Category Archives: foto

es voi mani

trillu laime

skatoties nedēļas nogalē tapušās bildes, secināju:
a) trillu laiks tuvojas, jo beidzot ir gaisma;
b) man ir lidojošs suns.

suni parādīšu kādu citu reizi, gaismu var redzēt aiz loga, bet te bilde, kas ilustratīvi dokumentē trillu laimi.

kas ir tā trillu laime?
tas ir uzlikt kaut kādus iestatījumus fotoaparātam, nomērķēt uz lāsteku un pārbaudīt, vai ar to sūda objektīvu vispār var dabūt asu lāsteku. rezultātu skatīt zemāk.
kā vēlāk izrādījās, to nav iespējams atkārtot apzināti. jo tad, kad pile jau krīt, ir sen par vēlu – kamēr pogu nospied, kamēr aparāts reaģē. spiest pirms krišanas nav jēgas – tas vienmēr būs PIRMS piles krišanas. pārbaudīju praksē, tikko izdzēsu dažus desmitus visnotaļ glītu nepilošu vai tikko nopilējušu lāsteku foto.

zinātniski empīrisku eksperimentu ceļā pierādīts – trillu laime eksistē. nemēģini to inscenēt.

pēc pusgada būs tā

ārā dikti smuks laiks. jāsperas kādā ekspotīcijā un jāizvazājas malu malas. ar riteni jau laikam nav prāta darbs kulties pa kupenām, bet mašīna guļ ziemas miegu zem kupenas. tad nu paliek kāju aparāts, ko nemaitā ne ziema, ne sals.

2006. gada jūnija bilde. mans draugs Zenīts un pieneņu pūku pļava.

vienkārši tāpat. šī rīta atradums, lipinot bildītes.

Atmiņas no Pēterburgas

Reiz sensirmos laikos, kad tie labie gadi bija, maija beigās braucu 2 nedēļas sēdēt bibliotēkā Pēterburgā. Līdz bibliotēkai gan netiku. Tas ir tiku gan, pat laikam 4 reizes, 1 no tām bija sanitārā diena, 2 reizes viņu ēdnīcā ar karoti ēdu cīsiņu, 1 reizi reģistrējos. Grāmatas pat pasūtīju, bet tās piegādāja citā ēkā. Tā gadās.

Bet Pēterburga man joprojām ir viena no mīļākajām pasaules pilsētām. Cik jau nu gadījies redzēt. Savas plīvošanas, Ņevas smakas un visādu nieku pēc. Klīdu un klaiņoju. Dienām un naktīm. Zaglis tumšā ieliņā mēģināja atņemt mobilo telefonu, nolamājos krieviski un viņš aizmuka. Tajā visā tomēr kaut kas ir.

Ja ir izdevība braukt uz bibliotēku Pēterburgā, noteikti jābrauc. Pat tad, ja droši zini, ka līdz bibliotēkai nemaz netiksi. Reizēm daudz būtiskākas lietas ierakstās mūsu atmiņas grāmatās. Nu, kaut kā tā.

Te pāris šodien atrastu bilžu. No diezgan vārgulīgām un pelēkām maza digitālā ziepjutrauciņa bildēm toreiz sataisīju krāsojamo grāmatu. Tā, kā to atceros.

Ejot cauri Paradīzes parkam, kur šalca ūdeņi, spīdēja zāle un skaļruņos skanēja mūzika no padomju filmām, sajutos esam citā pasaulē. Un rakstīju konsulam, ka kavēsim.

Paradīzē bija ne vien karstvīns, kas garšoja pēc šņabja ar zapti un kanēli, ne vien mūzika un tuvas jūras smarža gaisā. Te bija arī zvēri un izpriecas.

Bijušās godības atblāzmas, cakainas flīzītes un ar līkām naglām aizsisti logu rāmji. Nekas nepieder nevienam, nekur nekas nepieder nevienam, un vienīgais, kas paliek, ir mirušās pilsētas margas, izsisti stikli, vēja dzenātas reklāmu lapas un sarūsējušās naglas 20. gadsimta loga rāmī.

Gaisā bija tikai tik tikko jaušama vasara. Kad tūlīt viss būs, bet joprojām tikai sākas.

Bet tikmēr pilsētas iekšpagalmu smaka pa ventiļiem šauriem un neko neredzošas acis, kas skatās viena otrā un pat nemirkšķina. Samiedz acis, atver, un joprojām tā pati vientulība, pilsētā vasarā cerot uz sauli.