Par deputāta solījumu latgaliski

cymdi

Apskatījos Satversmi, Saeimas kārtības rulli un Valsts valodas likumu, kā arī LZA Terminoloģijas komisijas apstiprināto Valodniecības terminu vārdnīcu.

Kā arī noskaidroju, ka Saeimas deputāts Juris Viļums solījumu ir devis trīs reizes: pirmo – latgaliešu rakstu valodā, otro – savā izloksnē, trešo – latviešu literārajā valodā.

Valsts valoda Latvijā ir latviešu valoda, savukārt tās paveidi ir izloksnes, latviešu literārā valoda un latgaliešu rakstu valoda. Deputāta solījums ir jādod latviešu valodā, tātad to drīkst dot arī latgaliski.

Sliecos domāt, ka S. Āboltiņa, sekojot Saeimas juridiskā biroja vadītāja G. Kusiņa padomam un liekot solījumu atkārtot valsts valodā, respektīvi, līdz tas izskan latviešu literārajā valodā, ir pieļāvusi būtisku kļūdu.

Situācijā, kad solījums jau nolasīts latgaliski, pieprasīt dot deputāta solījumu vēlreiz – valsts valodā – nozīmē pretnostatīt latviešu literāro valodu latgaliešu rakstu valodai un pēdējo tādejādi atzīt par svešvalodu – tam nav pamata ne juridiski, ne politiski.

Tā kā vakar Saeimā notikušajam precedentam var būt nepatīkamas sekas un tas var radīt nevajadzīgu saspīlējumu sabiedrībā un juridiskas problēmas nākotnē, nepieciešams plašāks situācijas skaidrojums un analīze.

Tajā skaitā arī nepieciešams norādīt atšķirību starp latviešu valodas augšzemnieku dialekta latgaliskajām izloksnēm un latgaliešu rakstu valodu – vēsturiski izveidojušos otru latviešu valodas rakstu tradīciju, kam ir normēta rakstība.

Ja Saeimas deputāta solījuma teksta norunāšana latviešu valodas izloksnē vai pārnesums otrā latviešu valodas rakstu tradīcijā juridisku apsvērumu dēļ šobrīd nav spēkā, šaubu un strīdus gadījumā pēc tā nolasīšanas nepieciešams valodnieku slēdziens, vai norunātais teksts atbilst Satversmē un Saeimas kārtības rullī norādītajam tekstam.

Tā kā latgaliešu rakstu valoda ir latviešu valodas paveids un otra rakstu tradīcija, drīzāk ir cita un korekta izeja – ir nepieciešams līdztekus latviešu literārajā valodā rakstītajam dot tekstu arī latgaliešu rakstu valodā atbilstoši šobrīd spēkā esošajām Valsts Valodas centra izstrādātajām ortogrāfijas normām.

Šobrīd veidojas absurda situācija, ka deputāta solījuma teksts ir jāatkārto vairākas reizes, līdz tas tiek norunāts atbilstoši latviešu literārās valodas (vai tai skaitā pareizrunas?) normām.

Vai visi deputāti ir apguvuši pareizrunu tik labā līmenī, lai to varētu izdarīt bez citu valodu akcenta, bez savas izloksnes iezīmēm?

Un kā gan Saeimas priekšsēdētājs, ja vien nav lingvists, spēj noteikt norunātā teksta atbilstību pareizrunas normām? 🙂

Tas tā – pārdomas, ieskicējot manu viedokli. Plašāku komentāru  sagatavošu tuvākajā laikā.

Stuosts par Bonifaceju

Uorā tik solts i rībeigs laiks, ka nasagryb pat braukt ar sunim sienīs. Gruomotu tierguošonu šudiņ Preiļūs ari atcēlem, reit iz Aglyuni to gon brauksim. Ka ni gruomotys, to diskus i karūgus var tierguot i slapņumā. Aglyune i tierguot? A tī jau seņ vyss puordūts. Goreiguo komercdarbeiba. Dīvu lyudzu Viļānu bazneicā i na svātkūs, da i Dīvs atsatīc tik iz mani.

Īdvasmai dzīsme “Goreiguo komercdarbeiba” nu seņ ziņu nadavuša projekta “Kapļi” – Oseits (Blīziejs), Arņuks (Ruoviejs), Alma (Vibrāceju operators), Kojōt (pareizī Okordi), Juoņs (Menedžments).

Kapļi Goreiguo komercdarbeiba by saprge

Deļtuo ir eistais laiks pastuosteit par Bonifaceju. Jis ir mozs cuoleits, kas pīdzyma myusu sātā itymā svātdīnē. Cuoļs kai cuoļs. Tok Bonifacejs nav kai vysi cuoli – jam nav kuoju. Kuojis ir, tok juos naklausa. Atlīk tik spirinēt pa zemi ar vysu mozū augumeņu, stylbim, spuornim i kņuobi.

Nu suoku pastuosteišu par juo mamu Pūkainū Ārmu. Jei ir nu Tievanānu čulana cuoļu, malnuo vuškeņa ci Japanys zeida vysta. Perej jau trešu godu. Pavasarī periejums nasaguoja, kam nazkas izmaisēja, a julī izdūmuoja sadēt ūlys dzeda uobeļneicys stymbynā. Tai uobeļneicai dreiž byus 100 godu, jei turīs vīnā myzā, a aug i ražoj nu vysa spāka. Vacuo sorta antonovka.

No vasara

Tymā pereklī beja septenis ūlys, pīcys apaugļuotys i div zuoperis. Vīns cuoļs nūmyra ūlā, četri izaškēle i izavoduoja. Tok vīnam cuoleišam ir nalaime – jam kuojenis nasakust, paralizeitys.

Te tod ari suocās stuosts par Bonifaceju. Cuoli, kam jau seņ vajadzēja nūmiert, a kas speiteigai dzeivoj, veļās i ceļās, kuļās ar spuornenim, vuicuos ēst i dzert. Partū ka jis navar paēst nu trauka – nateik puori molai. Jis navar padzert nu trauka – nadasnīdz.

Īvuicieju jū dzert pa laseitei – ībuožu pierstu iudinī, golā lase, dalīku pi kņuoba i iudiņs īsalej jam mutē, īsasyuc. Cuoļs tik nūrej.

Šudiņ Bonifacejs jau pats giva pierstu, kab padzartu. Tod ari suoču jam vuiceit dzert pošam. Ka jau jis ir dzeivs. Dzeivs jau 5. dīnu.

Bonifacejs ir gudrs. Mudri dasašuove, ka tys, kuo navar redzēt, ir iudiņs. Seviški jam garšoj prosa. I pateik gulēt syltumā zam vystys voi iz lupatenis. Iz lupatenis tai nasleid kuojis i jis ar sovim stymbynim var aizaraust pie iedīņa voi mamys.

Kas nūtiks tuoļuok? Ka Bonifacejs dzeivuos, jis dzeivuos tik ilgi, cikom dzeivuos. Kai vysys puorejuos vystys. Bonifacejs vīnkuorši ir cytaiduoks.

A pīrakstieju na deļtuo, ka grybu līlētīs, cik mes te Mukulēs lobi (nivīns jau naticēja, ka dzeivuos, a kai tu sissi nūst tū, kas pats gryb dzeivuot – juopaleidz paēst i padzert). A deļtuo, kab kaidam itymā leitainajā dīnā pasaceitu – načeiksti. Dzeiveiba ir tevī. Veseleiba ir tevī. Agri voi vieli atsarass kaids, kas pažāluos i kas žāluos (ļūbēs). Kuo vēļ tev vajag?

tai goduos. nav nikuo drūsa iz pasauļa

pionera sūlejums

sūliejumi, kū asu davuse i napyldu. varbyut munā myužā eistyn nav bejs nikuo cyta kai tikai puormainis i myužeiga vajadzeiba – pīsalāguot. varbyut deļtuo ari ir pagaisuse cereiba dzeivuot taipat kai šudiņ ari reit, piec goda, diveju. nav nikuo myužeiga. vyss mainuos, kotra dīna nas jaunus viejus.

.

šudiņ sasajiemu beidzūt suokt likt Dīnys blogā Sibira stuostus. deļtuo, ka tī ir jiedzeiga platforma i var labi kartenis salikt – mudri, vīgli, puorradzamai. kai ari leidz šam vysod ir bejs sakareigs atbolsts nu redakcejis i reizem, kod tuo vajadzēja, varieju īlikt ari cytus materialus – kinu i taidā gorā.

golvonais, ka tī stuosti maņ ir – kartenis, dzīsmis, runys, kinys. tik asu slinka – nu dobys i piec aicynuojuma.

Sibira ceļš jau seņ aiz mugurys, a tam dasadūrt ir kai dasadūrt nazkaidom myrušajom zemem sevī, paraut vaļā nazkaidys rānys i puorraut ticeibu, ka vyss ir beidzīs, vyss labi, mīreigi.

tok tikai aizbraukuse iz tīni, es saprotu, cik vuoreigs vyss ir – seviški byutiskais. i kai suop, kod puortryukst, pagaist, nav.

Sibirī es sajutu, cik trausla ir myusu breiveiba. verūtīs iz tom vysom Krīvejis kartem, kur mes asam vydā: Литва, Латвия, Эстония. asam bejuši i asam – kai īpašuo zona i nikaida tī Eiropys Savīneiba, NATO. varbyut cytā kruosā kai Krīvejis Federeceja i NVS, tok ari cytā kruosā kai Vuoceja, Zvīdreja, Pūleja.

varbyut deļtuo es par Sibiri kluseju – dasadūrt Sibiram ir dasadūrt sovom bailem par sovu vaļsti. kur vyss bryuk i jiuk tai, ka ruodīs – tei ir vaļsts pošnuoveiba, i jei sev amputej vīnu lūcekli piec ūtra: izgleiteiba, kultura, medicina, ekonomika.

tok pats golvonais. Sibirī es da mīļu saprotu – cik gryuts ir bez sovys vaļsts. bez Latvejis mes jau seņ vaira nabyutu latvīši. gribim tuo atzeit voi nā.

Sibirī latvyski, latgaliski runoj tikai vacuokuo paaudze, a 20-30 godus vacī latvīši vysi ir krīvi, ka naskaita dziļuos dzeraunēs īsasprīdušus lūzerus – byuteibā naveiksminīkus rezervatā. taidi vēļ runoj latgaliski ari 15 godu vaci. i dzer.

šudiņ sasajiemu, suoču sasaraksteit ar Dīnys redaktori, kas jemās ar Tautys bolsa blogu lītom. nazkod pīduovuoja puorīt iz cytu sadali portalā, tok maņ rībās puormainis i atsacieju. nu tuo tok nasamaina nikas – es asu i es asu es poša. sauc, kai gribi, i buoz, kurā kulē gribi.

tok šudiņ sasajiemu. pat puortaisieju autora profilu nu vacuos versejis iz jaunū – kū gon mani mudynuoja izdareit laikam jau pyrms pusgoda mož voi mudruok, a vys nikai i nasagryb. nazkū sausai apsarunuojom par tehniskom lītom, kū jau var parunuot, kod nazkas juodora. tod jei pagaisa.

pa tū storpu nūjuka dators i atsamūde, pasakuore uorejais disks i atsakuore, nūleja leits i otkon puorstuoja. daguoja pīktdīnis vokors i izaruodēja, ka Dīnys to nav. tys ir, vacuos Dīnys nav jau seņ, a ituos ari vaira nav. 🙂

ka itymā trokajā vaļstī koč kas pastuovātu koč cik ilgi, es varbyut varātu nūticēt, ka vyss kai nabejs taipat byus i iz prīšku. tok myuža laikā asu pīredziejuse tikai puormainis, deļtuo par taidu abstraktu lītu kai penseju dūmoju apmāram kai liduojumu iz Mienesi (tam nabogam ari šudiņ nazkaidu kapsulu īspēre suonā).

tai i palyku iz pauzis – a kū ta niu. jau puorguoju iz blogu platformys jaunū verseju, biļdi nūmainieju (a cik cīsšonu prasēja juos atrasšona – izaruod, ka maņ gondreiž nav nivīnys ar mani…) i pat īsuoču raksteit sovu dīnrokstu. a šaļtim laiks skrīn mudruok nakai cytom dīnom. pasamaina konteksts, i vyss ir cyts.

tai jis tī niu i stuov pamasts:

viersroksts – Sibira stuosti. Aizbraukšona

teksts – Kas lieni īt, tys labi īt. Kas nav atguojs par reizis, ar tū vaira nav juosasteidz.

i kai lai nasoka jau kurū reizi dzievē – nikuo svareiga navar ni paspēt, ni nūkavēt.

cik asu dzeivuojuse, nikas nav bejs iz ilgu laiku.

pioneru sorkonī galstuki i lapnums par pīdereibu. Latvejis pioneru zylī galstuki i nasapratne, kas tys par besu i kū taidi pioneri dora. baņteitis, prīveitis i ausekleiši. parteju bukleteni i plakati iz kotra ceļa stulpa – ej pa mīsta īlu, a iz Teve verās kandidati.

ar skautim i gaidom es jau beju gudruoka, pasyutieju eļnē – kam vajag, lai jemās. tai kai mozpulka vadeituoja beja bejušuo pionīru vadeituoja, nu tūs bāgu par gobolu. rūžukrūņa puļceņā nasastuoju, partū ka tī beja nazkaidys sīvītis ar putnim, galeigi sasaspīdušys golvā. i reiz redzieju, kai vīnu puiku ar svīsšonu īsvīde bazneicā, partū ka jam beja juoīt iz autobusu, a lyugšona vēļ nabeja beigusēs.

ari vysys partejis asu pasyutiejuse pupuos. kai vieleišonys īt, tai jau gaidi – kaids ārms byus kluot i pīduovuos dabasu putru. taipat kai vysys sektys i sludynuotuojus.

vieju ir daudz, kotram sova pyusšona. vieju ir par daudz, kab vysim izalūceitu leidza.

a varbyut vīneigais, kas ir asūšs i pastuoveigs, ari esi tikai tu pats. vysa suokums i gols, sakne i apsajimšona dzeivuot pa sovam.

sibirs1

Sčastlivuo dzeraune. Juļuss Ropša Ivana dāls (1964), latgalīts. Piec sīna tolkys ar Juļusa Babra (1930) zyrgu i boltū suneiti.

.

Roksts publiceits ite i piec tam diena.lv

Pluovi i dareituoji

dzeivuklis_sludynuojums

ka reits suocās ar eisziņu nu Seiksta, to vaira nasaprūti, kurs ite ir uorpus i kurs sistemā. varbyut byutiskais nūteik tikai ar mani pošu i tam nav nikaida sakara ar kolnu guozšonu voi cytom nabyutiskom lītom.

puorskaiti seņ nasatykta cylvāka nekrologu i aizadūmoj. a varbyut vysus taipat navar satikt vīnā laikā. a varbyut jūs var satikt tekstā kod nabejs.

15. septembrī Reigā RTU byus dzejis dīnu pasuokums, kū organizej LgSC.
saucās “Tehnodzeja” i veļteits vysaidim jaunajim, kam nav mīra i kas rūkās pa zynuotni i pluovoj pa tekstim.
es to saprotu, ka nav nivīna teksta maņ pošai. klusums.
kab varātu viļkt dorbu i dorbu, i dorbu, navar atsaļaut izīt uorpus. nu vīnys pusis žāl, nu ūtrys – itai vīgļuok. dzeļža buobai mīreiguoka dzeive kai plastmasys čeburaškai.

atvalinuojumā braukšu iz Sibiri. taipat vīn. vyss da kokla.

šaļtim vysa par daudz i dzeivi juonūmauc kai līkū uodu, atsasokūt nu vysa, kas ir i kas varātu byut. partū ka taidys cereibys i īšona pa īstaiguotom slīdem gols golā nadūd nikuo loba – nikod jau nabyus tai, kai dūmuots. a bez īdūmu i sapynu pīsapiļdeišonys vyss na tai. i vysa žāl, kas nanūteik. varbyut dzeja taišni i ir par tū, kas nanūteik.

atsaceišona ir jauna sapyna suokums. nazkaids aktivs sūļs. kai puorbraukšona dzeivuot iz cytu vītu, ustobys i smedziņu sakuortuošona. kai nullis punkts.

es taišni itaidā aspektā dūmoju par emigraceju sev apleik – vīns aizbrauc iz dzerauni i nūsašpļaun par dzeivi sistemā, cyts aizalaiž iz uorzemem i suoc nu nullis kai puordevieja. cyts vaira naskaita avīžu, nasaver teļvīzera i nasaklausa radejis. es nazynu, kurs ir vaira prūm.

jem sovu akmini i veļ, saceitu Kamī. apsazynoj sovus rūbežus i esi.

emigraceja ir drusku pošnuoveiba. bejušuo i asūšuo izdziesšona. kai delete tausteņš digitalūs biļžu albumā, kuru navari vērtīs myužeigi i kurs ciparu formatā globoj tikai nazkaidus gaismys nūspīdumus.

i kas zyna, iz kuo pasauļs turīs – iz pasauļa pluovu, kas napīsatur nikur ni ar piersta golu i myužeigi ceļā, voi iz dareituoju, kas veļ i veļ sovu akmini kolnā viersā, kab vīnu šaļti nūsastuotu i vārtūs, kai jis rypoj zemē – budžeta deficits, bezdorbs, finanšu krīze, inovaceju tryukums, vaira navar pa vacam. a apleik taidi dabasi. tuo deļ vīn vārts otkon kuopt kolnā ar vysu akmini.

lai voi kai. ir tik puors lītu, kū maņ navar atjimt nivīns, cikom es poša nadūdu. cereiba, speiteiba i radeituoja gors.

publiceits diena.lv

Kolnā kuopt

lugs

Leits vīnu nakti sytuos pa jumtu, navarieju aizmigt. Nazkaids itys laiks taids. Dzeivis i vysa par daudz.

Atsavadeit nu jauneibys draugu ir kai atsavadeit nu sovys jauneibys. Varbyut deļtuo cylvāki palīk vaci, ka jūs draugi aizbrauc iz Īreju i ASV, apsaprecej, apsabārnoj i aizīt sovā dzeivē, apsakraun ar dorbim i pagaist īšonuos i skrīšonuos, a gols golā nūmierst.

Iz Īreju vysim na braukt. Kaidam jau juopalīk i sātā i juodasaver, kab vyss byutu kuorteibā. A ar tū kuorteibu kai jau kod saīt – cytureiz gūvs salīn banku sektorā, cytureiz cyuku i teļu putra izskrīn iz presis i medeju, cytureiz otkon īt mīgs i nikuo nasagryb, a duorzā saaug ekonomiskuos nazuolis i nūād vysu runkuļu, buļbu, batviņu i būrkuonu spāku. Vot tev i krīze, vot i nalaime.

Dorbūs ar vysu myužu napagaissi. Bārni izaug. Vuots sadzeist. Nazkod tuos sovys dzeivis ir par daudz i gribīs ar vysim. Pasēdēt kai nazkod. Padzīduot, parunuot.

Iz smiļkšu kaļneņu voi krematoreju aizīsim vysi. Ak jau tī i sasatiksim. Varbyut vīneigajā vītā piec teikla onlaina i socialajim portalim byusim vīnā vītā vysi reizē. Vysi pasauļa pluovi i pagaisušī.

Vysu myužu cylvāks īpazeist cytus cylvākus, kab jūs otkon pagaisynuotu. Nikod vysi muni draugi nabyus vīnā vītā i laikā – cyts uorzemēs, cyts slimneicā, cyts dzeraunē, cyts komandiejumā, cyts jau mirs nazcik godu i vysleidza nazkuo tryukst. Vysi kūpā mes asam vīneigi socialajūs portalūs i myužeigajā dzeivē.

Vīnai paaudzei beja Brežneva bēris ar dūbē īkrytušu grobu i vokora ziņuos izgrīztim vuornu kiercīnim, cytai Diānys bēris ar luoceišim, balonim i sveceitem, trešai Juoņa Puovula bēris, a niu Džeksons nūmyra – jū apglobuoja onlainā i TV.
Kotrai paaudzei sovs TV šovs.

Nazkod, kod mane vēļ nabeja, kod es vēļ cacuojūs ar luočim iz greidys, baba ar sovom muosom runuoja par myrušajim. Juos zynuoja, ka bārns nikuo nasaprūt, partū ka varbyut nikuo tolkova vēļ narunoj.

Nu tuo laika manī ir mīrs. Nu tuos vacūs sīvīšu runuošonys, kur juos vysys kūpā gatavējēs smiertei i mīrynuoja cyta cytu. Voi varbyut vīnkuorši taipat sprīde i runuoja par sovu tyvūs cylvāku aizīšonu, saleidzynuoja sovys sajiutys, īguoduoja jūs

Dvēsele kai migleņa atsalaiž atsavadeit. Juos jiut tik suni, kas nūsagloboj butkā i kluseņom rej kai pa mīgam sapynā. Dūmuot, kai svešu. Dūmuot, kū ta sovu i taidu, kas vaira navar kaitēt i ir atgoujs tik apsavārtu.

Tai tūreiz, kod nūmyra tuos sātys muote. Jau vokors metēs, saule laidēs iz rīteišonu, taida kai dzaltona gaisma guoja puori i piec leita vyss pasauļs speidēja. Te pieški aizarēja suņs, tok na kai iz svešu. Kai īraudziejs kū ta i kai naradzādams. I tai Ane, Gele, Vere voi Paulina pasavēre pa lūgu, a tī duorzā kai migleņa puorīt. Kai ocu muoņs voi zam rauduošonys. I naticēja, i nadūmuoja, tok jau dreiži atnese ziņu – vinis sātys muote taišni tymā dīnā pret saulis rīteišonu nūmyruse. Ak jau puorstaiguoja sovu dzerauni, atsavadēja. I kai lai natic, kai nadūmoj. Dzeiva byudama tok jei ļūbēja zam vokora atīt gostūs i, taipat stuovādama ustobys prīškā, puorrunuot sovys dzelys.

Juos runuoja par smierti. Kai smierts atīt i atsasāst gultys golā i gaida, cikom tyvī atsavadēs nu aizguojieja. Kai taidā reizē juoattaisa lūgu vaļā, kab dvēsele ilgi nasasystu pa mīsu, namūceitu seve i cylvāka. Kab jei breivai aizītu dabasūs, kur jei i vīta, na poša vuorgtu i cytu vuordzynuotu – i tuo cylvāka, i palicieju, kam jis juokūp, ka palīk iz gultys itai nalaikā.

Juos runuoja i bīdynuoja cyta cytu – rauduot navajag, klīgt na tik. Ir juoļaun dvēselei aizīt mīreigai, kab jai nabyutu žāl palicieju i jei nasašvuorbuotu, nasabāduotu, napalyktu iz vītys jūs deļ. Dvēseli juopalaiž īt juos ceļu, kod daguojs juos laiks. Izarauduos piec tam, kod jei byus paceļu. Kod pošam sovys bādys byus bādojamys.

Varbyut tī i vysa atbiļde. Napajem ūtra par īluopa sovai dzeivei. Nagaidi, ka ūtrys dzeivuos tovā vītā i byus tovu nanūtykušūs sapynu eistynuojums. Bārnim sova dzeive, vacajim sova. Bārnim juobyut pošim, na sova tāva ar muoti naizadavušuos dzeivis īluopam. Maņ sova dzeive i tev. Kotram pošam sova atbiļdeiba pret sevi i cytim, na cytim pret tevi.

Dūd, Dīveni ūtram dūti, na nu ūtra meilai lyugti. Na tikai montu, bagateibu, naudu, koč i tys nu svora. Lobuok dūt ūtram, na dzeivuot iz kredita. Tok dreižuok dūt ūtram sovu dvēselis, sirds, gudreibys, vysys byušonys bagateibys, na gruobuotīs pa pasauli piec sveša monta i gudreibys.

Dūts deviejam atsadūd. Na jiemiejam. Partū ka lītys, idejis, vuordi i cylvāki atsagrīž, ka jī ir palaisti mīreigi aizīt, na piec jūs dzonojās kai ar maisu systs.

Apmāram tai. Taida maņ beja jutūne, kod tymā bezmīga naktī pasmūdu nu leita sisšonuos pa jumtu i iudiņa šveiksteišonys aiz lūga i īsuoču ituo dīnroksta (ci naktsroksta) malnrokstu i rokstūs raudzieju pasaceit, kas es asu, kai ir ar mani i kū es šeilaiks dūmoju. Tai maņ laikam šudiņ beja juopīroksta da gola i juopublicej.

Mīrā ar sevi i nūtīkūšū. Kab mane byutu vaira kai pasauļa i kab na pasauļs leistu munā dvēselē i gruobuotūs nateirom rūkom, a es poša byutu es poša.

Dīnroksts nu diena.lv

beidzūt aizeju nu lv.lv

īspiejams, nu medeju dīnrokstu palīku tik pi Dīnys. koč jau lobu laiku narokstu i tī, tai pa ratam tik. vakar naktī suoču vīnu rokstu i pamešu kai malnrokstu. lai nūsastuov. varbyut izdziesšu. kod sirds ir par daudz pylna, ir juopaklusej i nazkas juopatur sevī.

cikom tei Dīna vēļ kust i ari piec šuma ar puordūšonom vyss daudz moz pa vacam. partū ka maņ pateik attīksme. teiri subjektivi. kai cylvākam. patikšonys leiminī. tys ir, sadarbeiba i cīns pret mani i munim tekstim. ari nu auditorejis pusis. vysmoz da šuo. 🙂

pareizuok sokūt, maņ vīnkuorši daudz vīgļuok rokstuos latgaliski – breivuok, patīsuok. latgaliski es asu es poša. ir nūsaveics tim, kas muok, gryb, spiej tuo puorskaiteit. latvyski es maloju i atkuortoju cytu tekstus. latgaliski skaņ nu mane pošys, munys bierneibys i tim dziļumim, kur vari atsazeit sev byut vuojs, nadrūss, nalaimeigs, tok reizē ari styprys, prīceigs. latgaliski es asu duorgakmiņs, kas var guozt kolnus. cytuos volūduos es eju ar cytu īdūtim skrybynim, kūka kuojom.

nu lvlv asu prūm. es tai šudiņ izdūmuoju pyrms pādejuo roksta, kū pat napuorpubliceju ite. tai šudiņ saprotu i piec juo.

reiz tam beja juonūteik. navar vysu laiku īt pret kolnu, dzeivuot dzeivi pret spolvu.

kod esi izsmalts i tukšs, nav juorunoj. tuksneša nikod napīlīsi, ka zam zemis nav olūta. nav kuo juot sovu i cytu ļaužu laika i nervu. nav kuo komuot seve, redaktoru, korektoru. tys nav jūs honoraru vārts. breiveiba vysod moksoj vaira.

ilgi tai rokstūt, nav prīcys, azarta, spāka. tys ir, nav pamata byut radeituojam – pasaceļt. partū ka raksteišona ir pasaceļšona. nazkas vaira kai vīnkuorši byut. rokstu to es tikai tuos vīnys šaļts deļ – pasaceļšonys, paceļšonys. kod dasadur dabasi voi kas i pošai breinums, nu kurīnis tyss vyss munu pierstu golūs i monitorā.

raksteišona bez pasaceļšonys ir cepšona i haltura. ni maņ tuo vajag, ni cytim. tod nav tolka cept – tekstu jau tai pasaulī ir vaira kai saprasšonys.

nav jau ari baiguos interesis nu redakcejis – sakuortuot koč voi tehniskuos lītys: piedenis, atstarpis, linkus i t.t., kas patīseiba ir svareigi. navar pasaceļt, ka dūmoj pret voi ka kuojis sasapyn kasdīnys seikumūs. pa laikam tik taida paniska gruobšona i gluobšona, kab napagaisynuotu autora. tok nu tuo jau autoram napalīk vīnkuoršuok. aiz pīnuokuma apzinis ari ilgi napabyusi.

bez pasaceļšonys nav ari talanta. ir nūtics tys, kū apsazynuoju jau febralī voi martā, kod suocēs juošonuos ar cenzuru i korekturu – pošcenzura. niu asu bez spuornu. tys cīši labi ir radzams pādejūs (pavasara, vosorys) lvlv dīnrokstūs. pi tam poša labi apsazynoju, ka roksti ir capti ar cepšonu – frankenšteini. pīnuokuma piec. partū beja smīkleigi komentarūs puorskaitēt, ka anonimai aizstuovu sovus rokstus. naaizstuovu vys. 🙂 partū ka zam sovu rokstu pasarokstu kai es: autore voi saprge. 🙂

sovā ziņā aplauzīņs – tū auditoreju es tai ari naatkūžu. tikai tū, ka jei ir cytaida. i kai lai roksta nakurīnē, kosmosam.

breiveibu navar nūpierkt par naudu. radeituoju tože. maņ vysod ir tīseibys izīt nu ustobys. es pīdaru tikai sev.
a naktineica lai ir i palīk kai pamats. vīta, kur sakopēt i salikt vysu.

partū ka skaiteituojs atrass, ka meklēs. i varbyut ir lobuok, ka  skaiteituojs pats atrūn, ni jam tys teksts buožās viersā  gruomotvežu, juristu i īriedņu portalā uorpus konteksta. 🙂

take it easy.

tei ir tikai jauna īspieja. energeju veļtēt svareigajam, na ceiņai ar nabyutiskuo patmalem.

varbyut koč kod es tī vēļ koč kū publiceišu. varbyut koč kod byus sokoms kas byutisks i lobs. da tuo tei byutu tikai pļurksteišona. a kam juos vajag.

nu, tai apmāram. nikuo personeiga pret kaidu cytu. lāmums pošai seve lobā. mane nav tik daudz, cik ruodīs, deļtuo izdūmuoju dzeivuot taupeiguok. krīze ci megabāda tok. 🙂

paļdis lvlv redakcejai par pīduovuotū īspieju. bez tuo es nabyutu radiejuse vairuokus sakareigus rokstus, par kū asu lapna i šudiņ i kas, es ceru, beja interesni, nūdereigi i cytim. 🙂 reizem ir juopaklausa, kod soka i pīrunoj. reizem vajag sovys golvys, kab atsasaceitu.

a ite apvaicuošona // aptauja

[polldaddy poll=1768114]

Vajadzīgi cilvēki // Нужны люди

Redz, kā sanāk. Šodien stāvēju ielas malā un gaidīju zaļo gaismu, uz luksofora staba ieraudzīju pa pusei nodriskātu uzlīmi. Būtu es gājusi mazliet ātrāk, neko nebūtu ieraudzījusi. Būtu es skatījusies citur, neko neredzētu. Bet es tur biju un redzēju – no uzlīmes palicis tikai uzraksts “vajadzīgi cilvēki нужны люди”. Redzēju un domāju. Domāju un rakstu.

Zinu jau, zinu – tur vajadzēja būt šādam tekstam: “DARBS Steidzami vajadzīgi cilvēki РАБОТА Срочно нужны люди”.
Zinu. Uzlīme sola darbu, laimes oāzi krīzes un dzīves sistajiem. Kas nestrādā, tam nebūs ēst.
Kādam gan vajadzētu būt darbam, ja to ir jāreklamē laikā, kad nav darba. Vai varbūt tie ir pirms vēlēšanām solītie cik tur tūkstoši darba vietu. Piesakies un saņem pēc vēlēšanām. Pirmajiem 10 tūkstošiem alga zem iztikas minimuma un netiks aplikta ar nodokļiem.
Vai varbūt darbs ir jaunu uzlīmju lipināšana. Līdzīgi kā Krievijā, kur nereti starp daudzajiem privātsludinājumiem, ar ko aplipināti visi stabi, virsmas un kastes, parādās sludinājums “Steidzami vajadzīgi sludinājumu līmētāji” – apburtais loks ir sācies: vieniem kaut ko vajag, otri piedāvā lipināt, trešie lipina, ceturtie lasa, bet pa to laiku otrie meklē trešos, kas lipinās.

Zinu, bet varu tikai apbrīnot neatlaidību. Kas būtu Rīgas ielas bez zīmītēm “Steidzami novājēt”, “Похудеть на лето” un tādā garā bezgalīgi. Neskaitot piedāvājumus studēt Bībeli, pārdot vai īrēt dzīvokli. Atrastie un pazudušie kaķīši, sunīši un cilvēki.
Laikam taču šīm lapiņām ir arī mērķauditorija. Iet, iet pa ielu un pēkšņi izdomā, piemēram, īrēt dzīvokli. Vai novājēt. Vai sākt strādāt.

Bet es tomēr par tiem cilvēkiem. Pareizāk sakot, par vajadzīgajiem cilvēkiem.

Vieni vajadzīgie cilvēki ir tie, ko ir jāredz. Ja neredzi, kurš ir vajadzīgais cilvēks, dzīvē tālu netiksi. Vai varbūt pat tiksi, jo kādam citam būsi vajadzīgs, bet tomēr ne tik ātri. Un dabūsi arī pa galvu, ja kādā brīdī nebūsi vajadzīgs.
Vajadzīgie cilvēki pārvietojas svarīgi. Parasti viņiem rokās ir žvadzoša atslēgu bunte un telefons. Viņš te tikai tā izskrējis, jo vajadzēja. Bet vispār runājiet ātri.
Vajadzīgo cilvēku laiks ir dārgs. Viņi var nolikt mašīnas uz gājēju pārejas, autobusa pieturās un pretī vārtiem – viņiem ir jāpiedod, jo viņi ir vajadzīgi.
Viņi nekad neatzvana. Numuru telefonā nesaglabā. Ja tev vajag, tu arī meklē.
Lai ieraudzītu vajadzīgos cilvēkus, brilles nevajag. Viņus var ieraudzīt tāpat, ja ir smalka oža uz tādām lietām. Vai arī – ja ir tik akls un viņus neredz, uzkāpj viņiem uz varžacīm, tad pats vainīgs un dabū pa kaklu.
Pa kaklu jau dabū šā kā tā, bet, ja zina, ka sitējs ir vajadzīgais cilvēks, neko nesaka un varbūt pat tiek pie bļodas. Ja nezina, neredz un nejūt… nu, tad vienkārši kuļas, kā māk.

Tad vēl ir tādi vajadzīgie cilvēki, kas reizēm noder. Tie, ko vēlams turēt sev tuvumā. Tādas kā lāga dvēseles, bezmaksas psihoterapeiti, santehniķi un tādā garā. Cilvēki, kam var piezvanīt gandrīz jebkurā diennakts stundā.
Pirms pāris gadiem ieklīdu kaut kādā jocīgā kaut kāda jocīga soma vai krieva lekcijā par draudzību. Soms bija atbraucis uz Sanktpēterburgu vai varbūt krievs bija atgriezies no Somijas un stāstīja krievu studentiem (un tādiem nejaušiem universitātē iebridējiem kā man), kas ir draudzība.
Neko vairs neatceros. Lekcija bija diezgan baisa, un ārā spīdēja saule, lai arī nesen bija lijis lietus. Nez kāpēc ļoti labi atceros nevis auditoriju, bet laika apstākļus un tādu kā applūdušo pagrabu smaku gaisā, bet varbūt tā bija smaka no Ņevas un kanāliem. Vakara sauli slīpiem stariem un peļķi fakultātes durvju priekšā, kam bija jākāpj pāri pa izļurkātiem dēļiem, kas zem soļiem cilājās un plakšķēja netīri duļķainā ūdenī.
Tomēr lekcijas galvenā tēze mani mulsināja visvairāk. Proti, somi draudzējas tāpēc, ka ir patīkami būt kopā ar cilvēkiem, iedzert kopā alu un palamāt valdību, bet krievi draudzējas tāpēc, ka vajag ļoti daudz paziņu, kuru vidū vajadzības gadījumā atrast atbalstu – paziņas autoinspekcijā, galdniecībā, poliklīnikā, universālveikalā vai paziņu paziņas, kas strādā autoinspekcijā, galdniecībā, poliklīnikā, universālveikalā un vajadzības gadījumā var palīdzēt kulties pa dzīvi.
Tas ir, somi no saviem draugiem pat negaida, ka kāds no viņiem varētu palīdzēt pielikt izlietni, savukārt krievi neredz vajadzību draudzēties ar tādiem, kas nemāk ne pielikt izlietni, ne pieinstalēt printeri.
Nevarēju saprast, vai esmu soms vai krievs. Secināju, ka laikam soms, jo svarīgāk par izlietni vai printeri, ko galu galā var pielikt arī par naudu, ir savējie, ar ko var papļāpāt par dzīvi un sasodītajām izlietnēm un printeriem.
Bet kas zina. Varbūt tomēr ir labi, ja ir liels paziņu pulks – tāds kā atbalsta tīkls, kurā ir policisti, ugunsdzēsēji, ārsti, skolotāji, datoristi, reklāmisti utt.
Vieglāk izdzīvot, ja neesi viens. Ja ir draugs, ar ko parunāties, paburkšķet un pasmieties par dzīvi. Vai draugs, kas zina, kā restartēt datoru, dzīvi un visu pārējo padarīšanu.
Vai vismaz tvitera konts, kurā iemest ziņu un cerēt, ka kāds paķers un atbildēs, varbūt pat palīdzēs. Starp citu, tviterī esmu tikusi pie paziņām, haltūrām, padomiem. Pat nostopējusi mašīnu un dabūjusi kaķi. Tas ir, kaķi es tomēr nedabūju, jo atteicos.
Vajadzīgie cilvēki mētājas visās malās. Spēj tikai nodibināt draudzīgas attiecības. Sevišķi bada laikos noder katrs, kam ir labi padomi, sakari, idejas vai vismaz govs un jautrs prāts uzmundrināt citus.

Vai valstij vajadzīgi cilvēki? Mazi, veci, jauni, stipri, slimi, veseli, noguruši, nelaimīgi, dzīvespriecīgi, nīgri, kašķīgi, laimīgi, azartiski?
Vajadzīgi nodokļu maksātāji. Lai vieni uzturētu otrus, otrie trešos un trešie pirmos. Lai slimajiem ir zāles, mazajiem skola un vecajiem pensija.
Vajadzīgi jaunie un stiprie – viņi ir sistēmas dzinējs, riteņi, korpuss un spēks.
Vajadzīgi vecie, slimie un nogurušie – viņi reiz bija, viņi varētu būt, ja atpūstos, ja viņiem paietu pretī.
Vajadzīgi mazie – viņi būs. Droši vien, ka būs. Ja neaizbrauks līdzi mammai un tētim uz ārzemēm vai vispār piedzims.

Patiesībā es nezinu, vai cilvēki ir vajadzīgi. Tas šajā laikā ir visbriesmīgākais.
Briesmīgāk par to, ka nav naudas, ir neziņa, ko darīt ar naudu. Briesmīgāk par valsts zaudējumu ir nemācēšana dzīvot savā valstī.
Šajā bloga ierakstā es šā kā tā ne pie kāda gala netiku: cilvēki ir vajadzīgi, cilvēki nav vajadzīgi. Ir vajadzīgi, jo ir vajadzīgi. Nav vajadzīgi, jo nav vajadzīgi.

Bet nobeigumā es vienalga gribu pastāstīt par sunīti Tobīti, kam ir 11 gadu, no tiem pēdējos 3 viņš ir nodzīvojis dzīvnieku pansijā “Ulubele”.
Izlasīju rakstu un komentārus mazā cilvēka ziņu aģentūrā tribine.lv, un man palika tā jocīgi.
Suns ir slims, viņam ir audzējs. Tomēr cilvēki nevēlas viņu iemidzināt, jo “Tobīša actiņās liesmo īsts dzīvotgribas ugunskurs, kuru mēs šobrīd neuzdrošināmies nodzēst”, un aicina ziedot naudu suņa pārtikai un medikamentiem.
Kas varētu būt bezjēdzīgāk kā ziedot veca un uz nāvi slima suņa barošanai un ārstēšanai, ja, kā šovakar lasu, piemēram, diena.lv, ir nolemts: par 10% tiks samazinātas visas vecuma un izdienas pensijas, vecāku pabalsti, par 20% algas valsts finansēto iestāžu darbiniekiem, par 70% pensijas strādājošajiem pensionāriem utt.
Lasīju komentārus par sunīti Tobīti un brīnījos. Katram taču ir izvēle – ziedot vai neziedot. Ziedot vecam sunim vai bērnu slimnīcai, patversmei vai radio.
Arī man laukos ir divi veci suņi. Ripsis, kas ir pirkts laikam vēl par krievu rubļiem – ne tāds redz, ne dzird, bet asti luncina, ja saož. Maksis, kas atnāca pats, jo kaut kur bija jāiet – pēc sašaušanas un operācijas palicis pavisam stīvs, bet priecīgs un laimīgs, īsts suņa prieks, slapjais purns un astes vēzeklis.

Bet varbūt runa nav par vecu un slimu suni.
Lasot “(..) uzskatu, ka tuvu pie nāves gultas esošiem penžām labāk piedāvāt vieglu un ātru nāvi, nevis “dzīvot uz bezbožna dārgām zālēm vai pie sistēmām” un galus atdot mēnesi vai divus vēlāk, ja to vietā var glābt strādātspējīgus cilvēkus” vai ” (..) jaunus cilvēkus vai dzīvniekus, kas var būt noderīgi darbam (ja vien tie nav nelabojami garīgi slimi, kāpēc no viņiem jēgas nekad un nekādas nebūs, tikai maksāsim nodokļus, lai tie turpina siekaloties un tupi smaidīt), nevajadzētu glābt”, es lasu par nevajadzīgo cilvēku: veco, slimo, aklo, nederīgo eitanāziju.

Tātad ir vajadzīgie cilvēki un nevajadzīgie. Vajadzīgie strādā, maksā nodokļus un uztur valsti. Nevajadzīgajiem atņem slimnīcas, kompensējamos medikamentus un ļauj klusiņām nomirt.
Tikai vai lēmumu par tiem, kas nav vajadzīgi, var pieņemt tie, kas šobrīd ir vajadzīgi. Vai varbūt šobrīd vajadzīgie var lemt tikai katrs par savu nākotni, kad paši kļūs lieki, slimi, veci un nevajadzīgi.

______________________________________________________________

Raksts tika sagatavots publicēšanai lv.lv blogā, bet netiek tur publicēts, jo es, autore, pati to vairs nevar izdarīt. Tas ir, kaut kāda reforma, kaut kas izlabots, beidzot viss notiek glīti un sprauni, bet tiesību mazāk.

Gan jau rīt kāds atnāks uz darbu un publicēs. Labi, ka šis nav piektdienas vakars, jo tad manis cepto rakstu publicētu tikai pirmdien – sak, nedēļa uz priekšu vai atpakaļ.

Tā nu sanāk – labāk atpakaļ nekā uz priekšu. Jo tas ir solis atpakaļ – interneta medijā pazaudēt ātrumu un tiešamību. Ieslēdzot cenzūras iespējas. Vai manā gadījumā pašcenzūru, jo nemāku rakstīt kādam, kas lems – der vai nē. Tas pārāk atgādina sacerējumus skolā – atzīmes dēļ bīdelēt miltus atbilstoši tā brīža učenes gaumei (cenšoties uzminēt, kas ir topā, un pielāgoties) un cept noteiktu vārdu skaitu, kas atbilst kaut kādiem debiliem skolēna prasmju normatīviem.

Kam vara, tam vara. Kam portāls, tam atslēgas. Ja ne čakarēties ar korektūru un cept mistiskus “uzlabojumus”, tad vismaz liegt iespēju publicēt pašam. Pēc 2 pamanītām teksta “uzlabošanām” un konfliktiem to sakarā tiku pie personas apraksta labojuma un pašas iekļautas piezīmes : “Teksti publicēti autores redakcijā” un jau uzelpoju. Manuprāt, tikai loģiski – autora tiesības uz savu tekstu un katru tā burtu un kļūdu. Ja grib labot, jāsaskaņo. Jo sevišķi, ja tas ir blogs. Lai gan  par blogiem viņi to vairs nesauc. Arī labi.

Pēc korektūras atcelšanas jau nopriecājos, ka beidzot tas būs mans teksts un pēc tam nebūs jātērē laiks pārlasot, vai atkal nav ielaboti kādi pārcentīgas korektores brīnumi, viņai krīzes laikā tak jau cenšoties pierādīt savu neaizvietojamību un acīgumu. Tomēr nē. Atkal jauni brīnumi – tagad var saglabāt tikai kā melnrakstu, publicē laikam taču cits.

Nu vai zin… Sanāk, ka a priori tieku atzīta par neuzticamu personu, kas nejēdz savirknēt vārdus tā, lai puspasauli nesarīdītu pret citu puspasauli, nesaceltu dzimtu un rasu naidu un vismaz indīgu burkšķēšanu komentāros, ja ne revolūciju. Ja jau vairs nevar uzticēties un pirms publicēšanas jāpārbauda.

Labi, ka pamanīju pēc šitā sviesta (eksperta viedokļa) uzrakstīšanas. Jau tā bija grūti atbrīvoties un rakstīt. Pareizāk sakot, tas tā arī nenotika un cepu kā skolas sacerējumu – ciest nevaru sacerējumus. Tagad tikai nīgrums.

Gan jau taisnība vien ir – viņi mani uzaicināja, viņi dod darbu, viņi arī čakarē. Bet es nemāku pielāgoties un eksistēt. Sak, kaut kādi skolas gadu kompleksi – ja tev neuzticas, tāpēc riebsi vēl vairāk. Vai notīsies no spēles laukuma.

Nudien, laikam esmu kaut kāds lielceļa bandīts vai valodas mauka, kas sagraus lv.lv labo slavu lupatās. 🙁

________________________________________________________

13. jūnijā pieleca lv.lv gļuks

baidoties, ka teksts rakstot pazudīs, nospiedu “saglabāt melnrakstu”.
tad nu tagad arī stāv melnraksts – bez iespējas publicēt. tas ir, kā melnrakstu tekstu var tikai bezgalīgi labot, bet iespējas publicēt nav.
tas ir, ja grib publicēt, nedrīkst saglabāt.

ērmu bars… citējot sevi: “datorpuišu līkās rociņas”. 😀

netaisos iespringt. ja kāds no redakcijas pamanīs, lai publicē. ja ne, lai stāv.

Puorlaiceigi

kopiKai tī ni beja voi byus, tok beja i byus. Tys īdvasmoj. Cereiba duraku mīrynuojums, a gudrī jau seņ ir nūguojuši nu pruota voi myruši. Cereibys ir myusu buferi, kab mes par daudz stypri nasasasystu ar dzeivi.

Kod rakstieju itū, atguoduoju Viļānu slimneicys pogolmu. Nazynu deļkuo. Laikam smadzinis ni tai sasaslēdze.

Asvaļteits pogolms, dzeiveibys kūki, beņčeits. A iz beņčeiša sēd veceits zyli streipainā flaneļa kitelī i verās, kai aug zuole. A es siežu mašynā, nazkuo gaidu i verūs, kai veceits nagaida nikuo. Jis tikai sēd i cer tikt vasals. Reizem nav juodora nikas – tikai juosēd i juogaida.Vyss apsastuoj, a laiks kreit kai leita lasis iudinī opolim riņčim.

Nikas nav tik svareigs, kab navarātu byut nasvareigs. Nav vaira ni slimneicys, ni ak jau veceiša. Slimneicā ak jau sēd sorgs i sorgoj naseņ izremoņteituos palatys, par kurom maņ koč pusgodu, tok beja lapnums – Viļānūs otkon kai pi cylvāku. Cik moksoj sorga olga, cik medmuosys – taupeišonai ir vysaidi veidi. Taida sajiuta, ka Latveja niu apklust, sastyngst, apsaraun, aprymst, īsakapsulej i sasaraun komulī kai ezs. Voi varbyut tikai vardive, kas cer, ka juos naīraudzēs.

Otkon leist leits. Otkon vosora kai baile, solts i rībeigs. I pa kuru laiku paīt dzeive – eisa kai Latvejis vosora: te uobeļneicys vēļ zīdēja, te jau aizamatuši uobeleiši, te statieji buļbys, te jau juorevej.

Verīs i breinojīs, kai paīt laiks. Kai vyss īt iz prīšku, a muna laika palīk vys mozuok i mozuok.

Lai voi kai, ir lītys, kas napuorīt. Cikom dzeivs, ir tik daudz vysa kuo, kas vēļ var nūtikt.

Tai vot i īsadūmuoju, i pīrakstieju. Atguoduojuse par itū karteņu.

Publiceits Dīnā, klausūtīs, kai aiz lūga leist leits.

Nikuo svareiga

pinineVieleišonys cauri, apleik klusums – kai i sacieju: apkluss profili draugūs, tviterī i blogūs īsastuos mīrs. Kaids vēļ pasaceis paļdis bolsuotuojim, kaids palyzguos rānys voi paškurynuos spolvys. Var gulēt mīreigi tuoļuok.

Viļānūs ari mīreigi. Vīns it kai apsazadzs bolsus, cyti laimeigi, ka nav nūgiuti. Ari itūgod vieleišonu kandidati sasatyka munā sātā – gon ni kuknē, a pogolmā. Breineigi dzeivuot mozā nūvodā ar septeņom partejom. Sūliejumu šovs i jimšonuos ni nazkur TV, a pi suņa butkys – jis rej, kandidati sūlej. 🙂

Viļānūs kai vysur. Voi ta nazoga voi nazags. Tu nazogtu? Naviltuotu?

Tūmār asu dzeiva. Mežā koza izlēce iz ceļa, napaspieju i suokt bremzēt. Až taida sajiuta, ka ar mašynys purnu dasadyuru juos spolvai. Nazkura sekuņdis daļa, vyss cauri. Juodzeivoj tuoļuok. Tik taida kai skafandra sajiuta – ka ir kaids, kas sorgoj. Namuoku tuo izstuosteit, tok jau nūtikšonys šaļtī zynuoju, ka nikuo nabyus, partū ka nikam nav juobyut. Ka tys ir tikai taipat, ka itūreiz nikuo, ka nikas nasabeidz.

Svātdīņ vokorā atsagrīžu Latvejā, iz rūbeža gara rynda. Nazkai narealai – tik vīgli ir izbraukt iz puors dīnu, iz nedeļgola uorā. Tepat sābrūs, apsavērt i mudri atpakaļ. A rynda kai baile. Latvejis pusē, prūtams. Vīgluos mašynys stuov i gaida. Stuņdi voi vaira.

Beju tykuse uorā nu Boltkrīvejis, a Latvejā mane nalaide. Stuovieju i nazkai morkotnai ap dūšu. Voi Latvejai mane vyspuor vajag? Voi Latvejai vajag sovu cylvāku?

Stuovi asvaļteita laukuma vydā – pa kreisi statiņs, pa labi statiņs, aizmugurē sveša vaļsts, a sovejai vaļstei naesi vajadzeigs. Kai cytaiž lai saprūt – ryndā vysys mašynys ar Latvejis numerim, a iz prīšku nateik. Īt minoti, catūrkšni, stuņde jau apleik.

Izaruod, Latgolā eistyn nav elektreibys. Pareizi vysu reidzuoni i runoj, naredziejuši tuoļuok par Ūgri. Rūbežpunktā tymss i kluss, rūbežsorgs sēd iz beņča i kladeitē roksta mašynu numerus, pasis datus. Ar rūku. Kai nazyn kura godu symta pisars. Laipni lyugti realitatē. Absurdam ir daudz vysaidu veidu. Stuovieju i nazynuoju – smītīs voi rauduot.

Runuoju iz rūbeža latgaliski. Ir tikai vīna vaļsts iz pasauļa, kur es ar īriednim, deputatim, rūbežsorgim, puordeviejom, uorstim i policistim varu runuot latgaliski. Cik moz tys ir i cik patīseibā daudz.

A piečuok tei koza izlēce. I saprūti – cik patīseibā teve ir moz, cik vuoreigs i mozeņš vyss ir. Vīna šaļteņa, cikom viejs nav nūpyuts pīnejis sāklys i jei stuov – opola i bolta bumba ar boltim i vīglim kristenim.

Cik aizauguse ir Latveja – vīni kryumi i meži. Cik maņ juos vajag voi Tev. Cik gruovu es voi Tu šūvosor asam izpļuovuši, kryumu izciertuši, cik puču īstatiejuši.

Tai vot i dzeivojam. Dīnu nu dīnys.

Sasajemu šaļteņai rakstiešonys, īlyku Dīnā.

Latvijas cena

Nu jau laikam ieslēdzies pirmsvēlēšanu sprints. Kandidāts A sola tik. Pirmo reizi. Kāds sola vairāk? Kandidāts B sola vairāk. Pirmo reizi. Otro reizi. Kurš vairāk? Trešo reizi. Pārdots.

Interesanti, cik lauku slimnīcas un lauku skolas varētu eksistēt par Šlesera kampaņas naudu? Jeb ļaužu stulbumam ir citas mērvienības?

Uz katra kāpņu pakāpiena pa Šlesera avīzei. Sola nonest zvaigzni no debesīm.
Ir mazi meli, lieli meli un aģitācija.
Vai varbūt tā jau ir taisnība.
Ja kaut ko atkārto n reizes, nav iespējams tam neticēt.
A ir labs, A ir labs, A ir labs. Kolektīvā hipnoze.

Ja kaut kam ļoti tici, tas piepildīsies.
Ja kaut kam tici no visas sirds.

Vai solītāji tiešām tic, ka var to, ko sola?
Nez, cik Napoleonu ir Tvaika ielā.
Ja Napoleons klaigā TV, viņam var ticēt. Ja runā trolejbusā, viņam visi nav mājās.
Ja Napoleons kāpj tribīnē, viņam aplaudē. Ja Vanšu tilta trosēs, neiedod pat eklēru.

Esmu domājusi par līderiem un sektantiem.
Lai citi noticētu, ir jātic pašam. Harizmātiskām personībām ir vieglāk. Vēl vieglāk ir apsēstajiem, kas dzīvo paralēli un ar putām uz lūpām.
Cik bieži ticība citam robežojas ar sevis un savas patības noliegumu.

Kolektīvā pašnāvība vai varbūt tā ir Latvijas maniakālā ticība mesijām.
Es pats neko. Ko nu es.
Bet tas pa TV gan – skaisti runā. Un viņš tāds aktīvs. Sola. Un darīs. Gan jau darīs.
Nevar būt, ka visi ir slikti. Šis šoreiz noteikti būs labs.

Kad pret plakātiem un TV iestājas imunitāte, ir jāmeklē jaunos ūdeņos.
Politiķi taustās, taustās jauno mediju vidē internetā. Bet tad mauc ar copy-paste metodi blogus un klipus visos interneta medijos pēc kārtas.

Pēc cik elektrošoka devām iestājas vienaldzība.
Pēc cik smaržu paostīšanas deguns vairs nespēj neko saost.

Kam man būtu vajadzīgi politiķi, kas to vien dara kā blogo un raksta komentārus.
Kam man būtu vajadzīgi politiķi, kam par mani piekāst un kas skatās ar Lielā Tēva aci no plakātiem augstu virs manas galvas. Sak, pret tik lielu cinisma devu nevarēs pastāvēt neviens.
Kam man būtu vajadzīgi politiķi, kuru vietā internetā sēž studentiņi un falsificē īstenību. Vai kuru vietā runā PR kantori.

Ir lieli meli, mazi meli un noklusēšana.
Un interneta klačas.

Vēlēšanas Latvijā ir pārvērtušās par PR kantoru izklaidēm & sacensībām. Kurš kā un ko.
Kandidāti ir produkts, ko pārdod. Tēls, ko veido. Prece, ko iesaiņo.
Piemeklē krāsu un izpausmes. Šis ar zaļu banti, tam dzeltena.
Laikam jau visas krāsas ir aizņemtas. Ja dibinātu jaunu partiju, laikam būtu jāņem rōzā bante.

Lomu spēles.
Šie būs radikāli un par 1 tautu, šie radikāli un par citu tautu. Šie te būs par pozitīvām pārmaiņām. Šitie būs stabili un priekš stabilajiem. Tos varētu noformēt kā jaunos un progresīvos, šitie lai būtu vismaz no ulmaņlaikiem. Katram savs. Gan jau uzķersies.

Kāds tam sakars ar valsti un ar mani.

Un ko man pēc tam darīt ar tiem nopirktajiem politiķiem, ko man smuki iesaiņoja un es nopirku par 1 balsi.
Viņi taču visticamak nemāk neko citu kā vien kandidēt, blogot un solīt.
Vienkāršākais un pasīvais līmenis – iesaiņot sevi kā preci, aptīt banti un kandidēt.

Nez, ko viņi darīs pēc tam.
Kā tad viņi domā tikt ārā no Lielās Likstas. Tā reāli, nevis ar zvaigzni pierē un ar mēnesi uz krūtīm – zvaigžņu dēls, pestītājs un zirnekļcilvēks vienā personā. Saskatījies amerikāņu filmas par pasaules glābšanu.

Kas būs pēc apokalipses? Piemēram, 15. jūnijā.

Profili draugos, tviterī stāvēs klusi. Apklusīs blogu spams un komentāri. Visas interaktīvās saites un kontakti ar tautu un vēlētājiem atslābs.
Varēs aizmirst uz pāris gadiem un izdzīvot atsevišķi.
Kad aģitētāji būs prom un PR kampaņas beigušās.

Un tomēr.
Cik slimnīcas var nopirkt un uzturēt par PR kampaņu naudu?
Cik skolas varētu turpināt eksistēt?
Cik Latvijas ciemi un mazās pilsētas?

Tomēr publicēju Lv.lv