Zīmološanās ar latvju gēnu

Eku šeku pirms Latvijas valsts dzimenes visi ērmi sarosās – gan ne tik koši kā pirms vēlēšanām, bet arī spīgo un līgo visādi latviskumi, pareizi, nepareizi un gaisā parauti. Šorīt pamanīju spēlīti “Latvijas gēni” – 5 sekundēs izvēlies bildīti, mēs pateiksim, no kurienes Tu esi. Formulēts gan ir smalkāk – kurš gēns Tevī stiprākais. Un neba jau zilu acu vai apaļa galvaskausa, nošļukušu plakstiņu vai plakana deguna. Novada gēns. Pie tam ne vien vēsturisko novadu, vecajām Brīvības pieminekļa trim zvaigznēm piedomājot klāt arī Zemgali, bet arī Rīgas. Kaut tikpat labi – kāpēc ne Jūrmalas, Daugavpils, Ventspils, kur tak arī sava republika, sava būšana, savas hūtes un otkati.

Sākums daudzsološs: “Pasaki, kam tu dod priekšroku, un mēs pateiksim, kuros novados mīt tavi Latvijas gēni!”. Testu izveidojusi reklāmas aģentūra “DDB Latvija” sadarbībā ar biznesa portālu db.lv, balstoties uz “DDB Latvija” un pētniecības aģentūras “GfK Custom Research Baltic” veikto pētījumu “Brand Capital”. Lasu tālāk – Guna Gleizde raksta: “Iedzīvotāju uzskati un paradumi katrā novadā mazliet vai pat ļoti krasi atšķiras teju visos jautājumos – sākot ar viendzimuma laulībām un beidzot ar lojalitātes kartēm. Cilvēku pašvērtējums svārstās no pašpārliecinātības vienā reģionā līdz pieticībai otrā.”

Labi, labi. Kāds PR guru izdomāja PR kaut kādam pētījumam, kaut kāda zīmolu mīlēšanas projektam vai savai darba vietai. Palaida Feisbukā lapu, uztaisīja ātri maigāmo un soctīklos šārējamo testiņu, sacerēja tekstiņus, salika bildītes. Viegli un pa gaisu. Pūt vien stabulē, šopingotāju un šārētāju tauta! Vibrē tīklos, senču gēnus grabinādama!

Bet nu spēlīte paliek spēlīte. Pus pa jokam, pus nopietni izdari testā izvēli vairākas reizes – te krāsas, te simboli, te zīmoli, te sazin kas. Un ir. Gēns ir atklāts!  Uzlec Latvijas karte ar procentu rimbuļiem un augšā oranža bantīte – “Visstiprākais gēns tevī ir…” – uzmini nu!

Kur hipsteri, kur atomi, kur bitītes žūžo un zaķīši ausis spicē, bet 5 Latvijas gēni ir skatāmi ļoti uzskatāmi. Pie tam gēns rakts tik dziļi, ka izrakti pat senču kauli – latvju ciltis no sazin kura gadsmita.

Piemēram, zemgalis. Sazin kādas ciltis te pāri gājušas, sazin kur vazājušās, bet Zemgales nosaukums visus zemgaliešus ļauj nosaukt par zemgaļiem. Nemirstības noslēpums ir atklāts, bet žēl – sēļiem nepaveicās, jo viņi pakāsa savu novadu. Nav Sēlijas, nav sēļu. Nav sēļu, nav jāsacer apraksts tāds kā horoskopā – lai visiem apmēram der.

zemgalis

Vai latgaļi. Ir nosaukums, ir cilts. Drusku jau ir šaubas – latgaļi vai latgalieši, bet skan labāk tomēr tie latgaļi. Gēniskāk! Seniskāk! Tuvāk prečkopības un prečpircības saknēm.

latgalietis

Pag, Kurzemē nav kuršu? Kur palika kurši?

kurzemnieks

Vidzemē nav vidzemju, jo te 13. gs. dzīvoja latgaļi. Nesauksi tak veselu 2 novadu iedzīvotājus par latgaļiem, ja pat zemgaļi ir pārņēmuši sēļus un sauc savu teritoriju par Zemgali.

vidzemnieks

Bet kaut kur ir jāliek arī hipsteri un zīmolīgo zīmolu pavēlnieki, kas sevišķi vibrē un grabinās soctīklos. Tāpēc ir Rīga un rīdzieši. Izrādās, rīdzinieki domā pārvākties uz ārzemēm ar visām savām planšetēm un viedtālruņiem. Aijajai.

ridzinieks

Zemgaļi, latgaļi, kurši – visi kā dzīvi, skraida pa veikaliem un pērk zīmolus kā negudri. Uzminēsi, kas šiem vairāk patīk, pārdosi vairāk savu krāmu.

Latvji ir krutāk kā latvieši. Varbūt visi Latvijas iedzīvotāji ir latvieši (un nekādi tur latvijieši), bet īstenos un etniskos latviešus, kas mantojuši kuršu, zemgaļu, latgaļu, sēļu asinis un valodu, saucam par latvjiem? Latvijā dzīvo latvji un latvieši. Nekādu pārpratumu. Latvji, balsojiet par to un to! Latvieši, pērciet to un to!

Un kā saukt uz ārzemēm izceļojušos latvjus? Ārieši?

Visa pasaule āriešu pilna. Kur ne griezies, kāds cirtaini hipsterīgais latvis spaida savas viedierīces pogas un domā par šopingu. “Bauskas alus” vai “Samsung”, “Tērvetes alus” vai “Head & Shoulders”, “Kārums” vai “Staburadze”.

baltu.ciltis

Joks ir joks, un jokam joks ir joks. Par bildītēm neņirgāšos, jo tur skaidri saausti stereotipi – mežaveči vidzemji, svēto lampiņu kurši, demogrāfiski čaklie latgaļi, mācītie šopingotāji zemgaļi un gaisā pasistie šopingotāji rīdziņi. Bet nu nosaukumi. Par cilšu, pardon, novadu nosaukumiem nepaņirgāties nevarēju.

Nav ne jausmas, kas ir šitā balagāna autors, bet ar līksmību aplūkoju visas āža kājas. Šitas gan būtu viena pētījuma vērts – ko iesākt ar sēļiem, latgaļiem un kuršiem mūsdienās, kā viņus ievibrināt tīklos, lai arī saknes var nošārēt un salinkot mūžīgi.

Bāc. Bet kur viņi lika lībiešus?

Leģionāru minčuks

mincuks

Šodien biju inspekcijā uz Vecrīgu, kad tur notika “maita krieva” trādirīdis. Secināju, ka rakstīt laikam gan māku labāk nekā fotografēt. Tomēr šī situācija mani aizķēra. Minčuks apmulsis vēro gājienu, jo netiek iet savus ceļus pa Zirgu ielu. Kur viņi visi sestdienas rītā vazājas. Kur viņiem visiem jāiet.

Bebriem Rīgu?

Mežs ienāk pilsētā. Bebri dzīvo pie operas. Bebri grauž kokus.

It kā viss normāli. Ja bebru ir daudz, viltīgākie pamanās dzīvot tur, kur citi bebri nedzīvo. Iekarot jaunu telpu ir kruta – ja paveiksies, varēs vairoties.

Bet, ieraugot bebru apgrauztās jaunās liepiņas Raiņa bulvārī, man sanāca smiekli. Liepiņu žēl, dusmas uz tiem, kas kokus nemāk pasargāt, bet reizē arī smiekli.

Iedomājies, kā naktī bebrs, izlīdis no kanāla, ielas malā pucē iekšā liepas. Šņak-šņak! Žvak-žvak! Riktīgs fāstfūds – ātri, ātri! Kamēr nav trolejbusu, mašīnu un gājēju!

Pēc nakts tusiņiem prasās džankfūds maķītī. Bebra fāstfūds – smuka liepiņa pilsētas apstādījumos.

Nākotnes vīzija – pamatīgs bebru dambis pilsētas kanālā. Vecrīga gan jau neapplūdīs, labā vietā uzcelta. Toties apkārt purvs.

Mēs uzvarējām!

Reiz man bija dzimšanas diena. Kolēģei Gunai arī bija dzimšanas diena. Pēteris mums abām uzdāvināja pa puķei podiņā – sak, redzēsim nu, cik ilgi nodzīvos un cik rūpīgi mēs kopšot. Tā teikt, kabinetu sacensība, jo esam kaimiņos, bet aiz sienas.

Tas bija gandrīz pirms mēneša. 21. jūnija rezultātus skatīt zemāk. Mēs uzvarējām.

Slaistukūkas

Ar kulināriju saistītiem cilvēkiem tālāk nelasīt. Tas nav iztērēto nervu vērts.

Kulinārija mani neinteresē – varu kaut ko sataisīt, bet neko tādu, kas prasa vairāk laika, nekā spēju izturēt neēdusi. Lielākoties nekas nav to vērts, lai pusi dienas sēdētu virtuvē. Ja nu rozītes, bet tur nav jāsēž pusi dienas – galvenais, lai ir šņabis, ko piejaukt mīklai, un kompānija, kas kaisa pūdercukuru.

Šis nav kulinārais blogs. Eksperimentā veiktās darbības lūdzu neatkārtot bez pienācīgas sagatavošanās. Es tikai pierakstīju, kā cepu olas, tfu, piparkūkas.

I cēliens

Viss sākās ar drozofilām. Lai ķertos pie piparkūku cepšanas, vajag iemeslu. Iemesls var būt gan Ziemassvētki, gan drozofilas. Bet drozofilas tāpēc, ka tās maitas bija apmirušas medus bļodā, kas jau mēnesi stāv uz ledusskapja – arvien mazāk plaknes, kur iemērkt karoti, dzerot tēju.

Tā kā ledusskapī ir arī apmēram puskilograms veca lauku sviesta (lauku sviests nemaitājas, to var kaut eksportēt), vajadzēja recepti, kur ir daudz sviesta un medus.

Izraku plauktā Masiļūnes grāmatu “Latviešu nacionālie ēdieni”. Masiļūne man patīk, jo viņa nesarežģī dzīvi – vislabākā, protams, ir viņas “Povuoru gruomota”, kas 90. gadu sākumā izdota latgaliski. Tur tā arī teikts: “Dalīk citrona mizeņu, ka ir.” Ja nav (un 90. gadu sākumā nebija ne velna), tad cep tāpat. Jāpiebilst, ka grāmatu apmēram pirms gada nopirku kaut kādos grāmatu svētkos apmēram par latu un līdz šim nebiju atvērusi ne reizi.

Secināju, ka sviesta un medus aprakstam vislabāk atbilst mīkstās piparkūkas (mīkstās, jo tās ielej pannā un izceptas sagriež, bet cietās jādzesē, jārullē, jāgarnē – klapata). Protams, visādi pīrāgi, kas jātaisa no samaltiem vārītiem kartupeļiem, ar man patika. Bet pārējiem vajadzēja vai nu medu, vai nu sviestu. Abus divus nevienam. Ak jā, bija vēl medus torte, kam vajag 1 ēdamkaroti medus. Medus! Torte! 1! Karote!

Raugam nokasīju pelējumu un aplēju ar siltu ūdeni un uzliku uz radiotora. Piešāvu bišku cukura – tak jau dzīva radība. Lai paēd.

Izvilku no ledusskapja bļodu ar koši dzelteno sviestu, uz kura no mammas karotes palicis krustiņš un skujiņa. Patiesību sakot, sviests bez krustiņa un skujiņas nav nekāds sviests – tas ir punkts uz i, pēdējie karotes vēzieni, pabeigtība. Nogriezu kaut kādu stūrīti, kas laikam gan nebija prasītie 100 grami, bet kā tad lai zina, kā izskatās 100 grami sviesta. Ieliku katlā un palaidu kausēties.

No medus bļodas izzvejoju visas 100 miljards drozofilas. Daļa spārniņu palika, bet nu nebūsim sīkumaini. Drozofilas gēnu ziņā esot diezgan tuvu cilvēkam. Labs labu nemaitā. Medu iekasīju, iepludināju izkusušājā sviestā, kas ar šņācienu saņēma jauno viesi. Brīdi padumpojušies, viņi mudīgi apvienojās un sāka ost pēc jauka sviesta medus maisījuma.

Kamēr šie tur katlā ņēmās, domāju, ko lai pasāk ar sīrupu un cukuru. Tas ir, receptē bija prasīti 400 grami sīrupa un medus. Bet kā lai es zinu, kā taisa sīrupu? Un kā lai zina, cik no 400 gr. ir sīrups un cik medus, ja es nezinu, cik medus bija tai bļodā. Tā kā sīrupa man nebija, nolēmu spiest uz cukuru. Iebēru apmēram pusi no visa cukura, kas mājās bija. Palika tieši tik, lai varētu uztaisīt apmēram 1-2 kafijas.

Receptē bija minēts – pievieno garšvielas. Aha. Es noteikti zinu, ko tur pievieno! Ja reiz piparkūkas, piemalu bišku melno piparu. No skapja par daudz maz derīgiem šim pasākumam atzinu pirms 2 gadiem kaut kādā Londonas turku veikalā pirktus muskatriekstus (neprasi, kāda velna pēc es viņus pirku) un krustnagliņas. Un tad man pieleca, ka dzirnaviņu ta nav. Maitāt piparu dzirnaviņas ar krustnagliņām negribējās.

Par laimi skapī atradās kaut kāda rīve. Sāku rīvēt riekstu. Ciets kā maita. Tikpat labi var rīvēt lazdu riekstus. Nu labi, drusku mīkstāks. Pierīvēju klāt arī krustnagliņas. Pēc tam nogriezu norīvētos nagus.

Sabēru visu mutuļojošajā katlā, tas nosvepstēja vien pret karstajām sienām. Nogriezu nost uguni, lai nešauj par strīpu.

Izrādās, man mājās ir siets! Sāku katlā sijāt iekšā miltus. Apsijāju arī plīti un katlu. Nav ne jausmas, cik ir 400 grami, bet ļāvos procesam, pa laikam samaisot. Protams, kunkuļi kunkuļu galā. Kad jau izskatījās pēc mīklas, miltu sietu uzmanīgi noliku uz māla bļodas, kur bija medus. Atlikumu pievienot vēlāk.

Tālāk receptē bija minēta kaut kāda mistika – nedaudz atdzisušai mīklai pievieno sakultas olas, raugu un miltus. Nedaudz? Tā mīkla bija verdoša.

Gaidot, kamēr mīkla nedaudz atdziest, sakūlu olas un, klausoties rauga priecīgajā čabināšanā, uzrakstīju visu blāķi līdz šai vietai. Nez, raugu ēst nav grēks? Tomēr dzīva radība. Un pārdot?

II cēliens

Tagad ir skaidrs, kāpēc mīkla bija jāatdzesē nedaudz. Kamēr rakstīju šo lielisko bloga ierakstu un papildināju skaipa romānu, mīkla sabriedusi un sakaltusi. Uzleju čurkstošo runīgo raugu un olu kulteni, maisu – kā ūdeni ar taukiem jaukt. Brūnganā mīkla iet uz riņķi, dzeltenais šķidrums žvunkuodams apkārt. Burbuļi vien šķīst.

Neko darīt, mīcu ar roku. Pa pirkstu starpām izlien silti mīklas tārpi, ap pirkstiem tinas un pinas, kamēr arvien vairāk sajaucas ar škidrumu un pārtop pašķidrā masā.

Iesijāju atlikušos miltus, samaisu ar karoti. Ignorēju kunkuļus. Nez, kāds māk izmaisīt tā, ka viss sajaucas kā pēc grāmatas? Kunkuļi daļa atveras paši, daļu saspaidu, daļa sasūcas un pazūd.

Ja receptē nebūtu teikts “mīklu lej uz ietaukotas plāts apmēram 1-1,5 cm biezā slānī”, liktu miltus vēl klāt. Bet ja nu jālej, tad lej. Laime, ka man kopš vasaras ir jauka lazanjas panna. Neko nezinu par lazanju, patiesībā neko arī negribu zināt. Bet panna izskatās tāda, kas derētu arī cita kā cepšanai.

Masa izplūst pa pannu. Laikam ir par šķidru. Bet manas lielākās pīrāgu nelaimes ir cēlušās no pārmiltošanas, tāpēc izliekos neredzam. Mīklas virspusē pa laikam izlien pa burbulītim. Dzīva. Raugs ēd un elpo.

Ielieku pannu siltā cepeškrāsnī. Lai mīkla atpūšas un aug. Secinu, ka apziest ar olu nesanāks. Laikam jau apziest “ūdeni” ar olu nav prāta darbs. Bet ej nu zini, kas būs pēc brīža!

III cēliens

Lai arī mīkla, šķiet, bija par šķidru, radās fundamentāls jautājums: “Nez, cik grādu nozīmē – “cep cepeškrāsnī mērenā siltumā”?”

Tviteris steidza atbildēt, dominēja 180 grādi pēc Celsija. Bet izrādās, Smurrītis bija pat sagūglējis – tāda temperatūra,  kurā žāvē pienenes! Skat. 3.rindkopu.

Mīkla necik daudz nebija uzrūgusi, toties spēru tik uguni iekšā – lai top! Receptē minēto sadrupināto riekstu vietā pa virsu pakaisīju lobītas saulpuķu sēklas. Sēklas arī ir rieksti.

Cepas. Sīkdams un klikšķēdams.

Tā kā visas receptes beidzas ar neko – sajauc, samaisa un cep, tad šeit ir laiks beigt. Man tāpat nav fotoaparāta, ar ko bildēt šķīvi. Un nav arī zināms, kas tur sanāks – smaržo gan lieliski.

Gudrībai zobos neskatās

Kad man bija apmēram 15-16 gadu, tiku pie pilna zobu komplekta. Reizē ar gudrības zobiem diezgan nesāpīgi tiku arī pie gudrības.
Spilgti atceros, kā 15 gadu vecumā ziemas sākumā, vējam aurējot un lietum līstot, priecīga slapjdraņķī gāju pa šosejas malu – violeta pufaika (tiešām pufaika, ar vates pildījumu), kaut kādi noškiebušies zābaki, somas nav, esmu savākusi mammas veco somu, kam krīt nost rokturi, laikam pelēkās vilnas bikses, ko ienīdu kā elli. Naudas nav, nekā nav.
Gāju un domāju, ka šitas gan ir ideāls vecums – es visu zinu, visu varu un man viss sanāk.

Kopš tā laika nekas daudz nav mainījies. Tikai pa laikam piefiksēju – sasodīts, cik pieredze ir laba lieta. Pilnīgi jūtu, kā izgulsnējas. Skaties uz cilvēkiem un brīnies, rocies sevī un brīnies.
Galu beigās – šobrīd es esmu visvecākā un visgudrākā sevis versija.

Kaut kad bērnībā (līdz 19 gadu vecumam) domāju – nez, kā tas būs, kad būšu 30 gadus veca. Taču es būšu es, bet tā nebūšu es. Un ko es tad domāšu par to sevi, kas es esmu tagad – padsmit gadu vecumā.
Trakākais, ka nedomāju neko. Neatceros neko. Tikai lietas, vietas un cilvēki atgādina par laiku, kas ir bijis, un lietām, ko esmu darījusi.
Kad vēl klejošu pa daudzstāvenēm un bāzīšu uz durvju kliņķiem izdobtus gurķus? Kad vēl izkrāsojusies un aurodama ar pītu grozu uz galvas ietesīšu “Lukoil” benzīntankā vai dzelzceļa dežuranta būdā kopā ar baru draugu, kam līdzi izkaptis, mēslu sakumi un garmoška?

Ir tikai sasodīti dīvaini saprast, ka jau tad es biju es. Ka tos tekstus mierīgi varētu rakstīt jebkad. Vienīgi pieredzes ir vairāk. Saprašanas vairāk. Vienaldzības vairāk. Un arī vairāk paškritikas.
Lai gan kāda atšķirība – publiskā dienasgrāmata skolas laikos vai blogs mūsdienās.

Tāpēc stāsts par zobārstu. Kā nedēļas nogalē spēru izšķirošo soli un kļuvu par 1/4 stulbāka – izrāvu gudrības zobu.
Vai varbūt tad, kad izaug zobi, cilvēks “nāk pie samaņas”, padsmit gadu vecumā apzinās un piesaka sevi kā personību, bet tad, kad tie sāk birt ārā, samaņu zaudē – no pārgudrības kļūst vecs.

– – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – –

Zobārstniecības darba laiks no 9:00 līdz 14:00. 12:55 esmu klāt. Man iedod numuriņu 13:00. 😀
Sēžu pie durvīm, iemetusi šķirbā kartīti. Izrauj vienam, otram, trešam. Cilvēki atnāk un aiziet, mani iekšā nesauc.
Kājas dreb, sirds trīc, metas nelabi. Cilvēki atnāk pārbijušies, aiziet saviebtām sejām un klusējoši.
Man jau ZB. Ja šitā nebūtu jau 3. reize, kad eju raut un aizeju prom, nudien notītos.

Kad jau biju atmetusi visas cerības un uzņēmu laiku – 13:40 iešu iekšā, atvērās durvis. 13:38.
– Paciente? Mums ir vēl paciente? – sirms ārsts debesszilā halātā ar dievīgu krievu akcentu vaicā medmāsai. Tā noņurd un padod manu kartīti.

Saku, ka negribēju bāzties iekšā bez aicinājuma.
Ārsts atplaukst priekā un atzīst, ka tas gan ir dikti prātīgi – no malas te nav ko visādiem staigāt!
Vaicā:
– Kas ta noticis? Par ko sūdzamies? Sāp? Nesāp!?
Saku, ka nesāp. Tikai nenormāli bail.
Šis palūr caur pieri:
– Un bail? Ko ta bail, ka nesāp???
Seko nākamais jautājums:
– Ar narkozi vai bez?
Šai brīdī šausmās sastingstu. Bez?

Kamēr narkoze iedarbojas, zobārsts pieņem nākamo pacienti. Tā, šķiet, ir skolotāja. Zobs kustas jau gadiem, beidzot arī sāp. Atnākusi izraut.
Zobārsts noklausās to visu un sper ārā:
– Bet es tā nevaru, jātaisa rentgens, jāskatās! Ja kustas, varbūt nolūzis. Varbūt jau kaulā cista – tas jāņem ārā. Izraut ir sīkums. Katrs duraks var izraut. Vot pēc tam izārstēt – tad skrien pie profesoriem!
Tad jau mierīgāk
– Aizejiet uz rentgenu! Tepat blakus, divi piecdesmit.
Sieviete:
– Cik maksā raušana?
Zobārsts jau nepacietīgi:
– Līdz 60 latiem. Atkarīgs, cik sarežģīta operācija. Bet mēs esam zolīda iestāde, mēs te nevaram medicīniskas muļķības darīt. No sākuma rentgenu!
Sieviete jau zaudējusi balsi un pukst:
– Man laikam jāiet citur.
Zobārsts:
– Lūdzu! Centrāltirgus gaļas paviljonā ir zobārsts, 2. stāvā. Izraus momentā!
Sieviete jau ar nīgru ironiju:
– Tirgū?
Zobārsts nikni:
– Jā, tirgū. Ir laikam pat divi kabineti. Vēl no vecajiem laikiem iekārtas. Bez narkozes, daži lati.
Šai vietā es jau ķiķinu, vaigs kļuvis stīvs, siekalas norīt nevar, rīkli nejūtu. Man patīk tā vīrišķa attieksme. 😀 Melnais humors ir foršs.
Sieviete vēl tielējas, ka ir skolotāja, skolotājiem aldziņas mazas. (Labi, es nezinu, cik skolotāji saņem, bet nu te laikam jautājums par prioritātēm – veselība vai cits.)
Zobāksts atgādina, ka vienmēr var iet citur, bet šeit ir zolīda iestāde, institūts, cenrādi var apskatīties mājaslapā, bet jātaisa rentgens – kā lai zina, kāpēc tas zobs kustas. Varbūt sakne jau nolūzusi nost.
Sieviete aiziet. Šķiet, uz neatgriešanos.
Īsti gan neiebraucu, jo man no malas tā komunikācija liekas komiska. Ārsts ir visnotaļ korekts un joko, sieviete lec uz ecešām un īgņojas. Var jau saprast – zobs sāp. Bet, ja man sāpētu zobs, es darītu, ko ārsts liek.
Vienreiz mūžā gan tik ir sāpējis – Sanktpēterburgā pirms laikam 6 gadiem. Toreiz apdrošinātājs aizsūtīja uz zobārstniecību, kur bija šveicars un trīs sekretāres tumši zilos kostīmos ar garām modeļu kājām. Ārsti gan bija normāli – izpētīja manu muti viss kolektīvs, izbrīnījās par metodēm. Pateica – jārauj ārā! Jo Krievijā mēs kanālus netīram! Es šokā. Aizgāju prom, sazinājos e-pastā ar draudzeni zobārsti un savu zobārsti. Tās pateica – kādas muļķības! Lai laiž strutas ārā. Gāju vēlreiz. Taisīja operāciju, bija izrakts jau cits ārsts – kas zināja dažus vārdus latviski. Izjautāja par kanālu tīrīšanu un vai ta tiešām šitādu zobu taisās labot. Pēc nedēļas aizbraucu uz Rīgu, aizgāju pie ārsta. Tas zobs man joprojām ir.

Kad sieviete no kabineta prom, ārsts atnāk pie manis. Normāli izstāsta, kas jādara un ko nevar darīt pēc zoba raušanas – kamēr vēl spēju sarunāties un izvaicāt.
– Tik neskalojiet to dobumu ar švunku! Kā spruks korķis vaļā, atkal būs asiņi mutē!
Tas gan ir iedvesmojoši. Sadomazo priekšspēle. 🙂
Šis jau ņem knaibles, jau raus. Bet, pirms likties mutē, paziņo:
– Kundze! Zoba ekstrakcija ir zoba ekstrakcija! Var būt visādi!
Seko sīks nolūzušu sakņu, līku sakņu, cistu, vēžu u.c. ārprātu uzskaitījums.
Laikam manā sejā ir tādas šausmas, ka ilgi neturpina. Nopūšas – nevienu neinteresē tik saistošas lietas… Cūkām apelsīnus…
– Muti paver! Paver muti!
Raušana ir diezgan ilga, tas zoba ķēms turas visiem spēkiem pretī. Ievēroju, ka ārstam ir 2 zelta gredzeni, laikam 2 sievas bijušas. Gredzeni man spīd pie pašas acs. Ar roku aizspiedis manu degunu, ka nevar ievilkt elpu, bet tik ilgi nevar arī neelpot, viņš kustina un velk to sātanu ārā.
Ir! Neko nejūtu, skaņas arī nav. Bet ārsta sejā parādās smaids:
– Opā! Smukas saknītes. Trīs!

Zobs man tiek parādīts. Paķēris knīpstangās, ārsts vēl silto zobu virpina man pie paša deguna.
Diezgan glīts. Ar īpašu ieinteresētību gan neaizraujos, jo krēsls ir drausmīgi neērts un domāju – bāz tak ātrāk tamponu mutē!
Ārsts mazliet apvainojies. Bubina pie sevis:
– Nu ja, ir jau cilvēki, kam neinteresē. Bet tur var būt visādi bojājumi, iekaisumi, vēži!
Pēdējo viņš jau nomurmina pavisam klusām. Kāda jēga cilvēkam, kas neinteresējas pat par savu zobu, stāstīt par visādiem negadījumiem un brīnumiem.
Var just, ka esmu zinātniskā iestādē un zobus rauj gan jau kāds nopelniem bagātais Dr.
Viņš gan pavisam vīlies secina beigās:
– Bet te nekā. Labs, stabils zobs.
Interesi viņš ar to pašu ir zaudējis. Zobs ta zobs. Vai mazums zobu redzēts. Bet es jau nobīstos, ka varbūt ne to izrāva! 😀
Tomēr beigās secina:
– Stabils zobs, saknes labas. Tikai zoba vairs nebija!
Pats smejas.
😀

Tā man gāja.
Beigās ar visu narkozi sanāca 22 lati. Saki nu. 🙂

Kā pareizi ārstēties

1. No rīta konstatēt, ka ir ziepes un nekāda kalnu gāšana nespīd. Beigts un pagalam. Secinājums – akūts bronhīts. Bronchitis acuta. Atcerēties, kā bērnībā mammas vietā rakstīju epikrīzes (izrakstot no slimnīcas, līdzi uz poliklīniku dod lapeli, kur ārstēšanas gaitas izraksts: diagnoze, analīzes, citi izmeklējumi un medikamenti). Atcerēties, ka bija jāvelk krustiņš pie “diuretiki i otharki” un slimības kods +466 laikam vai +4660. Kā arī ka otra populārākā slimība bija Scabies (kašķis) un trešā – laikam Pneumonia dextra sin (plaušu karsonis). Kopš tiem laikiem ar iztēles palīdzību varu izlasīt pašu velnu.

2. Saprast, ka viss visur deg, jo mājās nav datora un neko glābt nevar. No šausmām vēlreiz ķerties pie interneta telefonā un saprast, ka neko jau nevar. Kā ar adāmadatām malku cirst.

3. Iztaisīties braukt uz Rīgu. Jo temperatūras īsti nav un principā jau viss ir normāli.

4. Pa ceļam aizvest kaimiņieni Rozu uz baznīcu un noklausīties solījumus “Tiuleņ pat treis puotori par tevi, cikom Mišs nav suocīs. Nui, nui, es par vysim skaitu, par vysim jaunajim. Sveicynuota, tāvs myusu. Paļdis i paļdis!” Secināt – viss būs kārtībā.

5. Ieiet aptiekā un nopirkt vislētāko sīrupu, jo aptieķniece neiegrimst detaļās, kādas zāles man vajag – ja reiz ārsta meita, pašai jāzina. Kad vaicāju, kāda iedarbība un devas, apmulst. “Nu, puorskaiteisi ite instrukcejā. Nui, deserta karūte. Pajem deserta karūti, i byus gona. Poša puoskaiteisi, kas ite. Itys taidam elpys tryukumam. Lizeiku 3 reizis dīnā. Der i bārnim, i pīaugušim.”

6. Pa ceļam izdomāt visus iespējamos scenārijus, glābšanas plānus, sazvanīt pusi pasaules, izlasīt e-pastu, sarakstīt kaudzi ziņu. Jā, es biju pie stūres. Rakstīju gan benzīntankā vai pie luksofora – braucot tas nav īsti reāli. Bet brauciens bija diezgan baiss – lietus un klepus dēļ.

7. Aizmirst piezvanīt saimes ārstam.

8. Pieķerties beidzot pie datora un glābt pasauli. It kā pasaulei no tā kāds labums. Patiesībā jau glābt savu ādu.

9. Aiztesties izvadāt pa Rīgu visādas parpalas, satikt ļaudis un sabīdīt lietas.

10. Aizmirst par slimību.

11. Ap 10 vakarā, kad klāt ir jauns klepus veids, atcerēties par saimes ārstu.

12. Turpināt dauzīties apkārt un izbaudīt, ka pēc 10 vakarā ir atļauti kreisie pagriezieni.

13. Pusnaktī atnākt mājās, atcerēties par saimes ārstu un slimību.

14. Pieķerties mājas kārtošanai.

15. Ieraudzīt uz galda sīrupu un atcerēties, ka tā arī nav atvērts.

16. Izlasīt instrukciju un secināt, ka kaut kas tāds tak nav dzerams – izraisa visas iespējamās blaknes, ieskaitot sirdsklapes un abortu. Tai skaitā – pastiprinātu dzimumtieksmi un apmulsumu (nez, kā izpaužas šī kombinācija?), trīci un redzes traucējumus.

17. Atcerēties par vectēva māsu Regīnu, kas gan cītīgi pirka visas izrakstītās zāles, bet lietot piesargājās – pēc viņas nāves uz aptieku nodot vedām apmēram 2 spaiņus pudelīšu, kā arī kasti tablešu un ampulu no 70. gadiem. Nomira gan viņa 1992. gadā, jo uzzināja, ka ir ļoti slima. Tas ir, vienkārši nomira. Ne jau no slimības.

18. Izlasīt instrukcijā, ka lietošana nav apvienojama ar kafijas un kokakolas dzeršanu un atcerēties par mirstamzālēm, ko nopirku un tā arī nesāku dzert, jo kurss bija vesels mēnesis, bet nevarēja lietot alkoholu tai laikā. Un kā gan izdomāt, kurš mēnesis būs tas, kad neko nelietošu. Kaut reizēm nedzeru neko mēnešiem un mēnešu mēnešiem. Protams, ka nekas nenotika un paliku dzīva arī bez mirstamzālēm (lai gan ārsta komentārs: “Obligāti, obligāti. Bet tās otras gan vienmēr somiņā!”). Tās otras nemaz nenopirku, jo nevienā no divām apvaicātajām aptiekām nebija.

19. Izrakt saimes ārsta darba laikus un nevarēt saprast, cikos lai zvana, jo īsti jau uzbāzties negribas. Nav jau nekas tāds.

20. Izlasīt, ka sīrupa lietošana nav apvienojama ar transportlīdzekļa vadīšanu, jo var izraisīt reiboni. Izlasīt, ka nav ieteicams lietot pēc plkst. 16:00 – atviegloti neatvērto pudeli iebāzt kastītē. Ir tak jābrauc. Un ir tak viens naktī.

21. Uzrakstīt pilnīgi muļķīgu ierakstu blogā, lai nevajadzētu neko taisīt ēst un neko rakstīt e-pastā.

P. S. Lūdzu nesekot šim muļķīgajam piemēram un neatkārtot. Citējot Gūgles tanti: “Šie dažādus trikus veica DARBINIEKIEM, saskaņā ar profesionālo uzraudzību. DO NOT ATTEMPT THESE STUNTS AT HOME KIDS. NEMĒĢINIET šos trikus MĀJĀS KIDS.”

Latvija, Ziemassvētki un karstā joga

šajā bildē ir kaut kas no pēdējo dienu sajūtām. pat atcerējos, lai gan nekad neatceros, ko esmu sakniebusi ar mobilo telefonu. izrādās, gan manā, gan telefona atmiņā glabājas visādi krāmi.

tad nu pēc kārtas. 🙂

pirmkārt, garšīgi paēst, kas man arī izdevās, lai gan pēdējo reizi veikalā esmu bijusi laikam pagājušajā nedēļā Viļānos, kad nopirkām 50 kilogramus smagu cukura maisu ar uzrakstu Zahar un alu, kas joprojām ir ledusskapī. ja kas. (galvenais, audzēt pašam un iet ciemos pie izveicīgiem draugiem, kas taisa ēst.)

otrkārt, palikt bez galvas. nesaku, ka jebkad esmu bijusi izcili prātīga. ja nu apmēram 10-12 gadu vecumā, kad droši vien ar savu akmens seju būtu varējusi nopirkt alkoholu veikalā, ja vien neizskatītos pēc bērna. neko daudz no tā vecuma neatceros, tikai komentārus, ka esmu pārāk nopietna savam vecumam. ak jā, tai laikā nedzīvoju, bet lasīju. Dostojevskis un Tolstojs laikam bija mazākais, lai gan mazliet palasīju no visām mājās atrodamajām grāmatām. zobus atlauzu pret Hermaņa Heses “Stikla pērlīšu spēli” – joprojām nav drosmes atvērt. ja nu kādu mūsdienu izdevumu, ja tāds ir. grāmatas noformējums uzdzen šausmas, jo atceros, cik stulba grāmata tā bija. Jaunsudrabiņš gan man patika. un Londons. un sazin kas vēl. ieskaitot Pjēra un Marijas Kirī biogrāfiju. nepatika Kerola “Alise Brīnumzemē” – garlaicīgi un mākslīgi. bet nu galva toreiz bija, tagad jau labu laiku nav. bet tas laikam ir tas labākais. vismaz ir, ko atcerēties. jo atceras jau to, kas notiek, nevis to, kas nenotiek.

treškārt, balagāns ap Zatlera partijas logo – ugunīgi sarkans un cauršauts krusts uz koši zila fona. krāsu salikums dievīgs – pat Baltkrievijas ciemos žogus krāso maigākos toņos. tad nu sākušies īsti krusta kari, jo Sarkanais krusts piesienas par autortiesībām (nez, kādam ir autortiesības uz kapu krustiem?), bet man tai logo smieklīgākā liekas bulta. pa labi. meitenes pa kreisi, puikas pa labi. pa kreisi iesi, zirgu pazaudēsi, pa labi iesi, mantu pazaudēsi, taisni iesi, galvu pazaudēsi. lai gan vēl lielāks balagāns sāktos, ja svaigi ceptā partiju logo ieliktu bultu pa kreisi. anarķisti un bandīti. no kreisās puses nenāk nekas labs. (par to gan varēs pārliecināties 3. bildē, kas sekos.)

ceturtkārt, kāds zābaks biji, tāds arī paliksi. mainās tikai gadalaiki un šņores.

bet šis ir vienkārši lielisks atradums – pie Čaka ielas piedāvā karsto jogu kaķiem. tāda nu tā Rīga ir.

un tāda ir Latvija. ja skatās no Igaunijas puses. krievi nāk. (no kreisās puses, protams.)

bet šis vienkārši iedvesmai. bildēts tveicīgā jūlija dienā Latvijas Komponistu savienības kāpņutelpā. neko jau nevar ne paspēt, ne nokavēt.

jo ar eglēm Rīgā ir pavisam ērmoti. te no plastmasas, te stikla, te aug puķupodos.

priekā, draugi!

Ilzes pieraksti literatūrā

pēc daudzkārtēja lasītāju lūguma – te nu TAS ir. tas, par ko rakstīju aizvakar.

ja vēl kādam ir šaubas, kāpēc es esmu tāda, kāda esmu, tad varu sniegt dokumentālus pierādījumus, ka tāda esmu jau sen. 🙂

Ilzes pieraksti literatūrā 1993./94. m. g., arī 1994./95. m. g. un, protams, 1995./96. m. g. – apmēram visas lapas, dotas jauktā secībā. (trūkst labākajā gadījumā 4-5 lapu, kad 10. klases 1. nedēļā gribēju būt cītīga un konspektēju mācību grāmatu. bet nu tas ātri pārgāja. tajā pašā nedēļā.)


kāpēc man ir doktora grāds literatūrzinātnē?

jo zīmēju tad, kad esmu dzīva un klausos.

doktori un bārdas

šodien braucu tramvajā. man priekšā apsēdās iesirms vīrs ar bārdu un lielām stikla brillēm metāla rāmjos. tas jau nebūtu nekas īpašs, bet viņš lasīja papīra avīzi, nedaudz oda pēc nemazgātām un laiciņu pastāvējušām drēbēm. intelektuālis ne no šīs pasaules. un viņam bija bārda un  2 bizes. 🙂 jā, divas strupas bizītes – vienā gaiši zaļa matu gumija, otrā balta. tādi mazbizīšu strupiķīši, kas parasti ir mazām meitenītēm apmēram 2-3 gadu vecumā.

domāju – nez, ko tāds vīrs domā, kad pin sev bizes. jo man kā sievietei, kas nepin bizes nu jau laikam vismaz 15 gadus, ir interesanti, ko jūt vīrietis, pinot bizes. kā viņš prot pīt bizes. un kā viņam ienācis prātā bizes sapīt pašam sev? protams, viņam nepajautāju. reizēm pieklājība ir kaut kas stulbs. bet būtu cirks, ja es svešinieku sāktu izvaicāt: ko jūs jūtat, kad pinat bizes? toč padomātu, ka ķerta. tramvajā.

toties pēcpusdienā piedalījos institūta zinātnieku pilnsapulcē, kam bija jāievēl Zinātniskā padome. pasākums nebūtu nekas īpašs, ja neskaita to, ka tajā piedalās tikai doktori un sēde notiek reizi 5 gados. kā arī to, ka beidzot radās kaut kāds iemesls kaut ko uzrakstīt blogā. jo ar notikumiem ir par maz, lai rakstītu. vajag iemeslu.

pasākumu sevišķi  īpašu un aprakstīšanas vērtu darīja bārdas. ienācu telpā un sabijos – man nav bārdas. ne sirmas, ne ataugušas. nekādas. bet te – ļoti daudz bārdainu doktoru. (it kā ar dažādu nokrāsu spurekļiem būtu par maz, 2  izvirzītajiem kandidātiem bija uzvārds Bārzdiņš.)

kad aplaidu apkārt acis, tomēr sazīmēju arī sievietes un vīriešus bez bārdām. taču izņēmumi stiprina visas teorijas, jo uzmanība pievēršas sulīgiem akcentiem, nevis gludajam vidusmēram. un tieši gludais vidusmērs, kā izrādās, ir gana kašķīgs spurekļu apkarotājs.

sēdes laikā man radās eksistenciāls jautājums – bet kāda ir sajūta ar bārdu? vai bārdu var sajust? vai bārda sāp, ja nepareizi sagulēta? un vispār – kā tas ir. būt ar bārdu. un vēl iepīt bārdā bizi – to tak jūt. nudien sajutos, it kā man trūktu kāda locekļa.

jo kaut kādā ziņā ar bārdu ir jābūt līdzīgi kā ar matiem – principā nejūt, bet tomēr jūt. un droši vien tad, kad aug, tad jūt. kā mati knosās, trinas. un, nez, bārdas mati no skūšanas neieaug? nav arī dzirdēts par vīriešu bārdas matu epilāciju. nē. tā vietā viņi gadu desmitiem skujas. ciest nevaru bārdas rugājus… ja tā godīgi.

manas piezīmes doktoru sanāksmes laikā.

kad laimīgi tika ievēlēta Zinātniskā padome ar visiem abiem Bārzdiņiem, atnācu pie sava datora. bet kas tad te. lielisks Latvijas Avīzes raksts par bārdām Vai televīzijā ir jārāda nekārtīgi cilvēki? četri zinātņu doktori: Dr. sc. Ing. Georgs Bagātais, Prof. Dr. Oec. Jānis Kaktiņš, Dr. energ. ing. Visvaldis Mozgirs, Prof. Dr. hab. Sc. Ing. Arvīds Vilde izpauduši savu sāpi par bārdām televīzijā.

Parastajos televīzijas raidījumos to dalībnieki atstāj ļoti labu iespaidu uz skatītājiem ar savu apģērbu un arī uzvedību. Tomēr ir daži raidījumi ar dalībniekiem, pret kuru ārējo veidolu skatītājiem ir iebildumi.

Šeit gribam pieminēt vokālās grupas “Zeļļi” uzstāšanos vienā no “Šlāgeraptaujām” televīzijā. Daudziem skatītājiem nav pieņemams dziedātāja, solista, kas ir nodzīvojis, spriežot pēc izskata, vairākus gadu desmitus ilgu mūžu, garie, pār pleciem atmestie mati, kas atstāj stipri nekārtīgu iespaidu par šo vīrieti. Amerikas indiāņi, starp kuriem daudzi līdz šim vēl nēsā garus matus, kā to gadījies novērot vienam no šā raksta autoriem, parasti sapin tos bizēs. Tā ir viņu tautas īpatnība. Pieļaujams, ka senākos laikos šiem garajiem matiem varēja būt arī cits uzdevums. Kad indiāņi viens otram noņēma skalpu, tad šādi mati varēja atvieglot tādu izdarību.

Domāju, ka ar šādu uzdevumu “Zeļļu” dziedātājiem nevajadzētu apgrūtināt savus skatītājus un klausītājus. Eiropā tas īsti nav pieņemts. Šinī gadījumā drīzāk ir minama vecā latviešu paruna: “Gari mati, īss prāts.” Tāpat ne sevišķi estētiski izskatās sarkanajā kreklā ietērptā dziedātāja ar siksnu iežņaugtais patuklais vēders. Ja viņš būtu uzvilcis visparastākos svārkus, šī nepilnība nebūtu redzama.

Savlaicīgi telefonsarunā par šo ārējo ietērpu tika runāts arī ar raidījuma vadītāju Gunti Skrastiņu. Atbilde tomēr bija neapmierinoša: “Tas jau mākslinieks…”

Jautājums televīzijas vadītājiem: “Vai tad dziedātāji, kuri uzstājas televīzijā, nebūtu pieskatāmi, lai skatītājiem nerastos iespaids par viņu slikto gaumi un neprasmi apģērbties, tātad ar ārējo, daudziem skatītājiem nepieņemamo veidolu?” Mūsuprāt, tādā izskatā viņus nevajadzētu laist tuvumā televīzijas kamerām. Televīzijai jābūt mums par paraugu kā valodā, tā izskatā un arī uzvedībā.

Kādā citā televīzijas raidījumā varējām vērot dziedātāju, kas no sava zoda ir izaudzējis bārdas vietā divas zīmuļveida šķipsnas līdz krūtīm, kādas pagaidām nevienam parastam vīrietim nekur nav manītas. Piesedzoties ar skaistuma parodiju, motivējot to ar “man tā patīk”, nevar pieļaut, ka dažādi izlēcēji rēgojas televīzijas kameras priekšā, tā bojājot jaunās paaudzes gaumi un rādot sliktu piemēru ar savu visatļautību.

šitā smējusies sen nebiju. paldies! patiesi no sirds.

lai dzīvo vīriešu bizes un bārdas! jo šī diena vienkārši bija tāda. un vēl nemaz nav beigusies.

Back to top