Vosorlaiks

pucis

Nav jau tai, ka nav kuo saceit. Tok nikuo taida, kuo grybātūs saceit publiski, ari nav. Deļtuo i klusums.

Tai kai labi zynu, cik apsāsti literaturys pietnīki ir ar vysaidim syudim, šūnedeļ papeira grīziejā sagrīžu gruomotys manuskriptu. Palyka tikai faili, nikaidu izdruku, lobuojumu, malnrokstu, rūkrokstu. Eisti pat nav žāļ, partū ka eistais teksts šai kai tai ir manī – kod suocu raksteit, tod i pīrokstu. Ka narokstu, taitod nav svareigi.

Bet nu jā. Ite narakstieju, partū ka sleipieju gruomotys manuskriptu. Tam dorbam gola nav nikod, bet nu gona. Finišs.

A ite vīnkuorši pučis. Pārnejuos. Izzīdēja par jaunu itūvosor.

 

Par Rūteņu

Emileja.Kipsola

Emileja Kalvāne gruomotys “Atvosora” prezentacejā Kīpsolys gruomotu izstuodē 2013. goda 2. martā.

Tikkū atbrauču nu Emilejis Kalvānis bieru. Daudzi puču, daudzi cylvāku, daudzi vuordu.

Tik gribieju pasaceit – kod aizīt gaišs cylvāks, napalīk tymss. Daļa juo gaismys palīk apleicejūs cylvākūs i speid jūs pruotā, atmiņuos i ari jūs acīs.

Bet tys, kū es vēļ gribieju saceit. Juos ūtrajā dzejūļu kruojumā “Atvosora” ir dzejūļs, kas veļteits Rūteņai. Kod skaiteju jū pyrmū reizi, nazkai daguoja da sirds.

I zynit – es tū Rūteņu šudiņ satyku. Moza, gaiša meitineite. Īt kai ikstyns, acs zib, bize pa gaisu. Vysa vajag zynuot, vysa vajag redzēt i saprast.

A pats golvonais – tam bārnam ir breineiga latgalīšu volūda, kur stidzeņa ir stidzeņa, pasavērt ir pasavērt. I vēļ daudz vysaidu styprūs latgalīšu vuordu.

Daudzi jau navajag. Kab taidu Rūteņu byutu daudzi. Kab ituos mozuos Rūtenis izaugtu laimeigys i styprys – Latgolai i Latvejai par prīcu. Kab krystobu i kuozu byutu vaira nakai bieru.

A ite pats dzejūleits.

Jaundzymušai latgalītei Rūteņai

Vēļ bolti snīgi zemi sadz,
Bet gaisā pavasara smuords –
Dīvs divuos sirdīs prīcu dadz,
I prīcai mīlesteibys vuords.

Vēļ vīna zvaigzne īsamirdz,
I vēļ vīns myužs ir pīsaceits.
I moza, moza bārna sirds
Kai pumpurs zīdam atraiseits.

Lai tev, bierneņ, saulis daudzi,
Lai tev mīlesteibys daudz!
Lai tev nūlicīņs ir saudzeigs,
Audzi Latgolai, bārns, audz!

19 Ulbrokas pavasara mirkļi

Pablandījos pa Ulbroku. Kaķu un zvirbuļu netrūka, saules un sniega arī. Pēc apmēram pusgada pauzes līdzi paņēmu fotoaparātu un pat izdevās pārvarēt fotografēšanas nīgrumu. Tas ir tāds kā azarta, apetītes trūkums. Var redzēt, ka sen nav rokās ņemts – visādas liekās malas, šķības bildes, lielāko daļu izdzēsu. Tāpat ir par daudz. Bet sapratu, ja neielikšu blogā, tam vispār nav nekādas jēgas. Jēgas jau nav tāpat, bet vismaz ir kaut kāda darbība. Klāt bildēm mani vērojumi. Ulbroka ir dīvaina vieta. Reizē ļoti mīlīga, skaista un patīkama, reizē arī asa, nemājīga un kaut kādas vārdos neizsakāmas varas, lai tas būtu lielpilsētas tuvums vai kaut kāda nenosakāma iznīcība visapkārt, sabojāta. Te ir reizē labi un reizē briesmīgi. Un to nevar izteikt vārdos, tā ir kaut kāda nedefinējama sajūta, jo nekur nav brīvas zemes, jebkuros krūmos var slēpties bijušā laika lūžņi, bijušo māju drupas, šī laika sadzīves atkritumi.

ulb_00

Ulbroka ir dīvaina vieta. Te ir knapi nojaušama muižas un seno laiku pagātne, ko iemieso izdemolēta muiža ar aizaugušu parku, dzirnavu dīķis ar pīlēm. Te ir vairākas austrumnieku ēstuves un gaisā jaušams šašlika smārds, salūti, svinības. Te ir padomju laiku godība ar knapi nojaušamām pagātnes sejām – kura māja piederējusi padomju saimniecībai un cūkkopjiem, kura institūtam. Nav ne jausmas, kas tas par institūtu, laikam pieder pie tiem, kas saskaņā ar neseno pētījumu jālikvidē. Bet centrālā Ulbrokas iela joprojām ir Institūta iela, ir pat pietura Institūts. Un kaut kas no tā visa ik pa laikam izlien uz āru – pagātnes rēgi un Rīgas guļamrajona šarms, kam vietējās pašvaldības gariņi mēģina iepūst dvēseli un radīt savu republiku. Un pa vidu kaķi, pīles un cilvēki. Krievi, latvieši.

ulb_01

Atmodas vārtiņi. Man likās dziļi simboliska to atrašanās vieta. Un tomēr tie kādam ir bijuši vajadzīgi. Tie joprojām kādam ir vajadzīgi, jo izskatās diezgan nesen krāsoti. Un kurieni ved šis ceļš, kas lai zina. Ulbroka nemēdz atklāties uzreiz. Te ir pārāk daudz slāņu, pārāk daudz dažādu laiku cilvēku, cerību un likteņu.

ulb_02

Skaidrs, ka stāvēt un apstāties aizliegts. Lai nu kas, bet ceļazīmes Ulbrokā ir salipinātas pamatīgi daudz. Kaut ko jau ir jādara tam pašvaldības policijas bataljonam, kas ir lielāks kā, pieļauju, Baltinavas, Viļānu un Varakļānu, kā arī vēl pāris tamlīdzigu novadu pašvaldības policijas spēki kopā ņemti. Kad nav ko ķert par stāvēšanu neatļautā vietā, policisti kursē pa dzirnavu dīķa pludmali. Atcerieties filmu par žandarmiem un citplanētiešiem. Nu lūk, siltos vasaras vakaros policisti ar auto brauc pa gājēju ielu, respektīvi celiņu priežu mežā un meklē citplanētiešus – cilvēkus, kas tumsiņā malko aliņu vai sareibuši tup uz soliņa. Tad tiek veiktas audzinošas pārrunas. Dzērājs paliek, policijai ir ko rakstīt vietējā novada avīzē “Tēvzemītē”. Jā, tā to avīzi tiešām sauc. Metiens nevājais, bet redzēta ir tikai internetā.

ulb_03

Vietējie iedzīvotāji māju remontam izmanto dažādus materiālus. Kāda nu kuram rocība. Praktiskais latvietis neko nemet zemē, bet klāj uz jumta. Taupība naudu nemaksā. Mājas kā cietokšņi. Kā vienmēr tas ir ar privātmājām, kas atrodas daudzstāveņu ielenkumā. Kopīpašuma atvērtība ar grabošām padomju laika durvīm un privātīpašuma noslēgtība ar žogiem, žogiem un žogiem.

ulb_04

Sensirms koks pa ceļam. No vienas puses – koka žogs, kam metāla caurulēm galos satupinātas konservu bundžas. Praktiskais latvietis jau sen māk izlietot otrreizējās izejvielas un dzīvot taupīgi. No otras puses – jaunais bērnudārzs, kas uztupināts turpat blakus vecajam. Tāda bērnudārzu republika. Un koks pa vidu. Ne īsti vietas taciņai, ne kokam. Bet jāaug. Žogi nāk un iet, koks paliek.

ulb_05

Divstāvu garāžas. No vienas puses vārti, no otras puses vārti. Otrajam stāvam arī logi. Kas mani galīgi nepārsteidz, tie ir krāmi aiz garāžu logiem. Tāda sajūta, ka krāts un taupīts tiek viss. Ka Ulbroka gatavojas laikiem, kad atkal nekā nebūs. Nevar būt, ka vecās skaidu plāksnes nenoderēs. Noder viss. Tikai jāsagaida pareizais laiks. Ulbroka ir kā sīpols, ko var mizot un mizot, tāpat paliks vēl kāda nolupusi krāsas kārta, aizputējuši stikli un aiz tiem – krāmi.

ulb_06

Garāžās notiek uzņēmējdarbība. Uzņēmīgi cilvēki darbojas. Vai varbūt tas ir kaut kas, kas palicis no veciem laikiem. Ulbroka mēdz uzkrāt laika liecības. Laiks šeit iet vienlaicīgi, nekad jau nav zināms, kurš laiks te iet, jo tie pārklājas. Reizēm var vērot, kā uz miskasti atkritumus nes cilvēks pelēkā jakā, biksēs, naģenē, rokās viņam ir zils spainītis ar melnu rokturi. Kā pirms divdesmit, trīsdesmit, varbūt četrdesmit gadiem. Tas ir tas pats spainītis. Laiks ir bezspēcīgs.

ulb_07

Laiks norauj ugundzēšamo agregātu stendam ugunīgi sarkanās lāpstas un laužņus. Laiks sarkano krāsu noēd un apsūkā stendu sarūsējuši brūnu. Bet laiks ir žēlīgs. Lai stāv. Vietējiem jauniešiem zīmēt. Un tad nograuž arī to.

ulb_08

Laiks veido uzkrājumus. Vai varbūt tas nav laiks, kas sakrāj cilvēkiem vajadzīgas un nevajadzīgas lietas, bet cilvēki, kas kaudzēs sakrauj laiku. Vai varētu tā gadīties, ka tie, kas šajā telpā sāka kraut dažādas vērtīgas un kādreiz noteikti vajadzīgas mantas, vēl ir dzīvi. Varbūt tie ir viņu bērni, kas tagad krauj. Varbūt tas viss ir sakrauts pirms daudziem gadiem, bet neviens nav pamanījis, ka ēkā ir arī šāda telpa. Un ko gan tur liktu, ja nebūtu visu to priekšmetu.

ulb_09

No daudzo tās mājas kaķu godības mājās bija tikai resns runcis. Katrai mājai ir sava kaķu ferma. Kaķu te netrūkst. Kaķu teritorijas nepārklājas. Pie vienas mājas baltie, pie otras svītrainie, pie citas melnie un melnbaltie. Ar bailīgām, reizēm izmisušām acīm. Pa laikam kādu nākas aiznest uz miskasti. Pa laikam spēlējas, pa laikam kašājas. Aiz loga vienmēr ir dzīvība – vārnas un kaķi. Man šķiet, šis ir pats resnākais eksemplārs.

ulb_10

Ceriņu laikā noteikti ir skaisti – zaļās lapas un ziedi paslēpj ugunsdzēšanas stendu, nav nekā. Laiks netraucēti var iet garām.

ulb_11

Piesaulē sildās melnais. Kārtējās durvis, kas neved nekur.

ulb_12

Garāžu rinda. Brūnie un zaļie toņi. Izlecējus te neviens negaida.

ulb_13

Tepat lejā upe un upē pīles. Piesaules burvība, kad liekas, ka dzirdi, kā sniegs saraujas.

ulb_14

Bet ledus vara negaist. Ne Piķurgā, ne spainī. Kas zina, kas savulaik nolēmis savākt ūdeni spainī. Kam tas ir bijis vajadzīgs. Bet spainis stāv, ūdens pildās. Sasalis. Bet tas jau nekas.

ulb_15

Visi krūmi sīkas dzīvības pilni. Stāvēju pie upes, skatījos, kā sīki mazi putniņi priecīgi piesaulē ņemas pa krūmiem. Un padomāju – viss tak ir baigi vienkārši. Un tai brīdī krūmā ienesās vanadziņš, neko gan nenoķēra. Sīkaļas putni bija samukuši tik dziļi krūmā, ka knapi penterējās ārā, visi zari čabēja, nekādu balsu. Pagāja varbūt 2-3 minūtes, jau akal viss tirgus sācies. Vot ja mēs šitā mācētu priecāties par to, kas ir, piesargāties no tā, kas nāk, un aizmirst to, kas ir bijis.

ulb_16

Un turpat balkoni. Katram sava dzīve dzīvojama. Te vienkopus tik daudz tik dažādu cilvēku. Un kaut kā jau jāsadzīvo.

ulb_17

Zīmes Ulbrokā nereti nenozīmē neko. Laiks aiziet, bet kaut kas no laika paliek uz māju sienām, krūmos vai tāpat vien kaut kur mētājamies. Veikala tur nav. Tur reiz bija veikals.

ulb_18

Resnajam runcim, izrādās, ir pašam sava māja. Neskaitāmas bļodas ar sasalušu saturu. Savs paša kaķu nams. Kas būtu Ulbroka bez kaķu ordām. Ulbrokas ģērbonī vajadzētu būt runcim, kas slaistās ap mašīnām un mājām, augsti gaisā pacēlis savu asti. Un arī tad vēl nevar zināt, vai tas būtu melnais, baltais vai strīpainais runcis.

ulb_19

Viena no pirmajām pavasara pazīmēm ir pazuduši cimdi. Cimdi nemēdz pazust, kad tie ir vajadzīgi. Cimdi aizklīst pasaulē, uzmaucas žoga mietiem, dzīvo savu dzīvi. Un varbūt tas bija februāra sākuma sveiciens pavasarim. Zīlīšu dziesmas, zvirbuļu čalošana, piesaulē notupušies gurdeni kaķi.

Gaisma atlākuse

gaisma1gaisma2gaisma3gaisma4

Lai kai zīma vēļ spyrynojās, gaisma jau ir atlākuse. Tai soka par laiku piec Zīmyssvātku, a vēļ vaira par Sveču dīnu voi Svacaini. 2. februarī bazneicā dadz svecis, a uorā gaismu dadz saule.

Ka pa Sveču dīnu saule speid tik daudz, ka var zyrgu apjiugt (voi myusu dīnu versejā īsiļdeit motoru mašynai i nūkaseit nu styklu ladu), to byus skaista vosora. Vosora byus skaista – vakar Mukulēs vysu dīnu speidēja saule.

Naraudi, muoseņ

bilde29

Naraudi, muoseņ –
tī kauli, tei mīsa.
Atīs Postoruo dīna,
pajims dvēselis mutē
kai kačalānus
i aizness pi Dīva.
Niu naraudi, muoseņ.
Nav mīra. Nav mīra.

Seņ nabeju naktī pasamūduse nu tuo, ka nazkas juopīroksta. Pat napīmiņu, cik seņ nabeju pasamūduse nu tuo, ka atīt teksts. Zynuoju – pagaiss, naatguoduošu. Cieļūs i guoju iz ateju ar lapeņu i zeimuli, kū tymsā sačupinieju nazkur iz golda. Teksti atīt, jūs tikai pīroksta i aizīt gulātu kai piec padareita dorba. Nu reita knapi atguoduoju, ka nazkur ir lapeņa.

Zīmološanās ar latvju gēnu

Eku šeku pirms Latvijas valsts dzimenes visi ērmi sarosās – gan ne tik koši kā pirms vēlēšanām, bet arī spīgo un līgo visādi latviskumi, pareizi, nepareizi un gaisā parauti. Šorīt pamanīju spēlīti “Latvijas gēni” – 5 sekundēs izvēlies bildīti, mēs pateiksim, no kurienes Tu esi. Formulēts gan ir smalkāk – kurš gēns Tevī stiprākais. Un neba jau zilu acu vai apaļa galvaskausa, nošļukušu plakstiņu vai plakana deguna. Novada gēns. Pie tam ne vien vēsturisko novadu, vecajām Brīvības pieminekļa trim zvaigznēm piedomājot klāt arī Zemgali, bet arī Rīgas. Kaut tikpat labi – kāpēc ne Jūrmalas, Daugavpils, Ventspils, kur tak arī sava republika, sava būšana, savas hūtes un otkati.

Sākums daudzsološs: “Pasaki, kam tu dod priekšroku, un mēs pateiksim, kuros novados mīt tavi Latvijas gēni!”. Testu izveidojusi reklāmas aģentūra “DDB Latvija” sadarbībā ar biznesa portālu db.lv, balstoties uz “DDB Latvija” un pētniecības aģentūras “GfK Custom Research Baltic” veikto pētījumu “Brand Capital”. Lasu tālāk – Guna Gleizde raksta: “Iedzīvotāju uzskati un paradumi katrā novadā mazliet vai pat ļoti krasi atšķiras teju visos jautājumos – sākot ar viendzimuma laulībām un beidzot ar lojalitātes kartēm. Cilvēku pašvērtējums svārstās no pašpārliecinātības vienā reģionā līdz pieticībai otrā.”

Labi, labi. Kāds PR guru izdomāja PR kaut kādam pētījumam, kaut kāda zīmolu mīlēšanas projektam vai savai darba vietai. Palaida Feisbukā lapu, uztaisīja ātri maigāmo un soctīklos šārējamo testiņu, sacerēja tekstiņus, salika bildītes. Viegli un pa gaisu. Pūt vien stabulē, šopingotāju un šārētāju tauta! Vibrē tīklos, senču gēnus grabinādama!

Bet nu spēlīte paliek spēlīte. Pus pa jokam, pus nopietni izdari testā izvēli vairākas reizes – te krāsas, te simboli, te zīmoli, te sazin kas. Un ir. Gēns ir atklāts!  Uzlec Latvijas karte ar procentu rimbuļiem un augšā oranža bantīte – “Visstiprākais gēns tevī ir…” – uzmini nu!

Kur hipsteri, kur atomi, kur bitītes žūžo un zaķīši ausis spicē, bet 5 Latvijas gēni ir skatāmi ļoti uzskatāmi. Pie tam gēns rakts tik dziļi, ka izrakti pat senču kauli – latvju ciltis no sazin kura gadsmita.

Piemēram, zemgalis. Sazin kādas ciltis te pāri gājušas, sazin kur vazājušās, bet Zemgales nosaukums visus zemgaliešus ļauj nosaukt par zemgaļiem. Nemirstības noslēpums ir atklāts, bet žēl – sēļiem nepaveicās, jo viņi pakāsa savu novadu. Nav Sēlijas, nav sēļu. Nav sēļu, nav jāsacer apraksts tāds kā horoskopā – lai visiem apmēram der.

zemgalis

Vai latgaļi. Ir nosaukums, ir cilts. Drusku jau ir šaubas – latgaļi vai latgalieši, bet skan labāk tomēr tie latgaļi. Gēniskāk! Seniskāk! Tuvāk prečkopības un prečpircības saknēm.

latgalietis

Pag, Kurzemē nav kuršu? Kur palika kurši?

kurzemnieks

Vidzemē nav vidzemju, jo te 13. gs. dzīvoja latgaļi. Nesauksi tak veselu 2 novadu iedzīvotājus par latgaļiem, ja pat zemgaļi ir pārņēmuši sēļus un sauc savu teritoriju par Zemgali.

vidzemnieks

Bet kaut kur ir jāliek arī hipsteri un zīmolīgo zīmolu pavēlnieki, kas sevišķi vibrē un grabinās soctīklos. Tāpēc ir Rīga un rīdzieši. Izrādās, rīdzinieki domā pārvākties uz ārzemēm ar visām savām planšetēm un viedtālruņiem. Aijajai.

ridzinieks

Zemgaļi, latgaļi, kurši – visi kā dzīvi, skraida pa veikaliem un pērk zīmolus kā negudri. Uzminēsi, kas šiem vairāk patīk, pārdosi vairāk savu krāmu.

Latvji ir krutāk kā latvieši. Varbūt visi Latvijas iedzīvotāji ir latvieši (un nekādi tur latvijieši), bet īstenos un etniskos latviešus, kas mantojuši kuršu, zemgaļu, latgaļu, sēļu asinis un valodu, saucam par latvjiem? Latvijā dzīvo latvji un latvieši. Nekādu pārpratumu. Latvji, balsojiet par to un to! Latvieši, pērciet to un to!

Un kā saukt uz ārzemēm izceļojušos latvjus? Ārieši?

Visa pasaule āriešu pilna. Kur ne griezies, kāds cirtaini hipsterīgais latvis spaida savas viedierīces pogas un domā par šopingu. “Bauskas alus” vai “Samsung”, “Tērvetes alus” vai “Head & Shoulders”, “Kārums” vai “Staburadze”.

baltu.ciltis

Joks ir joks, un jokam joks ir joks. Par bildītēm neņirgāšos, jo tur skaidri saausti stereotipi – mežaveči vidzemji, svēto lampiņu kurši, demogrāfiski čaklie latgaļi, mācītie šopingotāji zemgaļi un gaisā pasistie šopingotāji rīdziņi. Bet nu nosaukumi. Par cilšu, pardon, novadu nosaukumiem nepaņirgāties nevarēju.

Nav ne jausmas, kas ir šitā balagāna autors, bet ar līksmību aplūkoju visas āža kājas. Šitas gan būtu viena pētījuma vērts – ko iesākt ar sēļiem, latgaļiem un kuršiem mūsdienās, kā viņus ievibrināt tīklos, lai arī saknes var nošārēt un salinkot mūžīgi.

Bāc. Bet kur viņi lika lībiešus?

Zuss muoja i pagaiss sāta. Voldemara Vogula "Sirds bolss"

Voguls_Sirds.bolss_webVakar pa ceļam iz dzīduošonu nūpierku apguoda “Zvaigzne ABC” izdūtū Voldemara Vogula dzejūļu gruomotu “Sirds bolss”. Pats fakts viņ ir breineigs — kruojums latgaliski Reigys apguodā i Reigys veikalā. Kaida vaira tī buorineite — volūda skaņ televizejā, pylni dzīšmu šovi latgalīšu; volūda skaņ dzejā i teik īspīsta iz papeira. I naviņ kur nabejs pašelē tuoli tuoli, a tok pošā Reigā. A kas Reigā izdūts, tys tok myužeibai izdūts. Cītajūs vuokūs, internetveikalā.

Labi, gona uoveitūs. Reiga na svātuo gūvs. A Reigys gruomotom tei poša vaine i prīca, kas i Rēzeknis, Ludzys ci Viļānu gruomotom.

Šūreit pa ceļam iz dorbu skaiteju i palyka biedeigai — deļkuo latgalīšu gruomotys nadataisa da gola. Voi eistyn nav nivīna korektora i redaktora, kas dasaver taidu seikumu kai vīnaids burtu nūformiejums ci fonts dzejūlī (v. 50. pl.). Par leksiku voi raksteibu pat nav runa — ni Vogula kruojums pyrmais, ni pādejais ar “nuokt” i “skateitīs” cytaiž vyscaur latgaliskā tekstā voi atškireigom vīnys formys izskaņom i golūtnem vīnūs vuokūs. Narunojūt par izlūksnis īzeimem, par pīmāru, vuorda “kaļve” lūcejums lokativā “Kai kaļvī zyrga pokovus // Tāvs kola”, kas izlein cytaiž galeigi na poša izlūksnei rakstureigajam pīrokstam ar Zīmeļlatgolai rakstureigajom golūtnem “-as”, “-es” (nui, zynu, zynu, ka gruomotā dūmuota “Stroda raksteiba”, bet par daudzi atkuopu, kab jimtu golvā).

Puorskaitūt latgalīša dzejā vuordu “tupeni”, maņ iz lyupu ironisks smaids — voi eistyn pošu latgalīšu buļbys i guļbys ir tik nycynojamys, ka juosagiun pi vidzemnīku tupeņu? Parkū to par reizis najimt kūrzemnīku ruociņus — nav gona pīrosti i gona gludi deļ poetiskūs tekstu? I kaida nūzeime skaistim vuordim par dzymtū volūdu, ka sirdī to bais juos vuordu pasaceit da gola?

Tai i dzeivojam — buorineiši. I nu vysys sirds ar vysu sovu sirds asni i aizgruobteibu rokstom dzejūļus par Latgolu mamu i tāva dūtim ceistajim zūbynim — paaudzi nu paaudzis. Koč gruomotys īvodā Anna Rancāne citiejuse autoru: “As nikaida abstrakcionisma nalītoju, nikō sveša. As te dzeivoju, “Cepleišūs”, te muni bārni un niko sveša maņ navajag.” (Pastreipuojumi muni.)

Reizē gruomotys teksti skaņ jau cik reižu dzierdātai i stereotipiskai, a reizē kai nu jauna. Kotram cylvākam gols golā ir sovs pasauļs i sovys acs, kai pasavērt iz juo.

Vogula dzeja kai Vogula dzeja. Jis ir jis pats — kai īprīkšejūs kruojumūs, tai i niu. Eisi, varātu saceit, ka pat konspektivi par svareigū. Kai izgrīzumi nu vīna Latgolys cylvāka dūmu i jiutu pasauļa. Kai aforismi i pīzeimis par dzeivi.

Pyrmuo gruomotys daļa “Muns orklys, rūkys munys” vaira runoj par dzymtū zemi, bārzim i bārnim, paaudzem i sovys vītys sajiutu, ūtruo daļa “Guņs meita” — par mīlesteibu pret sīvīti, a trešuo “Dīva ūzula zors” ir kai pīzeimis par myužeibu, myužu i sevi, par sovu vītu Dīva ūzulā. Sauc tū par tautu voi pīdereibu sovai zemei.

Ruodīs gon, ka šaļtim autors eisti nateik uorā nu latgalīšu literaturys bādu īlejis — raksteit latgaliski = raksteit par Latgolu. Koč jis ir par dzeivu i par lelu itai kletkai — kai aizarunoj, tai izlein pa sīta caurumim iz vysom pusem kai meiksts muols voi spryuk vaļā kai ols nu bucys. Nu vaidiešonys par mierstūšū volūdu klasiskā izpratnē ite nav ni smokys, dreižuok aicynuojums naturēt volūdu zam akmiņa, aplīcynuojums sovai atbiļdeibai pret tāva i muotis, pret dālu paaudzi.

Tik ka tuo dzeivuma grybātūs vaira. Lai nav taida cauri setkai izmīgta muola masa ar vacu laiku stereotipiskajim uzsaukumim “celitēs, bruoli” voi buorineibys otkon i otkon pīsaukšonu, a kruojums saītu vasals i skaneigs kai skrūze. Voi izsper spuņdi kai ols bucai i izalej puori skaiteituojam dzeivā skaniejumā. Bet mož es i gaidu tū, kuo navar byut — autora aforistiskais stils naparedz taidys izalīšonys, koč jis pats ir dzeivs i juo pasauļs ir dzeivs i skaneigs.

Vuordu nu dzīsmis naizjimsi — ar liekšnim saulē naīlieksi, ka ir novembris. Jau tai itys kruojums ir vasals zors myusu dīnu latgalīšu literaturā — cytaiduoks, sovpateigs, vārā jemams.

Gryuts gon pasaceit, cik lela daļa ituos gruomotys tekstu ir pyrmpubliciejums, cik nu nu īprīkšejūs mozūs kruojumu pajimtūs dzejūļu izlase. Napuorbaudeju. Var jau byut, ka juo dzeja ir kai lels pasauļs, kurā atsakuortoj vīnys i tuos pošys zeimis, tok skaitūt par zvaigžņu tyltim, rūnās dūma — varbyut tys dzejūļs eistineibā ir nu kruojuma “Iz zvaigžņu tylta”.

Vogula dzeja maņ ruodīs skaista, kod jū naizmaitoj muns ar volūdys nabyušonom samaituotais pruots. A varbyut es poša asu samaituota, kam radzu tū, iz kuo verūs — caur sovom durovom vysa pasauļa naīraudzeisi, a tik viņ kai durovu škierbu. Šaļtim jis eisā dzejūlī skaita tū, skaita itū. Saīt kai lītu i byušonu puorskaitejums, a tei ak jau muna vaine, ka tys nasasalej vīnā vasalumā, a tikai pasaruod šmuki salykti vuordi i teikumi. Kai vysaidys druponys vīnā traukā — verīs i dūmoj, kas ite juosaredz.

Bet pats golvonais, kū gribieju pasaceit — Vogula dzejā dzeivoj latgaliskais kods ar līpu zīdim, azara iudinim i miršu vaiņuceņu, a tai napasaceis nivīns nu nivīnys cytys pasauļa molys. “Tu maņ miršu vaiņuceņu devi, // Bryunaceit.” “Boltūs guļbu // Daņcs dabasūs // Nasabeidz.” I tys ari ir tys. Sovs. Vierteigs. Skaiti i zyni — te ari ir tei latgalīšu literatura i tys, deļkuo jei vyspuor vajadzeiga autorim i skaiteituojim.

A par tū muoju zusšonu i sātu gaisšonu — tī vaca bāda. Nazynu autora personeigi i juo volūdys, tok šaļtim gribīs iztulkuot latgaliski juo latgaliski raksteitūs tekstus. Varbyut tī byutu bejs gona ar redaktoru, kas pasoka, ka “taka” i “styga” ak jau ir vīns i tys pats i pat vīnā gruomotys puslopā gona ar vīnu vuordu — latgalīša mēlei tyvuokū “styga”. Voi ka Jezus ir Jezus, na vīnā gruomotys lopā Jezus, a cytā jau Jēzus. Bet itei bāda ir vaca kai pasauļs — ka nadasaviersi sovys volūdys, jei mudri apaugs ar vysaidim pa pasauli sagruobuotim vuordim. Poša dzymtuos i īkšu volūdys dzeivais vuords vys jau rauga izleist i ari izlein tekstā — par varis to seve nanūglobuosi. A piec šaļtenis jau literarais sapruots sova vuorda vītā īlīk svešys volūdys protezi.

Dzeja ar taidim aizgiutajim poetismim maņ izaver kai skaistule piec kosmetiskuos operacejis — ruodīs, šmuka nu skota, tok kas zyna, kaidi čorti jai dvēselē dzeivoj. Izliksi miršu vaiņuceņu — mož i sova ļaudaveņa. Nūjimsi — mož i Pamela Andersone.

Deļtuo iz prīšku tūmār gribīs autoram nūvielēt dzeivuot sovys poša volūdys sātā, na muojā. Navar svešim vuordim pasaceit svareigū, a sirds bolsu gribīs dzierdēt dzeivu, na pasaceitu frazem i literari pareizim i aizgiutim poetismim — maizis klaipim, dyuraineišim, smuidrim augumim i t. t.

Itei gruomota tok eistyn ir Voldemara Vogula sirds bolss, kas izskaņ dzejā — par jam svareigū, par aizejūšū i reizē byutiskū. A cikom byutisks, cikom i ir. Naveļ bez laika volūdys kopā. Jei ir dzeiva i dzeivuoka par dzeivu, cikom svareiga — autoram, izdeviejam, skaiteituojam.

P. S. A apguodam “Zvaigzne ABC” gribīs nūvielēt tai turpynuot – latgalīšu pasaulī ir gona daudz, a jim vajag i muola pūdu, i dzeivuo ols, i sovys volūdys i literaturys na tikai TV šovūs i dzīsmēs. Vīneigi padūmojit par tū redaktora i korektora byušonu – maņ jau prīca, ka gruomota latgaliski, a nu ituo fakta tok es napalīku okla i radzu ari apguoda napadareitū dorbu.

Izelpa

laivas

Karteņa nu vosorys beigu blūdeišonys pi nazkaidim pījiurys azarim. Vuords “Kaņieris” gon maņ vaira saistuos ar jaunīšu centru Reigā, navys azaru natuoli nu Reigys. Bet nu lai byutu. Nav svareigai.

Nav jau tai, ka nav, kuo saceit. Bet nav nikuo taida, parkū grybātūs publiski ceptīs. Vyss nūmyzuots i pamasts paguotnē. Jaunam laikam jaunys dūmys i teicīni, tikai sirds to tei poša.

Piec diskusejis par etniskajom identitatem Latvejā laikam nazkas beja juopīroksta, bet saprotu, ka nav nikuo taida, kuo es jau nabyutu sacejuse. Ka jauni cylvāki atrūn vacuos problemys, problemys nu tuo napalīk jaunuokys.

Muna intravertuo dzeive turpynojās. Telepona skanis signalu atsliedžu jau nazkod vosorā. Nivīns jau eisti ari nazvona. Puorsvorā es dzieržu.

Paguotni īpakoju jaunā formatā. Nazkod dreiži izīs muna prozys gruomota. Dreiži – saleidzynojūt ar tekstu dzimšonys dīnom. Ir jūceigi, bet daļa nu tekstu ir pat nu 2003., 2005. goda. Bet mož i daguojs jūs laiks. Kod paguotne nūsalupynoj, aizpluovoj i sasastuoj vīnā azara molā. Nūlic, dasīņ.

Malni muni kumeleni

Vilanu.tiergs

Nav tādas Latgales. Katrs cilvēks un katrs uzņēmums ir Latgale – vizītkarte, vēstnieks, darbinieks – sauc kā gribi.

Riebiņu zirgaudzētava savu misiju izgāza. Tagad daļa manu viesu par visu Latgali domā kā par Riebiņu zirgaudzētavu. Un es varu runāt vai nerunāt – tie ir tikai mani vārdi, bet konkrēti darbi ir konkrēta uzņēmēja daļa un tas, ko redz, iegaumē un stāsta tālāk.Tā rodas stāsti, tā veidojas stereotipi par Latgali kā slaistu un putlūriņu zemi.

Piedodiet, visi tie latgalieši, kas no sirds strādā un dara visu laikā un precīzi, bet man jau sen ir termins “latgalīšu bizness”. Vēroju un katru reizi ar rūgtumu saprotu – ir. Tiešām ir. Jo nekādi ilgtermiņa plāni neeksistē – ir mirkļa notikumi, kontakti, saiešanās, vajadzības, kas tiek apmierinātas, nedomājot par pieņemto lēmumu ietekmi uz nākotni. Vēsi var apsolīt, bet nepadarīt. Tā sanāca, lēmumu pieņemt ir grūti, vieglāk apsolīt kaut ko kaut kā kaut kad. Neteikt ne jā, ne nē, bet īsti austrumnieciskā manierē norakt kaut kur kaktā un aizmirst, sak, varbūt klientam nemaz nav svarīgi un viņš liksies mierā. Padarīt darbu, bet nepalaist tautā – nolikt dzīvoklī kaut kur skapī vai noliktavā. Sākt labi, bet izņergāt labi sāktu darbu un foršu ideju ar kaķa vilkšanu aiz astes, solījumu neturēšanu un termiņu nograušanu.

Brīžam līdz izmisumam – nu kāpēc tā jādara. Kāpēc vajag visu sapurgot. Kāpēc nevar vienkārši lietišķi, normāli, korekti padarīt savu darbu.

Savējo būšana, protams, ir jauki, bet tas neveido augsni normālām klienta-pārdevēja, pakalpojuma devēja-ņēmēja, tirgotāja-pārdevēja-pircēja attiecībām. Viss ir plūdums – šai mirklī tā, bet tālāk jau – kā redzēs.

Viena cena šodien, cita rīt. Viena cena vienam, otra citam – jo būt labam ir labi, bet peļņa ir sekundāra. Plānotāja vietā katru reizi jauna balta A4 lapa.

Nepieķeries sīkumiem. Laiks ir pāri esošs. Viss saliksies pats pareizi, īstie cilvēki nāks īstajā laikā. Naudu nepelna, nauda rodas. Naudai nav nozīmes, jo man tā gribas un tagad tā liekas.

Tāda subjektīva pasaule, kur, protams, ir gana vietas nejaušībai, notikumam, vēlmēm, pēkšņumam. Bet kur svešajam ir jāatkāpjas, jo viņš neiederas sistēmā – nemāk spēlēt līdzi nejaušību spēli, nemāk pielāgoties, mainīties.

Veidojas divu dažādu pasauļu sadure – viens ir cerējis un plānojis, otram nav sanācis. Neviens jau nav vainīgs – divi pasaules.

Līdz šim man likās, ka “latgalīšu bizness” gadās tikai plānā galdiņa urbējiem – rakstniekiem, dzejniekiem, grāmatu un disku izdevējiem, jo viņiem ir iedvesma un viņiem nav iedvesmas, viņiem ir idejas, bet nav grāmatvedības, viņiem ir cerības, bet nav plāna. Bet ja tā notiek ar uzņēmējiem (un īsā laikā jau ar vairākiem), tad rodas jautājums – vai mana lojalitāte Latgalei nav kaut kāds debesszils neaizmirstuļu vainadziņš.

Rezumējot mācība ir īsa: mazs solis cilvēkam, liels cilvēcei – maza kļūda uzņēmējam, liela kļūda novadam.

Dzīsme “Malni muni kumeleni” nu grupys “Boltī luoči”.

 

P. S. Ja plāno kaut kad dzīvē sadarboties ar Riebiņu zirgaudzētavu un esi šo ierakstu atradis ar internetmeklētāju palīdzību, tad ieplāno zvanīt 5-6 reizes, 2 reizes braukt klātienē, vēlreiz zvanīt. Un zvanīt. Bet labāk uzreiz ieplāno kaut ko citu, jo pēdējā brīdī tiks izmocīts lēmums – nē, darījums nenotiek. Jo pēc vairāk kā mēnesi ilgas ņemšanās top zināms – tai pašā laikā pasākums ir arī vietējam policistam, bet gan jau droška ir tikai viena. 😀 Bet laukos policistam vienmēr ir priekšroka. Gan jau arī vetārstam, skolotājam, feldšerim, mežsargam. Tā vienkārši ir.

Mākoņi Ls 20 kg

zils.vitenis

Šķirojot vecos čekus, uzgāju, ka šogad 1. augustā esmu nopirkusi mākoņus. Pārdevis māceklis.
Mākoņi 1,73. PVN 21 %, 25 lati kilogramā. Dārgi.
Čeks Nr. 3398. Ne es pirmā, ne pēdējā. Katram savi mākoņi, katram sava zeme.

Un atcerējos – kad pirku, ar jauniņu pārdevēju runājām par lietu.
Ka Kurzemes laukos vecākiem nelīst, ka Latgales laukos nelīst. Priekš kam Rīgā lietu – asfaltu mērcēt.
Ārā lija retām un lielām lāsēm – sita kā ar mietu sausos putekļos caurumus. Un pārdevēja tik runā un runā, man jau būtu jāiet, bet arī es runāju.
Maisiņu vajag? Nē, nevajag. Ielikšu somā. Jā, bet tas lietus. Priekš kam Rīgā lietus.

Izgāju ārā, un vairs nelija.
Un todien ap dvēseli bija tā, ka zināju – kaut kad es par šito uzrakstīšu. Tikai jāļauj nostāvēties. Kā vīnam, kā maizei, kā vārdam un domai.
Visu to, kas noticis pēdējā laikā. Pieredzi ielikt skapī nogatavoties un uzlikt uz galda. Reiz, kas esi bijis piens. Reiz, kas esi bijis graudi.

Vakar uzrakstīju. Pieskāros pāris rindkopās, vecais teksts apgriezās otrādi.
To, ko 2005. gada pavasarī es nevarēju zināt un arī nezināja, jo tas bija tajos laiku aizlaikos, kad es vēl biju cita un tik daudz lietus vēl nebija mani sakapājis un tik daudz putekļu vēl nebija krājies. Kad es tikai nojautu, ka arī cilvēki mēdz nolīt, bet nezināju, kā tas ir. Un domāju – vajadzētu. Un baidījos.

Cik vēl man jāuzzina, lai es būtu cilvēks. Cik zemu jānolaižas, lai paceltos mākoņos.
Vai pacelšanās vispār ir iespējama, ja reiz esi tur bijis, piesūcies, pieaudzis, piezarojis, pieredzējis.

Un kas ir teksta dzīvība. Kurā brīdī vārdi vairs nav tikai vārdi, bet doma, kas iet no cilvēka pie cilvēka kā mākoņi tur augšā, bet nepieskaras un nepieder, neattiecas un neaizķeras. Pēc tam tikai domā – kas bija tas, kas bija. Un kur palika, ja vispār bija.