Par gulēšanu kopā

Kopā gulēšana nav panaceja visam un nenozīmē, ka attiecības ar mammu būs vienkāršas līdz pat abu vecumdienām. Bet. Es tagad saprotu, ka tā ir investīcija… mazbērniem.

Kad visa par daudz un gribas tos sīkos uzspert gaisā, un vēl viņš iemiegot lien klāt, knosās, grozās.
Bāc. Es atceros, kā pati līdu zem mammas segas, lielā ķermeņa siltumu, padomju vatēto deķi, tā šķirba tur augšā, kur sega nostiepjas virs mums abām un atstājas no kakla. Vēl pavisam klusiņām murd TV, mamma kā siena priekšā ekrānam, iet kaut kāda LIELO filma, ko nevajag redzēt.
Protestēju, pāris reižu mēģinu pacelties un paskatīties. Tur jāj ar zirgiem, runā, kliedz, skrien, garlaicīgi un bez deķa arī auksti.
Ierušinos atpakaļ un skatos, kā uz sienas laistās TV zilganā gaisma – gaišāk, tumšāk, gaišāk. Tapetes izgaismojas, mans ķēpājums, plaisiņas, gultasveļai ir viegla pūciņa pa virsu, ja skatās ar vienu aci.
No mammas nāk karstums, aizmiegu.

“Čuči, čuči!” un viņš nomierinās, sāk elpot lēnāk. Miegs kā salda migla atnāk pie mums abiem, jo ir tik laba sajūta, ka joprojām ar bērnu esmu viens, kad iemiegam.
Varbūt tā ir tā saite, intuīcija, kas man bija ar manu mammu līdz pat savu bērnu piedzimšanai – zināt, ka tūlīt piezvanīs, zināt, kā man vai viņai iet. “Es jau zynuoju, ka nazkas na tai.” “Es redzieju tevi sapynā. Vyss labi?”

Viņš aizmieg, miegā pieglaužas, es jau esmu klāt viņa vai viņas bērniem – kuram nu todien gribējies gulēt ar mammu.

Un tad diena, kad trinas, trinas un paziņo: “Savā vietā!”, pārlieku uz gultiņu, ierušinās, sasedzu. Čuči.
Citu dienu: “Savā vietā nē! Mammu!”, un pidžammains dibens raušas lielajā gultā, iekārtojas un smaida.

Cik tad ilgi. Tas viss ir tik īss mirklis – melnbaltā padomju TV gaisma uz sienas gaišāk, tumšāk. Un te jau LED televizors, plazma un Wi-fi signāls.

 

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.