Author Archives: ilze

Nakšuneica

Guoju šūvokor pa naseņ pīsnygušū snīgu, zam kuoju reizē kruokstēja i šļakstēja.
Beju laimeigi nūlykuse gulēt obejus bārnus, iznasuse miskasti (ka kaids maņ saceitu, ka aizīt da konteineru ir svātki), aizguojuse iz veikalu, nūpierkuse saldiejumu, pa teleponu beidzūt sazvaniejuse vysys pa dīnu atlyktuos sarunys.
Taisiejūs viļkt nu sumkys saldiejumu i apēst, bet telefonā īraudzeju ziņu “Ir augšā!” – bāc. Seikais pasamūds. Kai to. Par daudz vīgli i mudri aizmyga. Na jau iz nakts. Otkon vyss nu jauna.
Reizē dusme, žālums i miļzeigs nūgurums. Kai izkuopt krostā i saprast, ka iz solys.
Vysa dīna šudiņ kai pa teļa syudim – to vīns apsačuruojs, to ūtrs, to vīnam kaka, to ūtram, to atgryuds, to apsaliejs, to īsasprīds, to nūkrits, to navar, to nagrib. Vysu dīnu esi bejs div pasauļu gluobiejs.

Guoju pa apsnygušu prīžu mežu i iežu saldiejumu. Īpyut. Naskrīšu. Nivīnam gobols nanūkriss. Pasamūds. Kū ta vaira.
Varbyut šudiņ tys ir vīneigais laiks, kod es asu vīna.

ateja

Karteņu īraudzeju nazkur feisbukā. Vysu cīnu autoram. Precizi da mīļu.

Kod pyrms izsvīsšonys laizeju saldiejuma papeiru, tei beja kai rutina. Īrostom mēlis kusteibom. Soldons. Tok nikuo taida.
Aizadūmuoju – pyrms nazcik godu prīceigai raksteju, ka tik ilgi, cikom nūlaizi saldiejuma papeiru, bierneiba nasabeidz. I padūmuoju – a koč kuru šaļti tei vaira nav bierneiba, bet skūpums. Navar že izsvīst saldiejumu, kū var apēst.

Atguoju iz sātu, nūsavylku, nūlyku sumku, guoju midzēt par jaunu. Tikai pusūtra stuņde dorba, i bārns īgrymst mīgā tik dzili, ka vaira napasaceļ.
A pošai mīga ni acī. Tikai vyss kai vata, vyss vīnleidz svareigi i nasvareigi.
Pusūtra stuņde munys dzeivis. Kačam zam astis.

Vysu laiku fonā dūmoju par piecdzemdeibu depreseju. Napalaist garom, cikom vēļ vari runuot i pasaukt paleigā. Voi mozums dzierdāts.
Skumt it kai nav laika. Nav laika sātu kuortuot. Stuovi pi lūga i verīs, cik breineigai snīgs grīžās lampu gaismā. Prīdis apsnygušys kai puosokā.
Reizem saprūti, ka nav laika apsaviļkt voi izmozguot motus, partū ka svareiguok par ritualim ir nikuo nadareit. Lai piec šaļtenis ītu, skrītu i nūmozguotu kuknis skapeišus, kas nūteciejuši ar nazkaidom bryunom streipem. Lai saprostu – cik vīgli i labi, ka teiri skapeiši.
A korsts kakao ar cukru, cikom bārni guļ. Tei ir laime, pasaceļšona i nazkas nu dabasu. Vaira nikuo i navajag. Varbyut vīneigi izīt uorā vīnai bez bārnu. Koč voi iz miskasti. Voi da peiļu iz azaru.
Jī ir tik breineigi, bet bārni apād na tikai egoismu. Jī var apēst vysu. Tok tuos rūbežys, tī cītūkšni nazkai juonūtur, kab, bārnim aizejūt, napalyktu tuksness. Laiks paīt mudri.

Verūs, kai socialajūs teiklūs vīni līk Adventa vaiņukus i sadagtuos svecis, a cyti kai kotru godu pukst, ka teiklūs ir viņ svecis i vaiņuki. Sok, otkon tī svātki īt. Otkon tei jimšonuos, gaideišona, skrīšona, gataveišonuos. Cik var gaideit. Juodzeivoj niu.
Tikai tekstūs taids ryugtums, ka taida “niu” maņ nasagrib. Lobuok tuos kakys, čurys i lipeigi piersteni. Partū ka piec ituo “niu” byus vēļ symtim i tyukstūšom cytu “niu”, kas byus varbyut na vīgluoki, tok cytaiduoki. Tok jī byus. Svātki atīs, aizīs, otkon atīs. Īelpa, izelpa, īelpa.
Teireju kukni. Pa mazeņam. Svātki īt kluseņom, a es pa mozam gabaleņam eju jim pretim, pa kaidam teiruokam sātys fragmentam, partū ka teireit sātu reizem ir vaira teireit sevi, na skapeišus.

Pa vacam īrodumam īguoju draugiem.lv – jī vēļ ir dzeivi, serveri ryuc. Attaiseju sadaļu “Pirms 10 gadiem”.
Tik daudz mozu bārnu. Vysi tik jauni, šmuki, glupi i laimeigi. Nav ni škieršonūs, ni jaunu sasatikšonu.
Niu es saprūtu, parkū munim bārnim tikpat kai nav vīnaudžu draugu i draudziņu vydā. Munim teiklu kontaktim tī bārnu “niu” beja tod.
Paādušais naādušuo nasaprass. Tod maņ vēļ tik daudzi ceļu beja juonūīt. Tik daudzi naivuma i glupuma juonūtryn. Dzeive kai žvyrs, kas greidys dieļus, ruodīs, sazīž, a gols golā pataisa boltus.
Pyrms 10 godu beja tys gods, kod es 2 reizis brauču iz Sibiri, kod prīškā vēļ beja projektu atskaitis i spēleite “treis profesori, trešais līks”, 6 bronhiti piec kuortys, naivums bezgaleigs i gryutuo muoceiba “es dreikstu byut naloba”.
Lai voi kai, lai cik skaistai, ūtru reizi es ituo vysa nagrybātu. Es grybu niu.

Šaļtim ruodīs – a kur jī vysi pagaisuši. Nav nivīna. Zvoni, nazvoni. Komentej, laikoj, šārej, ignorej. Dzeivūs to nav. Koč kū redzi feisbukā voi tviterī, kaidu seiku šaļteņu nu svešūs i draugu dzeivu, a jūs pošu nav.
Koč varbyut mane pošys nav. Itei zīma nazkai juonūdzeivoj. Janvarī jau saule. Tod marts. Tod sulys. Tod jau mož byus vīgļuok. Ka ni vīgļuok, to cytaižuok.

Aicynoj gostūs vīnu, ūtru, trešu reizi. Cikom saprūti, ka taipat jau nabrauks. Da i voi es vaira grybu, kab atbrauktu. Varbyut paguotnei juoļaun aizīt, kai aizguojs symtim ļaužu, ideju i nanūtikšonu.
Ka nazkas nanūteik, ir īguļdeits par moz dorba voi ari tam vīnkuorši nav juonūteik. Aksioma. Der na tikai projektim.

Kod maņ beja kaidu 20 godu, nazkai vīseibuos, kur beja viņ radinīki, tāvs saceja, ka jam nav draugu. Jis saceja – jauneibā beja draugi, niu nav. Da i kam maņ draugi. Kas maņ nu jūs. Tai jī vysi pagaisa.
Tys skanēja tik ryugtai, bezcereigai. Kai sīna pļaušona, vesšona, meiceišona iz bluoča. Gryuts dorbs, svīdri, kab turātu gūvi, kab kai vuoveris ritinī moltūs iz vītys. Kai vysa pīaugušūs dzeive.  Gods nu goda – apart, īsēt, izravēt, nūpļaut, savest, sanest, izraut, izrakt, apart, salikt, saskuobēt, apēst. I nu suokuma.
Gūvi, mašynu, sātu. Pa kuru laiku lai draudzejās i dauzuos pa pasauli. Pa kuru to laiku nazkaidi draugi. Volkuotīs, satikt. Sovu laiku, jūs laiku.

Tūreiz nūdūmuoju, ka maņ tai nabyus. Taipat kai dūmuos rokstu, kū i kai nadareit vacumdīnuos.
Draugi tok ir vyss. Tys ir kai īsaļūbēt pasaulī i sajust, kai atskaņ. Draugi tok i ir tei pasaceļšona.

Bet tod jī pa vīnam pagaist. Sovā dzeivē i nazkur pasaulī.
Verīs tuos 10 godus vacuos kartenis draugiem.lv i nasaprūti – tod beja dzeive voi niu ir dzeive. Nazkaida nasaprūtama karteņu kolaža nu svešu dzeivu, kam nav nikaida sakara ar munom atmiņom.

Siedi i dūmoj. Voi tys, kū es niu dūmoju par sovu vacumu i sovom apsajimšonom iz vacumu, koč par 5 % byus taisneiba.
Laikam juoīt gulātu. Gona.

Nakts pīder maņ. Varbyut pavysam nalelā mārā ari tekstim.
Izastīpt vysā garumā gultā, atsluobt i nikuo nadūmuot. Kai ir, tai ir. Kai beja, tai nabyus. Off.

Kurjers zvana divreiz

Mnjā. Tikko kurjers atveda pasūtītās grāmatas, bet man jau ir fobija no pakām – ko atkal nokomentēs. Tas tipa asprātīgi vai kā, bet ar tādu kārtīgu latviešu nolemtību – bez smaida ēnas, bez labsirdības, bez prieka par darbu. Riebjas man tie klienti. Smagi. Jānes. Dzīve. Grūta.
Man varbūt arī riebjas mazgāt traukus un grīdas, dibenus, mutes, galdu un sienas, tulkot, rakstīt, taisīt ēst, barot, zīdīt, ģērbt, bet pukstēt par to – tā tak ir mana izvēle un mans darbs šobrīd. Neviens nelika izvēlēties, pati, pati.
Nekur ar bērniem netieku, tāpēc krietni vienkāršāk liekas apģērbu, grāmatas un tamlīdzīgas preces pasūtīt internetā. Ir patīkami kurjeri, kas ātri vien pazūd. Bet ir viens, kas jau vismaz no pavasara man ir kā suņanagla pakaļā. Un tak nepazūd! 😀 Gan jau arī nepazudīs, jo braukt māk, pirmspensijas gadi, jācieš – viņam, man.
Vienreiz vasarā pukstēja, ka esot par smagu, lai vīra kungs pats nesot augšā. Pateicu, ka vīra kungs darbā, ieliksim mašīnā. Zvana, eju lejā, puika ietūcīts slingā, meitene karājas pie rokas un dīc par smilškasti. Ierauga, kaut ko nopukst un plāta rokas. Viņam! Pašam! Jāieliek! Sajutos kā nelabvēlīgā ģimene, kas nespēj sakārtot dzīvi – bērnus pie vietas, vīru mājās, šopingu “Maximā”. 🙂
Šodien enerģiski zvana pie durvīm (par laimi, bērni nepamodās), iedod parakstīties, norūc, ka viņam pie manis jādeklarējas. Tipa joks laikam?
Saprastu, ja katru dienu brauktu, bet mēnesī 1-2 reizes? A ko man tagad darīt?
Nevajag jau samākslotos smaidus un “Drogu” pieklājību, bet man dažbrīd pietrūkst viegluma saskarsmē ar pārdevējiem, kurjeriem un citiem, kas tak it kā strādā ar cilvēkiem.
Kaut kas jau mainās, sevišķi mazveikaliņos, mazfirmiņās un citur, kur katrs klients un cents ir svarīgi. Bet pēc šitādas komunikācijas smagsvara bumbas manā dārziņā varu tikai ilgoties pēc Vācijas lielveikala kasieres, kas sasveicinās kā ar senu paziņu, pakoķetē ar bērnu, padomā un no galdapakšas izvelk piepūšamu “Nivea” bumbu, kaut ne tālu nav pirkts nekas no tās markas. Tāpat vien.
Papukstēju arī es. Bet tiešām sametās bēdīgi. Sēžu viena ar 2 slimiem bērniem. Tas kurjers, iespējams, bija vienīgais ne māju cilvēks, ko šodien satiku.

Apēst mienesi

Ka bārnu nūlic mudruok gulātu, tod ari pošai mīgs apīt mudruok. Deļtuo viņ eisa pīzeime eisi piec pusnakšu.

Šudiņ guojom gulātu, rituala laikā daguojom pi lūga, a tī šmuks augūšs mieness. Soku meitai, ka mieness kai peirāgs. Jei, elpu aizturiejuse, verās i tod špļaun uorā: “Kuka! Am!”
Sarunuojom, ka mieness nav ādams. Bet peirāgu i gordumu vaicuojums ir aktuals nu dzimšonys dīnys. Jau nedeļa, kai bārns suoc rauduot smiļkšu kastē, partū ka grib Eistu Peirāgu, navys nu smiļts.
I kai niu byut?

Sasajimt i lītuot

lizeikys

Kod suocēs Atmūda, mes montuojom sātu. Vyss byutu breineigi, bet tei sāta beja pylna ar montom. Nabadzeiguo dzeda muosa zam lupotu i vysaidu veikšu beja saglobuojuse Latvejis laika traukus, drēbis i vysaidus seikumus. Vyss breineigai, tik sovu vīneigū dzeivi jei beja nūdzeivuojuse ar lupotom, veikšim i plastmasa škeivim. Da i juos vacūs škeivu niu nivīnam navajag, partū ka kotrai paaudzei gribīs pošai izalaseit nu pīduovuojuma i nūpierkt sev jaunu kruškeņu i škeivi, na tū laika zūba apgrauztū antikvariatu.
Laikam niu nazkod izsvīžu, bet maņ beja dūma tūs nūskrombuotūs, ar nazi sagraizeitūs i zyli palākūs, bryuni plečainūs plastmasa škeivus īlikt ramā i apakšā pīraksteit “Dzeive ir niu”… partū ka tei dzeive, kod ēst nu lobūs škeivu, tai ari nadaguoja.
Koč es pīdaru paaudzei, kas pīdzeivuojuse i sovetskuos ryndys, blatus i preču “izsvīsšonu” mieneša beiguos, i talonus, nabadzeibu i tai sauktūs myrūņu zīpu kastis čulanā, šaļtim ruodīs, ka munys dzeivis byus par moz, kab izgulātu vysus antresolūs sovā laikā nūglobuotūs pologus, puorvolkus i naulečkys. Da i gribīs kuo jauna, 21. godu symtā ražuota, lynu dvīļa ar putinenim voi kačim, na myužeigūs pa pusei siņtetiskūs dvīļu auduma ruļļu, nu kuo nūgrīzt i apveilēt, ka sasajimtu. Tok nasasajam. Tai i lītoj tūs pošus. Partū ka ir dzeive “nazkod”, nuokūtnē, sapynūs. Tod, kod īs, dareis, byus, lītuos, dzeivuos.

Pyrms nedelis munai meitai palyka div godi. Verūs iz tuo ciļvieceņa i breinojūs. Jauns pasauļs maņ sūpluok. Vyss nu jauna, vyss svežnis, vyss nu jauna radeits, vyss nu jauna atkluojums.
Pasoka “zeče” i izgaršoj tū vuordu, pasoka div, pīcys, desmit reižu. Zeče, zeče, zeče! Voi “kači” – tok breineigai skaņ. Nikod nabyutu īsadūmuojuse, cik smīkleigai skaņ vuords “kači”. Kači, kači, kači!

Iz dzimšonys dīnys atbrauce baba i cyta storpā atvede munu duovonu. Zaļu kasteiti ar lizeikom.
Kod es pīdzymu paguojušuo goda septeņdasmytajūs godūs, raudzeibuos atguoja mamys muosa ar saimi, jī piečuok ar veiru beja muna krystamuote i krysttāvs, Laimūņs jau mirs, Irena brauc ekskursejuos. Tok na par tū stuosts.
Vysu bierneibu, kod cyluoju kasteitis aiz stykla, manī skanēja: “Nasajauc, nasasit, nūlīc, naaiztīc!”, tok es vysleidza cyluoju. Tī beja gaiši zaļa kasteite, sešys dzaltonys lizeikys, vieļuok mama dalyka div par blatu dabuotys pučainys emāleitys lizeicenis, vēļ vieļuok ak jau nu nazkuru seņču montuotu Berlinis suvenira lizeiceņu, a varbyut jei beja nūpierkta mamys vīneigajā ceļuojumā iz DDR, apsveikuma karteņa ar rūzem. Vysu dzeivi. Tai i stuovēja skapī.

Niu es pajiemu rūkā tū kasteiti. Vaira ni tuo skapa, ni bais. Moza, drupeit smirdeiga eisti nanūsokomys kruosys kasteite, vydā pīduniejs atlasa audums, sešys apsyubiejušys lizeikys, div ar pučeitem, vīna pavysam malna, viersā Brandenburgys vuorti, vaca mašyna i raksteits “Berlin”.
Īdzymtuo i īaudzynuotuo taupeiba – naaiztīc, najauc, lai stuov, tok duovona, kūpā ar tū karteņu ar rūzem, vyss kūpā kai munys atminis komuļs.

Tok es sasajiemu. Dzeive ir niu. Sešys dzaltonuos lizeikys i div tuos emāleituos īlyku pi cytu golda pīdarumu, kasteiti atdevu meitai spēlētīs, karteņu nūlyku sovā plauktā pi cytu pīminis līteņu. Vakar jau vysys sešys lizeikys beja nateirys, izmozguoju trauku mašynā.
Maņ ruodīs, juos smaida. Skaistys, cīši ārtys i maņ vierteigys lizeicenis. Pat tod, ka kaida nu jūs pagaiss, a tai agri voi vieli nūteik ar lītom, partū ka jom ir sovi celi, maņ paliks pīcys.
Pat tod, ka pagaiss div, treis, četrys voi pat vysys, maņ byus bejuse muna dzeive, kū atguoduot. Kai es lītoju krystamuotis i krysttāva duovonu, koč i drusceņ apsyubiejušu.

Nui, maņ ir dīnroksts. Muna naktineica.lv ir dzeiva i grīžās ari septembrī.
Paļdis cyxob – jau ūtrū reizi! Kai katuolim ir svātī i aizbyldynuotuoji pi Dīva, tai naktineicai jis ir aizbyldynuotuojs pi Leluo Škārsteikla. 🙂
Niu tik sasajimt i lītuot.