoja, ka Ezeits saprota: ar vuordim ite napaleidzeisi.
– Skrīnam! – jis īsasauce.
– Iz kurīni? – Luoceits pacēle sarauduotuos acs.
– Skrīnam, soku! – I Ezeits sajēme Luoceiti aiz depis i ruove iz mežu.
– Iz kurīni to tu mani veļc?
Jī paskrēja garom vacajam aizlyuzušajam bārzam, puorguoja puori ryuceišam pa sapyvušū tiļteņu, puoruope puori nūcierstajai apsei i, pynūtīs pa apdagušajim calmim, pasacēle kolnā.
– Verīs! – saceja Ezeits i paruodēja Luoceišam rudmīseiti.
– Mozuo zaltainuo sieņteņa, sasalīkuse celeišūs, mikrieslī sēdēja syunuos.
– Redzi? – saceja Ezeits. – jei nav ni papa, ni mamys, ni Ezeiša, ni Luoceiša, jei ir vysā vīna – i naraud.

Nasaver iz mane tai, Ezeit

– Kai to, tu dzierdi? Kai to, ka es, – saceja Luoceits. Ezeits pamuove.
– Kai to, ka es atīšu da teve, lai kas i nūtyktu. Es pi teve byušu vysod.
Ezeits kluseņom vērēs iz Luoceiša i nasaceja nikuo.
– Kuo ta tu klusej?
– Es tycu, – saceja Ezeits.
Ezeits īkryta vylku dūbē i nūsēdēja tī nedeļu. Jū najauši atroda Vuovere: jei skrēja cauri i izdzierda Ezeiša bolsu.
Luoceits nedeļu meklēja Ezeiti, izasyta nu spāka i, ka pi juo atskrēja Vuovere, izvylka Ezeiti nu dūbis i atnese iz sātu.
Ezeits gulēja, da poša daguna sasagts ar dečim, i kluseņom vērēs iz Luoceiša.
– Nasaver iz mane tai, – saceja Luoceits. – Navaru, ka iz mane tai verās.
Ezeits aiztaisēja acs.
– Nu tai, niu tu kai nūmirs.
Ezeits attaisēja acs.
– Pasmaidi, – saceja Luoceits.
Ezeits paraudzēja, tok jam saguoja tai sluobai.
– Niu es tevi dzirdeišu ar buļjonu, – saceja Luoceits. – Vuovere atnese svežnis sieņs, es pīvuorieju buļjona.
Jis īlēja buļjonu kruškeņā i pacēle Ezeiša golvu.
– Nā, ni tai, – saceja Luoceits. – Tu atsasiest.
– Navaru.
– Es tev aizlikšu spylvynu. Nu tai.
– Maņ gryuts, – saceja Ezeits.
– Pacīt.
Luoceits atslēja Ezeiti ar muguru pret sīnu i sapruovēja spylvynu.
– Maņ solts, – saceja Ezeits.
– Tiuleņ, tiuleņ. – Luoceits izkuope iz čardaka i apsedze Ezeiti ar kažuku.
– Kai tu nanūsoli? Nakts to taidys soltys! – aizarunuoja Luoceits.
– Es lakstieju, – saceja Ezeits.
– Septenis dīnys?
– Es pa naktim lakstieju.
– Kū ta tu iedi?
– Nikuo, – saceja Ezeits. – Īdūsi maņ buļjona?
– Oi, nui! Dzer, – saceja Luoceits.
– Ezeits pajēme puors guļdzeišu i aiztaisēja acs.
– Dzer, dzer!
– Pīkusu, – saceja Ezeits.
– Nā, dzer! – I Luoceits stuoja dzirdeit Ezeiti nu lizeicenis.
– Navaru vaira.
– Par mani!
Ezeits nūreja.
– Par Vuoveri!
Ezeits izdzēre.
– Par Zači! Tu nazyni, kai jis paleidzēja!
– Pagaidi, – saceja Ezeits. – Atsapyusšu.
– Izdzer par Zači, jis ceņtēs.
Ezeits nūreja.
– Par Kāmeiti!
– A kū Kāmeits padarēja?
– Nikuo. Kasdīnys skrēja šur i vaicuoja par tevi.
– Lai pagaida. Spāka nav, – saceja Ezeits.
– Šaļtim atskrēja i nu reita, – saceja Luoceits. – Apēd lizeiceņu.
Ezeits nūreja.
– A niu – par Palādu!
– A kaids ite Palādai sakars?
– Kai? Nā, par Palādu tu izdzersi treis lizeikys.
– A parkū?
– Tok es iz juos treis nakts liduoju. Teve meklējem.
– Iz Palādys?
– Nu ka!
– Maloj!, – saceja Ezeits.
– Kab mani zmejs parautu!
– Kai ta tu iz juos tyki viersā?
– Tu zyni, cik jei stypra? Izasādu iz kokla i liduoju. Byutu tu redziejs, kai myusu nūsabeida Začs.
– Kai?
– Izdzersi, pasaceišu.
Ezeits izdzēre treis lizeikys piec kuortys i otkon aiztaisēja acs.
– Kai? – jis pavaicuoja.
– Kas?
– Kai Začs nūsabeida nu jiusu?
– Ā! Začs? Vari īsadūmuot? Es lidoju. A tī – jis. Pajem vēļ lizeiceņu. Jiuti, kaids smuords? O!
Ezeits izdzēre.
– Nu tai. Sēd, škurynoj auss. Te mes.
– Ar Palādu?
– Nui. Jis ka-ai podlāc, ka-ai skrīn! Palāda čut naīliduoja kūkā. Niu par Palādu.
– Nā. Vaira navaru a ni, – saceja Ezeits. – Lobuok atsaguļšu.
Luoceits nūguļdēja Ezeiti vacajā vītā i sasadze ar kažuku.
– Nu kai, – vaicuoja Luoceits, – sylts?
– Nui, – saceja Ezeits. – A par Palādu izdūmuoji? Soki.
– Da tu kū? Paliksi vasals, paliduosim reizē.
– Paliduosim, – tik tikū dzieržamai damygdams nūšveikstēja Ezeits.

Kai Začam sapynā pasaruodēja Ezeits i Luoceits

Pa pyrmū snīgu Začs atskrēja da Luoceiša.
– Luoceit, tu esi pats lobuokais nu vysu, kū es zynu, – saceja Začs.
– A Ezeits?
– Ezeits tože lobs, tok tu – pats lobuokais!
– Tok kas ar tevi, Zač? Dasasiest, apsamīrej. Kuo loksti?
– Es šudiņ pīsacieļu i saprotu, – saceja Začs, – ka par tevi lobuoka nav iz vysa pasauļa.
Īguoja Ezeits.
– Vasals, Luoceit! – jis saceja. – Vasals, Zač! Kuo ta jius siedit ustobā – uorā snīgs!
– Es taisiejūs īt da teve, – saceja Luoceits. – A te atskrīn jis i soka, ka es asu pats lobuokais.
– Tai ir, – saceja Ezeits. – Voi ta tu nazynuoji?
– Tai ir, jis ir pats lobuokais? – saceja Začs.
– I kai vēļ! – Ezeits pasmaidēja Luoceišam i aizasāda aiz golda. – Dzersim čaju!
Jī suoce dzert čaju.
– Niu pasaklausit, kuo es šudiņ nūsepinieju, – saceja Začs. – Dūmuot, es mežā byutu palics vysā vīns. Dūmuot, nivīna, nivīna nav – ni putynu, ni vuoveru, ni začu – nivīna. “Kū ta es niu dareišu?” – es padūmuoju mīgā. I guoju pa mežu. A mežs vyss snīgā – nivīna, nivīna. Es i tī, i tī – treis reizis apskrieju vysu mežu, tok ni dzeivys dvēselis, varit īsadūmuot?
– Baileigai, – saceja Ezeits.
– Nui, – saceja Luoceits.
– I daža nivīna pāda nav, – saceja Začs. – A dabasūs – vata.
– Kai – vata? – pavaicuoja Ezeits.
– A tai – dabasi bīzi, kai nu vata. I māmai. Kai zam deča.
– Nu kurīnis tu zyni, ka māmai? – pavaicuoja Luoceits.
– A es klīdžu. Aizaklīdzu i īsaklausu… Māmai.
– Nu, nu! – saceja Ezeits.
– I te… I te…
– Kas?
– I te… Varit īsadūmuot? Zam vacuo calma, kas ir mežmalī…
– Aiz kaļneņa?
– Nā, pi upis. Zam vacuo calma, kas ir mežmalī pi upis, izleida…
– Nu tok! – saceja Luoceits.
– Tu, – saceja Začs. – Luoceit!
– Kū ta es tī darieju, zam calma?
– A tu lobuok pavaicoj, kū tu darieji, ka izleidi!
– A kū es darieju?
– Tu izleidi i tai kluseņom, kluseņom sacieji: “Nabādoj, Zač, mes vysi asam vīni.” Daguoji da mane, apskuovi i dabuozi pīri pi munys pīris… I maņ palyka tik labi, kas es apsarauduoju…
– A es? – pavaicuoja Luoceits.
– I tu, – saceja Začs. – Stuovim i raudojam.
– A es? – pavaicuoja Ezeits.
– A teve nabeja, – saceja Začs. – Vysā vaira nivīna nabeja. Vari īsadūmuot? – Začs pasagrīze iz Luoceiti. – Pūsts mežs, vata dabasi, ni-vī-na, a mes stuovim i raudojam.
– Tai nikod nav, – saceja Ezeits. – Maņ vajadzēja pasajuovēt.
– Tok tys že sapynā, – saceja Luoceits.
– Vysleidza. Jius vīnkuorši rauduojot i naredzējet, kai es izleidu nu kryumu. Izguoju, stuovu, verūs – jius raudit; nu, padūmuoju – raud, ak jau ir īmeslis – i nasuoku maiseit.
– Nabeja teve, – saceja Začs.
– Nā, beju.
– Nabeja!
– A es soku – beju! – saceja Ezeits. – Es vīnkuorši nagribieju jiusim maiseit rauduot.
– Kai to, ka beja, – saceja Luoceits. – Es juo redzieju ar acs kakteņu.
– A kuo ta tu napasacieji maņ? – saceja Začs.
– Es redzieju, tu esi biedeigs. Nu suoku, dūmuoju, nūmīreišu, a piec tuo i pasaceišu. A piec tuo – kū ta tī saceit? Ezeits, jis tok vysod ir ar mani.
– A pa munam mes vys tok bejom vīni, – saceja Začs.
– Tev tai izavēre, – saceja Ezeits.
– Pasaruodēja, – saceja Luoceits.
– A ka tai, kas maņ beja leidza?
– A tev kas naviņ beja leidza?
– Nui.
– Maiseņš, – saceja Ezeits.
– Ar būrkuonim, – saceja Luoceits.
– Pareizi! – saceja Začs. – Jius zynit, kas jius deļ mane esit? Jius deļ mane esit poši, poši lobuokī nu vysu, kas ir iz pasauļa!

Krauklis

Pabyra smolks snīdzeņš i beidzēs, tik viejs vīgleņom leiguoja kūku viersyunis.
Zuole, nanūbyrušuos lopys, zori – vyss nu soltuma nūbuolēja, palyka gaišuoks.
Tok mežs vys stuovēja lels i skaists, tik tukšs i skumeigs.
Krauklis sēdēja iz zora i guoduoja sovu senejū dūmu.
„Otkon zīma,” dūmuoja Krauklis. – „Otkon vysu aizness ar snīgu, pīputynuos, eglis nūsormuos, bārzu zori nu soltuma paliks troski. Paspīss saule, tok na ilgai i gaišai, a agrajā zīmys mikrieslī liduosim tik mes, kraukli. Liduosim i krauksim.”
Atguoja mikrieslis.
“Liduošu,” padūmuoja Krauklis. I nagaideitai vīgli aizsleidēja nu īsiļdeituos vītys.
Jis liduojam, tolkam navycynuodams spuornu, ar tikkū radzamom placu kusteibom izalosūt ceļu storp kūkim.
“Nivīna,” – nūsapyute Krauklis. – “Kur ta jī vysi nūsaglobuojuši?”
I mežs eistyn beja tukšs i slapnis.
– Ser-r-r! – bolsā pasaceja Krauklis. Jis nūsalaide iz vaca calma pļovys vydā i lānom pagrīze golvu ar zylom acim.
– Vuorna, – Ezeišam saceja Luoceits.
– Kur?
– Eu kur, iz calma.
Jī sēdēja zam lelys eglis i vērēs, kai mežā pīsalej palākais mikrieslis.
– Īsim parunuotu ar jū, – saceja Ezeits.
– A kū tu jai saceisi?
– A nikuo. Pasaukšu čaja dzartu. Pasaceišu: “Dreiži byus tymss. Īsim, Vuorna, čaja dzartu.”
– Ejam, – saceja Luoceits. Jī izleida nu eglis zamyškys i daguoja pi Kraukļa.
– Dreiži paliks tymss, – saceja Ezeits. – Vuorna, ejam dzartu čaja.
– Es asu Krrrrrauklis, – aizsmacs lieneņom saceja Krauklis. – Es čaja nadzeru.
– A myusim ir avīšu zapts, – saceja Luoceits.
– I sieņtenis!
Krauklis pasavēre iz Ezeiša i Luoceiša ar senejom akmiņa acim i padūmuoja: “Eee-ek-k!…”
– Es čaja nadzeru., – jis saceja.
– Pacīnuošu ar madu, – saceja Luoceits.
– A myusim ir bryuklinis i dzērvinis, – saceja Ezeits.
Krauklis nikuo nasaceja. Jis smogai izplēte spuornus i aizmuove puori pļovai.Sabīziejušajā mikrieslī jis ruodējēs tik lels, ka Ezeits ar Luoceiti daža atsasāda.
– Ot ite i putyns! – saceja Luoceits. – Īs taids ar tevi čaja dzartu!
– Tys ir jis, Krauklis, – saceja Ezeits.
– Vysleidza putyns. “Pasauksim, pasauksim!” – jis drāznēja Ezeiti. – Pasaucem.
– Nu i kas? – saceja Ezeits. – Jis pīrass. Īsadūmoj, vys vīns i vīns. A cytu reizi – kai to, ka atīs…
Jau gondreiž tymsā Krauklis liduoja viers teiruma, redzēja nazkaidys tuolejis guņtenis i tikpat kai ni parkū nadūmuoja, tik plotai i styprai cēle i nūlaide sovus spuornus.

Gadīnī, ka mane vyspuor nav

Vēļ pavysam nadaudz i aizadegs zvaigznis, izleiss mieness i maus, aizaleiguodams puori rudiņa teirumim. Piečuok mieness īsavērs mežā, šaļteņu pastuovēs, aizagivs aiz pošys garuokuos eglis viersyunis, i tod juo īsavērs Ezeits ar Luoceiti.
– Pasaver, – saceis Ezeits.
– Nui, – saceis Luoceits.
A mieness pasaceļs vēļ augšuok i pīlīs vysu pasauli ar soltu i naspūdru gaismu.
Itymā soltajā rudinī tai beja kasvokors. I kas vokors Ezeits ar Loceiti sasatyka to pi Ezeiša, to Luoceiša i runuoja par kū nabejs.
Tai i šudiņ Ezeits saceja Luoceišam:
– Kai vys tik labi, ka mes asam vīns ūtram!
Luoceits pamuove ar golvu.
– Tu tik īsadūmoj: mane nav, tu siedi vīns pats i nav ar kū apsarunuot.
– A kur tu esi?
– A mane nav.
– Tai navar byut, – saceja Luoceits.
– Maņ tože tai ruodīs, – saceja Ezeits. – A pieški mane vysā nav. Tu esi vīns. Kū tu dareisi?
– Īšu da teve.
– Iz kurīni?
– Kai – iz kurīni? Iz sātu. Atīšu i saceišu: “Kuo ta tu naatguoji, Ezeit?” A tu saceisi…
– Ak tu, glupais. Kū ta es saceišu, ka mane nav.
– Ka teve nav sātā, tok tu esi guojs da mane. Aizskrīšu iz sātu. A tu te! I suokšu…
– Kū ta?
– Lomuot.
– Parkū ta?
– Kai – parkū? Partū, ka tu naizdarieji, kai mes nūrunuojom.
– A kū nūrunuojom?
– Kai ta maņ zynuot? Tok tev ir juobyut pi mane voi pi seve sātā.
– Tok mane vysā nav. Saprūti?
– Tok redz kur tu siedi!
– Ite es niule siežu, a ka mane vysā nabyus, kur es byušu?
– Pi mane voi pi seve.
– Tys ir tod, ka es asu.
– Kai to, – saceja Luoceits.
– A ka mane vysā nav?
– Tod tu siedi pi upis i verīs iz mieneša.
– I pi upis naasu.
– Tod tu esi kur ta nūguojs i vēļ naesi atsagrīzs. Es aizskrīšu, puormekleišu vysu mežu i atrasšu teve!
– Tu jau vysu puormeklieji, – saceja Ezeits. – I naatrodi.
– Skrīšu iz cytu mežu.
– I tī nav.
– Apgrīzšu vysu ar kuojom gaisā, i tu atsarassi.
– Nav mane. Nikur nav.
– Tod, tod…. Tod es skrīšu iz teiruma, – saceja Luoceits. – I aizaklīgšu: “Eeee-zeeeeeeit!”, i tu izdzerssi i aizaklīgsi: “Luo-ceeeeeit!” Tai.
– Nā, – saceja Ezeits. – Mane nav ni par druponys. Saprūti?
– Kuo tu dasasieji maņ? – aizasirdēja Luoceits. – Ka teve nav, to i mane nav. Saproti?
– Nā, tu esi, a mane to nav.
Luoceits apklusa i sasavībe.
– Nu, Luoceit!
Luoceits nikuo nasaceja. Jis vērēs, kai mieness, pasacieļs augši viers meža, lej puori jim ar Ezeiti sovu soltū gaismu.

Syltā, klusā reitā iz zīmys vyds

Goduos tai – kurynoj cepli, verīs gunī i dūmoj: redz, kaida jei, leluo zīma!
I pieški naktī pasamūst nu nazkaida trūkšņa. Viejs tī, dūmoj, trokoj vātra, tok nā – skaņa ni taida, a kai nu tuolīnis, skaņ cīši zynomai. Kas ta tī?
I tu damīdz nu jauna. Nu reita izej iz slīkšņa – mežs vyss myglā i nikur nav radzams ni snīga salenis. Kur ta jei lykuos, zīma?
Nūkuop nu slīkšņa i īraugi… pļaņčku.
Rikteigu pļaņčku iz zīmys vyds. I nu vysu kūku ceļās pārs. Kas ta tys?
A tī naktī guojs leits. Lels styprys leits. I nūmozguojs snīgu. I padziņs soltumu. I mežā tics tik sylts, kai ir tik agri rudiņūs.
Tai dūmuoja Luoceits klusā syltā reitā iz zīmys vyds.
– Kū ta niu lai dora? – dūmuoja Luoceits. – Kurynuot cepli voi nā? Plēst deļ kurynuošonys skolus voi nā? I kai tys vyspuor ir – otkon vosora?
I Luoceits skrēja pi Ezeiša piec padūma.
Ezeits, dzili aizadūmuojs, staiguoja ap sovu sātu.
– Nasaprūtu, – bubynuoja Ezeits, – kai tys tai, leits iz zīmys vyds?
I te atskrēja Luoceits.
– Nu, kai? – jis klīdze jau nu tuolīnis.
– Kai, kai? Cepli izkurynuoji? – vaicuoja Ezeits.
– Nā, – saceja Luoceits.
– Skolu pīpliesi?
– Na-a! – saceja Luoceits.
– A kū to tu darieji?
– Dūmuoju, – saceja Luoceits.
– Es tože.
I jī stuoja obejūs staiguot apleik Ezeiša sātai i dūmuot reizē.
– Kai tu dūmoj, – saceja Ezeits. – Ka ir bejs leits i niu ir mygla, varbyut otkon byus soltumi?
– Nadūmoju, – saceja Luoceits.
– Saīt, ka soltumu vaira navar byut. Saīt, var byut tikai sylts.
– Tai saīt. – saceja Luoceits.
– A kab byutu sylts, juopasaruod saulei.
– Tai saīt. – saceja Luoceits.
– A ka ir sauleite, ir labi pi upis.
– Myužam nabyutu īsaguoduojs, – saceja Luoceits.
– Tod varbyut mes varim jimt i reitiškys ēst pi upis, – pīduovuoja Ezeits.
– Nui, – saceja Luoceits.
I jī īlyka skalinī sieņs, madu, čainiku, kruškenis i guoja iz upi.
– Iz kurīni jius ejit? – vaicuoja Vuovere.
– Iz upi, – saceja Ezeits. – Reitiškuos.
– Pajemit mani leidza!
– Eima!
I vuovere pajēme rīksteņus i krušku i steidzēs leidza.
– Eima, – saceja Luoceits.
Nu zuolis izleida Kāmeits.
– Beju jau damidzs, – jis saceja. – A te iudiņs! Iz kurīni jius?
– Reitiškuos, iz upi, – saceja Začs. – Īsim reizē!
– Maņ iedīņs vysod ir leidza, saceja Kāmeits i dasadyure vīnam nu sovu byudu, kas beja pīsapyuts kai maiss. Tik kruškenis nav, – i guoja leidza.
Nūguoja da upis, īkiure guņkuru, nūsasasāda ēst reitišku. Izleida saule.
Saule apspeidēje upi, viņu krostu i draugus, kas ēde reitiškys. Mygla izgaisa.
– Kab nabejs leita, – sasavībs saceja Kāmeits, – mes tok tai i nabyutu sasatykuši da pavasara.
– Kab nabejs leita, – saceja Vuovere, – tai i naatsavadeitu.
– Kab na Ezeiša, – saceja Luoceits, – nivīnam i pruotā nabyutu īguojs itymā atkusnī paēst reitiškys pi upis.
A Ezeits, dataisiejs acs, dzēre čaju, klausējēs klusumu, aiz upis pieški smolkai i skaidrai aizadzīduojušū putynu i dūmuoja – kab na jūs vysu, deļkuo ta itam zīmeigajam mežam byutu vajadzeigs syltums?

dzismis_aile

Piecvuords

Nav pruota dorba nazkū publicēt teiklā, pyrms tys nav pasaruodiejs gruomotā ar cītajim vuokim i prīveiti – taida jau ir latvīšu gruomotnīceibys tradiceja. Tok, nu ūtrys pusis, kam maņ vuoki i prīveite, ka maņ ir teksts. 2006. goda rudinī krīvu literaturys lopā www.lib.ru atrodu itū Sergeja Kozlova stuostu (ci puosoku?) i īsaļūbieju jimā. Nazkod beja muļtiks, tuo es tai nu bierneibys eisti napīmiņu – na jau bārnim jis beja dūmuots, dreižuok lelajim. A itys stuosts pīstuov rudiņam – palākom apsalaidušom dīnom, kod saule pasaruod i pagaist kai nūguruse, kai nikaida.
Varbyut nu tuo laika, kai tulkuoju itū stuostu, es poša asu cyta i rudiņs ir cyts. Pyrmom kuortom saprotu, ka latgaliski var daudz – vaira nakai ruodīs. Ka ar sovim vuordim var pasaceit, kū cyts ir dūmuojs i sajuts. Ka pasauļs izaplieš i jimā palīk par vīnu zuolis rudiņa dzīsmi vaira.

Niu par autoru. Teiklā izzynuoju, ka krīvu dzejnīks i rakstnīks Sergejs Kozlovs ir dzims 1939. goda 22. augustā Moskovā i mirs 2010. goda 9. janvarī. Taisneiba, ka moz kas zyna jū pošu, a vysi paziest i ļūbej juo gruomotu varūņus: Ezeiti, Luoceiti, Zači i cytus. Piec juo dorbu sataiseits nazcik multiplikacejis kinu, pazeistamuokuos nu jūs ir „Ezeits myglā” i „Lauvāns i bruņurupucs”. Zynamuokuos gruomotys ir “Ezeits myglā”, “Ezeits i jiura”, “Kai Ezeleits šyva kažuku”. Ak jau nu bierneibys kotrys nu myusu atguodoj ari taidys kinuos dzieržamys bārnu dzīsmeitis kai:
“Я на солнышке лежу,
Я на солнышко гляжу”
voi
“Облака,
Белогривые лошадки”.
[youtube=http://www.youtube.com/watch?v=BK_EREb1gWo]

A vyss suocēs jau bierneibā, kod juo meiluokuo gruomota beja Danieļa Defo “Robinsons Kruzo”, vieļuok – Bunina, Jesenina i Pasternaka dorbi. Koč S. Kozlova sapyns beja izavuiceit par liduotuoju, jis īsastuoja Literaturys institutā, kū veice ar diplomdorbu – dzejūļu kruojuma manuskriptu. Pyrma palikt par profesionalu rakstnīku, jis struoduoja tipograpejā, gaļdnīceibā, brauce iz kuģa par kačagaru i laidēs geologiskajuos ekspedicejuos, struoduoja ari par dzīduošonys škūluotuoju i ekskurseju vadeituoju.
Stuostus par puosoku mežu i juo īdzeivuotuojim S. Kozlovs suoce raksteit 20. gs. 60. godūs, i jī rūnās i pa šai dīnai. Puosokys dūmuotys bārnim, tok sovpateiguos filozofiskuos raksteibys deļ aizskar kotra skaiteituoja sirdi i naatstuoj vīnaldzeigus ari lelūs.
Kotram zvārānam ir sova sāta, karakters i dzeive, jī taipat kai cylvāki guodoj iedīni i molku, kurynoj cepli i verās gunī, sepinej i cer, bādojās i ir prīceigi, klausuos meža bolsūs i skonūs, viejā, leitā i kūku šveiksteišonā. Jī īt cyts da cyta gostūs, vakarej, pasastaigoj, sasastreid i salobst, apsavainoj cyts iz cyta i cīnoj cyts cytu ar sienim, ūgom i čaju ar madu.
Piec puosokys “Ezeits myglā” 1975. godā tyka sataiseita, piečuok ari latvyski puorskaņuota multiplikacejis kina “Ezeits myglā”, kas daudzim labi zynoma jau nu bierneibys.
[youtube=http://www.youtube.com/watch?v=Y6_UdeS0V2U]

Poša puosoka “Ezeits myglā” ir daļa nu leluoka kruojuma, kas kai gruomota ar taidu pošu nūsaukumu izguojuse tik 1989. godā. Gruomota suocās ar itū puosoku, i tuoļuok jai ir div dalis: “Zuolis rudiņa dzīsme” i “Syltā, klusā reitā iz zīmys vyds”.
Nazkai pyrma puors godu najauši puorskaitieju nazcik S. Kozlova dorbu, i īsaļūbieju itymā sovpateigajā pasaulī. Puors puosoku asu puorcāluse ari latgaliski – vīnkuorši taipat, sovys prīcys piec. Izaruodēja, ka juos pateik ari cytim, partū napasenim tyka publiceitys žurnalā “Katōļu Dzeive” i teikla vītā “LaKuGA”, www.lakuga.lv. Kab itymā puosoku mežā īvest vēļ vaira skaiteituoju, īsadūmuoju īlikt ari ite. A varbyut kaidam nūder. :O)

© Sergejs Kozlovs, 1989
Teikla olūts: Сергей Козлов Ежик в тумане. // lib.ru
Papeira olūts: Козлов С. Г. Ежик в тумане: Сказки. – М.: Дет. лит., 1989. – 115 с.: ил.
© saprge, 2006-2008
Teikla olūts: Sergejs Kozlovs Ezeits myglā // Lakuga.lv
Papeira olūts: Katōļu Dzeive

naktineica.lv

Formula

dzismis_aile

Da nu i nahuj šito dzīvi, viss apriebies. Fāča atkal kaut ko zvanīja, ka zeme jāar. Da lai viņš iet dirsā ar visu savu fakeno zemi! Ja pašam to zemi vajag, lai ar! Atradies saimnieks. Ne sūda viņš nejēdz.
Nostājies pagalma vidū, kladzināja, ka traktoram akumulators čupā, bet es tik dauzoties pa pasauli, nemaz ar savu galvu nedomājot. Mācītājs atradies. Pašam mēle karas pēc krutkas, vot i viss.
Da pats viņš to traktoru nobeidza, mežā braukdams. Kā kurš paprasa, tā jau skrien halturkā, mēli izkāris. Dzenas pēc tā sūda lata kā traks. Nu i viņu. Tāpat visu nodzer. Tāpēc jau skrien. Ja dzert nedotu, nekur neskrietu un nerautos. Tipa es nezinu.
Pats būtu vismaz bārdu nodzinis. A to staigā kā losis un citus māca. Mati taukaini, pašam zobu nav. Da besī ārā. Nolaidies kā lops. Tikai citiem morāli lasīt un par baigo gudrīti iztaisīties. Nu i viņu!
Mutere neko pretī nesaka, a ko viņa daudz var papīkstēt. Tik saka – iešu prom, iešu prom. Da sūdu viņa aizies. Kur viņa liksies, kam viņa tāda vajadzīga. Pašai zobu priekšā nav. To vien zina kā man morāles lasīt. Pati būtu fāčam ko pateikusi. Nē, klusē. Mani tikai zāģē. Zina, ka fāters tāpat viņu neklausīsies.
Aizlasījos no pagalma pa kluso, tipa istabā iegāju, pa logu ārā un tad pa ābeļdārzu gar šķūni un kolhoza garāžām tiku uz ceļa. Lai viņi tur lamājas, kamēr sapūst. Gudrinieki. Gan jau liksies mierā.
Kur tad lai es viņam to akumulatoru ņemu, no dirsas lai izrauju? Pats nokāvis, pats lai meklē jaunu. Domā, es nezinu, kā viņš brauc. Tur ne tikai traktoru var sajāt. Mauc pa ceļiem un neceļiem, dračī tā, ka kauc un svilst, iet kā tanks bez ceļa.
Da viņš vispār braukt nemāk. Kad piedzeras, vispār zaglohs. Neko ne dzird, ne redz. Ābeli nonesa, Tomašiem suni sabrauca.
Da sūds tur bija, ne suns. Klibs un apkārt tikai vazājās, māju nesargāja. Tie vēl bļaustījās, tipa tiesā sūdzēšot, naudu prasīšot. Da kādu naudu. Tas suns vairāk aprija kā nosargāja. Vairāk pie veikala sēdēja nekā mājā.
Ja pie butkas piesiets būtu sabraukts, ta gan. A tā otrā miesta galā uz ceļa. Kas viņiem tur ko maksās. Un būtu jau par ko. Da vēl fāters pats to suni apraka. Vispār nekādu klapatu.

Pie Dziņkas bija reālais bazars, Jurka, Koļka bija, Svetka bija, da visi bija novākušies un lika kopā fiatu. Dziņkam afigenais suns, tāds rižs un baigi borzais. Lien virsū un siekalojas. Es jau neko, bet Jurkam riebjas. A tas suns kā stulbs, taisni pie Jurkas tik lien. Tik bakstās apkārt un pa kājām maisās.
Baigi niknais esot, rīkli varot pārkost – a ne par ko. Tipa aizkaitināsi, a viņš, klaukts, un rīkli ciet. I neatlauzīsi zobus, ciet kā slazdā. Kamēr noglušīs un pats izdomās palaist. Da viņš ne kā suņi, ka iekož un bēg vai kož atkal, tur rej vai ko. Šitas vienreiz iekož, tak līdz kaulam. Un nelaiž vaļā. Šitas pats nosprāgs, a nebēgs.
Dziņka vēl tracināja viņu, sita ar lupatu. A tas duraks blenza tikai un neko. Kamēr jau sagrāba lupatu un nelaida vaļā. Riktīgi bija! Dziņka atspērās, a tāpat tas suns viņu aizvilka ka dreņi babuški. Viņš vēl teica, lai mēs pamēģinām noturēt. Da sūdu tur noturēsi. Tas suns zems kā muca un baigi muskuļainais. Neesot jau tīrās sugas, bet tāpat baigais monstrs. Es ta tādu negribētu. Kamēr pašam rīkli pārkodīs.
Tā jau tas suns neko, i smilkst, i asti luncina. Da kas viņam tur par asti, kaut kāds puļķis pakaļā iebāzts. Visiem biezajiem tādi suņi ir. Dziņka dabūjis kaut kādu jaukteni, tagad baigi lielīgais. Tā jau suns neko, bet nu aprij daudz, ēd kā cūka. Dziņkas mutere žēlojās. Labāk cūku būtu turējuši, vismaz žēl nebūtu. Šitas ne māju sargā, nekā. Pat nerej. Guļ un krāc. Es pats dzirdēju – riktīgi kā vecis dod vaļā!
Ar to fiatu Dziņka reāli iegrābās. Tā varbūt neko, bet nu nočakarējāmies varbūt nedēļu, kamēr palaidām. Visas iekšas sapuvušas, izpūtēja vispār nav. Visu ko likām un bakstījām, a nekust un viss. Kamēr jau salaidām kopā ar drāti un Jurka izdomāja savu karburatoru atnest. Sveces dabūja visas no jauna likt, vadus Dziņka atveda no svalkas. Tās trubas arī bija cauras.
Gaisu tas fiats netur, riepas momentā tukšas. Pakaļā kreisā puse par pusstundu jau uz diskiem sēž. Da ko var gribēt, sūds vien tur ir, ne mašīna. Kuzovs vēl tipa labs, tikai labais spārns lupatās un jumtam bukte. To mēs iztaisnojām. Citi spārni turas un apakša nav caura, riepas ta gan nekādas, visas kameras jāpārliek, ja grib braukt. Motors neko varbūt, a vot kārba klaudz un trinas. Dziņka jau teica, ka jāpārliek cita. Jāizrubī no kāda lūžņa svalkā, viņam tur pazīšanās, var tikt pie sistām mašīnām pa lēto.

Oi, nahuj, kā mēs braucām! Reāli kā formulā! Dziņka bija pie stūres, krucīja pa pagalmu, tad mēs visi salīdām iekšā un maucām uz ceļa. Koļka priekšā, mēs ar Jurku aizmugurē. Svetka ielīda pa vidu.
Tā neko mašīna, maza tik. Rēca drausmīgi un, kad metām uz ceļa abarotus, smirdēja vien. Kaut kāds baigais peregars nāca no apakšas, tipa sūdīgs benža vai kas tur. Da izpūtēja arī nebija, pa taisno no trubas visi tie sūdi nāca. Salīda salonā un koda rīklē. Da teicu Svetkai, lai aiztaisa logu, da viņa tik – vemšu, vemšu.
Dziņka tik zviedza un krucījās pa ceļu – da viņam kas. Brauc, brauc un samet stūri. Fiatam ta neko, uz ceļa turējās labi. Vot ar žiguli afiģetj. Skrituļi viņam šauri, pats augsts. Da i baigās jau krievam mašīnas – hlami. Kā sametīsi, tā vien skaties – jau apgāzīsies.
Vot hohma bija, kad Jurka, nu tas priduraks no fermas mājām, ar žiguli apmeta kūleni – jei bogu, uz līdzenas vietas! Da viņš vispār duraks, braukt nemāk. Kā sagāzēja, da vēl sameta, vot i aizgāja dzelži pa gaisu. Afigenais skats. Pats reāli atkalbasījās no bratana, da tas ne viņa žigulis bija. Bratka viņam nesen kā izgāja no cietuma. Žiguli bija no koriša paņēmis vienai halturkai un dabūja maksāt.
Da Jurkam visi mājā kā apdauzīti, fāčam toč nevar dot dzert. Kā iedzer, lien virsū – kamēr jau dabū pa purnu. Tad ir miers. Da i nafig, viņam purns kā makakai – tādi šrami, ka točna knapi kopā salikts feiss. Aci izsita kaut kad pirms gada, nedēļu atgulēja fermā, tad aizveda ar ātrajiem. Tas vasarā bija. Točna vasarā, kāreiz pēc Jāņiem. Kaut kādas razborkas vai kas viņiem tur. Da fermas mājās viņi visi kaut kādi apdauzīti.
Tas fiats afigenais zvērs, nebiju gaidījis. Reāli močī! Dziņka tik lielījās, ka klāt dabūjis diskus un rezerves riepu. Da nahujam viņam tā riepa, vēl nav iztirgojis savējās, kas palika no vecās tačkas. Da i kāda tur riepa, tāda pati kā šitās. Gaisu laiž un izļodzījušās, taisni neiet, tā vien skaties, ka diegi izlīdīs.
Folksvāgens vai kas viņam pirms šitā bija – tā i nesataisīja braukšanai, visas iekšas bija lupatās, da i tilts čupā. Aizveda uz to svalku, sūdu tur dabūja. Es jau teicu, lai neved. Vadiem vai kam noderētu. Pašam visa kā vajag. Vietas jau neatņemtu, tāpat pie mājas visādi sūdi mētājas.
Pa trepi pie kolhoza fermām fiats gāja kā tanks. Dziņka iemeta ceļā pa kreisi, až nokauca. Jei bogu, formula! Da šitādu mašīnu pameklēt! Iemaucām tur tajās skābbarības tvertnēs – nu, kur tās betona sienas gar abām malām un to skābbarību vai ko tur veda. Nu, kad vēl kolhozi bija. Mutere teica, viņa te strādājusi jaunībā.
Tur vēl tipa drusku kā zeme, kā salmi vai kas. Kaut kāda huiņa pa virsu saaugusi, baigās nātres. Dziņka ka močīja virsū, domāju, iebuksēsim. A ņi figa! Izvilka rēkdams un aizgāja, sliedes ta točna kā aiz tanka palika! Tur jau reālie sūdi, riktīgi melna zeme. Tāpēc tās nātres un viss. Mutere vēl pavasarī gāja pēc komposta.
Aizmauca rūkdams, nekas viņam netika un neiebuksēja nekur! Tikai kačāja baigi. Svetka tik kauca, kad mēs iemaucām tajās nātrēs. Da ko viņa, bāba, zina no mašīnām! Nav jau žigulis, izvilks – abaroti šitam afigenie. Motors reāli labais.
Vot, tik tormozi te bija, te nebija. Citādi jau nahujam viņi vajadzīgi, var iztikt tāpat, bet līkumos tik ar gāzi varēja iziet – da i nenobremzētu neko, ja arī būtu tās bremzes. Sanestu uz grants un viss. Afiģetj, kā Dziņka laida, līkumā reāli mauca pa iekšas malu! Da kur viņš liktos, ka kāds pretī – nezāles tādas, ka nu ņihuja nav redzams. Da es laikam tā nevarētu.
Viņš baigais pidars, solīja iemācīt man braukt, a tā tik ņirgājas. Viņam jau piekāst. Vot, būtu man mašīna, vot, viņš redzētu. Pats i iemācītos, i brauktu, i redzētu viņi. Kas es, duraks kāds, ka nemāku? Da es visu māku. Ar traktoru cik reizes neesu braucis, toreiz malku vedām. Un vēl pie siena divas vasaras.
Pagriezienā pie meža ka sameta to sūda fiatu, es až padomāju – dirsā mēs būsim. Iemaucos ar purnu Dziņkam pakausī, baigais sitiens bija! Tipa noskanēja visa galva, kaut kas nokrakšķēja. Apmetāmies par 180, nu reāli! Kur pakaļa bija, tur tagad purns. Afiģetj, baigā juška! Labi, ka ne grāvī. Koļka ar pieri bija iemaucis stiklā, tagad besījās un lamāja Dziņku. Kur svoločs braucot, ka ceļa neredzot.
A Dziņka baigais, tik norēcās, dadeva gāzi un laida riņķus pa ceļu. Knapi turējās uz tās sūda grants. Afiģeķ, es taicu, lai beidz – nafigam mums grāvī tikt. Izvilkt ta izvilks, tik fāča man sados pa rīkli. Da vēl nedos naudu benžam. A naudu solīja. Viņš par mežu dabūja labi, gatarī samaksāja gandrīz visu. Ja dabūšu naudu benžam, Dziņka točna iedos pabraukt. Viņš teica.
Da i pašiem nafig krist kaut kādā grāvī. Te reāli dziļie abās pusēs. Nafig zarnas izlaist kaut kāda sūda fiata dēļ.
A, vot, Svetka ka nolaida! Izvēmās pa riktīgam, kaut kādi kartupeļi vai kas viņai tur bija. Nu i smirdēja! Nahujam visu salonu pielaida ar saviem vemekļiem kā cūka. Tik vemstījās vēl un teica, lai laiž ārā. Dziņka zviedza un braucīja savu pakausi, kur es viņam ar purnu iemaucos.
Da viņam kas, visi logi vaļā. Ne jau viņam tā stulbā Svetka blakus sēdēja. Kuce, varēja priekšā sēdēt, tur varētu kaut visu paneli apvemt, kaut Dziņkam priekšu notaisīt. Nē, ielīda man blakus, bļin, kuce. Uz drēbēm arī bija ticis. Ko ēd, ka nevar turēt! Sarijusies plikus kartupeļus, tagad korķē vaļā.
Kad Dziņka brauc, visi apsprāgt var, neko viņš neredzēs. Da pats tā teica. Pohui viņam par citiem, ka tik pats pie ruļa. Reāli sviestā sagājis.
Cik prasu, lai iemāca, tik šis tipa sola, tipa nē. Pateica man, lai benzīnu dabūju, neiešot savas naudas tērēt. Izprasīju fāčam piecīti, atstiepu kannu. Tā i tik runāja, runāja. Kaut kas saplīsis bija, mašīna negāja. Dziņkam toreiz kaut kāds besīgs moskābelis pagalmā stāvēja. Besī moskviči, a ko padarīsi. Kamēr sataisīja, benzīna vairāk nebija. Teica, iedos pabraukt ar fiatu, kad sataisīsim. Visu nedēļu nočakarējos. Da kas viņu zina. Varbūt i iedos.
Svetka ir stāvoklī no Dziņkas un netaisa cauri. Kārstījās kaklā, kamēr dabūja. Kad Dziņkas vēl te nebija, mēs tipa kopā bijām, nu, tipa pāris. Es vēl viņu uz skolu kaut kad vedu ar fāča riteni. Toreiz vēl pats gāju skolā.
A tad Dziņka vairs negāja savā profenē un palika te dzīvot. Tad šī salaida ar viņu. Kuce. Visu grīdu novēma, nu viņu nafig.
Izspļāvu asinis pa logu. Nahuj. Nahuj šito dzīvi. Svetka vēl pavasarī bija ar mani. Solīja, ka runās ar savu muteri par naudu. Viņām tur mantojums vai kas bija, kaut kādus piecus sotakus dabūja. Tipa zemi pārdeva vai ko tur.
Tā i neparunāja. Tur riktīgi mašīnai būtu sanācis – ne šitādam hlamam. Par pieci sotaki var tādu riktīgi labo dabūt. Jurkas bratans kaut kad teica. Viņam čomaki par pieci sotaki tādu dampi varot dabūt – uzreiz braucams, i taisīt nevajag. Da ne šitāda huiņa kā fiats. Riktīgi laba mašīna, ar bremzēm, CD atskaņotāju un tumbām.
Dziņka apstājās un izlaida Svetku pie grāvja nomazgāties. Da viņai visa priekša novemta, riktīgā cūka. Visas iekšas trīcēja, kad izkāpām no mašīnas. Kaut kā jocīgi pa ceļu staigāt, tipa nekas neraustās un nekratās.
Dziņka no bardačoka izvilka kaut kādas lupatas, nometa aizmugurē uz grīdas. Teicu, lai pats tur sēž. Domāju, moš palaidīs pie stūres vai vismaz ļaus pasēdēt priekšā. Šis noņirdzās un iestūma mani aizmugurē, aizcirta durvis, gandrīz trāpīja pa potīti. Losis riktīgais. Pats ieleca pie stūres un laida prom. Tie duraki palika stāvam.
Bļāvu, lai laiž pie stūres, ja grib dzīvot, Dziņka piedeva gāzi un močīja. Mašīna raustījās, neslēdzās robā. Pa laikam noslāpa. Tad tik piedeva gāzi. Svetka kaut ko brēca no pakaļas, Dziņka skatījās spogulī un zviedza. Svetka skrienot pakaļ. Da kur viņa mašīnu panāks, stulbā bāba! Jurka ar Koļku palika turpat uz vietas. Da kas viņiem. Zina, ka tāpat savāks.
Dziņka apmeta mašīnu apkārt, reāli nokaucās. Nu, duraks, tādā ātrumā! Pakaļā palika baigās sliedes, riktīgās vagas izara. Savācām Svetku, viņa vēl baigi besījās, bet, tikusi priekšā sēdēt, neko daudz neteica. Koļka ar Jurku ielīda man blakus aizmugurē. Koļka vēl čortojās, ka vēmekļos jāsēd. Viņam trāpījās taisni pa vidu Svetkas vietā, es jau tur nelīdu. Lai necer.
Braucām uz kalnu. Iebraucām uzpildīties pie Beņčika. Par kannu viņš prasa piecīti un cigarkas. Viņam viens pazīstams kontrabandas benžu ved, tipa glabāšanai. Viņš jau citiem netirgo, tikai Jurkam pa draugam. Šķūnī saliktas baigās cisternas. Atved no Krievijas, vēlāk tirgo prom. Beņčiks tik sargā. Notecina pa kluso un pārdod. Es jau teicu, ka vienreiz uzies gaisā. Da kas mums tur. Ka tik pārdod.
Rādīja reālos abarotus, uz taisnā gabala laidām uz 180, vairāk nevarēja pavilkt. Rēca kā zvērs, toč likās, ka sakritīs gabalos. Kratījās.
Uz ceļa pie kaltēm izbrauca traktors, pizģec, kur viņam svoločam taisni bija jābrauc! Dziņka ielika zemajā robā un laida garām pa labo pusi, riktīgi gar pašu grāvi. Nobremzējās kaut kā uz septiņdesmit, tad piedeva gāzi un močīja prom.
Uzzinās fāčs, toč sados pa rīkli. Tas viņa koriša traktors bija. Vēl grāvī iemočīja, mūs ieraudzījis. Duraks, bļin.
Ai, nafig, fāters jau tāpat laikam trešo dienu riktīgā pālī, tik lamāties zina. Kā to meža naudu dabūja, tā visu piļī iekšā. Dzer kā lops, nekust. Mēs gan tā kulturāli, pa biškam. Kāds tur baigais kaifs pārdzerties līdz nemaņai. Dažreiz jau var. Man jau tas alkohols ne visai. Tik ka kompānijas pēc. Jautrāk.
Mutere kaut ko sadirsās. Besījās, bļaustījās vakar visu dienu. Nu viņu nafig, aizlaidos prom pa kluso. Šorīt vispār reali sagāja huiņā. Tipa govs vai kas tur jāpārsien. Nu i nahuj. Lai iestāda to savu govi. Tāpat neatmaksājas. Vairāk rīklē jāsagrūž nekā par pienu dabū. Da i lai iesāla savu naudu, baigi jau vajag. Kas tur ir, kaut kādas kapeikas. Nekā tur nav.
Dziņka jau sen teica, ka mašīna esot zvērs. Tikai pāris dzelži jānomaina. Par lēto atpircis no sava čoma. Par nepilnu sotaku. Da viņš laiž – kur viņam tāda nauda. Viņiem mājā nav ne pensiju, ne pabalstu. Vēl ticētu, ka par pussotaku. Bet šitā – nu neticu.
Da to fiatu viņam atdeva kaut kāds brālēns vai kas tur par zemes aršanu. Tipa detaļām. Koļka izmuldējās, dirsā līdējs, svoločs. Cik sen man pakaļā laizījās, tipa baigais bratans, koļījās klāt. Tad pārmetās pie Dziņkas. Kā tas attinās no savas profenes, tā viss sagāja totālā sviestā. Sūdam viņš Dziņkam vajadzīgs. Da sūdam Dziņkam kaut kāds sūda Koļka.
Dziņka profenē gāja, brauca kaut kur uz Bebreni vai kur tur. Viņš gadi divi vecāks par mums ar Koļku. Jurka gan viņa gada, tikai nekur nemācās. Kā izmeta no skolas, tā pa māju dzīvo. Da kamēr Jurkam bračka nesēdēja, nebija ne vainas. Viņi baigo piķi pa pilsētu kāsa. A ne par ko.
Jurka vispār tāds nekāds. Mēs viņu turam tikai tāpēc, ka viņam savi gali pie kontrabandas. Var na haļavu krutku un cigarkas dabūt. Benžu arī viņam lētāk dod. Viņa bratans arī mums baigais čoms, māk izkrucīties un zina visu ko. Viņs par cietumu stāstīja. Da nav tur nekas briesmīgs. Vajag tikai zināt, kam pieblatoties, un nevajag muldēt lieku.
Tam Dziņkas čomam pašam esot mersis ar lietajiem diskiem. Fiatu turējis tikai tipa uz medībām braukt, Dziņka pats vēlāk teica. Da neticu. Koļka tik teica, ka Dziņka laiž par to sotaku. Muld viņš, da i viss. Kādi vēl lietie diski, kāds brālēns.
Pakaļa un jumts fiatam bija samīcīti, esot ietesies kokā, kad metis kūleni. Es turēju apakšā kuvaldu, Jurka taisnoja. Viņam reālie musīši. Kad mauc, ta nograb vien un bleķis izliecas. Svetka gribēja krāsot, padzinām nahuj. Kam tas vajadzīgs.
Tas vecis ar savu traktoru visu garīgo izjauca. Kur lien uz ceļa, ka braukt nemāk! Koļka vēl teica, ka labi izgājis. Dziņka zvērs. Cits būtu nobijies un iemaucis trakčam sānā, a viņš smuki apbrauca. Uz septiņdesmit pa pašu malu! Laizījās Dziņkam pakaļā tā, ka nemetas. Besī ārā.
Dziņkam patika, pūta Koļkam līdzi. Atgāzās sēdeklī un lielījās, ka varējis jau laist uz pilno, tik mašīnas žēl. Tai zālē tak varēja būt arī akmeņi. Duraks nelaimīgais.
Svetka pinkšķēja, galvu atsitusi pret jumtu. Da ko viņa, dura, vienmēr priekšā lien. Būtu sēdējusi aizmugurē, neko nesasistu. Kā satinās ar Dziņku, vienmēr viņa priekšā sēž. Un tas duraks arī laiž.
Dziņka tik sarēca, lai klusē. Pareizi dara. Tā, kuce, visu pasauli piebļaus, ja dosi vaļu. Ko viņa mums pakaļ vazājas, nesaprotu. It kā citi negribētu priekšā sēdēt. Atradusies princese.
Jurka vēl gruzījās, ka traktors laikam grāvī iemaucis. Sūdi būs. Gan jau redzēja fiatu, tagad veči purnā sados. Koļka bļaustījās, ka neko nedos. Sūdu viņi redzēja. Pie kaltēm ta bija kaut kādi veči, a ko viņi tur sūdu skatījās. Gan jau pats bija apkodies, ja jau ar traktoru grāvī mauca. Nav ko. Da kas to fiatu šite zina, braukts ta ar viņu nebija.
Riktīgi sadirsāmies. Svetka vēl gaudoja kaut ko. Nu bļin, riktīga kuce. Kā kas, tā rīkle vaļā. Dziņka močīja uz pilno, bet nekādus fiata navarotus vairs nerādīja. Nafigam arī vajag.
Nebija vairs nekāda kaifa braukt. Jurka gribēja vēl uz pienotavas pusi, kur asfalts. Da ko viņš tur. Tur menti uz krustojuma var sēdēt. Viņi, maitas, citreiz tur sēž. Citādi jau neko, tāpat viņiem neviens sūdu nemaksā, lai iet ieskrieties! Dziņkam vien cik sakrājies sodos, tur desmit mašīnas varētu nopirkt. Da i kur viņam tāda nauda, lai maksātu.
Tik zin, kaut kā tā nepatīkami. Atkal taisnojies, muti dzisini. Viņi citreiz ilgi nelaiž vaļā, morāli lasa. Tāpat neko padarīt nevar. Pat pretī dirsties nedrīkst.
Dziņka laida pa karjera ceļu uz grantsbedrēm. Pa ceļu vēl neko, bet klajumā reāli sanesa pa smiltīm. Dziņka piegāzēja, fiats tipa paspolēja, bet aizgāja, neiebuksēja nekur. Jei bogu, zvērs!
Oi, kā mēs laidām – davaj ar pilnu fugu kalnā, smiltis vien juka. Ierakāmies ar visiem skrituļiem zemē, tad nesām zarus un rakām ārā. Tas huiņa noslāpa pavisam un nevarēja palaist.
Jurka davai taisīt vāku vaļā, skatīties. Nu, bļīns! Riktīgā svalka. Aizdedzē vadi atvienojušies gandrīz, pie dzesētāja caurule pušu, nekas negāja kopā, iekšās totālais vāks. Kad motoram uzspļauj, novārās vien un piedeg plānā garoziņā. Riktīgi pārkarsis. Olas var cept.
Da tādu hlamu par velti nevajag. Viss sapuvis. Vēl kad taisījām, kaut kā nelikās tik traki. Tagad klajumā baigais sūds.
Dziņka ka izbesījās, ka močīja! Paņēma kaut kādu afigeno akmeni un ka mauca pa stikliem, jei bogu kā filmās. Ahujeķ, kā mēs močījām. Jumtu ieliecām līdz sēdekļiem, dzelžus sadzinām riepās. Tur tāpat viss salāpīts. Kameras laiž gaisu, cik tur vajag, lai diski ietu pa lupatām. Pakaļas riepa jau bija gandrīz tukša. Dziņka vēl teica – tā vien licies, ka pa kreisi velk.
Dziņka tik teica kapotu nesist. Moš kas noderēs detaļām. Da nafig. Da kas tur var noderēt, tas pussadegušais motors vai vecie dzelži? Jurka spļaudījās vien. Aizlauza nagu pret dzelžiem un reāli savedās. Man jau likās, ka kausies. Riktīgi salecās abi. Dziņka tik bļāva, ka akumulatoru vajag. Jurka vilka ārā savas detaļas, ko bija aizdevis. Viņam līdzi pat maiss bija, izvilka no bikšu kabatas kaut kādu plēves kuli ar pupainu veceni. O, jopcik, tādu drāzt rītā, vakarā, lai pupi kratās!
Koļka tik atkal laizījās klāt. Da viņš vienreiz pats atrausies pa pūrduli! Kur var vienmēr dirsā līst. Da viņš tāpat visiem riebjas!
To tanku mēs iztīrījām pa tukšo. Akumulatoru, motoru, visus vadus. Sēdekļus izplēsām, ai, pat nezinu, nafig tā vajadzēja. Beigās visus sūdus sametām salonā iekšā, nu, tur tipa porolonu, tukšās pudeles un visu ko citu.
Dziņka pielaida uguni. No sākuma nedega, tikai smirdēja. Tad aizsvilās un sāka degt. Tā ķīmija izkusa, pilnīgi tā kā plūda, kā tecēja. Baigā huiņa. Bākā vēl bija benža. O, ka laida gaisā! Pieliecāmies pie zemes. Labi, ka Jurka bija pasaucis visus nost. Tur tuvumā toč bez matiem paliktu!
Šitā uz karjera malas mežā bija super. Riktīgi visu varēja redzēt, toč kā filmā. Tikai tā dura Svetka spiedza, da viņai vispār nervi čupā ar to grūtniecību. Normāla vecene bija, tikai netaisa cauri. Dziņka teica, ka šai bail. Da ko viņš zina. Jau trīs mēneši stāvoklī, laikam no kapusvētkiem.
Oj, kā mēs toreiz apkodāmies! Sēdējām pie Dziņkas radiem, tur bija afiģetj visāda ēdamā. Dziņka uzlika muzonu, viņam maģis ar tumbām. MP3 ņem. Kad uzliek uz loga, visa dzerevņa skan, da i vēl aiz kalna līdz pat cūku fermām. Jobanais muzons! Viņam visādi afigenie diski, riktīga kaste pilna ar CD. Tā stulbā Agilera i visādas tur Svetkas Britnijas nestāv ne tuvu. Basi iet caur zarnām!
Mēs tur toreiz kodām zem liepām, ahujeķ odu bija, dedzinājām ugunskuru, pļāvām iekšā krutku. Jurkam līdzi bija vesela piena kanna. Dabūjis no čomaka par haltūru. Tipa dzinuši kaut kādas mašīnas pāri robežai. Da ne dzinuši, bet kaut ko nesuši. Da viņš jau nesaka, nafig i vajag. Varbūt to kannu Jurka vispār tikai atnesa no saviem čomakiem. Viņam caur bratanu labie gali. Viņam nauda vienmēr turas un cigarkas arī.
Kā mēs apkodāmies! Ņihuja neatceros.
Pamodos vakarā Dziņkas istabā uz gultas. Dziņka kaut ko krāmējās pa skapi un teica, ka Svetkai vairs neesot meņu, laikam bērns būšot. Viņš apsēdās uz manas gultas, saprotiet, Dziņka uz manas gultas sēdēja un stāstīja to visu! Ka Svetka stāvoklī. Ka bērns no viņa. Ka cauri netaisot.
Pirms trim mēnešiem tas bija, tagad Svetkai jau reālā puza, bikses neiet ciet. Viņa nevar pieliekties un vispār kā tāds baigais tormozs. Ta šito nevar, ta to. Ta viņai spiež, ta nelabi. Da nu viņu.
Mana muča jau teica, ka tam skuķim visi mājās neesot, ar tādu vēderu staipīties puišiem līdzi. Būtu sēdējusi mājās un ko sašuvusi vai noadījusi bērnam. Cik tur vairs laika palicis.
Da mana mutere vispār tikai morāles lasa. Ja pa viņai, man vēl vajadzētu iet skolā un vēlāk mācīties par galdnieku. Nahujam vajadzīgs. Kam tie galdnieki vajadzīgi.
Mutere vispār neko, citādi liek mierā. Tik reizēm izbesās, saiet pa īso un močī smadzenes. Govij to un šito. Zajebis viņa ar visu viņas govi. Ja pašai vajag, lai tur to savu govi, ko citiem dzīvot neļauj! Tāpat tur naudas nekādas nav, tikai čakars.
Šorīt reāli izvedās. Stāvēja virtuvē un auroja. Viņa varot arī aiziet pie Ritas – ar govi, televizoru. Mēbeles paņemšot līdzi. Varēšot mēs abi ar tēvu dzert un nodzerties.
Da viņa ko, čoknuta? Brokastis paēst normāli nedeva, tik kliedza.
Ritka man laba māsa, tikai baigā dura. Pēc videnes apprecējās ar kaut kādu duraku, baigo losi, gadus desmit vecāku. Uz mājām nebrauc, da i nahujam vajadzīgs. Tik nervus maitā. Lai es to vai šito. Istabu kārtojot, kūtij jumtu labojot.
Da sabruks tāpat tā kūts, sijas sapuvušas. Tur jau sen vajadzēja labot, gadus desmit vai divdesmit atpakaļ. Sencim tik nospļauties.
Nekur viņa neies. Baigi mutere Ritkai vai viņas vecim vajadzīga. Un tā govs vēl. Safanojusies un viss.

To fiatu mēs iznesām pa tukšo, damīcījām līdz galam, beigās sakūrām uguni. Nu vot, un tad tā bāka gāja pa gaisu! Da jei bogu kā filmās, baigais sprādziens bija, fiats až palēcās. Domāt, ka nebūtu iebuksējis līdz kapotam. Melns un sarkans. Un baigais karstums.
Svetka tik bļāva, oi, ņimagu, dzemdēšu. Da nu, kas viņu zarazu klausījās! Nebija laika. Mēs skatījāmies, kā deg. Benzīna riktīgi daudz vēl bija, tecēja pa smiltīm, dega priedītes. Nu i skats! Kaukdams dega. Pilnīgi kā rūca. Filmās parasti tikai tas sprādziens, viņi jau nekad nerāda, kā deg.
Jobanie ugunsdzēsēji atbrauca, taisījās dzēst, laida kaut kādu ķīmiju virsū. Mēs no meža skatījāmies. Svetka tik gaudoja, ka dzemdēs, Dziņka iemauca viņai, lai klusē. Aizvērusies būtu. Citas normālas sievietes deviņus mēnešus staigā, viņa te trešajā dzemdēs. Zajebala kuce. Ieraudzīs ugunsdzēsēji, izsauks mentus. Tur tak reālās ziepas var sanākt!
Lejā bija baigi interesanti. Ugunsdzēsēji riktīgi rāvās, cik putu sagāza. Nedzēsa ar ūdeni kā pavasarī kūlu vai toreiz Jurkas fātera pirti, bet laida baltu ķīmiju virsū. Jurka tik zviedza par mums – kādu ūdeni! Benzīnu tu ar ūdeni nodzēsīsi!
Atbrauca menti ar migalkām. Baigi ņēmās. Nu bija sūdi. Mēs noslēpāmies aiz kokiem un nogūlāmies uz vēdera – lai neredz, ka mēs te augšā mežā. Baigi kruta bija! Pat Svetka blenza un nekā neteica.
Kad ugunsdzēsēji nodzēsa pažaru un dzelži vairs nebija karsti, menti līda iekšā, skatījās zem kapota. Tipa salīdzināja numurus, kaut ko rakstīja, beigās lamājās. Laikam cerēja, ka iekšā būs līķi. Da viņi ko, duraki, jau no sākuma neredzēja, ka iekšā viss tukšs?
Ugunsdzēsēji savāca savas parpalas un aizbrauca. Menti vēl rakstīja papīrus. Domājām, ka ies uz mežu, Jurka jau gribēja tīties. Beigās aizbrauca arī šitie. Koļka gribēja iet skatīties, Dziņka neļāva. Jurka ar teica, ka nevajag. Vēl piešūs lietu, varbūt tepat aiz meža līkuma stāv un skatās. Kas tur var redzēt, cik tālu šie aizbrauca.
Mēs tik savācām akumulatoru un vēl visus tos dzelžus un gājām prom. Atnāksim rīt un visu apskatīsiemies. Lai tad piešujas – gājām garām un viss. Neviens tak nezina, ka Dziņkam tas fiats bija.
Da i nafig, mož nevajadzēja dedzināt. Varbūt vēl varētu pielaist motoru, kaut kā jau izraktu ārā no smiltīm. Tas fiats Dziņkam tak bija tikai nedēļu vai divas. Bet nu sūds arī bija, visas iekšas salasītas pa svalkām.
Dziņka iedams man teica, ka gaterī atkal esot robs. Vecis teicis, ka strādniekus vajagot. Da ņihuja viņš nemaksā. Pats, pizdzjuks tāds, norāvies no mentiem, tipa drošības sietu neesot vai kā tur. Žoržikam nogrieza roku, viņš tagad invalīds, ot svoločs. Viņam maksās pensiju. Tipa var neko nedarīt, tikai iet uz pastu pēc naudas. Zajebalo, es ar tā gribētu! Rokas ta žēl, a citādi nekas.
Svetka visu ceļu vaidēja, kamēr gājām pa mežu un tad pa pļavu uz Dziņkas māju pusi. Pagāja, pagāja, tad tupās pie zemes, Dziņka viņai pāris reizes iemauca, lai aizver žaunas un nemaitā garīgo. Šī vēl vairāk. Dziņka reāli atvēzējās un mauca, Svetka nožāvās un rāpus līda prom. Dziņka sagāja pa īso un močīja šai pa pakaļu ar kāju. Tā neko, tik apvēlās uz sāna un sarāvās kamolā.
Tā jau viņa ir stulba, bet man palika kaut kā tā pretīgi. Nu, tipa ne žēl, bet tipa kaut kā ne sevī. Ka viņu var visu laiku sist kā lopu, a tā dura arī neko nesaka pretī, ļaujas. Toč kuce. Beigās neizturēju un iemaucu Dziņkam pa purnu.
Reāli panesās. Viņš gribēja sist man ar dzelžiem, Jurka atņēma. Sitāmies tāpat kulakiem. Reāli atspārdīju. Jurka neko, tikai teica, lai pa seju nemočīju ar zābakiem.
Pametām turpat mežā. Atčohnīsies, pats aizies uz mājām. Svetka palika kliegdama, tad skrēja mums pakaļ. Skats par rubli, kā viņai tas vēders un pupi kratījās. Kā govij.

Mājās bija bardaks, vistas palaistas pa dārzu, fāters atrubījies savā gultā. Cerams, visu naudu nebūs nodzēris. Vajadzētu paprasīt benžam, kamēr vēl kaut kas turas.
Da nu i nafig. Atcerējos par fiatu. Mašīnas arī vairāk nav. Sencis jau mašīnai nedos, lāpīs to savu traktoru. Ja līdz tam būs palikusi kaut kāda nauda. Viņš jau dzer pa nopietnam – nedēļu no vietas.
Mučas nebija nekur, palika kaut kā tā jocīgi. Virtuvē nogriezu batona šķēli, iegāju istabā paskatīties teļļuku, a tur ņihuja. Tukša vieta. Man jau palika kaut kā ne sevī. Tinos fiksi uz kūti. Tukša. Govs nebija arī ganībās. Mučas mantu nebija. Nu bļaģ, toč aizvākusies. Mēbeles atstājusi.
Da i kādas tur mēbeles. Sekcijai durvis izlauztas un dīvānam atsperes iekritušas, pa vidu bedrē segas sabāztas. Galds ta vēl neko. Kad uzsedz galdautu, pavisam normāli. Muča jau teica, lai mācos par galdnieku, kladzināja jau nezcik gadu. Bija pat uzzinājusi, kad profenē eksāmeni, sarunājusi govij slaucēju, gribēja vest mani uz skolu. Zajebalo, apnicis – atkal mācīties.

Notinos pie Jurkas. Viņa mutere nekā neteica, da neko i nezināja. Viņam afigenā mutere – baigi piļī, nedēļām matus nesukā. Zobi viņai tikai daži, tie paši dzelteni. Karoče, ragana. Es sev tādu negribētu, pietiek ar fāteru.
Ierijām kaut kādu paiku, un abi gājām pie Koļkas taisīt vāģi. Koļkas fātera čomaks bija sametinājis kuzovu, tipa visu apakšu kā no jauna salaidis, bija tikai jāsaliek kopā. Nekas īpašs. Solīja man samaksāt. Koļkas fāters solīja atdot veco žiguļa motoru. Jurkas paziņam esot jauns volksvāgena kuzovs, atdošot par divdesmit latiem. Tikai labais spārns sadračīts lupatās un nav riteņu. Iekšas arī iznestas pa tīro. Vēl kaut ko salasītu. Varbūt pat kustētu. Darbs jau baigais, a ko padarīsi.
Koļka iznāca pretī pagalmā un stāstīja, ka pie Svetkas gājis kā trako namā. Toč dzemdēšot. Babuška kliegusi, mutere skrējusi. Vecis, nu, tas muteres piedzīvotājs, jau pa dienu aizgājis uz mežu medībās. Ja vēl tas būtu, ta točna māju nonestu! Atskrējuši ātrie un aizrāvuši Svetku uz slimnīcu. Tipa bīstami esot.
Toč mož dzemdēs. Kas tur jēdzīgs var sanākt no trešā mēneša, nekā tur nebūs. Sīkā ta točno nebūs. Ka tik pati izdzīvotu. Paliku stāvam. Svetka nomirs. Iedomājos, kā viņas mutere kauc, kā zārku laiž bedrē. Stulbi.
Nolikām vāģi uz riteņiem, pamazām salikām iekšas. Palika savienot vadus un salikt lukturus. Nokrāsojuši sarkanā krāsā. Riktīgi smuka. Kad saliks faras, vispār kruta būs.
Es ar šitādu gribētu. Sarkanu un lai vēl drusku ož pēc krāsas. Tipa jaunu. Bet man jau nav tādu galu. Koļkas vecais iet pāri robežai, ved preci. Citu nedēļu sotaku dabū, viņam ir nauda un iespējas.
A vot ka man tāda būtu. Ar jaunām riepām un zvērīgajiem apgriezieniem. Sarkana kā ferrari, gluda. Bez buktēm. Jei bogu, zemāk par pusotru sotaku toč nebrauktu! Kā formulā!

Kad aizgāju uz mājām, jau bija pāri pusnaktij. Tumšs, vilka jau uz rudeni, riktīgi auksti. Kūts durvis vaļā. Reāli pretīgi.
Fāters gaidīja virtuvē pie galda. Pats nebija vīžojis sataisīt ēst, tipa gaidīja, ka muča atnāks. Piepisās, kur tik ilgi biju. Reāli izvedies. Da man kāda daļa. Kamēr šis apkodies gulējis, mutere aizlasījusies no mājas. Stulbi kaut kā. Da neko neteicu.
Parasti viņš kož nedēļu, tagad bija pamodies un riktīgi gruzījās uz mani. Menti bijuši. Kur es vazājoties. Jaunieši mašīnu nozaguši, izkomplektējuši. Grantsbedrēs tā zagtā mašīna atrasta sadedzināta. Es taču neesot iepinies bandā?
Da ko viņš pišas klāt. Kāds man sakars. Nekas tur nav zagts. Dziņka nopirka par nepilnu sotaku no sava čoma.
Fāters pīpēja. Parasti muča virtuvē neļauj, dzen ārā, bet tagad nekā. Pelnus viņš bēra krūzē, piesargādamies, lai netiek uz vaskadrānas. Nu un.
Ar to mašīnu pirms mēneša cilvēks notriekts. Pamests grāvī un nosalis. Izsludināta meklēšana. Fāters bija riktīgi safanojies un brauca man augumā.
Da ko viņš zina. Menti kaut ko saskalojuši un viss.
Fiatam priekšā uz jumta bija reālā bukte, spārns vispār lupatās. Fara izsista, da i kapotu grūti attaisīt. Jurka vēl taisnoja jumtu un brīnījās, ka jocīgi saliekts. It kā kaut kas smags uzkritis. Vēl domājām, mož lāstekas ziemā vai kas.
Tas varētu būt no tā cilvēka. Stulbi. Bet Dziņka taču nebrauktu ar tādu mašīnu. Viņš tak nevarētu nosist cilvēku.
Da kā viņi zina, ka ar šito mašīnu. Vai tad redzēja kāds vai ko. Ja jau būtu redzējuši, tas tak cilvēks nebūtu nosalis. Tad jau būtu atraduši laicīgāk. Fāters tik blefo un cauri.
Da lai viņš iet. Kāda atšķirība. Tas cilvēks jau sen aprakts, fiats sadedzis.
Tikai žēl kaut kā. Tipa tā arī nedabūju pabraukt pie stūres.
Maita tas Dziņka tomēr. Varbūt viņš arī varētu kādu nosist, nu, tipa pamest ceļa malā, lai nosalst. Viņš ne to vien varētu. Man reizēm no viņa riktīgi ir bail. Kad viņš tā paskatās.
Ar Jurku ir citādi. Pat ar Jurkas bratanu, kas iznāca no cietuma, ir citādi. Viņš afigenna lamājas un māk visādus prijomus, bet maita viņš nav. Jurkas bratanam forši aņuki, viņš riktīgi zviedz par visu. Reizēm saiet īsajā un palaiž kulakus, bet citādi ir normāls vecis.
Ar Dziņku es nezinu. Viņš nemāk tā pa jokam. Koļka ta spraucas viņam pakaļā, tipa grib dabūt sev par baigo korišu. Bet baidās pat vairāk nekā citi. Esmu redzējis, kā Koļka raustās, kad Dziņka kaut ko ne tā.
Jurka gan ne. Kas viņam ko bīties. Jurka pats visus var samočīt. Jurka foršs vecis. Riktīgi labi var ietusēt.
Varbūt nevajadzēja to sūda Dziņku sist, a ko viņš Svetku tā. Toč kaut kā stulbi palika. Pateiks vēl, ka man skauž. Da lai iesāla. Bet nebija forši, kā viņš darīja – palaida priekšā sēdēt, gar pupiem grābstījās, a tad ar kulaku pa sāniem, plecu. Un tad vēl ar kāju.
Lai kāda, Svetka mūsējā. Koļku tak viņš šitā nesistu – ne par ko, bez kāda tolka. Kā tādu suni.

No rīta pie Koļkas likām vadus viņa fātera mašīnai. Fāters pats izgāja pagalmā, runāja ar kaut ko pa mabilku, tad izdzina no garāžas volksvāgenu un aizbrauca darīšanās. Ja mēs šovakar pabeigšot, iedošot desmitnieku pa virsu.
Kamēr bakstījāmies pie mašīnas, gar dārza malu atnāca Svetkas babuška. Da ko viņai te, atlīda tik noblenzties. Koļka jau teica, ka gar mājas paksi lūrot, kāda mašīna tagad būs. Tad iznēsās visiem, visi runās. Ciest nevaru. Svetka arī teica, ka riebjas. Babuška visu zina un visu laiku runā. Par visiem visu izstāsta.
– Puisīši, – viņa nāca mums klāt. Izrāva pa ceļam no dārza kaut kādu usni, tipa baigi kārtīgā izliekas. Fu, jēls metas, cik stulbi. Ko var mīlināties. Neesam mēs mazie bērni. Koļkam jau palika septiņpadsmit. – Puisīši, – viņa teica. – Ziniet, kādi jaunumi.
Da ciest nevaru, viņa vienmēr tā sāk. Kamēr visas peļu oliņas izbazarē. Svetka normāla, viņai muča arī neko, tikai ģīmis kā zirgam. Bet nu babuška riktīgā ragana. Muld par visiem un mierā neliekas.
– Puisīši, – viņa pielīda pie pašas mašīnas, grābājās pa kapotu ar šķībajiem pirkstiem. Reālā ragana. Tādu filmēt un mazus bērnus biedēt. Brīnums, ka Svetkai nav tāda gurķa deguna vietā.
– Puisīši, Svetka slimnīcā uz saglabāšanu. Septītā mēnesī. Grūti jau iet, maz cerību. Piedzims tas bērniņš bez laika, kur tad liks. Pati arī pie sistēmām, visa sazāļota. Kur tādu liks, ko darīs, tādu maziņu. Vai vēl pati izdzīvos.
Babuška rausa asaras. Viņai tādi krunkaini vaigi, slapjums iztek pa visām grumbām, un ar roku saslaucīt nekā nevar. Kaut kā stulbi. Nošņauca savu gurķa degunu, noslaucīja gar jakas sāniem, tad atkal grābājās gar mašīnas virsu. Uz sarkanās lakas palika mitruma aplīši, kas iztvaikoja. Tādi netīri triepieni. Riktīga ragana.
– Kurš tas maita bija, kas sita. Grūsnu gotiņu kājām nesper, te meitenei viss vēders vienos zilumos. Ārsti galvas vien šūpojuši, kur tik jaunam bērnam prāts. Policijai, policijai visus atdot. Lai saliek cietumos tos razbainiekus, lai zina, kā ir. Sievieti sist.
Dziņka. Man ieskrēja prātā. Kamēr tā vecene vāvuļoja, atcerējos, kā viņš sita. Mauca ar kulaku Svetkai pa muguru, pa plecu. Un tad ar kājām. Un tā arī ļāvās, tikai sarāvās kamolā. It kā ne reizi vien tā bijis. It kā tas sūda Dziņka vienmēr tā.
A ko viņa, kuce, neteica. Ko viņa neteica, ka Dziņka tā. Ka sit. Ka viņa stāvoklī jau septiņi mēneši. Ka tik sen.

Pirms septiņiem mēnešiem Dziņka vēl bija profenē un uz mājām nebrauca. A ko viņam te ziemā bija meklēt. Kamēr izmeta par nesekmību.
Bļin. Svetka tad bija mana džusene. Sanāk, ka viņa no manis stāvoklī. Afiģeķ. Kā lai pasaka muterei. Da neko. Labi, ka muča prom.
Svetkai dārziņš bija. Kaut kādas puķes. Viņa ravēja, kad es iebraucu viņai pakaļ ar riteni. Piecēlās. Poga kleitai bija vaļā, viņa sakautrējās, aiztaisīja. Smuka viņa. Tas pagājušajā vasarā bija. Tad mums vēl nekā nebija, viņa pat bučoties negribēja. Tikai vēlāk laikam rudenī pēc klases vakara ļāvās, kad reizē gājām no skolas. Viņai foršas lūpas. Viņa vēl teica, ka varbūt nevajag.
Nafig viņa ar to Dziņku. Kāpēc viņa pameta mani. Viss būtu bijis čikiniekā, ja viņa ar mani palikusi.
Lai Koļka pinas ar Dziņku, lai lien tam svoločam pakaļā. Kāpēc Svetka aizgāja no manis.

Jurka atnāca no veikala, viņi ar Koļku regulēja gaismas. Man bija kaut kā jocīgi. Automātiski spiedu pedāļus, liku atpakaļgaitā. Pat nedzirdēju, ko viņi saka. Svetka varbūt neizdzīvos. Da dura viņa bija, bet kaut kā vienalga.
Mājās ņihuja nebūs, ko ēst. Moš kādu vistu nokaut. Da kas viņu izvārīs vai ko. Fāters atkal augumā sabrauks. Moš menti atkal atvilksies, pratinās vai ko. Moš neiet uz mājām. Dziņka arī nav rādījies.
Jurka gan teica, ka dzīvs i vesels. Vakarā pa tumsu atvilcies uz mājām. Jurkas bratans tur bijis, redzējis. Viss purns asinīs. Šodien nav redzēts.
Nafig viņu. Ka tikai dzīvs.

Aizgāju uz mājām jau pa labu tumsu. Durvis bija vaļā, iekšā runāja ļaudis. Muča bija atbraukusi pēc ledusskapja. Ritka ar savu vīru vāca kopā mantas. Muča dzīvos pie viņiem. Auklēs sīko.
Ritka izņēma no somas paiku. Sagrieza desu, mēs visi ēdām. Baigi labā baltmaize, tāda mīksta. Un ar sviestu. Muterei nekad nebija naudas. Viņa jau pirktu, bet nebija.
– Puikam te nav ko darīt, – pagriezies pret manu muteri, pateica Ritkas vīrs.
– Ja gribi, brauc līdzi jau tagad, – viņš pēkšņi man teica. – Lai tas tavs fāters iet par burbuli. Iestāsies skolā, pabeigsi mehāniķus. Varēsi skrūvēt mašīnas. Tev tak padodas.
Viņš to laikam pa nopietnam. Skatījās, bet man tā stulbi. Rokas visas ar eļļām, pirksti apdauzīti. Da tas sūda suns arī ieskrāpēja, kamēr dauzījāmies. Un kreklam caurums no dzelžiem. Kaut kur aizķērās.
– Strādātu darbnīcā. Tagad tak visādu cilvēku vajag. Rokas tev īstajā vietā.
Darbnīcā strādātu. Nebūtu slikti. Visu laiku ar mašīnām. Mož varētu pabraukt. Vismaz pamēģinātu, kā iet. Iesēstos iekšā, gāzīti. Pedāļus.
Māja visa izārdīta. Kaut kāda citāda. Galīgi sveša. Visas tās apdauzītās mēbeles. Da ko es te. Jābrauc tik prom.
Skatījos uz muču. Viņa neteica nekā, tik ēda maizi, pieturēdama ar rokām, lai nekrīt drupačas. Kura nokrita, to salasīja un mutē. Ārā jau riktīgi nakts, fāča nebija. Sazin kur dauzās. Mož aizdzēries.
Muča patiesībā baigi labā, tikai pa laikam kaut kādi zajobi uznāk. Morāles lasa. Citādi man ir baigi sakarīga mutere. Viņai smukas acis. Mana mamma vislabākā.
Ritka pasauca ārā ķert vistas. Kamēr vēl kaut ko redz un nav riktīgā nakts. Tumšs jau bija, bet ne tik stipri, kā likās istabā. Iekšā iedegta uguns, tad jau ārā liekas melns.
Vistas uz nakti salīdušas pa krūmiem, kūtī neiet. Tur sesks vai kas, pirms kādas nedēļas naktī divas nokoda. Tagad vistas neiet iekšā. Baidās. Kamēr vēl vasara, neko. Rudenī pašas salīdīs siltumā.
Forši tā bija. Mēs ar Ritku divatā pa tumsu meklējām vistas. Sēdēja zaros un ķērca, kad paņēmām rokās. Mašīnā bija kaste, likām iekšā. Dažas noleca no zara un aizplanēja tumsā. Pieplaka pie zemes, tad bēga. Ķērca kaut ko. Gailis reāli iemočīja ar knābi pa roku, bet es fiksi sagrābu. Grūtāk bija ar mazajām cacarkām. Lidoja pa pagalmu kā trakas. Kamēr jau Ritkai apnika. Izbesījās un pateica, lai iet ellē ar visām vistām. Ka tikai lielākās salasītas. Šitie zvirbuļi tāpat ne suņa nedēj.
Viņa iegāja istabā, bet es stāvēju pagalmā. Vistas nomierinājās un, tumsā neko neredzēdamas, klīda pa pagalmu. Salasīju visas. Viena sēdēja uz sētas un staipīja kaklu, gribēdama kaut ko ieraudzīt. Gar sētmali pielīdu tuvāk. Gandrīz aizbēga, bet noķēru aiz kājas. Ķērca kā traka, bet es šo pieglaudu sev klāt. Vista nomierinājās, tikai elpoja smagi un pa laikam mēģināja izrauties. Smuka viņa. Raibu cekulu, mazu sekstīti.
Ja varētu pieradināt, ka nāk klāt. Ja viņa uz vārda klausītu kā suns.
Mēs dzīvosim pilsētā. Tur būs kūtiņa un vistu dārzs. Es strādāšu darbnīcā. Redzēšu visādas mašīnas. Ritkas vīram fords. Nekāda vaina, tikai amortizatori klaudz un priekšā nevienādas faras. Vajadzētu salikt īstās.

No mājas iznāca māsa ar vīru – saliks visu mašīnā un brauks. Viņi nesa kaut kādus grozus. Kastei ar vistām uzlika traukus. Ledusskapis jau bija piekabē. Abi jaunie krēsli, ko viņi mammai uzdāvināja pirms gada.
Jocīgi, ka fāters bija pazudis ar galiem. Vakar likās, ka ir jau atčoknījies. Viņam tā vienmēr – dzer, dzer un tad lasa man morāli. Piedzēris arī lamājas, bet tas ir citādi. Vakar jau likās, ka beidzis dzert.
Labi, ka fāča nav mājās. Tas jau mierā neliktos. Šitā jau nu nepalaistu aizbraukt. Noriebies.
Kamēr viņi tur ņēmās ar piekabi, ieskrēju istabā pēc savām mantām. Mamma jau bija salikusi manas drēbes, kaut kādas grāmatas. Savācu makšķeri un savus dzelžus. Nekā liela jau tur nav, tikai skrūves. Fāters neļauj nest istabā. A es skapī veselu kasti. Da nu viņu. Pašam zem gultas piebāzts ar visādiem hlamiem.
Galda atvilktnē arī bija visādas mantas. Ritka ienāca istabā, vaicāja, vai ilgi. Iedeva kasti. Laikam no veikala. Tomātu mērce, iepakojumā 20 gabalu. Foršā kaste, ar cietajām malām.
Koļkam jāatdod kasetes! Ieraudzīju un nobijos. Toreiz paņēmu, visu laiku aizmirstas. Koļka vēl teica, ka atraus galvu. Tas pa jokam bija. Bet vienalga.
Ritka sacīja, ka nav laika. Da nu. Paspēs viņa. Koļka mans draugs, man jāatdod.
Izskrēju pa durvīm, Ritka vēl nobļāvās, vai visu paņēmis. Viņi negaidīs. Tumšs jau.

Pagalmā pie Koļkas neviena nebija. Suns izlīda no būdas, paskatījās un ielīda atpakaļ. Istaba tukša. Kur viņi pa tumsu dauzās. Varbūt pie lopiem.
Uz galda bija visāda paika. Tipa svinējuši. Nevienam tak nebija dzimenes. Mož mašīnas dēļ. Ka sataisīta. Mani jau nepasauca.
Paņēmu šoceni un nolauzu gabalu, tāpat nepamanīs. Riktīgi laba bija. Kamēr grozījos, uz galda pamanīju mašīnas atslēgas. Nevajadzēja jau ņemt, bet pašas paņēmās.
Attaisīju durvis, iesēdos. Oda pēc krāsas, pēc cigaretēm. Ne jau Elitas, bet kaut kā labāka. Marļiks vismaz!
Durvis aiztaisījās viegli. Ne tā kā žiguļiem vai folksvāgeniem – ka no visa spēka jācērt. Koļkas tēvs čortojās, ka pēdējā vasara ar to sūda folksvāgenu. Kaut bedrē i grūd. Tehniskās nav jau no ziemas.
Nekādā bedrē negrūdīs. Ir jau sarunāts ņēmējs. Mašīnai nav ne vainas, tik daži sotaki remontam. Man laikam nekad nebūs tādas naudas.
Noklakšķēja vien un ciet. Un spogulis. Pagriezu, lai var redzēt sevi. Tad pakaļējo sēdekli. Lai priekšas sēdekli var redzēt.
Es braucu, a blakus krutā vecene. Pupi afigenie. Visādi navaroti, rocene jauna un stipra, ātrumi paši pārslēdzas. Un reālā vecene blakus.
No kabatas izvilku atslēgas un iebāzu aizdedzē. Toč nevajadzēja, bet pagriezu. Pielēca pats. Nebiju gaidījis, ka tā. Ierūcās, palēcās, noslāpa. Nu ja, ielikts robā.
Palaidu atkal. Sajūgu. Pirmo. Mašīna gāja rīstīdamās. Izgriezu uz ceļa.
Afiģetj! Ja fāters mani redzētu! Vienmēr teica, ka braukt nemāku.
Ar mašīnu ir tāpat kā ar traktoru, tikai vieglāk. Stūre pati griežas. Un pedāļi! Nu i nafig, šitādu monstru!
Uz ceļa gāja smuki, stūre pati gulēja rokās. Nav ne jāgroza, ne ko. Pati zina ceļu. Un riepas. Visas cietas un labas. Nenēsāja nekur. Tikai traktoram grantovkas trepe tā neiet cauri, bet nu šite atkal ātrums.
Cirtu uz visu klapi, grantovka neko, taisnais gabals. Šite mēs ar fiatu braucām, vēl Svetka teica, lai piebremzē, viņai sūdīgi.
Svetka. Kā viņa tagad.

Tā mašīna toč baigā, uz līkumiem nemaz nejūt. Nesas labi. Un tik mierīgi. Tipa sanes, bet noturas. Riktīgi labā.
Ne tā kā ar Dziņkas fiatu. Tur toč likās, ka aizies pa gaisu.
Šitā viņi formulā brauc. Pedāli piespiež, aiziet rēkdams. Un viņi tik močī.
Sarkanā komanda zvērs. Mūsējie.
Nahuj šito dzīvi!

Pēkšņi ienāca prātā, ka es nemaz nezinu, kā Svetkai istabā tagad izskatās. Viņa taisīja remontu, krāsoja logus un grīdu. Viņai visādi plakāti – Agilera tur, Britnija. Visādi džeki no Sīrupa.
Žēl kaut kā. Un bail.
Kā viņa tagad.
Tik tieva un smuka jau laikam nebūs nekad. Es zinu, ka vecenēm pēc dzemdībām pupi karājas un vēders izstaipīts.
Viņa toreiz teica, ka vairs neies ar mani. Sēdējām viņas istabā, viņa toreiz to remontu. Viss pēc krāsas oda.
Dziņka jau bija atpakaļ, un mēs sakāvāmies. A ne par ko. Viņš nedeva braukt ar mašīnu. Un vispār.
Un tad viņš ar Svetku. Gaidīja šo pie skolas. Reizē gāja. Runāja. Tad Svetka mani atšuva. Viņai esot cits.
Izbesījos riktīgi, a neko. Ko es tur varēju.
Uz skolu arī vairs nebraucu. Muterei nebija naudas. Neko daudz neteica, tikai lamājās. Labi es šitā nebeigšot. Par zarazu izaugšot. Ko viņa zina.
Nāsīs iecirtās vēmekļu smaka. Viņa skrien – pupi kratās, vēders tāds smags. Da duraks Dziņka.
Svetka.

Mēs braucām no skolas, viņa sēdēja man blakus autobusā. Rokas lipa pie siltā dermantīna. Putekļi, busam kratoties pa grantovku, cēlās augšā un turējās gaisā. Visa mute pilna, nāsis sausas. Smirdēja pēc benža un eļļām.
Viņa izvilka lūpeni un krāsojās. Nevarēja trāpīt un piepūlē saspieda lūpas, tad mēģināja izlīdzināt krāsu. Somā viņai vēl bija skolas grāmatas, visādas lietas. Viņa izvilka ābolus, tad pati nokautrējās un savējo ielika atpakaļ. Bija aizmirsusi par tām lūpām.
Bet lūpene viņai garšoja pēc kaut kā ķīmiska un salda. Viņas vaigi.
Viņa teica, ka nevajag. Mutere redzēs. Bet neredzēja tak. Mēs vēl pa mežu gājām. Viņai bija blūze ar siksnu. Es tā atceros to siksnu. Viņas āda. Cik tieva viņa bija. Un ļifonam tā sprādze.

Fig, kaut kāds īblis priekšā.
Kur brauc! Afiģetj. Duraks. Gaismas.
Dzelži aizgāja pa gaisu. Tikai jutu, ka sanes. Kaut kas pa stiklu.
Bļaģ.

naktineica

Kopu svātki. 1. daļa

dzismis_aile

Nabeja nimoz tik gryuts īsajaukt ļaudīs. Vēļ pošā pādeigā šaļtī dūmuoju pasagrīzt atpakaļ – izmastu kaidu riņči gar Kīšazara krostu, pastaiguotu kur nabejs pa Mežaparku i laistu atpakaļ iz centru. Atsapyustu kai cylvākam pīsakluoj – voi ta nabeja šmuka rudiņa dīna i voi ta es nabeju peļniejs.
Cik tī ilgi, dreiž pavysam rudiņs apsalaiss, saulis grybādams vaira navareisi izalyugt – vysleidza palāks i palāks caurom dīnom. Nūbrauktu ar tramvaju da centra, īītu kur nabejs puorēst pušdīņu i varātu dūmuot tuoļuok. Dzeivuotu tik nūst, nadūmojūt ni par tū, kas bejs, ni tū, kas vēļ byus.
Kuojis pošys nese prūm. Gondreiž byutu paguojs gar vuortim, a cylvāku straumis plyude kopu vierzīnī, kai rautin paruove leidza. Ļaužu bori olkonai sasaveja murdūšā augumu komulī, kusteigā murskulī, kam nabeja ni suoku, ni gola. Jī vysi guoja iz vīnu pusi kai sarunuojuši. Kai iz nazkuo pasūleita.

Pluovuoju pa kopim i vierūs pīminekļu. Kaidu tik te nabeja. I muotei nu dāla, i liduotuojam nu kaida tī pulka, rakstinīkam taidam i itaidam, komponistam, školuotuojai, dzejneicai. Siereigi aizlauztys vuorpys, aizleikuši ūzuli, oruoji i zvejnīki, zvaigznis i krysti. Sirsneibā nu skumstūšuos sīvys, muosys, muotis.
Tu aizguojs esi, zeme klus, viņ līpu lopuos sovaids gurdums dus. Dzeive tik eisa, vyss zuds. Ni bolsa tova, vyss ir kluss. Iz tova kopa pārnuo zuole veist, munā sirdī dziļuo rāna nasadzeist.
Vasalom ryndom vuordu: Polikarps i Afrozine, Girtauts i Magdalena, Marfa, Zelma i Vilibalds. Jī vysi nazkod ir bejuši dzeivi, nazkū dariejuši i koč kur volkuojušīs. Jī ir ļūbiejuši, īneiduši, rauduoši, prīcuojušīs, slymuojuši, myruši. Kotrs nu jim kaidam cytam kū nabejs ir nūzeimuojs. Voi ta cytaiž byutu pastateiti itaidi glauni pīminekli.

Ļaužu palyka vys vaira i vaira. Viejeņā čabēja smylgys, šveikstēja sīvīšu lyndraki, saulē treisuļuoja agrajuos solnuos apsorkušuos pundurkūceņu lopys. Par pīmineklim, grabneicom i beņčeišim vylkuos glīmieži, atstuodami slapnis i glumys slīdis, kas saulē sakolta i speidēja boltys.
Nazkur augšā rēce sasamīguojuse i aizkaitynuota vuorna. Jei laikam nabeja patics tik daudz ļaužu, partū cīši lomuojuos, klīdze aizavylkdama i klanējēs. Beiguos vystik nūsaspļuove i laide prūm, ar spuornim syzdama pa zorim. Kū tī, ka nav mīra, to nabyus. Jai pakaļ aizpludurēja vēļ nazcik malnu putynu, kas kluseņom beja siediejuši prīdēs tepat natuoli.
Saulis spaiti kryta par vysu, siļdēja, dzierkstēja, laistējēs. Pasauļs suluoja nu rudiņa gaismu i kruosu, a vysi ļauds beja saguojuši kopūs pīminēt vīnu vīneigu nabašnīku. Cytam myužā tik pazeistamūs nabeja bejs, cik ite vīnuos bērēs.

Tiuļuok kopu lelajim vuortim vasalim borim stuovēja murdūši stuovi, meicējēs nu kuojis iz kuoju, rūkuos turādami pučis.
Jī nabeja biedeigi, jī eistyn nabeja nikaidi. Jī gaidēja nabašnīka i kavēja laiku eisuos sarunuos par laiku i vaļdeibu, pazeistamim cylvākim, bērem i krystabom.

Div veči beja atsasāduši pi nazkaida Polikarpa Matuseviča kopa ar pusnūsolušom begonejom, kas knapi vylka dzeiveibu. Sēdēja pi palākuo pīminekļa i tolkavuoja. Beņčs až īleics nu jūs svora i drupeit leiguojuos, kod strupuokais nu jūs puormete kuoju par kuoju.
– Kas par breineigū sareikuojumu beja Latvīšu bīdreibys nomā! – jis saceja, sakuortuodams bikšu storu. Iz golvys jam jau metēs plyks plešs, tok buorda kai lelam veiram, drusku až skrullējēs. Pravda sierma, nu navar jau vysi maļavuot sev buordu i ūsys ar bļaka kruosom. Nūsiermuot ari ir muoksla i lela drūsme. Jis patryna buordu sauvē, lai lobuok stuov.
– Nudi, nudi! – izkoltušais prīceigs atsasauce. – Beja tok atguojs pats kardinals i runuoja par latgalīšu evangelejim. – Nudi, nudi, vysaiduoku pasuocīņu bejs i radzāts, jis pi seve padūmuoja. – Navar tok saceit, ka drukys atceļšona nabyutu pīmynāta.
– Beja i lelajuos avīzēs pa kaidam nalelam raksteņam, – strupais prīceigs dabolsuoja. – Vysus izgrīžu, salepieju mapēs. Ka ni pošam, to unukim – lai stuov.
– Nui, nui, skraidēja vysaidi korespondenti. – tīvais pīkryta. – Strods Siermais ar mikrafonu i Sprydzāns ar nazkaidu diktafonu voi kas jam tī beja. Vysi tik važni, tik važni.
Strupais vecs ar buordu až podlēce nu prīcys. Beja tok taida dzela.
– Oi, a tu pīmini, kait ī korespondenti pīsalyka pi golda? – strupajam až acs īsasprikstēja. Ir tok i tī žurnālisti cylvāki, ād i dzer. I bess jūs naraun.
Garais pasavēre stuņdinīkā. Jau itik laika, a nikas ni kust, ni ir. Jis attyna nu papeira sovys ružovuos astris, nūkratēja nūbyrušuos lopys nu kuotu. Sīva jau sacēja – jem astris, tuos taidys rudiņa pučis, byus lātuokys. Peipem jau nasaguoja, vys tei vecine kū nūšmauce, a taipat sova kapeika īsataupēja.
– Taipat i Jurceņa bēris beja labi izadavušys, – jis saceja, astris sakužynuodams i salykdams šmukuokā puškī. Vysā naizaver, ka cik lātys. Ir jau taidys apvozuotys, tok Latvejā audzeitys. – A cik tūreiz breineiga gūdasardze beja – vysi formuos, kai nūlaseiti. Kai taidam ministram!
– I kur vēļ kūrs, kas tai šmukai “Vuolyudzeiti” nūdzīduoja! – ari buordainais zynuoja dalikt kaidu vuordu. – A kab vēļ latgaliski bejs, vyspuor dvēseli izrauduot varātu. A latgalīšu dīna Nacionalajā bibliotekā ar daņčim i dzīduošonu? – buorda zynuoja nūsaukt vēļ vīnu šmuku latgalīšu pasuokumu. Jis īt iz vysim – saukts voi nasaukts. Ka esi rikteigs latgalīts, vyss ir juozyna, vysur juobyut. Tys nav vīglys dorbs, tok voi ta vīgluma vaicoj.
– Voi otkon vysys tuos Latgolys pietnīceibys institūta konfereņcis? – garais zynuoja ari par taidim pasuokumim, jis beja nu augstuoka šnita. Strupajam ite mēle apsaruove, jam nu taidu lītu nabeja saprasšonys, kū jī tī gudrejās tamuos konferencēs. – I bali piec jūs. Taidi bali piec konferenču! – garais nūbraucēja biksis, nūkratēja astru lapenis. Jis niu beja atrads eistū temu. Kū tys smuts zyna nu zynuotnis, knapi tehnikumu beidzs. A vot jis ir sabīdriskais darbinīks, vysa kuo zyna i muok. – Koč voi Rēzeknē maja mienesī, ar dasom, olu i dzīduošonu.
– Kū tī. Latgalīši muok i prīcuotīs, i bāduot. – strupais jau beja vysā sirdeigs. Līlejās te ar sovom konferencem. Kas tī ir nu tuos zynuotnis, pīsadzer i tod gudrejās vysi pi golda. Cik taidu konferenču voi gudrinīku nav radzāts. Pravda, byutu labi kod nūbraukt. Tik ka tī laikam nazkas juorunoj. Kas jū taidu sprostu laiss aiz golda runuot.
– Atguodoj, kai tūreiz ar Hareju Līpeņu ari šmuki beja? – garais sirdī nabeja ļauns. Vysi tok zyna, ka jam tuo pruota vaira, jam ir i sīva, i bārni, dreiž jau unuki byus. – Cik ļaužu, cik ļaužu tūreiz beja… – Jis aizadūmuoja i nūvylka kai pats pi seve, vārdamīs tuolīnē.
– Nazyn gon, voi šudiņ gadīnī nasaīs vaira? – strupais jau beja sasamīriejs i dabolsuoja. Knybynuoja nu buordys nazkaidu vabali. I kur zmirkai juoskraida rudiņa laikā!
– Čiuļu jau pravda vaira cylvāku, nu latgalīši turīs kūpā kai zuodža zori – i nūzuodžēs ūtru, i juo bērēs samagona izraus i sadzīduos.- Garais nūsaceja pats pi seve i izstīpe koklu, až kai dzērve. – Dzie, voi tī jau nasuoce ļauds kustēt? Mož jau vad?

– I tūreiz, ka roka Pīteri Pītersonu, – sarunā gribēja īsaspraust kuņdzeite ar nūšmukušu bobuļa capuri. Jei stuovēja tīpat sūpluok pi celeņa i napacīteibā jau nazkurū reizi beja raudziejuse īsabuozt sarunā. Tik ka navarēja atrast eistuos temys.
Veči, padzierduši taidu runu, izaslēja taišņok, sataisēja šmukuokys mutis Nui, nui, Pīteri Pītersonu! Jī guoja iz vysim pasuokumim, čiuļu ar nasmuodēja. Cylvāki jau vīn ir, tik taidi padziki. I tod jau saruna aizguoja tuoļuok, kai nu kolna rypynuoja. Kuņdzeitei až acs īsadzirkstēja i byudi izaleidzynuoja. Kai nazkod stuoviejuši ryndā piec teatra biletim. Kai dzīduojuši. Veči īguoduoja, kai, ekur, vacajā kabakā dzāruši i nūkaviejuši orkestra mieginuojumu. Kai dirigents devs suta – padūmu cylvākam juozyna sovi pīnuokumi. Par tū kuņdzeitei nikas nabeja sokoms – sīvītis pa kabakim nasavolkoj. Tok jai nazkod beja blats filharmonejā, blonduo Siļva nu Feimaņu.
– Ak Siļva? –strupajam īsadaga iz mēlis. Tū Siļvu jis zynuoja, pyrmajai bryutei draudzine, beja tai kai aci izlykuse.
– Nui, nui, Siļva! – kuņdzeite až dasaspīde tiuļuok pi dzeivžūga.

Dzierdieju pīsaucam Brežņeva i Andropova laikus, dasu i gruomotu blatus. Kai vysi dubļonkuos i krimplenūs staiguojuši i iz lelu svātku izsvīstajūs neilona kraklūs.
Jim trejim kluot pa tam beja daguojs mozs veirīteits ar rūtainu biņdziuku, jis vycynuoja rūkys i meicējēs pa smiļktim.
– Krīva laikā nabeja breiveibys! Nikuo že navarēja. Da i bess, kaida to tī i olga!
Īguoduojs, ka kairuo pīdurkne pazusē caura, jis apryma, apsaruove. Tok puorejī veči spļaudējēs leidza – ni besa tuos olgys nabeja. Jau mož kai iz ostoņdasmytūs suokom suoce ļauds lobuok peļnēt. Tok ar ni besa. I kur vēļ nikuo dabuot navajadzēja.
– Syudam nabeja nikuo i nabyus, a maņ krīva laikā beja nauda! – kuņdzeite pa mudrumam pasaceja i nūsorka. Vysi treis veirīši izalyka, ka nikuo nav bejs, jei runuoja tuoļuok.
Rūtainais veirīteits, kai otkon beja sokams kas svareigs, aizmiersa par vysu caurumu pazusē, platējēs nu vysa spāka. Ūderis audums beja labai nūnosuots i pleisuma vītā sasabuorkšuojs. Sīvys taids laikam nabeja redziejs ni acī.
Kuņdzeite beja pavysam īkorsuse i pacēle bolsu:
– Krīva, krīva laiki! Kas nabeja dzāruoji i lupotys, dzeivuot varēja! Vysim beja dorbs i maize. A kas niule – uboga pensejis, da i tuos pošys vēļ nav gona, kab iz kaidu teatri nūītu. Kū tī vaira dūmuot da rodu iz dzerauni nūbraukt voi kū.
– Nū, teatri… – garai nūvylka buordaiņs. Symtu godu jam tuo teatra navajag. Garais nasaceja nikuo – sīvai abonements iz dramys teatri, pa cik reižu godā juosavalk iz tīni i juosaver, kai ļauds mūkuos.
Radzādama, ka veči juos nasaklausa, sīvīte apsacierta i aizguoja. Kū ar taidim lubrakim! Nūnosuotūs tupeļu papīži mitrajā smiļktī pamete dūbeitis, kas pagaisa storp cytim pādim.

Večim juos saceitīs napatyka. Kaidim dzāruojim, kur jei te dzāruojus redz? Garais vyspuor saimis cylvāks, a buorda mož puors reižu godā tik īdzer pa kaidai čarkai. Da i nikod vaira par nedeļu.
Veirīteits rūtainajā biņdzjukā až gryudēs viersā sādātuojim, runuoja nazkaidys glupuosts par teatrim – mudrai i saškaļdeitai. Tī obeji pasaruove molā, dūmuodami, kas jis gryb sēdēt iz beņča. Strupais nūrause sīkolys nu pīris i byudu, kū runuodams pa gaisu škīde rūtainais, pasavēre iz juo, koč nikuo nasaceja.
Runuotuojs beja gotovs sādātuojs. Paprīšku saruovs iz augšu biksis, sāda kluot. Pasaruodēja tīvys kuojis ar ryžom spolvom i palāki nūbrukušu zeču stuļpeni. Sasāduši iz beņča, veči tārgavuoja tuoļuok.
Ni jau tai dzāruši, ni kuo. Kū tuos buobys zyna. Tod koč šņabs beja kai šņabs, navys ituos krutkys, kas niule. Sasadzer sazyn kaidu māslu i tod jiukst pruotā, apsyt vīns ūtra ar ciervi pa dzārumam. Ogruok dzēre i dzēre, a itaidu breinumu, kai niule avīzēs var skaiteit, gon nabeja. Pasaver, niu pat “Latvejis Avīzē” apraksteits, kai tāvs apsyta sovus dālus ar ciervi i pats pasakuore iz čardaka. Vo ta tai ogruok itai beja? Voi ta beja avīzē koč vīna taida ziņa? Niu škir, kū gribi – slapkaunis da maniaki. Lobu ļaužu i nadzierd!
Rūtainais pīminēja sausū lykumu, i uobeļs juo reiklē nūstaiguoja nu nūnusuotuo krakla apaklis da ratom spolvom apaugušuos i buordys dzanamuo aparata saskombuotuos pakaklis. Rūkā jis turēja ružovu gerberu, zīds leiguojous jāli salatzaļā i drupeit spolvainā kuotā. Puče kai puče, šmuka kai izzeimāta – taišni kai nu biļdis.
Strupuokais, tys ar tū opolū dagunu, nu ozuts izvylka pudeli, mudri apsavēre apleik i pīduovuoja salīt. Garais pa tam nu kārmyna beja jau izzvejuojs gluozi. Izslaucēja taipat ar pierstu, tok jau taids glups īrodums nu tūs orķestra laiku – lai nav kaidi sīna smolkumi vydā voi blakts.
Pasaviers pret gaismu, jis naatroda gluozei nikaidys vainis i pyrmais pazagšus nu ļaužu izruove sovu čarku. Pa kuortai jī lēje i dzēre madaini dzaltonu škidrumu. Tys beja kai naraksteits rituals, kai bruoleiba, kas sasatykuse pavysam naseņ, a jau atroduse kūpeigū.

Puors metru tuoļuok opola sīvīte sorkoni pumpainā suknē ar gruobekli kasēja smiļkts, lūceidamuos pi malnu pīminekļu ar zeļteitim burtim. Tī beja aprokti Švidrovski – Anna i Roberts Švidrovskis. Ari poša jei laikam beja nu Švidrovskūs saimis – pīdzymuse voi īsapreciejuse. Voi sajāmuse kaidu montuojumu i niule gribēja atsapierkt, sakūpt kopus. Koč nā. Par daudz labi tī beja sastateits i salykts – tik daudz puču nanastu lai kaidam bagaturam, kas atstuojs koč sazyn cik tyukstūšu. Te beja kas vaira – ak jau meita.
Jei leikuojuos, pacaldama te kaidu zuoli voi lopu, te nūlyuzušu zoru, brauce ar gruobekli, žvīg, iz prīšku, žvāgs, atpakaļ, žvīgs, žvīgs, žvāgs, vēļ krystom puori, vēļ i vēļ reizi. Jai īsanīzēja mugura, kasēja ar lelu okuoti. Puori mugurai stīpēs slapņu svīdru slīde.
Lai na korsts, tok pasylts beja gon. Kai jau pa rudiņam nabeja zynoms, cik syltai apsaviļkt – te sylts, te jau i vāsme valk. Koč oktobra suokys, kūkim vēļ ir lopys i laiks pavysam mīreigs, a runoj, ka pa dzeraunem ļauds vēļ losūški i sieņs. Opoluo sīvīte iz bērem beja atgujuse mietelī, niu nūlykuse iz beņča. Tok vysleidza svīdri lējēs – cik tī vajag taidam patuklam cylvākam.

Guoju iz prīšku. Kū tiuļuok pi izejis, tū ļaužu palyka vys vai vaira, gaiss sarecēja i sasastuoja stuovēt. Iz īlys pi kopu beja eista burzma, taida būrzavuošanuos viņ saguoja, na īšona. Ļauds snaikstējēs cyts caur cytu, raudzēja īsavērt kuo vaira, kuorstējēs puori statiņam, cytu ļaužu placim i vērēs iz īlys, koč vēļ nikuo nasaruodēje.
Dreiž jau gon vajadzēja byut, bolsi mūrdēja vys skaļuok i skaļuok. I pareizi. Pa centralū aleju jau varēja redzēt atejūt bierinīku kolonu, jī lānā sūlī vylkuos pakaļ bogotai sasagtam i četru bryunu zyrgu vylktam katafalkam.
Koč zyrgi guoja lānai, pokovi vysleidza kloudzēja i roti krateidamīs reibēja. Puori vysam vīnā saneišonā šveikstēja guojieju drēbis i kluodzēja kūrpis, kluseņom mūrdēja sarunys.
Guojīņa prīškys gols gon guoja kluss. Deputati, bīdreibu i organizaceju veiri i sīvys. Jī guoja ar steivom mutem i nūdūrtom acim. Cyts vērēs tik sev iz prīšku, cyts zemē.
Nu molys izavēre cīši važnai. Naizalikšu, ka maņ až palyka na sevī. Vaļdeibys sārys tok ir kas vaira nakai vīnkuorša nabašnīka aizvesšona da kopu i paklusa nūrakšona rodu i draugu puļceņā ar bazneickungu, kas i nasagaida dūbis aizbieršonu i vaiņuku salikšonu, puormat krystu ar svieteita iudiņa piņdzeleiti i aizskrīn, sutanai sytūtīs pi kuoju, iz kaidom kuozom voi krystobom.

Ļauds beja sasastuojuši gar alejis molom bīzom ryndom, pasagrīzuši pret grobu i vērēs nakusteigom i svineigom sejom. Beja labi radzams, ka iz ceļa akmiņu roti stypri krotuos i grobs iz jūs malnuos platformys loksta par daudz cīši. Tys vysā naīsaderēja cytaiž breineigajuos bērēs.
Grobs izavēre aizdūmeigai vīglys, buobenis šveikstēja cyta cytai ausī – nikuo daudz jau nu tuo naboga ciļvieceņa nav palics puori. Kaida nūsapyute, kaida puormete krystu. Itaidu smierti, itaidu smierti – tik jaunūs godūs.
Plota ļaužu straume niu plyude garom vīnā plyusšonā, kai dzeraunis kopusvātkūs – vīns gols jau pi cytys nūstuošonys, a itam golam vēļ pyrmais leikums nav izjimts i juodūmoj – īt goldam ar svecem i mūku apleik voi raudzēt izleist pa taisnū pa kopim.
Stuovātuoji, kab ryndā napalyktu beidzamī, raudzēja dasalikt guojiejim. Tī cīš napasadeve, tok kur tu liksīs – daguoja īlaist sovā vydā i svešūs.

Jau nu poša Reigys centra ļaužu pyuli beja izastīpuši garā tymsai apsamaukušūs cylvāku dasā i guoja pakaļ zyrgim, kas laikam beja palīneiti nu kaidys zyrgaudzātovys i labi īsaderēja breineigi īcarātajā ceremonejā ar atvodom Reigys Latvīšu bīdreibā, lelgobolu zaļvem krostmolā i policejis orkestri Esplanadē.
Par tū vysu nu reita runuoja pa radeju, nabeja īmesļa naticēt. Par tū runuoja i ļauds tepat iz vītys kopūs. Prezideņte sacejuse tik šmuku runu, ka až da osoru. A ļaužu kolona bejuse nu Breiveibys pīminekļa da pošys Vacuos Gertrudis bazneicys. I guoja tok vēļ kluot i kluot. Koč kolona i vītom izastīpuse i čut ni puortryukuse, aste jei bejuse tuoli, tuoli. Kas zyna, cik ļaužu tī beja saguojs. I cik vēļ gaidēja tepat kopūs.

Dīna da vokora sūlējēs byut vysā sylta. Gaiss beja labai īsiļs, tymsai apsavylkušī ļauds suoce nūmaukt bīzuokuos drēbis. Jī naizruodēja nikaida nūguruma, koč ceremonejis beja suokušuos jau desmit stuņdēs nu reita, a niu stuņdinīks ruodēja jau pušdīnis. Kluseņom runuodomi, jī guoja ailem cyta aiz cyta. Pa laikam kolona puortryuka, ka kaids grībēja izaspraukt jei cauri, pa laikam kaids nūpierka pučis nu cioceišu alejis moluos. Tuos kai zynuodamys beja sanasušys astis i samtinis. Kurai jau solna duorzu beja nūkūduse, tei tierguoja saļmiņu i skuju vaiņuceņus.
Iz pagrīzīņa zyrgi speiteigai gribēja īt taišni, tok frakā apsamaucs seiks veireņs ar speideigu golvys viersu jūs savaļdēja i pagrīze kopūs, guojīņs tuoļuok guoja pa naleidzonū smiļkšu ceļu. Smoga bieru i kopu smoka vylkuos leidza, veita skujis i pučis, drupeit ūde piec sasastuoviejušūs gūda driebu i odekolona. Roti aizklykstynuoja tuoļuok, aizrypuoja pa meikstū smiļkti i klusumā otkon cēlēs ļaužu bolsy – seiki, seikseiceni, spieceiguoki, rupi i smolki.

Kuņdzeite ar peitu solmu capuri i trejom paveitušom rūzeitem ļumeigajuos rūkuos žieleigai nūsapyute, juos obys ar draudzini beja izciertušys mugurā zylys gūda suknis. Kuņdzeitei kostims beja nu gaiši zyla jauneibys dīnu krimplena, kas veilēs grumbuojuos i suonūs pat beja palaists valeiguoks. Redzēt jau daudz nikuo navarēja, tik tamuos vītuos audums beja drupeiten zyluoks nakai cytur. Tok, ka cīši nasavēre iz tūs veiļu, vēļ niule jei beja šmuka i labi kūpta buoba – blondi moti, sorkonys lyupys. Daguns to kai ogūrcs, a kas tī par gobolu redz. Kur lai vysim byutu tik smolki daguni, kab pi driebu dapasātu. Kaids beja, ar taidu i juodzeivoj. Ar tū pošu vīneigū dagunu jei beja nūdzeivuojuse lobu i kulturalu dzeivi – ka jau pat pi vacuma vēļ interesēja kulturys pasuocīni i izīšona ļaudīs.
Draudzinei, kas mīsuos beja mozuok opola i lobuma nabeja ni prīškā, ni pakalē, kleiteņa beja taida pasprostuoka – zyluos pučeitis jimā beja kai nūsamaļdejušys. Pyrms godu divdesmit tys byutu i nikuo, a niule styurainuo pakale spīdēs cauri i nu šmukuma tī nabeja ni valna. Tai viņ gribējēs ar aci īlikt tamā suknē iz pusis jaunuoku sīvīti – tod i pučis atsadzeivuotu, i varbyut suoktu skanēt ostoņdasmytūs godu suoku muzyka. Raimonds Pauls i tai. Rūzeit muna ņuotru duorzā, voi vēļ ilgi rūze byusi?
Juos obejis beja boltuos siksneņkūrpēs, koč lopys piec pyrmūs nakšu soltuma jau metēs raibys. Jūs draudzeibā nabeja vuodiejs nikaids soltums jau godu treisdesmit voi vaira. Tī varēja byut kūpeigi aprokti veiri i kūpeigi izputiejuši ministreju departamenti, kūpeji veikalu guojīni i kūpeja īšona tautys manifestacejuos.
Jau par gobolu saūžu taidu kai teatra kopejneicys smuordu. Drupeit piec ryugtu smaržu – varbyut tepat “Dzintars”, varbyut īsastuoviejs vacs skaps.
Juos obejis bažeigai sasačukstēja par naboga rakstinīka biedeigū golu – itai jimt i pieški sadegt ar vysim manuskriptim. Tei nūteikti beja ļaunpruoteiga dadzynuošona, varbyut pat slapkaveiba, voi mozums dzierdāts.
Nikaids bagaturs jau jis nav bejs, tok vys sova kapeika turējēs – cik seņ Vylcāns dabuoja tū uorzemu premeju, taipat vysi tī tulkuojumi. Voi ta uorzemēs par autortīseibom moz moksoj! Pi myusu jau nā, kū ta pi myusu – uboga grašus. Prīceigs, ka atmat kaidu kapeiku nu pyrmuo metīņa. Īgryuž puors gruomatenis padalēt radinīkim i cauri. Voi ta itai var izasist kur ļaudīs.
A Vylcānu tok tulkuoja vysi, kam nabeja slinkums. Nazkaidi japuoni beja atbraukuši, tūreiz braukalēja pa Latgolu, vērēs īdvasmys objektus i fotografēja – romanam kluot taisēja nazkaidus bukletus. Nav jau tai, uorzemēs zyna, kai naudu taisa. I vys tam nabogam ar kas tyka. Deļtuo i nūmušēja beigtu i sadadzynuoja dzeivu.
Juos sasarunuoja zynuotuoju bolsim, i rasnuokajā es pieški pazynu Reginu Smeļti i sasatryuku. Mudri nūsaglobuoju aiz dzeiveibys kūka. Ituos valna buobys vīn te tik i tryuka… Nadūd Dīvs.

Pyrms godu pīcpadsmit jei beja debitiejuse ar Sibira stuostu kruojumu, kū vysi metēs slavēt i cyldynuot. Tok vieļuok, ka Gulaga gruomotys suoce biert skaudzem i taidys rakstēja vysi, taidu Smeļti pīminēja labi ka tik Sibira kontekstā.
Jei gon beja raudziejuse raksteit kū deļ “Lata romana”, tik nikas pruoteigs saguojs laikam nabeja vys. Izdūt izdeve i pierkt pierka, a nasaceitu, ka i poši itūs lata gruomotu skaiteituoji atguoduotu, par kū tamā gruomotā beja i kas tei Smeļkte par putynu.
A putyns jei beja breineigs. Zynuoja vysu par vysim. I vysim vysu par vysim izstuostēja – gribēja tys ūtrs tuo voi nā.
– Tei nūteikti ir slapkaveiba, – jei šveikstēja ausī pučainajā kleitā īmauktajai škeistai. Tei až acs puorgrīze nu bailis i vērēs, voi vysi dzierdēja.
Maņ až palyka bais. Reginys acs gailēja, jei beja sažņauguse sovuos rūkuos rūzi i gotova atrībt. Jei nūteikti beja bejuse iz vysom literarajom saīšonom, kas viņ nūtyka beidzamā laikā. Rakstinīkus jei turēja Dīva vītā. Rakstnīks – tys tok tikpat kai Dīvs, voi ta jis nu nikurīnis naiztaisa taidys breineigys lītys, ka i dūmuodams nadadūmuosi!
– Tei beja slapkaveiba, – pučainuo atsasauce zynuotuojis bolsā. – Itai sadegt ar vysim manuskriptim. Tei nūteikti beja ļaunpruoteiga dadzynuošona, tei nūteikti beja slapkaveiba!
– Nui! Partū ka myrūņs bejs puorsaūgļuojs da napazeišonys.
Sarunā jau beja īsajaukuši cyti, kas stuovēja tīpat sūpluok.
– Tik lobuo rūka sastynguse ar tai i naattaiseituo lūga rūčku sauvē, – apzvērēja sīvīte ar sorkonom rūzem i taidā pošā kruosā izmaļavuotom lyupom. – Nabogs raudzēje dasagiut pi lūga ramys, nūsmacs dyumūs i cauri. I še tev… Cik tī vajag. Tok jau taids pats cylvāks kai vysi cyti…
Jei runuoja aizsmokdama, i juos ļumeigīs apakšzūds treisēje leidza bolsam. Pasaceit, ka rakstinīks ar taids pats cylvāks kai vysi i jis var nūsmakt dyumūs, jai beja tik gryuts. Sīvīte juta leidza i sasajuta bejuse kluot.

Tū pošu stuostu es beju jau nu reita puorskaitiejs “Dīnā”, kū nūpierku itepat pi kopu kioskā. Tik lūga rūčkys vītā tī beja raksteits par pildspolvu, kas palykuse geneja rūkā i sastynguse iz myužeigim laikim.
Žurnalists gon pīsauce runys, ka Vylcāns jau godu desmit rakstiejs tik ar datoru – jau kai nu pyrmuos premejis. A kū tī var zynuot. Pildspolva beja, i tys skanēja tik cālai.

Aiz mane div veirīšu bolsi sprīde par Vylcāna pādejuo romana drukuošonu. Apguodā nu jaunuokuo romana ass palics tik napuorstruoduotais variants, tik romana suokums i puors beigu nūdalis, kū Vylcāns aizmierss iz redaktoris golda i vieļuok tai i nav atguojs savuokt. Varbyut nasaruodēja svareigai, varbyut nabeja laika. Vīneiguo bāda, ka romana beigys ir latvyski, a suokys – latgaliski. Vylks zyna, kaidā volūdā Vylcāns jū beja īceriejs, a varbyut ite taišni i efekts – kulturu simbioze.
Ar tū romanu byus klopotu, klopotu. Kū jau ar volūdu, kū vēļ ar pošu tekstu. Varbyut izadūs restaurēt piec napiļneiguos redaktoris reiceibā asūšuos izdrukys, nu nanumurātūs i sajauktūs lopu.
Taupeigs cylvāks byudams, Vylcāns romana beigys beja izdrukuojs iz suoku lopu. A, kab tuo vēļ nasaruodeitu par moz, pats tekstā beja saviļcs vysaidus kuošus, lobuojumus, streipis i sarakstiejs komentarus.
Papeiru jis vysod lītuoja div reizis, saceidams, ka ir lītys, kū var dareit divreiz – īkuopt i izkuopt nu vīnys i tuos pošys upis i papeiram apdrukavuot obejis pusis.

Obeji veirīši nervozai īsasmēje, jī turēja vaiņuku ar boltom lilejom i laikam gaidēja trešuo, kas vēļ kavējēs guojīnī. Iz vaiņuka beja plotys baņtis, jī poši beja tymsūs lobys drēbis biņdziukūs i malnūs kraklūs. Siermais sasazvanēja ar trešū, jis ass vēļ tik pi tramvaja slīžu.
Steigys nabeja, jī obeji paguoja molā, nūsastuoja vysā natuoli nu mane i sprīde par par nazkaidom vacom leigumsaisteibom ar Vylcānu, niu laikam vyss propuļs. Nikuo jau daudz nasamoksuoja, a varēja jau i mozuok. Niu to labi – nūmyra, vysa nauda īs atraitnei. Bāda jau ir ar tim rodim, tok mirs rakstinīks ir lobs rakstinīks, seviški itik slavans.
Skaiti, školu vuiceibu gruomotuos jis jau ir. A kurs tics vydā školā, tuo ar guni vaira naizdziessi. Siermais pasaceja i apsaruove. Vylcāns to taišni gunī i beja sadedzs ar vysim sovim apsūleitajim romanim.
Jaunuokais nasalyka prast. Ka sadedzs, to sadedzs – vysaiž goduos. Cyts nūsanarkoj, cyts nūsasyt, a cyts sadag. Golvonais, ka školu gruomotuos jis jau ir. Pa laikam tik palaiss papildtiražu ar cytaiduokim vuokim, tī vēļ godim škoļnīki pierks i pierks.
Ar steigu juosagiun pi Vylcāna jaunuo romana, atkuortuoja vacais. Jau šudiņ. Kotra dīna moksoj naudu – juoraun, cikom autora vuords kotram iz mēlis.
Jī ar apbreinu vērēs iz ļaužu masom, kas guozēs vydā kopūs. Itaida slava. Ite ka kotram nu itūs ļaužu puordūtu pa vīnai Vylcāna gruomotai, jau skaiti var jaunu tiražu laist.

– Vylcāns gon runuoja par osom sižeta lineja mainem, par absoluti cytu romana idejiskū fakturu, – īsarunuoja jaunuokais. Jis vys raudzēja dasalikt pi vacuo, a tam sovu dzelu beja da kokla. I kur tys trešais īsasprīds?
– Tok puorstruoduotais teksts ir aizguojs nabyuteibā leidz ar jū pošu, jaunū puortrauce vacais. – Kū tī zeilēt – kai beja bejs voi byutu bejs. Kū mes zynim, kai jis tī gols golā beja dūmuojs. I voi jis vēļ myusim saceitu. Īdūtu kaidim konkurentim, vot tu valna radzātu! A myusim ir juostruodoj. Leigums ar Franceju jau nūslāgts. Juotulkoj.
Vecs izvylka nu kārmyna telefonu, raudzēja zvanēt, tod puordūmuojs. Pa itū šālti jau daudz tuoļuok nabyus tics. Itaidys bēris, itik ļaužu!
– Ka nav romana, izdūmuosim! – siermais beja optimisma pylns. – A myusim tok ir! Tik lopys juosalīk daudz moz logiskā seceibā i juoizdūmoj nūsaukums. – Jis vērēs apleik i breinuojuos. Nu itaidu ļaužu jis nabeja redziejs jau godim. Mož ostoņdesmitūs godu beiguos, i to nā.
– Aizīs ryukdams, – jis mīrynuoja jaunuokū, kas nervozai braucēja pīri. – Gon jau manuskripta tī Francejā navaicuos. Pa prīšku tik juoizdūd itepat Latvejā, lai aizarej i kopīraitūs redz apguodu.

Jam īsazvanēja telefons, i vecs atsaruove nu bārza, pret kū beja atsliejs muguru. Jis aizagrīze runuot par tiražu, par papeiru i vuoka autora ideju.
– Kai tys ir? – jis klīdze telefonā. – Kai varēja nūstaiguot vuoks? Kas tys par bardaku! Ka navarit dabuot kvalitatis, taiseisim cytur! I varit īsaskrīt ar tū vuoku. Moksuosit nu tipografejis naudys, ka tai. Vuokam juobyut teiram. Mes asam leluokais apguods, mes moksojam. Jiusu dzela struoduot! – jis styngrai pasaceja klausulē i sirdeigs ībuoze rūkys obejūs bikšukārmynūs, tod atsagiva, ka tai nav labi, i salyka krystā iz vādara.
– Kas tys ir, – jis purpēja zam daguna. – Kai Reigys lobuokajā tipografejā var nūstaiguot vuoks? – vecs vaicuoja jaunuokajam, kas raustēja tik placus. – Mes moksojam par tū, kab byutu kuorteiba, – jis pasaceja styngrā bolsā, i vaira tī nikas nabeja sokoms.
Telepons īsazvanēja otkon, vecs jau giva piec juo, a itūreiz runuotuojs beja jaunais. Tok kaids tī jaunais – ari jam aiz ausu moti jau metēs iz siermuma pusi. Jis runuoja par lašu cenom, par kanape maizeitem prezentacejai.
– Veina vajag. I gaiša, i sorkona. I sulys, ka gadīnī kaids nadzāruojs. Lyudzamūs gostu saroksts pi golvonuos redaktoris. Pi redaktoris, nui, pi Māreitis. Saroksts. Nui, lyudzamūs gostu saroksts! Tu mani dzierdi? Ūtruos durovys pa labi. Kai īīsi, pabvaicoj. Ā, naesi iz vītys?Nu tod jei nūsyutēs pa e-postu voi faksu. Nui, duovynojamī eksemplari ir tim, kas īraksteiti boldā. Ka kurim vuordu īlykti kristeni, tim pučis. Puorejim gruomtou tik tod, ka leiss prezentacejā runuot. Tiraža naļaun. Nui, īsagruobem ar tū salykumu, daguoja dalikt nu sovys naudys. Kai vēļ pierks.
Jis runuodams staiguoja iz prīšku i atpakaļ, meidams irdonū kopu smiļkti. Vacais vērēs i dūmuoja. Kas nu tuo autora voi juo romana – pīroksta i bļaustuos, kai nazyn kū byutu izdiejs. A nabyutu izdevieja, kas jū daboj da vuoku, kū tod zynuotu bļaustētīs? Kas tod iz juo bērem ītu?
Talanteigs jau tys Vylcāns beja. Tī vēļ varēja struoduot i struoduot. Taišni tys, kas niu pasaulī mūdē.
Tok nu slaists taids, ka nūsist. Vysi termeni puorvylkti, jau seņ romanam juobyut iztulkuotam – jam īdvasmys nav. Nu pasoki! Kai var nabyut īdvasmys, ka tev tam romanam jau divejis stipendejis, vīns rodūšais braucīņs, honorars i puse nu avansa?
Saprostu, ka dzāruojs. Nā, nadzer i napeipej. A romana nav.

(turpynuojums byus vieļuok)

naktineica

Back to top