Par deputāta solījumu latgaliski

cymdi

Apskatījos Satversmi, Saeimas kārtības rulli un Valsts valodas likumu, kā arī LZA Terminoloģijas komisijas apstiprināto Valodniecības terminu vārdnīcu.

Kā arī noskaidroju, ka Saeimas deputāts Juris Viļums solījumu ir devis trīs reizes: pirmo – latgaliešu rakstu valodā, otro – savā izloksnē, trešo – latviešu literārajā valodā.

Valsts valoda Latvijā ir latviešu valoda, savukārt tās paveidi ir izloksnes, latviešu literārā valoda un latgaliešu rakstu valoda. Deputāta solījums ir jādod latviešu valodā, tātad to drīkst dot arī latgaliski.

Sliecos domāt, ka S. Āboltiņa, sekojot Saeimas juridiskā biroja vadītāja G. Kusiņa padomam un liekot solījumu atkārtot valsts valodā, respektīvi, līdz tas izskan latviešu literārajā valodā, ir pieļāvusi būtisku kļūdu.

Situācijā, kad solījums jau nolasīts latgaliski, pieprasīt dot deputāta solījumu vēlreiz – valsts valodā – nozīmē pretnostatīt latviešu literāro valodu latgaliešu rakstu valodai un pēdējo tādejādi atzīt par svešvalodu – tam nav pamata ne juridiski, ne politiski.

Tā kā vakar Saeimā notikušajam precedentam var būt nepatīkamas sekas un tas var radīt nevajadzīgu saspīlējumu sabiedrībā un juridiskas problēmas nākotnē, nepieciešams plašāks situācijas skaidrojums un analīze.

Tajā skaitā arī nepieciešams norādīt atšķirību starp latviešu valodas augšzemnieku dialekta latgaliskajām izloksnēm un latgaliešu rakstu valodu – vēsturiski izveidojušos otru latviešu valodas rakstu tradīciju, kam ir normēta rakstība.

Ja Saeimas deputāta solījuma teksta norunāšana latviešu valodas izloksnē vai pārnesums otrā latviešu valodas rakstu tradīcijā juridisku apsvērumu dēļ šobrīd nav spēkā, šaubu un strīdus gadījumā pēc tā nolasīšanas nepieciešams valodnieku slēdziens, vai norunātais teksts atbilst Satversmē un Saeimas kārtības rullī norādītajam tekstam.

Tā kā latgaliešu rakstu valoda ir latviešu valodas paveids un otra rakstu tradīcija, drīzāk ir cita un korekta izeja – ir nepieciešams līdztekus latviešu literārajā valodā rakstītajam dot tekstu arī latgaliešu rakstu valodā atbilstoši šobrīd spēkā esošajām Valsts Valodas centra izstrādātajām ortogrāfijas normām.

Šobrīd veidojas absurda situācija, ka deputāta solījuma teksts ir jāatkārto vairākas reizes, līdz tas tiek norunāts atbilstoši latviešu literārās valodas (vai tai skaitā pareizrunas?) normām.

Vai visi deputāti ir apguvuši pareizrunu tik labā līmenī, lai to varētu izdarīt bez citu valodu akcenta, bez savas izloksnes iezīmēm?

Un kā gan Saeimas priekšsēdētājs, ja vien nav lingvists, spēj noteikt norunātā teksta atbilstību pareizrunas normām? 🙂

Tas tā – pārdomas, ieskicējot manu viedokli. Plašāku komentāru  sagatavošu tuvākajā laikā.

Stuosts par Bonifaceju

Uorā tik solts i rībeigs laiks, ka nasagryb pat braukt ar sunim sienīs. Gruomotu tierguošonu šudiņ Preiļūs ari atcēlem, reit iz Aglyuni to gon brauksim. Ka ni gruomotys, to diskus i karūgus var tierguot i slapņumā. Aglyune i tierguot? A tī jau seņ vyss puordūts. Goreiguo komercdarbeiba. Dīvu lyudzu Viļānu bazneicā i na svātkūs, da i Dīvs atsatīc tik iz mani.

Īdvasmai dzīsme “Goreiguo komercdarbeiba” nu seņ ziņu nadavuša projekta “Kapļi” – Oseits (Blīziejs), Arņuks (Ruoviejs), Alma (Vibrāceju operators), Kojōt (pareizī Okordi), Juoņs (Menedžments).

Kapļi Goreiguo komercdarbeiba by saprge

Deļtuo ir eistais laiks pastuosteit par Bonifaceju. Jis ir mozs cuoleits, kas pīdzyma myusu sātā itymā svātdīnē. Cuoļs kai cuoļs. Tok Bonifacejs nav kai vysi cuoli – jam nav kuoju. Kuojis ir, tok juos naklausa. Atlīk tik spirinēt pa zemi ar vysu mozū augumeņu, stylbim, spuornim i kņuobi.

Nu suoku pastuosteišu par juo mamu Pūkainū Ārmu. Jei ir nu Tievanānu čulana cuoļu, malnuo vuškeņa ci Japanys zeida vysta. Perej jau trešu godu. Pavasarī periejums nasaguoja, kam nazkas izmaisēja, a julī izdūmuoja sadēt ūlys dzeda uobeļneicys stymbynā. Tai uobeļneicai dreiž byus 100 godu, jei turīs vīnā myzā, a aug i ražoj nu vysa spāka. Vacuo sorta antonovka.

No vasara

Tymā pereklī beja septenis ūlys, pīcys apaugļuotys i div zuoperis. Vīns cuoļs nūmyra ūlā, četri izaškēle i izavoduoja. Tok vīnam cuoleišam ir nalaime – jam kuojenis nasakust, paralizeitys.

Te tod ari suocās stuosts par Bonifaceju. Cuoli, kam jau seņ vajadzēja nūmiert, a kas speiteigai dzeivoj, veļās i ceļās, kuļās ar spuornenim, vuicuos ēst i dzert. Partū ka jis navar paēst nu trauka – nateik puori molai. Jis navar padzert nu trauka – nadasnīdz.

Īvuicieju jū dzert pa laseitei – ībuožu pierstu iudinī, golā lase, dalīku pi kņuoba i iudiņs īsalej jam mutē, īsasyuc. Cuoļs tik nūrej.

Šudiņ Bonifacejs jau pats giva pierstu, kab padzartu. Tod ari suoču jam vuiceit dzert pošam. Ka jau jis ir dzeivs. Dzeivs jau 5. dīnu.

Bonifacejs ir gudrs. Mudri dasašuove, ka tys, kuo navar redzēt, ir iudiņs. Seviški jam garšoj prosa. I pateik gulēt syltumā zam vystys voi iz lupatenis. Iz lupatenis tai nasleid kuojis i jis ar sovim stymbynim var aizaraust pie iedīņa voi mamys.

Kas nūtiks tuoļuok? Ka Bonifacejs dzeivuos, jis dzeivuos tik ilgi, cikom dzeivuos. Kai vysys puorejuos vystys. Bonifacejs vīnkuorši ir cytaiduoks.

A pīrakstieju na deļtuo, ka grybu līlētīs, cik mes te Mukulēs lobi (nivīns jau naticēja, ka dzeivuos, a kai tu sissi nūst tū, kas pats gryb dzeivuot – juopaleidz paēst i padzert). A deļtuo, kab kaidam itymā leitainajā dīnā pasaceitu – načeiksti. Dzeiveiba ir tevī. Veseleiba ir tevī. Agri voi vieli atsarass kaids, kas pažāluos i kas žāluos (ļūbēs). Kuo vēļ tev vajag?

Back to top