Meiteņ, vuicīs!

Iespējams, ir iespējams vienā dzīvē nodzīvot vairākas dzīves. Pēdējā laikā, šķiet, tas tā arī notiek – paralēlās dzīves, mēģinot izvairīties no perpendikuliem, kas novirza no ceļa.

Neko būtisku no bijušā negribas nolikt malā, interesanto gribas paņemt klāt. Lai gan patiesībā – nebūtisko es jau esmu nolikusi malā. Iespējams, neviens pat nav to pamanījis. To zinu tikai es.

Man ir nepadarīto darbu kapi. Plaukts, kur mapītēs stāv atliktie darbi. Cerībā, ka kādu brīdi tas būs tik svarīgi, lai kļūtu par pašu svarīgāko. Reizēm es kaut ko no tā padaru. Kapāju, kapāju, sanāk. Nākošais. Darbi nebeidzas nekad. Darbu parādi arī ne.

Definēju, stāvot pieturā – neko dzīvē neesmu darījusi naudas dēļ (ja neskaita divus mēģinājumus – vienā gadījumā darbu atdevu citam, otrā naudu nemaz nesaņēmu). Mani nevar piespiest darīt darbu. Tikai iedvesmot, paraut līdzi. Un tad nav variantu. Ja esmu sākusi darīt un sev apsolījusi, tas ir goda vārds. Pat tad, ja sev apsolīt nozīmē atlikt, jo vienlaicīgi nevar nodzēst vairākus ugunsgrēkus – tikai vienu, tobrīd degošāko.

Faktiski dzīvot ir spēlēt “olu ķērāju” – padomjlaiku elektronisko bērnības spēli, kur “Nu pagaidi” vilks skraidīja gar laktām un ķēra olas. Noķert var tikai vienu – to, kura krīt. Ja stāvēsi pie vienas laktas un gaidīsi visas tās laktas olas, no trim citām olas nokritīs un spēle beigsies.

Bilde no kambaris.lv

Atslēgas vārds – prioritātes. Atrast savus atslēgas punktus, izvēlēties laktas, pie kā stāvēt. Savus atslēgas ceļus, kam gribu veltīt savu laiku. Nepalikt pie viena un droša, sen zināmā un apnikušā tikai tāpēc, ka tā ir ērti. Kā vecā tupelē, pie vecas mašīnas stūres, ar vecu mobilo telefonu. Jo ar dzīvi ir kā ar biznesu – krīzes situācijā un ilgtermiņā vinnēt var daudzprofilu uzņēmumi, kam ir vairākas darbības nozares. Un attīstīt, saglabāties var, mācoties un apgūstot jaunas tehnoloģijas, nevis paliekot pie vecajām metodēm.

Nevis ierauties čaulā un palikt komforta zonā, bet izdzīt sevi no mājas – runāt publiski, rakstīt publiski. Apzināties, ka ir cilvēki, kas seko katram vārdam un meklē kļūdas. Un zināt, ka tikai tur ārā var atrast savējos – jaunus cilvēkus, ar kuru pasaulēm sapīties tekstu un ideju tīklā, kā laukā sapinas zāļu un nezāļu saknes vienā velēnā. Sauciet to par kultūrslāni, kultūras slāni. Vai kā koku galotnes tur augšā sapinas mežā – katra par sevi, bet viss kopā kā suņa vilna un suseklis. Vienu izrausi, krītot ieķersies citu zaros. Paraus līdzi vai noturēsies.

Laika plānošana ir interesanta – atrast vidusceļu starp gribas un vajag, tomēr saglabājot dabisko plūdumu. Kā noķert visas olas. Ļauties plūdumam, bet strauji reaģēt uz mainīgo. Neiet pret spalvu, bet arī nenogulēt un nesastingt. Apmēram kā ūdenszāles un zivis upē. Būt kopā ar visu, bet necīnīties pret – dzīvot savu dzīvi. Sovā volūdā, sovā pošpītīkameibā – radeit sovu, na īt pret cytu.

Izrādās, ka mājās braucu ar vienu un to pašu transportu. Vienā un tajā pašā laikā. Nejauši. Neatkarīgi no darāmiem darbiem. Jo vienā brīdī ir “pietiek” sajūta. Gona i cauri. Vaira es navaru nest. Navaru, nagrybu i nadareišu.

Ir interesanti dzīvot. Vērot sevi. Dauzīties, spēlēties, sākt no gala un turpināt. Spēlēties ar valodu. Latviski un latgaliski. Ir tikai divas valodas, kurās es jūtos kā zivs ūdenī. Kāpēc gan nepeldēt. Kāpēc atteikties, ja var padarīt.

Zināt arī ir pienākums. Zināt un mēģināt pateikt otram. Bet necensties pārtaisīt par sevi, jo kas gan es esmu – kurā brīdī mani uzskati ir nemaldīgi pareizi un kurā brīdī es varētu sevi nokopēt un otram uzbāzt uz galvas kā Prokrusta gultas matricu.

Zināt un pateikt ir iešūpot. Vai nu līgosies līdzi, vai pretējā virzienā. Daļa vienmēr šūposies uz otru pusi, kaut iekustējušies no tā paša. Visi pulksteņa pendeļi nešūpojas vienā ritmā.

Tas ir kā cilvēku aplis, kurā visi stāv, dzied un šūpojas no kājas uz kāju. Aplis nekad nešūpojas aplī. Aplim ir viena puse, kas sāk šūpoties pirmā. Un otra puse, kas atsaucas. Tā otra puse šūpojas kā pirmās puses spoguļattēls. Kā mežs. Vislabāk un visvieglāk ir šūpoties abām pusēm pa vidu, bet nepaveicas tiem, kas ir pa vidu starp abām pusēm. Vienā brīdī viņiem jāpielāgojas vienai no pusēm, lai sadurtos ar otru, vai arī jāpaliek ārpus, ļaujot, lai abas puses sitas virsū katra no savas puses.

Ātri ejot no institūta uz radio, atpakaļ uz institūta, tad drasējot uz bibliotēku, vēlu vakarā jau pa tumsu ejot uz mājām, es nevaru nedomāt par bērnību. Pie tam nevis par to infantilo neesmi, no kuras atceros sīkus atmiņu zibšņus. Bet to brīdi, kad “nācu pie samaņas”. Kad sapratu – šis ir pats labākais laiks, es esmu pati labākā es. Bet atpakaļceļa nav. Tikai darīt.

Precīzi atceros to brīdi. Man bija 14 vai 15 gadu. Mugurā drausmīga ķiršu krāsas vatētā kurtka, bieza un silta. Kājās džinsenes. Rokās apdrupusi mammas soma no padomjlaikiem, rokturi plīst ārā, bet tas nav svarīgi. Eju uz autobusa pieturu un domāju – mirkli, apstājies. Šitāda es gribu palikt visu dzīvi. Man šķiet, arī esmu.

Tas bija tas laiks, kad reizēm gāju kājām visus 7 kilometrus, lai ietaupītu naudu. Kad pa vienu ziemu tika notrītas vienas džinsenes. Kad bija viens T-krekls. Vieni zābaki. Starp citu, tie zābaki man ir vēl tagad. Esmu izmetusi visus tā laika mēslus, atmiņas un parpalas, bet tos zābakus – neceļas roka. Tas bija laiks, kad apavus nevis nopirka, bet dabūja. Kad nebija jaunas skolas somas, daudziem klasē – arī savu zābaku. Kad tika izvilkti mammu jaunības dienu brunči un zābaki, somas un blūzes. Un ne jau tāpēc, ka vintage un kruta, bet tāpēc, lai būtu vismaz kaut kas cits mugurā, jaunas drēbes. Bet tos zābakus man nopirka. 25 lati. Vājprāta nauda. Bet viņi nesaplīsa. Atškirībā no izlaiduma kurpēm par 22 latiem, ar ko tik vien paspēju kā iestāties augstskolā. Tā ir pieredze. Tai skaitā – prasīt skoču ziedu veikalā, lai pielīmētu papēdi un tiktu līdz mājām.

Patiesībā es to it kā murgaino, it kā pavisam normālo laiku atceros šādos rudens un ziemas vakaros. Apmēram četri pēcpusdienā, zila tumsa. Pēdējā stunda skolā. 17:25 pēdējais autobuss, pēc tam kilometrs kājām. Un drausmīga bada sajūta. Ka varētu kaut vai zagt. Aprīt vienalga ko.

Mamma cep mājās maizi, jo naudas, par ko maizi nopirkt, nav. Mamma baznīcā ziedo santīmus un lūdzas – izturēt. Nauda atrodas. Tieši tad, kad striķi plīst.

Un tā laikam arī ir tā ļaušanās. Neko nav iespējams ne nokavēt, ne paspēt. Nav iespējams ne pazaudēt, ne atrast. Viss tāpat notiek savā laikā. Dori sovu, i Dīvs aizmoksuos.

Par to visu es domāju, kad lasu par aizbraucējiem. Par nabadzību mūsdienu Latvijā. Būt nabagam ir nenormāli grūti. Kur nu vēl prasīt kaut ko no otra.

Un vēl es domāju par mammas teicienu, ko viņa toreiz reizēm piesauca un joprojām atkārto kā mierinājuma mantru: Tukšys sīnys veicynoj ceņteibu. Un viņas pārstāstītos dzeda  vārdus, ko viņš esot nebeidzami un nemitīgi atkārtojis savām trim meitām: Meiteņ, vuicīs!

Tikai mācoties var tikt pie labākas dzīves. Riskējot un darot vairāk. Izkāpjot no ierastā dzīves ceļa un iekāpjot jaunā. Šūpojoties pašam un iešūpojot citus, nevis šūpojoties līdzi.

Dzeds savulaik bija braucis uz Pēterburgu, lai tur strādātu un tā palīdzētu Garīgajā seminārā mācīties brālim Jezupam, vēlāk Latvijas robežsardzes iecirkņa priekšniekam, vēlāk pēc izsūtījuma – ļaužu iecienītam feldšerim. Ja Jezups nebūtu kara dēļ pametis studijas un izmācījies par kara feldšeri, ja nebūtu karojis Latvijas armijā, izsūtījumā droši vien ietu bojā. Ārsta amats izglāba.

Dzeds veda tirgot uz Rīgu ābolus, bet atpakaļ – jaunus krēslus, sienas pulksteni. Ar jocīgu un kaimiņu nesaprastu sīkstumu cēla mājas un mācīja meitas. Tai skaitā – pielāgoties, mainīties, nebaidīties sākt no jauna. Nepalikt uz vietas.

Kad man ir pavisam cemmīgi, jo kaut kas nav sanācis, es atceros babu. Viņas mācību – nebaidīties izārdīt padarītu darbu, lai sāktu no sākuma. Izārdīt noausto segas pusi diedziņu pa diedziņam, jo nesapas strīpas ar iepriekš austo otru pusi. Izaust atkal no jauna. Nasavuica tikai duraks.

Un mammu. Medicīnas institūtā viņa iestājās 30 gadu vecumā, jo kaut kā bija par maz, prasījās pēc kaut kā vairāk. Tagad viņa sen pensijā, vada lauku saimniecību.

Atpakaļceļa nav. Tikai mācīties un apgūt kaut ko jaunu. Darīt savu, nevis kopēt un atkārtot citu izdomāto un padarīto. Visu laiku iesākt kaut ko jaunu. Sauciet to par mūžizglītību. Svied kaķi, kā gribi – nokritīs uz kājām un aizies savu ceļu.

Durovys ceļa molā

Īsadūmoj.
Tu ej pa Latgolys ceļa molu i īraugi taidys durovys. A ceļš to kai vysod – drupeit apdrupuse asfalta mola, nūkruosuots škeibi, var redzēt vacū kruosu – vēļ škeibuok.
A asfalts to vēļ nu tovys jauneibys. Nazkod deveņdesmitajūs. I tūlaik ruodejuos, ka pavysam dreiž dzeivuosim lobuok. A dzeive to paīt. I kas ta vaira atguodoj, iz kuo cerieji tūlaik.
I pītura. Tī poši cegli i šipers kai tovā bierneibā ostoņdesmitajūs. I tūlaik dūmuoji, ka vysu dzeivi dzeivuosi tai mīreigai – sātā, pi mamys. I nabyus nikuo cyta. A ka byus, to vyss byus labi.

A ka izaruod – nikuo cyta i nabyus.
Tu attaisi durovys, a tī vysi tī cylvāki, kas beja i varēja byut. Pa vysu myužu satyktī ļauds. Jī otkon ir tī vysi.
Nivīns nav nūmirs. Nivīns nav Reigā voi Londonā. Vysi klasisbīdri otkon ir dzymtajā mīstā.
Atīs autobuss. Šopers uodys vestē atrullēs biletu rulonu par 5 saņtimim, nūraus div biletus. I nu rulona ar vīnsaņtimim – vīnu biletu. Vīnpadsmit saņtimu. Taišni tikpat, cik peituo buļceņa ar rozinem voi tei grīztuo ar cukru pa viersu. Laimeigu ceļu.

Īsadūmoj. Tu attaisi durovys, a tī tova bierneiba. Daudz ļaužu. Daudz dorbu, i kotrs dorbs ir svātki. Cyukys kaušona. Runkuli juoraun. Buļbu tolka kolhozā, šudiņ stuņžu nabyus. Juosastuoj pionerūs. Juoīt pi komunejis. Nā, ūtraiž. Nu suoku oktobrāni, tod pi komunejis, tod pioneri.
I tu ceri. Aizmīdz acs i ceri, ka itūreiz byus iz palikšonu. Ka nabyus nikaidu sertifikatu, privatizacejis, sabrukušu fermu, saryusejušu traktoru, pasaulī pagaisušu draugu, bezgaleigu smierts ziņu i ziņu par mozu bārnu nabadzeibu.
Palākuos sandalis par mozu, mama pajem nazi i izgrīž lelajam pierstam caurumu. Par reizis vīgļuok staiguot, tik tuos niu byus sātys sandalis.
Bierst uobeļneicu zīdi, baba izvuorejuse cyuku buļbys. Iz stidzenis uobeļneicu zīdeni. Tī vēļ nav guojs nivīns, jī iz cītuo poda sabyruši ružovi i pi mozuokuo viejeņa saulē treis.
Baba iņdej žurkys. Tu ej ar sokumim pa klāvu i vaktej. Kod īraugi žurku, sit. Asnis nu purneņa, jei taida plokona i vaira naelpoj. Pi klāva jau pusspaņa žurku. Raugi nadūmuot, kai tys ir – nūsist. Tik daudz žurku jau esi salasejuse. Piec tam obligati juonūmozgoj rūkys.
Ceļa molā pamasts traktors. Traktoristi aporuši sābrim buļbu teirumu, niu dzer. Traktors stuov i ducinej. Kolhozam jau seņ vyss aports.

Tu vīnkuorši ej pa vīntuleigu Latgolys ceļa molu, pa drupeit apdrupušu asfaltu, zam kuoju svaiduos pa kaidam peipis končikam, pa papeiram, plastasa pudelei. Īraugi durovys i īej.
A ūtrā pusē – Latveja. Pylna ar cylvākim. Vysys dzeraunis otkon pylnys ar cylvākim. Sābrim, draugim i pazeistamim. I jī vysi cer, ka byus lobuok.
I tu nasaceisi nikuo, a raudzeisi dzeivuot. Otkon i otkon vīnu i tū pošu dzeivi da vīna punkta. Piec tam tev bais. Piec tam vyss sakreit, daudz juodūmoj i nikur nav mīra. Tikai īt, īt i aizīt.
Pa šosejis molu iz mopeda aizbrauc pudeļu vecs. Golvā tankista capure ar taidim kai bundulim ausu vītā, lela jaka ar lelim kārmanim. Obejuos pusēs mopedam kulis. Jis nav cīši nabadzeigs. Jis tik braukoj pa ceļa molom i losa pudelis. Benzins lāts, laika daudz.

Izej pa durovom, a tī laiks. Vyss, kū tu atguodoj.
Tikai vyss lobais. Partū ka švakū atguoduot nav tolka. Švakū tik puordzeivuot.

Kartenis nu HipiLatLit projekta ekspedicejis Rēzeknis nūvoda Sakstagola pogostā 2012. goda junī.

Ikdienas pieturvietas

Iedomājos – kas ikdienu sadala nogriežņos. Kad ir dienas sākums un beigas. Vai tā būtu aizmigšana naktī un pamošanās no rīta. Vai brokastis pustumsā sveču gaismā. Vai brauciens uz darbu cauri dzeltenam un slapjam mežam. Vai visu logu atvēršana darba datorā un brīdis, kad pūķis e-pastā tiek nokauts – ir izlasīti un atbildēti visi e-pasti un var sākt darīt kaut ko savu. Vai atslēgas nodošana sargam. Vai iešana uz autobusu. Vai vakariņu katla izvilkšana no plīts apakšas. Vai laika ziņas.

Bet varbūt tas brīdis, kad diena vēl tikai sākas. Un diena vēl var būt jebkas. Padsmit minūtes, ko no rīta pavadu trolejbusā. Pāris lapu līdzi paņemtā grāmatā. Pāris noskatītu seju un cilvēku aiz loga. Pāris pieturvietu, kam pavirši uzmetu acis un redzu savējos – jaunas dienas gaidītājus, kas piestājuši ikdienas dzīvošanā uz brīdi un pāris minūšu nedara neko, tikai stāv un gaida transportu. Laiks, kad vēl nevaru neko ietekmēt, bet tikai braucu uz. Un visi cilvēki ap mani vēl tikai domā un cer, baidās un saņemas. Jo katra diena ir epizode cīņā ar dzīvi. Seriāla beigu titri ir vārds, uzvārds un divi datumi.

Konduktori šorīt bija iemīlējušies

Konduktori šorīt bija iemīlējušies. Viņi trinās viens gar otru, ķiķināja un bakstījās. Viņš viņu kutināja, viņa smējās kā negudra. Viņš teica: – Kuš! Bet viņa tikai smējās balsī – laimīga un jauna.

No rīta nejauši iekāpu autobusā. Mana ikdiena, mani rituāli nojuka jau tai brīdī, kad aiz manis aizvērās durvis. Diena sagriezās pavisam citādi, jo tā vietā, lai ar trolejbusu brauktu pa Čaka ielu uz darbu, es nokļuvu Ēveles ielā. Bet Ēveles ielā viss bija citādi. Kapos sētnieki dalīja slotas un pienākumus, izpīpēja miera pīpi. Un vēl vienu pīpi. Miera nav bijis un nebūs, Miera kapos nebija jāsteidzas nevienam.

Sirmi blonda sieviete veda pastaigā savu bīglu, un tas arī ļāvās – atšāvis dibenu, rātni cakstināja kājas pret asfaltu, saite ne nostiepta un nenostiepta. Suns, kas zina, kā pareizi jāiet. Un sieviete, kas zina, kā suni vest.

Kļavu lapas koši dzeltenas bira uz zemes un gūlās netīrajā ūdenī, kur atspīdēja sirmi pelēkas debesis – tik dzidras, it kā augšā viņi visi zinātu, kas ir bijis un būs. Sabradātās lapas uz pielijušās ietves lēnām pārvērtās brūnā putrā, bet atkal un atkal tur augšā kāda atraisījās un laidās, it kā nezinādama ne rīta, ne vakara, ne vēja, ne saules.

Veterinārajā klīnikā vēl neviena nebija, tikai nemākulīgi grafiti ķeburi slaistījās gar durvīm un mēģināja izlikties par kaķiem un suņiem. Tikmēr niknie putni, šoreiz pārvērtušies par podiņiem ar vāciņiem un olu traukiem, šķībi gulēja kioska plauktā un gaidīja savus uzlīmju krājējus. Jo mantu nedrīkst laist zūdībā. Un ir jākrāj.

Konditorejā ar dīvainu nosaukumu, kas nebija ne Lauma, ne Launa, drīzāk Lauva, bet kāds gan bulciņām sakars ar lauvām, pārdevēja lika plauktos smalkmaizītes. Viņa bija sākusi ar kūkām. Bet varbūt tās bija vakardienas kūkas. Viņa bija tikusi līdz bulkām – no katra veida pa pāris. Un rūpīgi no plastmasas kastes lika plauktā. Līdz ienācu es un nopirku aprikožu groziņu. Tik saulaini dzeltenu kā pirmīt tās kļavu lapas. Un aprikožu šķēlītēm tumši sarkanas maliņas – kā pirmīt tām kļavu lapām dzīsliņas, kas sastīgojušas silto dzeltenumu kā asinsvadi, kā tumši sarkanas vēnas, kā pielijušas ar rudeni. Aprikožu groziņš man rokās kā atkāpe no ikdienas, jo nedēļa bija sākusies citādi.

Pieturā arvien vairāk cilvēku. Gaida, trinas. Auksti. Tramvajs tālumā, lēnām kā maijvaboles kāpurs tinas ārā no parka, trinas gar krūmiem un klabina uz priekšu. Apstājas pie sarkanā un gaida. Un brauc.

Melnās ādas jakās ieģērbies pārītis. Viņš ar rūsganu bārdiņas palieku pakaklē – sprogaini un jocīgi izrozījušies bārdas mati trinās gar jakas apkakli, kad viņš skatījās uz viņu. Viņa – baklažānu krāsā. Krāsoti mati, nogurušas grumbiņas ap acīm. Viņa nebija veca, tikai piekususi no visa. Brīvdienas atkal par īsu. Un viņš. Viņš atkal kaut ko runāja. Viņa valkāja krietni īsu ādas jaku, kas nesniedzās pat līdz dibenam, izgreznotu ar ādas pīnītēm. Pāri dibenam violets un mazliet novēlies džemperis. Gaismā no tramvaja loga bija redzamas visas mirušā dzīvnieka poras. Nez, vai viņi abi dzīvē bija nogalinājuši kaut kurmi. Bet lieli un smagi sēdēja man priekšā. Melnās ādas jakās, kas abiem bija mazliet par lielu un uz skausta meta krunku.

Pa ietvi aizgāja veca sieviete, viņas baltais pakausis spīdēja cauri baklažānu matiem. Viņai it kā bija galva, it kā nebija – likās, ka tur cauri spīd tukšums, mati karājas gaisā kā atļupusi aprikozes miziņa.

Nez, vai mūsdienās sieviete var vienkārši nosirmot. No sākuma desmit. Tad simts sirmi mati. Tad arvien vairāk, tad viņa kļūst pelēka. Un tad balta. Bez ilgviļņiem, bez baklažāniem, bez izlikšanās. Vienkārši viņa pati.

Tramvaju gandrīz apdzina sarkani ģērbusies sieviete, kas sparīgi minās uz veca ričuka. Sarkanā mētelī, sarkaniem cimdiem, sarkanu šalli, matos sarkana auduma roze un lūpas – sarkanas, sarkanas. Tikai ričuks kā no citas operas – necili pelēks. It kā ričuka nezmaz nebūtu. It kā viņa lidotu pa gaisu. It kā būtu norāvusies no sava ceļa un nezinātu, kā atgriezties.

Iekāpa kontrolieri. Sirms un nopinkājies vīrietis, kas bija rāmi sēdējis pie loga, metās ārā. Durvis jau bija gandrīz aizvērušās, bet viņš ar rokām pa priekšu mēģināja iznirt no tramvaja. Durvis saspiedās, mirkli ārā bija tikai viņa rokas, kas turēja melnu ādas somu sagrumbojušos ermoņikā un nošļukušu. Tramvajs aprāvās, apstājās, izspļāva viņu. Vīrietis, uzlecis uz ietves, nopurinājās un saraustīja uz zemi tumši pelēko jaku.

Kontroliere skatījās sastingusi. Viņas lūpas pavērās. – Šausmas, – viņa teica. Redzēdama, ka vīrietis aiziet, viņa pievērsās darbam. Tikmēr kontrolieris bija noķēris zaķi. Pusaudzis sēdēja, nekustēdamies ne pa labi, ne kreisi. Centās taisnoties, bet viņa ausis, kas spraucās no pelēki blondā cekula uzplauka kā koši sarkanas puķes. Kontrolieris pieliecies skaidroja, puika stīvi sēdēja un nekustējās. Tikai ausis – lielas un sarkanas.

Kontrolieris atkāpās. Viņš teica: – Nekad tā vairs nedari. Patiesībā viņš jau bija gandrīz aizgājis. Puika sarāvies: – Nē. Nekad.

Jo kontrolieri šorīt bija iemīlējušies. Viņi abi apsēdās aizmugures krēslā, viņa piespiedās viņam – auksti tak. Viņš viņu saņēma ar abām rokām – auksti tak. Un kutināja. Bet viņa smējās tā, ka skanēja viss vagons. Un vīrietis: – Kuš! Bet pats smejas līdzi.

Stacijas laukumā galapunkts. Koši sarkanas lapas uz asfalta, sarkanām dzīslām uz saulaini dzeltenas lapas. Te viena, te otra ķeburainām malām izslienas uz asfalta. Redzētas simtiem reižu, katra savādāka.

Dzīve pēc fotoradariem

Ekrānšāviņš no twitter.com

Nevienu fotoradara kvīti tā arī pa visu šo laiku neesmu saņēmusi. Ne jau tāpēc, ka nebraucu. Un ne jau tāpēc, ka nebraucu ātri. Braucu gan daudz, gan ātri.

Tikai gandrīz nekad netrakoju – ne krēslas laikā mežā, kad tur var vazāties zvēri, ne dienas laikā apdzīvotā vietā, kad uz ceļa var izskriet bērni, izslāt pensionāri vai izripināt kāds aizdomājies māmiķītis ar ratiem, ne arī apdzenot nepārskatāmā vietā. Par savu dzīvību esmu atbildīga es pati, nevis apdrošinātājs vai valsts. Valstij par mani ir piekāst, jo cilvēku gaļa Latvijā ir lēta.

Iemesls drīzāk ir veiksme. Pat policija padsmit gadu laikā mani ir apturējusi tikai apmēram 5-7 reizes. Lielākoties tāpēc, lai novēlētu laimīgu ceļu. Neesmu iedevusi nevienu kukuli. Vienreiz pēc sadursmes esmu lāpījusi mašīnai bamperu. Pāris reizes esmu gandrīz saskrējusies stirnām, kas tomēr bija pāris metrus par tālu. Vienreiz – diviem aļņiem, kas slāja pāri ceļam un ko pamanīju nejauši, jo starp viņu pelēkajiem siluetiem iespīdējās pretim braucošās mašīnas ugunis. Pāris reižu par mata tiesu neuzbraucu cilvēkam, kas tumsā pēkšņi iznira manā priekšā uz asfalta. Pāris reižu esmu izvairījusies no smagām avārijām. Un tikai pēc tam sapratusi – domāt jau nemaz nebija laika, bet izvairījos. Pat jenotsuni tikai notriecu, viņš pēc brīža atjēdzās un, īgni burkšķēdams, ielīda kviešos.

Tā ir plika veiksme, ka es esmu dzīva un visas manas mašīnas ir dzīvas. Veiksme, ka nekad neesmu maksājusi par pārsniegto ātrumu. Ka nevienu neesmu sabraukusi.

Man ir veicies neietest pakaļā nevienam pēkšņi pie radara strauji bremzētājam. Un neietest purnā nevienam, kas strauji metas apdzīt un paļaujas uz veiksmi. Un veiksme arī smaida. Jo esmu slīdējusi pa nekaisītu asfaltu un cerējusi – kaut tik nebūtu kādas rises vai bedres un izdotos noturēties taisni, kamēr izdosies lēnītēm nobremzēt un sajust mašīnu braucam. Un esmu uz šosejas blīvā satiksmē spraukusies pa sniega putru gar pašu metāla apmali, nespēdama ne nobremzēt, ne iebraukt grāvī, jo cieši aiz manis brauc smagais, pretējā joslā stāv nosprādzis smagais, bet pretī nāk kolonna un pa manu joslu pretī nesas kravas buss. Visbiežāk visu nosaka centimetri un veiksme. Reizēm uz divjoslu ceļa ir gana vietas gan sniegam un bedrēm, gan mašīnām trijās joslās. Gan dzērājam, gan stopētājam. Gan noplīsušam furgonam, gan traktoram. Gan lēnajam čunčinātājam, gan trakajam apdzinējam.

Ekrānšāviņš no apollo.lv

Mani kaitina liekulīgā fotoradaru propoganda. Bez fotoradariem pasliktinājusies drošība. Bez fotoradariem visi skrien. Bez fotoradariem mēs visi mirsim.

It kā ar fotoradariem mēs bijām drošībā, it kā skrējēji neskrēja, it kā neviens nemira. Fotoradars ir iespēja braukt ātri ar pēcapmaksu. Un veiksmes gadījumā nemaz neuzķerties.

Tracina liekulība. Kā gan manu dzīvību varētu izglābt brikšņos un nezālēs noslēpta kaste pārskatāmā un taisnā posmā kaut kādā ļaužu un civilizācijas pamesta miesta nomalē, kur pēc likuma jābrauc uz 50 km/h, jo kādam licies, ka apdzīvotas vietas zīmi jāuzliek nekurienē. Kāds tam vispār sakars ar satiksmes drošību?

Es braucu pa Latvijas ceļiem un ielām, jo man ir jānokļūst mērķī. Ja man nebūtu jātiek uz Viļāniem, Rēzekni, Cēsīm, Upīti, Kalnciemu, es tak mūžam nelīstu uz ceļa.

Mani kaitina būt medījamam zvēram, ko ķer ar viltīgi izvietotām lamatām. Mani besī būt potenciālam noziedzniekam. Naudas āderei.

Tieši tāpat mani kaitina autoratlīdzību nodoklis zibatmiņām un diskiem. Kāds mani nosauc par datu zagli, vēl ilgi pirms es pati esmu radījusi savas bildes un savus tekstus un saglabājusi datora atmiņas nesējos.

Ja fotoradaru mērķis ir glābt manu dzīvību, tad kāpēc par manu dzīvību ir piekāst ceļu uzturētājiem, būvētājiem un projektētājiem?

Braukt pa bedrainu šoseju ar izdauzītu un šķībi greizi salāpītu asfaltu, jo naudas pietiek tikai mega projektiem ar lieliem “otkatiem”, ir normāli un mana atbildība. Braukt pa nekoptu, krūmiem, nezāļu brikšņiem aizaugušu un zariem aizkārušos ceļu ir normāli, jo tas ir 2. vai 3. šķiras ceļš un pati vainīga – ko lien Latvijas laukos, īstā dzīve tak centrā.

Mans līķis būs statistikas vienība – viņa gan vēl varēja dzemdēt un izaudzināt kādus pāris nodokļu maksātājus, bet nu gan jau mēs kaut kā. Uztaisīsim repatriācijas programmu, gan jau vietā atbrauks kāda cita no tās pašas vecuma grupas, no Spānijas vai Īrijas.

Toties tagad visiem tūdaliņiem medijos ir jāstabulē, ka bez fotoradariem mēs visi mirsim. Jo tikai fotoradari Latvijas ceļus padarīs drošus un katrā šoferī saknē nogalinās vēlmi nesties kā psiham. Un katrs Latvijas šoferis to vien tik sapņo kā nesties nereālā ātrumā, katrs šoferis ir pāraudzināms slepkava.

Ja nebūtu fotoradaru, es visu laiku brauktu nenormālā ātrumā un nogalinātu visus, kas gadās man ceļā. Ja Latvijā nebūtu atcelts nāvessods, es nošautu visus, kas mani kaitina vai izved no pacietības.

Vēl vairāk. Vai man vienīgajai liekas, ka, policijasprāt, avāriju galvenais iemesls ir tikai un vienīgi pārāk liels ātrums? Nevis braucēju stulbums un nemākulība. Nevis sabiedrības egocentrisms un nerēķināšanās ar citiem braucējiem, pagriezienu un avārijas signālu nerādīšana, vilkšanās pa ceļu un nelaišana garām. Nevis mašīnu nolietojums un šoferu sliktais veselības stāvoklis, kas liedz pieņemt lēmumus un laicīgi reaģēt. Nevis sabrukušais asfalts un neesošās barjeras krauju un ūdeņu malās. Nevis Latvijas iedzīvotāju pašnāvnieciskais noskaņojums un paviršais braukšanas stils.

Pirms gandrīz nedēļas, darbdienā braucot uz Rēzekni, vidēji ar ātrumu 75-95 km/h braucošā intensīvā satiksmes plūsmā pēkšņi sev priekšā ieraudzīju pirms manis braucošā auto veiksmīgi apdzītu… pensionāra vāģi, kas čunčina pa šoseju ar apmēram 20 km/h, jo viņam uz mašīnas jumta plivinās dīvāns un tā kā prasās apstāties un sakārtot, tā kā varbūt pāries. Faktiski tas bija kā pietuvoties stāvošam auto. Kaut nebūt nebraucu pat ar tai posmā atļauto ātrumu.

Tajā pašā braucienā manā priekšā  uz ceļa pirms asa līkuma izgriezās aprūsējis baļķvedējs, kam bija apnicis stāvēt ceļa malā un kas bija nolēmis negaidīt pabraucam garām vienīgo mašīnu. Nebija vairs laika ne bremzēt, ne izšķirties – priekšā pēkšņi atradās šķērslis, smagās mašīnas kabīne. Apdzinu. Paveicās. Nesanesa. Pretim braucošais furgons, kas parādījās ceļa līkumā, bija mazliet par tālu. Izlocījos starp abām mašīnām. Par ātrumu tobrīd nedomāju. Pēc kilometra vai diviem izslēdzu pagrieziena rādītāju. Kurā brīdī to ieslēdzu, nezinu. Loterijā biju vinnējusi vēl vienu dzīvību.

Par lielu Latviju. Jo sūdīgāki ir mūsu ceļi un mazāks ir droši braucamais ātrums, jo lielāka mūsu valsts.

Rudiņa pīroksti

Pa nakti lejs leits, vysa zeme kai izžulguse. Tys laiks, kod iudiņs zemi na padora mitru i augleigu, a izmiercej dubļainu. Dzeiveiba kai sasaraun, kai aprymst. Niu uorā šolc vieji, pa šaļtei speid saule – taids namīreigs puormaiņu laiks. Te saule sasylda placus, te mugorā sytās solts viejs.

Rudiņs ir taids rokstomais i skaitamais laiks. Dīnrokstu i nakšrokstu izklaidem dereigs laiks. Kod uorā iz teiruma palykuši viņ runkuli i kuopusti, partū ka tim solna navuodej, a kū mudruok klāvā īvessi, tū mudruok sasamaituos. I kod uorā vēļ nav lopu, kū gruobt. I gūvs vēļ īt uorā i volkojās. Rudinī gūvs kai pasacālušys. Juos sajiut ryugtū rudiņa gaisu – myud, myud i aizīt. Īt taida gūvs i poša nazyna, iz kurīni. Puori nūkultam teirumam, pa aramini īt. Daguns gaisā, acs kai apmautys. Kai rudinī tu vari palikt taids pats kai vosor. Ceļš sauc, dzeive vylynoj. Beidzūt dareit myužam napadoramūs dorbus.

Pyrms kaida laika maņ nūzoga teleponu. Tai i suocu dzeivi nu jauna. Beidzūt ceļu ari napazeistamim numerim, partū ka pazeistami i jaunajā teleponā pīraksteiti ir tik kaidi 5-6 numeri. Meklejūt pa blocenim telepona numerus, var atrast vysaidus breinumus. Ite atrodu kaidus 3 godus vacu trolejbusa epizodi.

Šodien trolejbusā brauca tāds padzīvojis Jēzus. Apmēram 36 gadi, lai gan izskatījās vismaz 41 – tas nenosakāmais vecums, kad vīrietis, kas nav sasniedzis sazin ko, arī nav sasniedzis sazin ko, bet mēģina izskatīties jauns un daudzsološs.

Bārda, ūsas, jaka ar kapuci, mice un baltas austiņas. Vismaz vienā reliģijā viņš kaut ko zina, un tie ir gadžeti.

Jēzus, kas nepamodināja nevienu mirušo un arī pats laicīgi nenomira. Un tagad jādzīvo. Vismaz līdz sešdesmit pieci. Bet tagad izskatās tik vecs kā visas pasaules ciešanas, jo vīrietis skatījās grīdā un viņa sašļukušajā sejā bija tāds nogurums, it kā viņš būtu nodzīvojis simt tūkstošiem un miljardiem dzīvju.

Viņš pacēla acis, laikam sajutis, ka vēroju. Tas atkal bija mazliet savecējis, noaudzis un vientuļš vīrietis, kam, iespējams, neko nevajag, jo klausīties mūziku austiņās ir ilūzija par piederību kādai izredzēto kopienai, bet vientulību viegli var attaisnot ar bailēm no tā, ka būs jāmaina visa dzīve un jāpazaudē tik daudz no tā, kas ir svarīgs – rimti gulstoša pieredze, savas mantas un sava telpa.

Ceļojums uz Pļuskovas pilskalnu

Svētdien ar vienu no velozauriem un mammas ričuku braucām inspicēt apkārtni. Pa ceļam divas reizes izlijām, atradām visādus ērmus un šo to arī izdomāju ielikt te. Nekāda māksla jau nav, nav jau arī laika iespringt – tik vien ir kā dabas dotā acs, steiga un pofigisms. Toties citādi viss uz vietas – i vecā ugunsdzēsēju mašīna pārkrāsota, i pilskalna tornis vēl kāpjams. I sūdi smird, i suņuburkšķi zied. Ir i govis, i pamestība. Pamestu māju ciemati un lielsaimniecība apstrādājusi tuvējos laukus.

HH2: vācu preses apskats un Bīna sievas piezīmes

kamera

Pēc 8 saulainām dienām pilsētā, kur šovasar saules lāga nebija bijis, negaiss nāca ar joni. Nāca, nāca un pagāja garām. Bet tad atnāca un stāvēja pamalē kā melna siena. Bet blakus saulīte spraucas cauri vieglām cakām. Balti un melni mākoņi.

Šai brīdī radās jautājums. Ja baltās sievas, kas vienmēr visu izjauc, kancelē un grauž kompjiem vadus, ir melnie mākoņi, tad baltie mākoņi ir trillu laime. Bet ja trillām negribas īsti šķirties un pārtraukt PK dienas, tad taču trillu laime ir tieši melnie mākoņi. Un baltās sievas jāj baltajos mākoņos. Sanāk, ka baltās sievas ir pozitīvs tēls – grozies, kā gribi.

Laimīgi tikusi līdz lidostai, atjēdzos pie kontroles līnijas. Pirms manis bija balināts sievišķis ar divām mazām somām, kur esot “medicīna”, un lielu somu, no kuras negribīgi izzvejoja kosmētikas maisu. Šķiet, tur bija VISS. Arī skrubis un bārdas skujamās putas.

Maiss piesaistīja kontroliera uzmanību, un viņš paziņoja, ka aerosoli nav atļauti. Balinātais sievišķis ievilka elpu un spļāva ārā: “Esmu bijusi ar visiem aerosoliem Kolumbijā, visās lidostās viss normāli, bet te…”

Viņa apslāpa, izpletusi rokas ar kaut kādām grabošām sprādzēm. Brieda škandāls. Kontroles vīrs padeva zīmi, un viņu nomainīja kontroles sieva ar melnu copi. Pa to sprīdi aiz manis stāvošie sirmie vīrišķi metās mierināt balināto: “Te, Hamburgā, viņi vienmēr ir stingrāki. Jo te ievēro visus noteikumus.” (Tai brīdī pabrīnījos, ka kontrole Rīgas lidostā tik maiga – visus ierobežojošos un lietas sarežģošos noteikumus taču ievēro pie mums.)

Kontroles sieva sataisīja profesionāli līdzjūtīgu seju un vaicāja: “Kolumbijā, ja? Un ko jūs darījāt Kolumbijā? Kas vēl atrodas jūsu somās?”

Vīri aiz manis palika manāmi nervozi – pasākums draudēja ievilkties. Tak kontroles vīriņš pameta man ar roku, konveijers turpinājās, apejot kolumbieti. Ja neskaita pīkstošas pogas, izšļuku cauri kā pa reni. Somā gan nekā TĀDA nebija, ja neskaita tukšu Cilles limonādes pudeli. Bet nu vieni uz Vāciju brauc lupatu šopingā, citi pērk apšaubāmu limonādi.

Un tad es kļuvu par Bīna kundzi. Tas ir, viss vienkārši lieliski turpinājās, bet es to baudīju kā filmu. Kad esi ticis pie lomas, neko īpaši ietekmēt nevari, bet esi iekšā un viss lieliski notiek.

Izrādījās, ka cauri kontrolei gan esmu tikusi, arī mantas ir cauri. Bet kastes nez kāpēc joprojām atrodas sazin kur. Un nevienam nekādas daļas. Mēģināju aizsniegties. Iztēlojies kontroles slīdlentu, kas sastāv no rindā izkārtotiem rullīšiem, pa ko ripina kastes. Un iedomājies, kā ir atbalstīties uz tādiem rullīšiem. Bet gāzos ne jau es. Gāzās kastes. Kolumbijas sievišķa problēmas pavadījumā vīriņš, kam bija jāvāc kastes, kaut ko sajauca un nometa visu zemē ar blīkšķi.

Nākamais blīkšķis bija veikalā. Iemetu aci preses un grāmatu vietā, bet metiens gadījās pārāk stingrs – stends, kuru vēroju, nogāzās ar brakšķi, izkaisīdams pa grīdu un galdu kaut kādus žurnālus. Izrādās, patukla mamma ar skruļļainu mazuli bija kaut ko ņēmusi. Sorry-sorry pavadīta gāju prom ar visu svaigi iepirkto žurnālu. Baltā maisiņā.

Tikmēr baltās sievas ārā bija savilkušas visu fronti. Melna tumsa un zili mākoņi. Radās nopietnas bažas, ka cauri ir – sāksies. Un neviens nekur nelidos. Ne jau nu es.

Un tad piezvanīja Marta. Skaidrodamās par kabaču marinējamām receptēm un sazin ko, gāju uz tualeti. Tur bija tualete. Tur bija tualetes zīmīte ar kaut kādu siluetu. Sieviešu tualete. Vienā rokā turēdama laptopu, ko vēl nebiju iestampājusi somā, otrā telefonu, ar vienu elkoni pieturēdama mugursomu, ar otru vērdama laimīgi pusvirus esošās durvis, tiku iekšā. Marta tikmēr vaicāja kaut ko par Rīgu vai ko tur. Pamanīju, ka abas kabīnes ir aizņemtas. Abās nošalca ūdens. No vienas iznāca sieviete biksēs. Sieviete biksēs un uzvalkā. Uzvalkā un ar šlipsi. Ok, vīrietis. Veras otras durvis. Atkal tāda pati. Marta vaicā, kur un kad es būšu. Jei bogu, esmu veču tualetē. Pisuāri. Smakas nav. Kā tu, cilvēks, vari zināt, ka esi ticis ne tur, ja nav veču atejas smakas. Kamēr abi vīrišķi mazgāja rokas un gāja uz durvju pusi, izmanījos viņiem līdzi. Iesmiedama pie sevis, kā tas izskatījās no malas. Jo par laimi man kājās bija bikses. Bet durvis it labi varēja novērot no garlaikoto sēdētāju rindām – iesperas, izsperas reizē ar uzvalkotiem tipiem. Cirkam būt!

Nezaudējusi dūšu, iegāju otrās durvīs. Mani apņēma ierastā atmosfēra. Kaut kas tajās atejās atšķiras. Ne tikai smaka. Atkal mēģināju atkost krānu un ziepju sistēmu – vienmēr esmu apbrīnojusi, cik atjautīgi ir noslēpta ūdens palaišanas sistēma sabiedriskajās atejās. Ir gadījies, ka tā arī nav izdevies – jo viss ir pārāk vienkārši, lai to uzminētu.

Ejot no atejas uz uzgaidāmo telpu, aizķeros aiz kaut kādas somas. Atskan pīkstieni. Dziesmiņa. Kāds ved kārtējo dziedošo čeburašku. Jautra bērnu dziesmiņa no somas. Filmā droši vien sekotu sprādziens. Vai arī es izvilktu no savas somas plīša zaķi un gribētu iepazīstināt ar dziedošo mantu.

Uzgaidāmajā telpā krēslos pārāk daudz vietas nebija. Tomēr diezgan veikli uzgāju divas brīvas vietas – nolikt somu un apsēsties, nevienam nenoraujot galvu. Apsēdos. Atskanēja blīkšķis.

Baltais maisiņš ar žurnālu bija izslīdējis cauri krēsla šķirbai. Šķirba bija tieši tik plata, lai tai cauri tiktu žurnāls un mana roka līdz elkonim. Bet tas bija par īsu. Tālāk bāzt neriskēju, jo jau gara acīm redzēju ūsainu ugunsdzēsēju komandu, kas ar autogēnu griež krēslu, lai atbrīvotu manu roku, evakuētus pasažierus, nokavētu lidmašīnu. Bet žurnālu tak man vajadzēja! Un neies tak laist mantu zūdībā.

Nākamais kadrs – četrāpus uz grīdas makšķerēju žurnālu. Misters Bīns būtu sajūsmā. Ļaudis līdzjūtīgi pabīdās, pierauj kājas sev tuvāk. Maiss ir tieši tik tālu, ka varu tam pieskarties, bet ne satvert. Jau apsveru domu novilkt kurpi un makšķerēt ar to, jo slotas kāta te nav. Bet tāds veikls iegūliens zem krēsls, galvenais neskatīties, vai visi skatās. Un ir. Sasodītais maiss.

Atskan signāls, ka sākusies iekāpšana. Piebrauc buss, vīriņi un sieviņas tekalē ap galdu. Problēmas ir arī citiem – krievu ģimene lido ar bērnu, bet vienam no viņiem ir kaut kas ar biļeti. Pa to starpu bērns pamanās ielīst pie vīriņiem un sieviņām un atvērt kaut kādas durtiņas. Māte savāc sīko, pa to laiku gāžas somas. Aiz loga melni mākoņi, drusku spīd zila maliņa debesu. Ja nebūtu mākoņu, iespējams, nebūtu arī melna nakts.

Domāju – ko nu es bez laika celšos. Lai tie trakie skrien. Skrien arī. Pēc brīža rinda noplakusi. Pieceļos. Pieved avīžu stendu – tieši laicīgi, lai uz Rīgu braucošie paliktu bešā. Bet ne es. Savācu trīs visbiezākās avīzes. Iespējams, tas bija vakara prātīgākais lēmums.

Atgriežoties rindā, palaižu pa priekšu vācu pensionāru pāri – tomēr biju izlīdusi no rindas un tagad atnācu. Tā nesmuki līst viņiem priekšā. Sieviete formā palaiž garām penžus. Paskatās uz mani. Un saka: “Uzgaidiet.”

Durvis aizveras. Pirmo autobusu palaiž braukt uz lidmašīnu, pārējiem jāgaida. Gaidīdama atstutējos pret galdu. Galds aizbrauc. Tikpat veikli atripinu atpakaļ. Nekas neapgāžas.

Piebrauc otrs buss. Īsa sazināšanās ar šoferi, durvis atveras. Vīriņš nolasa manas biļetes kodu, paskatās uz mani un pasaka: “Ar 18D ir zināmas problēmas.” 18D ir mana vieta. Viņš noliek manu biļeti malā un ķeras pie pārējo apkalpošanas. Palaidis garām 3 pavecas dāmas, viņš paņem manu biļeti un salocījis atdod. Bez jebkādiem komentāriem.

Otrs buss ir gandrīz tukšs. Dīvaini – Rīgā uz lidmašīnu aizveda ar vienu autobusu, te vajag divus. Bet nu katram savs – pie mums toties mīlīgāk un ir iemesls iepazīties ar kaimiņiem, uz kuru kājas stāvi un kuru soma sitas pret ceļgaliem.

Finālā arī otrs buss ir gandrīz pilns. Jau apsveru domu, ka atpakaļ lidošu ar lielāku lidmašīnu – nu kā Rīgā vienā autobusā varēja ielīst divi pilni autobusi. Gāžas. Koferis. Ne mans. Seko sievietes ķērciens: “Donnerwetter!” Koferis uzgāzies viņai uz kājām. Seko Sorry-sorry un smaidu apmainīšanās. Piebilde – Donnerwetter ir apzīmējums tam, kas briest pamalē – elle un marija no debesīm, kā arī lamuvārds, kas nozīmē apmēram to pašu. Nebiju gan domājusi, ka dzīvi vācieši lieto kaut ko tik arhaisku. Jo to man mācīja skolā. Un neviens vācietis nerunā tā, kā mācīja skolā.

Kāpjot lidmašīnā, pamalē skan mēreni sprādzieni. Gaiss sutīgs, pa lidmašīnas astes galu tiek krauti iekšā koferi, kaut kādi vīriņi zaļās jaciņās skraida un lamājas. Bet tas normāli. Gan jau arī viņiem krīt koferi. Laistās zibeņu gaismas. Salonā sagaida laikam Ilze vai Inese – visas AirBaltic stjuartes tā sauc. Pat mana paziņa Inese strādā (vai vismaz strādāja) pie viņiem par stjuarti. Un divas avīzes – “Neatkarīgā Rīta Avīze” (ir vēls vakars un nav ilūziju par saturu) un “Telegraf” (viņi man liekas smieklīgi kopš raksta, kur latgaliešu autoru Raibū Suni nosauca par Rjaboi Solnce (vismaz tā bija rakstīts versijā, ko man atsūtīja pārbaudīšanai, pašu rakstu tā arī nemeklēju)).

Aizmugurē krievi kaujas par vietām. Diviem ir 19D, abiem vajag. Tomēr vienojas, ka sasēdīsies, kā sanāk vietas. Un ja nu KĀDS atnāks un prasīs, tad pārsēdīsie. Šai brīdī sajūtos kā autobusa Rīga-Rēzekne (kursē 19:05 un gandrīz vienmēr ir pārbāzts) aizmugurē. Brauciens solās būt jautrs. Mudīgi apsēžos savā vietā, kamēr neviens vēl nav nācis kauties. Tad, redz, kāda ir solītā “problēma”. Lidostas vīriņš nebūs runājis velti.

Izrādās, man būs divas vietas. Blakus neviens tā arī neapsēžas. Problēma ir pagriezusies kaut kā citādi. Žurnāls, protams, par vari grib slīdēt zem beņķa. Bet tagad tak esmu zirgā – nolieku viņu blakus. Man taču ir vieta.

Salonā atskan pilota balss. Šoreiz nav latvietis, ko pēc tam var uziet draugiem.lv un aplūkot bildes. Rodas zināmas aizdomas. Kā tad – mēs nekur nelidosim!

Cirks turpinās. Negaisa dēļ Hamburgas lidosta ir slēgta. Uz 15-20 minūtēm. Ārā gāž lietus, stjuarti iznēsā glāzēs sulu. Man, protams, tiek ābolu. Bet joks gaumīgs – padzirdīt pirms lidojuma. Galvā sāku rēķināt, cik sulas izraisa kritisku urīna pieplūdumu un kas sver un izmaksā vairāk – pa gaisu vest sulu, padzērušu cilvēku, kas lēnām iztvaiko, vai pilnu lidmašīnas ateju. Secinu, ka atšķirības nav. Lai dzīvo sula!

Ķeros pie savām avīzēm. Ja jau ir laiks, grēks nelasīt. Gaišs, silti, mušas nekož.

Pirmā patrāpījusies “Hamburger Abendblatt”. Tajā uzzinu daudz vērtīgu ziņu.

  • Austrālijas zinātnieki atraduši veidu, kā cīnīties ar malāriju – viņi inficē 150 tūkstošus odu (nez, kā viņi tos odus saskaitīja un vai tiešām viņi visi tur bija?) ar vīrusu, kas uzbrūk malārijas baktērijām, un palaiž brīvībā. Neviens gan pagaidām nav drošs, ka vīruss der visiem malārijas kloniem.
  • Mobilo telefonu drīzumā varēs izmantot auto atslēgas vietā – gan atslēgt auto, gan iedarbināt. Jo bez telefona cilvēki no mājas neejot, tāpēc labāk apvienot. Un veiksmes gadījumā auto iegaumēs jūsu mūzikas gaumi tāpat kā sēdekļa pozīciju.
  • Esot uzzināts izkaisītās sklerozes iemesls. Analizējot 10 tūkstošu pacientu analīzes (nez, šos arī skaitīja tikpat aptuveni kā tos malārijas odus?), atrasti vainīgie – 57 gēni.
  • Kaut kāds teātris iestudējis Šekspīra “Sapni vasaras naktī”, bet nācies tulkot no jauna – vecajā tulkojumā esot daudz kļūdu un tumšo vietu, ko nevar saprast, kā iestudēt. Jo tai tulkojumā ļaudis runājot kaut kādas muļķības, ko pēc loģikas viņiem nevajadzētu runāt. Tak jau droši vien tulkotājs būs iedvesmojies un sarakstījis pa savam.
  • Angela Merkele atzīta par pasaulē ietekmīgāko sievieti. Ar interesi aplūkoju pirmo desmitnieku. Pie goda tikusi arī Bila Geitsa sieva Melinda un Radživa Gandi atraitne Soņa, kā arī Klintona un Obamas sievas. Saki nu. Radu būšana ir spēks.
  • Pieminot noklausīto tēzi par stiprajām vācu sievietēm, kas var un dara visu, tāpēc nabaga vīriešiem paliek tikai spermas donora un piedēkļa loma, arī atbilstoša anekdote – Kas ir saimnieks jūsu mājās? Mana sieva komandē kalponi, kalpone komandē bērnus, bērni komandē suni. Un es ķēros pie puķēm.
  • Austrijā kārtējais incesta gadījuma. Tēvs iespundējis divas meitas, kam tagad jau 53 un 47 gadi. Kad 80 gadīgais onka gribējis seksu ar vienu no viņām, kritis un gāzies. Pēc dažām dienām meitas izsaukušas glābējus, jo sākumā cerējušas, ka tēvs nomirs. Bet šis nemiris vis. No manas puses seko teksta uzdevums: ja dažu gadu laikā Austrijā ir tik un tik atklātu mājās iespundētu meitu, cik sieviešu šobrīd šai valstī ir savu vecāku verdzenes?
  • Cita starpā ziņa par Kadafi nemieriem, bet to es nelasīju, jo neesmu sapratusi sakni un īsti arī laikam neinteresē. Piesaistīja tikai ziņa, ka tiek izlaupītas Kadafi bērnu rezidences un 23 gadus vecais Zaifallahs Gnaidi (vai nav vienalga, kā viņu sauc) nospēris pudeli džina, zobbirsti ar apzeltītu kātu un firmas džinsus. Un to vinš laikam tak žurnālistam pastāstījis, lepni turot uz pleca kalašņikovu.
  • Lasītāju vēstules nesniedza cerētās izpriecas. Visumā garlaicīgi komentāri problēmām, par ko neko nezinu. Bet viens man patika – Vācijas Bundestāgā vēl nekad neesot bijis tik daudz nespējīgu politiķu, kas nav spējīgi uzņemties atbildību, bet tikai ļauj krīzei uzņemt apgriezienus (lai tak atlaiž savu bundestāgu un taisa no jauna!). Īsi sakot, cer irreālu glābiņu, kaut vienīgais veids, kā uzlabot situāciju, būtu bankrotējušās valstis izmest no eiro zonas, jo tā arī viņiem būtu labāk.
  • Citā vēstulē tiek atrasta šodienas problēmu panaceja – solidāra ekonomika, kad pilsoņi uzņēmušies krīzes savaldīšanas nastu (laikam domāta jostas saraušana un pingvīnu saspiešanās kopā). Un, lai to panāktu, ir vajadzīga kultūras attīstība, jo bez kultūras kļūsim tikai nabadzīgāki. (Par šo vēstuli esmu gandrīz droša – rakstītājs ir kāds izceļotājs no Latvijas. Citādi nevar būt.)
  • Testi pierādījuši, ka katra piektā auto darbnīca krāpjas – vainas nenovērš, bet liek apmaksāt. Sevišķi izceļoties citroens, fiats un nisans.
  • Bet lielākais škandāls ir 60 vatu spuldzītes pazušana no veikalu plauktiem 1. septembrī. Izņēmums esot Ziemassvētku dekori. Nabaga vācieši tik satraukušies par jaunajām energo taupīgajām spuldzēm, ka kopš janvāra nopirkuši uz pusi vairāk vecā tipa lampiņu kā pērn. Tomēr rakstītājs nebūt neskandina par ļaužu tumsonību un gaišo nākotni. Jo jaunās lampas ir obligāti jānodod pārstrādei – tajās atrodas smagie metāli, kas sadušanas gadījumā izplūst apkārtējā vidē. Pie tam pēc atgadījuma vēlams istabu 15 minūtes vēdināt. Turklāt esot atklāts, ka lampās ir arī tāda vēzi izraisoša viela kā fenols, tomēr tās daudzums nepārsniedzot normas.
  • Vēl man patika stāsts, kā aplaupīts upuris savu pāridarītāju atradis feisbukā un nodevis policijai.
  • Kā arī iepriecināja, ka ābolu raža šogad būšot par 7% lielāka.

Tomēr mans favorīts bija avīzes sadaļa “Serie” – kā rīkoties dažādos negadījumos. Šai numurā jau 12. turpinājums. Par atgadījumiem ceļā (kas sevišķi noderīgi, atrodoties lidmašīnā, kas nekur nelidos). Droši vien lasīšu arī turpmāk – internetā. Tiešām lieliski un pamācoši. 🙂

  • Ko darīt, ja nenāk autobuss? Var piezvanīt un painteresēties. Savukārt pieturās, kur kursē arī citi maršruti, var pavaicāt šoferiem.
  • Ko darīt, ja nevaru ieslēgt telefonu? Nolikt malā un par to nedomāt, pēc laika mēģināt atkal, jo līdzīgi kā citas bieži lietojamas lietas arī PIN kodus atceramies pa puse apzināti un gan jau intuitīvi nospiedīsim pareizo kodu.
  • Ko darīt, ja ričukam tukša riepa? Paskatīties, vai vēl ir palicis ventilis. Ja nav, jāiet uz darbnīcu. Nekādā gadījumā nedrīkst caurumu lipināt ar košļeni, jo tā var sabeigt visu riepu.
  • Ko darīt, ka masu pasākumā kāds noģībst? Izsaukt ārstu vai vislabāk aizsūtīt kādu personu pakaļ, lai vieglāk varētu atrast notikuma vietu. Ja noģībušais 30 sekundes neelpo, jāķeras pie elpināšanas un sirds masāžas. Arī nepareiza palīdzība esot labāka kā nekāda.
  • Ko darīt, ja pa ceļam uz mājām paliek bail? Pēc iespējas ātri skriet uz vietu, kur pulcējas daudz cilvēku. Ja ir sajūta, ka kāds seko, jāmaina ielas puse un jādodas pie cilvēkiem.
  • Ko darīt, ja kurpei nolūzis papēdis? Ja labs laiks, iet basām kājām. Ziemā vajadzīgs taksis vai džentlmenis, kas panesīs kādu gabaliņu. Var mēģināt piestiprināt atpakaļ, ja rēgojas kaut kādas naglas. Vai nolauzt papēdi arī otrai kurpei un doties pie kurpnieka.

Īsi sakot, pašsaprotamas lietas. Vai nu mēs te Latvijā esam pārāk pieraduši paļauties tikai uz sevi un domāt uz priekšu, vai arī viņi TUR ir galīgi izlaidušies. Vai arī avīzē bija tukša vieta un kādam radās ideja rakstīt kaut ko praktisku. Kā uz noplēšamo kalendāru lapiņu otrajām pusēm, kur ir padomi, kā notīrīt rūsas traipus ar rabarbera sulu un kā laistīt puķes ar ūdeni, kas nostādināts uz olu čaumalām.

Izlasīju visas trīs avīzes. Ja lido bibliotēku aizgādnis, arī lidmašīna kļūst par lasītavu. Izrādījās, ka visās pārējās ziņas lielā mērā atkārtojas. Tikai apaug ar jaunām detaļām. Piemēram, var uzzināt, kā gulējušas un ēdušas 40 gadus istabā turētās un incestā cietušās meitas un kā viņas gājušas uz kapiem pie mirušās mātes, bet nevienam nav lūgušas palīdzību.

Pamazām arī iepazinu kaimiņus. Pa kreisi no manis sēdēja padsmitgadīgas meitenes, kas tomēr dabūja bērnu komplektu – konfekti un krāsojamo grāmatu. Krāsoja un lasīja ar. Priekšā sēdēja sirms turks, kas drusku mācēja runāt krieviski un kam viss bija totāli apnicis. Un aiz muguras māte ar pusaugu dēlu, kas dīdījās kā traks. Vēl uz priekšu – melnmataina sieviete bārkšķu lakatā, kas lasīja Neatkarīgo. Arī es iepazinos ar virsrakstiem. Visilgāk viņa kavējās pie kāda sirds kratīšanas gabala “Cits Andrejs. Divas dzīves. Divas sievas” – tā arī neatpazinu pēc bildes, kas tas tāds ir, bet “es jau TV neskatos”.

Lidojums tika atcelts vēlreiz. Un tad vēlreiz. Steigas nav. Īpaši arī neskatos pulkstenī – stunda uz priekšu vai atpakaļ. Galvenais, vakarā tikt uz Preiļiem.

Un tad tas notika. Apmēram pēc pusotras stundas vai divām mūs palaida. Stjuarti latviski nobēra, ka drošības instrukcijas ir pie priekšējā sēdekļa. Paziņoja, ka lidosim citā virzienā. Un ka tagad stāvēsim rindā uz pacelšanos. Ko arī godīgi darījām labu laika sprīdi.

Pacēlāmies. Abas pusaudzes pa kreisi no manis pārmeta krustu. Aizvēru acis – dievinu brīdi, kad riteņi atraujas no zemes.

Ūdens no aplijušajiem logiem saskrēja straumītēs un notecēja, palika sīkas un arvien sīkākas ūdens bumbiņas. Cauri tam varēja redzēt melnu nakti, slapju asfaltu, kas nesās garām. Un tad izgaismojās pilsētas tīkls – ielas, nami, mašīnas kā ķēdītēs. Vietām saiet kopā, vietām izretojas. Pilsēta, izrādās, ir daudzu mazu tīklu apkopojums, ko savieno gaismas līnijas un atdala tumši laukumi – parki, kapi un kanāli. Bet pamalē ik pa laikam nozibsnīja spilgti baltas zibens šautras. Sprakšķošas enerģijas līnijas un rāmi dzeltenais pilsētas tīkls, kas attālinās un atklājas arvien lielāks.

Kad nolaidāmies, daži aplaudēja (dīvaini – turpceļā neplaudēja neviens). Balss paziņoja: “Vietējais laiks – viens naktī. Patīkamu vakaru!”

Protams, ka visi pasažieri un somas salīda vienā autobusā. Te taču ir Latvija. Mēs varam. 🙂

HH1: intro un prelūdija, Hamburgā līst

Noslēpumainības palagi krīt. Nav ne jausmas, kas notika Latvijā, bet es biju Hamburgā veselas 8 dienas. Ko es tur darīju? Neko. Pazaudēju laika sajūtu – kad ir vienalga, kāds datums, kāda diena un cik vēls ir. Tas, kas nav iespējams Latgalē, ir iespējams Vācijā. Bet citādi tiešām neko. Vienkārši blandījos. Nekā tāda.
Ja neskaita to, ka 8 dienas biju Hamburgā un 8 dienas Hamburgā pa dienu nebija lietus. Bija 8 dienas saules – laikam vairāk nekā pa visu vasaru kopā. Un šī esot patiešām lietaina un baisa vasara. Kā lasīju lidostā paķertā avīzē “Hamburger Abendblatt”, šovasar laiks ir ekstrēmi slikts un labības raža ir caurmērā 12% zemāka nekā vidēji, rapša – pat 34%.
Bet te arī sākas joks – lietus. Jo Hamburga reiz nu ir vieta, kur līst pat tad, ja snieg. Un arī tad, ja spīd saule. Tāpēc pirmajās stundās pēc ierašanās piedzīvotie 2 lieti tikai stiprināja manu pārliecību – es tak zināju, uz kādu pakaļu dodos. Glaudīju savu pašapziņu – nu re, lietus jaka (tā arī neuzvilku), nu re, džinsi (kopš pavasara nebiju uzvilkusi, nenoderēja arī Hamburgā). Vienīgi spēju spļaudīties – kāda velna pēc 2 brunči (uzvilku abus), nevienas zeķes (nez, ko es ar viņām būtu iesākusi?), tikai plāns džemperis (pirmajā dienā, iedama ārā, uzvilku visas “biezās” drēbes un beigās visas arī novilku).
Īsi sakot – laiks Hamburgā bija ideāls! Gaiss karsts un sutīgs, silti vakari, saule un vasara. Izcietušies hamburdzieši vilka ārā savus hamburgerus un bālās miesas un gozējās. Strauji kāpa salčuka patēriņš (inspekcijas vārdā tika apēstas daudzas porcijas, tikai koši zilo nekur neatradu). Radās arī joks, ka vainīga esmu es. Un kur joks, tur patiesība. Jo ar mani tas sākās, ar mani arī beidzās – aizbraukšanas dienas pēcpusdienā pamalē savilkās melnas tūces. Arī lietus radarā varēja vērot, kā mākoņi nāk, nāk… un paiet garām. Un tad, kad tuvojas laiks doties uz lidostu, apstājas pie Hamburgas. Stāv, stāv, zibeņus mezdami. Un stāv. Un gaida.

Bet par to tālāk. Ieskatam Hamburgas šī brīža situācija (visu nakti, spriežot pēc interneta informācijas, ir lijis) – līst, lija vai drīz līs. 🙂

Īsi sakot – turpinājums sekos. Jo viss pasākums ar lietus pēkšņo trūkumu bija cirks. Un arī aizlidošana bija gatavais cirks. Vienu brīdi domāju, ka esmu misis Bīna. Jo trūka tikai no zeķes darināta lācīša, nolūzuša papēža un citu atrakciju. Lodāšana pa izlidošanas zāles grīdu četrāpus zem krēsla bija. Lidmašīnā mani nelaida. Lidmašīna prom nelidoja. Un vēl es biju tur, kur nebiju bijusi laikam kopš 8. klases. Bet par to – kuš…

Bet nu laimīgi esmu mājās. Un jau gatava tālākam ceļam (tieši tāpēc nav laika rakstīt internetā to, kas piefiksēts uz avīžu maliņām kricelīgā rokrakstā).

Trillām būt! Jo trilla – tas ir nevis cepties un gānīties, bet brīnīties un priecāties.

P. S. Baiba satraucās, ka viņai neesot zaļo pirkstiņu, tāpēc viņas apraudzītais siens uz mana balkona nekad vairs necelšoties – par spīti ūdens terapijai (vai līķu apmazgāšanai). 🙂 Bet! Ko jūs teiktu par šo zaļoksno mūžamežu (uzņemšanas datums: 2011:08:27 08:32:26)?

Ja kāds ir ar mani, tam neatliek nekas cits, kā dzīvot. 🙂 Un šnaucerliānai kastē augšā pa kreisi ir aizmeties spics auglis melnā krāsā – smalkā poļu sēklu paciņas šķirne. Saki nu.