Disertācijas aizstāvēšana

Pirms pusotras nedēļas biju aizgājusi uz disertācijas aizstāvēšanu. Nebiju bijusi jau gadiem.

No sākuma aizstāvējās Sanita, tas bija patiešām sirsnīgi un jauki – lai katram izdotos uzrakstīt tādu darbu, ka disertācija ir svētki un jauka satikšanās. Un vēl man likās, ka Sanitai dīvainā kārtā bija izdevies palikt par cilvēku un saglabāt interesi par to, ko dara – un tā toč ir veiksme. (Ja pat tā nebija, tas cilvēks turpat blakus vien bija.)

Visādā ziņā te ir viņas blogs – http://sanitare.wordpress.com. Un tur katrs pats var palasīties, ka tas cilvēks ir traks. Un izrok visādas trakas lietas. Nav jau brīnums, ka ar trakumu aplaiž arī citus un disertācijas aizstāvēšanā visi smaida.

Bet tas nebija interesanti. Tas bija… forši!

Trakums sākās vēlāk – kad bija jāgaida mielasts: lieliskā lauku torte un smalkais māju sidrs. Labu gribēdama, aizgāju uz otras disertācijas aizstāvēšanu.

Labi vien bija, ka aizgāju. Tā bija lieliska traumu dziedināšana – saprast, ka pašas aizstāvēšanās TIK baisa nemaz nebija. Lai gan kas nu tur baiss. Atceros tikai cirka dzīšanu par baltajām sievām, Rožkalna apmulsumu, ka Zelma nav Zelma, kā arī Dr. Hausa smalko iznešanos, kad šis kļuva par sēdes vadoni un sprēgāja kā tāds ugunskurs. Un kur nu vēl zobens, ar sarkanvīnu appludinātais Cimdas kabinets, solījumi Ankravai NEKAD NEDARĪT pašnāvību, Lasmanes atgādinājumi par sievietes laimi dzemdēt, galdauta vietā teātra kulises, padomju glāzes ar tautumeitām, jandāls un ņemšanās, dzeja un dziesmas.

Neesmu nekāds kāzu un bēru fotogrāfs (vispār man īsti nav arī fotoaparāta, tikai šitādā izmērā to tik ļoti neredz), bet profesoru sejas bija tik lieliskas, ka nespēju atturēties – ne no fotografēšanas, ne bilžu ielikšanas blogā.

Disertantes bilde nav ielikta speciāli. Nav jau nekāda reportāža no kara lauka. Ir prieks par sejām. Pat ja tajās nožēlojamās bildēs to nevar saprast.

Jā, jā, reiz man būs fotoaparāts un reiz es bildes pirms likšanas tīklā arī apstrādāšu.

Gaidūt 18. novembra reitu

Reizem dzeivuot ir kai izīt cauri sīnai. Sasajimt i tikt puori, partū ka ūtrā pusē ir vēļ lobuok nakai ite. Na jau deļtuo, ka ite byutu švaki, a deļtuo, ka ir daguojs laiks byut tī aiz sīnys. I, ka gadīnī paliksi ite, vysu myužu nūžāluosi. Kai vysys nanūtykušuos lītys i nasatyktūs cylvākus, naizītūs spēlis leimiņus.

Kod cuoļam daīt laiks, jam juoizaškeļ. Ka tai nanūteik, jis nūmierst. A reizem i cylvāki nūmierst, tik dzeivoj vēļ ilgi, ilgi piec sovu cereibu smierts.

Ka dorbu napadora, jis vysu myužu valkās leidza. Tai i nes sovu pudu nanūtykušys dzeivis kai komotu iz kokla.

I vēļ es īsadūmuoju, ka pādejā laikā dzeivoju kai datorspēlē – nūkaut peikstūšu uozi piec uoža, miseja piec misejis, svylstūšs dorbs aiz svylstūša dorba. Bumbenis kreit, a maņ juos laikā juonūšaun. Nanūšaušu, vīna dzeiveiba nūst, uoda palīk pluonuoka i kluot rudiņa depreseja.

A es vīnkuorši dzeivoju kai robots. Dorbs aiz dorba. Miseja aiz misejis. Bumbeņa aiz bumbenis.

I nadūd Dīvs izkrist dzeivei nu sadlu. Es zynu, cik gryuši ir tikt atpakaļ – sasajimt otkon dzeivuot normali, apsajimt i padareit.

Dzeivei ir breineiga humora izjiuta. I jei vysod zyna, kai lobuok. Tikai tymā šaļtī ruodīs, ka nazkas na tai. I na jau tai es tū beju īsadūmuojuse.

Ka vyss nūtyktu pareizi, cik gon sprostai vyss byutu. Nikaidu puorsteigumu, najaušeibu i cereibu.

Gols golā. Ka vyss byutu vīnkuorši, nabyutu nikuo sarežgeita.

Itymā rudinī jau četrys reizis asu stuostiejuse, kū niu doru – par latgalīšu tekstu korpusu. Ak jau daīs i pīktuo reize i sastuo. Juosataisa roksts Lakugai par tū zvieri, kai ari nūpītnuoka publikaceja zynuotniskā izdavumā. Šudiņ beja sasatikšona ar ekspertu. Apsarunuojom, paruodieju.

Izdūmuoju vaira naraksteit tviterī. Navys koč kam par speiti, a raudzeit dūmuot cytaiž – uorpus. Puors dīnu saguoja, a tod aizavajadzēja. Navar jau aizalīgt kai nazyn kuo – vīnkuorši nūdereigs reiks ziņu izplateišonai. Gols golā, ari nu teleponu var atsasaceit, tok tys ir i dorba instruments, i sazinis veids ar sovejim.

Dabuoju raksteit definiceju, kas ir itei lopa – vajag nazkaidai vuordineicai. Gols golā napīrakstieju. Kai es varu zynuot, kas itys ir. Ka nikod nav bejs laika sataiseit i puortaiseit. Da i lai vuordineicys autori poši dūmoj. Tikpat labi varātu damīgt, ka rudiņūs kūki poši sevi fotografej i prīcojās par dzaltonūs lopu suknem.

Tys taipat kai profileni socialajūs teiklūs – izdzēst žāl, a pamest nūzeimoj kruot krāmus i vacu informaceju. Draugiem.lv kai muzejs, kur pasavērt iz sovu 2005. goda digitalū dzeivi. I deļkuo lai nu juos atsasaceitu?

Jau paguojs laikam mieness nu dīnys, kod 11. Saeimys deputati deve zvārastu: cyts muļļuojuos, cyts trynuos, a div goboli zvārastu pasaceja latgaliski. Kab nu Saeimys prīšksādātuojis pusis nabejs aizruodiejuma atkuortuot “vaļsts volūdā”, es tī īpaši i naīspryngtu. Ka jī tū zvārastu deve, taitod ari apsazynuoja situacejis nūpītneibu, sekys i kontekstu – leli cylvāki tok. A vaļsts volūda ir vysi latvīšu volūdys paveidi – tymā skaitā sevkura izlūksne i obejis rokstu tradicejis.

Nu pādejuo laika varūņdorbu (a par varūņdorbu es saucu kotru padareitu dorbu) ir div roksti. Sataiseju sovu komentaru i redzīni “Jurista Vuordam”, kas beja veļteits latgaliski saceitajam Jureiša i Igauņa zvārastam i latgalīšu volūdys juridiskuo statusa Latvejis vaļstī analizei. Attīceigū “Jurista Vuorda” numeri izpierka puors dīnuos (i lai kaids soka, ka latgalīši nivīnu nainteresej) da novembra beigu var bez moksys pajimt jūs sātyslopā – ite PDF fails. Piec tam pīraksteju garuoku rokstu deļ Satori par latgalīšu volūdu vyspuor, jis puorskaitams ite latvīšu literarajā volūdā, ite latgalīšu (ari literarajā) rokstu volūdā.

Pa tū laiku izzynuoju vysa kū par sevi. I par sovu augstpruoteibu, i aprūbežuoteibu. I ka asu Zatlera reformu partejis palākais kardinals (laikam kam daspīduse ituos partejis deputatus skaiteit seve sagataveitu tekstu latgaliski), i Jureiša PR specialists. 🙂 Ārmu pylns pasauļs!

Leidzjutiejim par prīcu reit nu reita juoīt gostūs iz radeju – Radio 101 pasauce parunuot par tū pošu vysu. Raudzieju jim paguojušā nedeļā īstuosteit, lai sauc pošu Jureiti – kas syudus sabryuvēja, tys lai i runoj. 😀 Tok kuram te politiskuo karjera i atpazeistameiba vajadzeiga? Tūmār deputatu izsmuodēja – šim vajags volūdnīka. Lai jau i byutu. Cik nu mane volūdnīka, tik i runuošu.

Tai vot i dzeivoju. Nu rūkys mutē, nu dīnys iz dīnu. I, kab pasauļs nasaruodeitu tik pareizs, šūvokor napīrakstieju sūleituo roksta deļ Lakugys, a ite – par nikū speciali, a varbyut par vysu.

Deļtuo ka varbyut deļtuo i dzeivojam, kab pīdzeivuotu itū vysu. Ar plusim, minusim i vysim breinumim. Carātu i nasagaideitu. Nacarātu i asūšu.

A beiguos puors biļžu nu cyta škandala – kurs tī vaineigs: pošu korporantu čammuošonuos voi dūmis birokratejis baļsteits politiskais pasyutejums, na maņ sprīst, a Reigys Dūme sasakasejuse ar korporacejom par 18. novembra guojīni. Daguojs až da tīsys – skaitu “Ir”. Smīkleiguokais, ka itymā semestrī Prezideju konventu ci P! K! (taida kai bīdreibu apvīneiba voi “jumts”, kas apvīnoj vysys Latvejis studentu korporacejis, leidzeigi kai S! P! K! – studeņšu) itymā semestrī voda Fraternitas Arctica, vīna nu vacuokūs Latvejis korporaceju – krīvu korporaceja.

Ite nu jūs sātyslopys: Fraternitas Arctica единственная, существующая на сегодняшний день, русская мужская студенческая корпорация. Хотя Fraternitas Arctica русская корпорация, в ее списках есть и латыши, немцы и поляки, которым близка русская культура. Fraternitas Arctica всегда была аполитичной. Целью Fraternitas Arctica было и является сейчас – воспитывать своих членов во взаимной дружбе буршей, академических традициях, в духе взаимного уважения и понимания отдельных народов.

Korporaceju 18. novembra guojīnī iz Bruoļu kopim raugu īt, ka viņ asu Latvejā. Asu Daugavītē, tei ir vacuokuo studeņšu korporaceja. Jei maņ daudz davuse taišni studeju pyrmajūs godūs – īsavuiceit dzeivuot plašuokā sabīdreibā, atrast i nūturēt sovu vītu, stuovēt par sovu taisneibu i pīsalāguot cytu taisneibom. Narunojūt par taidom prasmem kai apturēt lampu drudzi, runojūt auditorejā, i doncuot. 🙂

Tok na tikai deļtuo maņ ir svareigi vaļsts svātkūs īt iz Bruoļu kopim. Laikam pats svareiguokais ir pasaceļt puori kasdīnys cepīņam par vaļsts nabyušonom i stulbumim – atdūt gūdu pošai vaļsts idejai i tim, kas par jū krytuši. Munam dzedam Juoņam i juo bruoļam Jezupam pasaveice.Izakaruoja, nūdzeivuoja da vacuma. Jezups pat puordzeivuoja izsyutejumu – byut uorstam ir dīzgon nūdereigi.

Niu maņ iz golda sūplok datoram stuov apdrups dokuments – bejušuo 5. Zemgalis latvīšu strieļnīku pulka poručika Spergys kara gaitu saroksts, kas sastateits 1918. goda 18. februarī krīvu volūdā. Uroženec Vitebskoi gubernii Iosif Stepanovič Sperga. Īsadūmoj – totala rusifikaceja, taidys Latvejis vyspuor nav!

Pabeidzs 1. kursu Romys Katuoļu goreigajā seminarā Petrogradā i 1911. godā īsaukts armejā, 1916. godā veics Zīmeļu froņtis praporščiku kara školu. Seiki apraksteiti paaugstynuojumi i apbolvuojumi: 4. pakuopis Sv. Annys ordeņs 1916. goda 11. oktobrī, 3. pakuopis Sv. Stanislava ordeņs tuo poša goda 20. oktobrī,  3. pakuopis Sv. Annys ordeņs 1917. goda 5. februarī. Zīmyssvātku kaujuos tikai kontuzeits, tok palics īryndā.

Tik par kara gaitu nūslāgumu, karuošonu jau Latvejis armejā tymā papeirā nav ni vuorda. I ni vuorda par saimis stuostim i lapnumu par sovejim.

Maņ pateik 18. novembra reitā pīsaceļt vēļ pa tymsu, apsaviļkt svātku drēbēs, sasatikt pyrms 8:00 pi Latvejis Universitatis i klusejūt garā īryndā kuojom aizīt da Bruoļu kopu. Pa ceļam redzēt saulis lāktu. Nūsaļt. Nūsaklauseit uzrunys, reita saulē redzēt Muotis Latvejis tālu. Atdūt gūdu bejušajam i tod dareit sovu.

Cikom cyti vēļ tik mūstās, es jau asu dzīduojuse “Dīvs svietej Latveju”. I tymā ir nazkas taids, kuo gribīs kotru godu – kai kolona ar ļaudim stīpās, cik acs viņ redz, kai klusajuos Reigys īluos atskaņ tik ļaužu sūli, kai šveikst drēbis ejūt.

Cytu rudini ir bejs tik solts, ka ceļās dvaša. Cytu ir snidzs. Cytu lejs. Solts da osoru i viejs, a tam nav nikaidys nūzeimis.

Latvejis laikā korporanti, laikam gon tikai Prezideju ļauds, asūt guojuši frakuos. Kab nanūsoltu, zam krakla sabuoztys avīzis. (I navaru naīsadūmuot, cik daudzi nu jūs nūsola Sibirī.)

Zynuoju, ka itymā godā ari īšu. Piec pādejūs nūtykumu zynu, ka obligati īšu. Tai vajag.

Ituos vysys beja kartenis nu muna arhiva. 2009. goda 18. novembris. Nu Bruoļu kopu iz izguoztuvi, nu izguoztuvis iz prezidenta pījimšonu. Tai tys beja, tai tam beja juobyut. Kab na tuo vysa, i es byutu cyta.

2009. goda novembra puordūmys:

Man tikai ļoti negribas, ka manu karogu kāds pataisa par savu karogu, par kuru man nav nekādas daļas.

Nozagt valsti ir nevis nozagt naudu, uzpirkt ierēdņus, piekukuļot tiesas, bet gan nozagt ticību valstij. Ja man var iestāstīt, ka mana valsts ir slikta, jo es nemāku sataisīt labu valsti, man var iestāstīt arī to, ka man nemaz nevajag savu valsti, jo es neko nemāku un nevaru.

Ja kaut ko ļoti ilgi atkārto, tas kļūst par normu. Ja pūlī noteikts skaits cilvēku sāk kaut ko darīt, pēc brīža to dara viss pūlis.

(..)

Tagad palasiet, ko paši latvieši šoruden vaid internetā.

Viss ir slikti, valsts nekāda, viss drausmīgi. Jābrauc prom, jālaižas. Nekā te nebūs. Viss uz grunti.

Nozagt Latviju? Vai atdot Latviju?

tukšs burbulis jeb eksperimenti

ja objektīvam kaut ko aizliek priekšā, tad objektīvs ir ciet un nekas vairs nesanāk normāli. atradu mistiskos negatīvus, no kuriem nekad nav taisītas bildes. bērnu kaleidoskops un celofāna maisiņš. priekš kam tas bija vajadzīgs, nezinu. tāpat kā nezinu, priekš kam to rakstu un piesārņoju ēteru. daudz labāk būtu klusēt – pašai mierīgāk un citiem par vienu linku mazāk.

runājot bērnības vārdiem – man ir mazrakstelīgais periods.

atradumi kurpju kastē

krīzes sākumā aizstiepu uz fotosalonu dažus kilogramus negatīvu, kas sakrājušies gadu laikā. lai tad, kad nav ko darīt, ieskanē. nu jau krīze iet labu laiku, beidzot dabūju arī dažus gigabaitus atpakaļ. tagad interesanti skatīties, kur esmu blandījusies ar savu zenītu, nikonu, smenu.


ja kāds uzminēs visas 3 vietas, kas redzamas bildēs, tad notiks kaut kas labs. piemērams, sāksies pavasaris.

aizver acis, muļķi

interesanti, kas ar mums notiek. vakar sapratu, ka mainījies kaut kas pavisam būtisks – es vairs neticu, ka ir iespējams mainīt pasauli, un vairs nesmaidu visiem. cilvēku jau sen ir par daudz, bet savējo kļūst arvien mazāk.

iespējams, tas ir vecums. droši vien pēdējais brīdis ar ragaviņām uz mežu, jo tālākais ir tikai rutīna un dzīvot kaut kādā aplokā. būt sabiedriski noderīgai piepei.

protams, tas nemaina manu attieksmi pret dzīvi, jo tieši tikpat naivi uzticos un atkal aplaužos, ieperos kaut kādos mistiskos darbos un solījumos, ko žēl lauzt, un tieši tāpat kaut kur klīstu, skatīdamās visā kā pirmo reizi. bet, iespējams, ausis ir nocirstas. tas ir, man ir saglabājies ieradums skriet un triekties, bet neticu. ūdens vairs nenes.

kas vispār ar mums ir noticis. šorīt domāju par tiem draugiem un paziņām, kas kaut kāda iemesla dēļ ir salūzuši. cits miris, cits nodzēries, cits ku-kū, cits aizrāvies ar kaut kādām ārpus esošām un citu formulētām  idejām, it kā meklējot un atrodot balstu savai neizdevušai dzīvei.

kas kopīgs bērnam, Jēzum un budismam.

iespējams, nav slikti, ka kāds iesēj garo pupu un kāpj pa viņu debesīs. kaut kā jau debesīs ir jātiek. ar Dieviņu parunāt, uz mākonīša pasēdēt, kūļājot kājas un beidzot neko nedarot, ar sevi beidzot satikties.

reizēm liekas, ka cits pagrābj Jēzu kā drošo stuti vai tās garās ķekatu kājas un aizmiegtām acīm raušas debesīs. no tāda fanātisma man vienmēr ir bail, jo apzinos – nekad nespēšu noticēt nevienai idejai tā, lai nekad par to nešaubītos un nedomātu no otras puses.

lai gan ko es tur varu domāt vai nosodīt. ir viens laiks, laikam tā ir jaunība, kad nav nekā, bet reizē ir viss. un ir laiks, kad ir kaut kas konkrēti, bet gribas kaut ko pavisam citu. bet ieķeries savā dzīslā, aizver acis un velc, jo pieauguši cilvēki tā dara. netici, bet padodies, lēnām kal tuneli cauri kalnam, jo, iespējams, otrā pusē ir labāk. vai vienkārši kal, jo darbs jau ir iesākts un kādam tas vienalga ir jāpadara.

kaut kā vienalga ir žēl. laikam sajūtas, ka varu visu un viss pašķirsies manā priekšā, jo tam tā ir jānotiek un tas notiek. vai varbūt žēl visu to cilvēku, ko esmu pazinusi, bet kas pa vienam vien kaut kur pazūd, aplaužas un izšķīst.

aptaukojies fotoaparāts

šodien izdomāju iet sēnēs. un ja jau reiz ir izdomāts iet, tad ir jāiet. pēc brīža gan vairs tik ļoti nekārojās, jo bija nenormāla sutoņa, bet kājās jāvelk garās bikses un gumijnieki. augšā pamanījos uzvilkt neko. tas ir, kaut kādu drēbes gabalu uz lencītēm, kas, protams, nātru ielejā lieti noderēja – nātres pāri galvai un nokārušās pāri tikko manāmai taciņai, bet es ar plikām rokām defilēju cauri un cenšos palikt dzīva. plus, neskaitāmi zirnekļi, odi, aklie dunduri un cita nešķīstība.

gāju sēnēs ar suni. viņš jau izaudzis, bet joprojām tiek saukts par Sunīti. īstais vārds ir Luocs, jo saimniece, no kuras viņu paņēmām un kas vairs neticēja tādai laimei, no prieka gandrīz raudāja un teica: berite, berite jego, horošaja sobaka. da vy točna budete jego bratj? nečego boļše ne hoču, toļko, jesli možna, zovite jego (un es ar šausmām iedomājos – Ksjuša vai kaut kāds ekvivalents vīriešu dzimtē) Lacis! on toļko po latyšski ponimajet, ja snim toļko po latyšski! kak po russki, ne slušajet. muž naučil po latyšski, po latyšski eščo ponimajet i slušaet. īsi sakot, īstie suņi atnāk paši, jo aizbraucu uz Rēzekni vakarā pēc darba un nudien neko ļaunu nenojautu. pa tumsu aizgāju apskatīties sunīti, atpakaļ gāju ar tusnīgu kunkuli klēpī. un kas Sunītim vainas? savējiem asti luncina, svešos aprej, iet līdzi sēnēs. kas vēl būtu no suņa vajadzīgs?

sēņu mežā nebija, tikai gailenes. no visām malām staigāja pērkona mākoņi, ducināja un grabēja. kad pusspainis ar gailenēm bija pilns, jutu, ka labi vairs nebūs, laidos uz mājām. nepaspēju. virs galvas pelēks vāks, apkārt pelēks vāks. debesis zemu un spiež nost. bet pa laikam spožs zibsnis kā metinātāju uguns un sprādziens. zibsnis eksplodē, un tāda sajūta, ka velk turp. tālu jau nebija.

fotoaparātu ieliku celofāna maisiņā. pirms tam gan nebiju paošņājusi. rezultātā izmērcēju fotoaparātu vecos taukos. tagad pavisam noteikti katra bilde būs nemirstīgs šedevrs, jo to smaku ilgi nevar paciest pie deguna.

veikusi šo nemirstīgo un ģeniālo (tai skaitā arī taukaino) stulbuma soli, atcerējos par Agra Krusta tvītiem – Noskatījos 2 filmas par H. Newton. Interesanti uzzināt ko par savu darbu stāsta kāds kas bildēja pavisam ko citu. Un jāpasmaida par mūsdienu fotogrāfiem, kam vajag daudz dažādu objektīvu un zibspuldžu ar gaismas pārveidotājiem. Izrādās pietiek ar pamatobjektīvu un pieejamo gaismu, lai uztaisītu ģeniālas bildes.

mana nespēja atrast (nemeklēt) jaunu objektīvu droši vien jau ir leģendāra. nu jau gads apkārt, kopš esmu likvidējusi daudz maz normālo un iztieku ar krāmu. lai gan pēc pieredzes – ja arī ir vairāki objektīvi, izvēlos vienu, kas vislabāk der un patīk, bet pārējie tā arī pūst. tas gan nav nekāds ceļš uz ģeniālām bildēm (tāpat kā fotoaparāta iemērkšana smirdīgos taukos), bet katram savs. tāpat nekad ar to nepelnīšu naudu un nekādas izstādes ar nerīkošu. dzīves ilustrēšanai pietiek ar smirdīgu aparātu un mēsla objektīvu, ar ko nevar neko. vai varbūt tomēr var. ar telefonu jau arī reizēm var – ja veiksmīgi sakrīt vai tiek sakritināti visi parametri. tas ir, fotografēt var ar visiem aparātiem, arī pēdīgajiem ziepjutraukiem, tikai lielākajai daļai no viņiem ir ļoti ierobežotas iespējas un jo lielāks krāms, jo ideālākus apstākļus vajag, lai kaut kas vispār sanāktu. visādi pieliekamie krāni iespējas palielina, bet tad atkal jāzina, kuru krānu kurā brīdī likt. un tas nu akal ir par sarežģītu. lai gan fotosalonā redzēju Ludzas šīs vasaras fotoskolas mākslinieku bildes un kopš šī brīža secinu – ka tik uz filmiņas, tad arī pēdīgais pārgaismotais mēsls un miglasbilde ir kunsts.

atpakaļceļā atcerējos visus pātarus. pietika tieši līdz pamesto māju slieksnim, līdz mājām netiku un nogaidīju, kamēr lērums beidzas. vienu brīdi, sīkam lietum līņājot, tālam un tuvākam pērkonam dārdot, gāju cauri aizmūžu mežu nātrēm un sajutos tā kā tāda ragana, kas notur zibeņus, lai neārdās, un nātres, lai nedzeļ. par zibeņiem neņemos galvot – varbūt arī spēra gana tuvu, tikai netrāpīja, bet pārliecināju sevi nebaidīties un tikt līdz pajumtei. nātru dzēlumu gan nebija. varbūt dienās būšu faķīriene un vēsi staigāšu pa oglēm. gan jau tā arī būs.

atskaite par padarīto: gailenes mežā ir, meža zemenes jau sākušās

Šodien bija mežu un pļavu diena. Paņēmu mazo suni Luoci, kas nav ne pie kā vainīgs un jau sen bija pelnījis pastaigu, jo vakara skraidīšana ap māju suņu sēņu karantīnas pēc atkrīt. Suns no laimes pie saites nēsājās kā komēta no viena grāvja līdz otram (tomēr es cienīgi planēju pa ceļa vidu kā tāds valis vai atombumba, kas apzinās savu misiju un neklenderē pakaļ katram nieka sunim), tomēr laimīgi tikām apmēram drošā attālumā no mājas un tad tik sākās jandāls.

Izvazājāmies līdz nemaņai. Raža – meža zemeņu pilna māga (un pāris sablietētu sauju maisiņā), gaileņu biška priekš mērces, viena laikā un telpā aizmaldījusies rudmiese, pāris gliemežu apgrauztas bērzlapes un lupīnas bunte, kā arī kāds miljards odu, pāris simti dunduru, sīkās mušas kilogramiem un pat viena ekskluzīvi uz vēdera iekodusies ērce. Par nātru ielejām un suņuburkšķu laukiem nerunāšu – bridu.

Gājiens visumā bija faķīra cienīgs. Bez odu indes un jebkādiem aizsarglīdzekļiem lodāju pa mežu un brikšņiem apģērbā bez piedurknēm. Kā gadās sēne un apstājos, tā rokas aplīp ar mošķiem. Sēni maisā, no katras rokas pārdesmit līķu, ejam tālāk. Un kur nu vēl nātru leja ar izmeklēti smalkām nātrēm – līdz padusēm. Tādas nātres tik sālīt, likt mucās un eksportēt.

Ne velti krīzes laiku padoms no Andryva Jūrdža, pavasarī sēdēju bibliotēkā un godīgi burtoju viņa rokrakstus. Nenolasīties!

Par nuotrem.

Nuotres ir diveju sortu, leluos un mozuos, obeji sorti ir cīši lobi, nu nuotru daudz loba var dabuot, jo gribi; bo nuotres aug vysuslyktuokā vītā; bez vyskaidas kūpšonys, panas korstumu un soltumu; gūvim un vuškom par bareibu pasnāgtas daudz pīna pavairoj; un pīns ir gorduoks, un lūpi žyrnuoki; un vaisluošonuos laikā ir lobas nuotres deļ lūpim; un deļ kuosa ir vajadzeigas dūt lūpim.

Vosor nuotru sāklas vajag salaseit un zīmā vystom dūt par bareibu, un juos dēs daudz ūlu; taidu pat lobumu duovoj nuotru lopys, kod izvuorej un vystom baroj. Gale ar nuotru lopom vuoreita palīk dreiži meiksta, un zaļa gale, ar nuotru lopom aplykta, pastuov ilgi svežņa; nuotru lopas deļ lūpu ir veseleiga un suotna bareiba, gūvs, ar nuotru lopom baruotys, dūd lobu pīnu, palīk žyrnas un ir vasalys; un ar nuotru saknem var pervēt dzaltonas ūlys; i, kod uobeļus agri aptrauc, tod nuotrēs salīc, dreiži paliks meiksti un gordi; un daudz cytu lobumu ir nu nuotru, siejit nuotres zam veitūlu un zam cytu kūku, kur deļ cytu stuodu nav loba zeme.

Andrivs Jūrdžs. Visaidu zōļu grōmota. – LNB Reto grāmatu un rokrakstu nodaļa. – Rx2, 1, 6 – 8.-9. lpp.

Ar šo apliecinu, ka zemenes jau IR gatavas. Tā nav nekāda fikcija vai kaut kādi cirka triki, aizpagājušā gada bildes vai kaut kāda vēlēšanu kampaņa, ļaužu krāpšana un vešana neceļos. Nav tak nekāds mežā skriešanas aģitācijas buklets, bet godīgs blogs, kam pa nakti tomēr ir mazliet vairāk interneta nekā pa dienu – mistika, bet tā ir!

Šitā ir zemeņu pļavas bilde ar suni. Drusku pārsālīju ar gaismas trūkumu, jo gribējās arī smukos mākoņus (zemenes pļavā jau tāpat neredzētu), bet kopējam dramatismam tas tikai dod papildus spēku. Stāvu uz akmens, kam galā ir tāds kā galdiņš stāvēšanai. Pļavā bija vēl viens tāds akmens ar galdu, bet to, rokot karjerus, kaut kur aizvazāja. Bet pļava lieliska – sazin cik hektāru, kur var iet un uziet meža zemeņu pļaviņas, notupties un ēst, ēst, ēst.

Zilās puķes tagad dabā ir topā. Kaut ko mēģina pīkstēt pīpenes, gundegas,  ilzītes un vīgriezes, bet nu tās tādas žēlabainas baltas un dzeltenas balstiņas. Varbūt bišku vēlāk, kad vēl saņemsies madaras, kaķpēdiņas un tās jocīgās ar kruzuļainajām bumbām. Bet tagad zied zilā lupīna, zilie zvaniņi, zilās neaizmirstules, zilās veronikas, zilie vanagzirņi, zilās rudzupuķes (un man jau apnika rakstīt zilās).

Rudzupuķes latgaliski ir rudzupučis, bet arī naktineicys. Tā ka bija svēta lieta šite ielikt arī viņas, kaut tas nemaz nebija viegli ar šito nemaz ar ne IZZI, tomēr kājminamo internetu, kas pazūd un parādās, bet nekad nevar zināt, kad pazudīs un kad parādīsies.

Varētu jau vēl pievienot kādas bildes – ar nātrēm, ar suņuburkšķiem un mākoņiem, ar gundegu ciku cakām un zvaniņu bunti, kas auga starp nātrēm, ar spalvainu tārpu, dolomīta kalnu, zilām zvaniņu pļavām, zilām lupīnu pļavām, zemenēm, papardēm un sēnēm. Bet tas nu būtu pārāk daudz prasīts no šitā modema. Viņam jau tāpat neklājas viegli.

Un nu atbilde uz laikam vakardienas jautājumu, kas Vārkavā, ja ticēt grāmatai, ir naftas cērme. Naftas cērme ir intrigants!

Ar to arī atvados. Laiks bleķa brīnumgultai, kas mantota no aiziepriekšējās paaudzes. Laiks pašas miegam. Un tad jau rīt manīs, kāda diena būs. Jo nekad jau nezini, kā viss pagriezīsies. Kamēr godīgi pie datora ar failiem un tekstiem, tikmēr viss labi. Kad deguns pa durvīm ārā, brīnumu pilna pasaule.

Tomēr nevarēju neielikt (un internets šoreiz ļāvās) bildi ar zemeņu pļavu. Nu labi, zemenes tur pēdējo reizi lasīju 2008. gada vasarā – viss meža ieloks bija viens liels zemeņu lauks, ko nemaz nav iespējams nolasīt.

Bet tā domāta kā ilustrācija sen aizmirstam faktam, ko laikam ziemā tviterī tā viegli apsmēja – šitie dolomīta racēji 2009. gadā bija piedzīvojuši 4000 % kāpumu. Bet nu tas ir tikai viens no karjeriem un viens no šitā karjera stūriem. Bail domāt, kas notiks tālāk ar manu bērnības paradīzi – mežiem, pļavām, akmeņiem un visiem augiem, kurus nekur citur tuvumā nemaz neesmu redzējusi.

Bet nu pēc cik tur gadiem arī saule izdzisīs. Nekas nav mūžīgs. Galu beigās, cik pasaules gali jau piedzīvoti, cik tādu vēl nāks.

emo bildes

Zied rōzā rododendri Rīgas kanālmalā. 31.05.2010. Nokia.

Laikam esmu īgņa no dabas vai pēc aicinājuma. Notinos no visa un visiem. Ja diena ir nepareiza, tad tā diena ir nepareiza. Tad tur nelīdz pat šokolādes kruasāni no Vācijas un zemenes no Grieķijas.

Trilla nekad nezina, ko grib. Dabūt to, ko negrib. Beigās ir laimīga, ka nedabūja to, ko gribēja. Bet tomēr kaut kā žēl. Un tas arī ir tas.

Rainis. Es gribēju jums vēl vairāk dot. – R.: Zinātne, 1990. – 95. lpp.

______________________________________________________________

Tālāk var nelasīt. Pavirši paķerti gabaliņi no Zelmas vecā romāna, kas reiz bija un tomēr vēl ir.

Nogurums. Nogurums no bijušā. No bijušo ļaužu sejām, vārdiem, atmiņām. Viņi visi ir bijuši, viņi ir nākuši, viņi ir darījuši. Nogurums. No svešo ļaužu atgriešanās, no nākšanas. No visām tām neskaitāmajām dzīvēm, kas notiek paralēli. No visas tās bezjēdzīgās ļaužu ņudzināšanās pa ielām.

Pagalma vārtiņi atveras ar īgnu rējienu, metāla stalažas noklaudz, vīnstīgas šūpojas un skrāpē uz pasen balsinātās sienas pusapļus, ovālus, strīpas un ornamentus. Uz kāpnītēm iznesta mirte prāvā māla podā, vecs māla zirgs uz trijām kājām un ar vijīgiem ziediem rotātu muguru, uz terases malas pašā stūrī pusguļus izlaidusies lelle ar pliku pakausi un fantastiski smalkiem vaibstiem, neredzēti zilām acīm. Rindā stāv dažas krāsainas stikla pudeles. Pagalma viņā galā caurspīdīgas ziedlapas vieglās vēja pūsmās tirina spilgti sarkanas magones, kas ieaugušās vēja sanestajās zemēs, kas sakrājušās uz vecā bruģa pagalma stūros.

Viņš joprojām taisa mākslu – kā toreiz pavasarī, kad viņa sāka. Toreiz te bija arī ieplīsusi porcelāna krūze ar debesu zilu neaizmirstuļu rakstiem un smalkām vijīgām osām, bet viennakt vārtiņi bija palikuši vaļā un kāds bija pamanījies nospert. Laikam suvenīrs jeb vienkārši viss labs, kas par velti. Varbūt pāris ieliņas tālāk tās lauskas no rīta saslaucīja sētnieks, varbūt tā krūze joprojām kur tuvumā mētājas, varbūt pa loga caurumu iemesta kādas mājas pagrabā. Varbūt kādam nolikta goda vietā, varbūt muzeja fondos.

Krūze gan bija pamatīgi saplaisājusi, atrasta bēniņos remonta laikā un iemesta kaudzē pie citām grabažām. Viss terases kakts bija piegāzts ar pagājušo laiku godību. Protams, vecos zābakus, bomžu jakas un parpalas no neslēgtā mājas gala esot izmetuši pašus pirmos. Nesuši nastām. Pārējo, kas bija atlicis vēl līdz tam laikam, kad ievācos, Imants solījās saglabāt – salūzušās rotaļlietas, seniskos bērnu klučus un mazus stikla trauciņus, krūzes bez osām, kādam aizviņ kad pazudušas pogas, karotes un šķīvju lauskas – sazin kad sazin kam piederējušu drazu, kaut vecais teicās to visu atceramies no bērnības. Atradis bagātību.

Viņa torīt sēdēja uz terases un malkoja tēju, saules atspīdumi no krūzes gaismoja nelīdzenos baltos griestus, lēkāja, vibrēja, laistījās, iespīdēja sejā, viņas viegli rudajos matos, atmirdzēja acīs un smaida krunciņās. Viņa dzēra piparmētru tēju, pirktu tirgū no tantēm, tēju ar gariem kātiem un lielām samtaini asām un birstošām lapām. Imants runāja par savu bērnību, par tēvu, kas rāvies melnās miesās, tomēr galus nevarējis savilkt kopā, bet arī izputēt neputējis, par pāris īrniekiem, par Bieziņa jaunkundzi ar viļņainajiem matiem un tās pielūdzējiem, kas pēdējā Latvijas pavasara naktīs dziedājuši mazajā ielā, rāpušies pār sētu un uz terases malas atstājuši vēstules un puķes, kas no rītiem gan parasti bijušas tik novītušas, ka māte tās jaunkundzei nemaz nav atdevusi, par vectēva protretu mazajā hallē un sukām, ko dabūjis par jaunkundzei sūtīto mīlestības vēstuļu lasīšanu klasē. Tad viņa piecēlās, skatīdamās vienā iepriekš nolūkotā punktā, un no kaudzes izvilka krūzi. To krūzi Imants neatceroties. Varbūt to atstājis kāds no īrniekiem, varbūt sazin kādi laiku ūdeņi to te ienesuši, līdz nams kļuvis par graustu.

Murcu Fridolīna mīksto spalvu, un kaķis nesaka nekā, tikai ļaujas, gurdi izlocīdamies gultā un dažbrīd spēcīgi apķerdamies man ap roku, iecirzdams miesā zobus – pus pa jokam, pus brīdinot. Atraujos, lai atgrieztos. Sen neviens nav bijis tik tuvu, sen neviens nav bijis tik silti atkarīgs no manis. Zivis neskaitās, jo to atkarība bija pārāk tieša – kā puķēm uz palodzes.  Fridolīns mierīgi iztiktu arī bez manis, bet es esmu viņam vajadzīgs, kopš Imants ir prom. Vai arī – viņš man.

Beidzot kaķim apnīk. Viņam manis ir par daudz, un ar dobju būkšķi runcis noveļas zemē no gultas un aizslāj, paspūrušo asti tirinādams, it kā mani būtu aizmirsis tajā pašā mirklī. Pie durvīm atskatās. Apsēžas pelēki strīpotā kukucī, lēni laižas mazgāties. Tā mēs te – divi vien.

Balti aizkari caurspīdīgām un smalki izlocītām puķēm, saskaņoti ar balti plēkšķainu gultas pārklāju un gandrīz tāda paša materiāla garspalvainu tepiķi, gaišās koka mēbeles bez liekiem dekorējumiem. Kā sapnī, kā reiz redzētās ārzemju filmās vai reiz nojaustās idejās. Es esmu ienācis Imanta istabā, kur parasti iet tikai Fridolīns. Es vēl nekad te nebiju bijis. Gaisā vēl jaušama lēnām zūdoša veca vīrieša smarža, kaut kas rūgts un mazliet no bijušiem laikiem, kas man nekad nepienāks, jo manis tad vēl nemaz nebija bijis.

Fotogrāfija uz naktsgaldiņa. Jauns vīrietis, gandrīz puika, svešas armijas formā, laikam gaisa izpalīgos, laikam Vācijā, varbūt pirms došanās uz to. Fonā sveša osta. Varbūt tā ir Latvija, varbūt nekuriene, jo tā, kā ir tajā bildē, vairs nav un nebūs nekur. Laikam Imants starp divām meitenēm. Kara laika kleitas un frizūras, laimīgi smaidi un noskumušas acis – uz nesatikšanos. Acis nenodod, acīs ir ierakstīti likteņi un stāsti. Acīs vispār ir pārāk daudz visa kā. Viņi taču zināja, ka visticamāk nesatiksies nekad. Viņi zināja un sarunāja satikties. Viņiem nebija ne domas, ka varētu būt citādi. Ka tas tā arī varētu beigties – nekā.

Viena no meitenēm ir piekļāvusies Imantam. Tā laikam izskatās iemīlējušies – ar skalpeli neatgriezt, tomēr šķirsies. Viņa jau ir ceļā, bet vēl joprojām tepat. Viņas it kā vairs nav, bet viņa nemaz nevēlas doties prom. Viņu jau ir savācis ceļš, viņa jau ir parauta ceļā, bet vēl joprojām minstinās un turas tepat, piekļāvusies sava mīļā augumam. Viens mirklis, bet viņai tā bija visa dzīve. Viņam tā bija visa dzīve. Pēc tam viņš vairs tikai atcerējās to, kā nekad nebija bijis.

Viņi nesatikās. Nobombardētos, ugunī sadegušos, pelnos nosmakušos, grāvienu apdullinātos un sašķaidītos bēgļus jau Vācijā neskaitīja – viņa pazuda, kustin izkusa kara virpuļos. Tikai kaut kādas liecības, ka viņa varbūt varētu būt bijusi namā, kas kādam traucēja, jo tajā bija par daudz dzīvu cilvēku, bēgļu. Viņa neesot izgājusi no tā nama. Viņa neesot aizgājusi turp, kur viņu gaidīja. Pēdējo reizi viņu atceras bijušu nāves vietā. Pēdējo reizi viņu var redzēt Latvijas ostā.

Tā otra laikam ir Imanta māsa. Viņa drīz mirs kaut kur Amerikā. Otrais Pasaules karš drīz beigsies, vēl tikai drusku jāpaciešas. Vēl tikai drusku miroņu un jau gandrīz beigušos dzīvju.

Kāda velna pēc uz vecumu triekties šurp no ārzemēm, remontēt veselu māju, kurā nav kam dzīvot, plosīties pa tiesām un vākt senzudušus pierādījumus, ka esi dzimis kaut kādā graustā, kas citādi sabruktu pats, jo arhitektūras pieminekli nojaukt nepiedien. Izgrūzt veselu lērumu piķa, renovēt un restaurēt, bakstīt un lāpīt. Dzimtene. Kādas muļķības. Piekāst gar to dzimteni. Ne tu pirmais, ne vienīgais.

Vecrīga izkaltusi sausa un skan. Gurdi resnās kājas stampādami, izkaltušos kaklus grozīdami, apkārušies somiņām un aparātiem, vazājas atkailinājušies tūristi, kāds kaut ko stāsta, kāds klausās, citi blenž nekurienē vai izliekas skatāmies baznīcu torņos. Sieveles pumpainos kruzuļu kostīmos, galvā apskaužamas micītes un lentēm rotātas platmales. Izslējušas spicos deguneļus, seko gides rokas atvēzienam. Melnie mūki, 14. gadsimta sētas, sensirmie mūri, bla-bla-bla. Izkāmējis vecis, gatavais ģindenis, pār kura ribainajām krūtīm tievā šņorītē karājas smalks sidraba fotoaparāts, atstutējies pret saplaisājušo un izlocījušos sienu, slauka sviedrus un lūr pakaļ aizejošu meiteņu bariņam. Tās nogorās, nosmejas, noklaigā un pazūd gar stūri. Dzintara karuļu tirgotājas tērgā savā starpā un kaut ko uzsauc garāmejošiem japānīšiem, tie apstājas cilāt bimbuļus. Nekā jauna.

Ieliņa sagaida ar patīkamu vēsumu, no pussagruvušo māju izšķobītajiem pamatiem ceļas zemes smaka, uz sienām grafiti. Smoke only hash. Ļoška pidaras. Bruģakmeņi sastinguši plaudenā ritmā, it kā noguruši no lēkāšanas, apstājušies un palikuši kur nu kurais. Saules atblāzma dažu neaizslēģoto un apdzīvoto māju stiklos atspīd lejā un mazliet vibrē, skarot un viegli izgaismojot apkrupušos un nelīdzenos mūrus. Kāds atstājis šampanieša pudeli – vēl pagājušās nakts uzdzīves liecību – mazliet tālāk mētājas apgrauzti vistas kauli un lērums salocītu cigarešu galu. Gaidījuši. Runājušies. Ēduši. Aizgājuši.

Varbūt viņai visa dzīve, pie velna, nav bijis nekas cits kā tikai cirks – te augšā, te lejā. Te viens, te otrs. Te šeit, te tur. Te kaza, te cūka. Te klauns, te virvesdejotāja. Bet tikai viņa pati nojauš to simtnieku, uz kuru tiecas.

Uz riņķi, uz riņķi, cenšoties sasniegt 100 – jebkas var apdraudēt un nosviest vienu līmeni zemāk, jebkas var nolaist pa kārti lejā, noslidināt pa virvi, uzsist ar mērkaķa asti, ar kazas ragiem iedurt, iebakstīt ar cūkas šņukuru. Slidenie punkti ir jāapiet, nedomājot par tiem, virvesdejotāj. Iedziļinoties sīkumos, var zaudēt pamatu zem kājām. Ej pāri, neatskatoties. Neskatoties bezdibenī. Velc savu stīgu – otrā pusē ir laime. Tikai notici, papīra virvesdejotāj.

Mēģinot saskatīt nedrošās vietas, redzēsi tikai nedrošās vietas. Ieciklējies uz 100 un ej, velc savu stīgu, velcpelīte, sper savus soļus. Aiz 100 nav nekā, bet pa ceļam arī nav nekā. Sadomāsies par daudz un kritīsi, mazā virvesdejotāja, mazā virvesdejotāja ar virvi zem kājām. Veiksme ir tavās kājās, veiksme, izdošanās, klupšana un kritiens ir tavās kājās.

Ej un staigā! Dzīve ir vircas bedre. Peldi! Un nebrīnies, ka aplipsi ar ikdienas dzīvošanas smirdīgajām dūņām. Viena sūdu kaudze ir dzīve. Kāp virsū, sasit spārnus un dziedi! Mēsliene, kur tik daudz vajadzīgā un nevajadzīgā. Bijušo lietu izgāztuve, renstele, samazgu spainis. Ņem un šķiro, liec atmiņas kaudzēs, lej traukos un nes līdzi! Dzīve ir rožu dārzs, rožu, rožu un princešu zeme. Brien!

Atmiņas varbūt ir vienīgā bagātība, kas nepagaist, mainoties valstu varām un karogiem, naudas nosaukumiem, karogiem, himnām. Atmiņas tikai laicīgi jākonvertē jaunajā formātā. Labie ir ļauni, ļaunie ir labi, labie ir labi, labi, labi.

Luksoforā, kas, ne nu gluži vēja, bet varbūt kādas pārlieku steidzīgas mašīnas savulaik aizskarts, mazliet noliecies uz sāniem, iedegas zaļais. Pāri krustojumam uz dibena aizšļūc vecs importa vāģis nenosakāmā krāsā, aizklab pusaiztaisīts bagāžnieks un uz jumta nolīgojas kaut kādas liestes. Šķērsām pārgājis pāri tukšajai ielai, es ienirstu vārtrūmē.

Nedaudz pēc sasmakuša pagraba, mitruma, pērnajiem kartupeļiem, žurkām un pelējuma, un mitrumā dīgstošiem asniem, ierūgušiem vēmekļiem, pieaugušu vīriešu mīzaliem. Pagātne, bet varbūt caurvējš iekož aiz sasvīdušās apkaklītes, apņem vēsums. Neatcerēties, neaiziet, neatgriezties. Nekā nav bijis, nav bijis nekā. Pilsētas pagalmi aukstām ēnām.

Pagalmā sašķiebies un zemē ieaudzis betona sols, varbūt pat ne sols, bet civilās aizsardzības patvertnes skurstenis vai kaut kas tikpat nesaprotams, par ko nav vērts domāt. Divas babuļas sēž ēnā uz tā, ar varenajiem dibeniem nosegdamas un paslēpdamas betona kluča izcelsmi, tērgā par labākiem laikiem, apakšā paklātas avīzes, saburzīta avīzes stūra ļerpata tricinās vējā. Vienai liels balts lakats ar sarkanām magonēm, otra ar apdrupušu boti baksta suni, nošņurkušu balonku ar puspliku brūnu muguru, tas nekust ne sitams, varbūt nosprādzis jeb tāpat vien labi atrubījies.

Uz grubuļainā asfalta paliekām kāds bērns ar ķieģeļa lausku bija zīmējis sievietes siluetu. Tievu vidukli, platām gūžām. Pat kroni uzmaucis galvā, pataisījis par princesi vai karalieni. Lēcis klases, uz ceturtā cipara aizmirsta stikla lauska. Jeb vienkārši tāpat mētājas.

Ietve salūzusi gabalos un izrozījusies kā ledus Daugavā martā. Mājai nodrupis stūris, reljefi ornamenti zem logu ailām, stilizēti latvju vai varbūt ukraiņu, vai čuvašu raksti, zudušo laiku godība, tautu draudzība un padomju dekoratīvais stils. Kādreiz bijis labs rajons, ceriņi saaudzēti, tagad nomelnējušie stumbri sagriezušies sačervelējušās vērpelēs un saķērušies neatšķetināmos mezglos un mežonīgā samudžinātu zaru perēklī; pagalma vidū knapi nojaušamas puķu dobes, no soliņiem palikuši izdēdējuši betona strupuļi kāju vietā, no zemes lien ārā izlocījušās metāla stiegras, sarūsējušas drūp plēksnēs un brūnos rūsas putekļos.

Balkonam izkritis dibens, mētājas turpat zemē pie mājas sienas, salūzis gabalgabalos. Augšā metāla sētiņas kvadrātā uz auklas karājas pāris iznēsātu bumbiereņu ar sakaltušiem stilbiem un izstaipītām gumijām. Vajag stiprus nervus, lai veļu pakārtu virs bezdibeņa. Kāds atvaļināts armijnieks jeb pensionēta bufetniece. Tādiem gan laikam nekad nav par karstu, ja jau vasarā jānēsā biezās bikses. Tādi nemirst, bet dzīvo paralēli kaut kur un aizpeld kaut kur garām pa ielām, bet varbūt neaizpeld nekur, tikai sēž pagalmā un atceras ziedu laikus.

Sen šeit nav iets. Kā topavasar, kad ceriņi ziedēja veciem un it kā izbalējušiem ziediem, smaržodami pēc visām tām pagājušajām dienām, ko šajā pagalmā pieredzējuši jau no iestādīšanas brīža, kad sestdienas talkās rāva par trim, tas ir, trim normām. Bet ko es zinu no tā – vārgas bērnības atmiņu atblāzmas no nodzeltējušām avīžu slejām blakus paziņojumiem no teletaipa lentes par nēģeru sišanu Amerikā, kaut kādiem CSPKK vai kādiem tur kongresiem un Kubas cukurniedrēm.

Vakaros no pagalmiem cēlās mitras zemes smaka, plānajā zālītē uz izdēdējušām segām mazi meiteņi spēlēja viņām vien saprotamas spēles ar kārnām lellēm un rozā plastmasas virtuves traukiem, puišeļi nošļukušām trenūzenēm auļoja ap pakšķiem, šaudami ienaidniekus, pusaudži planēja izdzisušiem skatieniem un apreibušām sejām un pensionāru tērgas pieskandināja pelēko kluču pagalmus, un vēl rādio plerkšķi un fanfaras reizi stundā. Pieaugušā neviena, tikai kādi ļaudis, kas pārbauda miskastes, salīkuši stiepj sadīrātu matraci un novazātus maisus ar pudelēm. Veči sēdēja bārā, skaļi dzerdami stipro alu, mirgoja spēļu automātu guntiņas, kaut kas nožvadzēja, laikam žetoni. Un tā viņi dzīvo vēl šodien, ja vien nav miruši.

Soļi ierasti rindojas viens aiz otra, viens aiz otra. Iela ārpusē sagaida ar ierastu brāzmu, gar sāniem šmaucas mašīnas, furgoni aizdārd, nolīgo, aizšūpojas, tālumā gaiss vibrē pelēkā dūmakā. Gar ietves malu izvietojies veikals, skatlogu stikli lieli un noputējuši, sarkanas bantes pa perimetru – olveiz koka kola. Nevar saprast, veikals laikam tomēr darbojas – durvis gan vaļā, taču iekšā melna tumsa un nekuriene, tukšas vitrīnas ar tur reiz bijušu gaļas un zivju asiņaino sulu pēdām. Plaukti ar pakām un iepakojumiem, raiboksnis krīt acīs, bet neapžilbina, tikai klājas kā viendabīga siena, kas neaicina ienākt, jo neizskatās ne pēc kā ēdama. No iekšienes nāk aukstums, nedaudz smako pēc vecām zivīm, pēc kaķu čurām un varbūt vēl mazliet pēc visiem tiem sen likvidētajiem bērnības veikaliem, kur zili piena trijstūrīši jocīgās pelēkas plastmasas kastēs stāvēja uz apkrupušu flīžu grīdas blakus maizes kastēm, kur vienādās ailēs brūnas vai mazliet piedegušas muguras gozēja sen apēsti rupjmaizes ķieģelīši, un vēl plaukti ar taukainām balta margarīna pakām.

Veikala logos cita pār citu rēgojas izbalējušas zaļgandzeltenas pērnās un aizpērnās reklāmas ar sen nozīmi zaudējušu akciju uzsaukumiem un pārņirgti smaidošām sejām, kuru izbalējušie acu dobuļi kā pagātnes viepļi neaicina ne uz ko. Nepērc un nevinnē, nesakrāj un nenosūti, nekasi un nelaimē nekad. Nu un.

Ostā dārd un monotoni dauza pāļus, atkal tiek izgrūzta kaut kāda nauda. Paspūris kaķis bez ausīm, izliecis asu muguru, murca iekšā vecenīšu atstātās apkaltušās un maķenīt iesmakušās reņģu galvas, bažīgi paskatās, pieraujas tuvāk mūrim. Neaiztikšu, ēd jau, ja dod. Kad nedos, neēdīsi. Bļodiņā saskābis piens, sarotījusies plēve atsedz zilgani ūdeņainu spoguli. Šausmīga sutoņa. Žakete žnaudz rīkli.

Bomzis noplīsis turpat ielas malā, galva atspiesta pret apmali, kājas uz ielas sakritušas vīstoklī, savijušās. Kur tādā satrupējušā augumā tik daudz vijīguma. Mašīnas brauc ar līkumu, daža laiski iedegdama pagrieziena lukturīti, cita gandrīz skardama izkurpušo zābaku pungalus. Mute vaļā, daži dzelteni zobi, gar apkaltušajām lūpām rāpo mušas. Urīna peļķe jau gandrīz izgarojusi, uz asfalta saulē tikai aptuveni atviz tās kontūras. Varētu pieiet klāt, piebikstīt – ja nu nobraukts. Smaka. Kāda nozīme. Nebūs beigts tagad, paņems un izglābs, un aizvedīs uz slimnīcu, gan jau atdos galus citu reizi. Nekas labs viņu negaida šā kā tā. Vai tādus vispār ņem slimnīcā? Kas tad par viņu maksās. Un kas viņu apraks. Gan jau ir kādi dienesti. Brīdi piebremzējis gaitu, es turpinu ceļu. No izglābšanas jau nekas būtisks nemainās. Ne jau nu es viņu ņemšu uz mājām vai nomenedžēšu viņa dzīvi. Gana ar savējo. Katrs pats sev zobārsts.

Reizēm domāju. Reizēm ir neparasti tā – domāt. It kā nekas vairs nenotiek, it kā tevis vairs nav, tik vien kā pulsējošas smadzenes un sīku domu un spriedumu vērtenes: it kā atmiņas par to, kas ir bijis, it kā nākotnes paredzējumi, bet varbūt vienīgā realitāte – ārpus visa un bez jebkādām papildus nozīmēm. Esi un neizgrozies, jo nav jau pārlieku daudz citu iespēju.

Tad, kad vairs nebūs nekā un vienīgi tu iesi kaut kur uz priekšu, iespējams, pasaule apstāsies, cikls sāksies vai arī tas beidzot būs cauri. Laikam jau tu būsi tikusi kaut kam pāri, bet varbūt tā vairs nebūsi tu. Kaut varbūt jau sen tā vairs neesi tu. Laikam jau tu kādu laiku ir cita, tikai nav zināms, cik ilgi. Un kura pēc skaita tu jau esi. Cik tādu jau ir bijis pirms tam.

Ej, mās, uz priekšu – nav jau citas izejas, jo, kā jau pati teici, viss rimti plūst no aizmirstā uz neparedzamo, bet sīko mirkļu atblāzmas tavā sejā ir notikumi un ļaudis. Nepieskaries. Sabirzīs putekļos dzīvošana. Sīkās drupatās, šķembās sakritīs.

Sakritusi, saskaldījusies dzīve: līmē, lipini, reanimē un elpini bijušo dienu domas un sejas. Viss, kas ir bijis, ir bijis ar mums, tikai mēs esam citi un atgriezties var tikai sapņos un fantāzijās, pusnakts murgos, spilvenu naktī mīlot kā māti, kā vienīgo pamatu.

Ej neatskatoties – aiz muguras tik vien kā atmiņu izķēmotas sejas un dienas – bijušie, savējie, aizgājēji. Priekšā – bezdibenis un tieva kārtiņa pāri. Tas, kas būs, vairs neattiecas uz tevi, virvesdejotāj, virvesvilcēj. Vari cerēt, ka arī otrpus tu būsi tā, kas tu esi. Citi notikumi un cita pieredze. Citas dienas un citas sejas. Nekas no bijušā neatgriezīsies, vien pagātnes atraugas – sajūta, it kā kaut kas jau būtu bijis, ka viss ir tikai muļķīga atkārtošanās un dzīvības vilkšana, gaidot uz zaļas lampiņas iedegšanos virs durvīm. Exit.

Murgs ir beidzies. Aiztaisi datora programmu un sāc no jauna. Nedarījis un nebijis jau nepaliks. Tikai laikam vairs ne tu un ne te, jo nemainīga tu varētu būt tikai nemainīgā vidē, kur nemainās pat burti uz monitora. Restart.

Trauki, nolikti sietā notecēt, silti un slapji uztver pēdējās vārīgās sarkanās atblāzmas no pretējās mājas logu stikliem. Sazin kurā vietā ir pati saule, kaut kur mājas otrā galā varbūt, bet varbūt saules vairs nav, tikai rietā uguņojoša pamale un sārtas gaismas atblāzmas sazin kādu logu stiklos, kas atspīd viens no otra, no mājas uz māju, līdz pēdējie stari aprimst mitros un siltos šķīvjos.

Augšup uz Imanta istabām ved izdrupušās tumša koka kāpnes ar dažu izbirzušo pakāpienu protēzēm, kas puskrēslā šķiet gaišāki un vieglāk pamanāmi, tomēr piekļaujas pēdām tāpat kā visi pārējie un ar savu raupjumu drīzāk aicina apstāties, nevis kāpt pa galvu un kaklu. Trepju telpā gar sienām piekārti kaut kādi šķīvji ar idiotiskām rudzupuķēm un sārtvaidzēm tautumeitām, gar šķīvju maliņām tautiski ornamenti un nacionālas zīmes – kā pienākas stabilai tautai un valstij. Kā pienākas ārzemju latvieša miteklī. No tiem laikiem, kad 20. gadsimta pirmajā pusē visi ticēja neuzvaramai latvietībai vai vismaz atceras tā ticējuši.

Sazin kādā veidā par spīti pārmaiņām kaut kādu sen mirušu vai galīgā nabadzībā nokļuvušu ļaužu sīksti saglabāti un ugunskrustu un ausekļu dēļ slēpti trauki, kas šo svešo ļaužu nāvju un nabadzības dēļ visgalā nokļuvuši antikvariātā, tur nopirkti un piekārti šeit. It kā šeit būtu stāvējuši jau gadsimtiem ilgi, it kā būtu piederīgi šai vietai, nevis dekoratīvi.

Nezinu, kāda būtu šī valsts, ja kaut kas šeit pastāvētu gadsimtiem ilgi, nemainīgi un droši. Ja kādu ilgāku laiku drīkstētu dzīvot, nebaidoties no pēkšņo neskaitāmo varu un iekarotāju nestām pārmaiņām, represijām un zaudējumiem.

Vai es te kāptu, ja Imants agrā jaunībā būtu drīkstējis palikt mājās un dzīvot un novecot šeit, ja viņam tagad būtu mazbērni un mazmazbērni, ja viņa meitene nebūtu mirusi Vācijas bombardēšanā, ja viņa māsa tagad mirtu šejienes slimnīcā, nevis kaut kur Amerikā, ja te nebūtu bijis sazin kādu laiku nestu gruvešu un priekšmetu, un ļaužu.

Ja kaut vai es pats tagad un te spētu noticēt, ka tas, kas ir tagad, būs uz laiku laikiem un mūžīgi. Vismaz tik ilgi, kamēr to gribēs vairākums – vara, zeme un valsts, kamēr to gribēšu es pats.

Kaut manām vēlmēm jau nav nekādas nozīmes. Es esmu paņemts gūstā pats savās mājās un esmu daļa no valsts un sabiedrības, kam jāiekļaujas vienotajā Eiropas informācijas un ekonomiskajā telpā. Es esmu kaut kāda liela veseluma daļa, kam būtībā nav nekādas nozīmes. Ne tam, ko es vēlos šeit un tagad, ne tam, ko es gribētu nākotnē. Viss, kas notiek ar manu valsti, notiek ar mani, jo es neesmu ārpus. Es esmu iepīts visā tajā tīklā, kas pēdējā gadsimta laikā austs, pārausts un lāpīts jau sazin kuro reizi, un šūpojos diega galā.

Varbūt es esmu apzīmogots jau sen pirms savas dzimšanas, varbūt vēl pirms manu vecāku radīšanas. Varbūt mans vectēvs, jau kuro reizi mūžā zaudēdams savu zemi, pazaudēja kaut ko tik būtisku, ka to neatrast ne manam tēvam, kas plosās atkal kārtējo reizi atgūtajos tīrumos un mežos, ne man, kas plivinos pilsētā, it kā no šīs mantošanas aizbēgdams.

Bet ja nu nav nekā tāda. Ja nu kāds cits to visu ir izdomājis un es tikai domāju pakaļ, jo esmu tā audzināts. Ja nu domāšana pakaļ ir vienīgais veids, kā izdzīvot un kulties uz priekšu. Tas, cik ātri kustināšu kājas, tikai nosaka ierobežotā laikā iespējamo soļu skaitu, bet trase ir viena un tā pati – vectēvam, tēvam, brālim, man. Tikai tas, cik ātri likšu soļus, nosaka, cik reizes noiešu vienu un to pašu ceļa gabalu.

Tā vietā, lai noietu vienu – savējo gabalu, es ik dienas nodragāju desmit apļus un no pārguruma nododos sevis saskaldīšanas domām, katram gabalam vēloties piemērot daļu no sevis. Laiku pa laikam kaut kas atkārtojas, nav nekā jauna, nav bijis, nebūs, nevajag. Tikai aplis aiz apļa, papīri, atskaites, dokumenti, rīkojumi un pavēles, seriāli, žurnāli, avīzes – ik pēc laika tas pats mazliet citās variācijās. Viss griežas, bet manis nav centrā. Manis nav klāt, manis nav bijis. Jo kur tad es esmu.

Kad pamanu sevi, redzu sevi un vēroju sevis atspīdumus uz lietām un skatlogiem, ikdiena pārplīst, pasaule distancējas. Es varu tā klimst līdz nemaņai, atspīdēdams un atspoguļodamies stiklos, lakotās virsmās un ūdeņu klajumos.

Ir tikai viena izeja – nedomāt. Atkal iekļauties aplī, iekāpt atpakaļ ikdienā, iekāpt vāveres ritenī un skriet, čīkstot eņģēm, knaukšķot pazolēm, lai aizmirstu savu vientulību – vienīgo, kas nepāriet nekad. Iejūgties un vilkt, strādāt virsstundas, pamest dzīvi un darīt visu citu nepadarītos darbus – un tā līdz bezgalībai, līdz pēdējiem spēkiem un āmen.

Skan mūzika – senaizmirsti, bet no bērnības zināmi šlāgeri – brāļi Laivinieki, pie Dzintara jūras. Elpot it kā vieglāk, it kā dzīvot. Fridolīns iemurmulējies Imanta gultā, galvu pabāzis zem astes. Tikai izplūkātas ausis un netīras ķepas. Man laikam viņu vajadzētu mazgāt, tikai es to nespēju viņam nodarīt – pazemot tik ļoti, jo esmu te tikai svešinieks.

Tas es, kas te tagad esmu, ir ierauts vakuumā un derīgs līdz tādam un tādam datumam. Pārējais neeksistē. Ievelc elpu un ej. Ja tikai netraucētu tā nolādētā plēve visapkārt, ja būtu, ko ievilkt. Ja tikai būtu gaiss. Ja tikai nezinātu, ka no tāda un tāda derīguma termiņš būs iztecējis un vienīgā iespēja būs vērot garāmgājējus pa logu, gaidīt nesagaidāmo un virpināt stīvus roku īkšķus. Jā, jā, ja izdotos sagaidīt vismaz pensiju. Ja vien nezinātu, ka arī pēc tam nebūs nekā, vienīgi vainas apziņa par nedzīvoto dzīvi un sāpes visos ķermeņa kaktos, televīzors tāpat kā tagad, tikai arvien tālāks un nesaprotamāks, svešāks – citai paaudzei domāts.

Kad vienīgais, ko skatīšos, būs raidījumi “Vienīgi jums”, ziniet, mans laiks būs cauri. Bet varbūt tas laiks ir cauri jau sen, bet varbūt nekad tā īsti nav sācies, varbūt visa dzīvošana ir kaut kas, kas neattiecas uz mums tāpēc vien, ka vismazāk jau mēs to varam ietekmēt, jo ne jau mēs nosakām tos likumus un ne jau mums tos pārkāpt.

Ja vienaldzība būtu vienīgais stāvoklis, es mācētu dzīvot. Es nekad neko nebūtu sajaucis, nokavējis vai sasteidzis. Nekas vienkārši nenotiktu, jo man gar neko nebūtu nekādas daļas.

Ja vien es pats tam spētu noticēt. Jo, pie velna, esmu šeit un dzīvs, pie velna, kaut ko taču es atceros, kaut kas taču reiz ir bijis.

apmēram 2002.-2005. gads

Vosoryssvātki, Zīmyssvātki

laiks pynās i tynās, laiks nasās kai jucs, laiks meistejās nu kuojis iz kuoju.

man atkal ir fotografēšanas nīgrums. bet vēl vairāk man ir rakstīšanas nīgrums. tomēr es to tagad te daru, tīri medicīnisku iemeslu dēļ – lai iešūpotos citiem, daudz piņķerīgākiem rakstu darbiem. tas darbojas.

pareizāk sakot, rakstīt muļķības ir vienīgais veids, kā pieķerties obligātajām nopietnībām – jau no pamatskolas laikiem. pirms katra murgaina sacerējuma par sasodīto Ziedoni, kas vazājās kaut kur apkārt un darīja labus darbus, par ko učene mums ļečīja smadzenes, kusa ārā no apbrīnas un lamāja mūs no visām panckām kā bezcerīgus slaistus, vai vēl sazin kādiem sen aizmirstiem autoriem, kas piedzima, sarakstīja visu ko un pēc tam nomira, vajadzēja uzrakstīt vismaz dažas lapas kladē, mazliet pagānoties gan par učenēm, gan literatūru, gan visiem tiem rakstniekiem jeb, citējot to laiku atziņu par literatūru – nu kāpēc pēc izmuļļāšanas klasē cilvēks vispār vairs nevar palasīt nevienu grāmatu?

to gan es tā arī nesapratu ne toreiz, ne tagad. lasīju kaut ko pavisam citu, jo visus tos Jaunsudrabiņus un Brigaderes jau sen biju izcirtusi cauri un tā arī neko jēdzīgu nesapratusi – vismaz neko tādu, kas derētu skolas sacerējumam par latviskām vērtībām vai darba tikumu. bet nu gods kam gods, visu 3 videnes gadu literatūras pieraksti ielīda plānajā kladē, kam daļa lapu bija izdīrātas, sacerējumi man riebās kā suga (riebjas arī tagad) un laikam taču tieši šī iemesla dēļ beigās iekūlos literatūrzinātnē, no kā gan tikpat veiksmīgi izkūlos ārā. jo ne tur literatūras, ne zinātnes – pūt un palaid.

nupat atcerējos, ka lejā pagalmā stāv mašīna, kam bagāžnieks ir piestūķēts līdz malām ar grāmatām, salonā ir kaste ar grāmatām, jo šajā nedēļas nogalē esmu noņēmusies tikai ar grāmatām. bet nu varu godīgi apliecināt, ka izlasījusi neesmu neko – tikai krāmējusi, skaitījusi un grupējusi. cerams, ka nevienam tās grāmatas nevajadzēs, jo to mašīnu man tomēr vēl vajadzēs. tas ir, varbūt man ir pie kājas par literatūru un papīru, bet trillu mašīna ir trillu mašīna. šodien gan viņa izrīkojās absolūti netverami – nekādi nepārgāja uz gāzi, brauca tik ar benzīnu un viss. sapratusi, ka tā nebūs aršana un ar kaut kad laikam aprīlī pildīto benzīnu var izrādīties par maz garajam ceļam, iebraucu Varakļānu benzīntankā, kur ir īsts kapu piemineklis “Mūžīgu dusu, Padomju Latvija” (vai kaut kā tā, piemineklis uzlikts Atmodas laikā un licējs drīz esot gājis bojā, par ko babuļi vēl tagad čukstas pa kaktiem – Dīva struope, Dīva struope, syuds ar tū Latveju, a pīminekļa to itai navajadzēja – kai kopūs…). tajā benzīntankā, kur nebiju bijusi vismaz padsmit gadus, ir jāmaksā pirms pildīšanās, sūkņi ir tādās kā bruņās un benzīns maksā santīmu lētāk nekā citur. toties, kad biju veiksmīgi iepildījusi bākā padsmit litrus par absolūti astronomisku naudu, trillu mašīna jutās gana izpriecājusies un visu ceļu rāmi nobrauca ar gāzi par dažiem latiem. nu saki nu!

bet nu te tālāk vairs neko nemurgošu. te tālāk būs kaut kādas pāris nenormāli konceptuālas bildes. bez šīm te gan vēl ir tikai 2 bildes ar teļu, bet tur atkal ir problēma – bildē, kur teļam ir galva, rabarberiem nav asuma. toties bildē, kur rabarberiem ir asums, atkal teļam nav galvas. protams, tas varbūt nav tik būtiski, jo teļš tur ir un rabarberi arī tur ir. turklāt kaut ko jau var saprast – ka ārā ir zaļš un teļš ir brūns. bet nu kārtībai būs būt.

par godu brūnajam teļam, asajiem rabarberiem, odu vasarai, kā arī, protams, manai nemirstīgajai fotomākslai ar kārtējo aparātu, kam kaut kas nedarbojas, bet kam arī nav īpaša iekāriena kaut ko labot vai mainīt, ir tapis šis teksts, kam nav nekādas jēgas un satura.

kad visa dzīve stāv priekšā kā tāds kalns, vajag noplūkt mazu nieka puķīti – nu, iztiekot bez visādām alegorijām, mana publiskā dienasgrāmata nav nekāds propagandas vai smadzeņu skalošanas rīks. tā ir izklaide – tāpat vien sazin kāda suņa pēc. un reizēm vienkārši ar pupu mizām – Vasarassvētkos ziedošiem Ziemassvētku kaktusiem un olu ar 2 dzeltenumiem (ak, nabaga vista).

kaut kāds šarms jau laikam ir no tiem visiem zenītiem, lomo un sazin kādiem krāmiem. noslīcinātajiem nikoniem, apdauzītajām minoltām, salauztajiem kanoniem. galu beigās kas tad būtu, ja visi fotografētu normāli? kur tādā gadījumā ņemtu pases bildes? tad tak nebūtu nekāda asuma.

asuma gan nav šā kā tā. jo šai gadījumā objektīvs ir cietis no gravitācijas, tāpēc asums netiek regulēts normāli, jo normāli tur vairs neko – migla, migla un migla. toties ar zūmu – pievelkot tuvāk un tālāk – kaut ko var ieraudzīt. tā īsti ass jau nepaliek ne brīdi, bet nu cirkam būs būt! galu beigās, ja tas tā nebūtu, nebūtu arī šī pilnīgi bezjēdzīgā ieraksta.

priekā! lai jautra nedēļa un dzīvei netrūkst ne asuma, ne odu, ne citādu latvisku izklaižu!

te nu solītās nedēļas nogales bildes.

īsi sakot, nedēļas nogale tika nobumbulēta veiksmīgi. bet vakar ap šo laiku es jau biju nositusi kādus 30 odus un sakrāmējusi kaudzītē pie spilvena.