Nūstuojis. Pyrms laika

plova

Novembris. Vosora
Divpadsmit bruoļu
aizīt dabasūs klīgdami augši
Trešajā dīnā snigs

Nabādoj, muoseņ
ņuotris vēļ dzeivys
nūpeisi divpadsmit kraklu
Vysi vēļ byus
dzeivi atīs par kolnu
Myglys pīdzeitūs ruguojūs
divpadsmit bruoļu pādi

Soltūs mygluojūs veļu gūvs
staiguos pa rugaiti
apkūdēs zuoli
tesminim gryutim
Bezdeleigactenis boltys
dabasūs vērsīs kai snīgs

Divpadsmit bruoļu
salaseis puļčeitī kūpā
vysa pasauļa druponys
Nūpeisi ņuotru kraklus
izslauksi sovys bejušuos gūvs

Pīna spanī kai dabasūs
īkrissi, muoseņ. Snigs

21.08.2014.

Naraudi, muoseņ

bilde29

Naraudi, muoseņ –
tī kauli, tei mīsa.
Atīs Postoruo dīna,
pajims dvēselis mutē
kai kačalānus
i aizness pi Dīva.
Niu naraudi, muoseņ.
Nav mīra. Nav mīra.

Seņ nabeju naktī pasamūduse nu tuo, ka nazkas juopīroksta. Pat napīmiņu, cik seņ nabeju pasamūduse nu tuo, ka atīt teksts. Zynuoju – pagaiss, naatguoduošu. Cieļūs i guoju iz ateju ar lapeņu i zeimuli, kū tymsā sačupinieju nazkur iz golda. Teksti atīt, jūs tikai pīroksta i aizīt gulātu kai piec padareita dorba. Nu reita knapi atguoduoju, ka nazkur ir lapeņa.

napraktiski

nu mane aizīt laiks
pa pakuopīnim
kai rānys vaļā pliešūt
kai teļš zeiž gūvi, cici syzdams

laiks atrītynoj mani
īsper pavēderē

laiks atslādz mani
i otkon līk pi teikla
(elektrošoka pauzis sakuortoj pasauli
fragmenti tymsā aizlāc kai matynuotuoja dzierksts)

laiks izskrīn ceļam prīškā
laiks guļ kai lopsa
juos zūbūs atspeid guņs
i asnis izaplieš kai saulis bluozme nu reita

a vuornys laiku plieš – ceļa molā vysod svežņa gale – krytušī, dzeivī
birokratu pasaulī vysam sovs laiks
pa pakuopīnim

es že zynuoju, ka tū ciervi juonūlīk dzili, dzili zam slīkšņa i juoībuož pogrobā zam ustobys greidys. cytaiž nabyus labi. dzeja ir vuorguļu laiks. a vuorguļam byut – grezneiba, kam itymā pasaulī moz vītys. tik ka pa koktim vaidēt par dzeivi.

Mirušās zemes

fragmenti no tā arī nekad neuzrakstītā romāna. šorīt atcerējos.

Pagātne sāk atritināties. Pagātne ir pamodusies un izstaipa locekļus. Visi vīrieši un visas reiz dzīvotās dienas atgriežas manā apziņā. Atgriežas visas tās es, kas ir joņojušas pa pasauli. Atgriežas satiktie ļaudis, bijušās sejas. Viss laikam tuvojas izejas punktam, tai vietai, kur es pārstāju atcerēties un kur laikam biju palikusi gaidām sevi.

Tikai kur ir tā vieta, kur es vēl biju es. Un kura no manīm ir tā īstā, kura ir tiesīga atcerēties tās citas.

Varbūt tā, kas manierīgi smalkās, sievišķīgi piesedzošās un kairinoši atkailinošās, dārgās, bet sanēsātās drēbēs vilkās pa ceļa malu putekļainām basām kājām, siksniņkurpes iepakojusi pārbāztajā mugursomā – bez mazākās nojausmas par turpmākajām 24 stundām.

Varbūt tā, kas iekāpa ceļa malā piebremzējušajā mašīnā, pat neuzmetusi acis vīrietim pie stūres. Pilnīgā vienaldzībā, kas ir viņš, kam viņa izrādījusies apstāšanās vērta. Kāds viņš ir un ko cer sagaidīt par apstāšanos.

Vai tā, kas ēda, nē, rija kaut kādus stingrus un staipīgus makaronus ceļmalas ēstuvē, dzēra kolu kā ūdeni un ar pirkstu noslaucīja rasu no aukstās glāzes. Tā, kas no murcītās angļu valodas uzzināja, ka šoferis, ka tas melnais ducīgais vīrietis, kas neveikli skatījās it kā no malas, piemeklēdams daudz maz derīgos izteicienus, ka tas vīrietis, ka Pīters, kas burzīja rokās sarkanu keponu ar kaut kādiem zaļiem uzdrukātiem lakstiem, ka tas Pīters meklējot strādnieci.

Varbūt īstā bija tā, kas sekoja melnajam vīrietim ceļmalas ieskrietuvē līdzīgi kā bija sekojusi ne vienam vien, bet varbūt īstā bija tā, kas samulsa par tāpat vien, bez kāda dziļāka nodoma iedotu ēdienu un nezināja pretoties vai bēgt. Viņa, kas vīrietim nez kāpēc sekoja arī pēc paēšanas – iekāpjot mašīnā un iesnaužoties paēduša un neapdraudēta cilvēka miegā, nospļāvusies par visu pareizo dzīvošanu. Par dzīvošanu, kur viņa pati bija visa noteicēja, kur viņa pati bija visu durvju un vārtu atslēga un pati bija karabīne, kas noslēdzās, neļaujot sev iekrist bezdibenī, un kur tikai viņas pašas kājas bija vienīgais ceļa mērs – ejot uz priekšu vai paplešoties svešiniekam, kas iedevis naudu vai pārtiku izdzīvošanai, vai sāpīgi sperot kādam perversajam džekam, kas gribējis kaut ko vairāk par ātru samaksas seksu un nolēmis izklaidēties.

Basām un netīrām kājām kā paklīdusi čigāniete viņa izkāpa no busiņa dārzniecības pagalmā. Samierinājusies ar to, kas nāks, ar vienalga ko, kas ļaus izdzīvot svešajā zemē, lai arī tā šoreiz būtu apstāšanās sveša vīrieša mājās.

Varbūt viņa, tā īstā, noliecās pacelt nokritušu rotaļlietu un nolika malā – lai mašīnas nesabrauc kāda sveša bērna mantu. Viņa uzrunāja izvairīgo, bet ziņkārīgo rudo kuci, kas kusa Pītera tuvumā, bet lunkani bēga no svešinieces, viņa aplaida skatienu, novērtēdama mājas, atspērās iet, turēdamās vīrieša ēnā, un samulsa no viņa mātes smaida, kur nebija ne pārmetuma, ne ziņkāres, vien vēlme palīdzēt. Viņa sasveicinājās ar veco sievieti, kas bija panākusies lievenī satikt savu dēlu un nopētīja svešo blandoņu no galvas līdz melnajām kājām, aicināja sekot sev un ieveda strādnieku dušas telpā, pasvieda dvieli un kaut kādas drēbes.

Varbūt īstā sekoja mātes aicinājumam un apsēdās pie galda, varbūt viņa palika pie strādnieku mājas un skatījās nekurienē, varbūt īsto Pīters pasauca dzīvot viesu istabā, varbūt īstajai bija jāpaliek uz izgulētā dīvāna mājā blakus siltumnīcām.

Varbūt tā īstā bija gājusi bojā jau sen. Jau tolaik, kad stopoja, kur acis rāda un kur veda nejauši satiktie šoferi, varbūt viņai uz rokām bija brāļa asinis un asinis bija uz drēbēm. Varbūt viņa samaksāja par vešanu ar savu nogurušo smaidu, ar neveiklām sarunām, kas pārtrūka izsīkdamas, varbūt ar grašiem, kas vēl turējās makā.

Varbūt viņa, tā īstā, pazuda tajā brīdī, kad par vešanu un pārtiku nācās maksāt ar sava ķermeņa atdošanu citam. Kad vairs nebija palicis itin nekā un to pašu pēdējo apgābstīja svešas kārīgas rokas un nosiekaloja svešas siekalas. Kad savas mēnešreižu asinis viņa slaucīja kāda ceļmalas benzīntanka tualetes papīrā, meta podā un kad starp kājām normālas higiēniskās paketes vietā iebāza papīra vīkšķi.

Varbūt viņa samaksāja par to visu, par visām pagātnes kļūdām un nepareizajām izvēlēm, izpirkdama savu un svešu vainu, ko bija uzņēmusies, benzīntankā mazgādama tuva cilvēka asinis no savām rokām vai cietos viesnīcu palagos dzēsdama satikto vīriešu uguni.

Un viņa dzīvoja, viņa dzīvoja mūžīgi. Viņa samaksāja par visu, kas bija noticis, un par visu, kas nebija noticis un nenotiks.

Varbūt tā bija viņa, tā īstā, kas pamodās apbružātā ceļmalas viesnīcas gultā, savu godību pārdzīvojušā ieskrietuvē un nogāja lejā pēc kafijas. Varbūt tā bija viņa, ko viesnīcas saimniece padzina lamādamās. Varbūt viņai, nevis kādai citai viesnīcnieks lika atstrādāt izgulēto un svešā šofera nesamaksāto nakti, darot netīros darbus viesnīcas pagalmā, slaukot zemi, mizojot saknes un beržot svešu pakaļu pielaistas tualetes. Varbūt viņa pamanījās aizlaisties, pirms pamodās vīrietis, un varbūt viņa savāca viņa maku.

Varbūt viņa, rokās turēdama kaut kādā veikalā pirktu pārtikas maisu, nokāpa pie ceļmalas upītes nomazgāt rokas un nepatikā novērsās, vērodama nedzīvo straumi, kur zemnieku ķimikālijas bija izkodušas pēdējo dzīvību, kur garas gļotu un aļģu vērpeles gurdi locījās lēnā un mirušā straumē. Varbūt viņa stāvēja mirušās upes krastā, kur bez dzīvības vēlās indīgu ūdeņu straume. Varbūt viņa mēģināja saskatīt kaut niecīgāko kukaiņa vai vaboles ēnu, bet neredzēja neko. Tikai tukšu mirušu zemi un gļotu pikas, kas atrāvās no ūdenī iekritušajiem nokaltušajiem koku zariem un pa straumei peldēja pāri apglumējušajiem akmeņiem un stiklu lauskām.

Bet varbūt viņa klīda svešā pilsētā, meklēdama zināmas sejas, varbūt sekoja pazīstamam augumam, kas pazuda pūlī starp citām vienaldzīgām mugurām. Varbūt viņa bija tā, kas vienaldzībā apsēdās uz ietves malas, nogurusi no šķebinošās nekurienes. Un varbūt viņa sēdēja klusēdama ielas malā, klausījās pilsētas švīkstos un vēroja garām skrienošas kājas, riepas, riteņus, svilpes, dunoņu, kliedzienus, bremzes, klikatas un šļūkoņu. Varbūt viņa klusēja. Varbūt viņa dungoja kaut ko un neredzēja nekā.

Varbūt viņai pieskārās Deivida roka. Varbūt viņu, nīkstošu ielas kafejnīcā, uzrunāja puisis, kura ikdiena bija kļuvusi pārāk garlaicīga. Varbūt viņš viņu uzrunāja savā mašīnā, ko bija apturējis ceļmalas svešiniecei. Varbūt viņš viņai pajautāja, cik ir pulkstens. Varbūt viņa uzgrūdās viņam uz ielas un aicināta sekoja līdzi. Varbūt viņš viņu ieraudzīja sēžam tramvaja pieturā un palaižam garām vienu transportu pēc otra.

Varbūt arī viņam nebija, kur iet, varbūt arī viņš meklēja kādu, kas būtu no citas pasaules un nevarētu pārmest viņa nepareizību. Varbūt viņa bija vienīgā, kam viņš atzinās savā citādībā, jo varbūt viņa bija pirmā, kam par Deivida dzīvi nebija nekādas daļas un kas no viņa negaidīja nekā, nebija sacerējusies nezin ko un nebija izdomājusi Deivida dzīvi tālu uz priekšu. Tāpat kā viņa nezināja neko par savu nākotni.

Varbūt viņa atkal bija pie kāda vīrieša, un par to saņēma iespēju dzīvot bez rūpju, bez izsalkuma un bez bailēm tikt izvarotai. Varbūt viņa, tā īstā, dzīvoja kārtējā vīrieša piešķirto dzīvi, iedama blakus stingram un perfektam prinča augumam, kas alka ne viņas, bet svešinieka rupjo pieskārienu un tvīksmē elpoja svešā gultā, slēpdamies no savu vecāku acīm. Varbūt viņa bija plāksteris, ko uzlīmē vietā, kur vajadzētu būt sievietei. Lai bagātam mantiniekam viss būtu kārtībā un neviens viņa pierē neieraudzītu trešo aci, nevajadzīgas zīmes un nepasludinātu par ģimenes melno avi, kam nepienākas ne ganības, ne sudraba kakla siksna.

Varbūt viņa bija māsa, kas juta līdzi skaistajam princim. Varbūt viņa bija māsa, kas slēpj brāļa grēku, kas novērš visas aizdomas un glabā visus viņa noslēpumus. Varbūt viņa bija Deivida vienīgā iespēja, vienīgā kārts, uz kuras viņš lika visu savu dzīvi.

Viņa vēroja, kā brālis samulsa veikalā, ieraudzījis pārdevēja stiegrainās rokas, kā viņš, slēpdamies no visiem, ar patiku lūkojās uz krāvējiem, kas bija atveduši kāda kaimiņa iedzīvi un no mašīnas cēla smagas kastes, darbā sakarsušajiem ķermeņiem kustoties ātrā un mierīgā ritmā.

Viņa skatījās spogulī, meklēdama zīmi, kāpēc princim bija vajadzīga viņa, ja patiesībā nebija vajadzīga neviena. Viņa mēģināja atkausēt viņu un aprima pie pirmā noraidījuma. Viņa bija tikai leikoplasts, kas saturēja kopā viņa brūkošo dzīvi. Tikai diegs, kam bija jānotur viņa gaisā pacelta pasaule, nevis zeme, uz kuras to nolikt. Viņa bija tikai diegs, kas juta savu vājumu un ar bažām gaidīja mirkli, kad viss pārtrūks, kad maskas pagaisīs, kad prinča dzīve sabruks kā reiz bija sabrukusi viņējā, bet Deivids smaidīja, saņemdams viņas roku. Viņš jutās ieguvis drošību un turējās pie savas māsas rokas kā vienīgās iespējas nezaudēt to, ko bija ieguvis vai tikai varētu iegūt.

Viņa vairs nemulsa, burzīdamās cauri svešu pārtiju apskurbušajai nekurienei, cauri smalkajās lupatās iespīlēto svešinieču valodām un skaudīgajiem skatieniem. Viņa klusēja, viņa pieņēma noteikumus. Viņa bija pateicīga, viņa bija sava brāļa sieviete, kaut Deividam viņa nekad nebija bijusi sieviete, nebija bijusi ne mirkli.

Viņa saņēma prinča roku, kad tas runāja ar savu tēvu. Viņa apskāva viņu. Viņa bija blakus, kad smalkās vakariņās vajadzēja ierasties divatā. Viņa smaidīja biznesa partneriem, sēdēja princim pie sāna un klusēja. Pie velna, viņa klusēja un klusēja, it kā nezinātu neko citu. Varbūt arī nezināja. Varbūt citam nebija nekādas nozīmes.

Varbūt tieši viņa, izmaukusies no ceļmalas skrandām un pārvērsta par mēmo princesi, kas par sevi un par pagātni nezināja teikt ne vārda un kuras bijušos ceļus izdomāja princis un viņa galminieki, naktīs sēdēja vientulībā un gaidīja princi mājās no raganu sabata, kur viņš atrada savu piepildījumu un no kuriem atgriezās aprimis un neveikli kluss.

Varbūt viņa atbildēja Deivida mātei, varbūt satikušās ēdamzālē, viņas runāja kaut ko nebūtisku, kaut ko pārejošu un nesvarīgu. Viņa atbildēja izvairīgi, slēpdama pēdas un dodama mājienus, kas novērstu mātes aizdomas par dēla dzīvi. Varbūt viņa tīšām sajauca sava brāļa gultu, varbūt viņa tīšām no rīta aizgāja brokastīs nesakopusies un rītakleitā, kā neslēpdama nekad nebijušas kopīgās nakts pēdas. Varbūt viņa iesēdās Deivida klēpī, varbūt nejauši aplika viņa roku sev ap vidukli, varbūt čukstēja viņam ausī kaut kādus niekus, kas patiesībā bija padomi, kā labāk notēlot laimīgu dzīvi.

Varbūt viņa glaudīja prinča galvu, kad tas naktī bija aizmidzis nepareizajā miegā, murgoja pretīgus sapņus un kauca pēc brīvības. Varbūt tikai viņas dēļ viņš drīkstēja ienākt tēva darba kabinetā, runāt ar savu pareizo tēvu par firmas filiāles pārņemšanu, sēdēt pie viena galda ar savu pareizo māti, kas cietām acīm vēroja, kā viņa roka pieskaras viņas plecam, un apmierināti māja ar galvu.

Iestudētās kustības dzeldēja, viņa mulsa un smaidīja, pie vakariņu galda piespiedās viņa sānam un klusībā lūdzās, lai viņš neaizmirstas un neatraujas no sievietes. Lai māte nekā nesaprot.

Varbūt viņa gulēja gultā uz muguras un centās nedomāt, kamēr Deivids tika galā ar savu peni un sēklu. Varbūt viņa centās neskatīties uz viņa seju, kamēr princis centās darīt pienākumu. Varbūt viņa klīda bezdomu pasaulēs un sastinga, gaidot atpestīšanu.

Varbūt viņa bija māsa, kas apzinājās notiekošā bezcerīgumu un sava brāļa kaunu. Varbūt viņa bija dievināta iespējamā bērna māte, kas bērnu ieņēma bez dzimumakta. Jaunava, kas kļuva māte. Varbūt – nicināta mauka.

Varbūt viņa klusēja tad, kad būtu vajadzējis kliegt balsī un pretoties notiekošā bezjēdzīgumam. Varbūt viņa klusēja vietā un bija sava brāļa mīļā māsa, kas uztur cerību, dod viņam iespēju neizkrist no dzīves un noturēties seglos no senčiem mantotajam ērzelim, iznēsājot viņa bērnu.

Varbūt viņai bija jānoauž tie vienpadsmit nātru krekli, tikai nebija vienpadsmit gulbju, kam tos īstajā brīdī uzsviest virsū un pārvērst par brāļiem un ķēniņdēliem. Varbūt katru nakti tie brāļi nāca pie viņas un jautāja ceļu. Varbūt katru nakti jaunākā brāļa acīs bija izmisums, cerība un uzticēšanās, ka viņa glābs to no pazušanas, sāpēm un no nāves. Varbūt sarkanās rozes, peonijas un magones viņas sapņu dārzos bija asinis, kas plauka uz jaunākā brāļa miesas, un maigās puķu ziedlapas pilēja uz viņas rokām kā brāļa asinis un gaidīja atpestīšanu.

Varbūt viņa nekad tā arī netika pamanījusi, kas ir princis, kam viņa sekoja, kas ir viņš, kam sieviete ir pienākums. Varbūt viņa tā arī nekad nesatika Deividu. Varbūt viņai tur nebija nekādas daļas, tikai spēle, kas jāspēlē citu acīm. Varbūt viņai tikai bija mazliet jāatpūšas drošā pajumtē, lai pieceltos iet tālāk.

Varbūt princis zaudēja interesi, ieraudzījis viņu bez skrandām. Varbūt viņam bija interesanti tikai tik ilgi, kamēr daiļā nāra neveikli sarka stilista priekšā, kamēr stostījās un naktīs runāja svešā valodā, pa dienu sastingdama neko nepasakošā smaidā. Varbūt viņa kļuva lieka, kad uzņēmās atbildību par viņa dzīvi, kad pati sāka runāt ar viņa māti, kad sava brāļa nedzīvoto dzīvi sāka spēlēt par daudz nopietni un viņam neatstāja nekādas iespējas.

Varbūt tā bija, varbūt tā nebija viņa, kas, aši likdama smalkās klikatās ieautās kājas, gāja pakaļ Deividam pa ielas bruģi, ieķērās viņa elkonī, pieplaka, piesūcās. Varbūt viņa dejoja smalkajās pārtijās, kur svešas sievietes izblenza acis un koda skatīdamās. Varbūt viņa bija nocēlusi vietējo princi. Varbūt viņa Deividu bija ieēdinājusi ar smalkām un neredzamām jušanām, kādu nebija dzimtajām princesēm. Varbūt zem svešinieces kājām asfalts skanēja citādi un svešinieces klusēšana bija iepinusi Deividu un nelaida vaļā.

Varbūt viņa bija tikai māsa, kas mācēja spēlēt līdzi un ģimenes vakariņās brāli mācēja noskūpstīt tā, lai atmaigtu pat mātes acis. Lai tēvs, stīvais un aklais mantas pavēlnieks, ko neinteresēja nekas, izņemot paša uzcelto īpašumu un darījumu pasauli, pamanītu arī savu paša dēlu, kas beidzot bija atgriezies pareizajā pasaulē un solījās dāvāt mantiniekus.

Varbūt īstā bija tā, kas neveikli centās ar nazi sagriezt kādu nepazīstamu augli, varbūt īstā bija austrumu mežone, kas nekad un nekādos apstākļos neiztaisnosies zem rietumu civilizācijas gludekļa. Varbūt par viņu un viņas manierēm, nezināmo izcelšanos runāja Deivida māte, kad klausules otrā galā atsaucās sašutušas sievietes balss. Varbūt par viņu sajūsmā stāstīja Deivida māte, kad bija satikusi kādu no savām draudzenēm un turpināja spēlēt to skaisto dzīvi, ko spēlēt bija iesākusi viņa.

Varbūt tā bija viņa, princim apnikusī, kas izkāpa pa logu un, uzmetusi plecā mugursomu, pazuda dārzā. Varbūt viņas augumu meklēja puspamodusies roka, un varbūt viņas dēļ princis neēda karalienes pagatavotās brokastis, pieceldamies no galda un aiziedams meklēt, pagaisdams pilsētas mutulī. Varbūt viņš meklēja viņu, varbūt svinēja šķiršanos un savu brīvību. Varbūt viņai tas nebija svarīgi.

Bet varbūt vienīgā īstā bija tā, kuras priekšā nestopēts apstājās furgons. Varbūt vienīgā īstā bija gājusi pa ceļmalu, skatīdamās pienenēs un zilā Latvijas debesu kastroļa dibenā. Varbūt vairs nekad viņa nebija bijusi tik īsta kā sēžot upes krastā un skaitot pāri tiltam braucošo trolejbusu gaismas un stangu klikšķus, metālam atsitoties pret metālu un tumsā nodzirksteļojot.

Varbūt viņa tikko bija sagriezusi smalku audeklu, ko bija audusi visu mūžu, varbūt viņa bija pārcirtusi sazin kādas saites un nu gāzās nekurienē, mēģinādama saprast, vai ir paņēmusi līdzi izpletni un vai viņai tas gadījumā nav vienalga.

Varbūt jau toreiz viņa vairs nebija pa īstam. Varbūt jau toreiz, kad bija nodevusi, aizbēgot no savas dzīves un savējiem ļaudīm. Un tālāk vairs nebija izvēles – tikai nodot atkal un atkal, bēgt un izvairīties, nododot atkal un atkal jaunus ļaudis.

Varbūt furgona šoferis bija jauns, varbūt aprepējis ar dzīvi. Varbūt viņam bija vienalga, varbūt nāca miegs.


– – –

Sastingšana vienā stāvoklī par ilgu ir nāve, bet augšāmcelšanās ir nevēlēšanās palikt vienā vietā par ilgu. Tik daudzas reizes esmu augšāmcēlusies, ka mana identitāte ir sarauta lupatās. Staigā nu lupatdeķī, māsiņ, un izliecies, ka tā tam arī būtu vajadzējis būt.

Es laikam esmu izvēlējusies sastingt šeit un augšāmcelties savā dēlā, nevis kārtējo reizi izmaukties no ādas, lai iemiesotos citā sievietē, kādu jau nu to katram no maniem vīriešiem labpatiktos redzēt. Man ir apnicis būt laputij, kodei, tauriņam, sazin kam vēl, kas reizi no reizes cikla beigās spraucas ārā no vecās ādas, lai pēc laika ieaugtu atkal kārtējā vecajā ādā, kas plīst, atklājot atkal un atkal kaut ko citu. Atkal cita vīrieša audzētu.

– – –

Lai cik es ņemtu sev līdzi, vienmēr daudz vairāk nāksies pamest. Lai ko es paturētu, šķiršanās vienmēr būs vēl vairāk. Lai cik daudz es atcerētos, vienmēr aizmirsīšu daudz vairāk.

Ja tai brīdī es būtu zinājusi, ka tas nebeigsies. Ka es neiegūšu neko jaunu, bet pazaudēšu aizvien vairāk. Ka arvien vairāk paliks tā, ko es varēšu pazaudēt. Ka ar katru ieguvumu paliks arvien vairāk tā, kas būs jāatstāj. Ka ar katru soli es pietuvošos kaut kam, bet ar katru soli man kaut kas būs jāatstāj. Ka aiz manis vienmēr būs sastingušas zemes, ko varbūt atcerēšos, bet kas nebūs dzīvas – jo manis tajās vairs nebūs.

Ar savu atnākšanu es zemes darīšu dzīvas. Man aizejot, tās mirs un paliks sastingušas manas atmiņas skatu kartēs. Lai arī vienmēr kaut ko atcerēšos, es nekad tur vairs neatgriezīšos, jo nav iespējams būt visās vietās vienlaicīgi. Visās vietās, kur es esmu jau bijusi.

Jo vairāk es ieraudzīšu, jo vairāk paliks manā atmiņā. Jo vairāk manā atmiņā būs bijušo lietu, ļaužu un vietu atspulgu, jo vairāk būs to, ko es nesatikšu nekad, un tā, ko nekad neieraudzīšu.

Ja tai brīdī es būtu apstājusies. Ja tad es būtu vijusi ligzdu. Ja man tad būtu izdevies apstāties – vēl pirms biju sākusi iet. Ja viņš man būtu panācies kaut soli pretī. Ja mēs būtu satikušies. Varbūt tad es būtu bijusi laimīga. Varbūt man būtu izdevies – nedomāt, negaidīt, necerēt, nevilties. Neaizmirst, nepazaudēt. Nesastingt, nebēgt. Neplēsties ārā no visa, ko esmu radījusi. Nebēgt pa galvu, pa kaklu. Izmisumā nelaisties prom ik reizes, kad kaut kas taču beidzot varētu sākties.


– – –

Es taču biju tikai ceļiniece. Vienmēr ceļā. Nekad nekā sava, nekad nekā pastāvīga – mugursoma, guļammaiss, zobubirste, pase. Mazliet naudas, ja paveicas. Mazliet laimes, ja, skatoties saulē, iedomājos par visu to skaisto, kas ir bijis, ir un būs.

Es smaidu un ieciklējos laimes sajūtā, klausoties kaut kādu svešu cikāžu vai sazin kādu citu sisinātāju troksnī. Es smaidu, klausoties izdēdējušu akmeņu skrapstoņā svešas jūras viļņos. Vai vienkārši skatoties svešu pilsētu ņudzoņā.

Es vienmēr esmu ceļā. No zemes, kas vairs neeksistē, jo ir sabrukusi tūkstošās daļu. Tās visas es cenšos savākt sev klēpī, lasu, vācu un kārtoju atmiņā. Papīru gali, veci čeki, zīmītes, pieraksti, reiz teikti vārdi, fotogrāfijas. Sastingušas domas un skatieni.

– – –

Varbūt es nemaz nemāku dzīvot normāli. Nemāku būt uz vietas un nesadalīties tūkstoš daļās. Nedomāt par to, kas ir bijis, un to, kas vēl tikai būs. Neskumt pēc nenotikušā un negaidīt to, kas nenotiks.

Es nemaz nemāku būt šeit un tagad, nesadalīta un šai mirklī. Daļa no manis sašķeļas tūkstoš gaismas zibšņos, atstarodamās tūkstoš pagātnes lauskās. Daļa tiecas uz nākotnes nekurieni.

Mani ir apsēdusi iešana, es esmu apsēsta ar ceļu. Es esmu saindējusies – pārraut un aiziet, pamest visu un sākt no gala. Tas reibina līdzīgi brīvības sajūtai. Vismaz vienu brīdi tas dod ticību sev. Tas ļauj apzināties savu spēku – saraut visu bijušo, visas saites par spīti žēlumam un aiziet. Nobeigt un aprakt, un aiziet.

Tāda es esmu. Trolejbuss, kas ir domāts ļaužu vešanai, nevis māja, kurā dzīvot. Es esmu soma, kurā nest uz priekšu un atpakaļ. Es esmu mašīnas kravaskaste. Es esmu autobusa salons.

Es neesmu nams ar kamīnzāli un trīcošu kareklīšu lustru.


– – –

Ja es spētu noticēt mieram – ka reiz sastingšu, aprimšu, beigšu un likšos mierā. Ka reiz man būs tik labi, ka tas nebeigsies un vairs nekas nebūs jāmeklē. Ka reiz būs galapunkts.

Ja es spētu piesiet savu virvi bezdibeņa otrā pusē. Ja es spētu noticēt savai nākotnei.

Ja es ticētu, ka tas, kas ir tagad, būs arī uz priekšu.

Ja es visu mūžu nebūtu dzīvojusi zemē, kuras vairs nav, un zemē, kuras vēl nav.

– – –

Es stāvu ceļa malā, atbalstījusies pret sveša vīrieša mašīnu, ko viņš man ir uzticējis. Motors klusē un pa laikam notikšķas atpūsdamies. Pa asfaltēto ceļu aizšalc pa mašīnai, ar garām skrienoša vēja plūsmu mazliet iekustinādamas manējo. Tā nodreb un aprimst.

Es laikam esmu izvēlējusies. Man tikai mazliet jāpagaida ceļa malā.

Es esmu izvēlējusies apstāties un noskatīties. Es esmu gana gājusi, un tagad mana iešana būs mana dēla soļi, kad viņš iemācīsies iet un dzīvos savās mājās, šajā gurdajā ciematā, kas rāmi iegulies starp pauguriem tādā kā mutesbļodā un tādā pašā rāmā gurdenumā pārlaidis kaut kādu varu maiņas, par ko man nav ne jausmas, vienīgi kādu kopsakarību un reiz bijušo karu niecīgas atblāzmas no kaut kad skolā dzirdētā.

Mans dēls vietējā skolā mācīsies par šīm varām, vietējās vēstures līkločiem, mācīsies atpazīt sazin kādu laikmetu celtņu, piļu un akveduktu drupas, kas man ir tikai romantiski laika gaitas liecinieki, bet vietējiem nozīmē to pagātnes diženumu un senās vēstures elpu, kas radījis viņus pašus. Viņš mācīsies godāt vietējos pieminekļus, par kuriem man nav ne silts, ne auksts, jo man pašai tie ir metāla un akmens bluķi bez kādas ciešākas sasaistes ar pagātni, jo manas pagātnes jau te nav. Varbūt tādas manas pagātnes vispār nekad nekur nav bijis, ja jau tik meistarīgi esmu no tās aizlaidusies.

Viņš mācīsies kaut ko citu. Ne to, ko es. Viņam renesanse būs sākusies dzimtenē, nevis kaut kur Itālijā. Tai tomēr vajadzētu būt pilnīgi citai sajūtai – piederēt lielai tautai un valstij.

Varbūt man ir vienalga, jo manas mierīgās un paklausīgās bērnības iekārta eksistē vairs tikai muzejos un uz vēsturnieku darbagaldiem, arhīvos, antikvariātos un pensionāru mitekļos. Ja jau es pati vairs nevaru atcerēties, kur varētu būt palikusi mana bērnības oktobrēna zvaigznīte, kur ir palicis mans sarkanais pioniera kaklauts, mana tautiskā prievīte un mans bērnības auseklītis. Ja man nav un vairs nekad nebūs atvilknes, no kuras tos izvilkt un parādīt dēlam. Varbūt vienalga. Ja jau nekad nav bijis svarīgi.

Es izvēlos norobežoties no savas pagātnes, un pasakiet, kur ir mana vaina. Ja jau kopš bērnības man ir bijis jādzīvo iekšā citā iekārtā, kur pirms manis nav bijis neviena, un man visu mūžu ir bijis jāizvēlas, jo neviens man nav pateicis, kā dzīvot. Ja maniem vecākiem ir bijis jāmācās reizē ar mani, bet man sanācis iemācīties ātrāk. Ja man nav bijis neviena, kam pajautāt, kam paprasīt padomu, jo es esmu pirmā. Ja man ir bijis jāspēj izvirzīt citas vajadzības un citus mērķus, nospļaujoties par vecāku dzīvēm un viņu pieredzi. Ja man uz savu galvu ir bijis jālec kādā no bezdibeņiem, starp kuriem esmu laipojusi cerībā neiekrist nejauši. Ja man pirms lēkšanas ir bijis jāpaspēj izvēlēties īsto bezdibeni, kurā lēkt, savu neredzamo nākotnes potenciālu, savu ieeju jaunā līmenī. Ja man visu mūžu ir bijis jāizvēlas – atkal un atkal no jauna. Jāizvēlas lietas, ko pirms manis nav izvēlējies neviens. Ja man ir bijis jābūt tai, kas kļūdās pirmā. Paaudzei, kas pirmā iegūst un pirmā visu pazaudē.

Ja karogi nemainītos tik bieži, varbūt es būtu cita. Bet varbūt taisni tā es, kas es esmu, ir tā es, kam ir jābūt un kam jāklimst pa pasauli, meklējot savu vietu. Varbūt es sevi nepazītu, ja būtu cita. Man taču tik ļoti patīk būt man. Tai, kas izvēlas. Lec no ciņa uz cini, laipo pa akmeņiem, tiek sausā cauri un atkal aiziet.

Tikai tagad laikam pienācis laiks sastingt, lai dotu stabilās bērnības iespēju kādam citam. Manam dēlam, kas pagaidām ir neaizsargāts, bet varbūt taisni tagad ir vislielākajā drošībā. Dēlam, kas varbūt pēc gadiem dārzniecībā audzēs stādus, tirgos tos noteikto parametru, kvotu un kādu vēl ierobežojumu robežās, bet varbūt būs devies sazin kur. Uz vietu, par kuru man nav ne jausmas un nebūs nekad.


– – –

Es nezinu, kas ir cēlis masīvo akmens baznīciņu kalna ielokā pa labi no ceļa – it kā aizvējā, bet ar torņa spici taisni debesīs un pāri visam. Kuram pirms sazin cik gadsimtiem ir bijis tik svarīgi uzcelt baznīcu – sev par apliecinājumu, savai vietai par svētību, kādam svarīgam notikumam par godu. Varbūt ideja dzima pēkšņi, varbūt tā tika iznēsāta gadiem, varbūt visu mūžu. Bet kādam taču balsī bija jāpasaka, ka baznīcu ir jāceļ, ka nu ir laiks, ka tad un tad, tikos un tikos tur un tur visiem jāsanāk ar lāpstām. Vai kaut kā tamlīdzīgi.

Tā būs mana dēla baznīca. Man tā ir tikai ainavas elements, ēkas klucīgi robustajam augumam grimstot vakara krēslā un torņa sarkanajai spicei romantiski izgaismojoties vakara saules staros. Manējā palika kaut kur Latvijā. Manējās nav nekur.

– – –

Marija piedzima 20 – 30 gadu pirms Kristus. Par viņu neviens neko nezināja teikt. It kā esot parauta debesīs, kad viņas dēls bija miris un augšāmcēlies. It kā dzīvojot vēl joprojām.

Cik rožukroņu visā pasaulē bija, tik desmitiem reižu tika piesaukts Jaunavas Marijas vārds. Cik ģipša skulptūru stāvēja baznīcu altāros un dārzos, tik simtiem un tūkstošiem reižu tika pieminēts viņas vārds. Cik Marijas svētbilžu bija, tik simtiem tūkstošu reižu ļaudis vērās debesīs un vaicāja, kam tālāk būs būt.

Tik reižu viņa solīja, rādīja, apskaidroja, stāvēdama savā gaiši zilajā apmetnī un ar kājām samīdama grēka čūsku. Tik miljardiem reižu viņa bija māte.

apmēram 2002-2006


boltrūzeitis

erma_ligzda

karteņā atrūņ Pūkainuo Ārma ligzdeņu i saskaiti ūlenis! 🙂

šudiņ navarieju izdūmuot, kū lai roksta. par daudz labi guoja teikls, par daudz solts laiks beja, par ilga laika nikuo nadarieju. deļtuo karteņa nu vakardīnys i dzejūļs nu 2008. goda. dasagivu i puorrakstieju vīnu skaudzeiti. a tūs, kurus navarieju pacīst, narakstieju – lai pagaist viesturis mieslīnī. tī jim i vīta. nav kuo vairuot murgus.

.

seikys rūzeitis boltrūceitis
seikom lapeņom, dzeļksneišim, zīdlapeņom
seikim sūleišim atīt iz dzedu i prodzedu sātu

myužeibai augsti slīkšni
kab tik tu napuorkuoptu

seikom steidzeņom
seikom rūceņom
boltrūzeitis atīt iz sātu

kab tik tu napaspātu
atceļt myužeibys vuortu kļamku

mes tože tī guojom
zeme īlyuza, naatsavēre
Daugovā izīt lads

myužeibai augsti slīkšni
kab tik tu napuorkuoptu

Marabeju kolns

Tai tys beja. Tai tam byus byut.
Kurs pīdzims, tam juomierst. Kurs var paēst, tam juoād. Kura navar apēst, tuo i naād.
Kurs jau meičaule bejs, tys par meičauli i paliks. Ka gribi dzeivuot, juodzeivoj – juosyt pretim i juosatur. Nikaida žāluošonuos ite napaleidzēs. Juodzeivoj!

Kab na ituos zynuošonys, Dekters byutu propuļs ar vysu sovu klybū kuoju.
A kas jam tei kuoja? Ka cylvākam ir pruots i saprasšona, kam jam kuoja vajadzeiga. Iz balim skrīt? A voi ta jis natyka izadoncuojs sovā laikā? Sīvys dabuot? A voi ta jam juos juomeklej? Pošys atskrēja, kluot dasalyka. Tik tuo dorba beja kai izalaseit pošu šmukū i iz zagsu nūvest.
A kuozys, kuozys… Taidu kuozu nivīnam nabeja bejs i nabyus. Kolhoza komjaunīšu kuozys – kartenis i roksts tyka vysuos rajona i republikys avīzēs, korespondenti stuovēja pi zagsa i raudzēja nūgiut, kai Arvīds Dekters izīt ar sovu jaunū sīvu Snežanu Dekteri. Kas tī vaira atguoduoja, kur tī korespondenti piec palyka, kur kamerys – dzēre i doncuoja leidza vysim. Taids nūtykums – jaunajam kolhoza prīkšnīkam kuozys. Atguojs nu dīnasts, jis par reizis tyka omotā. Ar vysu kuoju. Kab na tuos valna kuojis, varbyut vēļ natycātu – kur slaistiejīs, kur bejs. A tai – nūpītnys delys, nūpītna dariešona.
Kuozys beja kai nivīnam. Ļauds, izacītuši pieckara nabadzeibys, beidzūt beja iz zaļa zora. Par dorbu kolhozā suoce moksuot vaira ni tuos kapeikys kai agruok. Vaira ni maiseņu gryudu par izstruodis dīnom, a tūs gryudu pītyka i vaļstei, i kolhozam, i kolhoznīku cyukom i telim.
Cik bucu ola izdzēre, cik nakšu atdoncuoja. Taišni rudzi jau beja lykti zam jumta, a buļbys vēļ nabeja kustynuotys. Nu kuozu golda vysi lykuos lelajā kolhoza buļbaitē, dzīduodami i spālādami. Garmoška rūkā, papirosa zūbūs – sēd muzykants iz buļbu vazuma i spielej, a jaunuos meitys palākdamys traktoram pakaļ ar vysim spanim i skalinem. Oi, ļusteigi laiki beja!
I buļbys nūroka, i konusūs saroka, i iz bazu nūvede. Skaiti, valsts planu izpiļdēja i puori palyka. Cyuku medeibuos pa rudiņam vēļ cik vepru nūguoze. Dekters zynuoja, kū medeibuos pasaukt – vysi glavnī rajona veči ar vysim sovim čynim i medalim puorbraukuoja. Vysa jaunuokuo tehnika tyka jaunajam prīšksādātuojam – jis muocēja i ar mēli pagrīzt, i rūku dalikt.
Cyts put ar puteišonu uorā i nu apsleikuša teiruma volkoj buļbys ar sokumim i piļsātys kantoru buobu rūkom vēļ pa oktobra. Dekteram to nā – buļbu laiks ir buļbu laiks. Līkās ar vysim traktorim i trapakim teirumā, cikom laiks turīs, a tod i bals – ļauds guoja dorbā kai smārāti. Bez bala, skaiti, nav ni kulturys, ni saimisteibys – ka nabyus tev jaunūs ļaužu, propuļsi ar vysu tehniku. Deļtuo balu Dekters stypri dasavēre. Bez balu izput vyss. Cikom vēļ tei kuoja kai kuoja beja, i pats laide pa zalu tai, ka putēja vīn. A piec jau tai pamazeņam, pamazeņam. Doncuot Dekters ļūbēja – par reizis cyta dzela, sirds podlāc i pruots cylojās.
Nu suoku kulturys nomā naguoja a nikai. Beja nūsalasiejušys nazkaidys dzejūļu skaiteituojis. Kai rudiņs, tai jom jau, verīs, dzejis dīnys. Pošā buļbu i lynu laikā volkojās ar nazkaidim dzejnīkim – ni taids dzejnīks buļbu zyna, ni buļbys juo. Kurs pruoteigs cylvāks pošā rudiņā laikā var jimtīs ar dzejūlim? Zīmā lai koč ludzenis skaita i vuicuos nu golvys, a pa rudiņam dorbs dag. Kaida tī dzeja, pa besim! Cikom jau Dekters parāda pastatēja – bez bala nikaidu dzejnīku. Nabyus bala, dzejūļu tu ite naskaiteisi!
Atjēme kai ar rūku. Par reizis ļauds aizainteresēja par kulturu. Par reizis i izslaukums fermuos cēlēs – kura slaucieja pacīss, ka jai bareibys laikā napīvad i da seļsaveta iz balu nateik. Gūvs pabaruotys, sāst traktorā i brauc piec kulturys. Daža jauktū kūreiti sataiseja, divdesmit buobu i treis veči. Da i kaidi tī veči – vīns jau nu dobys narikteigs, pasysts iz augšu i kolekcionej markys, vacūs prasus i patapona platis, ūtram sīva nūmyruse i niu meklej jaunys, trešam bais, kab sīva vīna nasavolkuotu pa pasauli.
A puišu vajag. Bez puiša bolsa i buobys naskrīs pi kulturys. Dekters tai dzelai pīguoja zynuotniski. Jis beja vuiciejīs par lauksaimnīceibys specialistu, jis zynuoja, kuo cylvākam vajag. A nikuo daudz navajag – kab jumts byutu iz golvys, pylna bļūda prīškā i kab meitom byutu puiši i puišim meitys. Nabyus ituo pādejuo, ļauds puorsakaus i pi pylnys bļūdys kai vepri pi silis. Nabyus ni tolka, ni sajāga. Vajag kulturali: meitys i puišus salaist tai par gabaleņu kūpā – lai gors pasaceļ i buobys mozuok pliešās, a puiši nadzer tik daudz šņopsta. Skaiti, kulturys nomā to iz skatuvis nadzers. Da i ka dzers, kluseņom, kuļturnai. I ka byus sova meita pi suona voi cerejama bryute, nadzers i tī. A kam Dekteram dzāruoji vajadzeigi? Symtu godu jam jūs navajag. Partū Dekters pasyuteja sadzeivis pakolpuojumu kombinatā streipainūs bruņčus i biņdziukus deju kolektivam. Divdesmit puoru. Jam jau saceja – troks i byudams. Kur iz leidzonys vītys divdesmit puišu dabuosi? Kurs pruoteigs cylvāks īs laksteitu ļaužu prīškā nazkaiduos lyna stabulēs.
Tai dzelai vajadzēja daīt i ar spāku i viļteibu. Kuo navar pajimt ar spāku, tam var īstuosteit, cik vajadzeiga kulturala atpyuta. Kurs nadoncoj i slaistuos pi dorba, tam nadūd ni kolkoza kombaina sīna pļaušonai deļ sovys gūvs, ni uordeituoja syudu vesšonai i traktora aparšonai. Ilgi to tu, makans taids, pasaslaisteisi! Mudri viņ vysi kombaineri i fermu operatori mīdzēs pi doncuošonys. Kurs navarēja Dekteram patruopt, mudri viņ aizalasēja iz gorodu voi iz tim neikuļu kolkozim. I lai losuos pa besim. Tī jam i vīta. Ka namuok dzeivuot kai cylvāks, to tī ni aršonys, ni eceišonys.
Partū otkon jau piec kaida goda voi div upismolys estaradē pastatēja jaunus beņčus i sareikuoja zonys dzīšmu i daņču svātkus. Vysi kryumi beja butylku pylni. Tok kas kuozu piec tam spruka! Jaunim ļaudim dūd tik valis sasaūstēt. Jau par laika, verīs, otkon juoguodoj dzeivojamuo plateiba kolkoza specialistim i bārnuduorzā vīta. Cytim pa pasauli juoskraida i pi dorba guculi juomeklej, a Dekters iz zaļa zora.
Ka jam itai labi lūbēs ar kulturu, Dekters gribēja pi vīna pastateit i simfoniskū orkestri, tok rajonā suoce apsasmīt – muzykys šam aizavajadziejs. Gūvim zam astis tova opera i balets!
A kuo ta nā? Gūvim vajag slauciejis i syudu miezieja. A slauciejai vajag miezieja i mieziejam slauciejis. Kur jī vīns ūtra dabuos? Tok na jau klāvā pi gūvs astis. Taidys dzelys nūteik balā, a balam vajag muzykys. Vēļ vaira – balam vajag pošam sovyys muzykys, lai nav juoskraida pa pasauli i juomeklej vysaidi plenderi muzykanti. Bess to jūs zyna – pajimsi taidu muzykantu, a jis da reita i nadakiukuos. Apsamaus kai teļš – ni tī muzykys, ni mīlesteibys. Vajag kuļturnai – gluozi, divejis, a muzykantam juospielej da reita gaismys. Cikom reita slaukšona i pādejī puori īt paceli.
Ka ni vasalu orkestri, to taidu spraunu pošdarbnīku ansambli Dekters dabuoja gotovu. Skripka, garmoška, nazkaids pyušamais ar lelu trubu, bess juo taida zyna. Beja klubā i klavīris. Paulam labi dapas, par reizis cytaiž skaņ. I pošam gribīs leidze viļkt, eku, kai sābru takšam, kas kauc leidza teļvīzeram i radejai, ka tī kaidu simfonisku gobolu palaiž. Ka kurs muok klavīris paspēlēt, par reizis cyta skaniešona. Až lūgi uorā juoceļ.
Taidi bali beja. Ļauds ļusteigi dzeivuoja. Kurs jau nūsadzēre, to nūsadzēre. Duraka i blise naizvuiceis. A ka kurs gribēja dzeivuot, tys i dzeivuoja. Eku, Sileņu puors lai. Deveni bārni, poša kantorī papeirus cyloj, jis iz smoguo par šoperi. I voi ta švaki dzeivuoja. Īdeve pošu pyrmū līvānīti sātu, pasauce orkestreiti, korespondentus, laikam sastais voi septeitais dāls puorgrīze baņti, dzeivuoja kai Dīva ausī. Sovs klieveņš, sova ciuceņa, pusūtrys sotkys zemis, jei dzīd kūrī, jis pyuš trubu. Ni dzeršonys beja, ni bārni appleisuši staiguoja.
Ni tai kai šudiņ. Dekters ryuc viņ. Itūs valna slaistu pīsaplidiejs kai nalaimis. Kolkoza laikā cyta dzela beja. Kurs slaistējēs, tam par reizi izsyuteja viersā komiseju. Pošu iz atskurbtuvi, bārnus pa bārnunomim. Izauga cylvāki koč. Nasaslaistēja pa pasauli, suņus sizdami. Ka jau ar kuru natyka golā, vys varēja kai izagrūzeit. Ka nikai cytaiž, komsamoļcūs palaide iz Sibiri struoduotu voi prūm iz armeju. Tī vysus smutus puorkristeja.
Niu vyss pasauļs ar kryumim aizaudzs. Voi ta agruok itai beja? Ka kurs turēja gūvi, vysys gruovu molys apkaustēja. Vys sīna pīpļuove. A niu izalaiduši kai smyrdakli, sēd iz zemis, audzej usni i vuolyudni i vēļ jim vaļdeiba švaka. Kas ta, atīs tei vaļdeiba i tev nu pakalis šērvi nūšaravuos? Ka pats naveižoj čūksta nūslauceit, to tī ni vaļdeiba gluobs, ni dabasu vara. Taidam peikstuļam pa taisnu grobā. I to jam švaki byus – vaira navar dzert i peipēt.
A pasoki, par kaidu naudu itī nabarāgi peipej? Kuram besam sātā pensioners, to tys jau bagaturs. A cyts volkojās pa dzerauni i kļaņčoj – dai lat, dai lat. Pi Dektera nalein. Zyna, ka dabuos tū “dailat” reiklē.
Bejuse Dekteram vara, jis pajimtu blisi i itūs vysus ištukanus dalyktu kryumu cierst. Pa vīnam zareņam. Lai laiza koč ar mēli.
Izalaiduši kai teli – ni dorbs jūs zyna, ni jī dorba! Voi ta agruok zeme cytaida beja, ka vysi dzeivuot varēja?

Kū tī. Dekters ituo laika nasaprūt. Kas itī ir par ļaudim, kas par cylvākim. Kas tī par laikim niu, ka nav nikuo iz pasauļa i nikam nav nikaidys vierteibys. Trynās cyts caur cytu, a pi nikaida loba gola nateik. Kai apmauti.
Jis verās iz pasauļa – ni to rauduot, ni lomuotīs. A ka nivīna rikteiga cylvāka. Kotram sova vuts. Kurs vēļ grybātu struoduot, tam otkon naudys nav. Kuram nauda teik, tys pīpierk mašynu i juodelej pa pasauli, zivs giudams i meža zvierus saudeidams. Pasoki tu taidam, ka juostruodoj, jis i tevi nūsaus. Ka nav parāda, to itī napastateis. Itaidi tik izvess iz lelceļa.
Kod Dekters jauns beja, vyss beja nazkai cytaiž. Lai juo klauseja voi naklauseja, a spāks i taisneiba beja juo pusē. Lai kai ņaudēja pretim, a jau, verīs, piec laika pyuš juo stabulē. Partū ka Dekters zynuoja, kū dora. Na par veļti jis beja lauksaimnīceibys specialists – treis godi sovhoztehnikumā, gods augstškolā i cik žurnalu i gruomotu. Kab tei dīnasts napamaisiejuse, jis byutu izavuiciejs par agronomu i byutu ministrs. Jam jau vysi saceja – kuop iz augšu, kuop iz augšu. Da kaidu tī augšu. Kai īraudzeja “napabeigta augstuokuo”, tai vysys augšys pagaisa.
A kam Dekteram augša i ministreja, ka jam beja juo kolkozs. Dori, kai pošam pateik. Ka tik plani i saisteibys izpiļdeitys, īsmierej eistajā caurumā, pakvālej tūs pyut i palaid pasauļa skriejiejus partejnūs i dzela dareita. Vyss īt kai smārāts.
Rajonā jau runuoja, ka Dekteram nav vysi sātā – cyts pierk slaucamūs aparatus, a cyts garmoškys. A bez garmoškys nivīns aparats naslauks, ka nabyus cylvāka, kas jū dalīk zam ciču. A cylvākam vajag ļusteišonuos. Bez muzykys izput vyss.
Tai Dekters saceja i rajonā, i korespondentim. A tūs beja kai sisiņu – to taida gūdolga, to itaida. To sugys telis, to izslaukumi, to dzeivsvora pīaugums. Naticēja, smējēs. A lai smejās. Kurs pasasmīs, a kurs i pa nūpītnam. A jam sova znaja. Pasasmēja pi seve i dareja sovu. Īpyut tu taidam!
Lai jau cylvākim teik. Kū ta jī besi raksteitu sovuos avīzēs, ka nabyutu Dektera?

Kai rudiņs, tai otkon medeibys. Cyukys atsabaruojušys nu vosorys, pīsaplidiejs da besa – jem tik blisi i sauņ. Dzeiva gale lein nu meža uorā. Īkur sūmu pierti mežmalī pi azara, aizvad večus iz masta. Cik jī tī pasasauda, jau iz pierti. Kur ta tuos cyukys liksīs? Pošys leida zam blisis.
Kai reize pats bīzais Drabāku mežs pi pošys buļbaitis – siedi i piļņavoj, kur jau kaida cyuka smeceri pabuozs. Pastoti prīkšnīku taišni pi egleišu jaunaudzis i gaidi. Napuorīt i ilgi laika, jau cyukys kai krelllis vērtinē šaun nu meža uorā. Vēļ pagaidi, pagaidi – lai vysa parapeja izlein uorā. I tod kai mauc nu blisis, tai cyuka aizarākdama podlāc i apkreit gar zemi. Kuojis viņ nūspirinej!
A kur tūreiz divi pārnejī vepri nūsastuoja placs pi placa i ministrejis vecs, tī tūreiz struoduoja taids Augusts Kursīts, kai pestēja viersā, tai obeji gotovi iz vītys. Ministrejā vēļ ilgi zynuoja Dektera kolkoza. Tyka i putjovkys iz sanatorejom, i uorzemu delegacejis brauce. Tai i dabuoja pyrmūs buļbu kombainus i materialus jaunajai upismolys fermai.
Kū tī i runuot. Kurs jau puiss kai ūzuls, tam nikaida klyba kuoja navuodēs. Ka kuram golva ir i rūkys eistajā vītā. A vītā Dekters beja vysod. I kolhozā, i seļsavetā, i niu pogostā. Tik ka niu tei veseleiba na dīzkū.
Iz taidu cylvāku pasauļs turīs. I taidi cylvāki pi pasauļa turīs.
Tai tys beja, tai tys byus. Nikai cytaiž tī navarēja.

Rozpliets kuojis, Dekters stuovēja iz ustobys slīkšņa. Biksis grumbuodamuos kryta puori zuoboku kaļovom, gumejnīki nūbrysti ar dublim. Jau kur pavasars, a vys navar i navar rimtīs – tik jau podkaļss, tik jau otkon leits sukoj, tik otkon vīni dubli grīžās.
I kas šeilaiks taidi par laikim! Zīmu, vosoru vīni dubli. Agruok tok zīmys beja, tok koč solts turējēs. Niu sypnej snīga iz nojabra svātku, pasaļdej, pasaļdej, a jau zam Jaunuo goda vyss otkon plyks. Ka, dzie, mož febralī kaidu šaļti pasaļdej, tik tuos i prīcys. Ni tī Zīmyssvātku, ni Lelys dīnis.
Da i kaida tī Leldīne. Agruok koč puiši veižuoja leigačys pastateit. Sadzyna stulpus kolna golā, īsēja stričūs dieli – kai laidi, tok, dūmuot, puori puspasauļam puorjuosi. Meitys čērce viņ i givuos puišim ozutī, vot, i dzimsteiba beja, i vyss. Niu ni te vaira puišu, ni byušonys. Stabarāgi taidi, pakar kūku storpā stričeitī i kirinejās. Ni tī spāka, ni dorba veikšonys!
A vosor? Vīni leiti. Miercej i miercej kai iz pyudeišonu. Agruok kai guoja, to i atguoja tyucs, nūleja, nūgrudinēja, izaspardeja, nūsukuoja i aizguoja. Kas saleja, tys to i saleja. Saleja i izkolta. Niu atīt taids valna susliņs i miercej nedeļom. Ni tī sīna pīpļaut, ni pyunē savest. Atīt taids mierkačs i myrgoj sutkom i nedeļom – ni tī leita, ni naleita. Tik vysu prācu izmaitoj, sapyudej i vaira nikuo.
Niu pat. Pats pavasars īt viersā, a vyss pogolms pīdzeits ar dublim. Iz teiruma jau zuoleite lein, a ite nazkaida kiula staipuos. Sīvīši vys rauga sakast i sagruobuot, tok kas deve. Da i kū tī besa nūkassi, gruobeklis pīsadzan pylns ar dublim. Cikom jau zeme napakaļss, naeimi i kluot.
Jau īvys zīdēt taisuos, jau unučkai kuozys piec napylna mieneša, a ite pa sātu vīns vīneigs naparāds. Da ka nav puišu, to itī to pasauļa napaceļs! Buobys brunčūs īsagivuši, gaida nazyn kuo. Pajāmuši, koč graņts atvaduši, vys sausuoks tyktu. Nā, Magda pasacēja – žvyrs ustobā nessīs, a tī i sēd, i buobys klausa. Ar buobys gudreibu tu tuoli tiksi! Taipat niu dubli nasās! Pakluojuši byutu egļu zoru pi slīkšņa, besa tī žvyra voi kuo radzātu. Koč kuojis sausys. A niu stupojīs kai pa mīlem.
Da i agruok greidu taišni ar žvyru i tryna, koč bolta i stuovēja. Niu pīsajāmuši nazkaidys pasauļa gudreibys, muozoj ar nazkaidom eļnis kruosom. Taipat tei greidys kruosa nūīt vysa zemē i iz pavasari plyki dieli viņ speid! Agruok nūtryna nedeļā reizi voi divejuos ar žvyru, koč bolts stuovēja. Niu sadūmuojuši nazkaidys uoveišonuos, maļavoj. Kaids tī valna šmukums voi kas. Tik tei smirdeišona.
Žvyrs ustobā nessīs! Dekters nūsašpļuove pi slīkšņa, tod iztryna ar gumejnīku – ka sīvīši naredz. Kū tī. Buobu gudreiba i cauri. Voi ta vysta putyns, voi buoba cylvāks.
Sacieļs biksis i sapruoviejs siksnu, Dekters guoja da klāva.

Otkon durovys izašīpušys. Kas tī par meisterim. Pītaisa nu zaļa egliskūka, tod breinojās, ka durovys cylojās i napas. Godi div, treis, ka ni vysi pīci voi seši tam dieļam juonūsastuov. Tāvam pošam lītyskūku pylna pašele pīdzeita beja, tik ka pats taiseit namuocēja. Niu īdūd sovu materialu, tok jis, nabarāgs taids, sausū kūku pajims sev, a durovu pītaisēs nu hlama. Tod i nazyni, kai golā tikt.
Vacuos durovys stuovēja kai prīca, tik jau ka nu eņdžu izkryta i lejisgols latakuos pyudams izdrupa. A ituos nu nikudyšnuos – staigoj iz vysom pusem. Ot meisteri! Ot puiši! Zagli i susātivis! Pītaisa nazyn kuo i nasās iz lela, a gols golā nikuo tī nav – dieļu porceišona i cauri. Ni tūs durovu attaiseit, ni aiztaiseit, vyss trynās, giunās i čeikst. Až škode.
Da i aizgoldai jau seņ beja juonūmaina dieli. To cyukys dreiži uorā izkriss – jau tai i smeceris cyloj, puori raušās. Uš, rogonys! Pi teļu ar nikaida parāda. Itaidus lūpus jau ar striči juosīn, na pa aizgoldom juoboksta. Liksīs taids uorā, paraugi nūgivs! Puspasauļa apjuos, cikom kur mežā īsasprīss. Labi, ka koč tū vīnu Oļgerts nūgrīze zam kuozu. A to kai fermā. Zeišļoj vīns ūtram auss, nikaida parāda. Varātu i pats, cik tuo dorba. Nav jau cyuka, a jauns talāns. Tik vys piec tuos slymuošonys rūkuos spāka tryukst. Da i paraugi pi grīstu izruovs, kab uodu nūmauktu. Kača svors jau tī viņ ir, tok vysleidza – spāka vajag.
Nā, vajag tev, cylvākam, tik saslimt. Tiksi slimneicā, i sātys napazeisi. Kū tuos buobys voi tī znūti nu saimisteibys zyna. Pīsavāruši teļvīzera, pogolmu pīvāluši pylnu ar akminim. Ni tī rotu apgrīzt, ni pošam apsagrīzt. Akmiņa duorzi jim… Kurs cylvāks agruok akmini sātā vēle? Da ka pi pierts mož. I to nabeja loba primeta. Zyni, bess, kas tymā akminī īlykts. Cyts mož iz tuo akmiņa golu dariejs, a itī duraki durovu prīškā pastota.
Pīsalosa vysaidu čiuļu gazetu i žurnalu, niu jau cīši gramotnī skaituos. Pošim saprasšonys a ni! Kura dzagiuze papyuss, tū jau i skrīs dareitu. Akmiņam akmiņa vīta. Pi ceļa, iz kupicys voi pi lynu muorka. Na jau iz pogolma vyds!

Leits beja nūsukuojs čut ni nedeļu. Tok i beidzūt pādejais lads i snīgs beja prūm. Taids vāls pavasars kai nalaime – cytugod jau seņ apsasāts byutu, niu vēļ iudiņs vīt vītom iz teirumu stuov. Zuolis to vēļ daudz namanēja, a kūkim pypuri pītyukšuši labai i lozdys jau puorzīdejušys. Tai i verīs, majs īsataiseis sylts i sauss. Ar steigu juotaisa zeme, kab vysu paspātu da maja svātku.
Sābru Oļgerts sovu beja padariejs. Teļa golva beja nūlykta iz klāva slīkšņa, asnis jau suoce apsaviļkt ar taidu kai recekli i timsnēja. Vītom gailēja gaiši sorkonom steigom. Acs vērēs nazkur, ružovs purns, mēle izbuozta.
Varēja koč bļūdā īlikt, na pa zemi vuoļuot. Vys jau taipat tei golva juošmucynoj i juoskrabej, ka studiņa gribēja, tok zemē na dzela. Pīlaista ašņa, tod poši meicuos kai pārnejī vepri pa grezi.
Nikaida lītyskūka jau nu tuo teļa nabeja. Taipat nabyutu dzeivei pamatams. Tai jau beja pasadavuse šmuka teleite, kab tik nadasamatuse tei vādara vaine. Kai aiznyka, tai i stuovēja iz vītys – ni auga, ni opola tyka. Škeists rikteigs, na teļš. Breinums, ka nanūspruoga.
Unučka vede dokturi, lečēja. Cik naudys sagryude tymā syuda teļā. Jai žāl. A kū besa pīžāluos, ka tī ni teļa, ni gūvs – neikst ar neikšonu. Taids tok nav dzeivei turams.
Mudruok jau ari nabyutu kaunams – kurs ta tī āstu tūs zuoļu. Cik reižu gryude reiklē i spricēja. Dokturs nadeve nikaidys cereibys, tik nūsaceja, ka poši ēst navar, labi ka sunim var dūt. Antibiotikys i kas tī vēļ. Tok nu i pliutēja kai prokvuosts, trīpe taidu dzaltonu i smirdeigu, vysa pakale beja apkoltuse. Beiguos jau gulēja viņ. Tok, redz, pasacēle. Kai zynuodams, ka saimineicai byus kuozys.
Unučka vysu zīmu i pavasari sabraukalēja. Vys kai pīktdīne, tai kluotu. Šei vajags svaiga gaisa i zemis, piļsātys myurūs goru rauns cīš. Vot i īsavēre tuo teļa – taišni zam gūvs dzeišonuos īguoja klāvā, paleidzēja pi viļkšonys. Tai symtu godu jai ni tuo teļa, ni gūvs vajadzātu.
A kai ta tī naraus tuo gora cīš, jau kurā mienesī. Kab na tuo vādara, voi ta tys zmejs byutu juos preciejs. Taidi tik zyna bārnu sataiseit i tod skrīt pa pasauli. Ka nadasīsi astis, aizjuos pa pasauli – lai meita vīna ar bārnu sēd.
Tai nabeja dzela. Dekteram beja juorunoj. Vīgli nabeja, kū jis valnu zyna nu tūs mīškuonu saprasšonys, jim taids dzeraunis vecs pi vīnys vītys. Tok beiguos Miška beja ar mīru, jis jau vysu laiku Laimenis ļūbejs, tik varbyut piec dzemdeibu kuozys, ka varēs boltū kleitu i vysu tai šmuki. Kur niule soltā pavasarī. Vysu lobuok iz Zīmyssvātku. I bārns apsavieļs, i poši sasagataviejuši.
Dekters beja ilgi runuojs, cikom jau nūlyka iz sešpadsmytū maju. Kur ta agruok beja, ka šmukuos kleitys vajadzēja?
Kas tei par dzelu byus – meituos dzemdēt. Iz juo Laimenis nivīns nasavērs ar švaku aci. Lai kai , a mužiks pi suonu ir. I ka mužiks ir, vajag kuozu. A to volkuosīs pa dzemdeibu nomu kai Dīva napījimti. Kū taids zyna nu dzeivis. Sīvītei vajag rikteiga veirīša, na itaida gūmeizys – bārna sataisa, a piec lykuma nūkuortuot najādz. Ni jis dareituojs, ni klāva mieziejs. Tik tei leluo izanesšona.
Tai jau soka, ka Miška zyrgā. Iriednis. Zam juo cik tī departamentu i agenturu. Skraida vīnūs Eiropys komandiejumūs. Vot kai jims, tai i aizskrīs. Voi ta Dekters dzeivē moz itūs brillaiņu redziejs ar portupelim – te jis ir, te jau par pusaulis. Nabyus taidam komota viersā, myužam nasaganeisi. Cikom bārna nav, mož cytaiž ruodīs. Tiks bārns, propuļs vysys agenturys i projekti. Itaidi tik skrīt zyna. Itī na dorba dareituoji.
Dekters rudiņ beja nūsaviers syudu tolkā. Jis dzelu pazyna. Cytam treis sokumu viezīni, itam labi ka vīns saīt. I to vēļ tulznu verās. A kai jom nabyut. Kuram dorba dareituojam tulznu nav, cikom pi dorba dajiukst.

Ka kuozys, tok kuozys. Kuo tī Zīmyssvātku gaideit – pošā zīmys soltumā ni uorā izīt, ni rikteigu kuozu sareikuot. Kas tei par dzelu, meituos bārnu dzemdēt. Nav Laimeņa ni našmuka, ni naboga, kab ar bārnu pi suonu bazneicā ītu. Dekters var, Dekteram ir nauda. Lai kuram, a jam nauda vysod ir turiejusēs – navajag par vysaidim syudim svaideit, tod vysa byus gona.
Jis sataiseis taidys kuozys kai pa vacim godim, vysa parapeja runuos. A lai jī parunoj, lai īpyuš pakalē, lai pasaver. Bobuli taidi. Galadranci!
Laimenai bryugons taids nu skota na cīš kū. Zama auguma, rūkys kai dalepeitys. Moti jau kuop nūst nu golvys viersa, brilleitis i vādars, par cik godu jau vecs byus. Godu divpadsmit vacuoks. Kod Laimeņa bārnuduorzā guoja, jis jau školu veice. Tok otkon baileigi bogots, koč i vaļsts dorbā. Vys jau kū īraun nuosī. A kai narausi – ka nu vaļdeibys nazagsi, jei zags nu teve. A zags jei vysod. Deļtuo tei vaļdeiba taida īstateita, kab nu cylvāka zogtu.
Kas ir, tys ir. Miškam nauda turīs, taidā ziņā jis ir nu zemis cylvāku sorta i napropuļs. Cik Dekters taidu partejnūs gaisa gruobekļu beja atsaviers – skrīn pa gaisu, tolka nikaida. Ideja taida i ideja itaida. Kab pa jim, nu kukuruzys viņ pasauļs dzeivuotu. A kur ta itymā zīmeļu zemē kukuruza. Voi ta dzedu prodzedi duraki beja, ka rudzus sēja?
Gastiņci Miška vysod atvad spraunu, pats dzer i dzīd. Cylvāks nav švaks, apsvīdeigs – vys unučkai sova iztikšona byus. Ar taidu i mežā iz calma napropuļsi, atrass dorba i naudys. Cyts pi vysa gotova nūsalaiž dybynā, a itys beja muociejs dzeivē kuopt tik iz augšu. Piertī atsazyna, ka muote jū pamatuse mozu, audziejušys ciocis. Nu sešpadsmit godu vacuma struodojs. Jis zyns, kaida bodam garša, jis zyns, kai nauda ūž. Jam daguns ir tai īstateits – jis saūž dzelu tī, kur cytam nikas nasaruod. Nu suoku dziņs mašynys nu Vuocejis, atdevs cytim. Iz ritiņu viņ dzeivuojs. Tik nu ceļa sātā tics, tai jau otkon juobrauc. Kai nauda tykuse, pats suocs šiverēt tepat pa Latveju i veics školu – bez papeira tik cytim par syudu laseituoju vari byut. Registriejs firmu iz sova vuorda, a mašynys dzynuši cyti. Sataisejs darbneicu, pījiems meisteru. Niu to gon puorrakstiejs iz bruoļa – par daudz gari puotori atsaskaiteit vaļdeibai, niu to vaļsts dorbā tics. Nav jau vainis i tī. Koč pasauļa redz i sova apsagrīzšona. Tei sova firma jam acs attaisiejuse, kai pasauļs grīžās, kai nauda īt. Niu nūder i sakari, i saprasšona.
Kū bruoļs? Prīceigs. Vys peļņa. Da i Miška tuos dzelys dasaver. Sataisa tūs hlamus i gryuž iz Krīveju. Tī krīvi že nikuo nasaver – ka tik kust. Kas jam bādys, kas tī piec mieneša voi goda. Krīvam ka tik speideigs vierss i labi ryuc.

Agruok Marabeju kolnā cauru vosoru, ar maja mienesi suocūt i Marejis dīnu seņtebrī beidzūt, kotru sastdīni nūtyka bali. Dekters sovim ļaudim nalīdze nikuo. Ka dorbs padareits, to i ļustēt var. Dorbs gon na vysod beja padareits, cytu svātdīni kaids kombains i palyka pusvuolā, kod brauciejam švakuok ap dūšu beja palics voi jis paienī damyga. Tok kurs tī var vysa īsavērt voi padareit. Lai voi kai, “Sorkonais Komunars” pakalē cytim napalyka. Ka kurs labeibys teirums i aizleja voi kurā buļbu teirumā nu rudiņa leitu īsataiseja taida dyuksts, ka ni ībraukt, par vysim kūpā zynuoja, kai izaluopēt. Piec kara jau beja gryušuok – kurs varēja, izbāgalēja pa piļsātom, a piečuok, jau Dektera laikā, kas nakaitēja. Par goda premejom viņ saguoja pusžiguļa.
Iz kolna gola beja pastateita estarade, īvylkta elektreiba. Dūmuoja drusku nūstumt kolna capuri, kab leidzonuoks doncuot, a vys nazkai palyka i palyka, nivīns nasajēme.
Runoj, ka tymā kolnā guņs pluovojūškys – izlein nu Blūzdys azara i gailej pa kolna viersu, cikom ļaužu nav. Kai ļauds kluot, i guņtenis pagaist. Tuos asūškys ļaužu dvēselis, kas nazyna mīra.
Azars pa pusei aizaudzs, tī kūrc tik vardivis i zīd laičinis. Nav zynoms, voi tī kaids moz ir mauduojīs, da i krostam tik vīgli nadaīsi. Ka verās nu kolna pusis, ezereņš speid kai Dīva acs, opols i dziļš. Ka īt nu krosta pusis, kokla var atlauzt. Nīdris i kuorkli, dyuksts i dyunis zuobokus zemē raun. Da i īt nivīns naguoja. Kaidam besam nalaimis meklēt. Zyni nu, kas tom blūda dvēselem pruotā – paraus zam iudiņa i namaneisi.
Nazkod sensenejūs laikūs iz kolna asūt bejuse piļs, nu azara jāmuši iudini i deļ lūpu, i deļ pošu, i drēbis mozguojuši – cīši meiksts iudiņs jimā ass. Tik reiz tai dzeivei daguojs gols, atguojuši poļaki, krīvi voi vuocīši, izkuovuši vysus i nūdadzynuojuši sātys, pamatuši tik mozūs bārnus i jaunūs, kas vēļ navariejuši karā īt. Zeidamūs bārnus izdaliejuši pa apleicīni, a jaunūs dalykuši pi dorba. Jim vajadziejs sovu ļaužu ašņainuos mīsys sasvīst azarā. Cyts ness sovu tāvu, cyts muoti. Iudiņs azarā nūsakruosuojs sorkons, i nu dybyna ilgi cālušīs gaisa burbuli. Treis vosorys tī cylvāku mīsys i kauli muovuši, tod pagaiss vyss. Tok ar tū pošu azaru īsauce par Blūzdu – kur cylvāku dvēselis aizblūduojušys. Nu tuo laika nivīns tī nav mauduojīs, jau symtim godu. Reiz gon vīns duraks ass saderiejs ar draugim, ka puormaus puori, tok iz azara vyds pagaiss kai nabejs. Voi tī smuts jū īruove, voi kaidi olūti – kas jū zyna.
Tai tymā azarā atspeid tik dabasi, muokūni i eņgeli, a kolna viersā, ka vītom paloksta, skaņ kai bucā. Tī asūt nūdadzynuotuos piļs pogrobi, kur siežūte piļs vaļdinīka jaunuo sīva i reiz par symtu godu izeimūte uorā. Cik izeimūte, par tik kolns zamuoks palīks. Kod jei byus guojuse jau symtu reizi, itamā vītā nūsalaiss azars i sasalīs kūpā ar Blūzdu – vaira nivīns nameis kuojom piļs vacūs ļaužu ašņa.
Partū i navarēja atrast nivīna traktorista, kas leidzynuotu kolna viersu. Dekters sūlēja izguoduot vītu mašynu ryndā, dalikt premeju, a moz kuo leidzēja. Buobys pa kaktim kai pašeptuoja, tai vysi leluokī dzāruoji palyka siežam sātā. Tai i palyka kolna vierss ar vysom dūbem i līkni iz vyds. Pa vydu tī asūte bejuse oka, ļauds vēļ atguoduoja, ka jūs dedi, pradedu pradedi tymā caurumā variejuši ībuozt kārteni.

Dekters cytaiž napasadeve buobu volūdom, jis taidu glupeibu naturēja nikimā. Na par veļti beja veirs kai buca – cik prīškā, tik pakalē, apsaviels ar špeka kuortu kai pārnejais vepris. Nivīna lūde tī cauri naītu. Kuojis zamys i styprys kai danogluotys pi zemis, golva kur suocās, tī mugura beidzēs – vierss kas vierss. Voi na tuo īmesļa deļ jis republikā beja golvonais sorta vieršu turātuojs. Pi juo piec sudzinīku brauce na viņ nu Vidzemis voi Kūrzemis, atjuoja i pa kaidam specialistam nu Lītovys, pat Ukrainys. Ļusts tod guoja kai vēļ nikod, cyts gosts aizmiersa i da fermys daīt. Ka vaļdeiba deve komandiejuma naudu, to kū tī bāduot. Dzēre i dzīduoja pa glaunū pierti pi azara kai ūdi, džinkstēja viņ.
Dekters nazkur Krīvejā beja sagruobuojs i tiuleņ piec dīnasts atveds sīvu. Sīva nu dobys breineiga, kotram taidu, tok nu skota kai čygonka. Uoda meļniška, lyupys zylgonys, moti kai ūgle. Da i ūgle tik malna nabyus. Rogona kas rogona.
Tai jau cylvāks lobs beja, tik zam beigu, kuo tī aizalīgt, cīši dzēre. Navarēja puordzeivuot dāla smierts, koč palyka pīcys meitys – cyta par cytu garuoka i šmukuoka. Dāls nūsasyta ar mocikletu, da bryutis braukdams. Izlaists jau beja piec valna, veču pošu nikimā naturēja, pretim rējēs. Dekteri i pošu pi vītys nūlyka. A sīva tik – dieleņ, dieleņ, munu dieleņ, synoček tu muns.
Sīva piec dāla bieru sanyka ar sirdi i vaira nasacēle. Kū tī īsi ļaudim taisneibys stuosteit – bez šņaba ni cēlēs, ni giulēs. Tik ka tū sirds vaini varēja pasauļam pasaceit, kauna mozuok. Vys jau buobys zynuoja i pa koktim jēmēs, a kur tu buobai pakaļ izskrīsi – besam rogus nu pīris izēss, na cylvākam dvēseli.
Tei asūte Dīva struope, zynuoja ļauds runuot. Na par veļti nalaime ar dālu nūtyka iz Skarbinīku ceļa, kur vacī krystceli i nu krysta tik vīta palykuse – sasačauluojušu kryumu pudurs, lels akmiņs i iz akmiņa krysta vīta īciersta i syunom aizauguse. Tī jau agruok vysaidu nalaimu bejs – taida vīta. To zyrgs sasatrokoj, to roti apsaguož. Deļtuo i krystu ļauds pastateja. Par dvēselem i par dzeivajim.
Dekters ilgi dūmuoja, nazcik reižu pa tū ceļu nūbraukalēja. Nūstuoja pi krysta, nūjēme capuri. Daguoja kluot – sieteņa vītom apauguse syunom, sakoltušys pārnejuos rūzeitis pi krysta, skuju vaiņuceņš zam kuoju. Pesteituojam zylys acs kai naaizmierstulis upislejā, kur cauru vosoru slapņums turīs. Zylys kai pavasara dabasi i verās – kas tu esi i kur īsi.
Tok, ka nu augšys soka, ka juonūvuoc, to juovuoc zemē. Ar traktori nūguoze betona stulpus, salauze sieteņu, tīpat sakiure guni i Dīva mūku īsvīde jimā. Ass kiupiejs, ni dedzs. Nu reita palykuši tik nūdaguli i Jezus noglys, a pats jis kai propuļs. Tik ceiruli iz dabasu vyds i kamanis lidoj ap krysta vītu, vosorai perekļa maklādamys.
Niule jau tī vaira sātu nav, nabyutu vaira i ļaužu, kas nu guņs rautu kūka Jezu i globuotu sātā. Tik pa kaidam ūzulam iz teiruma vyds palics, vysi celi izorti, akmiņa iz akmiņa nav palics. A nazkod beja taidys sātys, ka nanūsavērt. Cyta aiz cytys pastateitys, jaunī dzīduojuši doncuojuši, lūpu vasals bors. I tī beja breineigais krysts ar Dīva mūku nu ūzula kūka. Kas zyna, kurā pašelē tei mūka satrupēja. Kai guoja melioraceja, vysys sātys iz cīmatu aizdancynuoja. Palyka tik akmiņu skaudzis i īvu zīdi pa pavasaram.
Tys ūzuls aug iz poša teiruma vyds i vēļ šudiņ, rasnys kai baile i zori pa puspasauļa izaplātuši. Pusnūkaļts i taids pavysam na sevī, a veļ dzeivs. Kai pavasars, tai stuov plyks i kai nūspruodzs, a vysleidza izdzan zalis lapenis. Koč jam i škidrys tys vaiņuks, zemē nakreit vys. Tik vīna golūtne nagaisa laikā nūlyuzuse, zibsnis īspiers taišni ūzulā. I nu tuos golūtnis jau pyrms loba laika izgrabta Jezus mūka. Seņ jau tys bejs, niule pi ūzula vairs i redzēt navar, ka tī kas lyuzs voi krits. Stuov vyss kai apsalaids iz mieršonu, a vys dzeivuoks par dzeivu.
Ka ar dālu tai nūtyka, Dekters meitu sorguoja vaira par vysu pasaulē. Iz balu guoja vysys kūpā, kai pīcys līpenis riņdeņā. Vacuokuos dasavēre jaunuokūs, jaunuokuos merkavuoja nūsavērt, kū dora vacuokuos. Meitinēs palyka da pošu kuozu, par kryumu bārnim nivīnai nabeja dzierdams, da i rikteigī pīdzyma čut ni godu piec izīšonys pi veira.
Meitys gon Dekteram beja izadavušys, cyta par cytu šmauguoka. Puišim ka nanūsavērt. Nu muotis tys meļniškums, a cytaiž latvītis kas latvītis. Kū tī, Dektera saime beja izslavāta pa vysu parapeju. Cyta piec cytys aizguoja pa pasauli, bārnu pībyra kai zierņu. Pats vacs sēd aptrupiejs kai sakuorņs, a unuki bļaudami skrīn apleik. Bārnu vacais žāluoja, jī i lypa apleik kai myusys mada bucai.

Kuozys vacuokajai Dektera unučkai byus iz kolna. Lai ļauds pasaver, ka dzeivē loba nav redziejuši – Dekters var i Dekters sataiseis. Ar vacū viezīni i sakarim. Paruodeis, kai agruok cylvāki dzeivuoja – i svātki beja, i vyss beja: koč pi maizis i suoļa, tok ļusteigai.
Sarunuoja ar večim i ar kārteņu nu elektreibys linejis puorsvīde vodus, pa vacajim stulpim aizvylka elektreibu iz kolna. Lampys to gon vajadzēja dataiseit jaunys. Vacuos saryusejušys – cytā vieja pīpyusts nateireibys i pīaudzs seņ nūkoltušys zuolis, cytā putyna pereklis.
Speidēs gaisma vysu nakti, spēlēs muzykanti i pa laikam laiss magniteponā lentys. Bufets byus par breivu. Tai tys byus. Tai tam beja juobyut.

Pi prīžu sasysta dieļu ustabeņa jaunajim. Guldynuošonai. Taipat tok skaidrys, ka nagulēs. Tok sovys vītys vajag. Jaunajim juobyut vītai, kas ir tik deļ jūs. Jūs gultai, kur atsalaist. Jūs vītai, kur nav nivīna cyta, nivīnys svešys acs. Cik nav dzierdāts, kai apčaravoj voi nūsaver ar narikteigu aci. Cyta buoba i nagrybādama nūskauss jaunivis laimi, iz sovys nalaimis vārdamuos. Tuos vītys nivīnam nav juoredz, tī ļaudim nav juosameicej – lai Laimeņa jau stuovūklī voi kai. Sovs ir sovs. Nav kuo.
Greidu doncuošonai sasyta, kur bejuse estarade – pakaļnī iz azara pusi, aiz līknis. Vacuos estaradis vītā palykuse cymanta greida. Kūka dieli seņ satrupiejuši i nūvuokti – kab nivīns golvys naatlauztu i iz leitā i zīmā izdiediejušūs dieļu i saryusiejušūs noglu napuordūrtu kuoju. Līknis ūtrā pusē pastateita bolta armejis brezenta teļts. Saulē izbaliejuse, puorstaiguojuse jau cik kuozu, saluopeita, lela. Iz vacūs betona mītu sasysti beņči.
Dekters klymbuoja caur līkni. Leita laikā te tai i skrēja iudiņs, lobs pacālums – dūmuot, tai i vajag. Lai cyts cytam namaisa, vysi vysu redz.
Dali vacūs betona mītu daguoja izrakt, kab naatsystu kuoju. A kai beja, kod vydā roka – kolna vīnā molā atvede cymanta maisus, syta nu dieļu formys, jauce i lēje. Vajadzēja to metala dzeisluojuma, to nazkas na tai saguoja. Veči vēļ lomuojuos, kas vīgļuok byutu bejs dabuot gotovūs benčus i sasist tik kūpā. A kur tūs gotovūs byutu pīsajiems. Ka atvastu, to zīmā. Ka vyspuor dabuotu. Ka nasmierieji, to i naguoja.
Saguodnīks to taids prahodnais vecs beja – čortam čūkstā īleiss i dabuos. Tok voi tuo viņ vajadzēja. Te labi, ka vēļ tū cymantu beja izguoduojs pa vacim blatim. Daguoja nūrsaksteit iz teļu fermys i fermā otkon likt vacūs blokus i ceglus. A voi nasataiseja i voi nabeja. Pa butylkai tī, butylkai te. Tam teļš, tam vepruks. I verīs – ferma stuov i šeilaiks, Sileņu dālim klāvs ītaiseits, nu pošys Lītovys speideiga pīna mašyna brauc puordīņs. A beņčim tik dieli juopamaina. Agruok to muocēja struoduot. Atvede nu kolhoza fermys pušdīnis, ols buceņu nu vacuo Kroiča, veči kai ruove, tai breikstēja viņ.
Da i šudiņ struodoj. Dekters nūsavēre iz kolna. Cyts taids vysā nadzeigs puiss. Tik ka tuo dorba nav i atjiukst nu struoduošonys. Slaistuos tik apleik ki susātivi i gaida nazyn kuo.
Dūmuot, agruok vyss mutē kryta. Krist jau kryta, vīgļuok beja, tok deļ tuo vīgluma, oi, cik prācys i pruota beja juodalīk.

Kuozys saguoja ļusteigys. Dzēre i dzīduoja vysu nakti, kai troni dyuce pi ols. Ļusteišonuos saguoja lela. Tik bogotī rodi vys šaipejuos – trokī, trokī latgalīši. Kuozys sadūmuojuši iz kolna. Sprosti ļauds. Dvēsele jau sirsneiga, a pruota tī moz. Tok i poši dzēre i dzīduoja čiuļu mēlē. Cikom jau kryta gar zemi.
Nivīna vaira nabeja augšā. Saule jau taisējēs iz liekšonu. Dekters sēdēja pi golda i grīze iz riņči aizāstu studiņa bļūdu. Strupī piersti, steivs biņdziuks. Kuozys beja saguojušys gūdam. Dreiži jau muzykanti ceļsīs i raus reita maršu. A niu nu teļšu pusis guoja tik taida kai sviļpuošona, kai cyuku ryukšona. Pīāduši i pīdzāruši loba, gulēja kai systi. I vīnys nakts navar nūdoncuot. Kū tī. Kas tī par ļaudim, kas par cylvākim.
Dekters pīsacēle nu golda i paguoja kolna golā. Pa kreisai rūkai cauri prīdem plaiksnēja reita bluozme, pa lobai vyss tymss i azara bļūda zemīnē kai tymsa i speideiga acs kryumūs.
Seņ jau guoja runa, ka tū kolnu vajag nūrakt smiļktim i graņtei, atsyuteja nazkaidus geologus, tok vys palyka i palyka. Tai i vaļdeiba nūsamainēja, laiki puorguoja. Niu ak jau ka roktu, to leidz ar zemi, azars apsalaistu par izroktū dūbi. Tymūs laikūs cikom papeiri puorstaiguoja, jau i par kolnu aizmiersa. Voi varbyut nikas i nastaiguoja – Dekters nikuo nabeja dzierdiejs, tai i propula vyss. Varbyut te i nabeja ni tuos graņts, ni kuo.

Dekters paguoja meiztu aiz kolna gola iz azara pusi. Saule lāc myglā. Solts. Vyss kluss. Tik ka putyni jemās kai troki, peikst i čeikst vysi kryumi. Tuolīnē suņs rej. Nivīna cylvāka bolsa, tik kryumi, kryumi apleik i azars zamīnē.
Svātdīne aust. Zyli i augsti dabasi ceļās puori vysam kolnam kai bļūda. Prīdis stuov dzaltonim stymbynim i apleik seika cārmyušku gaismeņa – saulē dzirkstej seikom lapeņom kai caurspeideigom.

Pi azara stuov nazkaida sveša sīvīte, verās iz juo. Pasaceļ i īt pretim pa stygu caur prīdem. Malnys bizis sapeitys, skusteņš, leigons augums ar opolim gūrnim. Jauna sīvīte īt i aicynoj da seve. Korstums īsasyt gūrnūs. Nudi, kab vēļ koč vīnu reizi myužā taidu sīvīti rūkā turēt.
Sīva, nudi taida kai juo šmukuo sīva. Verās iz juo, kuop augšā kolnā nu azara i nasoka nikuo.
Kaida tei dzeive beja, lai i beja. Vysa kuo beja. Tok nazkuo nabeja i nabeja – skrīņ koč mēli izkuors, sitīs nu uodys uorā, a nazkuo nav. Nazkuo taida. Nazkuo varbyut poša svareiguokuo.
Kab koč vīnu šaļti kuo taida radzātu. Nūsastuot iz kolna viersa i vysu pasauli sajust sevī – tik zyli dabasi viersā i azars apakšā. I cylvāks iz kolna. Jauns, styprys. Īs i dareis, a niu stuov.

Nu reita kuozinīki vacū Dekteri atroda myrušu. Sēdēja pi prīdis, atsaspīds ar muguru pret stymbynu i sastruoduotuos rūkys salics kliepī. Vacs, vacs, dzeivis pīkuss.
Juo smierts aizmygluotajuos acīs vēļ speidēja bluozme. Taida kai nu dabasu. Kai nu azara, kai nu vīgli zylys dabasu atbluozmis azarā, kur pagaiss tik daudz dvieseļu.
A iudiņs azarā stuovēja mīreigs i kluss i jimā atspeidēja bolti padebeši i Marabeju kolna prīdis. Tik iudiņa miereituoji staiguoja pa juo viersu. Cikom īt, tikom pa viersu.
Kod iudiņa miereituojs nūstuoj īt, jis nūgrymst dybynā.

2006., 2011.

Skursteņi

Kad Prāta Vētra būs patafonos
Un uz cakota bufetes pārklāja
(No iedzelteniem īrisa diegiem)
Tavu bildi plastmasas sudraba rāmītī likšu,

Zini –
es iemīlēšos

Tajās nenotikušo dienu atbalsīs,
Patafona klakšķos un meldijās apaļās
Kā vārdi uz tavām lūpām
(vai kā pilnmēness raganu naktīs,
kad skursteņi ir zemes kliedzieni
pēc ieiešanas debesīs
(kaut vai tikai ar dūmiem)).

Paskatoties pa logu, atcerējos. Protams, vairs nevarēju atrast, tāpēc palaidu datorā meklētāju. Atrada. Ir tik daudz tekstu, par kuriem es varbūt neatcerēšos nekad. Un pat tie, ko atcerēšos, pēc brīža jau būs aizmirsti. Droši vien daļa no viņiem jau sen ir izdzēsti no visiem diskiem.

ārpus

Kad es pēkšņi iegāju tviterī, likās – tur jābūt ziņai no tevis.
Bet tā vietā ikdienas burti pieprasa, atgādina un spamo – neaizmirsti, mēs esam dzīvi, mums vajag, mums arī ir plāni, uzmetumi, projekti, nauda.
Bet ārā aiz žalūzijām pavasaris norāvies no striķa un ārdās, no kupenām izgrebj kraukšķošas figūras.
Šitā tik vienreiz gadā. Trīs minūtes dienā saule spīd košāk par monitoru.

sabīdriskuo transporta riņdenis

_______________________________________________

raugu nikaidus paņteņus  naraksteit, partū ka kuram besam tuo vajag.
Tev tuo vajag? maņ točna navajag.
tok, vot, nazkai pasleidēja kuoja –
17. janvara vokorā tramvajā i 21. janvara vokorā autobusā.
da sātys maņ juobrauc laikam 10-15 minotu labi ja.
tai vot i pīrakstieju pa ceļam.
nazkaidi bradzakli – eisys prozys riņdenis.

_______________________________________________

korespondenti pīroksta vysus vuordus
i na vysus jī īvāroj.
irā taidi malnī caurumi –
sit, cik gribi, atbiļdis nav.
tys ir kai pusaudžu sekss –
ir rūbežys, kurom navajag puorkuopt.
meitinis piketej iz īlys –
eisi bruņceiši, gari moti i smejās.
volūdai ari gribīs,
ka jū pajem mutē.

_______________________________________________

ar mobilū teleponu nūfotografieju sauli,
jei īsaspīde bolta, i displejā caurums.

ka lelys vierteibys nūglobuot gruomotā, herbarejā,
piec divdesmit godu kaids atškiers i īraudzēs –
dzaltonā lopā caurums.

_______________________________________________

pasauļam šudiņ nav kruosys –
malnbolta saule īsasprīde kūkā,
vysi saulis plankumi nūtreisēja.

peliejuma sieņs sareni vuoreigi, smolki, sylti.
pasauļam dečeits, vatalina kažuceņš –
pīsadūrsi, i paliks pādi. kai mīsā.

par ceļu puorguojuse lopsa,
i zača pādi snīgā – div, div.

itai, kai šudiņ, nabyus nikod.
meikstyune apād kruosu.

_______________________________________________

pasauļam itam nav laimis.
čīzburgeri karteņuos smaida, nu mutis lein sīra mēlis,
kartupeļu frī dvēseleitis tik breivys i skraida pa škīvi.
kečups kai asnis iz lada.

pajemu olu i īleinu sovā olā.
pasauļs digitāli loksta aiz lūga,
trolejbusi aizšveikst kai reklamys klipi,
cylvāki aizīt doncuodami.

krišnaīti ir Reigys viltuotuo Bolivuda.
ružovā kļūsterī pagaisuši cylvāki nūviltoj dzeivi,
īsaciklej iz laimi i ej – smaideidoma, doncuodama, harē, harē.
malnuos katuoļu manaškys smaida rešuok. jom bais.
pareizticeiguos pareizi aizīt kai malnys sīna gubys.
kaids na tai saprass. Dīvs pasasmej ūsuos.

_______________________________________________

pareizuo bīzuma linejis
puorstreipoj munu dzeivi.
pareizī vuordi izcalti,
cyti zam streipis.

iz sagrafeitūs lineju
sēd bezdeleigys i čūrkst.
svātdiņ piec leita
slīkys staipuos pa stygu
dubļūs izastīpušys garys.

mīsys kruosā.
muni fragmenti
puorsavītoj.

_______________________________________________

smierts vysod vysu sadola žieleigai – myrušī, dzeivī.
a cyts ir nūmirs pyrms laika i vysleidza ir dzeivs,
juo kauli staigoj pa īlom, juo acīs atspied īlys nateireiba i tymss.

ka varātu saskaitiet vysu, kas nūtics bez laika.
apreibynuotī i dzeivī nazkaidā dzeivis mutulī maļās.
tukšums izplieš spuornus
i gaida.

_______________________________________________

kur ta irādana tī dzeivī –
dzeivis uzvarātuoji,
dzeivis pionieru maršs.
pensionerkys puorskoloj kaulus
bazneicys duorzā piec Miša.
bazneickunga mašynai jaunys šynys,
i juo kuce apsabārnuojuse.
kuce taida.

bazneickunga kucei loba paroda,
vīgli aizīs nu rūkys, lai kaidi tī laiki.
a laika kai vysod vaira navādana.
laika tik daudz kai nūmiert
i bezgaleigi gaideit – vēļ vīnu šaļti.
i spēlētīs ar smierti kai cacku –
šudiņ, reit voi nikod.

_______________________________________________

puosokys par invaliditati

skaitu daudz vysaidu latgalīšu puosoku. loboju klaidys i dūmoju, kas lobuok izavērs gruomotā. poša vairs nikuo nasaprūtu. tai ka jius nasabreinojit, ka runoju citatim voi kurs nu jiusu deļ mane izaruod jau nazkur radzāts – na sapynā, a puosokā. ka labi īsaver, pasauļs pylns ar pyukulim (pyučim, zmejim), rogonom, buorineitem i brašim tāvadālim.

dzeivē vyss tok až ni kai puosokā. laiks ari to izastīp, to sasaraun. 3 nakts naguli, 4. nūmiersti, apsalej dušā ar dzeivū i nadzeivū iudini i dzeivoj tuoļuok. 🙂

latgalīšu puosokys ir seviški asiņainys – laikam kam ni bārnim dūmuotys i nav līki literarizeitys. vacī bīdynuošonys stuosti ar vysu asni i nateireibu. ka cylvāks ruopoj, to nūtryn kuojis da bedna kaula i ašņa. ka dur kaidu nūst, to asnis ar straumi. ka zyrgs naklausa, nūkaun. muosa napateik, nūdur. ka puosokai tuos muosys vēļ aizavajaga deļ sižeta i laimeigu beigu, atdzeivynoj – elementari. eisi sokūt, iz ituo fona terminators nūbuolēja kai rudiņa zuole.

ite divejis puosokys par tai sauktim cylvākim ar īpašom vajadzeibom. pošai maņ lels breinums, ka taidys ir. izaruod ir. i obejis beidzās laimeigi – var leidza just, tok juodzeivoj tuoļuok. i nu cylvāka poša atkareigs, kaida dzeive jam byus

Putyns par paleigu

Vīnam kieneņam beja dāls, i tys dāls beja krūplis. Tāvs nazynuoja, kai nu dāla tikt vaļā, i sadūmuoja jū izprecēt. Tok dāls par tū nikuo nazynuoja. Jis, byudams krūplis, nimoz nadūmuoja par taidom lītom, a kotru dīnu guoja iz bazneicu lyugt Dīvu i taipat sātā tikai Dīvu lyudze. Tāvs gon zynuoja, kaids ir juo dāls, tok kai sadūmuoja, tai i padareja.

Vīnā dīnā saguoja daudz meitu, nu kurom dālam vajadzēju izmeklēt sev sīvu. Juos vysas, sādādamys ustobā, runuoja.

– Es atguoju juo naudys dieļ, — soka vīna nu meitom.

– A ka jis mani izmeklēs, es tiuleņ pajimšu juo montu i aptruciešu tū krūpli, — saceja ūtra.

Tai kotra meita ar smīklim runuoja par kieneņa dālu. Blakus ustobai beja ari kieneņa dāla ustoba i jis, vysu tū dzierdādams, suoce rauduot i nazynuoja, kū jam dareit. Jam beja dusmis iz tāva i iz seve, tūmār jis nūdūmuoja izbēgt caur lūgu i koč kur aizbēgt nu taida kauna. Kai sadūmuoja, tai i padareja.

Kod jis beja duorzā i nazynuoja, kur īt, īraudzeja iz sova placa mozu putineņu, kurs jam pasaceja:

– Ej pa lelū ceļu, tī sev laimis dabuosi i nu valna aizbiegsi!

Dāls paklauseja i aizguoja meklēt laimis. Tai guoja jis dīnu, guoja nakti, beidzūt daguoja pi ustabenis i dūmoj, voi īt īškā voi nā. Ēst gribējēs, vajadzēja i atsapyust. Te pīskrēja tys pats putineņš i saceja:

– Ej i puorguli nakti, te dzeivoj lobi ļaudis!

Jis otkon paklauseja putineņam i īguoja ustobā. Tī dzeivuoja veceits ar sovu meitu. Meita beja cīši smuka. Kieneņa dāls, tū radzūt, nimoz nadūmuoja, ka jei īs dzeivuot pi taida krūpļa, i, puorguliejs nakti, jis otkon sasataiseja īt. Tok kas par breinumu beja, kod itei meita suoce lyugt, lai jis vēļ palīk padzeivuot ar jim. Dūmuoja sevī krūplis, voi palikt voi nā, i otkon caur lūgu atskrēja tys mozais putineņš i saceja:

– Palīc!

Jis vēļ palyka. Meita beja cīši jautra, krūpļam ari beja labi iz sirds i jis pavaicuoja tāvam:

– Deļkuo jiusu bārns tik prīceigs? Es sovā myužā nikod nabeju tik jautrs i nivīna cylvāka naradzieju tik prīceiga kai jiusu meita!

– Deļtuo, — atbiļdēja tāvs, — ka boguotam cylvākam nauda i monts nadūd mīra i jam baist, kab kas jū naatjimtu; a kas biedeigs, tys var prīceigs byut – jam nava nikaidys bailis i juo prīcys nivīns navar atjimt kai tik vīneigais Dīvs!

Krūplis suoce tai rauduot, ka tāvam palyka juo žāl i jis saceja:

– Ka tu, dāls, gribi dzeivuot tai, kai mes dzeivojam, jem munu meitu sev par sīvu i dzeivuosim te leidz pošai nuovei!

Kieneņa dāls nūkryta ceļūs i, bučuodams rūkys vacam tāvam, atbiļdēja:

– Nui, es grybu palikt te, partū ka radzu, ka te ir muns eistais tāvs, kurs gryb tikai lobu sovam dālam!

Tai kieneņa dāls palyka dzeivuot leidz tam laikam, cikom sataiseja kuozys. Kod jis ar meitu aizbrauce iz bazneicu lauluotūs, kieneņš dabuoja zynuot tū, sasadusmuoja i aizsyuteja sovus sulaiņus aizdadzynuot ustobu, kur dzeivuoja juo dāls. Kod dāls ar sovim brauce iz sātu, atskrēja otkon mozs putineņš i saceja jam:

– Tova ustoba aizdadzynuota, braucit tagad pa itū ceļu, tī byus lela piļs! Ejte tī i dzeivuojit laimeigi, partū ka Dīvs jums tū izdareja!

Tāvs ar meitu vēļ nagribēja ticēt, tok kieneņa dāls saceja:

– Nui, tys iz cytys zemis putineņš, brauksim tī, kur jis mums saceja!

I jis aizbrauce. Cik tī vajadzēja braukt, beidzūt dabrauce pi lelys smukys piļs i palyka tī dzeivuot laimeigi i sadareigi.

Gudruo meita

Vīnam zemnīkam beja jauna i cīši smuka meita. Jai jau beja ostoņpadsmit godu. Jei nu sovys dzimšonys navarēja staiguot i sēdēja iz vītas, tok beja cīši gudra, gudruokys nabeja iz ituo pasauļa. Iz jū braukuoja ļauds piec vysaidys gudreibys.

Vīnu reizi vīns kungs atsyuteja itai meitai divpadsmit vuoreitu ūlu i pīsaceja, kab leidz reitam jei izsādātu cuoļus. Ka jei ituo napadareis, tūlaik jai byus iz reizis nuove.

Itei meita pajem ituos ūlys, pasaver, ka juos vuoreitys, i runoj sovam vacajam tāvam:

– Tieteit, pajem treis garči zierņu i izvuorej!

– Labi! – pasaceja tāvs, izvuoreja treis garči zierņu i atnese sovoi meitai.

Meita runoj tāvam:

– Tieteit, aizjiudz zyrgu i ved mani pi kunga.

Tāvs paklauseja meitys, aizjiudze zyrgu, sāduos ar sovu meitu i nūbrauce pi kunga. Atbrauc pi kunga i padūd jam treis garči vuoreitu zierņu. Kungs jam vaicoj:

– Kū vajag dareit ar itim ziernim?

– Itūs zierņus vajag īsēt, kab izaugtu vairuok i byutu, ar kū baruot cuoļus.

– Itī zierni vuoreoti, jī augt navar.

– Es tiuleņ atnesšu sovu meitu, kura sēd uorā rotūs, lai jei kū gryb, tū dora.

– Labi! – pasaceja kungs.

Atnese tāvs sovu sādātuoju meitu, i kungs jai vaicoj:

– Jius atneset maņ vuoreitus zierņus i grybit, kab es jūs īsātu i izaugtu vairuok. Jī vuoreiti i izaugt navar.

– Labi! – pasaceja meita, – zierni vuoreiti, izaugt navar, a ūlys ari vuoreitys, izsēdēt navar.

Kungs verās, ka itei meita cīši gudra, i pajēme jū sev par sīvu. Sataiseja lelys i boguotys kuozys. Tai dzeivoj kungs ar sovu sīvu. Juo draugi daudz reižu jam smējēs, ka jis dzeivoj ar taidu sīvu, kura navar staiguot. Kungs paklauseja sovu draugu i soka sovai sīvai:

– Es navaru ar tevi dzeivuot, es grybu ar tevi izaškiert. Jem nu mane, cik gribi, sudobra i zalta, a es ar tevi nadzeivuošu!

Sīva juo pasaceja:

– Es nagrybu nikuo, ni sudobra, ni zalta. Es pajimšu, kuo es grybu.

Kungs, kai jau boguots cylvāks, beja ar itū mīrā i deve sovu parokstu: kū sīva gryb, tū lai jem.

Naktī sīva pasaceja aizjiugt zyrgus i iznest guļūšū kungu iz rotim. Iznese kungu i lyka rotūs. Sīva nūvede jū iz sova tāva mozū ustabeņu.

Reitā, kod kungs pasamūda nu mīga, verās, ka jis ir mozā ustabeņā, i vaicoj:

– Kai es te patyku?

Sīva jam atbiļdēja:

– Es napajiemu ni zalta, ni sudobra, a pajiemu tū, kuo es gribieju. Es teve mīļuoju i teve pajiemu.

Tūlaik kungs verās, ka nu sīvys navar atsaškiert, lyka mīru i dzeivuoja ar jū vysu myužu.

Back to top