Prom

Es neesmu instamamma, un mana dzīve nav perfekta.
Brīžam liekas, ka mana dzīve ir nepanesams un nepavelkams vezums ar tik daudziem saskaitāmajiem, ka nezini, pie kura gala ķerties, jo, lai pie kura gala to darītu, nepabeigsi, jo atskanēs: “Mamma!” un tad uzstājīgāks: “Mamma!” Bet tad jau lavīna no kalna lejā. Staigā, pacel kaut ko, noliec, sakārto, nomazgā, bet no tā nekas nemainās, jo otrā galā jau atkal kaut kas gāžas, atskan brēciens, jāglābj.
Vienā brīdī visa par daudz, paķer kasti vai maisu un samet visu. Prom, no acīm prom, lai atkal var elpot. Bet maisi krājas. Izmest žēl, paturēt nevar.
Tāpat kā tos 20 gan jau par blatu dabūtos padomju ziepju gabalus no opja mājām.

Nez, kaut kad pienāks tāds laiks, kad es būšu nolietojusi visus vecāku savāktos krājumus. Dvieļus ar visām birkām, palagus ar iedzeltējušām locījuma vietām, ziepes, traukus.
Izmest žēl, paturēt nevar. Labdarībai ir atdoti maisu maisi, kalni. Bet dzīve tikai viena. Pat padaloties ar citiem, tā ir tikai viena dzīve.

Kad es biju maza, mani besīja mammas pacienti, jo viņai priekš viņiem vienmēr bija laiks. Atceros, ka sēdēju ātrās palīdzības mašīnā pa vidu. Uz tā karstā bleķa paaugstinājuma, kur apakšā bija laikam motors.
Ar šoferi bijām sagaidījuši mammu no izsaukuma, bet viņa atnāca ar svešu bērnu, ko turēja klēpī. Tam bērnam bija sarkanas drēbes, zem zoda sasieta flaneļa cepurīte, viņš elpoja krākdams, katra ieelpa un izelpa skanēja, mašīna rūca, es sēdēju blakus, bet ne klēpī.
Sapratu, ka tam bērnam ir bail, ka viņš ir mazs, slims, bez savas mammas. Bet nespēju aizmirst šo mirkli.

Vēlāk es sapratu, ka mamma ir laba ārste. Ne par velti sveši cilvēki pie viņas skrien no citiem rajoniem un arī ārpus darba laika.
Atviegloti sapratu – kad man būs bērni, ne par ko nebūs jāsatraucas, jo viņa visu zina un palīdzēs. Citus ārstus nevajadzēs. Bet, ja arī vajadzēs, viņa tikai pateiks, ka ir ārsts, un viss atrisināsies, visas durvis atvērsies.
Neko nejēdzu no medicīnas, neko nesapratu no sistēmas, jo pati tak neslimoju un slimnīcā biju gulējusi tikai ārsta kabinetā, mammas dežūras naktī klausoties, kā pagalmā iebrauc ātrie un skan balsis, gaismas uz griestiem, telefona zvans, mamma aiziet, es aizmiegu.

Ziniet, tas bija tāds trieciens, kad, gaidot meitu, mammai pēkšņi bija insults. Mana pasaule apgāzās, un uz kājām tā nostājusies nav joprojām.
Viņa ir, bet viņas vairs nav. Brīžam liekas, ka tas ir svešs cilvēks, ar ko vairs īsti nav par ko runāt. Viņa staigā, ravē dārzu, dzer kafiju, ignorē ārstu norādījumus, ir piedzīvojusi jau trīs insultus, bet pat smarža ir cita. Viņa vairs nekomandē. Laikam neko nezina par bērnu slimībām.
Tagad ar visu šā kā tā galā jātiek man pašai, cenšoties saprast, kā funkcionē medicīnas sistēma Latvijā, kā tikt pie ārsta, kā saglabāt veselību, lai nevajadzētu ārstus. Galu beigās – samaksāt, lai tikai miers un nav jāgaida mūžība.
Laiku pa laikam dzirdu par vienaudžu kaitēm un atviegloti nopūšos, ka līdz šim lielākā vajadzība meklēt kādu ir bijusi vāja redze, sastrutojis pirksts vai grūtniecība.

Gandrīz pirms nedēļas atbraucu no laukiem. Atviegloti atpakaļ savā dzīvē. Neko nekārtot, neko nemēzt, tikai savas lietas, sava kārtība. Gribēju ielikt burkā tomātus, vīrs ar bērniem beidzot izgāja ārā.
Paspēju noblanšēt, pilna izlietne peld ar karstiem un sasprēgājušiem tomātiem, krāsnī sterilizējas burkas. Vīrs ir atpakaļ, meitiņa raud. Neveiksmīgs kritiens, sāp roka, raudas nepāriet. Trīs gadus vecs bērns apstiprina, ka jābrauc uz slimnīcu. Pa ceļam nokomentē: “Kauli kaput, rokas nav.”
Mierinu, ka gan jau roka būs, ārsti darīs visu, lai būtu labi. Pat tad, ja sāpēs tai brīdī, pēc tam būs labāk. Viņi darīs visu, lai nākotnē būtu labāk. Kaut kas jau ir jārunā, un es tiešām tam ticu, jo kā citādi.

Vienības gatves Bērnu slimnīcā ir svētdienas vakars. Kāds ir vēmis, kādam sasists deguns, kādam uzpampusi piere.
Samērā ātri tiekam cauri ar formalitātēm, gaidām ārstu. Liekas, varbūt tiešām pupu mizas. Tikai roku meita nekustina, ta jau nebūs par velti brauciens.
Rentgens. Meita raud, tikko rentgenologe  kustina roku un cenšas nolikt fotografēšanai vajadzīgā stāvoklī.
Ārsts pēc brīža apliecina, ka ir problēma. Tā nav viltus trauksme. Izmežģījums.
Kas jādara, jādara. Ārste cenšas ielocīt elkoni vietā, mans pacietīgais bērns raud un komandē: “Beidz!” Ir skaļi. Liekas, ka man klēpis karsts. Tomēr slapjš nav.
Beidzot tiek atzīts, ka laikam vietā ir. Bet roka tāpat karājas.
Aizejam prom no visiem, meita it kā nomierinās, bet roku nekustina vispār un kategoriski aizliedz pieskarties, izvairās no tēmas. Neko neēd, izdzer tikai suliņu. Iet laiks, apskatāmies mašīnu modelīšu kolekciju, prasās mājās.
Izsauc ārsts, prasa, vai ir labāk. Atbildu, ka principā ir sliktāk. Ārste pavelkas uz bērna čīkstoņu un raudulīgumu, sāk komentēt, ka mājās netiks, kamēr nebūs skaidrs, vai var pakustināt roku. Bērns nav ēdis, nāk miegs, nesadarbojas, nekustina arī veselo roku. Māsiņa aiziet.
Sarunājam, ka braucam mājās. Jēgas nekādas, jo nav pat skaidrs, vai tā roka kustas. Ja rīt nekustas, brauciet pie tiešas pieejamības ķirurga. Ir pusnakts. Meita mašīnā aizmieg, ienesu iekšā un nolieku gulēt.

No rīta bērns kā bērns, tikai roka kā nopļauta. Nekustas.
Braukt atpakaļ? Bet kur likt otru? Rinda gan jau gara. Viens pa klēpi, otrs pa klēpi, nonesīs visu, nenoķeršu. Atkal divgadnieks ļims. Gaidīt tiešas pieejamības ķirurgu? Tas ir vakarā. Skriet kaut kur? Bet kur?
Ieminos meitai, sāk raudāt, sit ar kāju pie zemes. Tā parasti nemēdz būt, sarunāt neko nevar. Tēmu slēdzu. Lai nomierinās.
Sagaidu vīru no darba, un aizbraucam uz Gaiļezera novietni. Vairākkārt tiek pārprasīts, vai braucam pie CITA ārsta uz CITU slimnīcu.
Ķirurgs uzmet aci bērnam, atrod rentgenu (lai slava datorlaikmetam un vienotajām sistēmām) un paziņo, ka plīsis spieķkauls, plīsums augšējā daļā. Tas sakrīt ar bērna teikto par sāpju lokalizāciju.
Izmežģījuma tur nav, jo tad berns roku turētu citādi. Roku viņa tur tieši tapat kā visu laiku – ļengana lupatiņa.
Ģipsis. Divas nedēļas. Apvaicājos, vai tas nekas, ka plīsuma vietā tūska. Nekas. Uzliks tikai no vienas puses, no augšas saites.
Asaras gaužas, jo esot bail. Sarunājam, ka raudāt var, tikai lai rociņu tur mierīgi. Esot dikti bail.
Izejam no kabineta. Sāp? Jā, sāp, bet “man bija ļoti bail”. Baltie halāti atmiņā iegravēti labi.
Atpakaļceļā meita mašīnā dzied. Paldies Dievam. Miers.

Nākamajā dienā tūska ir sasniegusi plaukstu. Mēģinu sarunāt pakustināt pirkstus, ar grūtībām tiekam pie rezultāta – tas ir bērns un spītīgs bērns. Jā, kustas.
Pa ceļam no bibliotēkas ieejam pie ģimenes ārsta, māsiņa apliecina, ka viss kartībā, tikai pagriež vaļīgāk saiti pie plaukstas. Bērns kliedz kā kauts. Laižamies.

Pēc divam dienām man liekas, ka nu gan nav riktīgi. Plauksta ka pankūka, krāsa ar liekas cita. Kustināt it kā kustina, bet pēc garas pierunāšanas.
Aiztriecamies vēlreiz uz Gaiļezera novietni, šoreiz ar abiem. Gan jau nenonesīs slimnīcu.
Principa pēc nelieku auto maksas stāvvietā. Lai iesālās, bet tas nav normāli. Šauras vietas, bērnus izņemt nevar (nez, pie lielveikaliem ģimenes stāvvietas ir platākas, bet te, kur brauc tikai ar bērniem, šaurs kā pastala), mistiskie aparāti, negribu dot naudu “pisnesmenim”, kam ka tik peļņa.
Skaidrs, ka slimnīca apzināti tiek nolaista, lai to slēgtu. Rīgas dome nejēdz sakārtot auto stāvvietas. Nu kas traucē Juglas ielā pretī slimnīcai stihisko parkingu sakārtot – paralēli brauktuvei stāvvietas vecāku auto. Ja jau esošajās stāvvietas ir uz privātās zemes, kur pēkšņi kāds sadomājis grābt piķi. Nemaksāšu un viss.
Nu jau trešais ķirurgs uzmet aci tam pašam svētdienas rentgenam un konstatē, jā, ir plīsums. Aleluja. Diviem domas sakrīt.
Atgriež vaļā saites pie plaukstas, pie augšdelma, pārsien vēlreiz. Nu gan vajadzētu noiet tūskai. Tik nēsājiet kaklā.

Vakara meitas krusttēvs, Bērnu slimnīcas ārsts, brīnās, kāpēc roka karājas lakatiņā. Tak ta ir ierasta prakse, ka pakar marlē, kam kakla daļā sagatavots polsteris. Atnes parādīt dēla saiti. Pirmo reizi ko tādu redzu.

Ejiet jūs visi. Skaidrs, ka es esmu atbildīga par savu bērnu. Skaidrs, ka atkal Kļava varēs gudri …irst, ka tikai lohi vecāki nespēj nosargāt savus bērnus, ka tikai vecāku kļūdas vairo bērnu sāpes, ka tādiem atņemt bērnus. Vai varbūt pēdējo vairs ne Kļava, bet interneta komentētāji.

Bet man ir tik ļoti žēl, it kā kaut ko svarīgu būtu palaidusi garām.
Pirms braukšanas prom no laukiem uz Viļānu atkritumu šķirošanas punktu aizvedām makulatūru. Tur bija arī pediatrijas grāmatas.
Es neesmu ārsts. Ja mani bērni gribēs studēt, kam viņiem 60-80 gadus vecas smirdīgas grāmatas.
Bet likās, ka tā aiziet arī daļa manas bērnības. It kā pieeaugot, it kā atdaloties, it kā izloboties no sargājošās čaulas.

2 thoughts on “Prom”

  1. Apraudājos par mammu- viņa tiešām bija ārste ar lielo burtu. No sirds pateicos par mūsu bērnu ārstēšanu! Lai nav bezcerības – viss kādreiz beidzas. Mēs turpināsimies bērnos un mazbērnos.

  2. Nāk raudiens tāpat kā Inesei. Tikai par to fonu. Par to vārdos nenosaukto mammas būšanu, stresošanu, menedžēšanu, skriešanu, darīšanu…to nemieru, to, caur ko izejot, mēs beidzot saprotam savas mammas un atgriežamies pie viņām, ja vien ir pie kā.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *