visas Lietuvas brauciena bildes

Lietuvā biju nepilnas 2 dienas. vairāk bilžu nav.

lielākais sasniegums – Viļņas podu cehā (Vilniaus puodžių cechas) salipināju māla sievieti. muskuļainu, ar lielām krūtīm, kleitu un lūpām. tā kā nezināju, vai sanāks uztaisīt spārnus un vai rokas nesanāks tizlas, tad labajā pusē tapa roka, kreisajā – spārns. tā kā jau apriebās un māls sāka kalst, frizūtu un glītas austiņas netaisīju. salipināju uz kleitas kļockas un uz galvas – kaķa ausis. neprasi, kāpēc viņa izskatās tā. bet vietējie ļaudis atzina, ka šajā filologā slēpjas mākslinieka dvēsele. bet telpa ļoti iedvesmojoša. kad nākošreiz būšu Viļņā, noteikti piekāpšu vēl. māla vecene jākrāso. un seno laiku keramikas rekonstrukcijas darbnīcā ir interesanti. katrā kaktā pa brīnumam – no krāsns podiņiem ar leišu rakstiem un poļu ģērboņiem, baroka puķēm un Ladogas ezera keramikas rekonstrukcijām līdz seno inku statuju kopijām un akmens laikmeta akmens nažiem.

vēl man leišos patīk vitālais baltiskums, kas nav samocīts ar kultūrtrēģerisma nestiem murgiem. pazīstama krāsu izjūta no vecām jostām, prievēm un zeķēm dzīvo mūsdienu interjerā, bet bērnus var nosaukt arī vienkārši – dēls Osis, meita Vasara. un ko tu tādiem padarīsi. kā stipram spēku atņemsi, ja pats nedod un nepadodas.

kai es guoju piec mandarinu

nu tuo laika, kod muns dīnroksts pa tīšū īt vydā Lakugā, latgalīšu kulturys sātyslopā, maņ tai bais koč kū ite raksteit. kai pret kolnu i tik tod, ka aizmierstu. nazkuo ruodīs – kū šauruoka kaida vide, tū vaira kņuobieju. tys kai saimē atsazeit, ka pa vokorim naskaiti puotoru voi esi gejs. sovejī īkūss da kaula – mīlesteibys vuordā. i tu tok iztureisi, partū ka tev tok tai labi. lobu grybādami, apēss pa ceipsleņai – kai jau lobuokajuos saimēs pījimts. tu kai privatīpašums, kai patafons, iz kura atskaņuot sovys platis – latgaliski i par boltom bierztolom, muola pūdim i bezgaleigu tāvainis mīlesteibu, ka ni ocu atraut nu ušņu teiruma i kapleicys durovu.

konteksts reizem nūsoka tekstu. tok kaida jāga sevi kastrēt – itei ir muna vīneiguo dzeive, i cytim var byut tikai vīdūklis par jū, na vara nūsaceit munus ceļus. tik saīt, ka tys taids pasyutejums raksteit latgaliski. atbiļdeiba voi pynāklys koklā. muna nūstuošona i muna aizīšona. pasakļaut ramai voi puorsalīt puori kai rauga meiklei, kas aug iz plitys. voi puorskrīt puori kai zapts kotlam i tod smirdēt ryugtu i rībeigu smuordu, ka až mutē ryugts i koklā kaš.

nazkai da ituo dīnrokstā asu labi iztykuse ar obejom volūdom – latvīšu skaiteituojim daguojs sasamīrēt, ka lela daļa tekstu ir latgaliski. kurs saprūt, tys saprūt. kurs nasaprūt, tys aizīt tuoļuok. latgaliski, gols golā, rokstu tod, ka mane ir vysā moz – nūsaglobuot vysmoz volūdā. pīsagiut pi vacu i seņ zynomu lītu, kab ītu tuoļuok.

a kod latgalīšu skaiteituojam viersā lāc teksti latvyski? jis īīt latgalīšu rezervatā Lakugā, a tī – nazkaidi privati murgi latvyski. tai var i par impotentu palikt. i raksteituojs, i skaiteituojs. tok vysam pasauļam meils nabyusi, da i voi vajag. kas pasauļam nu mane, kas maņ nu pasauļa. dzeivoj pa sovam sovā virtualajā ustobā i nasaver apleik.

deļtuo  niu par svātdīnis glupuostem. izguoju pastaigā pasavērt, kai kiust. a kiust labi. kai vīna buoba, nazkur iz šaurys stidzenis raudzeidama sasameit ar mani, saceja: oi, bļaka, kad raztajalo! skoro paplyvjom uz jurmalu! dūmuota ak jau beja jiurys mola. a mož i mīsts pi jiurys. kas zyna. a vēļ tī beja snīgaveiri i vīnys stidzenis golā suleigs aicynuojums – dzirkstošie dzērieni.

i maņ tai gribīs pasaceļt spuornūs i nazkur aizbraukt. ļautīs ceļam i nadūmuot. laiks, kod naasu ni te, ni tī, a aiz kotra kilometra stabeņa speid otkon nazkas jauns. a naspeid. īdur dagunu monitorā i dzeivoj. partū ka uorā ir zīma. i dorbs. bezgaleigs i napadorams pīnuokums, nu kura naaizīsi. lai kur īsi, vysod nessi sev leidza, partū ka lītys napagaist nu tuo, ka iz jūs nasaver.

P. S. cīši atsavainoju foto estētim. tymss beja jau tod, ka es izguoju uorā. 🙂

zam tylta vysod vysaidu breinumu gona. itys breinums ak jau prosa ēst.

monitors i snīga ola kaidam, kur nūsaglobuot i vērtīs kinu.

nazkai nasatic, ka nazkod beja ari vosora. šašliks. coca-cola.

šaurs ir ceļš iz tykumeibu.

trillu celi ir naizdybynojami. vyspuor to es guoju iz veikalu.

mygla i dyumi. gaiss taids, ka ar nazi var grīzt.

snīga začs ar nūlauztu būrkuona dagunu. tai tei dzeive paīt. tok peicka vēļ rūkā. byus dzeivuotuojs.

http://lakuga.lv/

Mostaras bilžu albums

Bosnija un Hercogovina manā prātā līdz šim bija melnbalta kara zeme no avīzēm un TV kaut kad sen atpakaļ. Apmēram tik sen, ka vairs neatceros – Kuveita bija pirms vai pēc tam, padomju varas izvešana no Latvijas pirms vai pēc tam. Un patiesībā neko vairāk par pilsētu nosaukumiem mana apziņa nav saglabājusi, tāpēc ir tik dīvaini atrasties vietā, kas izrādās esam reāla, dzīva un kur mutuļo nakts dzīve, dienā čirkst cikādes tā, ka istabā grūti sarunāties, kur jaunieši skūpstās uz soliņiem un ceļgalu cenšas apošņāt pastaigāties izvests liels melns labradors, bet sievietes pieturā tarkšķ par kaut ko.

Kāpēc šeit esmu? Tas ir daļa no mana Balkānu ceļa sapņa. Bija doma braukt ar savu auto kaut kad pēc disertācijas nodošanas. Kad likās – nekad netikšu galā ar universitātes gļukiem, tā bija daļa no manas motivācijas saņemties un vēlreiz peldēt pāri kanālam, kura krasti arvien attālinās, tikko mēģinu tiem pieskarties.

Atbraucu šurp ar stopiem, jo ar Vitu apvienojām savus sapņus – sapni par Budapeštu un sapni par Balkāniem. Skan pilnīgi traki, bet nekā traka patiesībā nav. Visi 16 šoferi bija ļoti izpalīdzīgi un gatavi palīdzēt. Kas gan cits, ja ne ceļinieks, sapratīs otru ceļā esošo.

Ceļa stāsti ir cita kategorija. Tas nav sīkas atskaites vērts, jo ar plikiem stopstāstiem pilns internets, tomēr šobrīd izmantošu laiku, kamēr cepas olas un kafija vēl ir karsta, lai ieliktu pāris bilžu no pilsētas. Fotografēts garām ejot. Neesmu klīdusi ar fotoaparātu speciāli, jo pa dienu ir vājprātā karsti, bet naktī ir citas lietas darāmas. Bez tam man nav statīva. Tas nu gan būtu par daudz prasīts – stopot apkārt ar statīvu. Jau tāpat esmu paņēmusi līdzi liekas mantas – dvieli un šādus tādus krāmus. Tomēr labāk izvadāt līdzi liekas džinsenes, ne palikt uz ceļa aukstumā plānā apģērbā.

Ieliņa, kurā mēs Mostarā dzīvojam, ved uz vecpilsētu, kas pieder musulmaņiem. Savukārt tepat netālu ir katoļu baznīca. Dzīvojam uz robežas. Arī sīvākās kaujas esot notikušas tieši šajās ielās, par ko atgādina izdēdējušie mūri. Daļa no mājām ir atjaunotas tik tālu, lai dzīvotu. Daļa ir pavisam skaistas un glītas. Daļa stāv kā mēms atgādinājums. Runā, ka tajās pamestajās drupās neviens nelien, jo baidās no mīnām. Patiesi – grafiti ir visur, bet šīs mājas stāv neskartas. Tomēr pie drupām pierod. Vakar vakarā tās vairs neredzēju.

Kiosks uz ielas stūra. Mašīnas šeit brauc pilnīgi vājprātīgi, vēl trakāk nekā Maskavā. Gājēju pārejas ir domātas visam, tikai ne gājējiem. Patiesībā brīnos, kāpēc pilsētā, kam neesot mēra un kur neesot arī nekādu likumu, kā arī nav mājas numuru un ielu norāžu, tomēr ir sazīmētas tās pārejas – pilnīgi lieka līdzekļu šķiešana. Un pēc kādiem likumiem tad visi dzīvo un sadzīvo.

Māja uz manas ielas. Droša māja ir apzīmēta māja. Vietējiem ir savs grafiti stils, ir diezgan atsvaidzinoši neredzēt ierastos rietumeiropas pilsētu ķeburus. Daļa no uzrakstiem kaut ko vēstī, bet valodas un pieredzes barjera to neļauj saprast.

Māja atjaunota, vārti ne. Stāvēt un apstāties aizliegts. Aizliegts aizmirst, aizliegts atcerēties.

Te arī iepriekš pieminētās māju drupas. Ar laiku pierod. Tāpat kā pierod pie Rīgas graustiem.

Sv. Pētera un Paula baznīca. Lai pārsistu musulmaņu minaretus, katoļi savu baznīcas torni ir uzbliezuši netipiski augstu un šauru. Bet var jau būt, ka tā te vienkārši tāda mode, lai pieskaņotos apkārtējiem kalniem. Pa labi no torņa uz kalna ir krusts, kas naktī tiek apgaismots un tumsā izskatās kā iekārts debesīs. Jokojot var apgalvot, ka Dievs pa naktīm piekar pie debesīm baltu krustu, kas karājas virs dzeltenīgajām minaretu smailēm. Vietējie turp nedodas, jo it kā apkārtne esot mīnēta, tomēr turp katru dienu trenējoties skrien miera uzturētāji – tad jau to skrienamo taciņu būs atmīnējuši. Lai gan visumā lielākā daļa zemes jau esot brīva no mīnām, kaut nekad jau nevar zināt – zeme arī Latvijā glabā visādus noslēpumus.

Reklāma visur ir reklāma, jo vienmēr ir iespēja nopirkt labāku dzīvi, lietojot tieši to un nevienu citu kosmētiku.

Mirusī māja. Blakus tieši tāda pati, bet jau ar logiem un jumtu.

Zaļa māja zaļā dārzā.

Kad cilvēks nomirst, par viņa nāvi izziņo šādā veidā. Zaļā krāsa ir musulmaņu krāsa, melnā – kristiešu. Par zilo nav ne jausmas. Varbūt ortodoksālo vai serbu? Dzīvo blakus, arī pēc nāves pie viena koka. Tāda nu ir tā dzīve jeb vietējā valodā (vienā no vietējām valodām, kuras dažādās pusēs sauc dažādi un ir grūti atcerēties politkorektos nosaukumus) – život.

Ite ceļazeimem nav boltuos kruosys. Tikai dzaltonuo – i lelajom ceļu nūruodem, i mīstu zeimem, i itaidom zeimem. Laikam lai saulē acs nažylbst.

P. S. Gona ar uzrokstu škola, kas ari latgaliski ir škola, lai muna volūda pasamaineitu. 🙂 Eistyn naasu nūtureiga itymā ziņā.

Arī jaunceltnes. Un sievietes, kas nav jaunavas visticamāk.

Īsi sakot, Dievam pie kājas (nav laika, jo pa naktīm jātur krusts), bet avēnija atceras visu. Mostaras galvenā iela saucas Bulvāris. Laikam varas mainījušās gana bieži, lai iespringtu ne vien par ielu nosaukumu plāksnītēm, bet pat ielu nosaukumiem.

Ielas malā kāda no daudzajām kafejnīcām. Tālāk pietura. Protams, bez norādes, kādi busi te staigā. Tas jau būtu par daudz – norādīt numurus. 🙂

Humpalu autobuss, ko dāvinājusi draudzīgā Japāna.

Brauciens sabiedriskajā transportā pa bezdibeņa malu. Ja nebūtu laikam 7 no rīta un jau karsts, būtu ideāli.

Kaut kādi ļaudis gaida busu pretējā virzienā.

Tauta, zyni sovus varūņus! :O) Īdvasmai slavanuo “Dzīsme par opeli”, kū dzīd na mozuok slavanuo grupa “Liktineigais pagrīzīņs iz Vainovu”.

munam opeļam ir tymsi lūgi
tim ir 70% tūniejums
munam opeļam ir zviereiga kruosa
kuru tautaa sauc par palaaku

pīdzīduojums:
i ar opeli es rypoju
kai teik munam pruoteņam
deļtuo ka sporta ruļs i ričagi
tam ir dateiti ar droteņom

ar opeli es braucu iz balu
daže nalejūt jam benzinu
prauda tuoļuok par 22 metrim
nikur es ari nateiku

pajemu plastmasa pudeli
i eju meklēt benzinu pa dzerauni
i man bezgaleigi paveicās
ka blokus ir darožniku mašynas

paļdis dīvam, ka sorgs ir pīdziers
i nafiļmej jis vairs nikū
dastumu opeli i pīleju baku
ar 76 benzinu

pīdzīduojums:
i ar opeli es rypoju
kai teik munam pruoteņam
deļtuo ka sporta ruļs i ričagi
tam ir dateiti ar droteņom

Kaut kas pa ceļam. Vispār man apnika rakstīt. Laiks doties uz baseinu vēl vienu reizi un tad uz pilsētu nelielā inspekcijā. Pie Sv. Pētera un Paula baznīcas, ja ticēt ceļvedim, atrodas franciskāņu bibliotēka (1866) ar 536 rokrakstiem.

Atkūlāmies uz Medžugorjes baznīcu, kur, kā izskatījās, bija savākušies visi Itālijas un Vācijas pensionāri. Par to, kā mēs tur trijatā jandalējām un kā es pa kapiem trenkāju kaut kādu siseni un zaļi zeltītu ķirzaku, kā arī par brīnumaino svētlietu tirdziņu (maksi hiper mega tirgu), kas pārspēja visas manas cerības, varbūt uzrakstīšu vēlāk.

Tā kā labi zinu, ka tas vēlāk var arī nepienākt, tad ielieku bildi ar savu jauno keponu. Apakšveļu ar Jumpravas Marijas bildi gan diemžēl neatradu. Jo tas būtu tik skaisti. Pat izdomāju saukli: Apliecini, ka esi jaunava! Nēsā apenes ar Jumpravu!

Nu kaut kā tā. Pa ceļam pāris fotobildes.

Rīt jau laižam tālāk. Pagaidām nevar saprast – Zagrebu vai Sarajevu.

vēja slota ceļā

Mostara. skats uz upi un kalniem. nežēlīga svelme, bet lejā šalc zilganzaļa strauja upe.

kamēr gaidu kaut mazdrusciņ mazāk svelmainu laiku (saule Balkānos nav nekāda mīļā māmuliņa, bet riktīgs spalvains un sasvīdis lopkautuves vecis, kas dod virsū kā ar lodlampu), nolēmu bišku ierakstīt šite. tāpat vien.

nekāds smalkais ceļa apraksts vai apraksts tas nebūs, jo neesmu jau nekāds grāmatvedis vai skrupulozs birokrāts. kā plīvoju, tā arī plīvoju. kā dzīvoju, tā arī dzīvoju. galu beigās būtu muļkīgi gaidīt, ka mans blogs ir kaut kāda atskaite par manu dzīvi. tie ir tikai fragmenti un plīvošana. haotiski salikti un palaisti vējā.

solīt neko nesolu, bet notikumus cenšos piefiksēt, lai nesajūk secība, vārdi un lietas. secināju, ka rokraksts ir tā sajāts, ka pati nevaru izlasīt. atslēgas vārdu un  notikumu pieķeksēšanai pietiek.

sēžu un skatos info par bitņiku rakstnieku Džeku Keruaku, kura grāmatas ieteica palasīt ungārs Otila – viņš savā laikā esot iedvesmojies no grāmatām par stopošanu un pats ar draugu jaunībā laidis ceļot ar stopiem pa Ungāriju, Čehoslovākiju un VDR. šī iemesla pēc viņš mūs savāca Budapeštā pilnīgā tumsā pirms pusnakts – tikko pacēlām lapu ar Zagreb.

situācija likās jau diezgan bezcerīga, bet apstājās laikam jau 2. mašīna. pieredze gan rāda, ka savu mašīnu nav iespējams palaist garām. tāpat ceļā var satikt tikai tos cilvēkus, kas ir jāsatiek. tāpat arī dzīvē mēs satiekam svarīgos, vajadzīgos, labos cilvēkus. pārējie ir garāmgājēji vai mašīnas, kas pabrauc garām.

no dziesmas nevar izmest vārdus. no šitā stopu ceļojuma nevar izmest nevienu šoferi. viņi visi bija savā vietā un laikā. gan leišu durvju meistari, gan poļu tālbraucējs, gan jordāniešu mašīnu meistars, gan horvātu zvejnieks.

galu beigās gan izrādījās, ka ungārs aizmirsis mājās savu pasi. triecāmies vēl 150 km turp un atpakaļ. iepazināmies ar viņa kaķi Marcipānu jeb Morcī. kaķis mīlīgs un dikti runīgs. meita Žofija gan bija diedelējusi suni, bet abi ar brāli Bolašu dabūja kaķi. turklāt pie ceļa nejaušības Morcī bija vainīgs – kamēr kaķim deva ēst, pase palika uz galda.

Otila ir dabas fotogrāfs, parādīja arī bildes. šitai karstumā slinkums meklēt, bet kaut kāda viņa bilde šite: http://hortobagymadarfoto.files.wordpress.com/2009/03/olyvkela.jpg

te ir redzams iemesls, kāpēc es braucu ar stopiem. ne jau naudas dēļ. Adrijas jūra pa labi.

sēžu istabā, klausos balkānu popsu – kaut kāds mūzikas kanāls TV. ārā cikādes ņemas neatņemdamās, pērkons tā arī aizgāja prom.

esmu atkūlusies uz Bosniju Hercogovinu. esam Mostarā, diezgan saspridzinātā un sašautā pilsētā, kam joprojām nav mēra un nav arī ielu nosaukumu. orientēšanās ir diezgan savdabīga – kartē neko nevar saprast, vietējie ir ļoti izpalīdzīgi, bet katrs rāda uz savu pusi. visumā mājas ir atjaunotas, aizšpaktelēti caurumi, salikti logi. tomēr galvenajā ielā pilns ar drupām – grubuļaini māju skeleti, apkārt maigs koku zaļums. metāla vārti sašauti kā siets un drusku aprūsējuši.

it kā jau mierīgi. uz ielas kafejnīcās naktī nenovāc augļu traukus un šķīvjus, glāzes. tā arī stāv uz un aiz letes. turpat netālu pamesta saldējuma vitrīna un kōlas skapis. klusītēm rūc un saldē. apkārt apmesta mazītiņa simboliska ķēdīte. ar rokām varbūt nepārraut, bet gana ar mazajām knaiblītēm.

esmu valstī, kam ir 3 prezidenti. pasniedzēja Artu esot brīdinājusi – musulmaņi burkšķ un cilājas. kuru katru brīdi atkal var iet vaļā karš. pa laikam jau uzspridzina kādu auto, bet citādi it kā ikdienišķs miers. un lejā monotoni šalc zilganzaļa upe dienu un nakti.

Arta ir Vitas istabas biedrene no kojām, viņa te dzīvo pēdējās dienas, jo beidzas apmaiņas studenta laiks. pie viņas tad arī attriecāmies tos tūkstošus kilometru. neesmu kartē skatījusies maršrutu, bet varētu būt diezgan smieklīgs zigzags, jo stopējot jau īpaši nevar izvēlēties taisnāko ceļu  diezgan fleksibli jāpiemērojas un jāizvēlas virziens, kas apmēram sakrīt ar iecerēto mērķa virzienu. bija doma braukt caur Austriju, bet sanāca mazliet citādi.

vispār viss sākās laikam pirms gada vai vairāk, kad abas ar Vitu atzināmies, ka kārojam aizbraukt uz Budapeštu. protams, ir jau arī lidmašīnas, bet zemes dabu vislabāk var sajust, braucot pa zemi un guļot uz zemes teltī. tad var sajust attālumu. nogurums un laiks ir ceļa mērs. pēdējo posmu pieveicām vienā stiepienā – pamodāmies piektdien ap 10 no rīta kaut kādā Polijas ceļmalas viesnīciņā, gulēt aizgājām pirmdien laikam 5 naktī. lietus izjauca Zagrebas apmeklējumu, bet varbūt atpakaļceļā, lai gan sirds joprojām kāro Budapeštas, kas ir ļoti skaista un gaiša pilsēta ar caku cakām un ļaužu pilna. vismaz nakts caurbrauciens ar Otilu bija dikti skaists, palika labs iespaids. tāpat kā Bratislava kopā ar amerikāni Metjū no Ņujorkas – neparasta gaisma un gaišuma iespaids. vai tās ir dienvidu debesis vai varbūt baltās māju fasādes un flīzes – kas zina. sevišķi acis no saules un baltuma krita ārā Splitā, dikti skaistā Horvātijas miestā, kur aizveda itālis velns viņu zina, kā viņu sauc. viņš nerunāja nevienā citā valodā, izņemot itāļu (nekad tā arī neesmu sapratusi dziļo sakni, kāpēc jāšķir itāļu un itāliešu valodas, nemaz nerunājot, ka spētu atcerēties, kuri ir kuri), bet priecājās kā bērns par mūsu si un gracia (nav ne jausmas, kā tas rakstās).

īsi sakot, pēcpusdienas snauda tuvojas galam. jāpaēd kaut kas un tad jau varēs iet inspekcijā.

P. S. kā bibliotēku aizgādnis Sv. Speerx tomēr varu izteikt nožēlu, ka vietējā Mostaras bibliotēka ir saspridzināta un grāmatas gājušas bojā. tā nu tas ir – kari maina vēstures gaitu un ļauj atbrīvoties no liekām zināšanām. nav jau LNB, kas sabrūk gaišā dienas laikā un grāmatas iekrīt pagrabā.

trillām būt!

svelmaina pēcpusdiena Splitā, Horvātijas kūrortpilsētā, kam ir Venēcijas cienīga vecpilsēta ar ļoti šaurām ieliņām. viss izlikts ar baltām flīzēm, kas saulē spīd kā sniegs un daudzo gadsimtu gaitā ir kāju nopulētas spožas un glumas.

Trillu ceļuojums ar slauktivi (unikals i baiss it kai podkāsts ar cyrka elementim)

Ite raudzieju izaklaidēt pa ceļam iz sātu. Diktofons ar uorejū mikrofonu vodā, mašyna i ceļš. I vyss, kas pa ceļam. Puordūmys i vāruojumi. Taida ceļa dīnysgruomota, ceļa podkasts, pūdkuosts ci slauktive.

Kas ir slauktive i kaids tam sakars ar Pļaveņu HES? A vot pasaklausi!

Svepsteišona i šlupsteišona pīder pi lītys. Bolsa krateišonuos pīder pi lītys. Mašynys ryukšona daleji pīder pi lītys, pa daļai tys ir juos jaunais gļuks.

Ceru, ka koč kū varēs saprast.

[soundcloud url=”http://soundcloud.com/saprge/cels”]

Piebilde. Ļoti atvainojos par skaņas kvalitāti. Kaut kas noticis mašīnai, briesmīgi rūc. Un es nemaz tā īsti nepārbaudīju, kā ierakstās tajā aparātā – runāju tik. Skaņa vietām velkas kā no vecas plates. Nav ne jausmas – diktofona, mana vai skaņas apstrādes vaina. Galu beigās tas ir 1. audio fails manā mūžā, kam kaut ko nogriezu un pielipināju.

Ņemt par labu un nelamāt. Man jau tāpat kauns. Nenormāli kautrējos.

Pie tam beigās izrādījās, ka nejauši esmu pa vidu nospiedusi stop pogu un cerēto 30 īsināmo minūšu vietā ierunājusi 2 x 30 minūtes un vēl mazu gabaliņu. Dramatiski īsinot, tiku līdz 40 minūtēm un padsmit sekundēm. Pēc tam man jau bija vienalga un gandrīz nogriezu pusi uz dullo.

Bet nu tak vienalga patiesībā. Kas grib, tas klausās. Kas negrib, tas netērē laiku.

Saturs: atmiņas, novērojumi, secinājumi, pļāpas un komentāri. Nīgras šoperienes ceļojums pa Latvijas lielceļiem Latvijas pavasarī, tīri latviski gānoties un spļaudoties. Neviens man nav maksājis par pieminēto vietu, lietu un preču zīmju celšanu gaismā un tūrisma objektu cildināšanu. Visu pati. I par Propāna un Butāna gāzi un speķa pīrādziņiem gavēnī, i trendīgajiem gumijniekiem un pūpolu slotām, i Lieldienu olu labākajām slēpšanas vietām uz šosejas, plūdiem un visādiem brīnumiem.

Galu beigās braucu gandrīz 4 stundas. Un kaut kā jau bija jāizklaidējas.

Ite nūjiemu puors obrozu ar ituo pavasara Latvejis atrakceju – iudini.

Latvijas Niagāra. Ja Tev nav puķainu gumijnieku, Tu esi pīslis.

30.08.2009. Iz Hakaseju. Pyut i palaid

Reitā pasamūdu, pasavieru pa viļcīņa lūgu, tī vēļ reita mikrieslis, a apleik kolni, kolni, kolni. Vēļ tymss i nikaidys biļdis nasaguoja.
Piec šaļts otkon pasamūdu, pasavieru – nazkaidi kryumi i leidzons. I ar atvīgluojumu aizmygu – var gulēt.
Ap 10 stuņdem otkon beju augšā, verūs – kolni. I vēļ kaidi. Cieļu augšā Vitu – tev tys ir juoredz. Apleik klinšaini kolni, taidi kai opoli, vieja jau nūleidzynuoti, tok ar klinšu atsagumim. Vītom taidi kai apļa formā salykti ni to kopi, ni vacu sātu pundamenti.
Kolni opoli, apauguši seiku zuoleiti, vītom neikuleigi kūceni i pussapyvuši elektreibys stulpi.

Piec laika kolni atsakuope. Apleik stepe leidzona kai golds. Zylys pučeitis i pi slīžu atsavāluši nūdzeļtiejuši tuksneša zuoļu veikši.
Cylvāka nivīna, vīna ferma ar lūpu duorzim, puors traktoru, līknē laikam zeme augleiguoka. Tī sastateitys buļbys i pļauts sīns. Cīši moz taidys zemis. A tai, cik vēremēs, augleiguo kuorteņa pluona, pluoneņa. Smiļkts, akmini, neikuleiga zuoleite. Pat nazuole i dodzi knapi puordesmit centimetru garumā.
Piec Ačinskys apleicīnis myuža mežim až jūceigai.
Leidzonuma vydā moza dzeraune i staceja. Vīneiguos apdzeivuotuos vītys, vysuos nūtur viļcīņs. Cytā pat stuov. Stacejis kuormi leli i stypri, apleik budonkys. Cytā vītā otkon až ni eiropeiski remonti i pat kruosys cytaiduokys – na krīvyskys.
Skrēja suneiši, pavadūni jim svīde boltū maizi. Suneiši lēce rīdami pa slīdem.
Da gola vagonā palykom tik 5 cylvāki. Abakana suokuma naīsavieru, jau mīgs guoja i atlykušū stuņdi izdūmuoju pagulēt. Pasamūdu, apleik jau tipiskī ryupnīceibys rajoni. Postsovetskī kuormi i bardaks ar našmukom sātom i myužeigū pamesteibu. Jau izcaltys ituos sātys i cehi izaver pamasti. Nagleiti, nivīnam navajadzeigi.

Niu siežu iz vīsneicys pallūdzi i verūs iz lenina īlys. Pretim lela sāta, iz juos reklama – Mi saščitim vaši prava. Iz biļdis 5 miliči. Hakasejis republikys tīsu izpiļdeituoju federaluo puorvaļde. Ka pareizi saprotu i iztulkuoju.
Tuoļumā speid Abakana ola dareitovys teļts, logo ar brīžumuoti. Puču būde.
Mašynys kai kura – jaunuoki i vacuoki žiguli, toijotys. Cytai ruļs kreisā, cytai lobā pusē. A ļauds kai vysur.

Vīsneicys registraturā izacēle nasaprasšona – izaruod, myusim nav nazkaida registracejis papeira, kū Ačinska miliceja izdavuse. Papeirs to beja, tok jis juoatdūd Ačinskys miličim, deļtuo i pametem Taņai. Niu sasazvanieju, syutēs kopeju pa faksu.
Ak jau Krasnojarskā ar juo myusim vajadzēs.
Murgs ni vaļsts. Lai kai dūmojam i riekinojam, nu juos navar aizbraukt, napuorkuopūt lykumu.
Registraceja Ačinskā da 4. septembra. A kai mes varim pamest vaļsti registreitys, ka Ačinsku juopamat jau 2. septembrī. Pat tod, ka mes pa taisnū iz lidūstu.
Bez tuo milicejā pasaceja – kod brauksit nu Ačinska, lai saimineica atnas dokumentus. Nivīna vuorda, ka myusim vajadzeiga jūs kopeja iz rūku.
Koč itymā vaļstī laikam vysu juokopej. Kai ari izaruodēja Ačinskys milicejā, vysim papeirim beja vajadzeigys kopejis. Koč informacejis par tū nabeja – milicejis kuorma durovys to da dorba laika suoku beja aizslāgtys ar dzeļža restem. A informaceja beja pi kabineta durovu, pi kuo piec numera jau uorā sasastuoja rynda i tod vysa rynda otkon sasastuoja jau asūšā seceibā pi juo durovu.

Ruodīs, speidēs saule.
Īsim uorā, vērsimēs iz breinumu i raudzēsim atrast, kas juosaver.

Postpadomju transports

No rīta piecēlos, lai brauktu uz mājām 11:28 – ar ātrvilcienu.
Parastais vilciens atiet vairāk nekā stundu agrāk un Viļānos ieiet 10 min. pirms ātrā vilciena – izvēle kļūst diezgan loģiska.

Biļeti nepārdeva, jo neesot sēdvietu. Ar masu paņēmu konduktoru un stāvēju vagonam pa vidu.
Biļeti man pārdeva parasto, ar visu piemaksu par komfortu – Ls 0,50. Komforts – stāvēt kājās. Nu jā.
Piepisās dzērājs, kas par vari iedeva man savu vietu un tad līda runāt un grābstīties. Paldies.
Šņākdama aizgāju uz vagonu, kur pārdod kafiju un rāda filmas. Ja jau komforts, tad komforts. Stāvēju tur.
Noskatījos bojeviku krieviski ar šaušanu un spridzināšanu un atnācu atpakaļ. Dzērājs bija aizmidzis.
No stacijas ar visu smago somu vilkos stopēt uz šoseju, jo autobusa kursēšanas laiks nav saskaņots ar vilciena pienākšanas laiku. Arī ar lēnā vilciena pienākšanas laiku tas nav saskaņots, tāpēc stresa nav.

No stacijas uz šoseju ved mazs meža celiņš. Mani apdzen sudraba Audi 100, uzņem gaitu un… iebrauc grāvī. Zilus dūmus gāzēdams un zemi ardams, izbezdē ārā. Aizbrauc. Uz ceļa gan paliek nolūzis bamperis.
Tad tas maita iekaš otrā grāvī, ar inerci izlido ārā, aizbrauc. Uz ceļa paliek no grāvjiem izgāzētas pērnās lapas, grantī vagas un robi, krūmi izlauzīti.
Nikna kā čorts ar kāju ka maucu pa to bamperi. Nolido nost kaut kāda skrūve, nolūzt plastmasas gabals. Pakāru zarā, lai citiem netraucē.
Novācos no ceļa uz meža stigu un vilkos ar visu somu uz šoseju.
Protams, šis brauc atpakaļ. Laikam meklēt to sūda bamperu. Gāzē kā slims, viss mežs rīb.

Uz šosejas neviens neņem. Stopē, cik gribi. Kurpes spiež.
Somu noliku zemē un vairs nestopēju, domāju – iet kājām, gaidīt busu, bāzt somu grāvī un vēlāk braukt pakaļ.
Apstājas auto. Aizvedīšot.
Šis, protams, viens pats ir braucis jau no Rīgas.
Nu bāc. Mierīgi varēju braukt ar stopiem.

Izlaida. Līdz mājām palicis 1 km pa grantinieku.
Tikko nogājis greideris, izčakarējis visu ceļu. Grants čupas un akmeņi. Kājas var izlauzt.
Kluburēju un domāju – tas viss galu beigās ir veiksme vai neveiksme. Galā tak tiku.

Sibira stuosti. Nūstuošonys

15. janvars.

Piecpušdīnē suoc aizsaļt lūgi. Puors stuņžu laikā! Nu vydspusis!
Aizkori sasola rogā i dalypa pi stykla. Nu sīnom i lūgim rikteigi īt soltums.

Pa laikam izkuopam uorā nu vagona. Pīturuos, kur viļcīņs stuov 20-25 minoti.
Izkuopem Kirovā. -18 tikai.
Struodnīki pretim kraun montu Krīvejis posta vagonā. Pufaikuos, nūsoluši. Apdauzeiti dzeļža roti, kū valk mozs traktoreits. Kai var redzēt, posta vagons ar kastem pīkrauts da grīstu.
Buobys iz perona tiergoj cackys i dzeramū. Mineralku pierkam kioskā.
Storp slīdem sasaļs lads. Ruodīs, ka īlyuzs, a nikuo. Kas nūteik tod, kod jis ir augšuok par slīdem?

Izkuopem Balezinā. Nazynom, cik ir gradu, runoj, ka -36.
No sajiuta kai piertī – gaisa īviļkt navar! Elpa aizacierš, nuoss aizsolst.
Asam gudruokys – jau asam apvylkušys zečubiksis i capuris. Aldis vyspuor nagryb kuopt uorā. Piečuok izkuop, tik iz napareizū pusi.
Iz perona nosoj pypuru šņabi i vylnys skustus.
Mudri aizejam da viļcīņa pakalis, nūsajemam obrozam, mudri atpakaļ. asam pīrodušys jau, dzeivuot var. Tik daguns solst. Ar Ilonu iz perona doncojam vaļsi. Nu, voi izalīkam, ka doncojam. Teiri sylts. Cytu pasažiru iz perona nav.

Īejūt vydā vagonā, brillis aizsolst ar pluonu lada kuorteņu. Tik soltys juos ir! A vydā tik korsts! Suteigs!
Puorejī pasažiri nūviertej myusu ar drēbem īnastū soltumu i svaigū gaisu.

Pa laikam gaisma pazyud – parosti ībraucūt stacejā. Logika interesna – tod, kod juosapaunoj iz izkuopšonu, gaismu izslādz. Dūmuot, ka stacejā juoībrauc naradzamim…
Lugys tekstu lobojam svecis gaismā. Pravadnīki nikuo nasoka.
Ap 23 vokorā vēļ gaidoma garuo pītura. Apsveram ideju kuopt uorā, kab aklimatizeitūs. Cytaiž īlēksim kai ciercini palnūs!
Gunta oda džemperi, dzeram cidoneju čaju – nu sātys pajimtū cidoneju syrupu ar korstū iudini. Profilaksei C vitamina nav par daudz. Solts to nav.

Nav i bais nu tuo, kas gaida uorā, vaira nu tuo soltuma, kas īt nu sīnu. Vysa sīna ap lūgu i poša rama apsormoj taidom smolkom adateņom.
I kaids čorts myusus tī dzan…
Dūmuot, ka latgalīši tik Sibirī dzeivoj…
Dūmuot, ka nabyutu gona ar tim, kas čiuļojās pa Latgolu i Reigu.

Pīturuos ar ciervi syt vaļā durovys. Trepis var nūlaist tik tod, ka pravadneica ar tū pošu ciervi pa jom rikteigi klapej i vēļ izlej viersā vardūšu iudini.
Jei kuop uorā i ar lomu dauza nūst latakys nu atejis. Vysi skrytuli, amortizatori, vysa viļcīņa apakša apsoluse ar ladu.

Īdami gulēt, otkon īguodojam vieleišonūs. Tok jau otkon guļam jaunā vītā. Kotru minotu jaunā vītā.
Ka tys vyss pīsapiļdeis. Ka mes nanūsaļsim. Ka vyss izadūs. Ka byus tī latgalīši, kas soltumā dzeisīs iz myusu zīmys školu i sēdēs lekcejuos.

Nav nikuo pastuoveiga iz ituo pasauļa.
Ceļojūšuo biblioteka. Ceļojūšais teatris. Ceļojūšuo iedneica i gulta.