Category Archives: cyrks

kuo tik vysa naīraudzeisi iz ituo pasauļa.

ko tu, jocīgā, blandies pa pilsētu?

[youtube=http://www.youtube.com/watch?v=cX5Q5MuW4yI]

atbraucu uz brīdi inspicēt Rīgu un esmu šokā. no karstuma, no saules, no mašīnām, no ļaudīm un vienkārši tāpat. vispirms jau laikam no interneta ātruma. tāda sajūta, ka viss zib. atcerējos pat seno laiku autoskolas joku par kādu sievieti vai varbūt vīrieti, kas nevarēja gadiem nolikt tiesības, jo nevarēja pabraukt ātrāk par kādiem 20 km/h – uzreiz bļāva, ka viņai viss zib, viss zib, viss garām skrien.

vēl neesmu bijusi pie šīs valsts prātā sajukšanas simbola jeb Jāņu egles pie 3 marmora vīriešiem, 1 baltā vīrieša ar zobinu, baltās nodzeršanās telts un melnā okupācijas kluča, zinību nama un ciku caku namiem. apsolos laboties un rīt noteikti apmeklēt – teiksim, rīt ap 12:00 būtu īstais laiks ievērtēt ku-kū Ziemassvētku egli jūlija svelmē.

tagad jāiet ārā inspicēt autoservisu, optiku, banku un sazin ko, bet nespēju saņemties nekam tik kardinālam. tāpēc labāk ielikšu pāris bildes. piemēram, šo – suņu un kaķu desu. vēsture klusē – vai desa priekš kaķiem vai no kaķiem. bilde tapusi ap Jāņiem Viļānos, pieminot laikam 1995. gada škandālu par Viļānu beļašu cehu un nokautajiem suņiem. tirgoja vilcienos uz nebēdu, pat TV reklamēja. ejot no skolas, atradām sarkanu peļķīti un kājiņas. pie autoostas savukārt vēl ilgi karājās lapiņa “Pazudis balts sunītis Mio. Propala sobačka Mio belaja, pušystaja.” un kur nu vēl urbānās folklora un stāsti par katliem, kuros sautējas kollija kucēni.

suņu, kaķu desa – no suņiem un kaķiem vai priekš suņiem un kaķiem. kas zina.

pirmais Rīgas dzīves pārsteigums bija elodeja Jevdokija, kas nebija nokaltusi, stāvēdama saules pusē uz palodzes un 2 nedēļas nelieta. izskatījās gan tāda līkumā sagriezusies un zila, tomēr dzīva. otrais pārsteigums bija avokado Arnoldo, kas iestādīts laikam kvasa pudelē. viņš ne vien nebija nosprādzis, viņš bija dzīvs! un ar maigi zaļām jaunajām lapiņām.

tomēr no rīta uz balkona gaidīja vēl kas labāks – ziedēja kabači lielām dzeltenām taurēm, samtenēm jau pamatīgi pumpuri, paprika kura nosprāgusi, kura zied. un tomātam jau tāāāāds auglis! lai gan vēl vairāk izbrīnīja padsmit mazi tomātiņi, kas bija izdīguši no zemes. jo es TIEŠĀM neko nesēju, man pat sēklu nebija.

2 nedēļas nelaistīts tomāts dzīvo un uzvar. putuplasta kastē uz balkona.

bet ko nu tur liegties, dārzkopība nav nekāda mana stiprā puse. protams, es to varu darīt un varbūt tīri normāli. tāpat kā vajadzības gadījumā varu izjaukt un atkal salikt galda lampu, saskrūvēt izjukušu fotoaparātu, salikt sienu šķūnī tīri sakarīgā kaudzē (blāķī?), kraut malku vai pārstādīt mājas svētību un līdakas asti. ja ievēro zināmu loģiku, dara ar pacietību un drusku ar mīlestību (vai vismaz interesi), tad var visu: pat samaketēt kādu afišu vai izlabot smalkās atejas uzstādīšanas un lietošanas rokasgrāmatu krievu valodā. galu galā, tādā pašā veidā var uzrakstīt zinātnisku publikāciju un arī notamborēt vilnas vīrieti. nekas pārdabisks jau nav. tikai jāatzīstas, ka mana interese par lietām beidzas, kad uzzinu – es to varu. kulinārija mani interesē kā optimāls produktu izlietošanas process un paēšana, lai darītu kaut ko citu. rokdarbi, protams, ir jauka lieta, bet man nevajag nekādus džemperus – patīkamām ir paadīt tad, kad to gribas, nevis adīt, lai noadītu.

vīrietis, kam sanāca ļoti efektīga frizūra. kājas gan nesanāca ticamas, tāpēc noārdīju nost, piešuvu zvanus un uzdāvināju.

stāvu pa laikam darbā pie loga (jā, jā, man ir atvaļinājums, bet darbs tomēr arī kaut kādā ziņā iedvesmo) kā veca tante un vēroju. tādi tipāži! vīrietis baltā kleitā līdz zemei. iet, pīpodams cigāru. un cits vīrietis ar sniegbaltu naģeni un Marlboro somu uz ritentiņiem. no tirgus nes kaut kādus lakstus. sieviete ar lakatu un iešļūcenēm. oh. ērmu pilna pasaule.

bilde gan no Maskavas, bet labi ataino manu lielpilsētas kultūršoku, ierodoties no dziļiem un kārtīgiem laukiem, kur vīrieši nestaigā šortos.

bet vispār šito visu epopeju sāku rakstīt, jo gribēju tikai te ielikt un citēt seno laiku paziņas Ineses vakardienas stāstu par fenelopsi. kaut kā reizēm gadās, ka lietas pieskaras.

Mums darbā uzziedēja fenelopsis. Es patiešām neticēju, ka viņi, tie SuperNetto veikalos sapirktie, kādreiz dzīvē vēl pēc tam uzzied. Mums bija divi uzdāvināti, viens sapelēja jau pirms gada, šo man izdevās paglābt, bet viņš vairāk kā pusgadu izlikās par pilnīgi beigtu. Pēc ievāktās informācijas (tantes+internets) sapratu arī, ka viņi parasti zied ziemā. Lai nu kā – viņš ir skaists, violets un man ir liels prieks.

Ļoti līdzīgi, es domāju (es ceru), skaistums ir apslēpts katrā dvēselē. Kaut būtu vairāk spēka un pacietības sagaidīt ziedēšanas laiku pie katras no tām, kas man dotas dzīves ceļā. Neizmest viņas mēslos, kad tās ir kā beigtas mēnešiem, gadiem.. Kad nav nekādu dzīvības pazīmju.. Jo būtu taču bēdīgi, ja pēc tam nāktos uzzināt, ka zieds bija jau pumpurā. (Tas līdzīgi kā aprakt it kā beigtu bruņurupucīti un pēc tam uzzināt, ka viņi vnk mēdz ilgi gulēt – ir bijuši gadījumi.) 🙂  Paldies tev, fenelopsi! 🙂

pilnīgi bezjēdzīgs ieraksts

radīts sava prieka pēc un domājot par nabaga daudzcietušo lasītāju uzmanību, kā arī izmantojot to, ka atkal ir internets.

nav jau tā, ka pa dienu interneta nav, bet arī būt nav. lai gan te vietā būtu stāsts par baltajām sievām. tas gan pieder pie trillu mitoloģijas, gan arī ļauj saprast, kā funkcionē lietas.

baltās sievas iepazinu pirms nu jau 3 gadiem, kad bija jācep dis un to ļoti negribējās. neiegrimšu detaļās, kāpēc to tik ļoti negribējās, jo esmu apsolījusi rakstīt memuārus, kad palikšu veca un drusku ķerta trillu vecene – kaut kas rakstāms  jau jāpamet arī tiem laikiem. teiksim tā, ar dis un ar zinātni gan tam nebija pilnīgi nekāda sakara un kaut kad es uzrakstīšu arī to, ko neuzrakstīju pirms tiem 3 gadiem, kad viss tā riebās, ka radās baltās sievas.

baltās sievas ēd datorus un internetu. reizēm viņas izrauj kādu štepseli, reizēm nobloķē kādu cieto disku. viņas nav ļaunas un nekad nedara tā, ka kaut kas neglābjami pazustu vai sabojātos – viņas vienkārši neļauj strādāt un liek atpūsties. ja no rīta pats no sevis atslēdzas dators, visticamāk, tā ir zīme, ka beidzot jāiet gulēt.

baltās sievas ir jautras un izdarīgas. ja vajadzīgais fails ir .doc formātā, tad baltās sievas apēdīs tikai visas iespējas atvērt .doc failus – .txt un .odt faili ies rūkdami. ja ir padomā sēdēt internetā un kaut vai tai pašā Google Wave kaut ko bakstīt, sievas apēdīs internetu. viņas pat ļaus saglabāt, neko nenodarīs, bet arī nosūtīt neļaus. ja kaut kas jāraksta, nokārsies viss, izņemot stulbo nejauši palaisto spēli, kurā pingvīni brauc uz vēdera no kalna un ķer zilas zivis.

protams, trillas vienmēr ir ātrākas par baltajām sievām un rīkojas daudz zibenīgāk un neprognozējamāk – ja baltās sievas apēd tulkojumu Prāgā un Hamburgā, tad trillas pamanās tulkot Frankfurtē un pa kluso nosūtīt tā, ka sievas i nepamana. šai sakarā radās teorija, ka sievas ir tikai 2 gab. – tikko rodas trešais krīzes situācijas risinājums, viņas netiek galā. vai varbūt cilvēks, kas var izdomāt 3 problēmas risinājumus, var visu.

visumā jau viņas neko ļaunu nepadara. bet vajag baigo izveicību un izdomu, lai apietu visus šķēršļus. tomēr nekas nav neiespējams – arī savu dis, kas bija birokrātiski jāapdeito ar vajadzīgajiem papīriem un pielikumiem nepilnās 3 dienās vai arī tad tikai pēc vasaras, es nodevu 16:55 – 5 minūtes pirms darba laika beigām, kad svarīgās personas jau bija izrubījušas datorus un āva kājas mājās iešanai.

sevišķi man patika stāsts, kā baltās sievas kopēšanas salonā apēda karoga sarkanos vākus, kas bija iecerēti. viņas naivi iedomājās, ka dis nu nekādi nevar iesiet arī vienkārši sarkanos vākos. vai tas, kā viņas aprija zibatmiņu ar visiem failiem, neiedomājoties, ka viss glabājas vēl 3 vietās. 🙂

tas tā – ieskatam. bet arī šobrīd sievas dara, ko var. viņas sēž uz interneta vadiem kā resnas bezdelīgas un ķērc kā vārnas. un, kad galīgi nekā neko nevar, tad uzsūta lietu, jo tad mobilā interneta zona nezkāpēc kļūst sliktāka.

bet.

baltās sievas vēl tikai labu. viņas tikai negrib, ka trilla kļūst par ērmu un dara tikai pareizas lietas – e-pasts, darbs, kontakti, sakari, lietu dīdīšana. ne par velti šajā nedēļā nav izdevies nosūtīt nevienu e-pastu ar pielikumu – ne no inbox, ne gmail, ne yahoo e-pasta, bet bildes blogā ielikt ir nospļauties. un pat tad, ja e-pastu nevar atvērt, ja EDS sistēma neiet, ja neveras neviens portāls, ja skaips klepodams piegādā diennaktīm vecas ziņas, tviteris iet rūkdams.

tas arī bija galvenais par baltajām sievām. viņas grib labu un neļauj strādāt. bet visādas gurķošanās un vella dzīšanas viņām dikti tīk.

šai sakarā atcerējos – kaut kad sen atpakaļ kāds teica, ka ir pilnīgi vienalga, ko es rakstot. izlasot arī visas pupu mizas un nepamanot.

tas vienmēr liek kaut kā aizdomāties, ka varbūt viss, ko es rakstu, ir pupu mizas. vienkārši ne no manis atkarīgs, ka kaut kā tā sanāk, ka es par tām pupu mizām uzrakstu tā, ka pašai reizēm liekas smieklīgi un forši, bet reizēm arī iedodu kādam citam palasīties. vai (šai gadījumā) rakstu vietā, kur dienā ieblandās sazin cik ļaužu, meklēdami visbezjēdzīgākās lietas. reizēm var apbrīnot, ko tikai ļaudis vaicā Googles tantei un beigās nonāk šite – “pasaulē skaistākais ārsts”, “kā izdzīt velnu”, “krievu virtuve receptes kā pagatavot”, “slimi kaķi Sakstagalā”, “1959 gada krēsls”.

īsi sakot, trilla met spalvu, ne tikumu. tāpat es rakstu tikai tad, kad rakstu. un rakstu to, ko rakstu. piespiest mani nav iespējams, tikai pārliecināt – lai kā dažu brīdi gribētos iet pāri līķiem un gāzt kalnus kā tankam un stahanovietim, būt normālam darbarūķim un darba druvas operatoram.

pāris dienas vecas aptaujas sekas, kad apvaicājos, cik tad lai raksta.

garo palagu visticamāk nebūs, jo priekš tā ir vajadzīgs cepiens un enerģija, kas rodas, ja kaut kas liekas stulbi un par to gribas pateikt visu. bet tos cepienus var arī pārdzīvot, neko neuzrakstot vai uzrakstot tikai prātā.

tāpat nevaru apsolīt, ka rakstīšu biežāk vai retāk. varbūt, ja es būtu tanks vai stahanovietis (vai vismaz ērms), kaut kas no solītā makā kristu. bet šobrīd varu tikai solīt, ka rakstīt nepārtraukšu, jo neesmu to pārtraukusi jau pāris gadu desmitus. galu beigās rakstīt es iemācījos ātrāk nekā lasīt, bet lasīt man joprojām riebjas.

viss, kas no šitā visa izriet – nekas nav skaidrs, jo nekas nav skaidrs.

bilde bez dziļāka nodoma. tikai likās tā pamācoši. atrasta pirms gada Baltkrievijā.

nobeigumam stāsts par Sunīti.

Sunītis jau nebūtu Sunītis, ja atkal negadītos kāds cirks. ārsts imunitātes stiprināšanai ieteica vitamīnus, viena tablete 2 santīmi, garšo diezgan skābi (nevarēju nepagaršot). drūmu priekšnojautu vadīta, tableti ieliku smalkā liesas gaļas gabalā, kaut kāda pirktā un glaunā – smuki rōzā, sulīga, smaržīga. devu Sunītim.

bet ko Sunītis? gaļu izspļāva, tableti sagrauza un apēda.

morāle skaidra – neko nevar zināt, neko nevar paredzēt, jo viss tāpat notiek pa savam un tā, kā tam jānotiek. āmen un arlabunakti (jeb labrīt). lai izdodas laba nedēļa – darbs līgot nolīgojas un līgotāji labi darbojas!

sirrealais pasauļs: myrūņu kauli i Leigū skujis

ārmu pylns pasauļs. verīs i breinojīs.

kod nikuo navar saprast i vyss ruodīs jūceigi, ir juosasmej. absurds ir īdūmuotuo pasauļa naatbiļsme asūšajam pasauļam.
a vīneigais veids, kai sadzeivuot ar itū absurdu i nasajukt pruotā, ir smītīs. smīkli paleidz ka ni saprast jūceigys lītys, to ar jom sadzeivuot.

ite īdvasmai muns skots pa lūgu i palūdze. tī es verūs, kod nasaveru monitorā.

pyrmuo šudiņdīnys absurda līta ir naudys taiseišona iz nabašnīka (myrūņa) kaulu.
nav cylvāks vēļ sasteiviejs i paglobuots, jau maitys lidoj i kņuob acs uorā.

vakar vokorā nūmyra Juoņs Grūdums, myužeigu duseišonu.
šudiņ jau iz juo kaulu, kas vēļ mož i grobā nav īlykti, kaids cyuka peļnej naudu. nu pasoki nu…

ite tok nazkam pasacēle rūka  īlikt pi Gūglis moksys sadalis itū ziņu – nūpierkt tik i tik klikšu.
kurs šudiņ meklēs Grūduma, tys izmīgs iz nazkaida SMS kredita. ite pat ni ašņa, a myrūņu tauku nauda!

atlaidit, ituo es navaru saprast i navaru pījimt. ite pat smīkli naīt.
izaruod, ka mane jau pīsaukatajai blogeru mauceibai ar rokstim par vysleidza kū, ka tik loba statistika, ir turpynuojums – ceļt ari Gūglis statistiku iz cytu nalaimu riekina.

jau pīrosts, ka ūberblogers ir ūberblogers. jis tik roksta – voi tī kars Gruzejā, kam sekoj nazkaitomi seikūs i lelūs blogermauku roksti “kū es dūmoju par karu Gruzejā”, naaizmierstūt nivīnu atslāgys vuordu, kab Gūglis cioce lobuok atrostu, voi Džeksona smierts –  redziejs naasu, eisti jau juo muzyka napatyka,  a nazkas juopīroksta.

dzeive bez tabu ir breineiga – nikas namaisa, vyss vīgli i labi.
tok tei taida izškeisšona pasauļa sulā vīn ir. kam nikuo nav svāta, tam nikuo i nabyus.
kur rastīs laimis sajiutai, ka nalaimis nazyna i naspiej just leidza ūtram.
nazkaida kiborgu paaudze – šudiņ puordūs svešu nabašnīku, reit giusīs pi sovejūs. dreiži sovu babušku sadalēs gabaleņūs i īliks eBay izsūlē, kab tik pasauļa ziņuos tyktu.

a, runojūt par SMS kreditu i kreditim vyscaur, pruotā īguoja citats nu sovu datordīnysgruomotys pīzeimu.
man te pirms dažiem gadiem viena vecene pēc baznīcas ļečīja smadzenes, kāpēc neņemu kredītu, nepērku dzīvokli Rīgā, neceļu Pierīgā kartona māju, kāpēc nestrādāju kādā biezā firmā par naudu un pinos ar kaut kādām nejēdzībām – latgalieši nevienam naudas nav nesuši un nenesīs. galu beigās – kāpēc, pie velna, man nav neviena kredīta un ar kuru galu es domāju – visiem tak ir kredīti un visi ir laimīgi.
toties tagad, laikam pirms 2-3 nedēļām, tāpat pēc baznīcas tā pati vecene klupa krāgā – ko es vispār vēl daru Latvijā, kāpēc nebraucu uz ārzemēm, kāpēc nestrādāju ārzemēs un nepelnu naudu, kāpēc esmu Viļānos. galu beigās sanāk, ka esmu neriktīga, ka pirms cik tur gadiem nepaņēmu 10 kredītus un tagad nesitos, viņus atmaksādama. 🙂
bet nu kas var kas var visu veceņu dzīves nodzīvot. pietiek ar savējo.

a ūtra breinumu līta, par kū sirsneigi īsmieju šudiņ, ir Zīmyssvātku egle, kū šudiņ, nazcik dīnu pyrms Leigū, pastatēja Reigys centrā. ite dūmuodams nadadūmuosi!
ļaužu izdūmai i glupuostei nudi nav rūbežu!

Reiga ir kai apsāsta ar Zīmyssvātkim – na par veļti itymā zīmā svātku lampenis īluos kircinēja laikam da Sīvīšu dīnys. ite, skaiti, vysu janvari, vysus latvīšu, krīvu i kīnīšu jaunūs godus i Zīmyssvātkus, vysu februari!
vysim napatruopsi, tok tai gribīs. seviški jau kīnīšu Jaunū godu pi myusu tai svietej, tai svietej – kotrs ūtrais ir žurka, kačs, vierss, tuorps, zmejs voi vēļ nazkaids škierzlots – kas jau dagrīž viereibys tom horoskopa zeimem.

a varbyut itei Leigū egle ir jauna latvīšu tradiceja.
byudami apsāsti ar kopim i kopu kulturu, iz Leigū golvā liks skuju vaiņukus i piertī sissīs ar skujom. Zīmyssvātki taidi lobi svātki – skujis prīškā i pakalē, taišni kai kopūs.

ka byušu Reigā, obligati aizīšu da tuos kopu eglis. tys tok niu turisms – atbraukt iz Reigu i pasasmīt par Live Riga.

pi Breiveibys pīminekļa to gon naīšu meiztu – dzymums na tys, na tei pylsūneiba. īliks vēļ teiklā video nūvāruošonys sistemu kinu kai pirmeņ gadējēs Kairišam.

a ite Reigys egļu trokumam nu mane veļtiejumam dzīsme. jemit par lobu!

pīci čiuli mani vede
aiz kaļneņa meizynuot,
voi jius čiuli troki bejot,
ka es meizšu nadzāruse?

Vosoryssvātki, Zīmyssvātki

laiks pynās i tynās, laiks nasās kai jucs, laiks meistejās nu kuojis iz kuoju.

man atkal ir fotografēšanas nīgrums. bet vēl vairāk man ir rakstīšanas nīgrums. tomēr es to tagad te daru, tīri medicīnisku iemeslu dēļ – lai iešūpotos citiem, daudz piņķerīgākiem rakstu darbiem. tas darbojas.

pareizāk sakot, rakstīt muļķības ir vienīgais veids, kā pieķerties obligātajām nopietnībām – jau no pamatskolas laikiem. pirms katra murgaina sacerējuma par sasodīto Ziedoni, kas vazājās kaut kur apkārt un darīja labus darbus, par ko učene mums ļečīja smadzenes, kusa ārā no apbrīnas un lamāja mūs no visām panckām kā bezcerīgus slaistus, vai vēl sazin kādiem sen aizmirstiem autoriem, kas piedzima, sarakstīja visu ko un pēc tam nomira, vajadzēja uzrakstīt vismaz dažas lapas kladē, mazliet pagānoties gan par učenēm, gan literatūru, gan visiem tiem rakstniekiem jeb, citējot to laiku atziņu par literatūru – nu kāpēc pēc izmuļļāšanas klasē cilvēks vispār vairs nevar palasīt nevienu grāmatu?

to gan es tā arī nesapratu ne toreiz, ne tagad. lasīju kaut ko pavisam citu, jo visus tos Jaunsudrabiņus un Brigaderes jau sen biju izcirtusi cauri un tā arī neko jēdzīgu nesapratusi – vismaz neko tādu, kas derētu skolas sacerējumam par latviskām vērtībām vai darba tikumu. bet nu gods kam gods, visu 3 videnes gadu literatūras pieraksti ielīda plānajā kladē, kam daļa lapu bija izdīrātas, sacerējumi man riebās kā suga (riebjas arī tagad) un laikam taču tieši šī iemesla dēļ beigās iekūlos literatūrzinātnē, no kā gan tikpat veiksmīgi izkūlos ārā. jo ne tur literatūras, ne zinātnes – pūt un palaid.

nupat atcerējos, ka lejā pagalmā stāv mašīna, kam bagāžnieks ir piestūķēts līdz malām ar grāmatām, salonā ir kaste ar grāmatām, jo šajā nedēļas nogalē esmu noņēmusies tikai ar grāmatām. bet nu varu godīgi apliecināt, ka izlasījusi neesmu neko – tikai krāmējusi, skaitījusi un grupējusi. cerams, ka nevienam tās grāmatas nevajadzēs, jo to mašīnu man tomēr vēl vajadzēs. tas ir, varbūt man ir pie kājas par literatūru un papīru, bet trillu mašīna ir trillu mašīna. šodien gan viņa izrīkojās absolūti netverami – nekādi nepārgāja uz gāzi, brauca tik ar benzīnu un viss. sapratusi, ka tā nebūs aršana un ar kaut kad laikam aprīlī pildīto benzīnu var izrādīties par maz garajam ceļam, iebraucu Varakļānu benzīntankā, kur ir īsts kapu piemineklis “Mūžīgu dusu, Padomju Latvija” (vai kaut kā tā, piemineklis uzlikts Atmodas laikā un licējs drīz esot gājis bojā, par ko babuļi vēl tagad čukstas pa kaktiem – Dīva struope, Dīva struope, syuds ar tū Latveju, a pīminekļa to itai navajadzēja – kai kopūs…). tajā benzīntankā, kur nebiju bijusi vismaz padsmit gadus, ir jāmaksā pirms pildīšanās, sūkņi ir tādās kā bruņās un benzīns maksā santīmu lētāk nekā citur. toties, kad biju veiksmīgi iepildījusi bākā padsmit litrus par absolūti astronomisku naudu, trillu mašīna jutās gana izpriecājusies un visu ceļu rāmi nobrauca ar gāzi par dažiem latiem. nu saki nu!

bet nu te tālāk vairs neko nemurgošu. te tālāk būs kaut kādas pāris nenormāli konceptuālas bildes. bez šīm te gan vēl ir tikai 2 bildes ar teļu, bet tur atkal ir problēma – bildē, kur teļam ir galva, rabarberiem nav asuma. toties bildē, kur rabarberiem ir asums, atkal teļam nav galvas. protams, tas varbūt nav tik būtiski, jo teļš tur ir un rabarberi arī tur ir. turklāt kaut ko jau var saprast – ka ārā ir zaļš un teļš ir brūns. bet nu kārtībai būs būt.

par godu brūnajam teļam, asajiem rabarberiem, odu vasarai, kā arī, protams, manai nemirstīgajai fotomākslai ar kārtējo aparātu, kam kaut kas nedarbojas, bet kam arī nav īpaša iekāriena kaut ko labot vai mainīt, ir tapis šis teksts, kam nav nekādas jēgas un satura.

kad visa dzīve stāv priekšā kā tāds kalns, vajag noplūkt mazu nieka puķīti – nu, iztiekot bez visādām alegorijām, mana publiskā dienasgrāmata nav nekāds propagandas vai smadzeņu skalošanas rīks. tā ir izklaide – tāpat vien sazin kāda suņa pēc. un reizēm vienkārši ar pupu mizām – Vasarassvētkos ziedošiem Ziemassvētku kaktusiem un olu ar 2 dzeltenumiem (ak, nabaga vista).

kaut kāds šarms jau laikam ir no tiem visiem zenītiem, lomo un sazin kādiem krāmiem. noslīcinātajiem nikoniem, apdauzītajām minoltām, salauztajiem kanoniem. galu beigās kas tad būtu, ja visi fotografētu normāli? kur tādā gadījumā ņemtu pases bildes? tad tak nebūtu nekāda asuma.

asuma gan nav šā kā tā. jo šai gadījumā objektīvs ir cietis no gravitācijas, tāpēc asums netiek regulēts normāli, jo normāli tur vairs neko – migla, migla un migla. toties ar zūmu – pievelkot tuvāk un tālāk – kaut ko var ieraudzīt. tā īsti ass jau nepaliek ne brīdi, bet nu cirkam būs būt! galu beigās, ja tas tā nebūtu, nebūtu arī šī pilnīgi bezjēdzīgā ieraksta.

priekā! lai jautra nedēļa un dzīvei netrūkst ne asuma, ne odu, ne citādu latvisku izklaižu!

te nu solītās nedēļas nogales bildes.

īsi sakot, nedēļas nogale tika nobumbulēta veiksmīgi. bet vakar ap šo laiku es jau biju nositusi kādus 30 odus un sakrāmējusi kaudzītē pie spilvena.

veltījums studentiem

tā kā šis ir viens no retajiem pavasariem manā mūžā, kas nav izmaitāts ar kaut kādiem eksāmeniem, esejām, atskaitēm, referātiem un murgu darbu cepšanu un noformēšanu atbilstoši standartam, līdzjūtīgs veltījums visiem, kas to dara. jo tas vienkārši ir jāpadara, lai pēc tam vairs nedarītu, bet darītu kaut ko citu. iniciācija jau nekad nav viegli.

varu, protams, pačukstēt, ka tas ar tiem murgu darbiem un termiņiem nebeidzas nekad, jo neviens tak neko nedara laicīgi, pa laikam tāpat ir kaut kādi termiņi un rakstāmas šausmas, tomēr labā ziņa – visu var pamanīties padarīt, jo neko nevar ne nokavēt, ne paspēt un vienmēr ir “nu rīt toč pēdējais datums”, pēdējais pēdējais datums un pēdējais pēdējais pēdējais datums jeb “viņi tad paņems kaudzi un sāks lasīt”.

turklāt vienmēr var būt vēl sliktāk. iedvesmai raksts no avīzes “Drywa” par 100 rubļiem un 3 līķiem 1 minūtē.

nobeigumā pieredzes apmaiņas stāsts. veltījums studiju darbu pavāriem, konditoriem un cepējiem.

nazkod seņ aizguoju iz 1. konsultaceju da dorba vadeituojis saskaņuot bakalaura dorba tematu.
saskaņuojom.
vadeituoja maņ finalā vaicoj:
– un kad tad bija jānodod melnrakstu?
es prīceigi atsoku:
– aizvakar!
vadeituoj krota golvu i soka, ka napaspiešu. es jū mīrynoju, ka paspiešu. paspieju jau ari.

saruna nūtyka katedrā, vysu nūsaklausēja kaida cyta pasnīdzieja, dagunu ībuozuse papeirūs. izalykdama, ka tei ni jei.
jei piec tam beja muna magistra dorba vadeituoja.
aizguoju da juos nazkod pavasarī i pasaceju, ka syudi laikam byus. jau apreļs.
jei vaicoj:
– kad tad jums tur to tīrrakstu jānodod?
es padūmoju:
– 25. maijā 16:00.
jei nūsvīž vysus papeirus iz golda i mīrynoj:
– bet tad taču laika vēl vesels mežs!!!


kai smejīs, veļteits Latvejis meža ryupnīceibai.

vīglu goru! i mudeigus pierstus klabynuot!

Teritorijas iezīmēšana. Aptauja – ko grebt?

Šodien sarunāju ar mašīnu meistaru Nikolaju riteņa tetovēšanu. Piektdien apzīmēšu riteni ar kādu zīmīgu zīmi vai raksturīgu uzrakstu. Tagad lielās pārdomas – ko grebt? Kaut ko riebīgu priekš zagļiem vai varbūt vienkārši jautrībai?

Pašlaik uz rāmja ar marķieri latgaliski uzrakstīts “Zogta monta lobumā naīt” – Viļānos visas vasaras līdz šim darbojās perfekti. Skatītājiem patika uzraksts, zagļiem nepatika atslēga.

Telefona numurs un personas kods grebšanai uz rāmja īsti neder. Lamuvārdi ar laikam ne.

Ja nav slinkums, lūdzu, nobalso par piedāvātajiem variantiem! Vai iesaki kādu citu labu ideju.     (o:

[polldaddy poll=3156093]

Cirkam būs būt!

Riteņa grebšanas akcija neradās tukšā vietā. Paldies policijai un līdzjutējiem!

Kā arī atziņa – katram mākonim zelta maliņa. Paldies arī Āgenskalna riepu griezējiem! Jo tagad man ir lieliskais mašīnas meistars Nikolajs, kas iesmēja par Āgenskalna riepu akciju un piedāvāja mašīnas stāvvietu savā laukumā, vēl vairāk – sarunājām arī velosipēda “tetovēšanu”, rāmja grebšanu.

Bet stāsts sākās tā. Pirms vairākiem gadiem laikam novembra beigās man pie Olimpijas nozaga riteni, ar ko ikdienā biju nobraukājusi visu garo vasaru un diezgan arī nojājusi. Vismaz riteņmeistars Pjotrs tieši pirms tam bija to agregātu apskatījis un secinājis, ka prasās šo to mainīt – tikai alga jāsagaida.

Visu vasaru gandrīz katru dienu pa ceļam no darba iepirkos Olimpijā. Bet rudens beigās vienu vakaru riteni nospēra – ar galiem. Jo tajos laikos dienā pilsētā nozaga vidēji 5 riteņus – pārkniebj, uzlec, aizbrauc. Nepanāksi ne ar kājām, ne mašīnu. Kaut kur pa krūmu ceļiem aizmin uz norunāto vietu, iemet kravas furgonā un aidā.

Policija skatījās kameru ierakstus, bet neko jau arī neredzēja – džeks keponā pieliecas, aizbrauc. Loģiski. Kamēr vasarā tur bija krutāki riteņi, ņēma tos. Pēc tam savāca arī manējo.

Toties izsauktajā policijas patruļā gadījās puisis no Viļāniem. Ar bobiku barā aizbraucām uz iecirkni, jautri iztriecāmies par paziņām, skolasbiedriem, visām Viļānu vecenēm un raganām.

Iecirknī nopļāpājām vairāk kā stundu, policists deva padomu – tetovēt riteni. Jo tad profesionālo riteņu zagļu bandas tas vairs neinteresēs – nevarēs fiksi notirgot rāmi, bet detaļu pēc nav vērts krāmēties. Savukārt sīkie zaglēni un narkomāni (vismaz tajos tālajos laikos) ar aizlietām acīm, kad viss pofig un nekādus uzrakstus tāpat neskatās, atkal ar puslīdz normālu atslēgu galā netiks un rāmi nepaņems. Visticamāk tikai aplasīs stūri, riteņus, sēdekli.

Tagad atkal dzīvoju Rīgā, braucu katru dienu. Negribas nīkt pieturās, mīcīties pa smirdīgiem transportiem, kauties ar vecenēm un klausīties visādus svešu telefonsarunu tekstus. Kā arī – puslīdz svaigs gaiss, kustību prieks, braukšanas azarts un ietaupījums.

Brīžiem braucu kā maita, brīžiem godīgi. Atkarīgs no garastāvokļa, gaisa un apģērba. Tomēr šajā pavasarī ir savairojies pārāk daudz svaigi ceptu riteņbraucēju, no tiem gan jāuzmanās – nezina noteikumus, brauc kā slimi, nemāk savaldīt sevi un stūri. Gājēji ir īpašs stāsts, bērni un suņi – vēl īpašāks. Tai ziņā vislabāk saprasties ar šoferiem – ja brauc korekti, visu var paredzēt un sadarboties.

Braucu un braucu. Man patīk braukt. Nekur jau to riteni nepametu vienu pašu, bet ja nu…

Tāpēc IR jāgrebj. Jau senie latvieši uz bišu stropiem greba īpašuma zīmes. Un pieķertos zagļus, kā liecina latvju etnogrāfu pētījumi, sodīja pa savam – piesēja pie tā koka un zarnas aptina apkārt kokam. Zagļa zarnas, protams.

Lai nebūtu zagļa zarnas jātin ap riepām, ir jāgrebj zīmes. Tagad tikai jāizdomā, KO grebt.

es zinu, kas ir Neo

katra diena ir pārsteigums. dzīvo un nezini, kas notiks pēc brīža. ērmu pilna pasaule.

šodienas prieks ir pavisam drošā Drošības policijas atklāsme – viņi tagad zina, kā izskatās Neo, ko neviens gan vēl neesot redzējis. toties, izrādās, šajā valstī sapņus redz ne tikai Zanders. kopš šīs dienas – arī DP.

Neo ir samērā jauns, latvietis, ar labu izglītību informācijas tehnoloģiju jomā, viņam ir pagari mati, mēdz lietot brilles. Tādu personas portretu, kurš izmantojis Valsts Ieņēmumu dienesta datu (VID) bāzes “caurumu”, iegūstot informāciju par algām valsts un pašvaldību iestādēs, Latvijas Avīzei iezīmē Drošības policijas šefs Jānis Reiniks. diena.lv

tā kā strādāju vietā, kur mudžēt mudž samērā jauni un samērā dažāda paskata briļļaini latvieši ar labu izglītību IT jomā, pēc šāda DP paziņojuma sargājos iziet ārā no sava kabūža. ja nu Neo, bēgdams no DP, nones mani no kātiem? vai arī šie sadomā apšaudīties ar lēni migrējošām lodēm?

[youtube=http://www.youtube.com/watch?v=7dvjf0sAvvs]

es ta tik fiksa neesmu – kamēr šie locīsies un gorīsies, visas lodes saskries manās ribās. priekš kam man to vajag? nu galīgi man to nevajag.

bailīgi tomēr. ko tad darīs, ja nošaus? kā vairs dzīvos? kā jandalēs un dzīs cirku?

kad no bada vairs galīgi nevarēju izturēt, klusiņām aizgāju uz ēdnīcu. bet tur veseli 4 Neo sēž un stumj māgā kartupeļus ar mērci, salātiem un karbonādi – porcija par Ls 1,65. visi mataini, visi samērā jauni, visi IT un visi ar brillēm. šaudīties nešaudījās, virsū neskatījās. bet es tak šitos IT ļaudis zinu! i nemanīsi, kā visu informāciju nosūks. turklāt, gribu pievērst uzmanību būtiskam faktam – viņi vispār nesarunājās!

ejot augšā no ēdnīcas, trepēs satiku vēl 2 Neo. viens bija ar nemazgātiem gariem matiem, bet otrs gan maskējās – briļļu nav, matu nav. bet es tak zinu – IT, latvietis. un vārds arī viņam sākas ar N – gan jau kaut kur blakus ir arī E un O!

pa ceļam uzzināju vēl 1 būtisku Neo pazīmi – biksēm staras par īsām. vēlreiz vēršu uzmanību – vēl viena jauna un DP neakcentēta pazīme: ja redzat samērā jaunu un briļļainu IT puisi ar pāraugušiem matiem, pievērsiet uzmanību biksēm. ja pārāk īsas staras, tas ir Neo!

iegājusi savā gaitenī, atvieglojumā nopūtos. bet kas tev deva – vēl 1 Neo! slāj vecās botās, mati gari un laikam nav sukāti nekad, koka brilles uz deguna – IT kas IT. nu izspļauts IT!

un kur nu vēl sargs, kas izskatās pēc gluma indiāņa, kas varētu strādāt intīmsalonā par masieri (kāda anonīma novērotāja sniegta informācija). tieši šodien (!!!) viņš ir nodzinis matus – zirgaste kaput! maskējas! un kas teica, ka viņam briļļu nav? varbūt darbā lēcas nēsā, bet pa vakariem izvelk raga brilles un ķeras pie EDS datu kačāšanas!

vienmēr uzmanieties no sargiem un apkopējām, jo viņi ir klusi, redz visu, zina visu un tiek visur. ne velti visās amerikāņu filmās banku apzadzēji pārģērbjas par tīrīšanas dienestu darbiniekiem.

te gan tāda tīrīšanas dienesta nav – gaiteņus mazgā sarkanā apkopēja, kas vienmēr, kad kāds iet garām, apstājas un (it kā dodot ceļu gājējam un laipni nenoslaukot ar slapju lupatu viņa tupeles) vērīgi nopēta no augšas līdz apakšai. un mazā apkopēja – tā vispār ir terminators. cik mēnešus man vajadzēja, lai atkostu, ka tieši mazā apkopēja sieviešu atejā vienmēr pamet krānu pagrieztu tā, ka tek verdošs ūdens. cik reizes applaucēju rokas, cik reizes centos ievērot un atkost, bet nesekmīgi. kamēr jau pieķēru nozieguma vietā – nudien mazgāja rokas verdošā ūdenī! un kur nu vēl apkopēja Siļva – mans prieks un acuraugs. viņa par visiem zina visu, jo smalki iztaujā, kurā draudzē kristīts, kur skolā gājis, kā veselība. Siļva nudien zina visu, arī par valdību. un viņai tak ir brilles!

varu derēt, ka Neo ir mazā apkopēja, kas tikai izliekas, ka neko nesaprot latviski. sarkanā apkopēja, kas nēsā sarkanu parūku,  lai neviens neredzētu, ka viņai ir gari blondi mati. un sargs ar nogriezto zirgasti arī ir Neo, lai arī maskējas, ka viņam nav briļļu. un Siļva patiesībā arī ir Neo, kaut arī izliekas, ka neko nejēdz no datoriem un ka nav samērā jauna. ne velti viņa bija tādā starā par šito video:

[youtube=http://www.youtube.com/watch?v=h8aAZ1DGn_Y]

tagad es zinu visu taisnību. pa vakariem viņi visi 4 salien serveru telpā aiz kodu kodiem un kačā, kačā un kačā. tā ka rūc vien. iebāž roku caurumā un tik izvelk, iebāž un izvelk. jo kam gan citam ir visu telpu atslēgas? kas vēl zina visus caurumus? un kas vēl varētu darboties 4atā?

cienījamā Drošības policija! vēlos informēt, ka pavisam droši zinu, kas ir Neo! lūdzu skatīt sarakstu iepriekš. paldies par uzmanību.

izrādās, LNB Gaismas pils jau uzcelta

tomēr saņēmos un blogā ievietoju slepenībā uzņemtas fotogrāfijas no notikuma vietas. ceļamkrāni vēl nav novākti, bet… Gaismas pils jau ir gatava!!!

krīze ir krīze ir krīze. jātaupa visiem. Gaismas pils sienas taupības vārdā tomēr būvētas no akmens, nevis margotas no stikla, kā tas sākotnēji tika iecerēts.

protams, šis materiāls iecerēts arī drošības dēļ – lai jauno pili pasargātu no Daugavas plūdu nestajiem baļķiem un ledus, kas sadragātu stiklus gadījumā, ja a) citplanētieši uzspertu gaisā Pļaviņu HES, b) pie Pļaviņām NBS, spridzinot ledu, parautu vaļā kādu korķi kā vannā.

spītējot ziemai, pie jaunās Gaismas pils iestādītas palmas, jo, Raiņa vārdiem sakot tas jaunais laiks, kas šalkās trīc, tas nenāks, ja ļaudis to nevedīs. pavasaris nenāks, ja attiecīgi nesagatavosies.

galu beigās, Rainis piedalās arī datorspēlē „Uzcel Gaismas pili”, tāpēc tagad lai pats atbild par saviem vārdiem un cītīgi laista palmas. un tādos pavasaros kā šis lai tās sargā no sniega.

nu, kaut kā tā.

lai caurumi nekļūtu lielāki

kad viss riebjas, reizēm palīdz darīt to, kas patīk. jo rakstīt blogā ir izklaide, nevis darbs. ja vien tas nav diena.lv vai lv.lv (šeit arī atbilde, kāpēc to vairs tur nedaru). man patīk te rakstīt, lai arī gatavās pupu mizas. vēl man ļoti patīk nevis fotografēt, bet kārtot bildes. tas ir, nevis normāli kārtot pa mapītēm un likt klāt tagus, apgraizīt maliņas vai Fotošopā slīpēt gaismas un krāsas (jo to es gandrīz nekad nedaru, ja vien mani ar varu nepiespiež kāds, kas tomēr grib sevi ieraudzīt melnajā kvadrātā – pārtumštumšā bildē), bet tā no sirds mest ārā lieko. bet lieks ir gandrīz viss – galu beigās pāris mēnešus nodzīvoju ar pārliecību, ka visas digitālās bildes ir izkūpējušas nekurienē. un tīri labi bez viņām iztiku. jo bilžu neesamība nudien nav nekas tāds, tikai krāsaini laukumi un kaut kādas ēnas, līnijas. būtiskais tāpat ir atmiņā. un arī tad tāpat neviens nekad visu neatceras – tik pa laikam kaut kādus zibšņus.

papildus visiem citiem šīs ziemas murgiem man jau pāris mēnešus ir mēbeļu murgs – mēģinu aizvest no Rīgas uz mājām pāris krāmus. un tas tiešām iet jau mēnešiem! bet nupat beidzot ir tā, ka arī mana pacietība ir cauri – tās mēbeles vai nu izmest pa logu, vai nodot utilī. jo nu cik var ņemties! ar tām mēbelēm ir kā ar ziemu šogad – nepāriet un nepāriet. iespējams, tieši tās mēbeles ir vainīgas, ka joprojām nav pavasara! kad viņas būs prom, atlidos putni, plauks koki un izdīgs zāle (skan tikpat neticami kā pasaules gals).

šoperi mēbeļu vešanai laikam atradu, jau laikam trešo šoziem. varbūt ar šo izdosies un nekas nenobruks (lai gan es vairs neticu nekam un svēti apsolos gadījumā, ja aiz tiem sasodītajiem krāmiem aizvērsies busa durvis, publiski pārmest krustu un vairs nekad neiepīties tādos pasākumos).

mēbeļu vešana varbūt varētu notikt otrdien. bet nu tagad man vajag kādu, kas nones tās mēbeles lejā, jo šoperis Aļberts viens to nevarēs, bet es toč neesmu nekāds kravnesis. tas ir, es jau varu nest, jo ko nevar sieviete. bet nav ilūziju, ka arī nonesīšu un tas beigsies labi – kāpnēm, galdam un  visam citam. ar šausmām atceros, kā kaut kad laikam janvārī stiepu lejā kaut kādu tumbočku, kam tagad netaisās ciet un vaļā atvilknes. tas nudien bija uz izdzīvošanu. nerunājot par datorkrēslu, kas sver apmēram pusi no manis un ko tomēr izdevās iestūķēt trillu mašīnas salonā (neprasiet, kā tas ir iespējams, bet tur ielīda arī jau pieminētā tumbočka un arī vēl viens milzīgs krēsls ar atzveltni).

tāpēc turpinājums skanēs pavisam cēli. pirmīt tviterī bija sludinājums, ka meklēju vedēju. tagad man vajag veci. āmen.

ja gribi piedalīties šajā unikālā pasākumā, dod ziņu. pavasaris neatnāks, kamēr tās vella mēbeles būs Rīgā.

bet iedvesmai, lai vieglāk pārciestu visu šito mēbeļu un bezgalīgās ziemas ārprātu, raksts no vecas Viļānu rajona (tagad Viļānu novada) avīzes. tas raksts atkal taisni kā par mūsdienām! par Latvijas budžetu, krīzi un brīnumainajiem krīzes laiku risinājumiem.

Kāpēc kolhozs “Avangards” atpaliek lopbarības produktu ražošanā?

Pie visa vainīgs kontroles trūkums

Kolhozniecei b. Gaidulei kopsaimniecība uzticējusi audzēt un kopt 25 teļus.
– Ar ko jūs tos barojat?
– Tagad dienā dodam pus kilogramu miltu un sešus litrus vājpiena.
Teļi apmēram pus gada veci un pēc visiem aprēķiniem katram no tiem turēšanas laikā izbaroti apmēram 240 l pilnpiena, 800 l vājpiena, 60 kg miltu. Šo barību, pārrēķinot naudas vērtībā, iznāk, ka katrs teļš “apēdis” apmēram 600 rubļus, bet dzīvsvara pieaugums trūcīgs, teļiem lieli vēderi, bet muskuļi izdēdējuši. Tātad secinājums, ka teļi barību, kas izsniegta no klēts un fermas, faktiski visu nav saņēmuši. Bet kur tā palikusi?
– Nezinām, – norausta plecus kopsaimniecības vadītāji. Bet kā lai viņi zinātu, jo neinteresējas, kur aizplūst lopbarība un neaizsprosto šo ceļu.
Fermā gadījāmies teļu dzirdināšanas laikā. Gaidule, sameklējusi četrus vecus, pie tam netīrus spaiņus un silīti, piepildīja šos traukus ar vājpienā atšķaidītiem miltiem. Dzirdināt laida teļus pēc kārtas. Kopējai darbs grūts, jo nav nemaz tik viegli savaldīt šos draiskuļus.
– Kāpēc traukus netīrāt?
– Nevar, jo tad tiem caurumi kļūst lielāki.
Patiešām, no viena otra trauka, kamēr teļš to sasniedza, aizplūda krietns strauts ielietās barības.

Pa Ļenina ceļu. – Nr. 96 (1727), otrdien, 1959. gada 18. augustā

Latvijas Kompartijas Viļānu rajona komitejas un Viļānu rajona darbaļaužu deputātu padomes orgāns
Laikraksts iznāk otrdienās, ceturtdienās un sestdienās
Numurs maksā 15 kap.

Priekā, draugi! Es ticu, ka reiz viss beigsies laimīgi, mēbeles būs prom, teļiem dzims jauni teļi un pavasaris tomēr agri vai vēlu būs klāt un rotās visas pļavas, mežus, parkus un sejas (ar smaidu, protams).