Muna dzeja
es teve, Reiga, naaizmiersšu
iz teve, Reiga, pasauļs turīs
iz tovu sapyvušūs īlu
es tikai garom guojiejs byušu
tūs dīnu gaistūšūs es napīmiņu
kod saulē izkusušūs īlu korstums
maņ dasagryude prūjom ejūt
tovs zeimūgs, Reiga, munā mīsā īcapts
tovs korstums, Reiga, munuos īkšuos gailej
tuos vīnys vosorys es napīmiņu
kod otkon jauna, nūkruosuota beji
tovs zaļums, Reiga, augši zorūs turīs
tovs zylums, Reiga, augši padebešūs
es ļauna napīmiņu, Reiga
kod īluos gaistūšuos es prūjom eju
***
kod nabejs bejušūs pasauļu gaismā
kur laime byus nalaimei muosa
i smierts byus jūs obeju tāvs
es aizrunuošu par dzeivi
i laime byus betona kruosā
tai nikod nabeja bejs
tai nabyus pa eistam
boltom pučeitem sazīdēs pamastuos fermys
seikom betona plitkeņom izlykti teļu aizgoldi
i suņubūrkšūs sēdēs kaids cyts.
betona stalažu gindini dabasūs kuops
stuovēs par tovu i munu myužu
teļu dvēselis kircinēs grīstūs vasalom čečem
aizagivušys betona kūka betona ligzduos
junī pasauļam augsti grīsti.
es nabeju, nabeju, napagaisu
tik pamastuos fermuos bejušuo laika gols.
laiks sviļpuos ap betona kuormim
seiku dvieseļu zīdeni
izaugs par myusu myužim.
pasaulī vaira laimis kai dreikst.
lai kur ari ītu
tu atrassi munu bolsu.
lai kur ari ītu
muoksleigūs puču myužeigumā
byus muna sirds.
atlaid maņ, griecineicai
kai es atlaižu cytim
nastruopej munys struopis
i pasorgoj mani nu eļnis guņs
kai es sorgoju cytus.
muna sirds tod byus pylna
muna sirds tī byus plyka
muna sirds īs nu krostu
kai upe nu pavasara
i nazynuos mīra.
lai kur ari ītu
tev nabyus vairs mīra
tu byusi bez krostu.