piedzīvojumi poliklīnikā

tā kā man joprojām ir temperatūra, vairāk guļu nekā ēdu, viss riebjas un neko nevar, bija aizdomas, ka gripa atstājusi dāvantiņus – pneimoniju. vakar biju pie ārsta izklausīt plaušas un savākt nosūtījumus, šodien braucu taisīt analīzes un rentgenu plaušām. analīzes prasīja 10 minūtes, rentgens – 2 stundas. atnākusi mājās, paēdu un aizgāju gulēt, pamodos tikai vakarā. tā ka var teikt – šodien es esmu bijusi tikai poliklīnikā.

toties analīzes, kā jau parasti, ir labas. 😀 un arī rentgens esot tīri glīts. laikam tomēr nav plaušu karsonis.
pareizāk sakot, neviens vells kārtējo reizi nezina, kas man ir. toties vismaz antibiotikas laikam nebūs jādzer, iztiks ar gulēšanu un vitamīniem. kruta.

kā smejies, visas slimības tāpat ceļas no nejēdzīga ēdiena vai neizgulēšanās.
tāpēc arī ārstēšana – gulēt un ēst. :))

toties pensionāres poliklīnikā (nez, ir arī monoklīnika?) šodien bija lieliskas. rinda uz rentgenu nebija liela, bet diezgan agresīva. jo tur pa vidu bija 1 pirmspensijas vecuma fūrija ar meitu, tāda apmēram māte no Jelinekas “Klavierskolotājas” – visu laiku rēja un meklēja kašķi.
patiesībā biju pensionāru pusē, jo tā ragana viņas visu laiku kaitināja. kamēr jau paziņoja, ka viņa, redz, strādā un uztur visas tās pensionāres. 😀
iedomājieties, kas sekoja! ja jau pat man gribējās iekraut tai bābai, tad kā reaģēja īstās pensionāres. 🙂

nē, klope nesekoja, lai gan tālu nebija. 😀
tikko kāds iegāja iekšā, pie durvīm jau nākošais stāvēja stāvus. 😀 lai gadījienā cits neaizskrien priekšā.
kad pienāca mana kārta, pie durvīm jau bija pielīdis viens bābietis un stūma savu vectētiņu – on slepoi, slepoi! ņe budu ja že jego zavtra sjuda taščiķ!
tā kā tas nozīmētu, ka vēl jāgaida 2 cilvēki pa 20 min, bet es jau 1 h 40 min biju gaidījusi, kā arī gribēju ēst un uz ateju, taisnīgā sašutumā un izmisumā no savas vietas pateicu: bet tagad tak mana kārta!
tā kā visu laiku biju klusējusi, laikam abas frontes uzskatīja par savējo. 😀
sekoja gāganu koris: prapusķite devušku! 🙂
kad jau biju iekšā, bābieši aiz durvīm jau laida matom! īsts kaķu koris!
rentgena taisītāja tik nopūtās – tā vienmēr. un pēc nedēļas pilnmēness… par laimi, viņai tad neesot jādežūrē.
aprunājāmies par trakajiem, viņa bija pati laipnība. lika pasaukt nākošo.
izgāju ārā – visi skatās baltām acīm.
ar tādu kaifu vēl nekad nebiju gājusi prom no poliklīnikas. pat tad ne, kad bērnībā gāju pie zobārsta.

lai gan, ja tā pavisam godīgi atzīties, šī bija laikam 2. reize, kad es vispār tieku pie mērķa kādā Rīgas ārstu rindā. parasti apmēram 2. stundas sākumā kapitulēju un izdomāju, ka varbūt nemaz tik slima neesmu. neesmu jau laikam arī, ja jau joprojām dzīva. tā ka nekāda labuma no tās vella medicīnas nav – nesaprotu, kāpēc visi tā plosās par tikšanu iekšā tajos kabinetos.

sēžot uz dermantīna sola 1 vārgas lampas gaismā un vērojot medmāsas, kas uzkasītām fričenēm un sintētikas ķiteļos iestūķētām pakaļām svarīgi klaudzināja pa gaiteni, un padomjlaika stikla paneļu sienu, kas pavirši saķibināta ar cementu, vietām pildījums izsmērēts pa stiklu, vietām notecējis, iedomājos – a kas mums tagad Latvijā skaitās: maksas vai bezmaksas medicīna?

Bildes no 2006. gada vasaras, kad es Sibīrijas poliklīnikā atklāju savus slēptos talantus – izsisties cauri agresīvu pensionāru un vājinieku pūlim. Vicinot Latvijas pasi un izmeklētā baltiešu akcentā bļaujot krievu lamu vārdus, izdevās iedabūt Maritu ārsta kabinetā un tikt pie medicīnas. 🙂

Vairāk par Sibīrijas poliklīnikas piedzīvojumiem rakstīts šeit:

Sibira stuosti. Krīvu medicina. I daļa

Sibira stuosti. Krīvu medicina. II daļa

Krīvu medicinys morale Nr. 1:

Krīvu medicina – loba medicina. Lobuok par jū zynuot, atguoduot i pasasmīt, ni dabuot iz sovys uodys.

A lai Dīvs pasorgoj!

Krīvu medicinys morale Nr. 2:

Ka tev nav sakaru, paziņu i kukuļa, miersti nūst!

(krēju)meļa vārdnīcele

idejeli man iedeva viens puiša izstrādājums Smurrelis!

vecuma cenzs – tiem, kam pāri 18, un tiem, kam nav vēl 70. @dePuce

paldies visiem, kas no sirds priecājas, ka pavīdējusi ideja krējuma izstrādājumu nosaukt par krējumeli! šī vārdnīca ir būtisks pierādījums tam, ka latviešu valoda ir dzīva un dzīvos, jo tās lietotājiem a) nav pie kājas, b) viņi salecas, b) viņi spļaudās, gānās un ironizē.

Kristīne jeb @Kristonka (valodu mīloša valodniece; izklaidīgs filologs) gan norāda: “sajūsmina tas, ka, šķiet, krēmeli kāds prikola pēc bija izmetis, bet nu visi ņemas, pat valodnieki paspējuši bilst, ka pareizi: “krējumelis”.” viņas blogā interesants raksts “par valodnieku sugu”, kur Kristīne meklē krējumeļa saknes – kāpēc valodnieki reizēm ir tādi dunduki, ka sabiedrībai atliek tikai brīnīties.

lūk, tvitera jaunrades pērles!

alelis – alus izstrādājums “Džons”, ko tautā sauc arī par Tosolu. @Norkijs

artelis – dzērumā uz lauka strādājošs traktorists. @zais_

augulis – strauji augošs bērns. @zais_

bērnelis – vecāku izstrādājums. @dainasilina

bērnelis – mazs bērnu izstrādājums. @smurriitis

bērnelis – mazs bērnveida izstrādājums. @AldisLauzis

brūneklis – solārijs. bicha

celis – salocīts izstrādājums. @dainasilina

cepelis – šašliks. Marija

ceplis – cepts izstrādājums, to varētu lietot nelatviskā vārda “šašliks” vietā. murmulis.lv

darbelis – haltūra. @Kristonka

datelis – statistiķis. @zais_

deselis – desas pusproduktelis. @davisvilums

drauģelis – draugs iekš portāla draugiem.lv. vilcēns

dūmelis – dūma izstrādājums (ūdenspīpes dūms). @valtina

ekselis – gļukains kalkulators. @VKarnite

ekseļseļi – skaitīkļi. @VKarnite

Elis – veikals “Elis”. Mož jim kaida saisteiba ar eļim i kriejumu. 😀 @ammarita

eņģelis – durvju eņģu izstrādājums. @smurriitis

eņģelis – Dieva izstrādājums. @Dzintris

filoloģelis – filologa izstrādājums. @Kristonka

fufelis noteikti ir vates izstrādājums. @dainasilina

garnele – gara auguma modele. @zais_

Gomelis – liellopu maltās gaļas izstrādājums. @Kfunts @Antuanete (Gomelis ir viena zivju dīķu daļa pie Lubāna ezera. Tikai nez’ kas tas varētu būt. @KFunts Gomelis oriģinālā skan “Gūmaļs” un latviski – Govmalis, tā ka saistība ir ar govīm 🙂 @Antuanete Gomelis – Gūmaļs – Govmalis – Govs Mala – Govs Malums – Malta Govs – Govs No Maltas – Maltas Govju Malums. @KFunts Kopumā – liellopu maltās gaļas izstrādājums 🙂 @Antuanete No fasētās maltās gaļas apzīmējumiem jau sen vajadzēja izslēgt vārdu “gaļa”, biedri. @PeterisSilins)

gudrelis – indivīds, kurš izdomāja krējuma aizvietotāja sinonīmu. noder.lv

iznirelis – zemūdens peldētāja izstrādājums. @smurriitis

joķelis – neizdevies joks, joka izstrādājums. @gmaliks (īstenībā, es jau gadiem neizdevušos joku saucu par joķeli. #krējumelis @gmaliks)

karamele – kara izstrādājums. @marcisosins

kartelis – tips, kas spēlē kārtis un nospēlē labumus. @saprge

kartupelis – kartonkastē augusi vīriešu dzimtes pele. @Bedre_lv

kartupelis – sēdošs armijnieks. @ammarita

knēvelis – vecāku izstrādājums. @dainasilina

kokaīnelis – kokaīna izstrādājums. @JurgisLiepnieks (Policijas ekspertīzes rāda, ka LV nopērkamajā kokaīnā kokaīns ir tikai apt 20%. Piedāvāju saukt to par “kokaīneli” vai kokaīna izstrādājumu. @JurgisLiepnieks)

krāceklis – tāds kas saldi guļ, bet neļauj gulēt citiem! 😀 @Bedre_lv

krējelis – krējuma izstrādājums. brālēns

krējonēze – krējuma izstrādājums. @Raitis_Krumins

krējuma fufelis – krējuma izstrādājums. @Feja___

krējumāns – krējuma izstrādājums, krējums+māns. @zombezi

krējumelis – krējuma izstrādājums. valodnieki

krējumelis – ļoti polisēmisks vārds: “krējums”/”melis” utt, tieši tāpēc, manuprāt, labi der arī mediju diskusijām. @juzefovics

krējumelis – sviesta vismazākais brālis. @jpetersons

krēmelis – krējuma izstrādājums. tauta

krēmelis – produktam atbilstošs nosaukums. Atvasināts no “krējuma” un “meliem” – meli, ka tajā izstrādājumā ir kaut kas no krējuma. @Liga_deksne

krēmēklis – krējuma izstrādājums. @Krishka

krēmjājelis – krējuma izstrādājums. @JurisLacis

krievelis – ja tikai izliekas par īstu krievu. @Prusis

krūteles – silikona krūtis. @saprge

ķieģelis – celtniecības izstrādājums. @lzeens

ķimelis – tējas izstrādājums ar ķimeņu aromātu. @zais_

lampele – jebkāda veida nepilnīgs gaismas ķermenis. Krekers

latmelis – jebkurš ārzemnieks, kurš izliekas par latvieti, runā ar akcentu u. tml.

Latvele – Latvijas izstrādājums. @viitola (ko tur iespringt ar krējuma izstrādājumu pārdēvēšanu – par krējumeli, liekam uzreiz – Latvele. @viitola)

majonējums – krējuma izstrādājums. @Raitis_Krumins

mammelis kauslīga vecmāmiņa Anglijā. @AgrisAmeriks

mamzele – sieviete ar košļeni mutē. @zais_

mediju izstrādājums – kaut kas, kas “nav īsts” mediju produkts. Piemērs: ziņu straumes, kas būvētas uz PR piegādātās info copy-paste. @juzefovics

melis – latviešu valodas pamatelements. @saprge

melis – mobils produkts. @zz_zigurds

melis – tas, kurš nepatīk valodniekiem (patiesība griež acīs). vilcēns

mēdelis – mediju izstrādājums. @Eipurs

mērlis – AIDS. (“Krējuma izstrādājumu” varētu aizstāt “krēmelis”. Tas no tās pašas operas, kad AIDS gribēja latviskot kā “mērlis” (nejokoju). @Archijs)

mētelis arī ir izstrādājums, bet ar ko tam jāšuj pogas, lai katru 2. dienu tās tinkšķēdamas nekristu ārā? @dainasilina

Mēmele – upes izstrādājums. @Smurriitis

Mēmele – mēma, ideju/info ekonomikas pamatelementa, izstrādājums. http://en.wikipedia.org/wiki/Meme @zz_zigurds

modele – sievele kas seko modei. @smurriitis

murķelis – kaķenes Murkas izstrādājums! @smurriitis

nūdele – zirgs, kas jāskubina. @smurriitis

opelis – mazs vectētiņš. @smurriitis

opelis – mašīnas izstrādājums. Shade

pan(n)elis – pannai līdzīgs izstrādājums. @zais_

papardelis – papardes zieda tīkotājs. @kardinalspujats

papele – tēta mīļā meitiņa. @smurriitis

papele – vientuļā māte, kas izpilda abu vecāku lomas. @zais_

papīrelis – gaļas izstrādājums. @mobwar

pālelis – pāļa izstrādājums (tad, kad vēl var apsēsties pie stūres, bet jau nedrīkst). vilcēns

pendelis – pulkstenim izstrādājums. @smurriitis

perdelis – nopērta dēļa izstrādājums! 🙂 @Bedre_lv

perdelis – pēršanas izstrādājums. @lzeens

pestelis – nelabā izstrādājums. @Evita_R

pieaudzētie mateļi, naģeļi un skropsteles – tas, kas pieaudzēts mākslīgi. (Visa skaistumkopšanas industrija jāpārsauc – solārija brūnelis, pieaudzētie mateļi, naģeļi un skropsteles… 🙂 @LieneL)

pipele – tabakas izstrādājums. 😀 Piiip

pīpeles – elektroniskās cigaretes. @GMeluskans

pohmelis – nākamās dienas sajūtas pēc pārmērīgas alkohola lietošanas. Raivelis

politmelis – politiķis, kas nespēj pozicionēt savu ideoloģisko piederību. @Dzherijs

preteklis (-le) – pretī sēdoša persona. @zais_

pudele – ne īpaši precīza mēriekārta svēršanai pudos? @laumapret

pūdelis – siera šķirne. @smurriitis

puišelis – puiša izstrādājums. @zais_

pūtelis – 1) orkāns; 2) jutīgs cilvēks; 3) pūkains teļš; 4) Henrijs Pūtelis Sivēns no Vinnija Pūka. @KFunts

pūtelis – vējš, vētra. @eedgars (Klau valodnieki, ierosinu to kas tagad darās ārā nodēvēt par PŪTELIS. @eedgars)

rodelis – tās kamaniņas nav, bet ir kaut kas, ko var atrast! …vai kas pats no kaut kurienes uzrodas. @smurriitis

rupeklis – rupjmaizes izstrādājums. @zais_

sabiedrības krēmelis @Jetijs

sapropelis – peles tēviņš, kas saprot angļu valodu. @saprge

sapropelis – saprgveida izstrādājums, japāņiem izrunājamā formā. @AldisLauzis

sardele – saraina un sarkana dēle, kam ir sarkasms. (tā noteikti nav saraina dēle, tas būtu pārāk riebīgi 🙂 @smurriitis varbūt tomēr sardele ir jauna dēļu suga – sarkanās dēles? @lzeens sarkastismiskā dēle! nu tāda ar sarkasmu. @smurriitis)

sardele – speciālos apstākļos ražots desas izstrādājums. @vorompatra

seķelis – reklāmkonts tviterī. @VKarnite

sierelis – siera izstrādājums. @maidzite @KlavsAnsons

siermelis – siera izstrādājums. @zhanett

sievele – sievas izstrādājums, kura sastāvā ir augu tauki. @maidzite

skalpelis – asinskārs indiānis. @zais_

skābā krējuma pārpalikums – krējuma izstrādājums. @Karlis_M

slāneklis – jauneklis no augstākajiem sabiedrības slāņiem. murmulis.lv

sludeklis – viltus priesteris. @zais_

sludmelis – viltus sludinātājs. @kardinalspujats

smērsts – sviesta izstrādājums. @mvanags

smirģelis – tramvajā smirdošs tips. @saprge

sojelis – gaļas izstrādājums. @mobwar

solārija brūnelis – tāds, kas sauļojies solārijā, nevis saulē. (Visa skaistumkopšanas industrija jāpārsauc – solārija brūnelis, pieaudzētie mateļi, naģeļi un skropsteles… 🙂 @LieneL)

spainelis – trauks, kurā glabā krējuma izstrādājumu. @IlmarsPunka (No manis puses vēl: spainelis, kur var tikt glabāts #kremelis. Varbūt arī kāds maišelis, jo pudeles te neiederas. Un visu šito lieto modeles. @Ilmars Punka)

sparģelis – sparīgs drauģelis, kas krīt uz nerviem. @dePuce

sritulis – siera izstrādājums. @mvanags

sūdelis – nekam nederīgs nieciņš, bieži var saņemt dāvanās no mazpazīstamiem cilvēkiem, sinonīms vārdam “suvenīrs”. @Kristonka

sviestelis – sviesta izstrādājums. @maidzite

sviestmelis – sviesta izstrādājums. @zhanett

šaufele – neizdevusies snaipere. @zais_

šinelis – mēteļa izstrādajums? @arnisv

Šilelis – televizora izstrādājums. @Eipurs

šmurgulis – tāds, kas guļ nošmulējies. 😀 @lzeens

šņabelis – 38% šņabja izstrādājums. @GMeluskans

štepselis – šeptīgs cilvēks, tāds, kas baigi komunicē, štepsēlejas visās kompānijās. @dainasilina

šunelis – pilnīgi noteikti kāds modificēts, bet šūnas eksistencei vitāli nozīmīgs šūnas elements. iespējams, ka pat šūnas kodols! @dainasilina

taisnībele – 1) gadījums, kad cilvēkam ir taisnība, bet tiesā viņš tomēr zaudē; 2) kolhoza “Taisnība” izstrādājums. vilcēns

teftelis – teflona izstrādājums? @lzeens

TikTakRādelis – pulkstenis. @marcisosins

tunelis – tjūninga izstrādājums. @Evita_R

tupele – viltus mūķene. @kardinalspujats

tvitelis – tvitera lietotājs, kas reģistrējas, bet neraksta tviteļi. @VKarnite

tvītelis – tuftains tvīts. @VKarnite

ūdele – ūdenī mītošs kaut kas. @smurriitis

vafele – apnicīgi rejoša kuce. @zais_

vaikule – neuzticams polietilēna maisiņa izstrādājums. @zais_

vārdelis – aizvietojums normālam vārdam, ko samudrī valodnieki. Guntele

vārdnīcele – tipa vārdnīca, bet var ievest maldu ceļos, zinātniskus apcerējumus rakstot! @Kristonka

velis – ripojošs izstrādājums. @saprge

vējelis – vēja izstrādājums. @Dacean

vējelis – mākslīgais vējš. @uldisz (lietuvieši šo principu saprata jau sen – atceros, skolā pie roku mazgāšanas bija tādi roku žāvētāji “Vējelis” (jeb mākslīgais vējš). @uldisz)

vīrelis – vīrieša izstrādājums. @zais_

zebrelis – strīpains zirga izstrādājums. @Kristonka

zeķeles – zeķes bez purngaliem. @DanaDombrovska

ziemele – gadalaiks, kad visi 4 velosipēdisti brauc kā piedzērušies – uz ledus un sniegā slīd riepas (skatīt informāciju šeit), bet policija neguļ. @saprge

ziemelis – ziemas izstrādājums. @smurriitis ziemas izstrādājums (tas, kas ir šodien). @valtina

zirģelis – zirga izstrādājums. @saprge

žigulis – žigla automašīna. bicha

vēl arī dzejelis par krējumeli.

Skutelis mētelī no veca šineļa ar skriemeļa modeli rokās stāvēja uz ķieģeļu paneļa kā eņģelis, lasīja vekseli par dīzeli un ēda krējumeli. Pēc tam pie moteļa karuselī uz ēzeļa dzēra fenheļa tēju, piekoda flaneļa portfelī noslēpto siereli un klausījās flīģeli kā tāds Mefistofelis. Kartupelis pieneļa zupā jau vārījās, niķeļa skalpelis bija uzasināts uz smirģeļa, bet Miķelis tunelī vicināja vimpeli ar kamieli. Pūta ass ziemelis, izsvaidīdams tukšos krējumeļa, saldējumeļa un siereļa iepakojumus, kuri mētājās pie Miķeļa Skuteļa zvejnieku arteļa kabeļa. tikmēr hotelī pie kapiteļa bērnelis kā tāds feldfēbeļa bērnelis izsauca uz dueli pūdeli, kurš ar sviesteli sabojājis pikseli uz pasteļa akvareļa. Dobeles Miķelis Skutelis, vietējā Rimelī sapircies sapropeli, bezkaloriju torteli un skaidravota šņabeli, meklē TELIS3, kur pieslēgt mobeli. Ar celi atstutējis portfeli pret papeli un piekārtojis eleganto korporeļa deķeli, sūta sveicienu un atvadās.  (anonīma tvitera teicēja VKR)

un morāle: Tik daudz ažiotāžu par Krējuma izstrādājumu pārsaukšanu Vai tiešām sabiedrība paliek stulbāka vai arī tas vnk ir kaut kas galīgi neizdevies? @KasparOlsevsky

ko darīt tālāk? „Noteikti nevajadzētu pārsteigties ar spriedumiem un vērtējumiem, vispirms jābūt valodas un pārtikas speciālistu un sabiedrības diskusijai, lai izvērtētu, kurš no šiem vārdiem ir veiksmīgs, kuru varētu pieņemt. Laiks, līdz šie jaunie noteikumi stāsies spēkā, vēl ir pietiekoši tālu. Ideālais variants būtu atrast īsu, skanīgu vārdu, kurš arī normāli izklausās,” norāda Liepa. Ikviens var iesaistīties diskusijā, atsūtot savu ierosinājumu Latviešu valodas aģentūrai uz e-pastu agentura@valoda.lv, kas pēc apkopošanas priekšlikumus tālāk nodos valodniekiem un terminologiem apspriešanai. (no raksta ir.lv)

uz priekšu, tauta! jo šī manis apkopotā tvitera ierakstu un ideju vārdnīca liecina – valoda ir dzīva, tā ir runātāju mutēs, rokās un monitoros.

slimības vēsture

īsi sakot, es nezinu – kā, bet baltās sievas aprija bildes šitai ierakstā. bildes ir, bet bilžu nav. patiesībā arī pie kājas. žēl tikai ieguldītā laika.

ā, tomēr atrija. tagad rādās bildes, pirmīt bija daudz melno taisnstūru.

nekāda ieskata šī gada apokaliptiskajā slimošanā nebūs, jo nekā tāda jau nebija – vienkārši gulēju kā beigta un nekas nenotika. nekā tāda. tajā skaitā arī nakādas īpašās intereses par ārpasauli.

bet te ieskats veco laiku slimībās. kā slimoju 1993. gada februārī un kā toreiz bija. arī par naudas maiņu un skolas dzīves aktualitātēm. un ne tikai.

ak jā, slimošanu domāju ne jau angīnu un gripu, bet rakstīšanu. jo 1993. gadā manām publiskajām dienasgrāmatām ritēja jau 2. gads – sāku 1991. gada 1. septembrī. rakstīju arī pirms tam, bet neregulāri.

pēc žanra tas laikam tomēr vairāk ir tviteris, nevis blogs. ar sīkiem notikumu krikumiem, ne izplūšanu tekstos un pārdomās. jo žanrs nosaka izpildījumu – ja es rakstītu gari un neko nezīmētu, neviens nelasītu un neskatītos. bet citādi bija labi – laikam labākais, ko esmu dabūjusi par klades lasīšanu, bija skudru pūznis. tā teikt – honorāri. žēl, ka tagad nevar iedot kādam palasīt blogu pret kūkām. lai gan arvien biežāk pārliecinos, ka kūkas var dabūt pēc tam – labais agri vai vēlu atgriežas.

tomēr jocīgi, ka 32 gadu vecumā es joprojām rakstu kā 14 gadu vecumā – tādiem pašiem teikumiem un vieglu iesmiešanu pa laikam, pa laikam ar skumjām. bet varbūt jāpriecājas, ka jau 14 gadu vecumā es rakstīju tā, kā turpinu tagad un droši vien rakstīšu arī vēlāk. no sevis jau neaizbēgsi.

Aptuvens tās vietas apraksts, kur es cīnījos ar angīnu. Grūti jau gāja, neko nedarīsi, tāpēc jau paskats foršs. Kō? Nē, nē! Tie nav mani kauli, tur Džeris atstiepis savas pusdienas vai brokastis un steidzas sagrauzt, kamēr es neesmu atnākusi. (Parasti, man atnākot, Džeris paslēpa kaulus un, kad es tos atradu, rūca pilnā rīklē. Sekas tam bija tādas, ka pa durvīm izlidoja gan Džeris, gan kauli.)

Angoras žurka. Zīmējums tapa dienā, kad virtuvē dzeramā ūdens spainī bija noslīkusi žurka. Bērnībā mājās to zvēru bija diezgan daudz, bet mums ar Džeri bija izstrādāta diezgan smalka medību taktika. Ielenkt un izbiedēt. Parasti tas beidzās ar suņa kompostiera cienīgu kampienu – izlaist caur zobiem, muti sīki kņadzinot, līdz pāri paliek lupatiņa. Žurku medību joks viņam dikti patika. Jāsaka, ka man arī.

Revīte tagad dzīvo džungļos, jo viņai priekšā uz galda stāv tā puķe, ko visi tā apjūsmo, ka tai pat zieds pacēlies debesīs. Revīte runā “caur puķēm” vai, ja jums tā labāk patīk, “sēž rožu dārzā”. Mūsdienu piezīme – Revīte ir latviešu valodas un literatūras učene Revizore, kas nesaprata mani un ko es nevarēju ciest, bet kas tomēr man iedīdīja gramatiku, par ko viņai paldies.

Ja kas, es varu derēt, ka ne tikai 1. un 5. gadsimtā mūsu ērā, bet arī mūsdienās, tepat Latvijā, pastāv verdzības iekārta. Gunārs spēlēja kaut kādu spēli līdzīgu olu ķērājam, bet Aigars kā kamielis stiepa veselas divas somas. Jūs vēl pateiksiet, ka tā nav verdzība? Ko?

Gunārs ne no kurienes izķer, ka nebūs abu matemātiku. Viņš to paziņo tik  priecīgi (lasīt, skaļi), ka man aizkrīt ausis. Inese K. pieceļas. Ceļ no galdiem 4 krēslus. Liek gan celt arī zēniem, bet – nekā. Santa ēd ābolu. Pļāpā ar Mārīti. Runā angliski. Zeņķi stāsta spoku un joku stāstus. Zviedz. Revīte aiz durvīm. Sarunājas ar Ilgu. Izrādās, viņu kāds atsūtījis pateikt, lai mēs novācam galdiņu. Mūsu zeņķus aiztriec aiznest galdus. Bet mūs pēc eksponātiem. Atnesām gan, pat ķirbi. Ķirbi nesa Santa.

Šito es nepārrakstīšu. Bet baumas ir rūpīgi dokumentētas. 🙂

Oda Gunai
O, zvaigzne pie pelēkām debesīm,
O, piecnieks pie divnieku kalnājiem,
O, galva starp kāpostu kacēniem,
O, rokas starp kokainiem sprunguļiem,
O, Guna starp parastiem ļautiņiem.

Cīki, mazi gabaltiņi no Līgas dzīves
Līga šāda, Līga tāda,
Piemēru mums visiem rāda.
Mācās viņa varen labi,
Atbild vielu par divdabi.
Učikai tā skatās mutē,
Kā tur mirgo zelta zobi.

Veltījums Intai, sēžot, nīkstot un žāvājoties fizikas kabinetā
Mūsu Inta gudra kāda,
Kaut ar brīžiem kobra tāda.
Izgājusi klases priekšā,
Ievelk elpu dziļi iekšā.
Klāsta vienu likumu
Meiča tā ar tikumu.
(..)
Stāsta ģīmi saviebtu
Paragrāfu uzdotu.
Stramkals redz, tur labi nav,
Vietā apsēsties tai ļauj.

Jēs jar jilgu jesam ježuranti, jāpēc jums jāmazgā jrīda, jālaista juķes, jāslauka jutekļi (jo jēs jan jedaram). Jāpēc jes jatru jienu (jandrīz) jieku jājās joti jēlu. Jes jakstu jalodā, jas juva japāņu jalodai. Ja jūs jo japrotat, jad jūs jesat jotri judri. Jot.

Tā kā lapā vēl ir vieta, tad es rakstu. Tikai es nezinu, ko rakstīt, tāpēc te nav arī ko lasīt.

Šodien fizkultūrā mēs dancojām pa bijušā militārista kabinetu. Circene saka, ka 8.a klases zeņķi (2) sēdot viņai uz kakla. (Man gan izskatās, ka viņi sēd uz krēsla.) Man jāpiedalās ķīmijas olimpiādē, kur es neko nejēdzu.

Vēl viena vēsturiska tabula.

Revīte aizliedz apmeklēt diskotēkas. Visi skatās kā iztramdīti brieži. Santa un Inese 1. kašājas kā vistas. Ilmārs un Gunārs guļ kā vardes.

Šitas citāts ir mans pasīvais protests. Jo Revizore atkal bija par kaut ko sabraukusi augumā, jo es atkal kaut ko neizdarīju pareizi. Tas ir, viņai patika labās meitenes un teicamnieces. Bet nu es nekad mūžā neesmu bijusi teicamniece. 😀 Pat 1. klasē ne.

Kladē tika dokumentēti visi ievērības cienīgi notikumi. Tā, piemēram, kādu rītu, ejot uz stundām un kā parasti kavējot, pie skolas ieraudzīju, ka gandrīz visi vīriešu dzimtes skolotāji ir savākušies braukt uz mežu – kam līdzi cirvis, kam zāģis. Tur bija Tučs, direktors, Artis-spageti u.c. Kad es jau biju viņiem gandrīz blakus, 2 makaroni atnesa soliņu, un direktors skaļā balsī pavēstīja: “Uz mežu brauks tikai tie, kas izpildīs 15 vēderpreses.”

Kapzeķes – zeķes, ko dod par kapa rakšanu. Sēdeklis – cilvēks, kas atbrīvots no fizkultūras. Celtnis, modelis – modinātājpulkstenis. Vakarēdiens – no iepriekšējās dienas pāri palicis ēdiens. Satīriķe, slaucēja – apkopēja. Virsroka – cimds. Žurnālists – skolnieks, kas nēsā klases žurnālu. Pelēšana – kaķa profesija. Sprāgonis – darbiņš, kas saplīst, dedzinot krāsniņā.

Es šodien apēdu bārkstainu konfekti. Konfektes vietā iebāzu salocītu papīru un pakāru pie plaukta, jo žurku dēļ to nevar darīt ar pilnu konfekti.

Pašportrets ar plastilīna sauli.

Un tad vienu dienu pie manas mājas nogāzās meteoroloģiskā zonde ar pārsprāgušu balonu, baltu izstaipītas gumijas pļecku. Māte satraucās, ka tas ir kas bīstams, baktērijas no kosmosa vai vismaz mēris. Pie balona bija 3 metri virves. Klāt bija kaste ar baterijām, kas ietītas plēvēs, un plāksnītes ar dzelzīšiem.

Pļeška (mūsdienu piezīme – laikam laborants vai fizikas kabineta piedēklis Plešnors vai Plešners, neatceros) pa radio šļupstēja: “Visi, kas pierakstījušies uz margarīna, var iet saņemt.” Interesanti, mūsdienās Viļānu videnē vēl darbojas iekšējais radio?

Šteļmaha šodien mežonīgi rēca uz Inesi 1., jo viņa, redz, šai no rokām izņēmusi burtnīcu. Vellata tāda!

Šonakt pulksteņi jāpagrūž uz priekšu par veselu stundu. (Varbūt jāpavelk atpakaļ?) Es īsti nezinu, jo klausījos pavirši. Ja kas, no rīta redzēs. Nav jau jāiet uz skolu, ka varētu aizgulēties. Dzīvosim – redzēsim.

Vēstures laikā kreisajā kaktā klases priekšā pa caurulēm sāka ārdīties velns. Viņam piebalsoja nelabais pa radio, kliegdams nelabā balsī paziņojumu.

Es tā atklāju, ka filmas “Bagātie arī raud” un “Vienkārši – Marija” atšķir tikai tas, ka Marijai atšķirībā no Mariannas dēls uzradās jau pašā filmas sākumā. Turklāt abām ir 2 mīļākie.

Abas stārķu saimes, kas apmetušās netālu no mums, regulāri apciemo mūsu dīķi un izķer pēdējās vardes, kas tur saglabājušās no 1992. gada.

Rītiņā mūsiņiem būšot jāiet uz brālīšu kapiņiem un jānoliek ziediņi varonīšu dieniņas sakariņā.

Izrādās, ka nafta ir bezgaisā sadalījušās dinozauru maitas.

vecums, lietus un dzelzceļš Madonā

vārguļoju slimības cisās un, kavējot laiku, rakājos pa vēstures mēslaini. re, atradu ceļojuma aprakstu, 2007. gada augusts.

jau iepriekš atvainojos visām smalkajām dvēselēm par lamuvārdiem, jēlībām un citiem acis aizskarošiem apzīmējumiem.


vot nezinu, kā šito nosaukt. vecums vai kas.
tipa nekur netaisījos braukt (tikai sestdien uz Rēzekni ar mašīnu, ja vedīs).

piektdien lija lietus un drausmīgi negribējās nekur braukt. nu, vopšem gāza balta siena – a ne aci no mājas, kur vēl 6 km līdz Viļānu stacijai ar riteni. gāza pirms ātrā vilciena ap trijiem, gāza vakarā pirms vēlā vilciena ap sešiem.
un tad es vēl padomāju – a nafig kaut kur jābrauc. ja jau nevar pat uz mežu pēc sēnēm, nafig riteņbrauciens kaut kur ellē Vidzemē?
izdomāju, ka nebraukšu. taisni zvanīja vecis no Rēzeknes, sarunājām randiņu. viņš bija tirgū. tas ir, viņš būšot tirgū.
mašīnu gan vēl nesarunāju, bet to atstāju plūdumam.
tas, ko pārāk saplāno, nekad nav pārāk labi.

no rīta gulēju. zvans. jābrauc. esot ritenis, telts un guļammaiss.
nu ko, sametu somā kaut ko, kaut ko apriju un ar riteni uz Viļāniem.
autobuss, protams, negāja (man jau bija tāds čujs). tāpēc somā bija A4 lapa un melnais marķieris.
gaidīdama busu, pieturā uzmargoju glītu uzrakstu MADONA. nekas, protams, nebrauca. vispār mašīnas nekur nebrauca.

aizgāju pāri tiltam. nekādu mašīnu. uz kādu vēl Madonu… lietus līst. vējš. drausmīgi. pilnīgā pakaļā viss pasākums. a kaut vai iet atpakaļ un gulēt.
kaut kāda mašīna brauca, pacēlu uzrakstu.
tā nu es ar to mašīnu (Audi 80) aizbraucu uz Madonu.
pie stūres bija čigāns ar zelta zobiem. muzons viņam bija vienkārši užass. jau likās, ka cauri būs, bet vispār šad tad nogrieza klusāk. nekādus batonus par studijām ausīs nebāzu. tā arī pateicu, ka nestudēju un nestudēšu. ko visi var ņemties ar to studēšanu – ja stopē, tātad students. darīt nav ko.
un kā pa ceļam lija! zupoja!!!

no Madonas čigāns zināja mazāk nekā es. meklējām to Raiņa 19, bet neatradām nekādu Raini.
toties viņš zināja, kur ir autoosta.
bet autoosta viņiem rēcīga. tur laikam ir arī kase vai kas, varbūt autobusi. bet nu veikali!!!!
tāds šopings!!! vot to es saprotu – rindā pirms manis veči domāja: ņemt septītnieku vai piecinieku. paņēma septītnieku. 11 no rīta! tipa šņabi 0,7 litri.
aiz manis pirka maizi. 5 batoni, 5 ķieģeļi, bulkas, klona, Cesvaines kukulīti, radziņu, ko tur vēl. man bija doma nopirkt želejas žurku, bet negribēju apvainot pārdevēju – ja nu tā nav žurka, bet kāmītis. lai gan astes bija zilas un sarkanas, burkā nevarēja saprast. čūskas gan bija čūskas, bet čūsku es jau biju ēdusi. vot žurka būtu prikolīgāk. bet nu paliku pie pončikiem ar zapti (tur tā bija rakstīts). vēl bija rūpniecības preču nodaļa. kas tur bija mantu! man jau acis krita ārā, bet bija arī bail palaist garām vedēju, kas mani savākšot no autoostas. lai gan minūtes 3 vēl dabūju gaidīt. bet ej nu zini – veikalā jau laiks paskrietu nemanot. turklāt vēl bija 2. stāvs ar kaut kādām unikālām kultūrprecēm, bet tur nebiju, jo nebija laika.

tad mūs ar visiem riteņiem iekrāva busiņā un aizveda uz Ērgļiem. pa ceļam brīžam lija tā sisnīgi. Ērgļos lietus beidzās.
turpat bija 2 veikali: PĀRTIKA un ELVI. iegājām otrajā, a tur bija viss kas labs. bija baltkrievu nastoika un biezpiena bumbiņas, viss kas bija. vēl tur bija večuks, kas sēca kaut ko nebalsī. centos ieklausīties, bet neko vairāk par nikni čerkstošu KUR IR MANA MAUKA? nedzirdēju. izrādījās – domāta bija viņa boze vai spieķis, vai kas tur. nākošais teksts jau pie kases, kam garām šis pagāja ar 2 litriem alus un centās nesaprast, ko pārdevējām vajag, bija KUR IR MANA KŪJA? kūju atradis, laimīgs notinās uz autoostu, kur mēs arī kavējām laiku, liekot māgā visu, kas ir ēdams.
autobusi bija 2 gab, pasažieru nebija. pie viena busa stūres bija sirms vecis. 2 reizes iebrauca kanalizācijas akā – nobaukšķēja vien. ietaranēja apmalē. noslāpa. autobuss – principā tāds liels zaļš mikriņš no 80. gadu laikiem. pakaļas riepas resnas, priekšā tādas šauriņas. kanalizācijas akā viņš iebrauca gan ar plānajām, gan biezajām.

tad mēs 50 km braucām ar riteni. bija kruti. sevišķi no kalna. bija krutas mašīnas – alfaromeo ar kādiem 7 atskaldītajiem, kas tuvojās ar tādu troksni, ka domājām jau, ka lidmašīna (nopietni), bet līkumā iegāja ar tādu sasveri, ka jau domājām, ka nonesīs, jo nāca virsū ar visu plakni un aizbrauca pēdējā brīdī, zobus vien nomirdzināja – retus un skaistus. visi 7 gab.
vēl bija zaļais buss no Ērgļu autoostas.

ā, Ērgļu autoostā vēl bija interesanta tante, kūjas onkulītis un pienāca vēl 1 resns un dūšīgs tēvainis tā uz 50 vai 70 gadiem, kas zināja teikt, ka izvadītāji ir laba lieta – sevišķi tie, kas zina visus pantus. sarunas bija par izvadīšanu un izvadītājiem, bet visu nedzirdējām. bija jāēd.
bija vēl 1 košs vecītis ar 2 alus pudelēm tīklā, bet tas aizgāja garām – nepiestāja pie kompānijas.
tante toties mūs izlamāja, ka mēs tur ar saviem riteņiem. nav, kur apsēsties. beigās tāpat nesēdēja.

nu jā, vispār mēs braucām pa dzelzceļa līniju Ērgļi-Madona, ko bija raudzīts celt kaut kad ap 1935. gadu, lai vieglāk tikt uz Gaiziņu.
iecerētās staciju vietas visbiežāk atradās krūmos, bet līnija vairumā gadījumu veda pa ieplakām.

bet vispār mēs tur nebraucām. mēs braucām kaut kur citur. lai gan vispār kartē tāda līnija ir eksistējusi.
domājams, būtu vēl smalkāka nekā no Rīgas uz Ērgļiem.

ak jā, vilcienu no Rīgas arī sagaidījām. tur tiešām bija stacija, īsts vilciens, atbrauca laikam tūrists ar milzīgu mugursomu, kas negribēja ar mums runāt. laikam vēl kāds, bet tie aizgāja kaut kur citur.

vēl tur bija sunītis, kam garšoja mani Madonas autoostas pončiki ar zapti. ar mīlīgu purnu.
tomēr ubagotāja dāvanas viņam nebija pārāk izkoptas. varbūt nav daudz iespēju trenēties.

nu jā, tā tas bija.
vispār jau es nekur netaisījos braukt.

P. S. tā arī nesaprotu, kāpēc bija vajadzīga telts un guļammaiss.

dāvantiņi

dāvinātam zirgam zobos neskatās. bet ja nu tomēr?

paldies Kristai par iedvesmu!

beidzot sapratu pēdējo dienu nīgruma iemeslu – atkal baiso dāvanu laiks. bilance: divas sniega bumbas, 3 blociņi, 1 suvenīrgrāmata un tikai 1 šokolāde un 1 mandarīnu maiss.

Vernera definīcija ir vēl skaudrāka:

nav jau tā, ka man riebtos dāvināt. bet labāk patīk to darīt ikdienā, kad gadās atrast kaut ko labu un vērtīgu tieši šim cilvēkam. kaut vai pēdējās pupu mizas, bet ar glanci. bet Ziemassvētki – dāvanas vajag visiem un reizē. kā vispār var paturēt prātā, cik ļaudīm vajag tās dāvanas, lai nepaliktu kaunā?

atradu izlasīju vienu savu rakstu par dāvanām un otru rakstu. tā tēma tak ir bezgalīga!

kā zināms, dāvanu veikali ir veikali, kur pārdod mantas, ko neviens nekad sev nepirktu. visi sūdzas par aizņemtību. bet ir tak ļaudis, kas to izdomā, ražo, izplata un tad tirgo. iedomājies – stāvi aiz kases un tirgo stikla jumpravas ar ziliem cičiem un bleķa žirafes. (veca Sv. Speerka gudrība)

turpinot domu: dāvanas ir lietas, kas cilvēkiem pašiem riebjas, bet ko viņi ilgi meklē un dāvina cilvēkiem, ko nevar ciest.


re, ko no Latvijas dabūja Putins:

Avots: http://mod.la.lv/avizes/la/2010/12/22/20101222213006_9232.jpg

re, ko es atradu Viļānu tirgus bildēs:


kas ir Tava baisākā dāvana?

putojošā varde un gudrība

man ir viena draudzene, kam Lāčplēšana dienā ir gan dzimšanas, gan vārda diena. viņa gan nav ne Lāšplēsis, ne Ojārs. laikam jau 10 vai 15 gadus viņa vaid, ka neapprecēsies, ka neviens viņu tādu nemīlēs, ka viņa nevienam nav vajadzīga. tajā pašā laikā visus, kas mēģina tuvoties, viņa padzen kā klibus  suņus. 😀 tie tik noskatās pakaļ kā spanieli nokārtām ausīm, un tad viņa atkal vaid, ka nomirs viena un nabagmājā. 😀

šodien es nolēmu sākt jaunu un skaistu dzīvi. pieauguša un lietišķa cilvēka dzīvi, kas pieņem lēmumu un izdara, nevis tirinās mēnešiem, atlikdams dienu no dienas un tā mūžīgi. pēcpusdienā ielīdu Stomatoloģijas institūta mājaslapā un apskatījos, ka akurāt vakarā dežurē labais rīkļurāvējs jau nu nē, bet zobu rāvējs.

redz, man ir pāris vecu gudrības zobu, kas savu laiku jau sen nokalpojuši. tā kā disertāciju es jau uzrakstīju, īsti vairs nav iemesla viņus paturēt, jo kam gan vajadzīgas gudras sievietes. 🙂 sievietes laime galu beigās nav bibliotēkā, bet pie plīts. tā kā filcēšana un brošu taisīšana mani nesaista, ēst taisīt neko jēdzīgu nemāku, bet pie bibliotēkām tikai fotografējos, tad vienīgais veids, kā kļūt par sievieti, ir izraut gudrības zobus. skaistums prasa upurus.

visādā ziņā tie zobi man īpaši netraucē, bet kārtībai jābūt – jau no apmēram pavasara katru nedēļu secinu, ka šonedēļ tam nav laika. bet šovakar pēkšņi secināju, ka laiks ir. brīdi vēl pakašājos pa internetu un devos ceļā. ar riteni.

ja kāds domā, ka ar riteni nevar braukt raut zobus, tad tā nav taisnība. Kurzemē viena teicēja (es gan jau aizmirsu, kura tā bija) šoruden stāstīja, kā ar riteni braukusi no Zlēkām uz Pilteni pie zobārsta, tur viņai izrāvuši zobu, šī gandrīz noģībusi. zobārsts noguldījis uz kušetītes, kāda jau tur kabinetā bijusi. brīdi pagulējusi, atjēgusies, sēdusies uz riteņa un pa visu vasaras sutoņu uz mājām – govis ta jāslauc.

kas tad man tas sprīdis no Dzirciema ielas līdz Āgenskalnam. tāds pūtiens vien. un ne man govis jāslauc, ne cūkas jābaro. turklāt arī no savas pieredzes zinu, ka nekas īpašs tas nav. miršana ir diezgan ilgs process, pa to laiku var arī ar riteni pabraukt.

reiz, kad man gadījās pie Olimpijas pārsist lūpu, jo negribēju sabraukt bērnu, bet ātro palīdzību izsaukt nevarēju, jo nevarēju parunāt, bet pārējie spēja tikai vaidēt un drebēt, iegāju aptiekā un palūdzu marli, ko pielikt pie sejas, sēdos vien uz asiņainā ričuka un laidu uz to pašu Dzirciema ielu. turklāt reģistratūrā vēl nogaidīju labu brīdi, jo vajadzēja aizpildīt kartīti (nav ne jausmas, kādu adresi viņi tur uzrakstīja, jo es īsti nerunāju, bet viņi nedeva rakstīt pašai), kā arī sagaidīt savu rindu, kamēr pārsien visādus vecos ievainojumus. pa to laiku arī šoks bija pārgājis un pie ārsta jau uzvedos kā cilvēks. turklāt arī riteni neviens nenozaga, kaut ārā nebija pieslēgts. asinis, izrādās, ir diezgan labs līdzeklis pret zagļiem.

šovakar bija laiks sagatavoties miršanai. pa ceļam nolēmu nopirkt pretsāpju zāles, ja nu pēc narkozes atlaišanās jārāpo pa sienām. vismaz Mērfijam par prieku, kas noteikti parūpētos, lai sāp, ja to zāļu nebūtu. piestāju pie Universitātes aptiekas, kam apkārt bija kārtīgi Bermontiādes ierakumi un dubļu žampa. izspraucos cauri kaut kādām dzelzs stalažām, pieknaģēju ričuku, nopriecājos par spoži apgaismotajiem logiem un bleķa plāksni, kas solīja strādāt līdz 20:00. bet še tev. maita krīze. izrādās, uz durvīm nožēlojama lapiņa – strādā līdz 19:00.

aptieku tomēr dabūju, bet citu. iegāju. aptiekas mani vienmēr mulsina, jo vairāk par hematogena, C vitamīna, žurku zāļu un govs laizāmā sāls iegādi neko nesaprotu. turklāt divu pēdējo Rīgas aptiekās nemaz nav.

uz manu dīvaino penteri, ka, lūk, jāpērk pretsāpju zāles vēlā vakarā un obligāti šovakar, jo sāpēs zobs, kas nesāp, bet vēl nav izrauts, tāpēc varbūt sāpēs, kad būs izrauts, aptieķniece pateica, ka TIK stipras zāles viņa bez receptes nevar dot. par to gan biju šokā – kā tad es tās zāles nopirkšu, ja man būs izrauts zobs un nevarēšu parunāt?

brīdi palūrējusi uz mani un drusku iebraukusi situācijā, aptieķniece iedeva kaut kādas laikam galvassāpju tabletes. īsti neatšķiru.

pirmā rituāla daļa ir veikta. kad apmēram pirms gada veicu līdzīgu operāciju, nopirktās zāles tā arī nevajadzēja, jo nekas nesāpēja. Mērfijs darbojas. turklāt man arī nav ne mazākās nojausmas, kur tās tabletes liku.

pieslēdzu ričuku Stomatoloģijas institūta pagalmā, braši pēros iekšā, bet durvis ta ciet. izrādās, tur ir divas iestādes. durvis starp to institūtu un Valsts Zobārstniecības centru slēdz 19:00. bet kas tad man – izgāju ārā, apgāju apkārt korpusam un iegāju no otras puses un tiku iekšā – strādā līdz 20:00. prieks un laime.

tomēr garderobists, tāds stipri pamatīgas miesasbūves vecis (parasti garderobēs strādā sievietes vai kaut kādi kāsī saliekušies nīkuļi, kas neder nekam citam), stipri šaubījās, ka mani kāds zobāksts ņems pretī – bija galu beigās jau gandrīz 19:30, uz ko atbildēju, ka jāpamēģina, bet tad jau domās tālāk.

tā arī bija – pēdējais vilciens aizbrauca deguna galā. zilā jakā ar uzrakstu LNT ievilktam pamatīgam vecim, kas gandrīz vienlaicīgi diedelēja zoba raušanu, šķiet izdevās. paņēma kartīti un aizgāja. bet viņam arī vajadzība spiedīgāka. neba viņš arī par sievieti gribēja kļūt, izraujot gudrības zobus, bet viņam sāpēja. (man nāk miegs, tāpēc apmēram ap šo vietu teikuma konstrukcijas kļūst īpatnēji ģermāniski slāviskas.)

toties brauciens nebija par velti. pirmkārt, uzzināju, kā sauc manu zobākstu, un pierakstījos, jo ja nu kaut kas kaut kur atkal taisās drupt – lai pārbauda. otrkārt, pierakstījos pie higiēnista, jo tā lieta nekad netraucē. un, treškārt, nopirku putojošo vardi. tiesa gan, to vardi nenopirku Stomatoloģijas institūtā.

bija tā. braukdama no zobu neraušanas, iemaldījos kaut kādās tumšās sīkielās un apmaldījos. pēkšņi skatos – veikals “Top!”, skatlogā spoži izgaismota vitrīna ar augļiem. tā sagribējās kaut ko garšīgu – ja jau nekas nav izrauts un var ieēst. rausos nost no ričuka un gāju pa šķirbu skatīties, vai pieņem kartes, jo uz durvīm bankas uzlīmju nebija.

pie veikala ieejas uz palodzes melns kaķītis bija saritinājies kamolā un gaidīja. gāja vecis garām un tam kaķim pa kupri ar kaut kādu dokumentu mapi, bet tas tik skatās. tā arī nesapratu, kāpēc tas vecis tā darīja – familiārs žests vai savējo būšana, naids vai agresija. bet kaķis tāds pagaru spalvu, bet paēdis izskatījās.
augļus tomēr nenopirku, jo viss bija mēsls – cieta hurma, sakaltuši granātāboli, poļu āboli ar biezu mizu, zaļi banāni, vīnogas ar brūniem pleķiem, gurķi plēvē, savītuši salāti. ņemams bija tikai ingvers, bet tas man riebjas.

toties atradu lielisku dāvanu draudzenei, kas nav ne Lāčplēsis, ne Ojārs, tomēr 11.11. svin i savu dzimmeni, i vārdeni.

tā ir caurspīdīga plastmasas ola, iekšā drausmīga zaļa varde ar izvalbītām acīm, klāt ķēdīte. principā tāds liels un stulbs breloks. tālāk lietošanas pamācība.

Rotaļlieta – Varde. Ūdens temperatūra no 15-35 grādiem. 1. Atveriet vāciņu. 2. Ielejiet ūdeni. 3. Ūdens sāks putot. 4. Pēc piecām minūtēm princis būs izšķīries. 5. Kad ūdens ir beidzis putot, nomainiet to. 6. Pēc 72 stundām princis ir pilnībā izaudzis. Papildus informācijai skatīt attēlus. Uzmanību! Nav paredzēts bērniem līdz 36 mēnešu vecumam. Satur sīkas detaļas. Nosmakšanas risks! Iepakojums nav domāts spēlēšanai. Ražots Ķīnā!

izrādās, no putām piedzimst ne tikai Venēra, bet arī Ķīnā ražots princis.

bet laikam jau rīt būs jāmeklē jauna dāvana, jo Nellija nesapratīs. sieviešu dzimšanas dienas jau tāpat ir traģisks brīdis, bet dāvināt burciņā audzināmus prinčus laikam nav smalkais stils.tik daudz gudrības manī vēl ir palicis. galu beigās – man tak vēl ir visi zobi un kaut kāda gudrība arī vēl turas. cerams.

ekskursija uz Likteņdārzu

katram latvietim ir svēta lieta aizbraukt ekskursijā uz kādu svētvietu. šoreiz nedomāju Pokaiņus, Aglonu vai Krusta kalnu, bet latviskās svētvietas. apmēram Turaidas rozes kaps un tādā garā.

manu vecāku jaunībā tāda obligātā vieta bija Staburags, kurp doties skolas ekskursijā kravas mašinas kastē, kas rotāta ar meijām.  savākt akmentiņus un vecumdienās dāvināt muzejiem un skolām kā seno laiku dārgumus, kad visi vecie vēl bija jauni un vēl bija dzīvi visi vecie. mums būs Likteņdārzs, kur lasīt mizas un dolomīta šķembas un glabāt tukšā CD bundžā.

šogad Aglonas politfestivālā Pujāts ieteica budisma garā iecerētajā dārzā tomēr uzstādīt krustu. sev par attaisnojumu varu teikt, ka devos turp vēl pirms šīs uzrunas un vietas nešķīstības izsludināšanas.

pāris bilžu no šī lieliskā brauciena 2009. gada oktobrī. bildēs gan nav redzams grāvis, kurā ievēlos ar mašīnas kreiso pakaļējo riteni un kas arī šobrīd izskatās bieži lietots un izbraukāts.

apskatei izvēlētais laiks gan īsti nebija piemērots dārza apskatei, jo bija tumšs, vējains, kluss un man bija bail. cik atminos, dārza koncepcijā ietilpst svešumā mirušo latvu dvēseļu pulcēšana vienuviet. Skalbem gan bija pasaka “Dvēseļu mežs”, bet latvieši, kā jau kārtīga kultūrtauta, mežu baidījās stādīt. dārzs tomēr skan un izskatās labāk, bet meži aug paši – krūmi, brikšņi un čūskulāji.

tai naktī man nudien likās, ka visi krūmi ir pilni ar dvēselēm. čumēja un čabēja.

tā arī nezinu, kā izskatās Likteņdārzā. nav jau laikam lemts apskatītiies, kamēr kāds neaizvedīs ekskursijā ar autobusu.

ceru, ka koki būs vismaz tik glīti kā šajā filmiņā ar muzīkām. ar lampiņām.

reiz Ķīnā dzima eglīte un Rīgā auga tā

kas ilgi nāk, tas labi nāk. šis stāsts būs par Vasarsvētku eglīti.

beidzot ielikšu blogā bildes, ko 3 piegājienos, lai slava tehnoloģijām, izdevās dabūt no Valda Ošiņa, kura bloga komentāros savulaik arī dzima doma par fotosesiju pie ku-kū egles. paldies un tencinu! bildes ir. egle arī ir.

šonakt esmu gulējusi laikam stundu un to pašu tikai drusku, kā arī vēl bišku vilcienā, kamēr gaidīju trakos ogrēniešus. tāpēc īsti pieskaitāma neesmu. pati tāda ku-kū egle… visu kavēju, nekas nesanāk, viss riebjas. un somā izkususi gaļa.

bet stāsts par ogrēniešiem ir tāds. iekāpu pēdējā vagonā. vilciena konduktore vēlīgi ierādīja manam ritenim vietu – 3 krēslus. uz jautājumu, vai pie Rīgas nebūs jādzen tamburā, noteica – lai jau tie ogrenieši pastāv. cik ta viņiem braukt. 🙂
gribētu gan redzēt, kā Ogres raganas pastāvētu klusu, kamēr mans ritenis izlaidies pa 3 vietām. bet tas tā. vietas tomēr pietika visiem.

šai sakarā vēl arī stāsts par mani un gulēšanu vilcienos. reiz braucu no Pēterburgas kopējā vagonā, bet, protams, biju ielīdusi guļammaisā un saldi šņācu par spīti abām robežkontrolēm (tā gan nebija tā reize, kad vilcienā uzradās mironis un visi tika pamodināti vēl 1 reizi). Rēzeknē ielīda niknās rēzeknietes. mierā jau nelikās, uzbungāja mani augšā, tā arī paliku guļam – sēdus guļammaisā.

guļu, bet šīs latgaliski aprunā – valna krīvi, valna okupanti, guļ izalaiduši kai gūvs, pasaraut navar, cylvākam nikur dasasēst. neklapēju ne ar ausi. tuvojas Rīga, rēzeknietes jau pievēršas manai ārienei un Krievijas ekonomikai, latgaliski un sulīgi. neklapēju ne ar ausi. apmēram Jāņavārtos iezvanās mans telefons, zvana Ilona. es tā priecīgi: Vasala! Seņ naradzāta! rēzeknietes apklusa un vairs neteica ne zilbes. sēdēja klusas un sarkanas.

par eglīti stāsta nebūs. baudiet bildes.

ar putnu.

bez putna.

un visā godībā.

tā egle toč ir baisum baisa. vēl tikai plastmasas sēnes vajadzētu apakšā salikt. un dzērvju kāsi augšā. tad gan būtu riktīgi. kapu puķes jau ir.

arī viņš. svinības notika godam. turpmāk vēl. vai tad nu ērmu pasaulē trūkst, pie kā nofotografēties, vai iemeslu par viņiem iesmiet.

beigu piebilde visiem, kas šim notikumam meklēja politisko kontekstu un baidījās ierasties pie egles ar kleitu. vai tiešām par stulbumu nevar ierēkt vienkārši tāpēc, ka tas ir stulbums? piekāst man par jūsu politiku un PR. trillām būt!

kulinārais blogs

gluži filcēšanu no manis nesagaidīsiet. pērļošana arī īsti nepadodas, jo neesmu pat mēģinājusi. auskaru arī man nav, ja neskaita tos dažus, kas ir uzdāvināti un zaļā filca lupatiņā karājas pie sienas. tad nu nolēmu, ka jāuzraksta kaut kas par ēst taisīšanu. galu beigās sievietība ir jākopj kā tāds sakņu dārzs – ne vien visi miesiskie un mūžīgi ataugošie sari, ragi un nagi, kas jāskuj, jāepilē, jāslīpē, jālīmē un jāmaskē, bet mūsdienās arī blogs. lai gan publiski rakstīt šā kā tā nav sieviešu darbs un kur nu vēl mērīties ar krāniņiem virtuālajā telpā.

vismaz, ja jau rakstīt, tad sievietēm ir jāraksta par brošām un kulināriju, nevis jāmuld par visādām pupu mizām. jo ir tak arī normāli cilvēki – sataisa blogu un raksta par modi, pērļošanu, reklāmu, dzelžiem, putniem vai ērmiem. vēro statistiku, prognozē topa tēmas, raksta par visādām cilvēkiem vajadzīgām lietām – kas rādio skanēja, kādas tagad partijas topā, kādu mūziku klausīties, filmas skatīties vai grāmatas lasīt. kaut vai tas pats Berelis – visu laiku liek kaut kādus rakstus par literatūru, tā kā tādi kopotie raksti. reizēm i nesapratīsi, kad viņš kuru rakstu rakstījis un kad tas kam bijis svarīgi. bet ieliek un cilvēki lasa – Googles tantei prieks, ļaudīm bijāšana.

bet tagad gan ar steigu par kulināriju. reizēm es taisu ēst. reizēm es taisu ēst ne vien sev, bet arī kādam citam. par šodienas ēst taisīšanu ir vērts uzrakstīt, jo papildus iedvesmu guvu arī no fotogrāfijas tur augšā. citu bilžu gan nebūs (ja neskaita to tur augšā), jo man ir nepārejošs fotografēšanas nīgrums – šogad bilžu mazāk nekā pērn.turklāt ne velti manas kulinārijas slava (dūmi) jau ir nonākuši pat līdz Pārdaugavai.

šodien sanāca tāda dikti trauksmaina diena, lai gan nekas neko tādu nesolīja – biju domājusi rātni pasēdēt pie datora un varbūt pat pabeigt TO, papeldēties, paravēt un vēl kaut ko. plāni izgāzās, jo bija tāda elles sutoņa, ka rokas lipa pie galda un nezāles no bailēm pašas padevās noļukušām lapām – kā lai sit vājākos.

nolēmu karsto laiku izmantot lietderīgi un pievērsties praktiskām lietām. tā kā Lielajā Plānā ietilpst arī žurku indēšana, bet tās maitas ēd tikai zilās tabletes un rōzā granulām uzšķauda (bet nevar tak mantu laist zūdībā), ķēros pie granulu uzlabošanas plāna.

1. daļa

ņemam vecu pannu, izmazgājam ar lietus ūdeni (nav lijis jau sazin cik dienas, gandrīz jau garlaicīgi), kurā dzīvo visādi kukaiņi ar astēm un bez astēm. atnesam no trušu būdas 2 ugunsdrošos ķieģeļus un novietojam paralēli uz betona, uzliekam pannu un apakšā pakuram uguni. biju jau domājusi kuršanai izmantot kaut kādu grāmatu, bet tas izrādījās laikam 50.- 60. gadu “Spravočnik avtomobiļista”, kur kā milzu jaunumi tika pasniegti mūsu vecmāmiņu jaunības cienīgi autobusi no finiera un bleķa. tad nu iztiku ar jauko Rimi avīzi (paldies krīzei, viņi drukā uz degoša papīra) un sakaltušiem kārkliem.

ņemam 3 olas un glāzi miltu, tfu, ņemam sauju taukainu lanckaru no pusdienu gaļas gabala, kas izvilkts no pilēt sākuša ledusskapja. cepam uz lēnas un dūmojošas uguns, līdz izdalās maksimāli daudz tauku un paši lanckari saraujas brūni un sačervelējušies. pieberam krūzi auzu pārslu (to daļu krūzes, kas neizbira, kamēr ņēmos ap to spravočņiku un skaliem), labi samaisām un ļaujam ievilkties. paralēli laužam kārklus gabalos un liekam zem pannas, katru reizi pannu mazliet paceļot un zarus akurāti iebakstot starp ķieģeļiem.

pašās beigās lanckaru un pārslu maisījumam pievienojam rōzā granulas, kas vienā mirklī piesūcas ar taukiem un sutīgajā saulē (ēnā laikam bija ap 32 grādiem plusos, saulē vienkārši kā uz pannas) iezaigojas neredzēti košā rōzumā. apmaisām ar skalu, skalu ieliekam ugunī un sadedzinām. ļaujam izklīst dūmiem, sarušinām ogles un pelnus, lai viss labi izdeg un nekas nepaliek.

pasniedz atdzesētu tāpat no pannas. garnē ar zilu tableti.

2. daļa

kad dūmi izklīduši, žurkas jau iepazinušās ar jauno ēdienkarti (viņas ēd tās zilās tabletes kā trakas, bet nevienu līķi pagaidām nemanu, varbūt rōzā granulas kaut ko mainīs), kā arī karstums deldē pēdējo dzīvību no pagalma un vistas noslēpušās pa krūmiem un elš ēnā, ķeras pie kulinārijas 2. daļas – mēslu cepšanas un peldināšanas. jāatzīstas, ka šajā procesā gan biju vairāk novērotāja lomā.

mammas māsa nolēma, ka 2 ķieģeļi un pelni ir baigais bardaks, tāpēc ķieģeļus nometa pie kūts sienas, bet pelnus sagrāba uz šaupeles un uzmeta uz mēslu čupas, kas trūd aiz kūts un pie kā aug pašas treknākās upenes, sulīgākās kumelītes un garākās egles. visi aizgāja gulēt, es apsēdos pabakstīt failus.

pēc kāda brīža visu māju gaisā sacēla kaimiņiene apakšbiksēs, kas bija pietrūkusies no pēcpusdienas snaudas un atskrējusi tāda, kāda nu viņa gulēja. un neba jau pidžamā.

– syudi dag! syudi dag!

visi šokā. kas? kur? kāpēc? izejam ārā – toč deg. un ne vien deg, bet kūp kā elles lielskunga vizitācija zemes virsū. sērs un amonjaks. tāda smaka, it kā kūdras purvs būtu dedzis nedēļu, tā smaka būtu rūpīgi sakrāta cisternās un tas viss būtu eksplodējis pagalmā. dūmi ēd acis ārā. smird kā vella pērnās zeķes.

ta nu skrēja, ta nu elsa, ta nu ņēmās. nav ne jausmas, cik litrus ūdens uzgāza tai nelaimīgajai sūdu čupai, bet beigās viss pilēja, sūcās un kūpēja. šķidri mēsli, pelni, salmi, dubļi un dūmi. neko tik lielisku nebiju redzējusi un diez vai vēl kādu reizi redzēšu. jo mēsli ir mēsli, mēslos ir salmi. salmi trūdot arī sakarst, kopā ar liesmām un gruzdēšanu tas dod elles cienīgu karstumu. turklāt mēslu kaudze tāpat kā kūdras purvs gruzd no apakšas, liešana no augšas neko diži nelīdz – notek kā pīlei ūdens, bet līdz karstuma perēklim netiek.

pa visu to vidu, kad jau tāpat ļaudis skrēja bļaudami, lamādamies un krustus mezdami, perētāja vista ķērkdama sakāvās ar suni, cāļi bļaudami pabira kur kurais. suns ar zibsni tika iespundēts kūtī, vista ar visu cāļu bandu patriekta krūmos. gāja diži – jandāls ne pa jokam!

kad viss jau bija gandrīz apdzēsts, ļaudis attapās zvanīt ugunsdzēsējiem. šī doma tomēr tika nokauta saknē, jo neba katra mēsla pēc svešus ļaudis trobelēsi. valsts resursi tātad tika brangi ietaupīti. galu beigās – katrs pats sev policists, ārsts, ugunsdzēsējs un kapracis. valstij jau tā nav viegli – pašai savu sūdu gana, ko vēl kavēt laiku ar mūsu degošajiem sūdiem.

bet arī pozitīvā puse – vismaz aka tika izsmelta kārtīgi, ūdens bišku apmainījās. lai gan šogad ir tik nenormāls ūdens līmenis, kādu nekad neesmu redzējusi. parasti kaut kur akas dibenā ūdens acs, tagad pat var normāli ielaist un izvilkt piena kannas.

kad šī kulinārijas epopeja bija cauri, ciemos atbrauca radinieki. pāris stundas dabūju jandalēt ar 3 bērniem: 1 gab. 9 gadi vecs žuļiks, 2 gab. 6 gadus vecas ūdenszāles. tomēr kopumā tas bija krietni mierīgāk, pat ar visu bradāšanu pa dīķi, cāļu trobelēšanu un sivēnu vēderu kasīšanu.

P. S. vienmēr esmu teikusi, ka ēst taisīšana ir smags un nepateicīgs darbs. pat tad, ja klienti ir tikai vella žurkas. baidos, ka tik drīz nekādiem jauniem kulināriem eksperimentiem nesaņemšos. tomēr paldies par uzmanību, dārgo lasītāj. lai laba apetīte!