Kai nu jauna

Gavieņs beja gars. Nasaceitu, ka nasagribēja. Šaļtim tai, ka až suokt nu nullis cytā lopā.
Bet tys niu padareits. Paļdis @cyxob, kurs nagaideitā tempā reanimēja dzeivū myrūni! Vysa muna pateiceiba, cīns i apbreins!
Ka ari šaļtim pagaist ticeiba cylvākim i latgalīšu mafejai, vajag itaidu gadīni, kab saprostu – restart. Ir pavasars, otkon jauns suokums, vyss jau tikai īt iz prīšku, turpynojās, īsasuoc i palaiž vaļā bremzis. Kai īlīt mašynā benzinu voi izlikt vosorys rīpys.
Izaruod, tys ir mudri, ka cylvāks zyna, kū dora. A es nu zynuošonys pa itū laiku asu aizguojuse tuoli.

Mož tai īsasuoc vacums – pagaisynoj tempu i vaira naspēj izsakuot tehnologejom. Babom gryuts saprast teleponu bez opoluos grīžamuos ciparneicys, muotem gryuts saprast datoru i vys jaunus i jaunus izaicynuojumus i breinumus.
Naseņ aizadūmuoju, skaitūt nazkaidu rokstu par banku lītuošonys parodumim. Vīni īt iz postu sajimt penseju, partū ka namuok lītuot bankomatu, ūtri īt iz banku kuortuot vysys dareišonys kluotīnē, trešī lītoj tam internetbanku i ar jū ari cytus e-pakolpuojumus. Bet mani satrīce, ka vacuma kategorejā, kas beja tī cyti, jaunuoki par mani, paaudze, kas myn iz pādu vysuos jūmuos: zynuotnē, sadzeivē, tusiešonā, dzemdiešonā i saimnīkuošonā, ir vēļ cyti parodumi – teleponbanka ci banka glaudamajā teleponā – banku aplikacejis. (I te es nūsakaunu, partū ka sovā teleponā namuoku sakuortuot tai, lai byutu vīta jaunom aplikacejom, vacūs izdziesšona naleidz, laikam nazkur kruojās koč kaidi bekapi. Bet kur?)
I te saprūti – voi nu vuicīs, voi siedi ar sovom ūsom i čyrkainajim motim kai 70.-80. godu jaunīši, pakalē garuokim motim i augšā ezeiti, džinsa kurtkom, uodys jakom i vēļ daudzom cytom paaudžu rūbežlītom. Partū ka agri voi vieli mes sastyngstam. Drēbēs, frizuruos, īrodumūs.

Maņ nav bais nu vacuma kai mīsys nūvacuošonys. Maņ ir bais nu vacuma kai pruota sastingšonys.
Izeja – klauseitīs šudiņdīnys muzyku, skaiteit šudiņdīnys tekstus, maineit parodumus, ceļuot telpā i laikā. Ar tū dūmojūt – ceļuot laikā iz prīšku. Ceļuot vyspuor ir labi smadzinem. Apgiut jaunus īrodumus.

Bet tū, kai caur FTP iz Ubuntu datora palaist dīnrokstu, es nasaprotu. Programmu izlyku. Datus nu servera atvylku da seve, nazkū izdziešu, kur beja problema. A iz servera dzēst i vītā atlikt bais. Partū ka bais pagaisynuot seve radeitū.
I te laikam ir tys. Kū vaira dzeivoj, tū vaira kramaslu, kuo žāl.

Deļtuo maņ pateik gaideit bierneņu. Tei ir taida suleiga i stypra dzeiveibys energeja, ka bez kaidys žielesteibys vari izsvīst vysu paguotni – pamest tikai puors meiluokuos apsveikuma kartenis, puors svareiguokūs dzeivis nūtykumu bukletus, biletus. Vysu līkū, steivū i tū, kas maisa dzeivuot, kam leidza īt nagativys atminis – uorā!

Da i nav juogloboj vyss. Atguoju plyka i vīna, aizīšu vīna. Atejūt drēbis apvylka cyts, aizejūt ari viļks cyts.
Maņ gruomotu plauktā stuov mamys izšyutais krekleņš i capureite, kū jei sagatavēja, gaidūt mani, i kū maņ apvylka dzemdeibu zālē. Sovim bārnim naviļkšu. Partū ka tys ir muns, a ni jūs suokums.

Mākoņi Ls 20 kg

zils.vitenis

Šķirojot vecos čekus, uzgāju, ka šogad 1. augustā esmu nopirkusi mākoņus. Pārdevis māceklis.
Mākoņi 1,73. PVN 21 %, 25 lati kilogramā. Dārgi.
Čeks Nr. 3398. Ne es pirmā, ne pēdējā. Katram savi mākoņi, katram sava zeme.

Un atcerējos – kad pirku, ar jauniņu pārdevēju runājām par lietu.
Ka Kurzemes laukos vecākiem nelīst, ka Latgales laukos nelīst. Priekš kam Rīgā lietu – asfaltu mērcēt.
Ārā lija retām un lielām lāsēm – sita kā ar mietu sausos putekļos caurumus. Un pārdevēja tik runā un runā, man jau būtu jāiet, bet arī es runāju.
Maisiņu vajag? Nē, nevajag. Ielikšu somā. Jā, bet tas lietus. Priekš kam Rīgā lietus.

Izgāju ārā, un vairs nelija.
Un todien ap dvēseli bija tā, ka zināju – kaut kad es par šito uzrakstīšu. Tikai jāļauj nostāvēties. Kā vīnam, kā maizei, kā vārdam un domai.
Visu to, kas noticis pēdējā laikā. Pieredzi ielikt skapī nogatavoties un uzlikt uz galda. Reiz, kas esi bijis piens. Reiz, kas esi bijis graudi.

Vakar uzrakstīju. Pieskāros pāris rindkopās, vecais teksts apgriezās otrādi.
To, ko 2005. gada pavasarī es nevarēju zināt un arī nezināja, jo tas bija tajos laiku aizlaikos, kad es vēl biju cita un tik daudz lietus vēl nebija mani sakapājis un tik daudz putekļu vēl nebija krājies. Kad es tikai nojautu, ka arī cilvēki mēdz nolīt, bet nezināju, kā tas ir. Un domāju – vajadzētu. Un baidījos.

Cik vēl man jāuzzina, lai es būtu cilvēks. Cik zemu jānolaižas, lai paceltos mākoņos.
Vai pacelšanās vispār ir iespējama, ja reiz esi tur bijis, piesūcies, pieaudzis, piezarojis, pieredzējis.

Un kas ir teksta dzīvība. Kurā brīdī vārdi vairs nav tikai vārdi, bet doma, kas iet no cilvēka pie cilvēka kā mākoņi tur augšā, bet nepieskaras un nepieder, neattiecas un neaizķeras. Pēc tam tikai domā – kas bija tas, kas bija. Un kur palika, ja vispār bija.

Kaida dzeive, taida i mašyna

dzeive

Ir reizis, kod komentari ir līki. Aiz Garcīma tierga butkys pastateita nateira mašyna ar peili.

Tuoļuok tiergā babys puordeve zivs. Aplupuši kūši ružovi nogi, apleik nogam aprepiejuse bryuna streipeite vyscaur pa perimetru. Ar tū pošu rūku jem vīteituos zivs, ar tū pošu – latu laseišus.
Baba opola kai buca, siermī moti sajimti pluonā asteitē, apsuortuse seja. Čut kust. Pasaver suonim iz sābru puordeviejis i soka:
– Tā tikai mums vēl trūka.

Nūstuojs turistu autobuss, ļauds raušās uorā. Zivi. Kaidu zivi kotram.

Par jazvu i laimi

keksi

Zynu, ka daudzi zynuotuoji soka – jei stypra, jei izturēs. Skaidrys, ka iztureišu. Na tū viņ. Dūt Dīvs tik laimis šaļtenis, kū atguoduot i kuruos gaideit. Nu šaļtenis iz šaļteņu kai nu vīnys pūra kryuts iz ūtru puori slapņumam.

Nui, pīsaceļt var ari nu nakurīnis, nu dziļuokuos dūbis. Tok pīsaceļt kai cylvākam, na zarazai ir vysys dzeivis gryuteibu pakuope i izaicynuojums. Vysu myužu ir izvēle – byut maitai voi cylvākam. I tys ir tys, kas vysu myužu juosavuica, vysu myužu juopīmiņ.

Šudiņ puorskaiteju anotacejā, ka munys niu jau 3. antibiotikys der Sibira miera uorstiešonai. Temperatura pyrmū dīnu normala.

Cylvāks tūmār ir stypruoks par jazvu. Vot deļtuo ir svareigi palikt par cylvāku, navys byut jazvai, kas ād sovu i cytu dzeivis.

Šudiņ Annys dīna. Var suokt rakt jaunuos buļbys, na tikai čupinēt zam lokstu – kur kaida pruovuoka aizamatuse. Var ēst jaunūs uobeļus. Tai ka iedit buļbys i uobeļus, naiedit cylvāku. Tys ir ir tys, deļkuo cylvāks ir cylvāks, na rikteiga jazva.

Tei ir kotra poša izvēle – dzeivuot sovu voi svešu dzeivi, radeit sovu prīcu iz zemis voi kleņčeit nu cytu prīcys kaidys druponys, voi laseit pa zemi nu cytu nalaimis atbyrzušus sovys laimis trupiekšņus. Sok, maņ ir labi, ka cytim švaki. Muna laime pasakuop iz cytu nalaimis i izaver leluoka.

A ni besa. Laime pīvalk laimi, prīca sasabolsoj ar prīcu. Zvoni skaņ tuoļuok par vuordim. Nu šaļtenis iz šaļteņu, nu laimis iz laimi – sovu voi svešu. I tys ir tys, deļkuo ir vārts – smaideit pretim, pasaceit lobu vuordu voi vīnkuorši dzeivuot.

Ceļa vuordi

naktineicys

Izdūmuoju dīnrokstā dalikt vuordineicu, kas 27. julī skanēs Latvejis Radejis raidejumā “Kolnasāta“. Varbyut kuram nūder, taisūtīs ituos vosorys Lelajam Braucīņam iz Latgolu.

Itys roksts vaira dūmuota tim, kas latgaliski narunoj. A varbyut kaida gudreiba nūderēs ari tam, kurs latgaliski runoj kasdīnys, tik nav aizadūmuojs, kai tys eisti ir i kai juobyut.

Ak jau daudzi nu jiusu itūvosor brauks gostūs iz Latgolu. Cyts gostūs da rodu voi iz kopusvātkim, cyts kai turists apsavērt, kas lobs pādejā laikā sataiseits i izcalts lelajuos Latgolys piļsātuos Rēzeknē i Daugovpilī, cyts nūsamauduot azarā i izapērt pierteņā, vēļ kaidam gribēsīs apsavērt staraveru dzeraunis, katuoļu krystus ceļa moluos voi taipat viņ pablūdeit pa Latgolys celim i nacelim.

Īejūt sātā, vīsneicā voi sateikūt cylvāku iz ceļa soka „Lobs reits”, „Loba dīna”, „Lobs vokors”. Kotrā teicīnī ir div vuordi, taipat kai lītuvīšim.

Tyvuokim cylvākim var saceit – „Vasals”, „Vasala”! Tys sovā ziņā ir analogs latvīšu „Čau”, tikai sevī satur nūvieliejumu, lai cylvāks ir vasals. Ari tod, ka kaids cylvāks nūsaškaudoj, jam apleicejī soka: „Byusi vasals!” voi vīnkuorši – „Vasals!” A kod pi svātku golda paceļ gluozi, tys tam soka dzardams: „Byusi vasals!”, a ūtrys jam atsoka: „Dzer vasals!” Tai jūceigai saīt, tok tys, kas dzer, ūtram vielej veseleibys, a ūtrys jam atsoka ar tū pošu.

„Vasals” vyspuor ir cīši ītiļpeigs vuords. Var gadeitīs, ka iz kaida ceļa staba, ībraucūt kaidā pogostā voi mīstā, gaideis uzroksts, par pīmāru: „Vasali Baļtinovā!” A sagaideituojs, izguojs prīškā iz sātys celeņa, saceis: „Vasali atbraukuši!”

Ir pat vuordi – „vasaluotīs”, „sasavasaluot”, „vasaluošonuos”, „sasavasaluošona”. Tys ir vasals process, kur nav gona ar vīnu „vasals”, „vasala” vuordu, a kas ītver ari apsarunuošonu – kai dzelys, kai sīva, kai bārni, kai veiram dorbs, kai ceļš da itejīnis, kaids laiks ruodīs, kai ar sīnu, kai mašyna īt. Kod ūtram dūsi lobu dīnu, lobu reitu voi vokoru, tī ir taida kai pīkluojeibys sīna pa storpu – kai vajag. A ka saceisi „vasals”, „vasala”, „vasali”, to obeji runuotuoji atsarūn vīnā telpā, vīnā ustobā, vīnā pogolmā. Lobadīnu dūd vysim, vasalojās ar sovejim.

Vēļ ir teicīņs, kū myusu dīnuos gon vaira soka tikai bērēs, ejūt iz saļmu dzīduošonu, kai ari bazneicuonu vydā, ari sarunā ar bazneickungu. Tok tei ir vaca katuoļu sasavasaluošona. Sateikūt soka: „Lai ir slaveits Jezus Kristus!” Ūtrys atsoka: „Myužeigi myužam!” Tai ak jau nasaceis jaunīši večerinkā ci tuseņā voi zaļumbalā, tok svātdīnis reitā, sateikūt babeņu iz ceļa ejam iz bazneicu, drūši vari saceit – jai byus prīceiguoks pruots, a Tovs pasauļs paliks gaišuoks.

Bērēs, voi ari runojūt par kaidu nūmyrušu, soka: „Myužeigu dusiešonu!” „Lai jam vīglys smiļkts” A kuozuos taipat kai i cytur Latvejā pi golda klīdz: „Ryugts, ryugts!” I tod: „Soldons!”

Pi golda var vielēt lobu apetitu voi apetiti – kai jau kuram tys vuords mutē pasagrīž. A vēļ lobuok āduojim nūvielēt: „Dīvs gaus!” Tys zeimoj – lai Dīvs gausynoj iesšonu, lai āduojs ād ar gausu, ar apdūmu i paād da seita, na pīsarej tai, ka navar pakustēt i tod suop māga. Lai iedīņs nas svieteibu i nūdar mīsai i goram. Gauss ir ari ar nūzeimi lāns, lieneigs. Lieni ādūt, var paēst lobuok, seituok. A pretim juosoka: „Ar gausu!” Tai ka āduojs ari apstyprynoj – ēst pamazeņam. Tai pi golda saīt dialogs: „Dīvs gaus!”, „Ar gausu!”

Pi golda var saceit ari „Lai Dīvs svietej!” – tys zeimoj, lai iedīņs nas svieteibu i seitu, reizē ari pateiceibu Dīvam par juo duovonom. Par sauli i zemi, kas izaudziejuse gryudus, par malieju i cepieju veseleibu i spāku. Ka redzi kaidu struodojam ceļa molā, soki: “Dīvs paleidz!” Na veļti ir teicīņs “Kas nadūd Dīvpaleiga, tam iz kokla čorts sēd”. A pretim vysod var saceit „Paļdis” – itys vuords der gondreiž kotrā situacejā.

A, ka kaids ir izdarejs kū na viņ lobu, tū „paļdis” var saceit vēļ stypruok, sokūt: „Lai Dīvs aizmoksoj!” Tys reizē ari ir lobys izadūšonys vieliejums nazkod iz prīšku. Partū ka lobs dorbs vysod atnas soldonus augļus – agri voi vieli. Taipat ari švaks dorbs – kotram dorbam sova olga, i na jau myusim ļauds struopēt. Deļtuo ari švaka dareituojim var saceit: „A lai jam Dīvs aizmoksoj…” I tei jau vaira na myusu vaļa – kaida tei moksa byus. I kod.

Taidi ir vaira lītuotī latgalīšu pīkluojeibys vuordi, pīkluojeibys frazis. Pareizuok sokūt – ceļa vuordi. Taids īskots latgalīšu pīkluojeibys pasaulī. Ka brauksi cīmā iz Latgolu, atguodoj jūs!

Itī vuordi „paļdis”, „lyudzu”, „vasals”, „Dīvs paleidz” varbyut naizgluobs pasauli, tok jī Tev paleidzēs ceļā i sātā i kai celinīkam attaiseis vysys durovys i paruodeis, ka ite naesi vyss najaušs cauri guojiejs i gosts iz eisa laika, a sovs cylvāks, kas pasaulī īt ar ciļvieceigu gudreibu.

Dzeivē iz prīšku tuoļuok teik nakaunis. Tok i jī nikur tuoli natiks, ka namuocēs pasaceit “paļdis” voi nūvielēt cytim ļaudim lobu dīnu i vīglu goru.

Gols golā – kai pasaulī īsi, tai i pasauļs īs tev pretim. Kai mežā sauksi, tai atskanēs. Kaidu dzīsmi dzīduosi, tai i skanēs.

Lai skaista vosora i breineigs ceļš zam kuoju!

Jūnija atbildība

medicinas.zinas

Jūnijā beidzas skola. Jūnijā daudziem jauniešiem jāpieņem lēmums – kas es gribu būt.

Pirms daudziem gadiem izlēmu, ka es nebūšu ārste, lai arī mājās pilni plaukti ar medicīnas grāmatām padomju un pirmspadomju izdevumos. Ar cara laika attēliem – pacienta izmeklējumi, ārstam galvā katliņš, pacients kreklā ar štrumbantēm. Iekšējie orgāni reljefi attēloti krāsainos attēlos. Padomju ārsta atbildība. Padomju slimnīcas. Jauncelsme. Bērnībā šķirstīju ginekoloģijas grāmatas un, pirms vēl mācēju lasīt, zināju, ka grūtniecēm jānēsā ērti apavi, jāmazgājas dušā. Kad iemācījos lasīt, manā priekšā nonāca romāni par ārstiem – kā viņi dodas uz lauku slimnīcām un ievieš tur kārtību. Vienu laiku mans mīļākais rakstnieks bija Miervaldis Birze.

Bet tad sākās juku laiku bardaks. Izvēles priekšmeti skolā. 9. klases pavasarī bija jāizvēlas, ko mācīšos videnē – ģeogrāfiju vai fiziku, krievu valodu vai ķīmiju. Izvēlējos ķīmiju, fiziku, bioloģiju. Īsts filologa komplekts, pie sevis pēc tam smējos, vēlāk studējot literatūrzinātni.

Bērnībā man mājās bija dabas muzejs – kaste, uz kuras salikti kopā saauguši ķiršu kauliņi, beigtu putnu kājas un olu čaumalas, gliemežvāki un kaltētas dēles. Rīga mani neinteresēja, ja neskaita Dabas muzeju, kur pārējiem par šausmām varēju tupēt pie katra stenda.

Vidusskolā padziļināti mācījos bioloģiju, pa naktīm sēdēju un mēģināju izprast šūnu dalīšanās procesus. Lasīju ģenētikas grāmatas, zīmēju kaut kādas tabulas. Skolā bioloģijā pelnīju pieciniekus un sešiniekus, jo skolotājai es nepatiku. Viņa nedzirdēja manas atbildes un žurnālā lika punktus. Kad gāju atbildēt “parādus” privāti, neieradās uz konsultācijām. Skolas izmēģinājumu lauciņš viņai bija daudz svarīgāk, augi taču bija klusi un tik bioloģiski.

Uz skolas olimpiādēm bioloģijā gāja citi. Uz rajona olimpiādēm brauca citi. Vēlāk izrādījās, ka tur viss esot bijis tik grūti, tik grūti. Skolotāja pie tāfeles šausminājās, cik grūti tur esot bijis – tur tak nevarēja dabūt tās vietas. Viņa uzdeva olimpiādes jautājumus. Nekā grūta tur nebija, uz vairākiem atbildes zināju uzreiz. Pārējo varēja izrēķināt. Viņa nolūrēja uz mani, es sajutos atriebusi. Terors turpinājās.

Iespējams, es būtu bijusi laba ārste. Ja ne tā bioloģija.

Videnē bija jāmācās daudz. Bardaks bija visos priekšmetos, jo padomju mācību grāmatas īsti vairs nederēja, bet jaunu grāmatu vēl nebija. Es noguru cīnīties ar skolotāju un viņas naidu. Padevos. Bioloģijas atzīme atestātā ir, jo par spīti visam zemāk par to pieci vai seši nebija iespējams ielikt. Es zināju, jo tas mani interesēja. Kad visa klase klusēja, bija grūti nedzirdēt, ka pasaku pareizo atbildi.

Bet fizikas gan ne – 12. klasē atteicos kārtot gala ieskaites. Ja mērķis bija pazudis, priekš kam vairs censties. Fizika man nekad nebija interesējusi, pacietu tikai kā vajadzīgu piedevu.

Patiesībā man bija vienalga, ko studēt pēc 12. klases. Apmēram kā nokavēt pēdējo autobusu, stāvēt uz ceļa – ir tak vienalga, uz kuru pusi iet.

Jūnijā daudziem jāpieņem liktenīgais lēmums. Visa dzīve izšķiras, bet laika dots tik maz. Tik jaunā vecumā jāpieņem viens no būtiskākajiem lēmumiem.

Bet arī uzvārds var būt atbildība. Spergas ir ārsti, tur neko nevar darīt. Viļānos un Rēzeknē, vēlāk Rēzeknē, Jēkabpilī. Paaudžu paaudzēs, arī tik attālos dzimtas zaros, ka sen nav ne jausmas par radniecību – vai tāda maz bijusi.

Ir kaut kāds urologs Sperga, kura dēļ mans e-pasts ir nonācis no sākuma urologu listē. Vēlāk e-pasts aizmigrēja farmācijas kompāniju listēs. Tagad saņemu arī medicīnas ziņas.

No sākuma katram, kas atsūtīja medicīnisko spamu, rakstīju, ka es esmu kaut kas cits, ka tā ir kļūda, ka jāmeklē īstais adresāts. Tad sapratu, ka man vienalga. Lai jau sūta.

Tas ir atgādinājums, ka dzīvē ir ļoti daudz ceļu un iespēju. Ka katra izvēle ir svarīga. Ka arī šobrīd ik pa laikam ir jāpieņem būtiski lēmumi, kas ietekmēs tālāko dzīvi.

Tāpēc arī uzrakstīju. Lai arī Tu zini. Izvēle ir atbildība.

P. S. Citus vainot ir viegli, tas nebija šī raksta mērķis. Skolotāja bija tikai šķērslis, ko es nepārvarēju. Tagad viņa ir liela kristiete, baznīcā sēž pirmajās rindās, viņai vienmēr ir taisnība. Lai jau viņai viss labi.

"Kolnasāta". Gondreiž memuari

KS_vyzbulis1

Drūši viņ lela daļa cylvāku i pat munu draugu tuo nimoz nav īvāruojuse, a es poša asu par slinku kladzynuot pa vysu pasauli, tok jau nu oktobra mes ar Dairu i Aigaru taisom latgalīšu raidejumu “Kolnasāta”, kas kotru sastdīni 18:15 stuņdēs vokorā i svātdīnēs 5:02 nu reita skaņ Latvejis Radejis 1. programā.

Nūsaklauseit var ari radejis arhivā. Niu ari dasagivu sataiseit raidejuma anotacejis – īlikt Lakugā i izsyuteit latgalīšu medeju listei. Ite 20. apreļa, ite 27. apreļa raidejums.

Dzeivei ir loba humora izjiuta. Zynu, ka ir vasala armeja cylvāku, kam tikt radejā ir dzeivis pīpiļdejums i mierkis. Maņ radeja atguoja najauši – kai vēļ vīna skaista i bogota nūstuošona dzeivis ceļā, vēļ vīns kuopams kolns.

Nikod naasu plāsusēs iz radeju – runuošona nav muns dzeivis aicynuojums, skaņa nav muna stiheja. Tok vīnā breidī izaruod, ka vajag i juodora, partū ka vajag i juodora.
Ka lelu ceļa gobolu esi runuojs, cik labi byutu nūdzīduot Tū dzīsmi, tod Tymā breidī, kod Tai dzīsmei dūd vuordu, vaira nadreiksti saceit, ka vyspuor jau nav dzīdamuos reiklis i varbyut lai Tū dzīsmi dzīd kaids cyts. Latvīša kautreibā nūsapyust – kū ta es tī. Pasaraut maleņā i turpynuot rauduot, cik vyss švaki, ka nivīns cyts nadzīd Tū eistū i vīneigū dzīsmi.

Rudinī maņ pieški vaicuoja, voi es varu paleidzēt atrast komandu raidejumam latgaliski Latvejis Radejā. Ka paleidzēt, to kaida runa. Jau seņ asu atzynuse, ka īspieja i spiejis ir ari pīnuokums. Tys, ka tu vari, ir ari – tev vajag. Pījem tū i ej.
Dzeive pajūkuoja vēļreiz. Ka jau tai esi godim peikstiejuse, ka volūdai juoskaņ radejā – še! Grūži rūkā, prīškā ceļš – dori.

Ej poša voi meklej cytu. Kai tamā rūtaļā, kur vysi īt duorzeņā, a bite ļūžņoj pa vydu – kod dzīsme beidzās, izstum sovā vītā kaidu cytu. Paļdis Dīvam, cyts atsaroda.
Ideju vysod ir daudz, a īspiejis pošys attaisa sev vuortus. Tys navarēja, tys natyka, tam bais, cytam vyss apsarībs.

Tok atsaroda Daira, par kū es izzynuoju pyrmū reizi dzeivē i kas saguoja kai lels puorsteigums – pasaulī vys tik ir sakareigi latgalīši, par kū es nikuo nazynu. Tai ka tys latgalīšu pasauļs nimoz tik mozs i vuoreigs nav. Niu jei ir raidejuma producente i valk kūpā cylvākus, reportažys, gostus, īrokstus, dzīsmis – eistyn kai bite.

Kolnasata_mes

Aigars pacēle zemē nūsvīstū izaicynuojuma cymdu i pīkryta byut bolss. Bolss – tys ir cīši svareigai. Tys ir apmāram kai dators voi pildspolva tekstam. Teksts ir pats golvonais, tok jis naatīs nu nakurīnis pats – ir vajadzeigs kaids, kas jū pasoka bolsā. Pi tam navys kai patafons ar izlyktu plati, a dzeivs cylvāks, ar kū kūpā var pījimt lāmumus i dareit piec īspiejis lobuok sovu dorbu.

Parkū “Kolnasāta”.
Raidejumam jau beja juoizmaun iz iudiņa viersa, a vuorda jam nabeja. Tys ir, vuordu to beja daudz, a nabeja taida, ar kurū grybātūs dzeivuot i struoduot.
Gols golā vuords atsaroda – sāta ir latgaliskuos telpys simbolu simbols, sāta ir pasauļa pupona, kur īsasuoc i izabeidz vysi celi i agri voi vieli atīt vysi guojieji.
“Kolnasāta ir sāta iz kolna vyds. Poša golvonuo sāta – na nazkur peisa molā aiz kryumu, a kolna golā. Kai pasauļa centrs kosmosa ainā voi vīnkuorši leli i stypri kuormi i vacu kūku pudurs teirumu i mežu vydā ar lelu pogolmu, kur satak vysi celi i vysa informaceja par kulturys dzeivi Latgolā i latgaliskū kulturu pasaulī.

Parkū puorsvorā kultura.
Vyss cylvāka radeitais, i lelā vairumā gadīņu – ar īdvasmu radeitais, ir kultura. Kur īdvasma, tī gaisma.
Gribīs Latvejis Radejis klauseituojam vysā Latvejā latgaliski pasnīgt ziņu par gaišū latgaliskumu, na cepīni par tū, cik Latgolā vyss ir švaki. Partū ka švakys zinis vysod atrass sev ceļu i izaplēss medeju viereibys centrā, a lobuos zinis ir pošsaprūtamys i klusys, tok juos cylvākam ilguok palīk atmiņā i dūd motivaceju īt i dareit tuoļuok sovu dorbu.
Krystobu Latvejā jau tai ir mozuok kai bieru, a pasauli izmaineis na jau nabašnīki.
Pasauļs ir juoīrunoj, juopīradynoj, juoīdzeivynoj i juoītrycynoj latgaliski, kab jis leiguotūs leidza i nasystu pretim latgaliskajam.
“Kolnasātys” miseja – pastuosteit, īpazeistynuot, paruodeit, īvest latgaliskajā kai sātā.

Daudz kū nūsaceja ari skaniešonys laiks i regularitate – reizi nedeļā sastdīnis vokorā, kai nu suokuma smiejomēs – pyrms pierts.
Skaidrys, ka radejā ir daudz analitisku raidejumu, kas skaņ pa dīnu i cyloj vysaidys byušonys i nabyušonys, ceļ gaismā našmukys lītys i problemys, izceļ nu pašelem labi nūbuoztys lītys i nūtykumus. Taipat skaidrys, ka ir ari tikai kulturai veļteiti raidejumi, kas dzeivoj muzykā, literaturā, dzīsmē kai apbūrtā solā.
“Kolnasātai” juobyut nazkur pa vydu – radejis žurnalam, kas salosa nedelis nūtykumus i zinis, sekoj leidza aktualitatem i dareituojim, runoj ar jim i par jim. Juostuosta par latgaliskū, raugūt naīsasprīst pošu izroktā olā.
Latgaliskais kai sevkura šaura identitate vīgli var puorsamest par tuorpu, kas rej sovu asti. Pats najiuti, kai piec šaļts jau esi sektā, kas nasaver ni pa labi, ni pa kreisi – redz viņ da tyvuokajai meža molai i na spreidi aiz ceļa leikuma. Agri voi vieli riņčs nūsaslādz tik cīši, ka bez specifisku zynuošonu i jutūnis vydā natikt.
A “Kolnasātys” klauseituojs ir na izradzātais i pošvuiceibys ceļā svaideitais latgalīts ci latgaļs, a sevkurs LR1 klauseituojs. I ite aizdavums – kai jam naatbuozt i naapsarībt. Reizē īlīkūt vydā sovpateibu i rodūšumu. Napalīkūt par stereotipiskom i vīgli sagremojamom klišejom – muola pūdim pylnu zyrga vazumu pi boltys bazneicys, kas atsaspīgelej zyla azara iudinī.

Suokums beja cīši gryuts. Kai jau kolnā kuopūt.
Vīnu šaļti ruodejuos, ka nūsaukums “Kolnasāta” ir kai napīpiļdeita zeime, kai vuordiskys luosts i koklā pakuorts vuordiakmins. Kai Sisifam vysu myužu īt kolnā – iz ilgi gaideitū i nikod nasasnīdzamū sātu, kur sāta ir mīrs, nirvana, drūšeiba, muote, dzimtine, palīkūšais.
Tei beja piļneigi jauna dzeivis sfera i vajadzeiba mudri īsavuiceit i apgiut piļneigi jaunys prasmis, raugūt asūšuos dūteibys pīlāguot jaunom vajadzeibom. Tymā skaitā – radejis fonotekā atrast latgalīšu dzīsmis, kas atbylst 1. programys formatam, kai ari īlikt tī vydā jaunys. Seikumi, bet tys ari ir dorbs.
Plus, psihologiskais spīdīņs. Partū ka ni duorzā, ni mežā nikuo navari īstateit, kaidu cytu puči voi kryumu napuorstotūt cytā vītā voi naizmainūt juo augšonys apstuokļus.
Kotrai darbeibai ir tauriņa efekts – kas vīnā pasauļa pusē ir tauriņa spuornu viezīņs, ūtrā izsauc vīsuļvātru i sagraudoj cylvāku sātys.
.

Raidejuma klauseituojis Lucijis salaseitī vuordi, kū jei pīrakstejuse piec “Kolnasātā” izskaniejušuo aicynuojuma – atguoduot sovys volūdys vacūs vuordus.

Kod raidejumam vēļ pat nabeja vuorda i pasauļs vēļ nabeja radeits, vīns nu golvonūs jaunuo raidejuma komandys vaicuojumu beja – voi sasaglobuos ari Bronislava Sprydzāna raidejums 4. programā. Partū ka mes sovā latgaliskumā asam izauguši ari ar “Latgolys Vuordu” – kai fona voi centra vaicuojumu, kai pi auss voi nazkur tuolīnē skanūšu. Ari vaicuojums Latvejis medeju satura nūsaceituojim to vysod ir bejs – puorlicit itū raidejumu radejis 1. programā.

Radejis atbiļde beja diplomatiski mīrinojūša, īdrūsynojūša, atlīkūša. Suocit, dorit, tod redzēs – lāmums ir 4. kanala ziņā.
Beja skaidrys, ka izvēle ir atsasaceit nu īspiejis i ļaut vysam ritēt sovu gaitu – latgalīšu volūda nazkur 4. programā pi cyttautīšu.
Vīnu ūlu div reizis naizpereisi – ka cuoļs pīdzims, jis juoaudzej.
Skaidru sūlejumu saglobuot obejus raidejumus nabeja, tok nabeja ari informacejis, ka vīnys dasys vītā iz škeiva tiks izlykta cyta dasa.
Piec tam izaruodeja, ka dasys ir samaineitys i “Kolnasāta”, poša tuo nagrybādama, apāduse “Latgolys Vuordu”. Par reizis nu latgalīšu labdaru sajiemu “diplomatiskū postu”, cik Bronislavs ir sirdeigs i aizvainuots i cik mes asam leli maitys.

Sekuoja pīcu latgalīšu aktivistu latgalīšu bīdreibu vuordā raksteita viestule “Latvejis Radejai” i Nacionalajai elektroniskūs plašsazinis leidzekļu padūmei, ka raidejuma koncepceja naattaisnoj Latgolys problemys i jimā nav diskuseju par socialajim i ekonomiskajim, sabīdriski politiskajim vaicuojumim, kai ari raidejums klauseituojim nadūd plašu Latgolys sabīdriskūs organizaceju redziejumu.
Tymā breidī saprotu, ka es asu nareali nūguruse nu tuo vysa – nu tuo, ka kotra izvēle nas sev leidza skaudzi izvieļu, kū vaira navari pījimt poša. Vyss sapeits cītā teiklā – rauņ aiz kura dīga gribi, leiguosīs vyss leidza. Leiguosīs i smirdēs kai aizlejuse dūbe aiz klāva.
Sasamete naloba dūša – cik tys latgalīšu pasauļs ir mozeņš i cik pamateigi saduniejs, ka kotra kusteiba izraisa ituo pasauļa pleisšonu. Kai cesnā maisā, kur nūsolušim syvānim gribīs pi cyukys ciča, a vad to nu tierga iz jaunu sātu i īliks aizgoldā – audzit poši. Ni muotis, ni ciča, a īkūst to gribīs. Vot i grīžās vīns ar ūtru pa aizgoldu, a aiz klāva durovu pasauļs.

Bet cik īspieju ir aizīt pa lopys dzeislom atpakaļ iz lopys kuotu. Cik īspieju pa zemē izlīta iudiņa straumeitem satecēt atpakaļ spanī.
Lopa, kas izplaukuse, zaļoj da poša vāluo rudiņa, cikom nūkreit, dūdama vītu cytom. Zemē izlīts iudiņs padzyrda zemi i ļaun izaugt jaunim osnim i atzolom.

Ceļš, kas īsuokts, vad pasaulī.

kolnasata.muzejam_1

Ite Valentinys Mičulis, ilggadejis Atašīnis pusis folklorys kūpys „Vīraksne” vadeituojis, duovona “Kolnasātai” – pošys salaseitūs latgalīšu teicīņu kruojums i muolā taiseits Atašīnis bazneicys atveids.

Kotru nedeļu iz “Kolnasātu” atīt kaids gosts, kas latgaliski pastuosta par sovu pasauli.
Reit, 4. majā, tei byus dzejneica Anna Rancāne, sarunā par latgalīšu dzeju i Atmūdys laika idealim jei reizē ir skorba, reizē ari cereibu pylna. Jei pastuosteis kai par naseņ sajimtū literaturys bolvu, sovu dzeju i īdvasmu, tai ari par sabīdriskū dzeivi i darbeibu, juos pošys pīredzi i nūskaņuojumu kai pyrms 23 godu, tai ari myusu dīnu Latvejā.
11. majā atīs iergeļneica Jacinta Bicāne i pastuosteis par Latgolys iergeļu dīnom, kas dažaiduos Latgolys vītuos nūtiks nu 11. leidz 26. majam – itūgod jau catūrtū reizi.
18. maja gosts byus Mežvydu tomātu audzātuojs Edgars Romanovskis. Jis pastuosteis kai par tomatim i jūs audziešonu, tai ari par alternativajom apkuris sistemom. Vysod ir prīca vērtīs iz cylvāku, kas ir viļņa viersyunē, airej nu vysa spāka, jemās, kuļās, doruos – tī ir spāka ļauds, kas dzeivi nas iz prīšku, na ļaunās nest. Jī īdvasmoj i līk cytaižuok pasavērt iz sovys dzeivis – a kas ir tei ideja, par kū dagu es?

Reportažuos nu Latgolys var izzynuot par čaklim i gudrim cylvākim i jūs padareitajim dorbim. Teik salaseitys vysaidys zinis par nūtykumim Latgolā i latgaliskajā pasaulī – suocūt nu īlu i sātu renovaceju i jaunu dorba vītu i kulturys centru tapšonu leidz koncertim, izstuodem i gruomotom, dzīsmem.

Vuordineicys taisa Valentins Lukaševičs, jis tai lītai pīīt nu pošys dzilīnis i rauga nūjimt vuordim deči i pasavērt, kai jī aug i kaidys jim saknis.
Kotru ūtrū nedeļu vuordineicu taisu es – parosti ideja atīt poša, a tod jau tik gruomotuos, datorā, korpusā i tekstūs juosalosa, kai tys vuords skaņ i jū jis soka. Maņ pošai nagaideitai ir saprast, ka nu golvys runuot ir vīgli i dabiski, a formats prosa tekstu sagataveit prīškā – lai puors īdūtūs minotu laika naiznīkuotu ar atguoduošonu, a raudzeitu pasaceit vaira. Reizem tys saīt kai prozys teksts, reizem vuordi pynās i tynās.

Ka kas, “Kolnasātai” ir ari sovs tvitera konts, kurā mes raugom piec īspiejis mudri dalikt zinis par nūtykumim Latgolā i latgaliskajā pasaulī, kod viņ pasaruoda ziņa par kū nabejs jaunu i interesnu. A, ka Tev ir taida ziņa, drūši roksti tviterī voi iz e-postu latgale@latvijasradio.lv – vysod prīca sajimt viests i pa postu, i e-postu.

Ite, pīmāram, uzcīteiga klauseituoja i raksteituoja Stanislava viestule:

apluksne2.vestule_12.vestule_2

Tai i saīt. Dzeive ir ceļš. Na vysod vīglys i na vysod leidzons. Nazkod ir juopījam lāmums kuopt kolnā, koč palikt sovā īrostajā vīteņā byutu tik vīglai i pateikamai. A ni par kū nasuop sirds, nikas nav juodora. Siedi i lomojīs, ka nikas nanūteik i nivīns nikuo nadora.

A tī augšā ir tik skaisti. Kod dorbs padareits i palaists gaisā.
Tik nazkod otkon juoīt lejā i otkon juonas savu nostu augšā. Kotru nedeļu nu jauna suoc veļt kūpā ziņu bumbenis kai syudu vabale syudus – reizi nedeļā juoskaņ.
Cereibā, ka zeme paliks augleiga i latgaliskais vuords, kas izskaniejs ēterā, nazkur tī pasaulī satiks dzierdeigys auss.
Nadarejs jau napaliksi. Kai soka tautys gudreiba – dorbs beja i byus, tik ka nūmiert nabyus valis.

Nabagmājas šņāciens

nabagmaja

Uzrakstīju komandējuma izmaksu pamatojumu.
Bet tas nav normāli, ka strādāt uz Rēzekni ir jābrauc ar savu auto, jo no rīta ir viens autobuss, kas Rēzeknē ienāk 12:25, un viens rīta vilciens, kas kursē otrdienās un ceturtdienās un pienāk 11:43, bet pēdējais autobuss uz Rīgu ir 14:00, savukārt pēdējais vilciens – 16:24. Darba diena parasti tomēr nesākas 12:00 vai 13:00 un nebeidzas 13:30 vai 16:00.

Sabiedriskais transports Latvijā saorganizēts maksimāli anāli, lai nebūtu rentabls un tik varētu klapēt ciet reisus, sliedes nodot metāllūžņos un diedelēt kompensācijas no valsts par neizdevīgiem reisiem.
Pārvadātāji pīkst, braucēji čīkst, reisus slēdz. Nabagi sēž mājās vai braucienam atvēl pusi dienas, pārējie pa līkumainām un bedrainām, pārbāztām un nedrošām šosejām brauc ar saviem auto vai stopē.
Sabiedriskā transporta vietā pa izdrupušiem ceļiem dragā “Muižnieces busiņi” – ar ārā krītošām durvīm un pārgurušiem šoferiem. Neievēro ceļu satiksmes noteikumus – jāpaspēj tak laikā. Nemaksā nodokļus – biļeti izsniedz uz stingrās uzskaites kvīts, ja pasažierim vajag atskaitēm un viņš pieprasa. Par sūdzēšanos – attiecīgo telefona numuru iekļauj melnajā sarakstā un vairs neceļ. Reizēm pārsprāgst riepa, reizēm izkrīt durvis, reizēm iebrauc grāvī. Bet cilvēki brauc. Jo nav jau normālas alternatīvas, bet “mums noteikti ir pa ceļam”. Cilvēka dzīvība lēta, cilvēku Latvijā nu tādi mūža meži, ka pagasts uz priekšu vai atpakaļ – pofig.

Kāpēc uz Rēzekni ik pa 2-3 stundām nevarētu kursēt satiksmes mikrobuss ar apmēram 12-16 vietām?
Jo padomju laikos tā nebija, bet mūsdienās domāt jaunus un valstij=sabiedrībai izdevīgus risinājumus – pofig?
Jo nelegālo busiņu bizness ir izdevīgāks “saviem cilvēkiem”, tāpēc jālobē un jāmazina konkurence?
Jo valsti ir jādrāž un jāpataisa par atpalikušu nabagmāju, lai mēs vairs neticētu savai valstij?

Šķiet, Latvijā iet kā Emīla nedarbos, kur parādi dīda nabagmājas komendante – izskaraidīt pa pasauli, Europu un fondiem pēc 17 dažādu šķirņu sieriem ir vaļas, bet par cilvēku padomāt – gan jau nosprāgs paši vai paši pārvāksies tuvāk centram. Dabiskā izlase. Kaut kas kaut kā notiek pats no sevis, jo papīru civilizācijā procesus ietekmēt nevienam nav intereses, bet valsts vēro, tas ir, pasūta pētījumus par procesiem.
Vienam par otru pie kājas, dzīvojam attālināti – it kā nekas neattiektos uz mums un neko nevarētu ietekmēt. Pie tam ne jau sazin kāda valsts vara un sazin kādi marsieši un gudrās galvas, bet vispirms jau mēs katrs dzīvojam kā savstarpēji nesaistītas planētas izplatījumā – gan jau nesaskriesies un gan jau no otra neko nevajadzēs. Gan jau pašam nekad mūžā nebūs jābrauc uz to sasodīto Rēzekni strādāt un gan jau bērni aizlasīsies no šitās valsts uz tām ideālajām sapņu zemēm – a es tikmēr paņemšu visu, ko varu paņemt.

Čīkstēt, protams, ir viegli. Un neba es šitai korumpētajā un sadalītajā sistēmā izlobēšu un palaidīšu legālus mikroautobusu pārvadājumus Rēzekne-Rīga. Bet reizēm vienkārši piebesī šitas stulbums un mākslīga atpalicības un pāķisma kultivēšana. Nu nav tā Rēzekne tādā pakaļā. Tik ka aizbraukt normāli nevar.

Fotogrāfija: mana kolāža no savas bildes ar karogu pie Brīvības pieminekļa un aculiecinieka foto no D-fakti. SIA “Muižniece” šoferis Liepkalnos, apmēram pusceļā starp Rīgu un Rēzekni, mēģina salabot izlūzušas busiņa durvis, lai turpinātu reisu.

Ķemeru purva taka

Kū cylvāks lai dora pavasarī? Gaida pavasari. Lai sagaideitu pavasari – juoīt jam prīškā. Pavasarī ir juobrauc pi dobys.

Uorā minusi i 9. marts. Skaista sastdīne. Nivīnam nav cereibu, ka zīma byus vēļ ilgi – ar steigu juobrīn i juosaver pādejais zīmys boltums.

Kurs bess ta varēja zynuot, ka tuo boltuma byus gona da apreļa i nikaidys steigys nav. Varbyut maja svātkūs vēļ varēs izceļt kaidu snīga buobu voi nūbraukt nu kolna na ar ritini, a plēvi.

Zīma ir īsacikliejuse sovūs kompleksūs kai vaca meita i nagryb atdūt sovu jaunaveibu na cīši to apsvīdeigajam pavasaram, kas naseņ nūdziņs ūsys, bet vysumā ir sprosts dzeraunis zāns i moz kū jādz nu meitom. Gruobstuos i karsej, a izlaidynuot namuok – kai nakts, tai gulta solta.

Kemeru pūrā ir styga, kū jau seņ vajadzēja inspicēt, tik vys nikai nasaguoja laika. Zīmā nivīns iz Kemeru pūra stygu nav bejs, tok voi ta kaida vaine – juoredz.

Izaruod, styga ir slāgta. Tok voi ta tys kod ir maisiejs – ka nazkas ir aiztaiseits cīši, juoīt tik tuoli, cik var īleist. Ka kaids suoc bļaut, juoīt prūm. A kai naīsi, ka nivīna bļuovieja ite nimoz nav. Vyspuor nav nivīna cylvāka.

Kemeri_01

Ceļš ari bez stygys nav dīz kū lobs. Pareizuok sokūt – ceļa nav, ir gaumeigs lada kluojīņs, kas kai sudobra lenta aizavej cauri prīžu stymbynim i garom nazkaidom tranšejom ci gruovim.

Kemeri_02

I te jei sagaida – styga. Nivīns gon vēļ nazyna, ka itei skaudze ari ir… Kemeru pūra styga. Vēļ ceista i ļaužu kuoju nameita.

Kemeri_03

Izaruod, tys nav stygys remonts. Tei skaudze nabeja dūmuota īlikt protezis. Stygys vysā nav. Tukšs. Plyks pūrs i struodnīku īmeita stidzeņa.

Kemeri_04

A pūrs to šmuks. Marta saule karsej, pamazeņam kausej, a prīdeitis kai susekli slīnās pretim. Tik tī susekli pylni snīga, a snīgs sasaļs taidā lada gorūzā, ka ej, kur gribi – kuojis cauri nakreit. Skaisti minusi, skaista dīna.

Kemeri_05

A styga izaver itai. Puors ļaužu pādu, puors suņu pādu. Breidynuojuma baņte. I, ka jau traktora slīdis, to cylvāku ak jau izturēs.

Kemeri_06

A stygys molā stuov styga. Sakrauta gleituos skaudzeitēs.

Kemeri_07

Traktora slīdis snīgā. Skots iz aizmuguri, a prīškā prīdeitis, prīdeitis, snīgs, lads i saule.

Kemeri_08

Kaids, kas ite guojs pyrms myusu, īkrits iudinī cauri ladam. A niu bez bādys – vyss sasaļs otkon nu jauna.

Kemeri_09

Nav jau ta, ka te pūrā nivīna nav bejs. A vysleidza apleik plašumi i vīntuleiba – viņ snīga gorūza saulē speid kai dzeivs lads.

Kemeri_10

A ite akaceits. Vyss sasaļs i aizsnidzs, bet dzeivs – saulē jau otkon bejs atsalaids i sasaļs nu jauna.

Kemeri_11

Kaids gudrinīks braucs puori akačam. Ka jau traktors tū var, ak jau var i cylvāks.

Kemeri_12

Pūrs pylns ar stygys elementim. Ej pa ladu i breinojīs, kod ta jī jū ceļs – niu iz sasolušys zemis voi jau iz meiksta pamata.

Kemeri_13

Kūka kluceišu spēlis breivā dobā.

Kemeri_14

Var ari itai salikt – horizontali.

Kemeri_15

A sūpluok ar ladu puorsakluojuši ezereni. Mīreigi i gludi.

Kemeri_16

Tai jei palyka tī pūrā – jaunuo Kemeru pūra styga. Kai na da gola dalykta puzle.

Kemeri_17

Bet vyspuor itys īroksts beja atbiļde Edeitis dīnrokstam, partū ka, asūt tymā pūrā, tyka pīsaukts ari juos i Pasauļa Dobys fonda vuords. Pandom byut! Taipat kai byut vardivem i škierzlotim.

Sīsifa bērnība

pukes

Šo trešdien liftā braucu ar kabineta kolēgu jau sirmos gados. Sarunājāmies par visādiem niekiem. Saviesīgās sarunas, sarunas ne par ko.  Teicu, ka pēcpusdienā atnācu no darba uz otru darbu, lai nestrādāt vakarā ilgi vai vēl trakāk – mājās.

Tikko visu biju intensīvā tempā izdarījusi, pabeigusi, aizsūtījusi un jau plānoju, ka vakariņās laikam kartupeļi, bet vēl vistas zupa uz balkona, jāaplej paprika un tomāti uz loga, droši vien jāizrevidē sīpoli – kuri liekami ēšanai, kuri vēl diedzējas. Domās jau sen biju prom no darba, jo visu degošo jau biju izdarījusi.

Viņa salecās. Vaidēdama teica, ka neko tak nevar paspēt, ka viss drausmīgi, ka tagad visiem jāstrādā mājās – tas ir neizbēgami. Nav jau variantu, ja dzīvē gribi tālu tikt. Jāstrādā nepārtraukti. Un bija skaidrs – viņa netic. Kā var pātraukt strādāt, ja darbs ir dzīve. Darbam dzimu, darbam augu, darbam mūžu nodzīvoju.

Tai brīdī es sajutos jocīgi. Es joprojām jūtos jocīgi. Jo es nestrādāju mājās, vakari ir domāti atpūtai, naktis ir domātas atpūtai. Ir visa kā tik jauka un skaista, kas dzīvei dod labu garšu, ja izkāpj no saistību rāmja un padara kaut ko citu. Ne jau guļ vai slaistās pie TV, bet kaut ko ada, sēj vai taisa.

Protams, es strādāju daudz. Reizēm laiks nesas kā jucis – viss sadalīts pa stundām, blociņā sarakstīti svarīgie darbi, degošie darbi. Padari, nosvītro. Kā tādā nenormālā konveijerā, kur katra uzvara nedod nekādu sajūsmu, jo tas ir tikai vēl viens sašauts citplanētiešu kuģis vai balons spēlītē – būs vēl, jo spēle ir šaušana, ne jau visu nošaušana. Pēc laika paskaties un redzi, cik daudz padarīts. Bet nesēdēsi tak uz vietas – tā ir pagātne.

Bet man liekas, ka padaru vairāk, kopš nestrādāju pa vakariem. Pa dienu nav laika bumbulēt. Un pietiek visam laika. Visiem darbiem. Jo es nedaru, ko negribu. Tas, protams, nav ērti, jo vienmēr ir kādu apkārtējo cilvēku ilgas un vēlēšanās, ka glābsi pasauli. Bet laika kļūst diezgan daudz, ja glābj tikai savu, sev svarīgo pasauli.

Jau pāris dienu jocīga pēcsajūta. Nafig mēs vispār dzīvojam. Darbu vilkt kā krustu un bezgalīgu un nepārejošu stāvokli vai strādāt kā pirmo reizi. Kā bērnībā, kad sūdu talka bija svētki. Bet pēc tam skrēja uz dīķi bradāt un meklēt zivis, kāpa kokā līdz pašam galam, meklēja peļu alas uz tīruma.

Tā nu tagad arī jūtos. Reizē sasodīti veca un gudra, jo man vairs nav jāskrien un jāraujas no miega līdz miegam (bet nekad nav teikts, ka kaut kad dzīvē glābiņu nemeklēšu darbā – dzīve ir visāda, arī sāpīga reizēm). Reizē naivs bērns, kas joprojām dara ar prieku.

Ja dara, tad dara. Ja nedara, tad nedara. Ja nedara, tad dara ko citu. Bet kāpēc cepties par to. Kāpēc mocīties pa naktīm.

Back to top